27.02., plkst. 23:38
- Hei, jaunais laukums mūsu galā. Braucam FTF? Pārguļam ar domu un no rīta kritiski izvērtējam, vai spējam šo pacelt.

28.02., plkst. 8:43
- Labrīt! Nav variantu - ofic maucam!

Pa dienu potenciālo punktu atlikšana. Papildspēki paši piesakās nākt komandā. Bāze Eriņos rubakus gatava uzņemt jau 22:00.

01.03., plkst. 00:00
Mīklas vaļā!
Precīzas lokācijas vai pat pārbaudāmi varianti 5/7 gatavi 16 minūšu laikā.
OTRĀ MAIŅA - Gudzonu ala. BRAŠIE PAŽARNIEKI - kāpšanas tornis Naukšēnos (P.S. Šī zīmējuma viena no autorēm ir komandas dalībniece Zanda). LAMZAKS GUDZONS - kaut kāda grila reste pie iebraukšanas namina Skaņākalnā. BALLĪTES EPICENTRS - noliktava aiz Bērtuļa kapiem. KĀRKLI-Z - beidzot, BEIDZOT tajā benzīntankā ir punkts! MIERA OSTA - kas šajā pusē tāds iespaidīgs tiks būvēts? Vēja parks būs. Lodes pusē. Vienam no zemes gabaliem nosaukums ir Vēveri, kas noteikti ir atsauce uz Hella vāverīti. Vai norobežojošās lentes var tikt uzskatītas par plastmasas maisiņiem? Jā! ELLES KOLUMBĀRIJS - tur aiz vecās slimnīcas.
Centrāle saka, ka jāizbrauc 00:45, tad nu 00:37 aujam zābakus un prom uz mašīnām!
Piebraucam pie (tjipa) Ballītes epicentra. Viens auto jau priekšā. Pazemē iekšā un punkts viegli rokā. Un tad mēs saprotam, ka šis ir ELLES KOLUMBĀRIJS! 2/7 Tajā brīdī pat nenojaušam, ka tik viegli dabūjām vienu no vērtīgākajiem punktiem. Bet tātad jādomā kaut kas cits Ballītes epicentram. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz ballīšu vietas, kas norauj jumtu, ir Rūjienā! Visas apskatījām! Sākām ar to vietu pie bijušās slimnīcas. Nē, nav īstais. Arī tā trīsstāvene aizmugurē, kur agrāk tusiņi notikuši, nav īstā. Labi, jāpadomā vēl. Braucam uz Miera ostu. Ceļš briesmīgs. Jā, Vēveros viss izzāģēts. Tur ir pamestas mājas. Te kāds ir tikko braucis! O, te ir norobežojošās lentes. Nez, vai bites tagad guļ? [sāk skanēt atbaidoša signalizācija] LĀČU ATBAIDĪTĀJI!!! Ņemam kājas pār pleciem! Nebūs īstā vieta! Bāc, bet viss tik labi salikās! Un bildē tie sapūstie sniega pauguri ir tikko nozāģēti koki, vēl skuju zari palikuši. Tai jābūt jaunai cirsmai.
Braucam uz KĀRKLI-Z, bet vilšanās ir jūtama. Divi punkti bez idejām. Benzīntankā grab and go 3/7, tāpat arī OTRĀ MAIŅA Gudzonu alā 4/7. Braucam pēc LAMZAKA GUDZONA uz Skaņokalnu. Pie ieejas nav tādas restes kā bildē. Sāk piezagties tik pazīstamā izmisuma sajūta... Otrs auto paliek Skaņākalnā un izbraukā to bez panākumiem. Mēs divreiz nobraucam gar bijušo reņģu fabriku, jo tur tas žogs izskatījās kā bildē, kā arī stāv pamests kravas auto, ko arī aplūkojam. Varbūt tomēr Lībiešu pilskalna estrāde? Nočekojam. NĒ! Varbūt tas trošu tiltiņš? NĒ! Nobāzējamies centrā. Lamzakam jābūt šeit, jo "kā sauc, tā atskan". Tirgus ir vaļā, un rubakiem vajag KOLUMBĀRIJU, bet mēs vēl neesam pozīcijās, lai ar to mainītos. Izmisīga rakšanās Gūgles dzīlēs. Un te pēkšņi rubaks uziet LAMZAKA bildi! Lecam auto un braucam atpakaļ uz Skaņokalnu. Komandas jau priekšā. Lamzakam ir vārds! GUDZONS! Pirmajā apskatē neko neatrodam, bet otra komanda ātri pazūd no lokācijas. Tātad jābūt pie lamzaka. Beidzot punkts rokā. 5/7 un sajūta, ka esam atpakaļ spēlē. Kāds ir atvēris LĀDES MĪKLU! Braucam atpakaļ uz Rūjienu. Mērķis vēlreiz izpētīt KOLUMBĀRIJA apkaimi. Komandas otrais auto ziņo - mums kādu laiku seko viens auto. Varbūt nebraucam uz KOLUMBĀRIJU, lai nenodotu lokāciju? Metam pa mēmajiem pie Rūjienas estrādes un mums garām pabrauc... policija! Divi rubaki dodas mājup. Izbraucam vairākas reizes reversā kustībā Oļas norādījumus, bet tur ir tikai dzīvojamās mājas. Aizbraucam uz noliktavām, kur bijis Rooffests. Tad vēl uz vienu pamestu kompleksu, kur bijušas ballītes, bet nekā. Rubaks ierosina tomēr aizbraukt uz Zivju dīķiem, jo uz tiem jābrauc tieši pēc tām norādēm. Un tur notiekot driftošanas ballītes. Kāpēc agrāk nebraucām? Velns viņu zina! Vienreiz tak šis punkts jau bija, otrreiz vairs nebūs. Esam lokācijā, lukturīšus principā jau vairs nevajag. Jā, ir īstie betona bloki! 6/7. Ļaujoties eiforijai atslābstam un nejauši nododam punkta lokāciju tikko atbraukušiem rubakiem. Bet izmantojam iespēju patirgoties. Arī viņiem vajag tikai šo un KOLUMBĀRIJU. - Netālu esošais purvs. Bāc! Tak skaļi paši runājām par upīti Oļa, bet kaut kā likās par tālu tas punkts. Bet punktā kaut kam jātop! Jā, tornītis tiekot celts. Lai kā arī gribētos gāzēt uz Oleru purvu, ceļš mūs bremzē visos iespējamos veidos. Tiekam līdz takai un skriešus dodamies purvā iekšā. Skrienam tornī, bet tikmēr rubaks ierauga Oļas maisiņu un paņem punktu. 7/7 Kā sestie atveram LĀDES MĪKLU. "Tu esi Pēteris"! Atceļā līdz mašīnām uzzinām ļoti daudz par liturģiskajiem jautājumiem, kā arī to, ka "Petrus" ir arī klints, akmens un arī sarkanvīns. IZLASI INSTRUKCIJAS! Ķoņu kalnā ir akmeņu izziņas taka! Baigi baltiem diegiem šūts pavediens... Bet ko mums zaudēt! Vēl citi pieci jau 2 stundas cīnās ar lādes mīklu, bet vēl nav atvēruši. Un ja nu mums izdodas? Nav tālu. Pa ceļam čekojam vēl citas opcijas. Tuvojoties jūtam adrenalīna pieaugumu. Migla. Griežamies iebrauktuvē. Ir viens auto! Ir vēl 2! Būs asinis! Braucam iekšā. Akmeņi ir lejā! Lecam ārā un dodamies takā. Uzmetam aci plāksnēm. Apkārt mudž rubaki. Simts punkti ka būs neīsts akmens! Bet varbūt arī nē. PETROlīts! Dodamies vēlreiz pie plāksnēm. Un tad tiek ieraudzīts maģiskais simbols, par ko tiek informēti pārējie komandas rubaki. Viens nāk šurp un stāsta, ka esot jābrauc pie upurakmens. Adrenalīna pārņemtais rubaks, kurš uzlicis roku uz maģiskā simbola, it kā atspiedies pret plāksni, pat īsti nedzird, ko tas otrs tur stāsta. - Es noņemšu roku un Tu paskaties tajā vietā. Un tad atnāca TĀ sajūta. Būs! Pāris minūšu laikā atrodam otru maģisko norādi "VIENS NO MUMS NAV ĪSTS", un tad jau ir tikai minūšu jautājums, kad tiek uziets IMPOSTER. A ja nu ir kods? Un pārējie tad būs nikni, ka nevaram atminēt kodu. Lēnām tiek pacelts akmens. KODA NAV! Un tad atskan bļāviens "ATRADU!!!". Visi skrien uz skaņas pusi, skan aplausi. Trīcošām rokām tiek vadīta spēles parole, kas satraukumā neizdodas ar pirmo reizi, jo mums tas ir PIRMO REIZI! Trīcošās rokas nevar arī brūnā dzēriena pudeli atvērt, jo satraukums, atvieglojums, prieks... MĒS TO PAVEICĀM!
UZVARĒTĀJU RUNA?
PALDIES ZEVS par koleģialitāti. Sorry, mums uztraukumā tiešām rokas trīcēja un nespiedās kods, tad vēl zona nočakarējās.
PALDIES visām komandām par foršo atmosfēru un sarunām pēc LĀDES atvēršanas. Kas notika pie LĀDES, paliek pie LĀDES.
PALDIES attālinātajam atbalstam un īpašs sveiciens Tomam - Tev tiek piedots.
Un PALDIES CENTRĀLEI! Par foršo laukumu, par KOLUMBĀRIJA lokāciju, par atgriešanos Zivju dīķos.
Šādā sastāvā mūsu pirmā #7NIEKS spēle bija iepriekšējā Rūjienas-Naukšēnu laukumā. Šeit atgriežamies ar FTF. Šis nebija mūsu pirmais skrējiens pēc FTF, bet mums pirmo reizi izdevās! Jā, mēs brokastīs dzērām uzvaras šampi.
Vai ir dzīve pēc FTF?
Ko tālāk? Kas nākamais?

