Pirmais FTF: The Story

Es nemēģināju saīsināt vai iekļauties civilizētā teksta apjomā - katram komandas zobratiņam šis ir pirmais paceltais FTF, tādēļ šīm atmiņām par dažnedažādām detaļām ir jādzīvo mūžīgi! Raksta autore ar “Santa un draugi” komandas centrālo zobratu par 1. maija FTF sazinājās laicīgi - būs brīvdienas, nevar nebraukt, viss skaidrs. Komandu sākam lipināt kopā samērā operatīvi, kā arī labojam iepriekšējās kļūdas un atrodam šoferi tā vietā, lai komandas Chief Riddle Officer (Santa) nodarbotos arī ar stūrēšanu. Nepacietībā trinamies un berzējam plaukstiņas.

Laukums HARIJA POTERA TEMATIKĀ? Šis, mīļie, ir mūsu laiks. Izrādās, ka VISI šim laukumam esam gatavojušies jau kopš pamatskolas, rūpīgi lasot grāmatas, kā arī baudot audiovizuālo materiālu, kāds ņem Centrāles ieteikumu nopietni un noskatās visas filmas. Lai arī izspriežam, ka Lubāna būs (mazliet) ārpus laukuma zonas, nodomājam bāzēties turpat, jo elektrības kontakti, tēja un vecāki (kas, cerams, varētu zināt kaut ko noderīgu), kā arī viena komandas biedrene, kas kalpo valstij un kapitālismam un var piedalīties tikai mīklu minēšanā un laukumā neizbrauks. Dienas līdz spēles sākumam tērējam lietderīgi - sagatavošanās procesā darbs tiek ieguldīts ievērojams un čatiņā izskan tādas frāzes kā “foršs peldbaseins Jaungulbenē”, “lol, varēsim braukt pie Aragoga uz Biksēres muižu”, “vēl viena pamesta baznīca, kur pazaudēt saltu”, “Kujas tilts izskatās labs” un “tā Druvienas estrāde, kur spēlē Silmačus, varētu būt laukumā”. Raksta autore arī ir atstājusi komandu + mājas centrāli stundiņu paģenerēt idejas un ierodas risināšanas virtuvē īsi pirms pusnakts, kur tiek sagaidīta ar “mēs izdomājām, kur būs lāde - tā būs pie Kārļa Ulmaņa piemiņas akmens”. Ok, čomi un čomenes, I will let you cook.

Pulkstens sit pusnakti un burtiski dažu/dažpiecu minūšu laikā mums ir piecas augstākminētās mīklas (un par visām esam nu ļoti droši) - 5/7 teorijā. Precīzu laika nogriezni neatceros, bet telpā sajūta ir LABA. Skaidrs gan arī ir tas, ka mēs neesam vienīgie, kam šis ir izdomāts, jo ir ļoti elementāri. Nenojaušam gan, ka apmetnis tomēr ir samērā noderīgs ķēriens. Greideris, domājams, eksistē kaut kur netālu no mums, arī vecāki mācās goglenomapiju pa savas puses ceļiem, bet “tur nebūs”, “tur tādu neatceros” un “kur mēs atkal esam” neraisa cerības. Slīdeņa midzenis vnk nenāk rokās. Vecāki piedāvā vairākas interesantas lokācijas, bet nekas no tām neizskatās daudzsološi. Visi atceramies un pārrunājam, ka Velna vārti ir Jaungulbenē, bet šis pavediens paliek tālāk nerisināts. Turpinam domāt. Mežonīgais greiders krīt priekšizpētes darbu rezultātā - pārskatot atzīmētos interesantos objektus. Greidera atveids datora ekrānā tiek pacelts virs galvas kā Stenlija kauss, izskan ovācijas un saprotam, ka laiks braukt. Slīdenim ir apskatāmi varianti, ir plkst. 01.30 un mums ir 6/7 mīklas teorijā. Diezgan labi. Braucam uz greideri, pa ceļam CRO cenšas saprast pa kurieni piebrauksim un mēģina atrast vai nav labāka opcija, bet to nepaspēj izdarīt līdz brīdim, kad mašīna noparkojas uz ceļa un visi pārējie ir gatavi doties ekskursijā. Mēs nebijām gatavi. Precīzāk - mēs bijām pārāk priecīgi par atrasto greideri, lai veltītu laiku un atrastu arī pareizo veidu, kā piebraukt, tāpēc bruteforce’ojām mežu no pirmajā acu uzmetienā loģiskākā pieturas punkta. Nebijām gan vienīgie, rubītāju ballīte bija nopietna gandrīz visos punktos, ieskaitot šo. Flexkursija - pārvietojamies pa visa veida segumiem, brikšņiem un nelīdzenām pļavām (kas salīdzinot ar mežu liekas kā skrejceļš), diezgan drīz pazūd arī visi pārējie rubaki, atstājot mūs cīnamies vienus. Pēc (sajūtās balstoties) miljons stundām un pāris virziena kalibrēšanām (raksta autorei ir neesošs iekšējais virziena uzturētājs un gadās sākt iet perpendikulāri vai pretēji izlemtajam virzienam - tas tā, asumiņam) beidzot satiekam Greideri, pie kura jau ir brikšņu ātrbridēja komandas biedrene ar atrastu skaitli. Viss jau labi, ja nebūtu jāiet atpakaļ uz mašīnu (pie kuras nonākam plkst. 3.15) un ja nesaprastu, ka te tiešām varēja normāli piebraukt un ne visiem šis būs brienamais punkts. Pēc pulksteņu datiem šis ir bijis (lieks) 5 km gājiens, no kura daļa – pa absolūti vājprātīgu, knapi caurejamu mežu. Šis, paldies Dievam, ir pirmais punkts, un, lai arī liekas, ka situācija nav lieliska, tā nav arī drausmīga. Visu var atgūt (vai vismaz cerēt, ka citi iepērsies tādā pašā vājprāta pastaidziņā kā mēs). 1/7 Aizbraucam uz baseinu un šis, diemžēl, nav park and grab, bet nav arī pilnīgs izmisums un kaut kad plāksne uzsmaida no baseina apakšas. Diemžēl smaids ir blāvs, tādēļ divas komandas biedrenes pavisam neuzkrītoši stāv un minūti blenž ūdenī vienā vietā. Sveiciens un lūdzu tai komandai, kurai šo punktu palīdzējām atrast. Slēpprātība nav mūsu stiprā puse un personīgo neredzamības apmetni aizmirsām mājās. Aizbraucam apskatīties Jaungulbenes pamestās kojas, bet tur nekā nav un pametam Jaungulbeni ar 2/7. Aizbraucam uz Kujas tiltu un sanāk park and grab. Raksta autore atrod skaitli un piedzīvo savu lielāko FTF baili - ir jāatcerās skaitlis, to nevar nofočēt un ATKAL ir jāmēģina nenodot tā lokācija citai komandai. Skatlis atmiņā paliek korekti, tiek izmests liels līkums, uzsista klača, bet tas rezultējas (veicu intervijas pēc iespējas precīzāka logbook izstrādē) tajā, ka draugu komanda nodomā, ka punktu atrada citi komandas biedri. 3/7. Laiks doties uz Biksēres muižu. Tiek pacelts jautājums vai skatāmies bildes vietu vai braucam pie Aragoga. Viena komandas biedrene sajūt iekšēju vilkmi pa taisno doties uz bildes vietu, nevis braukt ar visiem kopā augšā uz stāvvietu. Tas rezultējas ar to, ka pārējie izkāpjam no mašīnas, apskatamies telefonus un iesēžamies atpakaļ, lai brauktu lejā un savāktu park and grab čempioni. 4/7. Braucam uz baznīcu, pavazājamies pa iekšu, iebāžam galvu krāsnī, saprotam, ka būs jākāpj uz cīņas vietu tornī, ko, šķietami, beidzot izdaram, otrai klāt esošajai komandai neparādot, kur jāmeklē skaitlis. 5/7 un ir tikai mazliet pāri pieciem. Saprotam, ka ne vienīgie virzamies šādā tempā, bet slikti noteikti neiet. Tagad pa ceļam mums ir divi atzīmēti iespējamie Slīdeņa midzeņi, bet abi tiek noraidīti, knapi tiem uzmetot skatienu. Variantu mums īsti nav, bet, protams, datori ir izvilkti un kartes tiek pētītas ar Hermiones cītīgumu, kamēr braucam uz Silmačiem. Kad jau tuvojamies galamērķim, mums uzraksta sirsnīgie draugi (ķip kā Harijs ar Ronu) un prasa, kā mums iet un vai gribam kaut ko apmainīt, jo Wolf Adventures jau ir atvēruši lādes mīklu un tagad katra pazaudētā minūte paliek arvien nozīmīgāka. Un tad mēs uzzinam, ka draugi novērtētu Neredzamības apmetni, kamēr viņiem IR SLĪDEŅA MIDZENIS!!! Kā cimdiņš ar rociņu, kā podiņš ar vāciņu… Darījums tiek veikts uzreiz pēc tam, kad esam tiešā ceļā aizgājuši līdz akai un atraduši punktu (jo gudrinieki saprata, kur tas būs jāmeklē). 6/7 un 7/7 elpas vilcienā.

