Pēdējās dienas pirms JG visi domājam vai jābrauc – auksts, sniegs, tumsa, slapjš, sagurums, daudzas negulētas stundas. Atceroties slapjo izmisuma brīdi Ušakova kepkā pirms gada – sajūta braukšanai tikai 50/50. Un tad pretīm stājas Nakts sardzes laukuma sajūta ar atrasto eglīti pēc 2ām izmisuma stundām kopā ar NLP riņķojot ap simbolu. Uzvaras garša ņēma virsroku.

Sākām pildīt mājas darbu. Šreks uzreiz bija skaidrs – te būs lāde – 100%, tikai pirms tam jāizpilda laukums, lai tiekam līdz Šrekam.

Nolēmām sākt no laukuma apakšas – Kurmenes. Pildot mājas darbu, šķita laba vieta, kur vairs neviens nedejo un nedzied, jo estrādes te vairs nav. Kļūdījāmies.

1/7 Atverot mīklas šķita – mājas darbs izpildīts švaki. Nu nekas. Ilgi nedomājot krita “Mazais tuksnesis”. 01:43 un cipars rokā.

2/7 Izlasot dziesmas vārdus “Patīk rāpties vecās ēkās tad, kad Rīga aizmigusi” ātri krita arī 14 zvaigznes. 02:39.
Tālāk pirmais mēģinājums atrast Jagurārus. Izbraukājām Pilskalni, nenoticējām īstajām ēkām pēc google maps, braucām prom. Lai gan daži simti metru tik līdz jaguāriem. Pa pierobežu caur Neretu braucām uz SDP.

3/7 Nu tā trase izskatās īstā. Piebraucām, nav. Atbalsts no zāles un saprotam, ka jābrauc uz torni. Izstaigājot torni, saprotam, ka nav. Sākām googlēt un parādās teikums, ka vieta forša, jo te ir ne tikai tornis, bet ir arī atpūtas vieta un aka. Tā, kur ir tā aka? Saņemam tieši ziņu no “Jūsu veselības problēmas sākas šeit” – tornī nav. Nu skaidrs, tagad tikai jāatrod īstā vieta. Vēl viena pastaiga neaizejot līdz tornim un cipars rokā. 05:43.

4/7 Ko nu? Nu lab, aizbrauksim līdz Mīlestības saliņai. Staigājam – nav. 06:23 iemainām Romeo lokāciju pret Tuksnesi. 06:49 un cipars.
Sēžam un domājam ko tālāk. Nu vienīgais variants, šobrīd dabūt to, kas nav nevienam – Jaguāri.

07:26 – Bāc, Melnajai bedrei jau vaļā lāde. Un mums ir tikai 4 punkti. Draudzības vārdā dabūjam hintu par Tāfelēm. To pēc tam.

5/7 Braucam uz pierobežu. Meklēsim vēlreiz Jaguārus. Doma par Ērberģi, jo tur vecs benzīntankts, divstobrenes nedabūt, ja nu tur? Bet sākumā vēlreiz Pilskalni. Izbraukājam Pilskalnes potenciālās vietas – nekā. Nu varbūt aizbraucam līdz tai vietai, kura neizskatās pēc iespējamās? Kāds mums bija besis, kad iebraucot ieraudzījām Jaguārus. Likās, ka lāde palaista tik easy un uzvara šoreiz gar degunu. 08:26.

6/7 Izmantojot saņemtos hintus braucam uz Reķu purvu. 08:47. Nu jau pie lādes mīklas tikuši arī “Jūsu veselības problēmas sākas šeit”. Un mums nav variantu nekādu par klavierēm. Tirgus ir slēgts, nekāda atsaucība. Labi, sākam domāt visādus variantus.

7/7 labi, esam tuvu Lonei. Diskutējot, atvasinot, pēkšņi kā bomis pa galvu: vientuļi = lone. Kā mēs to neiedomājāmies agrāk? Kā trīcēja rokas ieraugot klavieres. 09:20.

09:21 – atveram lādes mīklu, pulkā pievienojušies arī Don Julio. Melnā Bedre jau 2h ar lādes mīklu rokā un nekā? Tiešām? Mums uzreiz bija skaidrs - Šreks - arī viņš tika aizdzīts uz purvu.

Ilgākās 18min mūsu dzīvē. Sirds lec pa muti laukā – ka tikai esam pirmie. Piebraucam, lampiņas iedegtas, vārti atvērti – nu esam pirmie!!!

09:43 – sajūsma tik liela, ka piebļaujam ar uzvaras gavilēm visu pagalmu tā, ka pats saimnieks iznāk ar smaidu uz lūpām un lepni izstāsta par savu mākslu. Salējām šampi un pacēlām glāzes par uzvaru.