Miglainā nodokļu pārmaksas vakarā ar WW3 piesitienu pulcējāmies epicentrā - Mazsalacā. Ir vietejie - tāda sajuta ka mums ir dota vēl viena iespēja izcelt
#OTRĀ MAIŅA
velnala skaņajā kalnā
#LAMZAKS GUDZONS
gudzona ala? Pēc 2min saprotam ka pirmā mīkla ir gudzona ala. Šo mīklu sasaistam zivju dīķiem aiz Sēļiem, jo Gudzons angliski ir Hudson (Henry Hudson) bija jūra braucējs un bija tas makšķerēšanas emoji
#BRAŠIE PAŽARNIEKI
Naukšēnos stadionā ir būdiņa ar šo zīmējumi
#MIERA OSTA
krīt nākamā. Pie Oļas Oleru purvs
#BALLĪTES EPICENTRS
Skaidrs ka šis ir Rūjienā. Sazīmējam pēc norādēm betonus uz Stacijas ielas - bet izskatās ka būs vienkārši jābrauc un jāskatās uz vietas
#KĀRKLI-Z
Pamestais veikals Košķelē? Šis nenāk tik viegli, līdz brīdim kad saprotam atspoguļojošo zīmi bildē…. BEIDZOT IR PUNKTS ŠITAJĀ BENZĪNTANKĀ PIE MAZSALACAS. Grūti vārdos jums aprakstīt cik ilgi ar vīru prātojām ka būtu stilīgi tur kādreiz redzēt 7nieks punktu, gadiem braukts garām šim tankam un protams arī gadiem prātojam kurš pie velna maksā par to elektribu, jo lampas tur deg 24/7 - tas jautājums gan paliek neatbildēts
#ELLES KOLUMBĀRIJS
Izskan idejas par pamestām kolhoza ēkām - bet nu crazy te taču tādas ir daudz. Šis pagaidām mums nav

Spiediens no centrāles čata nu jau ir sataustāms, jo tiek paziņots ka 3/7 jau ir pa visiem kopā savākti, bet mēs vēl esam mājā. Labi, mēs ar beidzot esam gatavi un startējam uz Gudzona alu - tur park&grab. Nākamais pa ceļam ir benzīntanks. Vieta īstā!!! Pēc neilga laika arī punkts rokā. Tagad tālie braucieni.
Pa ceļam uz Rūjienas pusi no Mazsalacas tiek paziņots ka mīklas ir saistītas, līdz ar to saliekam kopā ballīšu epicentru ar elles kolumbāriju. TAGAD VISS MAINĀS UN ESAM UZ PAREIZĀ VIĻŅA:
Elles kolumbārijs - būs Rūjienā tajā Stacijas ielā, blakus esošajā daudzdzīvokļu mājā.
Ballīšu epicentrs - būs tie dīķi, bet ja šeit ir diķi mums nav lamzaks gudzons…

#MIERA OSTA
Komanda sadalās vieni no takas puses iet un otri no muižas. Apavu piesmelšana ar ūdeni nr1.
Tiem kas gāja no muižas vismaz gājiens veiksmīgs, braucam uz dīķiem.
Pa ceļam uz dīķiem zīmējam idejas lamzakam gudzonam. “Eu bet dīvaini, ka laukums ir Salacas disko, bet mums nekas nav pie Salacas”. Šķita taču ka kaut kas būs Skaņākalna takā. “Uz apli, uz apli…” “Balss atskan” Sasodīts - tas ir Skaņākalna takā. Takas sākumā taču ir Ērenpreisa parks, kur ričuks uz apli brauc, jopcikiņ. Bijām blakus tur, bet nu jau esam 30-40min attālumā.

#BALLĪŠU EPICENTRS
Tūlīt esam klāt, kad pretīm redzam mašīnu braucam ārā un centrāles čatā ienāk ziņa ka ballīšu epicentrs notverts. OMG esam šeit, skrienam pa ēkām un esam nākamie ar ballīšu epicentru ķepā!

#BRAŠIE PAŽARNIEKI
Apavu piesmelšana ar udeni nr2
Tiek apskatīta pati ēka pie stadiona - nekā. Bet bāc reku tornis. Punkts notverts!

#ELLES KOLUMBĀRIJS
Caur logu braucot garām redzējām kaut kādu bunkuru, bet nu nedomājām par to. Musu fokuss tā daudzdzīvokļu māja, jo kolumbārijs taču varētu but arī nepabeigta māja. Izpētam pagrabu, nekā. “Dievs pārmet skatu mākoņmaliņai” karoč jāmeklē augstāk - trešais augšējais stāvs. Izpētam balkonus, bet nekā. Nolemjam nečakarēties, jo tāpat neesam atraduši pat bildes vietu. Vēl pabraukājam apkārt Rūjienā, bet nekas nezīmējas.
Nolemjam mest šo pagaidām pie malas un braukt uz to Mazsalacu atpakaļ. Pa ceļam saprotam, ka mums ir īpaši tāls ceļš, lai brauktu atpakaļ, mēs noteikti pazaudēsim laiku. Melnais tirgus it is: elles kolumbārijs pret ballīšu epicentru. Neliels vīliens jo bijām tur, bet viss okei, miglā steigties nesanāk, bet cenšamies.

#LAMZAKS GUDZONS
Par cik mums ir vietējie, braucam iekšā takā bet ne pārāk tālu - esam Ērenpreisa parkā. Park&grab.
05:41 Veram vaļā lādes miklu!

#LĀDE
Petrus - vīns, klintis/akmeņi, ticība. Trīs lietas tik var būt vaine? Nolemjam turēties pie klints/akmeņu domas. Pie Mazsalacas vidusskolas domājam par tuvumā esošajām klintīm. Aiz skaņā kalna ievērojamas ir arī Dauģēnu klintis. Koņu kalns arī izskan kā ideja. Ai davai braucam uz Dauģēnu klintīm.
Apavu piesmelšana ar udeni nr3 un nekā!
“Uzmanīgi izlasi visas instrukcijas”. Mazsalacas “centrā” tiek uzlikta dziesma “Tu es Petrus” - tā mosk labāk neturēties pie tās domas par klintīm, ejam pie ticības.
Sv. Pēterim tika dotas instrukcijas: “gani manas avis”. Pie Mazsalacas ir Jēru klubs. Nu pirms braucam uz Ķoņu kalnu ir vērts iebraukt, varbūt šiten arī sarunātā lāde. Pie Jēru kluba pat zīme “mūsu pusē aitas tusē” - nu bāc kā reiz disenei!! Bet kameras tomēr mūs attur iet teritorijā.
Braucam uz Ķoņu kalnu. Piebraucam un redzam aiz mums vēl mašīnas braucam - esam pirmie, sākam skriet! Protams tā skriešana īsti parocīga nebija. Izpētijām pašu kalnu un tikai pēcāk akmens izziņas taku. ESAM ISTAJĀ VIETĀ!
Nu jau komandas sarodas arvien vairāk tāpat kā spriedze. Esam atraduši pareizo plāksniti, taču neizlasam smalko druku. Ejam apkārt pa taku, pa augšām un lejām.
Apavu piesmelšana ar ūdeni nr4(?)
Kukulītis… bāc tur ir rakstits, ka viens viltots! Jāspārda akmeņi! Pēc nepilnām 2min sirsnīgs kliedziens no Wolf Adventures
Tik sirsnīgu satikšanos visiem pie lādes vēl nebijām pieredzējuši - paldies!
Ļoti slapji, ļoti sirsnīgi un ļoti priecīgi! Vienam no komandas gan game over no slapjām kājām, bet tas viss ok - ir brīdis lai uzrakstītu šo varoņdarbu :*

Ierastā komanda dažādu iemeslu dēļ uz laukumu šoreiz netiek, tomēr 28. februāra pēcpusdienā izlemju doties piedzīvojumā tāpat vienatnē. 7nieks ne-FTF režīmā vairs “nehito” kā kādreiz, tāpēc jādodas laukumā arī tad, ja apzinos, ka visticamāk uz labu rezultātu cerēt īsti nevaru.

“Saimnieks, vai varu palūgt vēl vienu FTF bez filtra?”

Lai gan viens pats laukumā FTF laikā kaut kādā kapacitātē esmu jau bijis, šoreiz viens startēšu jau no paša sākuma. Galīgi viens arī gan neesmu - pie datoriem dažādos Latvijas galos vēl 3 rubaki, kas gatavi palīdzēt mīklu minēšanā.

22:30. Esmu nobāzējies Valmieras staķikā. Mazliet īsāks ceļš uz mājām, ja ar mīklām vispār neiet, bet pietiekami tuvu, lai varētu no vienas no laukuma malām lēnām mēģināt kādu punktu atrast. Mājasdarbu neesmu paguvis uztaisīt, tāpēc 1.5 stundas tiek atvēlētas tam (cik nu var tajā laikā sameklēt) un wrapburģiera notiesāšanai.

00:00. Pašauj vaļā! Ātri rodam variantus 3 mīklām un uzreiz saprotam, ka mīklas būs savstarpēji saistītas. Variantus pareizi atliekam šiem – OTRĀ MAIŅA, LAMZAKS GUDZONS un BRAŠIE PAŽARNIEKI.
Pārējām mīklām varianti rodas ļoti lēnām.
KĀRKLI-Z noteikti būs kāda DUS, bet kaut kā internetā tikai nepareizie varianti rādās. Kad īstais variants rokās nedodas, sākam meklēt arī kādus pamestus veikalus.
BALLĪTES EPICENTRAM ir atrasts šķietami labs variants, bet neizdodas to verificēt pirms uz turieni dodos. Par cik OTRĀ MAIŅA un PAŽARNIEKI veido laukuma robežas, meklēju punktu laukuma centrā. Tur kartē ir smuka krustvārdniece, kuru uz pusēm smuki dala Oļa. Jābūt!
MIERA OSTAI varianti it kā ir, bet nesanāk īsti verificēt. Izpētu Burtnieka krastus īpaši pie skatu torņa, bet kaut kā nepatīk līdz galam variants. Ja jau osta, tad jābūt kaut kur pie ūdens.
ELLES KOLUMBĀRIJAM variantus neatrodam.

02:25. Krietni pēc Centrāles ieteiktā izbraukšanas laika sāku kustēties ārā no Valmieras. 2 no palīgiem nu jau ir parubijušies pie kompjiem. Palieku es un mans “dispečers”, kas ar mani palika nomodā un palīdzēja koordinēties līdz pat beigām.

02:52. Pilnīga haļava. Braucot uz OTRO MAIŅU ieraugu divas mašīnas ar ieslēgtiem lukturiem smuki izgaismotā DUS. Ieraudzīju mājas logu un metu pa mēmajiem. Domāju, ja tur nebūtu bijusi neviena komanda tajā brīdī, es nebūtu uzmetis aci. Laikam skatās uz mani no augšas. Toč. 1/7.

03:18. Esmu uzrāpies mežā virs alas OTRAJĀ MAIŅĀ. “Jo nu kāda iespēja, ka alā liks”, es pie sevis nodomāju. Mazliet flashback no ENTER GAUJA, bet čatā rakstīts, ka rakt šoreiz nevajadzēs, tobiš būs virs alas. Pēc pazaudētām 20 min, ieeju arī alā. 2/7.
Kamēr kāpelēju pa mežu, dispečers jau ir atzīmējis iespējamo variantu ELLES KOLUMBĀRIJAM, zīmējot līnijas no mūsu EPICENTRA varianta.