Atveram lādes mīklu. Chief Riddle Officer uzreiz pārējiem saka, ka trijstūru bilde, viņasprāt, ir saistīta ar triangulācijas torņiem. Tiek atrasta karte, saprast to, kas ir redzams un kur jābrauc, mums aizņem aptuveni 50 sekundes. Ir šofera un mašīnas dueta zvaigžņu stunda, mēs apdomīgi un kontrolēti skrienam uz Nesauli un raksta autore ik pēc minūtes atjauno mājaslapu (slēpjot to no citas komandas biedrenes, kam tādu stresu nevajag :D). Vēl neatļaujamies cerēt. Mēs piebraucam un… saprotam, ka te nav nevienas mašīnas. Pēc spriedzes gaisā ir nolasāms, ka visi saprotam, ka esam ieradušies pirmie, bet nevienam nepietiek dūšas to pateikt skaļi. Atliek tikai ātri iet, sekojam takai, mazliet stresojam, ka tā ved apkārt nevis augšā, bet viss tiek kontrolēts ar “Chill vienkārši ejam” un nonākam augšā pie paša tornīša. Raksta autore aizšauj uz rietumiem, kam negadās, paldies Dievam, ka pārējā komanda saprot, starp kādiem meridiāniem un paralēlēm atrodas un diezgan naski savāc visas plāksnītes, līdz nonākam līdz jau pašai lādes meklēšanai (raksta autore joprojām meklē jaunu plāksnīti). Visu laiku dzirdam dažādas meža radītas skaņas, kas, protams, mums visiem izklausās pēc cilvēku balsīm, tās dažas minūtes, kuras meklējam pašu lādi, velkas, bet īstenībā ļoti operatīvi komanda tiek sasaukta pie atrastās lādes. Lādes!! Ar tukšu reģistrēšanās lapu!!! Tas ir pa īstam!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Apsēžamies un pāris minūtes mierīgi izbaudam notikušo, smejamies, pierakstamies, filmējam, taisam ekrānšāviņus. Tad izdzirdam balsis (pa īstam) un, mēģinot nenodot lokāciju, čāpojam prom. Apsveicinamies ar otrās vietas čempioniem, saprotot arī to, ka nu nekāda lielā handikapa mums te nebija, viena kļūda un būtu kļūdījušies… Pēcāk dodamies uzvaras tūrē, ar uzvarētāju atribūtiku (grifindoru šlipsīti, brillēm un zizli) apkārušies, izkāpjam pie Cesvaines pils nofočēties, parēcam, ka skatuve un daudzie skatītāju krēsli laikam mūsu oficiālajai apbalvošanai. Aizbraucam līdz Slīdeņa midzenim, lai laukums ir izbaudīts un novērtēts pilnībā. Daudz runājam un analizējam lažas un veiksmes, tam visam rezultējoties sapratnē, ka pacelts FTF ir pilnīgi tāds pats, kā nepacelts FTF (tieši analizēšanā par to vai varēja labāk). Lažas ir visur, veiksmes ir visur, bet atšķīrās tikai tas, ka mūsu gala laiks bija mazāks nekā citām komandām. Galvenais ir darbs, draudzības un nepadošanās. Pretīgi, tāpat kā īstajā dzīvē. 🤍

P.S. Liriska atkāpe pašiem sev nākotnei. Salacas disko laukumā pēc salta pazaudēšanas spēle pēc 3-4 h bedres atkal uzņēma ātrumu un punkti krita kā mušas. Tādēļ visu gatavošanos šim FTF pavadīja joki par salta pazaudēšanu. Uuun pirmo reizi salts pazuda jau iekāpjot mašīnā pie bāzes vietas, raksta autori atstājot bez nikotīna visu greidera meklēšanas laiku. Salts, protams, izrādījās iekritis starp sēdekļiem. UZMANĪGI kāpjot ārā pie baseina, salts pazūd atkal, atgriežoties ieraudzīts saldi dusam zālē pie durvīm. Pārējo laiku tas pavadīja, sažņaugts raksta autores dūrē. Hipotēze - salts ir nevis jāupurē, ziedojot to Rubas dieviem, bet jāspēj atrast, simbolizējot atkalpiecielšanos, laukumā notiekošo un cilvēka spēku pāri dzīves dotiem klupieniem.

1.martā drusku pēc plkst. 9:00 jau ir skaidrs, ka arī 1.maija FTF būsim uz strīpas.
23:40 Madonas cirkulī ir mega ballīte, tāpēc mēs to vērojam no malas.
Mīklas ir vaļā, un pirmo 20 minūšu laikā mums ir 4 vietas - Tilts pār Kujas upi, Silmaču estrāde, Kārzdabas baznīca un greiders. Aizliegtajam mežam, Slīdenim un Apmetnim tādu reālu variantu nav. Pirms vieniem sākam braukt. Tuvākais ir Trīs slaistu stāsts, uz turieni arī dodamies. Piebrauc vēl 2 komandas, bet mums izdodas ātri atrast punktu un doties tālāk. Rubakiem neliek mieru Bakana ezers kā Apmetņa variants, tāpēc pabraukājamies arī ap to. Dodamies pēc greidera. Bet, ai, šeit ieberziens. Sekojam Geocache norādēm, un neesam vienīgie. Vai mīklu līdz galam kāds izlasīja? Tikai pēc tam, kad piemiņas plāksne atrasta, rubaks izdomā no gaisa paskatīties. O, jā, greiders ir citur, un arī piebraukšana pa citu ceļu. Dusmas par pakāsto laiku un iztērēto enerģiju mežā. Pie Greidera piebraucam vienīgie, grab&go, un tad jau klāt nākamie rubaki. Arī 7nieks centrāles punkts tiek paņemts lepnā vientulībā. Dodamies uz Silmačiem, bet aizvien vairāk pakausī sāk elpot trīs nezināmie. Note to ourselves (jau kuro spēli pēc kārtas): VISS ir jāizlasa! Silmačos neilga ekskursija pa rekvizītiem, un tad jau saprotam (kad izlasījām mīklu), kur būs plāksnīte.
Aizliegtais mežs visādi tika locīts - Bakana ezers, Grašu muiža un kas tik vēl ne. Attālinātie biedri aicina paskatīties uz Biksēri. Braucam. Ir. Apmetnis un Slīdenis nedodas rokās.
Otrā maiņa nevar pagulēt, tad nu loka Internetu visādos veidos un atrod baseinu pie Jaungulbenes. Atkal ceļā. Aust gaismiņa. Punktu izdodas salūkot gana ātri. Slīdeņa mīklā ir par tiem Velna vārtiem, bagāto veci ar auto. Bet nebūs taču tik tuvu divas mīklas! Aizbraucam līdz Velna vārtiem un dodamies pils virzienā. Estrāde. Vēl neviens nav atvēris Lādes mīklu! Augšā pa trepēm, iekšā aizskatuvē - ir īstās trepes un margas, punkts rokā, un Lādes mīkla vaļā! Mēs pirmie atvērām Lādes mīklu! Bet kas tas tāds? Tiek modināts mūsu kodu lauzējs, bet nekur tālu netiekam. Pat attēla metadatus nočekojam. Tas noteikti ir ceļu tīkls šajā laukumā. Nekas nesanāk. Pa to laiku notiek tirgus, un komandas viena pēc otras ver Lādes mīklas vaļā. Viens rubaks pēkšņi kaut ko pasaka par Strūves ģeodēzisko loku. Kā ar mietu pa pieri - triangulācijas torņu izvietojums! Nepilnas minūtes laikā koordinātes rokā, bet jābrauc tālu. Lāde vēl nav kritusi. Pielidojam pie kalna, kāds jau priekšā. Skrienam. Arī augšā kalnā. Bet te pienāk ziņa, ka Lāde ir nocelta. Nu, un kāda tagad jēga vairs skriet? Nolaižas rokas. Atrodam piemiņas plāksni. Pastaiga uz visām debespusēm, un tur jau viņa guļ. Bet mēs esam otrie. Atceļā līdz auto prātā pārcilājam to, kas mums nesanāca un kur mēs būtu varējuši būt ātrāki, gudrāki, apdomīgāki. Esam bijuši likumpaklausīgi Centrālei un Lādi atvēruši precīzi 7 stundās. Satiekam citus rubakus, kas gan paskrien garām norādei uz virsotni. Pēc tam brokastlaiks un sirsnīga pačalošana ar Gan jau sanāks. Apsveicam Sharknado!