Paldies par uzvaras garšu, šis bija foršs laukums!

https://youtu.be/M_8rT9O08YM?si=OmCT5L2tbPZVqiWo

Melnā Bedre jau vairākus mēnešus pirms laukuma klusībā cer, ka Jauno gadu atkal varēs sagaidīt kādā mērcē laukumā. Tuvojoties tai naktij un redzot laukuma lokāciju un laikapstākļus, mazliet pārņem tāds Lubānas ledāja vaibs. Kāds izmet, ka cerams, ka līdz lādei tomēr nevajadzēs diennakti.

Bāzes vieta - Ķengarags. MB pievienojas arī Atmodas pāris, taču ar pavisam citu starta punktu.

Mājas darbs slinki papildīts un atrastas foršas vietas, kur punktu nav.

00:00 Salūts nedaudz traucē domāt, bet mājas čībās un savā kompī tomēr ir ērtāk meklēt.
Romeo vieta vairākiem rubakiem zināma un ar picproof krīt dažās minūtēs.
14 zvaigznes - satelīts - street view - tematisks geocache. Random ceļš ar līkumu kādam beigās prasa vien pāris minūtes līdz atrisinājumam. :o
Mazais tuksnesis - nosaukums visu izsaka. Kāds no komandas šeit covid laikā ir arī gājis pārgājienā.
Aplis - tiek atzīmēts Ormaņkalns - sen nav bijis tornis un veģetācija atbilst.
Jaguāri - darbs ar karti, auto arī redzami. Īstā lokācija tiek atzīmēta jau mājās.
Reķis - ir aizdomas par triangulāciju no apdzīvotām vietām vai kaut kas saistībā ar ceļa zīmēm, piemēram, 13% slīpumu vai tamlīdzīgi. 50/50. Apkārtne skaidra, tālāk laikam domās uz vietas.
Klavieres - šis būs grūti, bet kā potenciāls tiek atlikta slēgtā Saukas arodvidusskola. 20 gadi atpakaļ pamesta, varbūt šobrīd skaists grausts?

tl;dr - 5/7 atšifrējam laikam pusstundā, tomēr atlikušos divus (tāfeles un noktirni) laužam vēl 2h, kur nonākam līdz aptuvenam apvidum Rēķa klasei un secinām, ka vientuļš ciemats varētu būt Lone.

Atmoda izbrauc nedaudz ātrāk, jo ceļš tālāks, Bedre vēl pamin mīklas, izbrauc pēc 2:30 naktī un sasniedz laukumu pēc trijiem. Pēc tā, cik ātri pēcāk izdevās aplasīt visus punktus, vairākos esot pašiem pirmajiem, šis bija ļoti raits skrējiens.

Pagrabkalnos notīram sniegu no benzīna kannas un atrodam punktu. Viens rubaks izdomā šļūkt lejā no kalna un vēlreiz satraumē plaukstu, kuru sastiepa, paslīdot un apmetot kūleni iepriekšējā laukumā festivāla teritorijā uz laipas. 1/7

Manteļskurstenis Hit&Run 2/7

Pie enģeļa katrs izvēlamies nedaudz citu maršrutu nokļūšanai. Melnās Bedres teams sagaida Atmodas team ar tekstu “Tur arī ir ceļš?”. Zem sniega kas to lai zina, bet Atmodas tanks cauri izgāja un kartē kaut kas iezīmēts ir. Tagad ir. :D Punktā esam pirmie, iestaigājam pēdas un skaitlis krīt ļoti ātri. 3/7

Pa ceļam tiek notriekts zaķis, kas izcilpo priekšā un apstājas. :( Garastāvoklis lejā.

Aplis - šeit bara efektā nonākam tornī, pakāšam nedaudz nervu šūnas un apmēram stundu, tas bleķa aplis torņa augšā uz apaļkoka laikam šodien tiek pagrozīts reizes 26. Pirksti arī atsaluši. Atmoda nolemj pasekot pēdām un uz vienu lokāciju ved ziloņtaka, no torņa augšas redz aizdomīgas darbības krūmos, galā aka. Lielisks twists un noformējums! 4/7

Pa ceļam tiek iepētītas kaut kādas drupas, tur nekā nav, bet Reķa klase tomēr atrodas pēc darba ar karti. Rubaki izklīst pa apkārtni un katrs atrod ko citu - viens skaitli, otrs drupas, trešais plāksni ar attālumu. 5/7

Vairs neatceros kādā secībā, bet tiek apmeklēta arī Saukas skola, secināts, ka nav zabross un dodamies prom bez noktirnes. Pastiprinās doma par Loni kā vientuļo pilsētu.

Sākumā apskatam Lones staciju, tad māju Lone Lones ciemā, tad, dodoties uz festivāla Ogle norises vietu, ar acs kaktiņu tiek pamanītas klavieres. Metam pa bremzēm, sniegs nav notrausts, uzmanīgi apskatam skaitli. Six/seven.