03:50. Lēnā garā aizčāpoju no Skaņākalna parka stāvvietas līdz objektam. Savācu LAMZAKU un dipu-dapu atpakaļ uz auto 3/7.

Dispečers ziņo, ka esam saņēmuši maiņas darījumu. LAMZAKA lokācija pret KOLUMBĀRIJA lokāciju. Sure. Mums pašiem novalidēt KOLUMBĀRIJU neizdevās, tāpēc maiņa ir ok. Īpaši tāpēc, ka es baigi par uzvaru cīnīties nevaru, un iesprūst pie kāda varianta vienam pašam varētu būt diezgan smagi.

04:30. Esmu nonācis pie EPICENTRA varianta. Ne bez piedzīvojumiem. Google maps atrada īsāku ceļu gar pašu ziemāju lauku… “The machine knows!”. Labi, ka sanāca izrakties cauri. Izskatās, ka piedzīvojumi šajos laikapstākļos ar auto nebija man vienam – kāda asāka līkuma izejā ieraugu svaigus riepu nospiedumus caur sniegotu grāvi.
Par cik neesmu te pirmais, sekoju pēdām sniegā. 4/7.

04:55. Oļas norādes ievērotas un KOLUMBĀRIJS sasniegts. Iekšā, ārā, mašīnā. 5/7.

05:00 ar 5 punktiem ķešā vispār ir parasti OK temps… Vēl labākas ziņas nāk no dispečera. Viņš verificējis MIERA OSTAS lokāciju. Hmm… Moš tomēr vērts mazliet pielikt soli un mēģināt pacīnīties par to FTF?

05:20. Stadionā iesildu kājiņas un rociņas. Pusaplītis noskriets, pa kāpnītēm uzkāpts. Vēl tik viens skrējiens un lādes mīkla man jau būs vaļā. 6/7.

05:48. Pārbraucienā uz MIERA OSTU divas komandas jau atvērušas mīklu, tāpēc pa taciņu un laipu ierastā laiskā soļošana pāraugusi vieglā sprintā. Miera Osta my a**, te nekāda miera šobrīd nav. 7/7.

Līdz 7:20 šķetinām lādes mīklu, līdz nolemju, kaut kur arī aizbraukt un pārbaudīt kādu, lai cik neticamu, variantu. Pietiekami daudz reizes esam sēdējuši mašīnās, līdz atveras lāde, tā arī nekur neaizbraukuši.

07:36. Piebraucu pie Ķoņu akmens takas. Neesmu te vienīgais. Tas labi un slikti. Izstaigāju taku, bet mīklā VIENĪGO pavēli stundas laikā tā arī neiedomājos izpildīt. Tablo vienu pēc otra sāku lasīt tikai, kad pie tiem salasījies nu jau pamatīgs rubaku bars. Neilgi pēc tam atskan arī prieka saucieni.

Es nezinu, kas ir labāk – pazaudēt, tā arī neaizbraucot uz lādes lokāciju, vai stāvot 20 metrus no lādes.

Jebkurā gadījumā - apsveicu Wolf Adventures ar savu pirmo FTF!

Kā atvērt lādes mīklu pirmajiem un pakāst lādi?

Diezgan laicīgi sapratām, ka viss teksts ir savstarpēji saistīts un miksēts.
Izlasām - Tu es Pertus. Nu skaidrs - akmens, klints, vīns, Pēteris, Pirmā doma vīns! Vīna darītava, bet tad paši sevi kaut kā apturam, jo neliekas reāli.
Otrā doma tas Pēteris, vienā mīklā bija par darbu svētdienās- nu baznīca. Nekas tā baigi rokās nedodas vai tām, ko pārbaudām, apkārt žogs.

Sakam lasīt laukuma aprakstu - Šonakt ikviens lēktu laika mašīnā, lai atgrieztos tur, kur vakars sākās.
Ļoti pieķeramies pie šī teksta - jo viss taču ir saistīts un mīklas miksētas.
Tātad... pirmā mīkla "Otrā maiņa". Nu skaidrs. Pirmā maiņa uzvāc ciparu un otrā maiņa iet pēc lādes vai lādes norādēm.
Bet kā?...
Nu kā, ... tai plāksnītei otrā pusē noteikti ir koordinātas, vai varbūt dziļāk alā ir otrā plāksnīte, vai varbūt jāskatās virszemē - tātad nevis alā, bet augšā kalnā - [Petrusā - Klintī].
Jā, toč, 100 punkti, būs.
Laižam.
Priecīgi, ka izdomājuši variantu, kuram paši ticam.
Brauciens 25minūtes.
Nu protams, ka 0%, nevis 100%.
Ik pa brīdim tie akmeņi un pat tā akmeņu izziņu taka mums klusītiņām izskan kā variants, bet neviens līdz galam nenotic tam, kas rakstīts skaidrā latīņu valodā - Tu es Petrus.


Līdz īstajiem Petrusiem atkal brauciens 25 minūtes. Ticība, ka tur būsim vienīgi ļoti maza. Un patiesa. Šis bija īstais disenes epicents. Tik daudz komandu.
Un nepagāja ne 10 min, kad dzirdējām Jāaaa, Yūhū, Yes!!! Apsveicu!

Neesam bēdīgi, jo, ja būtu bijis tā kā mēs izdomājām, ka Otrā maiņa ir atbilde uz lādes mīklu, tad būtu kruta.
Un vēl... visbēdīgākie noteikti ir Melnā bedre. Godīgi sakot, mums pat vienā brīdī palika viņu žēl un bijām gatavi papelnīt karmas punktus un piezvanīt, lai iedotu kādu hintiņu Elles kolumbārijam, bet tieši tajā brīdī viņi atrāva lādes mīklu.

Visas uzslavas laipnajai Valmieras Viršu darbiniecei, kura steidz savus ikmēneša pēc protokola noteiktos darbiņus apdarīt tik ātri, lai jau ap 23:59 varētu pamāt ar roku un aicināt mūs atpakaļ telpās - you the real MVP! Vispār DUS kā bāzes vietu pēdējoreiz izvēlējāmies pirms vairākām sezonām.

Bāze - check! Komandas foto - check! Friškas un hotdogi - check! 3..2..1..!

Vairāki punkti tiek atminēti uzreiz, pārējie rokā dodas daudz lēnāk nekā gribētos. Ap pusdiviem idejas ir visam un maršruts tiek iebakstīts navigācijā. Lielākie šāvieni tumsā ir kolumbārijs un ballīšu epicentrs (kuram īsti nav foto apstiprinājuma).

Pamestais DUS ceļā kā pirmais - vajadzētu būt park & grab. Tuvu tam arī ir, bet uz brīdi ar citu komandu, šķiet, spēlējam teātri un cenšamies viena otru maldināt. Abām apnīk vienlaicīgi un dodamies prom.

Gudzonu ala - divi rubaki paskatās uz punktu, bet redze pieklibo, to neievēro un dodas meklēt ārpusē. Trešais rubaks, kurš izslavēts ar sarežģītu punktu acīgu pamanīšanu (atceries Daugmali? prasīja10 minūtes!), uzreiz pamana arī šo. Forša realizācija!

Ērenpreiss - līdz metram precīza lokācija noteikta iepriekš un iespējams viens no ātrākajiem park and grab 7niekā.

Ballīšu epicentrs - IR! VIETA ĪSTĀ! Pēc pēdām spriežot, esam šeit arī pirmie! Tikai jau dodoties prom secinām, ka šis iznāk arī laukuma [epi]centrs.

Miera osta - īsu brīdi tiek apskatīts tornis, tomēr ir aizdomas, ka šeit punktu izlikt uz 2 mēnešiem varētu būt riskanti. Skats apkārt, un tiek pamanīta jau purvā iestaigāta ziloņu taka. Check!

Naukšēnu stadions - pētot kontaktligzdas, ieslēdzam stadionā gaismu. :D Slapjš tik ļoti, ka jau kārtējo reizi piesmeļam pilnus apavus. Atrodam punktu un jau braucam prom, kad ieraugām, ka esam aizmirsuši izslēgt gaismu, kas nu jau izgaismo pusi stadiona. :D Lai nu paliek.

Ir plkst. 03:41 un mums ir 6/7 dabā atrasti punkti.

To, kas notiek tālāk ar kolumbāriju, noteikti varētu aprakstīt ar “Galva griežas, filma zūd”.
Mīklu it kā saprotam un visu maršrutu esam izsekojuši. Bet paiet 4h (!!), kuru laikā esam apbraukājuši visu iespējamo, tai skaitā visu perimetru ap īsto lokāciju. Nekā.

Viens rubaks arī izstaigā kapus un iziet tiem otrā pusē tuvāk punktam 100m attālumā, tomēr migla tik bieza, ka neredz tālāk par metriem 50.

Nakts gaitā mīklai kaut kā pievelkam klāt arī Ķoņu kalnu un dodamies to apskatīt. Spriežot pēc sliedēm, arī šeit esam pirmie, neko nezinot par lādi. Uzkāpjam pa kāpnēm, aplaižam skatu apkārt, nekā nesavelkam ar mīklas foto un ātri dodamies prom.

Velns sūdzas par rīboņu virs sevis, tāpēc apmeklētas tiek arī visas apkārtnes estrādes cerībā uziet kaut ko kaut kur zem tām.

Mīklas tiek šķetinātas tālāk. Velns dusmojas par rokaspuisi, kas vēl nav atgriezies no disko. Ja nu jāmeklē vieta kaut kur pa ceļam, kur tas lamzaks varētu būt parubījies? Varbūt tāpēc tik grūti atrast? Braucam un apsekojam random iepriekš neievērotus objektus pa ceļam, tomēr arī pilnīgs miss.

Nu jau LĀDI meklē vairākas komandas. Ir kādi 07:00 vai 08:00, kas to lai zina, bet gaišs bija! Satiekam komandu Sharknado un aiz pilnīga izmisuma laipni apmaināmies ar pēdējo punktu lokācijām.

Nonākot LĀDES vietā un kārtējo reizi piesmeļot zābakus, secinām, ka pirmās komandas jau devušās prom. Atrodam īsto info stendu, tomēr nepieciešamas vēl kādas 10 minūtes, lai tajā pamanītu arī pašas norādes. :facepalm:

Tiekās aprīlī!

Īstā lāde ir draugi, kurus satiec 7nieka piedzīvojuma laikā. Vai arī Dievs, kuram velti sirdssiltu lūgšanu nakts vidū riņķojot ap pareizticīgo baznīcu.