30.aprīlis, ievadvārdi braucienā uz bāzes vietu: “Tur ir tāds Nesaules kalns, izskatās labs pārgājiens/kāpiens - būtu stilīgi ja tur būtu kāds punkts, nu man gribētos. Ha, varbūt jau pa taisno jābrauc tur”
Pāris stundas vēlāk…

Esam ieradušies bāzes vietā - Vecpiebalgā pie kolēģa vecākiem bez kolēģa. Vakariņās siltas lauku karbonādes ar maizīti un gurinētiem marķīšiem.
00:00
#RUBAKU ORDENIS Kārzdabas pareizticīgo baznīca, #MEŽONĪGAIS GREIDERIS ir zināma konkrēta lokācija, #DOLFŪRA LĀSTS Silmaču estrāde. Mīklas krīt kā karsti pīrādziņi un ir 00:08!
Bisk kafijas pauze un rokā ir arī #AIZLIEGTAIS MEŽS un #TRĪS SLAISTU STĀSTS. #APMETNIS un #MIDZENIS paliek cepties, bet mūsu domas ved uz Madonas waterpark.

00:28 viss jābrauc ārā. Tualetes rindas izstāvēšana, vecākiem “arlabunakti” un braucam uz Silmačiem

#DOLFŪRA LĀSTS
Park&grab

#7NIEKS CENTRĀLE UN RUBAKU ORDENIS
Bisk vairāk laiciņ - nu 5min vairāk. Lienam tornī. 2/7

#AIZLIEGTAIS MEŽS
Taa karoč klausās. 1) Daudzbērnu tētuks = Vīzlijs. Kļeņčīt gāja mašīnu. Jāmeklē mašīna.
Ok mašīnas parkā nav tad 2) Daudzbērnu tētuks = lielais zirneklis Aragogs. Harijam pateica ka ir cits lielāks briesmonis, kas mīt noslēpumu kambarī. Jābūt ir pagrabam/čūskai.
Šīs idejas ir saliktas turpceļā, līdz ar to piebraucot neskatam bildes vietu, jo.. kāpēc lai mēs to darītu ja jāmeklē tas zirneklis?
Zirneklis atrasts un blin zem viņa ir tieši kambaris/pagrabs. Bingoo, viss taču liekas kopaa!!
Aptuveni 1,5h (ja ne pat vairāk, es nez) ir izpētīts parks un vieta ap zirnekli izlaizīta.
Vīliens nāk pār ZEVu un metam te mieru.

Tātad brauciens uz Madonu. Izpētam pie Madonas waterpark pamestu māju, jo slīdenis… slīd?! Es nez, mums likās kopaa viss ja
Kamēr esam Madonā, izpētam vēl pāris pamestas daudzdzīvokļu mājas, kad saprotam ka šite nav aršan un mums vajag kaut kādu boostiņu!

#TRIS SLAISTU STĀSTS
Apt 10min, “čau” ar Sharknado un arī braucam prom. Nu šoreiz tik ar punktu.

#MEŽONĪGAIS GREIDERIS
Noparkojamies blakus, esam apkārt aparātam un punkts rokā.

Līdz tiltiņam domājām par to Slīdeni. Salikām kopā vārtus pie Nelabā kā Jaungulbenes muižu. Aiz tās kaut kāda estrāde, margas izskatās līdzīgas, bet nu bisk nez
Braucam uz Jaungulbeni
#SLAISTU MIDZENIS
IR! WTF!

Braucienā atpakaļ uz Biksēri sazinamies ar Sharknado. Mums visp nekas neliekas kopā par to apmetni. Bisk melnais tirgus, Biksērē šoreiz park&grab (ar bubināšanu) un veram vaļā lādes mīklu

#LĀDE
Ievelkam kartē to Nesaules kalnu, jo vienk es tā teicu…, bet nu viņš neliekas kopā ar esošajiem punktiem, jo protams izdomājam ka shēmai ir jāsakrīt ar atrastajiem punktiem un Nesaules kalns nesakrīt.
Ar kompīšu skilu liekam shēmu virs kartes. Kāpēc? Jo tur ir divi punkti tieši blakus un ja mums bija divi tieši blakus punkti Jaungulbenē tātad tas ir pareizi + vēl citi 3 punkti izskatās ka gandrīz ar trāpa.
Sarkanais punkts ir virs Kraukļiem - braucam!
Izpētam MILZĪGU pamestu lauku kompleksu, bet nu kā jau noprotat - bez panākumiem. Šā un tā pa laukiem Kraukļos un lāde ir kritusi.
Hints un elpas aizturēšanas brīdis… Nesaules kalns sasodiits
Bet nu lab nav ko krenkēties (bet bisk var) ejam pārgājienā, pačakarējamies ar austrumiem un esam pie lādes!

Kopumā esam dikti priecīgi, šis tomēr ir varens piedzīvojums pēc kura vienmēr ir domas - nez kā būtu ja 😄
xoxo ZEVS

https://youtu.be/dbVl3QwU8CM?is=odDYHvx_iNSwTzXj

Jau nedaudz pēc trijiem naktī ir rokās 5 no 7 cipariem un vel spožas idejas par atlikušajiem 2:
1) perekupu portāla SS sludinājums par daudzstāveni Lauterē, kur atrodam līdzīga stila grafiti un svaigi izžautu veļu
2) Pamesta traktora bildes karjerā pie Madonas ar jumtiņu uz kura varētu stāvēt. Nu nedaudz laukumā aplī neder, bet gan jau Centrāle nav sīkumaina.

Tuvāk 5 no rīta kādam klusas versijas ka interesants baseins un velna vārti derētu, bet nu nav tur nedz tādas atdzimšanas (toties Pērļu dzirnavās ir ūdens, kas parādās un atdzimšana), un nav arī jau pie akmeņiem tādu betonu. Izdomājam tomēr aizbraukt uz baseinu un pie viena paskatīties to arodskolas katlu māju.

Kamēr baseins pabeigts un lukturītis izgaismojis ciparus, kāds jau pabeidzis spēli. Šoreiz lādes mīklas lokācija jau ir skaidra pēc pirmā skatiena pat bez hinta un atliek tikai aizlidot.

Nesaules kalnā sadalām likmes un daļa pa taisno maldās, daļa prātīgi pa ceļy/taciņu un ir krietni ātrāk par 'taisno'.

Objekti kā tādi patika (it sevišķi baseina cipara risinājums), mīklas vairāk gan bija pēc bildēm risināmas bet ok. Kopumā jau paši lohi, ka meklējam to kā nav.

Bet kaut kas nedaudz arī pietrūkst - tā izmisuma/skarbuma, kas agrāk bijis lokācijām. Šoreiz praktiski visur bija - piebrauc, izkāp, 20 soļi un jau cipars.

It kā jau ērti protams, bet nostalģiski atceramies ciparus sūnās, akmeņu svēršanu, putnu būrus, Rojas upi, Jēkabpils bunkurus miglā, Braslas upes pārgājienu, Sūdbumbuli.

Pēc relatīvi nesenās pievienošanās rubakiem S10E06 Kurzemes Šveicē, Krizdoles uz Driķera aizvada savu FTF debiju. Pēdējo rubu panākumi eksponencionāli sāka paaugstināt komandas pašvērtējumu, vietas numuram rezultātu tabulās lēnām kāpjot tuvāk TOP10. Tika aizmirsts tas, ka pirmās trīs rubas tika izietas veicot divus atsevišķus braucienus, tika aizmirsti izmisuma pirmie mirkļi karjeru jūklī, nosalušās, piesmeltās kājas. Hintu pastiprinātā lietošana nonivelēta ar to, ka reālos FTF apstākļos mēs taču tos punktus tāpat būtu atraduši.

Īsumā sakot - pārliecība ir sasniegusi augstāko punktu un Team Leader un vēl pāris neprātīgie piekrīt 1. maijā doties FTF ugunskristībās, apbruņojošies ar pārliecību, izturību un, iespējams, naivumu pēc iepriekšējiem panākumiem.

Priekšizpēte ir izdevusies krietni virs iecerētā, komandai esot krietni lielai (8 rubaki), metodes atšķiras individuāli un 1. maija priekšvakarā kopumā varētu būt atlikti ap ~170-180 potenciālajiem punktiem. Daudz papildus punktus izdodas atrast antīkajās papīra kartēs, no kuriem daži nav LVM elektronisko karšu slāņos. Pēc ātras pašuzpildes vietējā DUS, patīkama satraukuma apburti spiežam F5 00:00 un lūkojamies, kas mūs sagaida.