Pie jaguāriem Bedre aizlido un, Atmodai piebraucot, jau pēta mašīnas. Kurš tad lasa aprakstus - jāmeklē ēkā! 7/7

Sākas ņemtne ap gala mīklu. Mīklas pirmo 3 vārdu dēļ (“Būvējot Sēlijas poligonu”) pieejam pārāk nopietni un prātā ir mednieki un ogotāji, nevis šreks un viņa draugi. Kamēr vairāki no komandas ir ļoti skeptiski par purva takām kā minējumiem (“mēs taču mīklas tekstu nemaz neesam atminējuši un tagad brauksim ļoti tālu tērēt laiku 2 km pastaigā?”), pārējā komanda vizualizē zvēru barotavu (lādi) kā Jēzus silīti kaut kur mežā, piemēram, purva takas stāvvietā un uzvar. Kamēr spriežam par purvu takām, esam noparkojušies burtiski blakus patiesajai LĀDES lokācijai. :D Opcija tika arī kārtīgi izpētīta, bet bez konkrētiem sasaistes punktiem un pēcāk jau arī piemirsta.

Mežos liela bembiju aktivitāte. Bet šoreiz tām nedraud zaķa liktenis hit n run, jo ir gaišs un vairs jau tā nesteidzamies. Esam aiznesušies uz citu laukuma galu un līdz ar skaisto dienas gaismu izlocījuši kājas Aklā purva flexkursijā, bet Šreks tikmēr savāc visu slavu.

Diez kā būtu - ja tomēr būtu noticējuši Šrekam un dotos lūkoties lādi TUR..? Ka tik beigās nebūtu tas pats, jo nedz Jēzus silīte, nedz kāds BK mājiens drošā attālumā nebija pamanāms.

-1 logu slotiņa un kaut kur atlocīta panna Atmodas autiņam.

Jaunrubaka piezīmes.
Piektā ruba.

Ja mani senči varētu kaut kā noraksturot šo FTF, tad teiktu, ka tas bija līdzīgi kā skolas laiku starpbrīdis. Bariņš izskrien uzsmēķēt un viens nesmēķetājs atnācis līdzi. Īsti nevar saprast kāpēc atvilcies. It kā procesā piedalās, bet pa lielam jau tikai noskatās kā to dara citi.

Izlasot kā gāja pirmā ešelona komandām, ir cerība, ka šie attapīgie un gudrie jaunieši kļūs par ministriem un premjeriem. Tad mūsu valsts beigs kūļāties Baltijas astē. Paši sākam minēt Jaungada naktī, jo gribam startēt 3,janvārī. Izdomājam tikai Apli. Drošības pēc atveram hintu. Morganas kundzes dzīvoklītis ir pazīstams, nebūs tornī jākāpj. Un tas tad arī viss. Izrādās, ka nespējam neko vairāk izdomāt. 2,janvārī pamazām atveram visus hintus. Un tik un tā nākas palīdzību Centrālei prasīt (Mazais tuksnesis). Bija mūsu prātos palicis ārpus laukuma. Mūsu favorīts ir akas cipars. Lonē iebraucam "tik tā, nevar būt". Internetā bijām atraduši tur krogu "pie Viktora". Tur satikām vietējo kundzīti. Tā staroja:- atradāt ! Vairākās vietās palīdzēja iestaigātās svaigās pēdas. Laikam Onkas+suns. Paši gan arī atstājām nākamajiem baigās pēdu vagas. Romeo + Juliet asprātīgs hints. Visilgāk, kādas 2 stundas pavadījām pie Rēķu ceļa. Tas, nu jau izārdītais grāvis pie stenda. Mūsu darbs !!! Izdevās tajā iedabūt džipu. Paldies džipu Dieviņiem, ka brauca garām greideris ar atsaucīgu vadītāju. Varam atsākt domāt. Googlei prasot "Šreks Sēlijā" pabeidz dienas skrējienu. Lādes dzīves vieta ļoti sirsnīga. Paldies ! Ir mums tāda vēlmīte, ja būtu kāds čats, kur spēli beigušie varētu uzzināt citu komandu domu gājienu. Piemēram kā atrast 14 zvaigznes, Paši mēs atradām dziesmu (klipā aplaupa kazino). Jēkabpilī 2011, gadā aplaupīja kazino. Atradām laupītāju bēgšanas maršrutu. Uz 86 ceļu tas neveda. Tātad nav īstais pavediens. Kā iegūt pareizo atbildi?

Lielisks laukums!
Domājām un risinājām ilgi, jo hintus negribējās ņemt nepakam. Bez domāšanas bija skaidrs tikai MAZAIS TUKSNESIS. Druksu padomājot arī ROMEO + JULIET. Pārējās nāca lēnām, bet atnāca. Par 3 mīklām ir 100% pārliecība, par pārējām - vajadzētu būt, bet ja nebūs, tad jau skatīsies, ko darīt.

10. janvārī tiek solīts putenis, sniegvilksnis, kas tik vēl, ne - lāpsta bagāžniekā, kā būs, tā būs.
Negaidīti veiksmīgi visas vietas izrādījās pareizi izdomātas. Punkti MAZAIS TUKSNESIS, 14 ZAIGZNES, APLIS, ROMEO + JULIET tika ātri atrasti īstajās vietās.