Kāds 7niekā nebija braucis sen, kāds – pāris posmus, kāds ticis uzņemts viesos citā jaukā komandā, bet īsi pirms 1. marta visi satikāmies čatā ar lakonisku “FTF marts” nosaukumu. Priekšizpētes darbi tika veikti lielākā, mazākā vai varbūt ļoti mazā mērā, somas saliktas (raksta autore somā ielika četrus pārus sausu zeķu, kas, neticēsiet, visi arī tika izmantoti), tostermaizes saceptas un sājais Circle K un Viršu piedāvājums laukumā aprunāts. Turpmāko tekstu lasot ņemiet vērā, ka autore sēdēja aizmugurē un ne vienmēr nojauta, kur rubas laukumā mašīna atrodas.

Ir 00.00 un pirms aptuveni divām minūtēm esam pieparkojušies pie kāda interesanta objekta – pamesta benzīntanka pie Mazsalacas, te arī risināsim mīklas. Intensīvu, bet īsu diskusiju (ala versus ala) rezultātā tiekam pie Gudzona alas un nekavējoties pametam šo jau piemirsto benzīntanku. 00.19 pirmais skaitlis ir rokā, 1/7. Tad Instagramā un sekojoši internetos tiek atrasts ugunsdzēsējs, bet nolikts vēlākai savākšanai. Domājam par to “pamesto veikalu”, apskatamies kartē atliktos variantus, bet nu īsti nav. Tad izskan ideja “benzīntanks”, tiek atvērta bilde… esam atpakaļ sākumpunktā, bet nu jau ar 2/7. Vienai komandas dalībniecei kaut kādas idejas par “skan un atbalsojas jābūt Skaņajā kalnā”, otrai (raksta autorei) liekas diezgan muļķīga ideja… Domājam, ka tas, kas griežās, ir kaut kāda miskaste? Kolumbārijs izskatās pēc tiltapakšas, Ballīšu Epicentrs – pēc Jēru kroga, bet Miera Osta – pēc Oleru purva? Bet nekādi nesanāk pārliecināties, ir tikai tā viena bilde ar pļavu un kokiem, kas dod “īsto vaibu”, nav arī gluži pa ceļam un braukšana pārbaudīt aizvirzās otrajā plānā. Aizbraucam pakaļ ugunsdzēsējam, 3/7 un iesprūstam. Saskaņojot šo rakstu čatā autore uzzina, ka iesprūdām uz 3-4 h. Nezināju. Time flies when you are having fun!

Jēru krogs, strupceļi, muižas un daudz kas cits tiek pārbaudīts, bet virzības nav. Autorei atmiņā neatsaucamu iemeslu dēļ piestājam pie pareizticīgo baznīcas (meklējot Epicentru laikam??) un daļa komandas vienojas sirdssiltā lūgšanā, soļojot apkārt baznīcai. Ja prasa, tad arī kaut kas jādod pretī – precīzi ap šo laiku komandai pazūd viens Salts, bet samaksa par to – grandioza. Palīdzība no mājām atsūta Kolumbāriju (4/7), vismaz ir viena puse duetiņam. Tad salūztam un aizbraucam uz Skaņo kalnu, kur notiek viens no autores favorītmomentiem. Braucam līdz nolūkotajai apstāšanās vietai, kad redzam lukturīšus (bučas Zevam). Mašīnā kaut ko zirgojamies, šofere pasaka, ka varbūt jau varam paskatīties, kādēļ tieši tur ir rubaki. Savācamies, apskatamies, ka tur ir tas ritenis, kam seko viena komandas biedra lepns paziņojums, ka tur vakar ir būts ikdienišķās pastaigas ietvaros un sanāca pamīties! Komandas biedriem tiek rādīts video ar sportisko sasniegumu, papildus norādot, ka nekāda režģa tur nav, bet pārējiem sāk likties citādāk. Metam riņķī un ir 5/7. Nav tā, ka idejas par punktiem būtu neaprakstāmi daudz, tādēļ braucam uz Oleru purvu. Brauciens mokoši lēns (ja nezini, vai tas būs tā vērts), bet galā 6/7. Are we so back?

Nē. Ballīšu epicentru atrast nesanāk, pavandamies pa nepareizām lokācijām (ne gan vienīgie) un veicam koleģiālu darījumu ar Melno Bedri. Žēl, ka nepajautājām, pa kuru ceļu labāk braukt, jo mašīna netiek īpaši tuvu zivju dīķiem, diviem brašuļiem upurējoties un dodoties punktam pakaļ ar kājām. Lāde krīt, komanda ir sadalījusies dīvainās grupiņās, komunikācija notiek ar zvaniem, jo nevienam nav interneta, mašīna atelpojas ar atvērtu kapotu un vienkārši konkrēti norēcamies par to, kā ir gājis. Kungi atnāk ar mamutu – 7/7.

Lādes mīklu nemokam ilgi, atkal smejamies par ideju, ja lāde būtu bijusi iekš baznīcas, kurai tik mīļi soļojām apkārt, padomājam arī par akmeņiem, bet ir iestājies atslābums, tādēļ hints. Tur viss skaidrs, aizbraucam uz taku un (atkal pa nepareizo pusi) nonākam lokācijā. Uz vietas viss vienkārši (nekādus logo nemanījām, kur nu vēl kaut kādus tekstus), park and grab tipa scenārijs. Tad jau uz Circle K un pa mājām.

Ļoti bēdājamies, ka lāde nebija Raimondam Paulam 90 scenārijā, mums jau VISS bija pa nakti izdomāts. Paldies par laukumu!

A. god./ Ļ. cien. Centrāle!

Jūs nespējat iedomāties ar kādu saviļņojumu mums sirds iepukstējās brīdī, kad čatā ieraudzījām pieminēto Valmieras virzienu.


Valmiera. Kur vēstures liecības nebeidz pārsteigt, kur Gauja līkumota. Kur varenie Dikļu Dziesmu svētki un Trikātas Beverīnas pils mistērijas. Jau dažu dienu laikā pieglabāti pie diviem simtiem varbūtējo vietu varianti jaunajai epizodei, jo viss liekas tik aizraujošs. Noklausīti visi raidījumu par un ap Valmieru un tuvajiem ciemiem.


Taču pienāca tas liktenīgais vakars, kad nedaudz iezagās rūgtums acīs un dvēselē, kad ieraudzījām vārdu “SALACAS DISKO”.
Tas nav aizvainojums attiecīgajai izvēlei vai vietām kā tādām, bet mums bija sajūta, ka ja jau uz Valmieras pusi jāšauj, tad tā būs pati diženā Valmiera un tuvumā esošie pagasti. Kaut kā neierakstījās mūsu karšu rādiusos arī Salacas, Rūjas un Oļas loki.


Bet mēs galvas nenokārām un ar pilnu sparu vācām jaunu zināšanu vācelīti Salacas laukumam.


Rubas priekšvakarā, kā jau vienmēr nekas neiet pēc plāna, jo nācās vienu četrkājaino Rupuci vest pie emerdžensī vetārsta un nedaudz iekavēt norunāto grafiku, bet tas jau standarts, ja tiek iesaistīta vecākā māsa - “jo viņa nekad nekavē, viss vienkārši sākas par ātru”. FIY, ar Rupuci viss kārtībā, viņam nepieciešams saudzīgs miera režīms un piedalīties Rubas laukumā un noriet visus rubakus nesanāks.


Ķeramies pie pašas Rubas. Pusnakts jau tuvojas, punkti vēl nav zināmi, bet strīdi jau pavēršas tā, ka pat bāzes vietā internets atsakās būt ar mums kopā. Ap pusnakti, kad atveras laukums, tieši esam Oļas upes tuvumā, nedaudz iesmejam par Oļu un kaut kā aizmirstam par viņu tālākos ceļos.
Kā jau mūsu ierastais standarts, pirmie ~3 punkti iet ļoti gludi un ir optimisms sirdī. Pažarnieki un Otrā Maiņa veiksmīgi un ātri, tad mēģinot atminēt kā no Ballītes epicentra aizstreipuļot līdz rabotai un nonākam Kolumbārija apslēptajā angārā. Kas tā vispār bija par vietu? Vai tur nosmeltais krējums vai siera rituļi glabājās? Tā arī nezinām.


Un tad - vai Jūs zināt, kas notiek tālāk? Nu protams, ka izmisums, depresija un nedrošība par savām idejām, jo nav pārliecība, ka vajag aizbraukt izpētīt variantus, kas stāv kādai prātā. Izskan idejas gan par Skaņokalnu, gan benzīntankiem. Un pat mūsu māte, kas, īsi pirms spēles sākuma, zvanīja kādas 3 reizes un stāstīja visas savas zināšanas, pieminēja Olerus kā interesantu punktu, bet mēs spēles gaitā šaubījāmies un nepārbaudījām šo variantu laicīgāk. Jo mums ir depresija un izmisums.
Mēs divas reizes blandījāmies pie un ap Rūjas palienes pļavām un arī nesapratām, kāpēc abās reizēs satikām citu komandu pārstāvjus. Te taču kaut kam ir jābūt, ne? Taču diemžēl kļūdījāmies.
Atkal sākās depresija, izmisums un nogurums.
Kā mēs tiksim līdz lādei bez citu rubaku uzvaras un hintiem? Refreshojam spēli ik pa 5 minūtēm un ceram uz citu komandu uzvaru. Vai mēs neesam jaukas un vēlam citam uzvaru? Protams.

Un kad spēle atkal sāk virzīties uz priekšu, iegūstot zivju dīķu lokāciju priekš Epicentra, ar nelielu melnā tirgus palīdzību, tiek labāk saprastas krustu šķērsu sasaistītās mīklas un notikumu gaita, un redzi gaismu tuneļa galā jeb Rūjienas saldējumu, jo tas bija izvirzītais uzvaras mērķis kādai (parasti tas ir Staķika burgers). Tiek iegūta otrā elpa ar 15 minūšu snaudiņu vienai un Redbulli pārējām, beidzot saslēdzās Ērenpreisa riteņi, Oleru purvi un pareizie aizkari benzīntankos. Un neiztiksim arī, protams, ar izskanējušiem vārdiem vienu otru virzienā - re kur bija, man bija taisnība, vajadzēja ticēt, kā mēs šitā. Vajag vienkārši braukt un meklēt, nevis rūcināt mašīnu pie Valrek stāvlaukuma.


Kad uztaisījām cardio treniņu ar Ērenpreisa velo un savācām pēdējo punktu, atverot lādes mīklu, nerodas nevienas citas idejas kā Ķoņu akmeņi. Kā arī uzmundrinošie vārdi no kādas satiktās jaukās omītes Skaņajākalnā mūsu virzienā un vēl ar piebildi “Ā, jūs jau tie orientieri, lai veicās!”, tad sapratām, ko tur vēl domāt citus variantus lādei, braucam uz Ķoņiem.