Sākums ir ļoti cerīgs, Trīs Slaisti, 7nieks Centrāle, Aizliegtais Mežs atminas ļoti ātri, bet turpmākais laiks, iespējams, pārāk ilgi tiek pavadīts līdz 1:00 Bāzē mēģinot atrast pārējos. Pieņemts lēmums izbraukt zināmos, tad domās tālāk.

Pa ceļam uz Aizliegto Mežu abās mašīnās astrāli saslēdzās divu dalībnieču domāšana - atkožam Dolfūra lāsta anagrammu un atrodam punktu kartē.

Nākamās 2-2,5 stundas priekš FTF debitantiem ir adrenalīna pilnas, katrā punktā satiekam citas FTF komandas un jūtam, ka esam reāli cīņā par lādi šajos brīžos ar pārējiem. Lai arī pārliecība bija, tikpat ļoti apzinājāmies, ka eksistē realitāte, ka šis nebeigsies labi.

Pēc mums zināmo četru punktu atklāšanas seko tas par, ko bijām brīdināti - LŪZUMA PUNKTS. Atrodamies Dolfūra lāstā, idejas par atlikušajiem trīs punktiem 0%. Absolūta 0. Daļa rubaku atlūzt, daļa bezmērķīgi skatās tumšajos Dolfūra lāsta mežos, daļa kā zombiji skrullē vienu un to pašu kartes apvidu, izmantojot visus civiliedzīvotājam pieejamos datu slāņus.

5:00 atrodas kaut kāds Padomijas mantojums Praulienā - krāsa, sienas absolūti neatbilst, bet izmisums dara savu un iespēja izkustēties kaut cik atgriež dzīvību salauztajos rubakos. Mierinājums ir īss, jo atzīmētajā punktā pavisam noteikti nav meklētais.

Mazliet pēc 6:00 piestājam bāzes DUS sakārtot sevi un tad notiek lavīna atklājumu - Mežonīgais Greideris parādās vienas ģeokastes bilžu kolekcijā. Tad pats sāpīgākais - Jaungulbeni bijām apskatījuši priekšizpētē, bet nopietni neapsvērām, ticējām, ka šis būs ārpus Rubas. Triangulējot ir skaidrs, ka Jaungulbene pārliecinoši iekļaujas Rubā un tur taču ir Velna vārti. 6:43 krīt lāde un izmantojam vienīgo hintu uz Neredzamības Apmetni un saprotam, ka šis būs kopā ar Slīdeņa Midzeni.

Greideris pēc šī tiek atrasts ātri, Jaungulbenē aizķeramies sajaucot pamestās ēkas, bet relatīvi ātri tiekam pie lādes. Trijstūri, daudz skaisti trijstūri - trijstūri - triangulācijas - Strūves veiktās triangulācijas? Salīdzinām ar 9. klases ģeogrāfijas materiāliem uzdevumu platformā - jā ir.

Visvairāk kremt Jaungulbenes norakstīšana, ar citiem rubakiem runājām un sapratām, ka punktus varēja atrast tikai pēc lukturīšu aktivitātes - šis izmaksāja ļoti daudz vērtīgu stundu.

Centrāle paldies par iespēju izjust šo emociju un sajūtu gammu 18h garumā (tik bija iekļaujot turpceļu, atpakaļceļu), ko pavisam noteikti nekas cits nespētu sniegt.

Pusnaktī atveram mīklas. Mīklas šoreiz kā končas. Stundas laikā jau atlikt 6 punkti, no kuriem 5 izrādīsies pareizi, bet 1 tikai aptuveni (vieta puslīdz pareiza, bet objekts ne). Nekādi nesanāk saprast NEREDZAMĪBAS APMETNIS. It kā jābūt saistītam ar ūdeni, bet kas un kur nav jausmas. Gribas jau braukt naktī, tomēr gribēt ir viena lieta, varēt pavisam cita.

Tiekam brīvi tikai pēc 13:00 un esam pie pirmā punkta ap 15:30. AIZLIEGTAIS MEŽS - pēc bildes tika atpazīta skulptūra "Kārumnieks" un, kā ejam, tā taisnā ceļā nonākam tur.

Tālāk uz 7NIEKS CENTRĀLE UN RUBAKU ORDENIS un tad uz DOLFŪRA LĀSTS. Abos viss skaisti un ātri.

Pirms izbraukšans paņemam hintu NEREDZAMĪBAS APMETNIS, jo idejas neradās. Tagad skaidrs, ka tas būs Jaungulbenē, kur jau atlikts SLĪDEŅA MIDZENIS, un ātri atrodas baseins. Ūdens drusku viļņojas, bet ciparu izdodas saskatīt.

Ejam ar kājām uz SLĪDEŅA MIDZENI, ko esam atlikuši pamestajā piecstāvenē. Drusku mulsinoši, ka visas durvis ir aizslēgtas. Tomēr vienā no izsistajiem logiem ar nelielu piepūli izdodas ierāpties iekšā. Izstaigājot abas kāpņu telpas secinām, ka margas ir ļoti līdzīgas, bet sienas skats nesakan ar bildi, tātad nebūs. Bet vajadzētu būt tepat Jaungulbenē. Vai te ir vēl tādas ēkas? Lēni braucam pa centru un skatamies, un tikai tagad ienāk prātā, ka te taču ir Velna vārti aiz muižas. Diez vai parkā būtu tāda ēka, bet nu jāiet un jāskatās. Tikai estrāde, tad jau nebūs... Tomēr pieejot tuvāk - jā, ir īstā vieta!

Vēl paliek MEŽONĪGAIS GREIDERIS, kas internetā jau pamanīts dienu iepriekš. Ja ne, tad nez kā to atrastu.

Un beidzamais punkts TRĪS SLAISTU STĀSTS. Šis notikums nebija zināms, bet vieta smuka un zināma.

LĀDES MĪKLA. Pirmajās minūtēs apmulsums, kas tas par režģi, bet pēc brīža jaunākais no mums saka - man ir ideja.. tūlīt... tas būs Strūves ģeodēziskais loks un Nesaules kalns! Nu super, ka viens komandā saprot šīs lietas! Dodamies uz kalnu, noliekam jau ātrāk auto ceļmalā, lai sanāk arī pastaiga. Redzam, ka pretim brauc 7. elements, kas jau bijuši kalnā. Mazliet pamaldamies pa vizbulītēm, plāksnītes meklējot, un te jau arī lāde!
Paldies par laukumu, paldies par šo sezonu un tiekamies pēc vasaras brīvlaika!

Komandā saskaņots datums, kad dosimies Laukumā. Jau 1.05. ir skaidrs kur jāmeklē "Trīs slaisti", "Dolfūra stāsts", "Aizliegtais mežs" un "Ordenis". Ar "Greideri" gan nākas pačakarēties. Katram pa stundai blenžot dažādās kartēs. Tad pielietojot c:geo Mandaugas mežos arī tas ir atrasts. Dodamies ceļā nezinot kur ir "Apmetnis" un "Midzenis". Vēl kā obligāti apskatāmais objekts ir Jaungulbenes muiža. Vēl nezinot, ka tur gaida divi punkti.
Dabā viss ir gludi. Tik baznīcā esam ilgi. Pat zvanu apčamdam, un tikai lejā kāpjot ieraugam ciparu. Kā tekstā "iekšējais logs". Upe zem tiltiem tiek izbradāta šurpu, turpu, katra plaisa izpētīta. Pārāk koncentrējamies, ka ciparam jābūt mazam vai zem ūdens. Īstajai vietai katrs 2x garām nogāja. Kā var neredzēt ?! Atveram "Apmetņa" hintu. Pie skolas, laikam Cesvaines. Tomēr vispirms aizbrauksim uz Jaungulbeni, jo viena no komandas dāmām ir pārliecināta, ka tur meklējama atbilde. Un viņai ir taisnība. Piebraucam pie stadiona, meklējam. Otra mašīna tiek nolikta pie pils. Nākot uz stadionu, pa ceļam ierauga estrādi ar bildē redzētām kāpnēm! Beidzot ir uz cūceni (gandrīz) atrasta lokācija. Tad atliek baseins. Paldies par šo ciparu ! Ar rozīnīti. Forši. Nu uz Cesvaines "Kuili" paēst un domāt par Lādi. Stilizētais sikspārnis momentā liek domāt par Strūves augstumpunktiem. Ar tiem jau esam saskārušies savos pārgājienos. Minūšu laikā gugle parāda šo zīmējumu kā UNESKO mantojumu Latvijā, ar sarkano punktu Nesauleskalnu.
Drīz esam atbraukuši līdz upītei/grāvim un tālāk iesim izlocīt kājas. Pēc pusdienām nav viegli uzkāpt kalnā un ložņāt pa brikšņiem. Un vēl pieliekties, lai atrastu paroli.
Paldies, lielisks sezonas noslēgums.
Vēl mēnesis un dienas atkal paliks īsākas un tur jau arī septembris ar jauniem laukumiem, jauniem noslēpumiem !