LABIE PEREKUPI noteikti bija jābūt Pilskalnes ciemā. Pirmā vieta apsaimniekota, otrā neatbilst pēc bildes, trešā gan veiksmīga!

Par RUBAKU NOKTIRNI bija skaidrs, ka Lonē jābūt, tikai nebija skaidrs, kur tieši. Vispirms pārmeklējām pamestu māju, pēc tam jau centrā bija prieks ieraudzīt klavieres.

Uz ČETRAS TĀFELES braucām 2x, jo pirmajā reizē sākām lasīt ar krītu sarakstīto un ieraudzījām logo un matemātisko izteiksmi zem tā. Sarēķinājām summu un domājām, ka tas ir tas cipars. Tikai kad lādes mīklai visus ciparus reizinot nekas nesanāca, sapratām, ka vienīgā vieta, kur varējām nokļūdīties ir ČETRAS TĀFELES. Otrreiz gan pārlasījām visas formulas, gan beigās arī plāksnīti ieraudzījām.

LĀDES MĪKLA - pirmā doma bija purva takas. Sliecāmies uz Aklā purva taku un Ellītes purvu. Jau uzņēmām virzienu, kad izskanēja doma - ir tādas koka skulptūras Sproģos, visādi tēli sataisīti. Jā! Būs 100%! Tas būs īstais! Braucam!
Piebraucam un secinam - vārti ciet. Rakstīts tikai telefona numurs. Nu nē... Nevar būt, ka nakts vidū kāds zvanītu saimniekiem, tā taču netraucētu. Tātad nebūs tomēr īstā vieta. Vai braukt uz purva taku, par ko nav īsti pārliecības, vai tomēr ņemt hintu? Ok, tiek atvērts pirmais hints šajā laukumā. Nu viss jau bija pareizi... Bijam īstajā vietā... Kas tā par kautrību stāvēt pie vārtiem un nemēģināt tikt iekšā! Tik mīlīga vieta lādei - pilnīgi silti ap sirdi palika!

Kopumā lieliska diena - nedaudz sanāca parakt, nedaudz zvērus satikt (par laimi bez sekām). Arī kolēģus no rīta satikām (Sveicieni Abi divi trīs vienā!).

Paldies par laukumu!

“Sēlijas piparoti baltā pasaka””, <A2 3-1> reports

Īsais variants: Beidzot Sēlija - maz pazīstamais un maz pētītais Dievzemītes gals! Sniegs, aizputināti ceļi, kupenas un iemītas rubaku takas. Mīklu sākotnējais jūsmīgums kā parasti ir pendele pa dibuā - nekas nemainās, viss čotka pēc scenārija. Piparoti baltā pasaka.

Dziesmiņa: https://suno.com/s/CLMAmDeAf7uyrZgY

Garais variants. #Centrāles jūsmīgi apsaukātās pieaugušo brīvdienas vienam no mums iet pavisam secen - ne īsti Ziemassvētki, ne gluži Jaunais gads nosvinēti, jo darba pilnas rokas un smadzenes jau pusgadu kā brien skuju takas virzienā. Sajūsmina vienīgi laukuma dislokācija vietā, kas mums ir mazpētīta, līdz ar to ekspektācijas par neplānotajiem atradumiem ir visnotaļ cerīgas, jo mīklas atminēt (kā jau tas pierādījies praksē) mēs nemākam/negribam. Iestartējamies uz pusapgriezieniem Jaungada pēcpusdienā, stīviem locekļiem un tukšiem skatiem veroties mīklās. Laukums dažiem pirmrindniekiem jau ir finišējies, kamēr mēs mēģinām iebraukt mīklu tekstos un bildēs. Vellos, pa nakti salūtu gaismā viss izskatījās cerīgāk! Lēnā garā tiek apbraukts gar Sēlijas militārā poligona apakšmalu, apsūkātas mīklas un - čušs! Bezideja! Kaut gan nē - viens rubaks, maļoties gar leišu robežgalu un miksējot kartes pa riņķi, topogrāfiskajā kartē uzduras uz dīvaina HIII ēku veidojuma, kas ieaudzis dziļi krūmos kādas nezināmas Pilskalnes labajā apakšgalā un brīnišķīgi ierakstās 1 līdz 5 km robežās perekupu ģēlām ar jaguāriem. Šaubīgi, bet labāku variantu nav. Par tām 14 zvaigznēm vispār ideju nav - tiek noklausīta dziesma un atzīta par dīvainu gabalu, kas neizsaka neko - tā šoseja var būt da jebkur. Par Šekspīra mīlas traģēdiju domas uz kapiem vien velk, bet Rubaku noktirne liek domāt par baznīcām un kultūras namiem, kur kādas klavieres varētu mētāties. Vienīgi diži daudz tādu namu nav un jo īpaši vientulībā stāvam. Pirmās dienas labākais sniegums ir šaubīgi atminētā Perekupu mīkla, ar skaudību skatoties kā komanda pēc komandas finišē laukuma Lādi. Ehhh…