Ar slapjiem cimdiem un viena ar slapjiem dibeniem, jo bijām nosmējušās par jaunākās neprašu tikt pāri stāvam kalnam Ķoņos, ar uzvaras pikošanos pie pareizā akmeņa - Salacas laukumu noslēdzām ar godpilno 9. vietu. Varēja būt labāk, sanāca kā gandrīz vienmēr. Tik gaidīto Rūjienas saldējumu tā arī kāda nedabūja, jo iedomājaties - Rūjienas Maximā nebija Rūjienas saldējuma.


Mājupceļā izrunātie secinājumi par mūsu klupšanas akmeņiem, kāpēc tik raiti spēles laukumi mēdz neiet uz priekšu - galvenais, jo tas, ka ne tikai mūsu DNS ir ļoti līdzīgs, bet arī dzīvē uzkrātās zināšanas, domāšana un raksturs ir visu mūsu trīs starpā gandrīz identisks, kas meklējot punktus, var nedaudz iegriezt, jo nav dažāds skatījums uz dzīvi, salīdzinot ar citiem rubakiem. Bet varbūt tieši mūsu ciešā saikne jāpārvērš par spēcīgo uzvaras atslēgu nākamajiem laukumiem?

Ai, ko es tik dziļi sāku te muldēt.
Paldies par kārtējām emocijām laukumā, jauniem piedzīvojumiem, jaunām vietām un, protams, jauniem video telefonā (daži tur lejā linkā) pie kā mēs smiesimies vēl ilgi.


P.S. Un pēdējā piebilde, ja kādreiz tiks plānots kārtīgs Valmieras laukums 2.0, tad mēs varam iesniegt jau gatavu garu sarakstu, kur tos punktus izlikt. :D


Ar cieņu,
TRAKTORS VIENRADZIS
2026.gada 4.martā

https://drive.google.com/file/d/1kN_RaBmu82NZxxtd1kO4qHZwVGbPXWII/view?usp=drivesdk

Tā kā 1. datums iekrita brīvdienā uzreiz pusnaktī ķērāmies pie mīklu risināšanas, lai rīta agrumā varētu izbraukt. Ātri tika atrastas vietas mīklām "OTRĀ MAIŅA", "BRAŠIE PAŽARNIEKI" un "KĀRKLI-Z". Iespējama vieta tika atrasta mīklai "BALLĪTES EPICENTRS" Rūjienā aiz kapiem.

No rīta izbraucām laukuma virzienā. Ap 10:00 ieradāmies punktā "OTRĀ MAIŅA". Jau pienākot pie alas sapratām, ka punkts visticamāk nebūs meklējams iekšā. Sākām aplūkot visus netālu esošos kokus gan gar taku, gan virs alas. Bez rezultāta atgriezāmies iekšā alā un nejauši, bet veiksmīgi pamanījām ūdenī paslēpto ciparu. Lielisks izpildījums!

Devāmies tālāk uz pamesto benzīntanku "KĀRKLI-Z" meklējumos. Kādas 10 minūtes pavadījām pētot stiklus, uzlīmes, aizkarus un citus elementus netālu no bildes uzņemšanas vietas, līdz sapratām, ka ir jāmeklē mazliet plašāk. Pēc tam cipars ātri tika atrasts!

Zinājām, ka Mazsalacā vēl jābūt "LAMZAKS GUDZONS" punktam, bet kur to meklēt? Tā kā nebija īsti citu ideju kā vien kaut kur Skaņākalna virzienā, atvērām hintu. Velo un Mazsalaca saistās ar Ērenpreisu, kuram ir murālis pilsētas centrā, kā arī notiek pasākumi. Lai gan nevienu parku nesauca viņa vārdā, tāpat tos ātri apstaigājām. Bez rezultātiem turpinājām meklēt bildes Google Maps līdz atradām īsto objektu Skaņākalnā!

Devāmies tālāk uz Rūjienas pusi pārbaudīt "BALLĪTES EPICENTRS" potenciālo vietu. Par nelielu brīnumu tur atradām "ELLES KOLUMBĀRIJS" punktu. Sapratām, ka tagad ir jāseko norādēm atpakaļ līdz vietai, kur stāsta varonis pamodās. Tomēr saskārāmies ar problēmu. Pēc tilta šķērsošanas nebija skaidrs, kurā krustojumā tieši jānogriežas. Kādu laiku riņķojām pa privātmāju rajonu, līdz pamanījām pamestu dzīvokļu ēkas jaunbūvi ar vēl neiesāktiem ēkas pamatiem. Domājām, ka nu īstā vieta ir rokā! Viens devās lielajā ēkā meklēt ciparu, divi palika pie pamatiem meklēt bildes vietu. Pēc padsmit minūtēm sapratām, ka bilde šeit nav uzņemta. Viegli sarūgtināti atvērām hintu pēc kā arī diezgan loģiski sapratām pareizo norāžu interpretāciju - vienīgi nebijām domājuši, ka punkts būs tik tālu no pilsētas.

Vēl viena vieta, par kuru bija pilnīga skaidrība bija "BRAŠIE PAŽARNIEKI". Devāmies uz Naukšēniem un jau pēc pēdām redzējām, ka jādodas uz torni. Tur viss ātri un veiksmīgi!

Par pēdējo punktu "MIERA OSTA" bija vismazāk ideju. Iespējams, ka kaut kas tuvāk Igaunijai, bet kas? Paņēmām hintu un uzreiz meklējām dabas takas Valmieras novadā. Pēc garuma sakrita tikai viena un tā arī bija īstā. Uz vietas viss veiksmīgi!

Salīdzinoši īsā laikā bijām savākuši visus skaitļus un atvērām lādes mīklu. Par "Petrus" bija divas versijas - vīns vai akmens. "Tu es Petrus" vairāk norādīja uz akmeņiem un viena vieta bija iekritusi acīs jau no laukuma izpētes laika - akmens izziņas taka. Devāmies turp, kur sastapām vēl vienu auto. Izklīdām pa teritoriju un ātri vien viens no mums pamanīja otru komandu, kura tajā brīdī vēra ciet lādi. Varam vien iztēloties cik grūti to bija atrast pirmajai komandai! Lai slavēts Petrus!
Paldies par lielisko laukumu!

https://youtu.be/32BhHRpJoNw?si=VJEoYeedx4lwYuAm

“Pašļūc, pašļūc, atpūties”, <A2 3-1> reports

Īsā versija. Teicams šļūkājamais gabals kamēr ceļi pusmīksti.

Garā versija. Rubas pirmajā rītā vērojam kā daudzas komandas vilcieniņā finišē laukumu, pie sevis domādami, ko tā #Centrāle atkal ar to Lādi ir sastrādājusi. Naski ķeramies pie mīklām un pirmās divas atminas samērā raiti - BRAŠIE PAŽARNIEKI smuki noliekas Naukšēnu stadionā uz apgleznotās būdiņas, bet OTRĀ MAIŅA Gudzonu alā (vai tās tuvumā). Pēc tam iestājas minēšanas panīkums un atmetam visam ar roku. Nākamajā dienā slinki dzenam rokā BALLĪTES EPICENTRU, kas pēc norādēm iekrīt krūmos ieaugušā betona plākšņu čupā iepretim “Rūjienas piensaimnieka” noliktavām, tikai to caurumu veidojošos paneļus nekādi nevaram sazīmēt. Ļoti imponē pamestā trīsstāvu māja aiz noliktavām, taču tur neko īpašu saskatīt nevar. It kā pēc mīklas apraksta samērā skaidra norāde kā šeit nokļūt, taču stateniskos paneļus nekur īsti nemana. Mēģinām sazīmēt sākumpunktu šim šurpu-turpu ļembastam, taču tur sanāk pavisam kaut kādas auzas galīgā nekurienē. Nē, nu laikam punkts tomēr ir pie tām noliktavām - tik jābrauc un jāatrod. Par KĀRKLI-Z ir aizdomas par tankštelli, vienīgi īsti nevar saprast, kur tādi aizkari ir. LAMZAKAM GUDZONAM tiek sazīmēts kāds divriteņu braucamais Skaņākalna dabas parkā, taču īsti nevar saprast – kā to piesaistīt mīklai. Pārējais viss miglā tīts.

Pēc pāris dienām raujam vaļā piecām neuzminētajām mīklām hintus. Hints KĀRKLI-Z mīklai uzšauj kā ar āmuru pa pirkstiem - Kalnasniedzēnu benzīntanks! Gadu atpakaļ šeit vandījāmies. Drošības labad tiek paceltas tā laika fotogrāfijas, atrasti smukie aizkari un punkts atzīmēts kartē. Nākamie ir Rūjas zivju dīķi BALLĪTES EPICENTRA mīklai - tos satelītā palaist garām nav iespējams. Sazīmējam pāris mājas bez jumta pie pašiem dīķiem - derēs. Satelītā ceļam it kā šlagbomis priekšā, bet kad tad tas mūs ir atturējis? Un nāk apskaidrība, ka šī mīkla ir saistīta ar ELLES KOLUMBĀRIJU, tātad tās noliktavas būs elles mīklai. Tiesa gan, nav skaidrs, kas ir tas “kolumbārijs”, bet Google palīdz, uzvedinot uz domu, ka tā varētu būt tā trīsstāvu ēka aiz noliktavām, bet vieta pagrabā (ja tāds tur ir - parasti jau ir), jo tur elle. Tad arī sasaucās viss smuki ar mīklas tekstu par jandāļiņu augšstāvos un atlūšanu svešos pēļos. Vēl mazliet tiek pastumdīta karte ap Rūjas zivju audzētavas dīķiem un kā ar elektrību pa pirkstiem - upīte Oļa! Ātri tiek izsekots upītei uz abiem galiem, atrasts Oleru purvs, kas satelītā bikiņ atgādina kosmosa kuģi, dabas taka… Atrisinājums MIERA OSTAS mīklai? Pag, kas tur hintā par to taku bija minēts? 1 km gara? Ātri tiek sameklēta informācija, kas to apstiprina, un punkts tiek iesprausts takas galā pie purva - būs jāmeklē šeit.

Paliek vien LAMZAKS GUDZONS, kuru ir nojausma meklēt ap Mazsalacu, jo tur Ērenpreisam visādas piemiņas štelles sabūvētas. Vienu dienu veltām cīņai ar Googles muļķībām par Ērenpreisa parku līdz atceramies par to dīvaino braucamo Skaņākalna dabas parkā. Ilgi jo ilgi šams tiek pētīts līdz izsecinām, ka laikam tomēr būs šis dampis, jo tiek izfīčots kā tapusi mīklas bilde. It kā viss - punkti tiek salikti kartē, izplānots maršruts un atliek vien sagaidīt brīvdienas.