“Kalambols pa grunteni”, <A2 3-1> reports

Īsā versija. Porterharis nav mūsu komforta zona.

Garā versija. #Centrāles hints pārskatīt visas Porterhara epizodes zilajos ekrānos neguva mūsos atsaucību - šis čalis ar to kociņu rokā nav mūsu mīluļu sarakstā. Ne tāpēc, ka nepatīk, bet gan tāpēc, ka neinteresē visas tās viņpasaules intrigas. Līdz ar to mīklu minēšanai pietuvojāmies nesagatavojušies - ne tāpēc, ka Porterharis nepatīk, bet gan tāpēc, ka bija savi plāni jaunās rubas sākumu sagaidīt savādāk. Gala rezultātā mīklas laukumam atminēja tikai 50% rubaku (1 gab.), kamēr otri 50% lielas lietas bīdīja un uz Pakavsaktas arodskolu vien brīvā brīdī pašķielēja. Nu, nekas - gadās…

Pirmā un lielākā problēma sākās ar šīs pasaku zemes kartes pozicionēšanu pa virsu reālajai Googlemapijai - pirmkārt, nosaukumi nesapas, otrkārt, tās robežas ir miglā tītas. Vispirms vajadzēja saskaņot abu rubaku liecības par pasaku zemes kartes robežām - kā Porterhara Pakavsaktas pūci uz Googlemapijas globusa uzmaukt virsū (pūce maza, bet globuss liels). Beigu beigās ideja, ka Arodskola ir centrā, neizdzīvoja pat 30 minūtes, jo bija jau radušās idejas par dažu noslēpumu kambaru eksistences portāliem Googlemapijas koordinātēs. Ar to pirmais cēliens arī beidzās - pirmais rubaks atvēra durvis uz realitāti un pazuda tajā līdz “tai dienai”, bet otrs ķērās pie slēpto norāžu šķetināšanas, lai atrastu Pakavsaktas portālus Googlemapijas koordinātēs.

7NIEKS CENTRĀLE UN RUBAKU ORDENIS. Šis Pakavsaktas portāls tika sazīmēts uzreiz, lai gan nekad par to rubas liecībās aprakstīto episko slānekli iepriekš nebija dzirdēts. Slepenais rozes simbols konstrukcijas augšdaļā un pielūgsmes poza iepretim divajiem caumuriem zem arkām atsauca atmiņā kādas citas paralēlās realitātes klātbūtni šajā vietā. Arī liecības kādas pasenas piedzīvojumu pavārgrāmatas bilžu albūmā to apstiprina. Tas ir pielūgsmes templis Googlemapijas Kārzdabā.

DOLFŪRA LĀSTS. Neskatoties uz biedējošo liecības nosaukumu, šim portālam paralēles tiek vilktas ar realitātes padarīšanām gada īsākajā naktī, kur tās vakarā brīvā dabā vietā ar tikai sienām gar plača malu kumēdiņus rāda. Un gadiem ilgi jau rāda. Vietas nosaukumā vīd biedējošas verbālās paralēles ar vilkačiem, taču Googlemapijā šis portāls iekrīt Silmačos - tur tāds kumēdiņu placis būs būt.

SLĪDEŅA MIDZENIS. Iestājas panīkums, jo tālāk viss ir nesaprotams. Ir pienācis laiks likt lietā pietaupītos hintu buramvārdus, lai nezinības tumsību kliedētu. Un - re, kā! - tā štelle darbojas ar’! Ar nelielu piepūli Googlemapijas šļūkāšanā kādā liecību albūmā tīmekļa tīklos tiek sazīmēts kaut kas līdzīgs meklētajam portālam - kāda diža, bet dikti nepabeigta ēka, kas savu caurumu rāda Jaungulbenes estrādē. Nu, dikti dīvaina tā Pakavsaktas pasaku zeme - laikam tie arodskolas aborigēni diži kulturāli iraid, ja reiz otrā estrāde pēc kārtas portālos iezīmējas…

NEREDZAMĪBAS APMETNIS. Šis apmetnis sākumā tiek meklēts kādā tornī, jo sen zināms, ka #Centrāles negantniekiem tīk trenkāt nabaga rubakus pa augstākām vietām. Bet šoreiz domas ir mānīgas - tas “tornis” izrādās nemaz nav tornis, bet viltīgi piespēlēta mulāža rubaku maldināšanā un atslēgas vārdi liecībā norāda uz to, ka “gan jau tas atkal kaut kur uzpeldēs”. Pateicoties hinta burvestības norādei, ir sazīmēta taisnstūra plunčāšanās vieta pie kalambola norises laukuma blakus citai arodskolai netālu no Slīdeņa midzeņa. Dīvaini tie pasaku zemes iemītnieki - sākumā padzied, uzdanco, bet pēc tam iet slīcināties…

TRĪS SLAISTU STĀSTS. Šī liecība nu gan ir maldinoša - tāds kalambūrs un izlobīt nekā nevar! Tikai, pateicoties sen jo sen atpakaļ Googlemapijā atzīmētajiem punktiem un atkārtoti tos pārskatot šajā apgabalā, izdodas sazīmēt kādu mūra tiltu pār kādu upi, kas skan kā lamuvārds - Kuja. Pat hinta buramvārdi tumsību nebija spējīgi izgaiņāt - tik drūma patiesība te slēpjas!

MEŽONĪGAIS GREIDERIS. Šo brīnumierīci pat pirmais rubaks kādā brīvbrīdī savā reālajā realitātē mēģināja dzīt rokā, bet paklupa pret “Mandaugu”, ko kļūdaini Googlemapijā noturēja par Mamadonanu un sāka tās apkārtnē centīgi šķūrēt mežus. Skaidrību ieviesa hinta burvestība, kas nepārprotami norādīja, ka arī Googlemapijā ir kāds Mandaugu ceļš, kura galā noslēpumainības plīvurs ir tik šķidrs, ka var sazīmēt Pakavsaktas portālu. Tiesa gan, ne gluži pašā galā, ja skatās pēc Googlemapijas - precīzāk varētu pateikt pēc citām, kreisākām disciplīnām (piemēram, Balticmapijas), taču ne šoreiz - abu rubaku “ieskaitīts” atzīmes Googlemapijas stundās, visdrīzāk, bija nopirktas, oligarhu pārtrumpotas vai citādi nočītotas.

AIZLIEGTAIS MEŽS. Šis bija riktīgs klupšanas akmens liecībās gan bez, gan ar hinta burvestību. Sākumā tika izstaigātas Googlemapijas pastaigu takas, tad, pateicoties hinta burvestībai, meklēti piena kombināti kalna galā vai meža malā (jo hintā rakstīts par meiteni, kas sieriņus ēda - nu, ne jau netīras zeķes, bet “Kārumus” taču!). Izmisuma skala barometrā jau gāja krietni pāri sarkanajai līnijai un bija doma kādam padoties vai atdoties, bet pēdējās dienas rīts ieviesa skaidrību, jo pēkšņi otrajam rubakam izdevās sasiet Biksēres dižnama parkā esošos mošķus ar Pakavsaktas zemes liecību un tur beidzot kalna galā atrast meiteni, kas ēd sieriņus.

Pakavsaktas zemes portālus dodamies meklēt datumā, kad austrumos esošajā orku zemē diži svētki par godu melotām uzvarām iraid. Googlemapijas vadātāja vietā tiek paņemts cits - Mapy - vadātājs, jo tam ir savas burvestības azotē, pie tam šams rāda dikti vairāk dažādas slepenās zīmes, ja tām šļūkā garām. Un šļūkāts būt uz Googlemapijas apgabalu pa dikti līkumainiem ceļiem reālajā realitātē.

Pirmo portālu izlemjam meklēt Biksēres dižnama parkā, kam no apakšas pa tādu kā vārītam makaronam līdzīgu ceļu lēni šļūcam klāt. Vēl netikuši līdz augšgalam kā pirmais rubaks jau sauc: “Rekur! Tas vārnveidīgais mošķis ceļa malā!” Kariete lēni paripo garām, dikti svarīgi noparkojas netālajā brīvā placī un abi rubaki jau skrien pētīt pamanīto liecību. Jā, sapas ar bildi! Un liecības tuvumā ir plāksnīte ar tās aprakstu - “Kārumnieks”. Un slepenā rakstuzīme ar īpašo numerāciju zem tās. Brīnišķīgs sākums!