Nākamo reizi mīklām pieķerties izdodas pēc pāris dienām sestdienā, kad tiek izlemts pārāk nemocīties un paraut vaļā visus hintus. Nu, kā nemocīties? Hinti jau arī nav nekāda dāvana… Taču šoreiz daļēji lietojami. Aplim beidzot Sociāldemokrātiskā partija nomainās ar Saukas dabas parku un atzīmējas Ormaņkalnā, problēmas vien sagādā Samāra Morgana, kuru nākas guglēt. Izrādās šamējā ir tā garmatainā mūdzene, kas no televizora ārā līda. Kas tur ar to dzīvoklīti, domās uz vietas - vien pasmaidām par AI ģenerēto jūtubes kontentu, kur Čaks Noriss to skuķeni stumj atpakaļ telekastē. Pēc hinta perfekti nolasās P86 šosejas 14. kilometrs, kuram blakus atrasto geokešu beidzot ir kur piestellēt. Mēģinām sasaistīt geokeša manteļskursteni ar mīklu, bet neiebraucam, kā to bez hinta varēja saprast. Ja izdosies, apžūrēs arī to geokešu.

Viegli atminās ar hintu arī Četru tāfeļu mistērija, ko pat tā īsti necentāmies minēt - tiek atrasts gan Rēķu ceļš, gan dzirnavu drupas ceļa sākumā - jābrauc tik skatīties. Bet tālāk gan švaki, jo varianti galīgi nepārliecinoši. Lai kā arī censtos, īsti nav skaidrs ko no tiem dažādajiem vārdiem hintā Mazajam tuksnesim var sameistarot, lai sanāktu mīklai izmantojams saliktenis. Atkal un atkal atgriežamies pie Pagrabkalnu smiltāja mazā tuksnesīša, kur var uz nebēdu augšā-lejā ripināties. Kur tur hintā minēto sarkano kannu meklēt - bez poņas, bet citu variantu tāpat nav. Paliekam pie šī paša - aizbrauks, pažūrēs. Romeo un Džuljetai pēc hintā minētā “babah!” ļoti labi iet klāt Zalves miests, bet kur tur tāda konstrukcija kalnā varētu būt? Tā pēdējā mīlestība baigi velk uz baltām čībiņām un baznīcu, taču Zalves pamestā baznīca galīgi nav tādā pakalnā. Kapsēta ceļa galā? Nu, var jau pavazāties, bet nez.. Mīlestības taka Viesītē? It kā der, bet tad tas babah! atkal neder, jo Viesītē neviens babah! netaisa (izņemot uz Jauno gadu un poligona armijnieki savos mežos). Labi, pagaidām atstājam Zalves lielo areālu kā variantu “kaut kur tur”, jo vieta pēc bildes arī nav detektēta. Paliek Rubaku noktirne, kas sagādā vislielākās galvassāpes un izmisumu, jo galīgi nav skaidrs, kas ir jāatrod. Sākumā tiek izpētīti vientuļās apdzīvotās vietas dziļos mežos, pētot tām blakus esošās baznīcas, pamestās muižas un citas zīmīgas ēkas klavieru meklējumos. Nav… Ap svētdienas pusnakti vienam rubakam nepacietība vēl iekšā kvēlo, tāpēc pāris stundas tiek pārbaudīts katrs kvadrātcentimetrs iezīmētās kartes teritorijas, cerot ieraudzīt kaut ko zīmīgu, ko varētu nosaukt par bingo! Nav… Tas maestro Viktors tikai galvu jauc! Kas tas par Viktoru? Viktors Lapčenoks? Šams taču klavieres nespēlē! Kāds vēl Viktors? Džeza pianists Viktors Ritovs? Kāds sakars viņam ar Sēlijas galu? Da’ nekāds! Ik pa brīdim karte tiek nofokusēta uz Lones krodziņu “Pie Viktora”, bet tas neizskatās pēc tāda, kur sagrabējušas klavieres iekšā būtu. Bet tur tam krodziņam pretim ir smuka instalācija ar skanošām trubām un pieminēts komponists Arvīds Žilinskis. Hmm, bet… Labi, kas ar to “noktirni” vēl saistās? Dziedāšana zem klajas debess. Kur? Un atkal Lone, krodziņš, tirdziņš, instalācija, Žilinskis… un brīvdabas estrāde. Klavieru nav. Varbūt tomēr tā estrāde? Lone kā angliskais “alone”, Viktors ir, muzicēšana zem klajas debess (nu, gandrīz) ir, muzikants (tiesa, ne Viktors) arī ir - it kā iet kopā. Labi, lai būtu - paliks pie tās estrādes, citu variantu tāpat nav. Ja kas, paprasīs pendeli - par laimi, ir kam, izvēle pietiekami plaša. Pāris dienas pirms izbraukšanas otrs rubaks tomēr beigu beigās atrisina Šekspīra mistēriju un sazīmē Bildu ābeces taku Sunākstē, ko pirmais papildina ar Angeles fon Bēras kapavietu, jo Māras Svīres apraksts ir tik izcils, ka divu domu nav - īstā vieta. Beidzot ir skaidrs, ko tas babah! nozīmē. Huh, šis bija labs!