Laukumā dodamies brīnišķīgā sestdienas rītā un ap desmitiem sasniedzam mums labi zināmo Kalnasniedzēnu benzīntanku. Sākumā, protams, pārbaudām kā var uztaisīt tādu bildi kā mīklā, bet kaut kā nesanāk - pārāk lieli atspīdumi stiklos. Nu, kad nav, tad nav! Sākam pētīt degvielas sūkņus, jo īpaši vienu, un visai drīz smaids līdz ausīm - kārtējā ģeniālā punkta realizācija laukumā. Pacilāti dodamies uz Gudzonu alu, kas atrodas turpat netālu, un pie takas uzskrienam virsū Zaķa draugiem. Abpusējs prieks, ka beidzot laukumā satiekamies - tieši mašīnā spriedām, vai tik nebūs tā, ka laukumā uzskriesim viņiem virsū. Zaķa draugi ar ironiju mums novēl veiksmi un šķiramies. Ātri nonākam pie alas, izpētām to, bet neko interesantu neatrodam, vien sikspārni kādā no alas nišām. Sākam pētīt apkārtni, sadalāmies - viens šturmē upīti, otrs mežu kalngalā, bet bez panākumiem. Kamēr māžojamies, pie alas ierodas cita rubaku ģimene, ātri izpēta alu un pazūd. WTF? Kā tā? Vai tad tiešām #Centrāle punktu būs ieskrāpējusi alas sienās? Tā taču parasti nav, par to liela šmuce var sanākt. Vēlreiz tiek ielīsts alā, nopētītas sienas, caurumi, parušināts smiltīs (a ja nu GNP Kalēja alas štelle?) - nope, nav. Nu, bet… kā tā? Iepriekšējā komanda taču atrada! Vēlreiz alā iekšā - sienas, nišas, peļķe… Da’, yopt! Peļķe! Tagad skaidra Zaķa draugu ironija par veiksmi. Nu, gadās…

Dodamies otrpus Salacai uz dabas parku, kur tas dīvainais dampis. Šodien te diezgan daudz atpūtnieku, kas izbauda šo pavasara dienu dabā. Izlīkumojuši pa taku gar Salacu nonākam… Ērenpreisa parkā! Tiešām tāds arī eksistē?! Un pa vidu tas lempīgais dampis. Daudz nedomādami metamies tam braucamajam virsū un katrs izminam goda apli pa riņķi. Kamēr māžojamies, mūs panāk ģimene no Gudzona alām, kas izrādās daļa no #Gan jau sanāks komandas, un izbauda laukumu dienas gaismā. Uzsitam klaču, sameklējam punktu un dodamies katrs uz savu pusi. Nemaz nezinājām, ka to dampi sauc “Gudzons”...

Pa ceļam uz Rūjienas punktu pēkšņi mainām plānus un izlemjam, ka Naukšēnos gribam nonākt pašās beigās, tur paņemot pēdējo laukuma punktu, tāpēc pagriežam uz Rūjas zivjaudzētavas pusi un ripojam pa brīžam visai šļurainajiem zemes ceļiem dīķu virzienā. Viss šķiet labi līdz brīdim, kad navigācija mums liek iegriezties kādā sānu ceļā, kur pēc desmit metriem liekam pa mēmajiem. Nu, baigi šaubīgs tad Googles piedāvātais ceļš ir - var redzēt, ka šodien te neviens vēl nav braucis, kaut gan zinām, ka Zaķa draugi ir jau atvēruši Lādes mīklu. Apmēram pieci kilometri ko braukt pa ceļu, kur jau sākumā ir dziļas peļķes. Pakasām pakaušus un - labi, braucam! Mašīna kā ledlauzis šķaida aizsalušās peļķes un mēs laužam ceļu uz priekšu, brīžam šļūkājot pa ļoti mīkstajiem dubļiem un laižot džakuzi burbuļus dziļajās meža ceļa peļķēs. Cik ļoti prasās pēc braucamā apgreida uz kādu, teiksim, subāru! Kaut gan… Pēc Sēlijas laukuma jau zinām atbildi - jo krutāks braucamais, jo tālāk pēc traktora iet… Tikmēr laužamies uz priekšu, brīžam autiņš dubļos iet šķērsām, ar vēderu kaut kur aizķeras, bet lēnām tuvojamies galamērķim. Vienu brīdi ceļš kļūst labāks, tad atkal kaut kādas vājprātīgas šausmas līdz vienā milzīgā peļķē paliekam pa vidu ar savu šosejas gludekli - nepaveicas, riepas nenotur un ieslīdam dziļajās risēs, kas ir kaut kur dziļi zem ūdens. Izmisumā stūres ratā tiek izkosti daudzi dziļi robi līdz beidzot kaut kā tomēr izdodas braucamo izkustināt no iestrēguma un izstumt peļķes otrā pusē. Taču priekšā ir vēl ne mazāk izaicinošas peļķes, dziņas meža ceļa rises, kas tālumā pārvēršas par neizbraucamu melnu dubļu biezputru. Ar kājām tiek paiets gabaliņš līdz meža cirsmai, kas šķiet dīvaini pazīstama (tāpat kā tie dubļi) - te neizbraukt! Mašīna šaurajā meža ceļā tiek apmesta riņķī, izbraukts cauri vēlreiz tai megapeļķei uz otru pusi un laimīgi izbraukts ārā no meža dubļu un peļķu elles pa citu maršrutu. Šeit gan var manīt, ka kāds vēl ir mēģinājis braukt, tad atmetis ar roku un braucis atpakaļ.

Griežam ārā uz Rūjienas pusi, kaut gan navigācija par katru cenu grib mūs iedzīt atpakaļ tajā dubļu ellē - kaut kur satelīta kartē esam noskatījuši, ka ceļš iet apkārt un līdz tiem zivju dīķiem var aizbraukt no citas puses. Tas arī izdodas, pie tam pa asfaltētu ceļu. Esam pārlaimīgi, ka līdz tiem sūda dīķiem vismaz ceļš izskatās normāls. Iegriežam teritorijā, pabrīnāmies un šaujam garām ēkām, pie kurām ir piestājusi mašīna ar citiem rubakiem, kas lēnām brien uz graustu pusi. M? Grausti? Ok, aplūrēs atpakaļceļā - šis mums patīk. Taču, jo tālāk braucam, jo lielākas māc šaubas - vai tiešām mūsu izvēlētā vieta pie dīķiem ir īstā. Tie grausti… Pie dīķu iebrauktuves secinām, ka mums te nav ko darīt - ne tikai iebraukt, bet pat vazāties aizliegts. Vienam rubakam tāda cemme, ka tas gatavs uzspļaut visiem aizliegumiem un sperties tāpat iekšā, kamēr otrais kategoriski atsakās tādu kusaku bizot. Pēc īsa jandāliņa mašīnā tomēr tiek izlemts braukt atpakaļ uz tiem graustiem un palūrēt, kas tur labs. Parkojam mašīnu pie graustiem un dodamies pētīt. Kaut kas nav kārtībā… Uznāk tāds deja vu, ka kaut pa sienām augšā skrien! Nu nevar būt, ka ir divas vienādas vietas Latvijā! Viss te šķiet tik pazīstams un vienlaikus mazliet savāds - tāda sajūta, ka te ir būts! Visas tās garāžas, jumta konstrukcijas, kas zemē mētājas… Jā, vieta īstā, punkts ir šeit, bet… kāpēc tik pazīstami te viss izskatās? Punkts tiek atrasts jumta konstrukcijās, dodamies pētīt sarkano ķieģeļu māju, uzkāpjam otrajā stāvā un… Dohh! Mēs taču te esam vazājušies gadu atpakaļ, vienīgi toreiz atvilkāmies no meža puses, kur pametām mašīnu tieši tajā pašā vietā, kur šodien apgriezāmies atpakaļ braukšanai! Tāpēc viss te tik pazīstams! Un tāpēc navigācija mūs atkal iedzina meža dubļos… Ka’ tavu m…!

Pēc piedzīvotā fiasko, kad nevaram saprast, kāpēc šo vietu nebijām atraduši paši, kaut zinājām par to, dodamies uz Oleru purva taku. Tā izlīkumo pa svaigo dēļu laipiņu līdz skatu tornim - beidzot ir skaidrs, kas tas par “zvaigžņu kuģi” te top. Pavazājamies apkārt ap torni, bet punktu atrast nevar. Jābūt kaut kur uz dienvidiem. Kur ir dienvidi? Tiek lejupielādēta kompasa aplikācija, sazīmēts virziens uz dienvidiem un brists uz purva malu. Visai drīz tiek sazīmēts Serlas tualetes papīra iepakojuma maisiņš, kas piesiets priedītē. Te jābūt! Pirmais rubaks sāk ļoti uzmanīgi pētīt maisiņu kaut kā caurspīdīga meklējums, kamēr otrs smejoties rāda uz plāksnīti zemāk priedītē. Nu, gadās…

Atšļūkājam pa dubļiem atpakaļ līdz Rūjienai uz Elles kolumbārija izpēti un pa tiešo metamies iekšā trīsstāvu dzīvojamajā mājā aiz noliktavām. Viens rubaks mauc cauri visiem trīs stāviem, kamēr otrs dodas “ellē”, tobiš, pagrabā. Pagrabs izskatās vispiemērotākais, jo elle, augšā disene, sveši pēļi, bet nē - pēc pusstundas vandīšanās pa šo “kolumbārija” variantu tiek secināts, ka nebūs. Nevar atrast bildes vietu, pat ne tuvu kaut ko līdzīgu. Ko nu? Paliek vien tas dīvainais uzkalniņš ar caurumu “ap stūri” pie noliktavām. Jau pie ieejas dūša apskrienas - “ELLE”, “bez brīvdienām” un melnējošie plauktu caurumi liek feispalmot tuvējā bērzā. Gan jau ka Googles kartēs varēja šo saskatīt (jā, varēja!). Mazliet pavandījušies pa iekšu, apskrējuši apkārt uzkalniņam un atkal pavandījušies pa iekšu beidzot atrodam meklēto.

Atliek vien stadions Naukšēnos. Tur neliela fotosesija un apiets aplis apkārt apgleznotajai mājiņai - nea, šeit nebūs. Skats uz ugunsdzēsēju torni stadiona malā… O, jā - tas varētu būt #Centrāles stilā! Viens rubaks rāpjas tornī un punkts rokā.

Atveram Lādes mīklu. Kaut kāds Petrus, instrukcijas - ar tukšiem vēderiem nekas nav skaidrs. Naukšēnos netālu no stadiona ir viesu nams Nāras - brauks tur ieturēties un minēt Lādes mīklu. Piebraucam - ciet, viss tumšs. Labi, aizies uz blakus esošo vīna darītavu vismaz kādu ninni iegrābt. Pieejam, paraustam durvis - ciet! Nu, moins! Naukšēnos vispār kaut kas ir vaļā? Dodamies jau prom kā durvis atveras un mūs laipni aicina iekšā. Wow! Te jau vesela bagātība un daudz naudas kabatā vairs nav! Uzsitam klaču uz kādu pusstundu, pasūdzamies, ka Naukšēnos nav kur paēst un tiekam nozīmēti uz “Trīs draugiem” Rūjienā. Ir jau puspieci, kafūzis it kā līdz sešiem strādā. Vismaz tā mēs domājam, bet realitātē tikai līdz pieciem, līdz ar to katrs tiekam pie soļankas bļodas un piecos deportējamies no ēstuves ārā. Ko nu?