Nākamo portālu ir paredzēts meklēt Kārzdabā, bet pirmais rubaks jauno Mapymapijas vadātāju ir sastellējis tā, ka tas aizvazā abus uz vilkaču Silmačiem, karieti pagriežot kādā sānceļā pa kreisi. Karietē izceļas neliels kašķis, kurā abi rubaki apspriež paralēlo tēmu “Tu duraks. Tu zoss”, taču līdz Silmačiem nonāk bez pārsistas lūpas vai zilas acs. Šeit stap pompozām ārsienām un šaubīgiem tiltiņiem ātri vien tiek sazīmēta senatnīga akas mulāža ar vinču, kur “pasmelties dzīvības eliksīru”. Dolfūra lāsts zudis, bet degungalā vīd slepenā rakstuzīme ar savu numerāciju.

Tā kā ir pabraukts garām templim, kur kādreiz episks slāneklis bijis, tad ir izlemts atgriezties atpakaļ (lai cik nepatīkami tas nebūtu), bet šoreiz izmantot nevis jauno, bet gan veco un pārbaudīto Googlemapijas vadātāju. Kariete trauc pa gruntētajiem zemceļiem atpakaļ ka put vien. Netālu no Kārzdabas Googlemapijas vadātājs parāda ceļu kaut kur pa kreisi krūmos iekšā. Abi rubaki uz brīdi apstulbst - ko, te iekšā? Ceļš kā taka, mazliet aizaugusi, bet akmeņaina - varbūt noriskēt? Kariete tagad augsta, ripuļi gana lieli, velk visi četri - izbrauksim! Un abi rubaki stūrē karieti pa akmeņaino taku krūmos iekšā. Aiz krūmiem iznirst senseno laiku lopiņu skābbarības konstrukcija, bet tīri labi iemīdīts ceļš iet tai garām. Nu, re cik jauki! Taču jaukumi pēc pārsimts metriem pabeidzas, kad pienāk ceļa gals, bet nesenas sliedes ved pļavā un rāda slaidu līkumu, pa kuru var apbraukt. Kariete iešļūc pļavā - zaļa zāle, mazliet dzeltenās pienenes, daudz pienenes, ļoti daudz pienenes… Slaids loks apkārt tam fakapam, ko Googlemapijas vadātājs uzskata par ceļu… Pienenes pabeidzas, sākas zāles kumšķi, karietē rubakus mētā kā kartupeļu maisus, bet “ceļš” atduras pret uzbērumu, kas laikam ir īstais ceļš, tikai dikti ar krūmiem aizaudzis jau. Kādu brīdi kariete ar abiem rubakiem valstās pa lauka malu gar uzbērumu līdz izdodas atrast vietu, kur uzbraukt uz uzbēruma un beigu beigās tikt līdz gruntszemju ceļam. Cauri krumiem vīd meklētais templis - tepat vien ir! Vēl mazliet un… Aizaugušā ceļa krūmu zari pretīgi skaļi švīkā glaunās karietes lakojumu un ceļa galā abus rubakus sagaida fiasko - apakšējā gruntenes ceļa greiderējums ir tik augsts un stāvs, ka nobraukt nevar, neietriecoties ar karietes purnu zemē. No pretējā ceļa izbrauc vietējais aborigēns savā karietē un ļoti apaļām acīm noskatās, ko tie divi duraki aizaugušā ceļa krūmos aizmirsuši. Šķiet, ir dzimusi vietējā Kārzdabas miesta jaunā leģenda par glauno karieti kalnā un diviem antiņiem tai blakus…

No krūmos ieaugušā ne-ceļa izdodas izbraukt, izsvarojot karieti pa diognāli lejupslīdē. Ne bez problēmām, bet paldies jāsaka tālās Niponijas zemes inženieriem par viņu tehniskā risinājuma spējām nevis karietes stūrmaņa meistarībai. Templī tūlīt pat tiek pārbaudīta liecības vieta, aptaustīti rāmji, izpētītas lūgšanu grāmatas slepenu zīmju esamībā, blaku kakti, sienas kāda CNC gravēta ķieģelīša esamībā, bet nekā. Tiek izpētīts arī ārējais perimetrs, īpašu vērību pievēršot biezā bleķa torņveida konstrukcijai blakus tempim - un arī nekā. Nākas pētīt garo liecības tekstu, kuru tad pirmo reizi viens no rubakiem arī izlasa līdz galam. “...ievilina Centrāli Nepatikšanu ministrijas Noslēpumu nodaļas tornī… izkrītot pa iekšējo ministrijas logu…” Ahā! Slepenā zīme ir tempļa tornī, kas pēc kaujas tagad dikti cietis iraid. Aplencot uz kāpnēm uzkritušos griestus, kas laikam nogāzušies pēc kāda varena spēriena kaujas laikā, pirmais rubaks apskata “ministrijas logu” pa kreisi, bet tur nekā nepamana, tāpēc sāk kāpt augšup pa šaubīgajām “ministrijas kāpnēm” uz nākmo stāvu līdz pusceļā nule pētītajā loga caurumā pamana slepeno rakstzīmi. Ir!

Kariete tagad stūrējas uz mūra loka tiltu pie lamuvārda upes. Te pēc liecībām kaut kāda nesaprotama štelle notikusi, par ko abiem rubakiem vēl līdz šim brīdim nojausma nav radusies. Izmetot dažos lokus ap diviem tiltiem - senu un nesenu - jaunā tilta padibenē, ne bez lamuvārdiem laužot kājas uz tur samestajiem akmeņiem, beidzot tiek sazīmēta slepenā rakstuzīme ar savu īpašo numerāciju.

Tālāk rubaku kariete šļūc uz Slīdeņu kopības vietu, kur no Pakavsaktas uz Googlemapiju ir izpiedušies divi portāli - tā ir noprasts no #Centrāles atstātajām liecībām. Atkal tiek izmantots eksperimentālais vadātājs, jo Googlemapijas analogs sūdus sastrādāja, ievilinot rubakus pasakainā pieneņu pļavā bez izejas uz ārpusi. Kariete izšļūc starp abiem portāliem pa vidu, iebrauc mežā un arī gandrīz sūdus sastrādā, vilinot rubakus uz Velna vārtiem un liekot braukt otru apli. Pie tam ceļi te - parka mežā - ir tik šaubīgi, ka varētu pat teikt, ka viņu te nav. Kaut arī rubaki ir štengri nobrieduši tikt galā ar Neredzamības apmetņa mistēriju, kariete nostājas akurāt iepretim Slīdeņa midzeņa vietnei. Šī vieta laikam nolādēta, ja jau vadātājam vadātājs piemeties. Abi rubaki dodas uz bālo dižkonstrukciju, kuru tā arī nav lemts godībā laist. Uz sienām čūskulēni ir sarakstījuši dažādus lāstus un tik viltīgus novēlējumus (ar grafiskām ilustrācijām), ka, abiem rubakiem tos lasot, ausis sarkst. Bet mocības nav ilgas - otrā rubaka ģēnijs rāda, ka velti cukuru ar medu nav ēdis, un midzeņa padibenēs kādā plānotās kloākas vietā ir atrasts kārtējais numurs ar slepeno rakstuzīmi.

Atliek vien aizlīkumot līdz vietai, kur manīts Neredzamības Apmetnis - un tas nav tālu. Abi rubaki ar skumjām un klusiem lāstiem vēro vietu, kurai kariete vēl nesen lepni paripoja garām - šeit bija tā saskaņotā nolemtība sākt meklējumus, bet vadātājs bija lēmis citādi. Aplencot kalambola spēļu laukumu, abi rubaki nonāk pie pareizas ģeometrijas un mērogojuma dziļuma konstrukcijas, kurā, kā liecības norāda, varētu būt nogrimis apmetnis. Nav saprotams, cik labi tas redzams naktī, bet dienā, kad apmākusies pelēkā debess atspīd, slepeno zīmi slapjuma padibenēs knapi var pamanīt. Tas uzreiz atsauc trakas atmiņas no Temu Venēcijas vētras, taču šoreiz mobilā glūnierīce zem ūdens netiek bāzta. Pēc nelielas acu mežģīšanas un abu rubaku kopējas smadzeņbrukas tiek nospriests, ka iz padibenēm glūnošais marķējums atgādina skaitli 73 un ar to būs pietiekami, lai uzskatītu, ka liecība tiek fiksēta.