Izbraukšanas diena. Pirmais rubaks ir nokapājis pusdienu un visu nakti darbā, iespējojis sešos no rīta dubulto espreso un kvadrātainām, bet degošām acīm paziņo, ka gatavs piedzīvojumiem. Tik gatavs, ka šaubu nav - ij brauks, ij meklēs, ij Lādi minēs bez apstājas. Otrs rubaks nenotic, tāpēc ir rezervētas naktsmājas Viesītes Fišera alus krogā, ja nu pirmais gadījumā kaut kur Sēlijas plašumos krīt - būs vismaz kur guldīt un atkārtot mēģinājumu nākamajā dienā. Kaut kur ziņās ir lasīts, ka pavisam nesen Sēlijas galā sniega vētra esot plosījusies, bet pazīstams elektriķis zina stāstīt, ka tanī galā ar vadiem esot kaut kāds “pizģec”. Blēņu stāsti! Īsti rubaki no tādiem niekiem nebaidās - ij vadus mezglā sasies, ij kokus paspers malā, ij mašīnu no grāvja izcels - tik padod! Aiz Ķeguma līdz ar manāmu gaismu sākas sniegotā Sēlijas pasaku valstība, kas abiem rubakiem liek acis turēt plaši ieplestas - šitik skaista ziema bija manīta vien uz pagājušajām Lieldienām Pokaiņu mežā! Un tuvāk pirmajam punktam pie Pagrabkalna arī netīrīti, piesniguši ceļi, kas mašīnu nēsā uz visām pusēm, bet aizmugurē saceļ tādas gurkstošā sniega vērpetes, ka mašīnai uz pakaļas uzaug balta sniega bārda.

Tuvojamies pirmajam punktam - Mazajam tuksnesim - un cītīgi skatāmies, kur var mašīnu uz aizsnigušā ceļa malā piemest. Baigi negribās cauri krūmiem brist, tāpēc lēnām ripojam tiem garām un - re! - malā tāda kā saliņa ar šlagbomi. Un pazīstama mašīna ar tādu pat baltu bārdu pie pakaļas - Cekuldūkuri arī ir laukumā! Ieparkojamies blakus un burtiski turpat aiz šlagbomja uzskrienam viņiem virsū. “Sveiki! - Sveiki! - Īstā vieta? - Jā, tur kalnā…” Zaibis kā paveicās, tomēr ir! Mēs vēl mašīnā štukojām, kāds vēl varētu būt variants, ja vieta nebūs īstā, bet ir. Viņi jau pošas prom, bet mēs šturmējam šauro taciņu gar karjera kraujas malu. Otrais rubaks tā steidzas, ka pēc divdesmit soļiem, rokas pa gaisu vicinādams, šļūc uz pakaļas pa krauju lejā. Pirmais līks no smiekliem un gandrīz arī lido ar galvu lejā, vien pēdējā brīdī ar kāju izdodas kaut kur aizķerties un noturēt līdzsvaru. Rāmi snieg smalks sniegs, temperatūra ap mīnus desmit (un visu dienu tā arī turas), bet apkārt pasakaini balts… un iepriekšējo komandu iemītās pēdas. Esam sagatavojušies uz ilgu meklēšanu un bradāšanu apkārt, taču iemītā taka ātri mūs noved gan pie sarkanās hintā minētās kannas, kuru kārtīgi nopētām un pat iekšā ielūram, gan pie mazās priedītes ar plāksnīti. Ātri un nesāpīgi.

Nākamais pēc tuvuma ir 14 zvaigznes. Līkumojot pa piesnigušajiem meža ceļiem, mašīnā spriežam, vai Cekuldūkuri arī aizbrauca uz to pašu vietu vai citu, un kur mēs vēl ar viņiem varētu saskrieties. Un saskrienamies pie tām pašām 14 zvaigznēm, kur viņi jau atpakaļceļā priecīgi mums mirkšķina ar mašīnas uguņiem. Izskatās, ka mēs viņiem šodien sekosim pa pēdām, ja punktu izvēle sakritīs. Piestājam pie 14. kilometra ceļazīmes, viens rubaks aiziet to nopētīt, kaut nekādas pēdas neliecina, ka divas iepriekšējās komandas tai ceļazīmei būtu veltījuši uzmanību. Bet tomēr interesanti, vai uz tās ceļazīmes ir kāda norāde - nav… Labi, lienam krūmos pie tā manteļskursteņa. Meklētajam skaitlim uzduramies uzreiz, mazliet pameklējam geokešu, bet nepacietība ir lielāka kā vēlme spēlēt citu spēli, tāpēc lecam iekšā mašīnā un metam pakaļ Cekuldūkuriem, cerot viņus atkal noķert pie Perekupiem Pilskalnē.