Apmēram stundu esam dauzījušies apkārt, Lādes mīkla nav minēta vispār. Mašīnā pajautājam AI, kas ir “Petrus”, uz ko saņemam atbildi par Svēto Pēteri, Beļģijas alu un ūber dārgu Bordeaux vīnu. Par pirmo variantu ideju nav, par otro tāpat, par trešo - nu, vīna kalni? Kas vēl? Da nekas! Pašaujam vaļā hintu - kaut kādi akmeņi, mulāža, jāatrod īstais. Par ko iet runa? Vvz… Labi, bija ideja par vīna kalnu - varbūt kaut kāds akmeņu kalns? Kur tāds ir? Skats kartē - o, tepat pie Rūjienas viens ir! Ķoņu kalns ar akmeņu taku. Braucam? Jā, maucam!

Pēc piecpadsmit minūtēm esam jau pie kalna, pieklājīgi parkojam braucamo no dubļiem brīvā saliņā un dodamies pa citu automašīnu sliedēm. Vo’, vellos! Te gan ir braukājuši uz nebēdu! Pakusušajā, mīkstajā zemē iedzītas n-tās sliedes visos virzienos. Labi, ies kalnā. Brienam pa sliedēm, ejam krūmos, gar kraujas malu, klapējam, taustam, spārdām akmeņus - pagaidām nevienu mulāžu nemana. Kaut kur zemāk aiz akmeņu lauka braukā smagās mašīnas, bļaustās cilvēki - kas notiek? Fiksi apspārdām pēdējos kalngala akmeņus un mudīgi lejā tuvāk notikumu virpulim - cauri kokiem ne sū*a neredz, bet pēc skaņas tā kā tanki braukā? Vai bruņutransportieri… Pa ceļam bakstām akmeņus un “neuzkrītoši” virzāmies tuvāk notikumu epicentram kaut kur pakalnu viducī. Nonākuši pie robežlīnijas, kur “tuvāk vairs nedrīkst” ar nožēlu konstatējam, ka Latvijas armija vizina savus kravas auto, trenkājot tos šurpu turpu pa smilšainajiem pakalniem. Nekā interesanta… Pievēršamies atkal akmeņiem un pēc brītiņa viens rubaks pie kāda pakalna līdz ar pārīti citiem pamana nu pārāk uzkrītoši deformētu akmeni, kam tuvāk virsotnei pie tam ir netipiska plaisa. Lāde? Mhm, Lāde. Bija doma, ka tā būs atkal tā pusapaļā akrila konstrukcija, taču neuzminējām. Tiek sasaukts otrs rubaks un piedzīvojums ir galā.

Pēc Džūrmalas kilometriem šis likās kaut kā savādi vienkārši. Vai nu tāpēc, ka tā īsti pat Lādes mīklu neminējām vai tikai sagadīšanās, bet mēs pavisam noteikti neesam pret. Sakām paldies #Centrālei par laukumu, sveicieni Zaķa fanklubam trejās glaunās karietēs (cerams, pareizi saskaitījām) un gaidām Lieldienas. Slikti atminētas mīklas = lažiņas. Lažiņas = piedzīvojumi.

S11E03 laukuma mīklas risinās diezgan raiti - neatkarīgi viens no otra pie pareiziem risinājumiem tiek gan Atmodieši, gan Lemuri. Grūtākais, laikam, visiem šķiet Elles Kolumbārijs, bet arī tas pēc kāda laika tiek sazīmēts (Atmodiešiem te tomēr iet vieglāk kā Lemuriem, jo FTF naktī kopā ar MB rubakiem ir apēsts puds sāls pie naksniņu galda attiecībā uz šo 🤭). Atsevišķi jāpiebilst - abām tīma daļām ļoti patīk, ka šoreiz visi punkti tematiski salikti kopējā mīklā, daži pat savā starpā saistīti un arī Lāde ieturēta tematikā Dievs-Velns-akmeņi. Par to ļoti liels pluss! ❤️🙏
Daudz sarežģītāk ir sadabūt visu komandu vienā dienā vienā lokācijā. ŠĪ misija šoreiz izrādās praktiski neiespējama, līdz ar ko 14.marta rītā Salacas virzienā ripo auto ar trim Atmodiešiem, vienu Lemuru un Atmodiešu laulātā pāra mazgadīgo atvasi 🤗
Disko laukums sagaida ar pavasarīgu noskaņu, saulīte spīd, putniņi čivina, gaiss smaržo.
Kārkli-Z tankštelle ir ievērības cienīga un tiek aplūkota no visām pusēm. Punkts atrodas ātri, bez īpašām ciešanām. Maza fotosesija un tīms dodas tālāk.
Otrās Maiņas punkts tiek uzmanīgi apsekots, atklāts arī kādā šķirbā snaudošs sikspārnis, bet no cipara ne vēsts. Līdz beidzot kāds uzmanīgs skatiens piefiksē kko tur alas dziļumā, zem ūdens. Auč! Vai būtu jābrien..? 🤔 Kamēr Atmodieši spīdina telefonus un apgalvo, ka nupat jau redz ciparu, Lemurs uzstāj uz taustāmu pierādījumu (foto) gūšanu. Nnnu, bagāžniekā esot gumijnieki, ja nu kādam galīgi nav miera 🤷‍♀️ Rezultātā Sīkais Lemurs 43. izmēra vīriešu gumpāļos brien fočēt punktu, jaunrubace savos pareizā izmēra zābaciņos ar sajūsmu iesaistās procesā. Juhū, kārotais foto rokā, un pat neviens zābaks nav piesmelts. Sīkais Lemurs gan ir nojaucies ar smiltīm tā, ka līdz vakara dušai netiek no tām vaļā 😅
Lamzaks Gudzons, protams, ir pasākuma nagla 🤩 Pēc jautras izvizināšanās beidzot tiek sākti cipara meklējumi, kas biš ieilgst, bet ne tā, ka līdz izmisumam. Pa ceļam tiek pamanīti arī šī gada pirmie taureņi - dzeltens un raibs 🥰
Elles Kolumbārijs uz visa šī idilliskā fona rada tādu ewww 🤢 iespaidu, jo misene te tiešām baisa, bet nu, labs punkts, kas atrasts.
Ballītes Epicentrā tiek kādu brīdi paekskursēts pa teritoriju, meklējot bildē redzamās betona konstrukcijas. Par laimi, pareizais rakurss drīz vien atrodas.
Miera Osta iepriecina ar nupat jau pabeigto zvaigžņu kuģi, kurš visai iespaidīgi slejas laipas galā. Kaut arī skaidrs, ka cipars nebūs tornī, tajā, protams, tiek uzkāpts - un no augšas piefiksēts potenciāli cerīgs objekts. Bridiens līdz punktam tiek izveikts pilnā sastāvā, jo visiem gribas redzēt, vai tur tiešām būs Hellas/Serlas tualetes papīra maiss 😅 Kaut kur procesā Sīkais Lemurs piesmeļ zābaku, bet tas tad arī ir vienīgais mīnuss.
Visbeidzot, tiek apmeklēti Brašie Pažarnieki, un arī šeit cipars atrodas ātri, meklētājiem intuitīvi dodoties uz loģiskāko vietu 👍
Auto salonā skan Naukšēnu Disko, Lādes mīkla vaļā, tiek apspriesta potenciālā maltītes vieta (kur, pēc tradīcijas, varētu notikt risināšana). Izvēle krīt uz Būdu Mazsalacā - tiek arī uzzvanīts un pasūtināts galdiņš. Tomēr pa ceļam katram gadījumam būtu jāapmeklē Ķoņu kalna Akmens izziņas taka - lai nu kā, bet "petrusu" tur ir ka biezs 😅
Nonākot lokācijā, top skaidrs, ka, pat ja tā ir pareizā vieta, viegli nebūs. Akmeņu tiešām daudz, un ko te vispār lai meklē? 🤔 Vispirms tad būtu jāatrod tās instrukcijas. Komanda izklīst, lasot visus iespējamos uzrakstus, līdz beidzot Sīkajam Lemuram iekrīt acīs BK simbolika uz kāda no infodēļiem. OK, ir pat divas uzlīmes, bet ko tālāk? Varbūt tās norāda virzienu? Tīms metas uz tuvāko uzkalniņu, bet tur neko neatrod. Sīkais Lemurs dodas atpakaļ pie stenda un beidzot (!!!) ierauga ne tikai BK uzlīmes, bet arī tekstu 🤦‍♀️😅
Tālākais jau ir tikai laika jautājums, un drīz vien atskan dīvaini dobja skaņa, kas liecina, ka Lāde ir atrasta 🥳🥳🥳
Mazsalacas Būdā tīms ierodas krietnu stundu vēlāk, kā bija paredzēts, bet brīvs galdiņš atrodas un dzīres var sākties. Jāatzīst, ka vietiņa tiešām ir super, ēdieni gardi un cenas cilvēcīgas 👌
Diena noslēdzas labā noskaņojumā, pēcgarša patīkama, paldies! 🤍🖤🤍