Paliek vien Mandaugu ceļa gals “un mazliet tālāk”, kur mežā iemucis “Roses tēva greideris”. Par ko šeit runa, tā isti nav skaidrs, taču vienīgā zināmā bilde liecina, ka šamējais var būt turpat “kaut kur” mežmalā. Debesu augstumos ir saplīsusi blīve un zemi sāk rasināt lietus. Ne gluži tā, ka izmirkt var, bet kājas slapjas no meža zāles. Kariete ir noparkota Mandaugu ceļa gala apaļajā stāvlaukumā un abi rubaki brien pa iebrauktu ceļu caur mežu greidera meklējumos. Otrpus mežam ir plašs cirsmas klajums - tepat vien jābūt! Bet kā nav, tā nav. Kad pusceļš noiets un acis līdz asarām izbolītas, pirmais rubaks izlemj, ka nepieciešama tomēr kariete, jo debesis raud tik dikti, ka ir pamatotas aizdomas par meklējumiem ne tur, kur vajag. Kad meža ceļš izbraukts un galā atklāts vēl viens ceļš ar mežu otrpus, kariete tiek griezta atpakaļ, jo tas “mazliet” par tālu izskatās. No stāvplača tiek pielemts šoreiz doties mežā nevis taisni, bet pa labi - tur izskatās greidera iebrauktas pēdas. Slapjš, dubļi, līst lietus, bet abi rubaki mērķtiecīgi mīda meža zemi, jo greiderim tepat kaut kur jābūt. Meža zeme ir tik mīksta un slapja, ka liekas te ir Čukstošo muklāju vai Kvirdičas purva mistiskā klātbūtne. Bet no greidera ne vēsts. Kur meklēt - bez samaņas. Abi rubaki sadalās - viens ložņā pa tuvējiem krūmiem, kamēr otrs dodas attālāku teritoriju izpētes ekspedīcijā. Mobilās glūnierīces te gandrīz nav spējīgas piesaistīt sevi tīmeklim - tā atraugas kā sakaltušu mušu pakaļas dažreiz izrāda savu klātbūtni, bet ne visur un ne vienmēr. Beidzot pirmajam rubakam, kas ir dikti attālinājies no stāvplača, uzsmaida laime - Googlemapijas augšskata maldmaldis beidzot parādās mobilajā glūnierīcē un tur var saskatīt kādas drupas, kam blakus varētu būt kaut kas interesants. Tik vien kā kādi 400 soļi jānorikšo. Kājas lauzdams, pirmais rubaks laužas līdz drupām, kur - sagaidāmi - nekā nav, tikai drupas. Taču tīmeklis šeit vismaz vairs tik traki nerīstās. Ilgi un dikti tiek pētīts Googlemapijas augšskata maldmaldis līdz kaut kur baigi attālu (nemaz “mazliet”, bet gan traki tālu no stāvplača) tiek sazīmēts cits stāvplacis blakus esošā ceļa galā. Bet ko rikšot pāri par 1000 soļiem. Nu, neko - variantu tāpat nav, pie tam jau izmisums ir saēdis otru rubaku, kas arvien biežāk sāk ieminēties par palīdzību no kādas citas rubaku brālības. Likteņa Audēj, pasargi no šīs ķecerības mūs! Kā tādas muļķības nāk prāta, ja ir 1000 soļu plančiks? Kamēr pirmais rubaks raiti soļo uz savu nozīmēto galamērķi, pa ceļam vaigā skatot dažādus zaļus meža totoriņus, kas gozējas Hinkipanku dūksnāja takas malā, otrs rubaks izmisumā raud zem salijušas egles. Un - ka’ tavu laimību! - ceļa gals ir atvedis pirmo rubaku pie pazudušā greidera, kas tagad klusi rūsē plača zālītē. Prieka vēsts tiek tīmekļota otram rubakam ar visu slepeno zīmes numerāciju, un otrais nu ir spiests bizināties apkārt ar reizrēķinu, jo pirmajam tīmeklis smagi atraugājas un uz brīdi izbeidz savu eksistenci.

Atliek vien pēdējā misija - pirmajam rubakam tikt līdz stāvpalcim un apvienoties ar otro, lai atminētu #Centrāles galveno liecību, kas, kā leģendas vēsta, var aizvest pie apraktas mantas. Pirmais rubaks izlemj nezaudēt laiku apkārtceļiem un dur pa tiešo cauri mežam. Kritalas, saskrāpēta seja, atdauzītas, slapjas kājas un totāls besis piemeklē pirmo rubaku finālā, taču stāvplacis pēc ilgas maldīšanās pa mežu tiek sasniegts. Divas stundas, lai to sūda greideri atrastu! Prom no šīs apburtās vietas!

Sasnieguši civilizāciju, abi rubaki beidzot ieskatās galvenajā liecībā, bet tur vien ģeometriska figūras shēma un nesaprotami, taču īsi kodēts vēstījums - A 32m. Pirmā doma - tā ir kaut kāda Pakavsaktas pils, kuras jumta formas atgādina šo te ģeometrisko fakapu un sarkanais punkts ir meklētā vieta. Izmaluši tīmekli savās mobilajās glūnierīcēs, neko tamlīdzīgu abi rubaki neatrod. Varbūt to ģeometrisko trijstūru leņki norāda uz koordinātēm Googlemapijā? Jā, varētu tā būt! Bet kā noteikt? Bilde ar ģeometriju tiek iebarota Maģiskajam Mākslprātam, kas parasti un bez atļaujas bāž savu degunu citu darīšanās, taču skarīgu atbildi neizdodas izspiest, jo Maģiskais Mākslprāts tik dikti ir pieķēries Pakavsaktas Rubas un Nepatikšanu arodskolai, ka citus variantus neredz. Labi, laikam ir pienācis laiks ļauties hinta burvestībām, kas vēsta par kādu vietu, kur nekad nespīd saule, un raķeti. Hmm, dīvaina norāde uz pagrabu… Bet kuru? Ir zināms iz vēstures, ka netālajā Gulbenes pusē bija raķešu pagrabi, bet viena bēda - tie sen jau ir nolīdzināti līdz ar zemi un teritorija tiek glūnēta no visām pusēm. Ja kāds tur līdīs, būs celis mugurā un aikāsāp uz zemes. Otrs variants ir Mamadonana - tur arī padumjie zaļie pikseļi ir mājojuši. Bet pats svarīgākais patiesībā nav tas - abiem rubakiem ļoti prasās uz krogu, jo vēderi kurkšķ kā vardes. Uz kuru pusi tad braukt? Abi saskatās un plančiks gatavs - pajautās draudzīgajai rubaku biedrībai, kas ar Zaķiem drauzējas - uz kuru pusi tad braukt? Atbilde pienāk samērā ātri - Nesaules kalns - un tūlīt tiek papildināta ar smalkām instukcijām, kā tajā vietā uzvesties. Tik detalizēti gan šoreiz nevajadzēja, bet esam ļoti pateicīgi (kaut arī instrukcijas nelasījām - mums virziens uz krogu tikai interesēja).

Noskatītais krogs izrādās netālu no Pakavsaktas arodskolas Cesvainē - te iemītnieki ar kuiļiem draudzību ved. Ņammas labas, lētām naudām taisītas un, galvenais, pa ceļam. Tālāk uz Nesaules kalnu. Pa ceļam otrs rubaks Googlemapijas dzīlēs sameklē ģemoetrisko režģi, kas #Centrāles liecībā minēts - tie izrādās ģeodēziskie punkti. Pats nosaukums vien jau liecina par spēcīgu maģiju, ar ko abi rubaki nav pazīstami (jo arodskolas stundas bastojuši). Neskatoties uz svešu kariešu iebraukto taku, savu karieti rubaki pamet ceļa sākumā, jo ķermeņa fiziskā kultūra un gara stiprināšana kilometru garā no rīta aizsāktā diskusijā “Tu idiots. Tu zoss” ir svarīgāka par dibengala ērtībām. Nesaules kalna stāvtakas lejasgalā diskusija sasniedz savu kvintesenci, bet rāpšanās augšup jau pāriet smagā elšanā un pūšanā. Ir pamatotas aizdomas, ka #Centrāle šurp atlidojusi ar kādu dzelzs Rūcējrāmi vai pat Virpuļgriezi - šitā mocīt rubakus tikai viņi ir spējīgi. Kalngalē tiek sazīmēta “raķete”, no tās vajadzīgajā saullēkta virzienā atskaitīti provizoriskie 32m ar tiem paiedabājošu soļu apgrēcību un ap sagāztās malkas instalāciju mežā sākas izklaide “Revelio” jeb spēle “Atrodi kaut ko”. Kādas piecas minūtes tiek bradāts pa mežu līdz kādā kokā tiek atrasta iestiprināta norāde, ka jādodas ir kādi 44m uz siltumiem, tad vēl viena norāde, ka jādodas vēl tālāk uz siltumiem, bet šoreiz jau 55m. Un te Revelio burvestība nenostrādā. Abi rubaki sparīgi mīda mežu, bet pēdējā norāde kā nav tā nav. Pirmajam rubakam uznāk spiedoša vajadzība - o! - rekur sagāzta malka darīšanai! Tiek aplenkts koks… Un iz zemes rēgo sarkana maģiskā rakstuzīme, kas var nozīmēt tikai vienu - te ir aprakts Aizmirstības šķirsts. Otrs rubaks pēc prieka sauciena, salauzis klēpi malkas, arī drīz ir klāt. Un tad nu atliek pēdējais - vērt vaļā Lādi, izkliegt burvestības vārdus, lai noņemtu lāstu, un piezīmēt sevi brālības sarakstā kā vienus no šīs klases absolventiem.