Iebraucot Zalvē, pēkšņi plāni mainās - “Davai, aizšaujam līdz Zalves pamestajai baznīcai pažūrēt, kas tur labs!” ir nepacietīgs pirmais rubaks, kam pie stūres sniegotie ceļi ir riktīgs draivs. Saskaņošana ilgst pāris sekundes, navigācija tiek pārprogrammēta un metam pa labi kādā “ielā”, kur navigācija rāda. Ieskrējiens līdz 55 km/h, sniegi pa gaisu… Bikiņ tā kā daudz pa gaisu… Ļoti konkrēti par daudz pa gaisu! Jēēēee-bal! Līdz ar pēdējiem logu tīrītāju vēzieniem dzinējs iekviecas kā aizkauts un mašīna apstājas. Gudrās sistēmas vēl kaut ko mēģina darīt lietas labā, midžinās lampiņas, bet tāpat jau ir skaidrs - atbraucām! Bikiņ tiek pagrozīta stūre, apgriezieni kāpj pāri 3k, sniegi pa gaisu, taču efekta nekāda - stāvam… Labi, jālien ārā skatīties, cik viss ir slikti. Pirmais mēģinājums neveiksmīgs - nevar atvērt durvis. Tās mazliet paveras un pret kaut ko atduras. Šofera pusē izdodas dabūt vaļā pirmās - solis ārā un gandrīz līdz celim sniegā… oi, yooopt-āāāaa! Bridiens apkārt mašīnai tikai apstiprina pirmo iespaidu - mašīna ir uzarusi sniegu un beigu beigās pati pakārusies uz vēdera aizputinātajā ceļā. Tiek atraktas otrā rubaka durvis, tas arī ieveļas sniegā un lielām acīm veras pirmajā: “Tu idiots vai kā?! Kāpēc tu brauci sniegā?” “Navigācija ceļu rādīja” parausta plecus pirmais rubaks un lauž vaļā apledojušo bagāžnieku, lai tiktu pie sapieru lāpstiņas.

Kādas piecpadsmit minūtes paiet, kamēr mašīna tiek aprakta apkārt. Vēl piecpadsmit, lai paķekselētu kaut ko ārā no apakšas un priekšas. Ok, pirmais mēģinājums izrauties no sniegu gūsta - nope… Sniegi pa gaisu, riteņi nokaras vēl zemāk… Riktīgā dirsā! Vajag kādu dēli zem riteņiem palikt. Cerībā tiek nopētīta tuvējā apkārtne, kaut kur 100 m tālāk ir žagaru čupas veidojums, no kuras tiek izlauzts paresnāks baļķēns un pastutēts zem zemākā riteņa. Daži izmisīgi mēģinājumi - skaidas un protektors pa gaisu, bet mašīna stāv kā sniegā iemūrēta. Ok, labi - jāparok sniegs iz apakšas. Abi rubaki izmisīgi skalda un plēš no mašīnas apakšas ārā noblietētā sniega klučus, drāž koka baļķīti ar riepām, bet aparāts izskatās sniegā iemūrēts līdz pavasarim. Ir pagājusi vairāk kā stunda, pirmais rubaks izmisīgi skalda no izpūtēja pakusušo sniegu mašīnas apakšā, otrs bezcerīgi spārda sniegu… Aizputinātajā ceļā iegriežas viena mašīna. No piebraukušās Dacia Duster izkāpj smaidīgs vīrs, sveicina un jautā: “Nu, kas i’ ko? Iepērāties?” “Jā, izskatās līdz pavasarim…” skumji atbildam. “Tā viš’ i’, ka’ brauc pa labo ceļa pusi. Nevis labāko! Striķis i’?” No mūsu bagāžnieka tiek izvilkts saišķis ar 12mm kaprona pīto striķi, uz ko vietējais zalvēnietis atmet ar roku: “Bāz to sūd’ atpakaļ! Man i’ labāks, tūlīt atvedīš!” un aizbrauc pēc vilkšanas troses, kamēr mēs paliekam rakt tālāk. Pēc kāda laika vietējas vīrs ir atpakaļ un pako vaļā jaunu ķīniešu bodes oranžo velkamo lenti ar karabīnēm galos. Pirmais mēģinājums izvilkt mūsu braucamo noplēš karabīni vienā galā un kārtīgi paplucina otru galu. Nekas, tas šuvums lentei tāds vārīgs izskatījās. Mezgli abos galos un atiet! Pārplīst velkamais striķis mūsu galā… Hmm, nepareizi sasiets mezgls? Ok, sienam savādāk. Otrais mēģinājums - atkal noplīst striķis mūsu galā. Dīvaini… Labi, vēl viens labs mezgls, kuru nu nekādi nevajadzētu pārraut. Striķis noplīst trešo reizi… Nu, nevar jau teikt, ka mūsu mašīna nebūtu pakustējusies vispār - kāds pusmetrs ir, bet tāds ļoti švaks. Labi, sienam ķīniešu striķi ceturto reizi, atkal ar citu mezglu - iznākums tas pats. Esam saīsinājuši velkamo vairāk kā uz pusi, bet efekts niecīgs. Zalvēnietis domīgi kasa pakausi: “Labi, atvedīšu kaimiņu ar traktoru. Un citu striķi!” Dacia pazūd līkumā, mēs domīgi paliekam kašāties. It kā varētu mēģināt to mašīnu pašūpot… Pāris mēģinājumi vien noved pie atziņas, ka nekas diži nav mainījies. Kamēr kašājamies, atbrauc deviņtonnīgais Džons Dīrs, izmet pamatīgu striķi ar karabīni, pieāķē mūs un velk atspēries ārā. Karabīne lupatās, striķis pa gaisu un vietējie šokā - vai nu mūsu mašīna nolādēta, vai vieta vai arī abi kopā. Nu, labi… Kaut kā izmānām striķi caur mašīnas pakaļas velkamo āķi, sastellējam visu velkamo un… Atiiiet! Šoreiz nekas nenoplīst, mašīnai robs atpakaļ, gāze grīdā, stūre šķērsām un velk mūs ārā kā tādu cērmi. Mašīna iet pa ceļu gar apmali, sniegs pa gaisu, bet pēc 15 sekundēm stāvam jau uz saviem četriem riteņiem. Episki! Ceļa tālumā parādās kāds cits traktors, kas tuvojas un - ka’ tavu māti! - greiderē ceļu! Kur taisnība pasaulē?! Veselas divas stundas pa pieskari!