Rubas brauciens sākas agri. Ļoti agri!!!
Pirms brauciena neiztiekam ar galvas lauzīšanu par lielāko daļu mīklām, kā nekā vēl iesācēji.
Ar mūsu mentora(Abi divi vienā) palīdzību parasti nonākam pie punktiem pirms brauciena arī šoreiz kā ierasts.
Jau iepriekš saplānots, ka sāksim ar Mazsalacu un kā pēdējo ņemsim Naukšēnus.
07:30 esam ZN DUS un diezgan ātri tiekam pie punkta. DUS tiek apsekots no visām pusēm un ielūrēts pa visiem logiem, neticami pat vitrīnas un Red Bull cooling box vēl palikuši.
Otrais punkts Gudzona ala, izskatīta tiek visa ala un tajā esošie caurumi, bet kaut kā punkts nerādās. Tiek aplūkota ārpusē ar domu ka 7nieks jau nenofočēs alu un tajā tik vienkārši ieliks punktu, protams nē! Alā esot izdomājam pārlasīt hintu. Kādu hintu ja tas nav atvērts??? atveram un ielienot atpakaļ divbalsīgi “rekur ir” tiekam pie kārotā. Šorīt diezgan dzestrs, ar noselušiem deguniem lienam ārā un vēl nospriežam ka šis ir ļoti orģināls punkts. Paldies, ļoti palika.
Kā nākošo, protams, paņemam Lamzaku Gudzonu, kas nemaz tik viegli nenāca pēc pirmā acu uzmetiena. Pēc rīta rosmes un jau apmēram 30 minūšu apskates nenāk punkts pie mums. Toč esam pareizi, mentors tak apstiprināja, bet nu 08:23 vēl ātri uzbliežam ziņu, lai pajautātu ar cerību ka būs jau pamodies brīvdienā nevis mēs pamodināsim. izpētām katru skrūvi un metamies ceļos- ak Jēziņ kā tad to palaidām garām pirmajā izpētes reizē!!! (Ziņa mentoram tiek dzēsta- cerams vēl saldi guļ un nepamodinājām).
Ar domu, ka 3 punkti 1,40 stundās izklausās ka diena labi sākusies, laižam uz Rūjienu, kur kā nākamo izvēlamies Kolumbāriju.
Pārbrauciens Mazsalaca -> Rūjiena neizpaliek bez starpgadījumiem- gandrīz notriecam Oļu (kā nokristījam skaisto zvēru)!!!! Labi ka viss labi!!!
Kolumbarija punkts jau minēšanas stadijā kaut kā mums neminējās un nonākot līdz vietai, nepieciešamība pēc teritorijas apsekošanas bija “MUST”. Un rekur arī šis- Kolumbāris “cūku kūts”…
Ar vienu lukturi tomēr nebija “aršana” un nācās iet pēc otra. Mēs jau pat nedomājām savādāk kā, ka punkts būs dziļākajā vietā! Tas taču 7nieks 🤣
Dīķi, dīķi, dīķi… labi laižam ar Waze, Robčiks taču zinās kā tur nokļūt… maita,pievīla un aizveda pa meža ceļu uz nepareizajiem dīķiem! “Meža ceļu” tas jau pat būtu maigi teikt- liekas, ka izbraucām kaut kur pa vidu pašiem dīķiem! Ar džipu jau nebūtu problēma, bet diemžēl tāds mums nebija….
Kādas 30 min. braucot “pa dīķiem” beidzot esam atpakaļ uz ceļa un saprotam, ka šis piedzīvojums ir beidzies un jābrauc atpakaļ ar Google maps un jāmeklē kā tikt uz īsto vietu, kas izdodas. Ēka ātri atrodas un punkts tāpat. Pa ceļam atpakaļ vēl kāšus ar gājputniem pavadām un esam gatavas nākošajam punktam - Oleru dabas taka.
Piebraucot apskatam Nāzera priedi un dodamies takā ar domu: “kas tas par zvaigžņu kuģi domāts”.
Taka svaiga, nesen atjaunota, ar ievērtējumu nonākam līdz tikko uzbūvētam skatu tornim- skaisti! Apskatam torni un laipas nobeigumu ar cerību, ka purvā taču nebūs prātīgi līst… nekas jau neatrodas un paliek “zvans draugam” ar cerību, ka uz jautājumu vai tiešām jālien purvā, saņemsim noraidošu atbildi. Nu protams 7nieks taču un sasodītais purvs tomēr būs, kā nekā dienvidi taču ir kur tā saule dienas vidū… vajag gumpeļus citādi nu nekādi- ūdens dažu viet līdz ceļiem izskatās… labi, mašīnā ir, tad jāiet pakaļ kamēr otrs rubaks tomēr pārvarēs bailes no augstuma un līdīs tornī ievērtēts situāciju un izvērtēt pa kurieni labāk iet.
Pa ceļam palicējs gumpeļu medniekam vēl pajautā vai ir mašīnas trose, lai paķer to pie reizes ja nu kas. Labi, nav problēmu- nesen jauna trose iegādāta- nebūs netīra jāstiepj…
Gumpeļu un troses gājiens atpakaļ no parkinga veiksmīgs, pa ceļam pirms laipas sastapts vīrišķis ar “tačku” kurš mežā lasa maklu. Sasveicinos un ar savu trosi rokās laimīgi cilpoju atakaļ pa taku uz torni. Kaut kā dīvaini jau viņš uz mani noskatījās….
Purvā bridējas un purva priežu pētnieces/ norāžu devējas medījumi pēc kāda laika vainagojas ar panākumiem, bet nu viegli nebija…
Kamēr gumpeļniece pa purvu, purva pētniece arī satiek mežā iepriekš satikto vīrišķi, kurš kā izskatās atnācis paskatīties kas te notiek…. un vai viss ir kārtībā… kā jūs domājat redzot sievieti vienu ieejot purvā ar trosi rokās, ko viņa tur darīs??? Njā… liekas ka viņš nodomāja to sliktāko variantu un nāca skatīties… lai vai ko pēc Robčika piečakarēšanas domājam, bet tomēr mežā ir kāds, kas par mums (iespējams) aizdomājas… Paldies vīrišķim par rūpēm, lai mums tādu būtu vairāk!
Laižam uz Naukšēniem!!! Esam tur bijušas sportojot un punktu zinājām ieraugot bildi. Ha ha, nu protams, ka nebūs pa vienkāršo un pēc būdeles apsekošanas jālien vien tornī būs. Vietējo māju iedzīvotāji braucot garām un redzot sievišķi rāpojot lejup “ielīmējas” logā… kas? vai tad privāts un esam ko pārkāpušas? Iebrauc sētā- viss labi.
Ejam apsēsties uz soliņiem laukumā? Gatavas “trakajai lādei” un kā novērots, 7niekam tās patīk mežos, nu traki patīk viņiem… kad mentors, pirms iziešanas laukumā, ieminējās, ka ar hintu lāde šoreiz būšot viegla… mūsu secinājumi: ”viņam jau viss vienmēr izklausās viegli”… šaujam vaļā… nu kāds vēl Petrus???? 🤦🏼‍♀️ vai Igaunijā Pēteri sauc Petrus, kas liecinātu, ka uz to pusi jāskatās? Metam Googlē un ir divi reāli varianti, vai nu klints/akmens, vai kaut kas saistīts ar reliģiju… veca baznīca?
Protams pēc hintā atvēršanas ātri vien “uzejam” Ķoņu kalnu, kur kaut kādi akmeņi utt. un nav tālu. Doma, ka vajadzētu pārbaudīt, kaut kā nepamet, bet nu kad tad sāksim kļūt patstāvīgas ja ne tagad, ja jau teica ka viegla… nu labi, neko neprasām, laižam un skatīsies kas un kā… un bija!!!! Pirmā mūsu patstāvīgi atrastā lāde!!! Paldies mūsu mentoram, satiktajam vīrišķim mežā un 7niekam par skaistu laukumu.

P.S jaunais pirkums jau noskatīts lai nākošajos rubas laukumos sausas kājas(skatīt bildē). Un dienas piedāvājums Trīs draugos visnotaļ gards par ļoti labu cenu!

Lieldienu vīkendā vistām daudz darba - vajag strādāt virsstundas - zaķim (AKA slīmestam un melim) sadēt krāsojamos embrijus kalcija apvalkos. Laikam šī iemesla dēļ noziedzīgo vistu komanda šoreiz divvientulībā. Šībrīža degvielas cenas gan iedur labajā paribē, bet nu neko. Laižam.

Nolemjam dienu sākt produktīvi un uzreiz doties uz otro maiņu. Bet, kamēr pārspriežam aktualitātes sprostos turēto vistu dzīvē, tikmēr palaižam garām waze izmisīgos centienus parādīt mums pareizo pagriezienu. Kā sacīja mana baba - trakai vistai kilometrs nav līkums. Brauksim apkārt. Laime nelaimē - šis maršruts paredz uzpildi ziemeļu kārklos, ko vistu kartogrāfs atlicis citur. Uzpildam bākas, palūram logos un tagad gan - uz otro maiņu. Jau uzlokam piedurknes un gatavojamies kašņāties, bet laime, ka atveram hintu. Tomēr kapraču entuziasms jāliek malā un heijā - krupis saka kvā, kvā, vistas saka: redze mums ir sūdīga. Iezūmojām aklo vistu graudu kā spējam un ceram uz to labāko. Apbrīnojam nemotorizēto transportlīdzekli gudzonu un izmetam kauna/goda apli. Tālāk dodamies uz elles kolumbāriju, kur knābjam visos plauktos, izmisīgos leņķos, kamēr beidzot cipars rokā.
Tālāk dodamies uz ballītes epicentru. Vistas ir tikli lopi un trakulīgas ballītes ir senās, miglainās atmiņās ar mazām ruma atraudziņām. Iespējams, ka tieši tāpēc maldāmies jau no sākta gala pa neceļiem un cenšamies iebraukt pa sesku takām. Labi, ka pie otrās dubļu bedres atceramies, ka neesam seski, bet gan vistas, kam tomēr ir kaut kāda (neliela, bet ir) pašcieņa. Kuļamies ārā un meklējam citu ceļu. Tad jau nonākam rajonā un, atkal, čut pa tālu aizdodamies bailēs no vietējiem bandītiem - Bobijiem, varenajiem šāvējiem (Latgales vistai ļipa trīc ne pa jokam, jo pie mums ballīšu epicentros neīstajā laikā var krietni dabūt pa knābi). Galā jau viss pa zoino un dodamies relaksēties uz miera ostu. Syke. Nekāda miera tur nebija - lai nolādēta Oļa ar saviem maisiņiem. Izspēlējam i Blaumaņa Purva bridēju, i Sprīdīti - laimes meklētāju. Nekā. Kājas slapjas, visi purva maisiņi aptaustīti. Un tad nāk hinta atklāsme par tiem pārdesmit metriem. Slājot atpakaļ no maisiņu republikas nodevīgā plāksnīte skatās tieši sejā un saka: "kluk-kluk, muļķes".

Tad nu mitras un vēsas kā pareizi uzglabātas vistas gaļas produkti dodamies pie pažarniekiem, sak' moš uzgrillēs un paliks siltāk. Ne vella. Bet nu izdiskutējam MĀKSLīgo māju teoriju, un lecam laktā pēc punkta.
Lāde vaļā, Pētera stiprā klints, uz kuras celt kultūras namu arī skaidra un dodamies. Satiekam tur "Nē nu jā", kautri atbildam uz jautājumu "vai jūs esat rubaki?" un pieklājīgi nogaidām, lai gan vienai vistai entuziasms jau zudis un viņa gatava iet izlūkos. Tomēr nē. Sākam čamdīt akmeņus un pārsteidzoši ātri atrodam butaforiju. Nospriežam, ka bk komandā ir kāds dikti talantīgs akmeņkalis, jo šis akmens nebija tik manāms kā Talsos. Tad nu ātrs prieka tosts un dodamies kaltēt spārnus, stilbus un pārējo atribūtiku, lai maijā dotos uz Kuldīgu. Kluk-kluk!