Nobeigumā pateicība #Centrālei & Co. par mīklām, tematiku un laukumu - nebija mūsu tēma (galīgi nebija), bet pēcgarša ir. Nu, un Zaķa draugiem sveiciens - kā tad bez viņiem (esot gaidījuši mūsu izmisumu)… :)

4 bez hintiem (un bez mīklām) personīgais rekords.
+ Lādes mīkla uzreiz skaidra lai gan neatcerējos tās skrūves strūves .... vārdu 🤣

Reģistrējoties S11E05 rubai, Lemuru Atmodas rindās virmo piesardzīgs optimisms - galu galā, apmēram pusei no komandas poteriāna ir gana labi pazīstama tēma. Tomēr, paverot vaļā mīklas, top skaidrs, ka plašās zināšanas par konkrēto tēmu tā īsti nemaz nav vajadzīgas 😜
Neatkarīgi viens no otra Lemuri un Atmodieši samērā ātri tiek galā ar piecām mīklām. Atsevišķi jāatzīmē Dolfūra Lāsta feinā anagramma, kas gan top skaidra tikai vēlāk, kad pati lokācija ar 100% pārliecību jau atlikta kartē 👌 Problēmas sagādā vien Neredzamības Apmetnis un Slīdeņa Midzenis. Te gan vēl jāpiebilst, ka Sīkais Lemurs procesā pamanās sajaukt Kārzdabas baznīcu ar Līdēres baznīcu, bet, par laimi, sarakstes gaitā kļūda atklājas laicīgi. Neredzamības Apmetni galu galā pamanās atrast Atmodiešu Bilžu Guru, bet Slīdeņa Midzenis prasa nopietnu breinštormu. Ļoti gribas "piesieties" pie kāda benzīntanka, bet tas neko nedod. Labākā ideja saistās ar Aizpurvi (ļoti "Slīdenisks" nosaukums, ne 🤭), tiek atrasti kkādi tur notikuši "atkritumu kari" (you know, atkritumi -> šķirošana -> Šķircepka, nu jā), bet tas viss kaut kā miglaini. Izbraukšanas dienai tuvojoties, tiek lemts tomēr šo lokāciju pārbaudīt, uzrakstot ziņu draudzīgajai Planktonu komandai. Nope, Aizpurve nebūs, toties tiek dots mājiens, ka Slīdeņa Midzenis esot ļoti tuvu kādam citam punktam. Nu, tad šaubu vairs nav - Jaungulbenes pils apkārtne jau tikai izskatīta kā potenciāla lokācija, "nosita" no domas vien tas, ka burtiski blakus ir Neredzamības Apmetnis 🤷‍♀️
23.maija rītā divi auto startē no Rīgas, Lemuru Atmoda ir gandrīz pilnā sastāvā. Vecpiebalgā notiek viena transporta maiņa un no savas vasaras rezidences tīmam pievienojas Lemurs Novadpētnieks. Tagad iztrūkst tikai Lemuru Pilots, bet viņš, diemžēl, rullē pa Eiropu un rubai spiests sekot vien attālināti.
Diena ir burvīga, viss zied un smaržo, saulīte spīd un noskaņojums ir labs 🌞
Dolfūra Lāsta lokācija tiek aplūkota ar patiesu interesi, izveikta fotosesija un apsveicināts vietējais rudais kaķis (Dolfūrs? 😉), cipars atrodas bez ciešanām.
Kā nākamais krīt 7nieks Centrāle un Rubaku Ordenis - objekts ir ļoti interesants un, protams, tiek izložņāts pilnībā. Kāpt uz zvanu torni gan ir biš mīzīgi (un intuitīvi skaidrs, ka cipara tur nebūs), bet lejupceļā meklētais atrodas. Šeit tiek satikti arī Vecais onka un suns 👋🐾
Tālāk uz Aizliegto Mežu. Te, braucot garām mīklas bildē redzamajam ķēmam, Sīkais Lemūrs atzīmē, ka būtu forši pie tā nofočēties. Jā, jā, atpakaļceļā! Beeet augšā visiem rodas doma - a ja nu cipars tomēr ir tur lejā? 😅 Galu galā tiek noekskursēts lejup un atkal augšup, nofočēti visi iespējamie ķēmi (tīma favorīts ir oda un ziloņa krustojums 😍), un, protams, arī cipars atrodas.
Trīs Sliņķu Stāsts pie burvīgā Kujas tilta prasa kādu brītiņu, bet kreņķi neviens neķer. Skati ir jauki, noskaņojums labs, tāda pilnīga plezīra atmosfēra.
Tālāk seko Mežonīgā Greidera lokācija. Ir zināmas bažas, vai pat pa pareizo piebraucamo ceļu izdosies normāli izbraukt, tādēļ komandas lielākā daļa dodas uz punktu ar kājām. Tomēr Atmodiešu Pilots riskē, un galu galā izrādās, ka līdz objektam gluži labi var nokļūt arī braukšus. Lai dzīve par aveni neliktos, komanda izlemj vēl aizdoties līdz nosacīti netālu esošajam geoslēpnim, un tās tad arī ir dienas lielākās ciešanas, jo nu, brikšņi un čūkslājs, un slarbenāji 🤬 Līdzjūtība tiem rubakiem, kas no tās puses lauzās pie Greidera FTF mērces laikā 🙏
Neredzamības Apmetnis ilgi nedodas rokā - pieļauju, ka nakts laikā ar lukturīšiem būtu bijis vieglāk šo piefiksēt. Pēc krietna brīža tiek veikts zvans Planktoniem ar tekstu - vai mēs pareizi saprotam, ka cipars ir zem ūdens (jo pārējais viss jau ir pārmeklēts n-tās reizes). Gūstot apstiprinājumu, nāk arī acu gaišums, tomēr normāli nobildēt to ciparu tā arī neizdodas 🤷‍♀️
Slīdeņa Midzenī viss pa vieglo, Lādes mīkla vaļā - un uzreiz nāk arī atminējums. Jo nu, Strūves loks komandai ir gluži labi pazīstams 🤩
Pirms doties noslēdzošajā piedzīvojumā, tiek ieturētas gardas pusdienas Cesvaines Kuilī, un tad jau arī bridiens pa Nesaules kalnu tāds sīkums vien ir. Viena plāksnīte, otra, trešā...uuuun jā, ir Lāde! 🥳 Ieraksts logbook'ā, lemuršmidziņa Lādē, draudzīgi izbrēkts tradicionālais tosts un šīsdienas galvenie buramvārdi - Ķiķikulus! ✨️🪄✨️😂
Pēcgarša laba, paldies, gaidam ar nepacietību jauno semestri Rubas skoliņā 🤍🖤🤍

Episki!

Baseins lielisks! Šoreiz viss laukums ļoti interesants

Kluk-mobilis uzpildīts, vistas marinētas entuziasmā un gatavas ceļam.
Meklējot kārumnieku jau pirmās lamatas gatavas. Noiets daudz, jēgas nekādas un izrādās, ka vārna nolūkojusies uz mums, kamēr lepni pabraucām garām. Sak', nav jau gailis, nav ko acis deldēt. Tālāk ātri pielūdzam katra savu dievību, ar atstrādātu laktas lēcienu esam tornī, punkts un āmen. Tam seko tilts, kur nevajadzīgi apslapinam piešus, bet tas nekas, vismaz kāda veldze. Tālāk dodamies pie greidera, kurš krietni paklapē mūsu pacietības karbonādes. Ielūkojamies baseina dzīlēs, nobīstamies no atspulga un dodamies prom, pirms tam nobaudot komandas pavāru sūrā darba augļus. Uzņēmušas spēkus, slīdeņa midzenī sniedzam neaizmirstami skaistu priekšnesumu neredzamais publikai, pie noslēguma akorda sol-diēz atrodam meklēto un uz muzikāli liriskas nots dodamies vakaru noslēgt Silmaču estrādē, kur mazāk skumstam par skroderu sūro likteni un vairāk līksmojam par vistas intelektuālo debiju lādes mīklas minēšanā. Dīdžejs uzkurina zaļumballi un mēs, līksmās dziesmās un trakulīgās stilbiņu kustībās tuvojamies lādei, līdz dziesmas vārdi "tās acis, tās acis es aizmirst nespēšu" mums liek padomāt par turpināšanu dienas gaismā. Tā teikt, nevajag vistu koijotam mutē likt.
...
No rīta mazliet modificējam komandu, pieslēdzam attālinātu kartogrāfu, divus, ar vanaga aci apveltītus cālēnus, un ātrāk kā plānojām ēdam uzvaras saldējumu. Kluk-kluk, šis laukums, šķiet, mūsu komandai paliek sezonas favorītos. Paldies!