No visas sirds sakām milzīgu paldies labajiem ļaudīm laukos, kāpjam mašīnā un pucējam uz Pilskalni Perekupus meklēt. Cekuldūkurus mums ne satikt vairs, ne noķert… Pilskalnē nogriežam uz vajadzīgo ēku ceļa, knapi paspraucoties garām veselai vietēju automašīnu procesijai, kas piestājusi pie kādas mājas. Pie ēkas rādās, ka esam īstajā vietā, jo ir gan auto sliedes, kas turpat pabeidzas, un rubaku iemīta taka uz ēkām. Otrs rubaks tiek desantēts pirmatnējai izpētei, kamēr pirmais cenšas apgriezt braucamo šaurajā ceļā. “Te kaut kādas apsnigušas mašīnas!” sauc otrais, kad pirmais knapi degunu no mašīnas izbāzis. Yes! Šis arī atminēts pareizi! Un patiesi - pretim ķieģeļotajai ēkai stāv divi labi pajāti jaguāri, gandrīz kā bildē. Pēdas ved pie vienas ēkas loga un apkārt ēkai. Cik labi, ka ir ziema, sniegs un nav jānēsājas nekur apkārt ar meklēšanu - visu priekšā pasaka iepriekšējās komandas. Pipari, Cekuldūkuri - uz jūsu veselību! Apejam apkārt ēkai pa pēdām un rekur skaitlis ir! Viens no vieglākajiem punktiem.

Tālāk Četras tāfeles Rēķu dzirnavās. Braucam uzmanīgi, jo ne visi ceļi tīrīti. Bez tam no ārā vilkšanas mašīnai zem aizsargiem sadzīts sniegs un paplēsts vaļā dzinēja aizsargs, kas visu laiku atsitās pret katru ceļa kukurzni. Taču tas viss ir sīkums - šajā apkaimē ir tik skaisti meži! Viss iegrimis baltā, klusā pasakā, kur ik pa brīdim kā tāds pipariņš kāds padauzās no mašīnas apakšas. Rēķu ceļā iekšā nebraucam, jo arī iepriekšējie rubaki tik traki nav bijuši. Mašīnu atstājam ceļa sākumā un sekojam pēdām. Intereses pēc apskatām zīmi, vai uz tās nav kāda norāde, kaut arī pēdas šurp neved, un brienam iekšā krūmos. Dzirnavu drupas izrādās mazliet tālāk kā sākumā domājām, taču pēdas nemelo un drīz esam klāt. Sākumā nevar saprast, kur skaitlis noslēpts. Nopētām visus akmeņus, pasmīkņājam par #Tā nevar būt atzīmēšanos… un vienā brīdī vienkārši pamanām pie baltās bērza tāss pieskrūvēto plāksnīti. Ģeniāli!

Nu, ko - laiks pārbaudīt vai Lone atbilst Rubaku noktirnei. Ieripojam un parkojamies pie tirdziņa, no kura pēdas galīgi neved lejā uz skatuvi - kāpnes aizputinātas, viss dziļā sniegā… Tomēr nobrienam lejā līdz skatuvei cerībā, ka tā ir skatīta no ceļa puses. Nope, nav gan… Uzejam atpakaļ līdz instalācijai pie tirdziņa un sākam to pētīt. Nopētām koka konstrukcijas, metāla dzidri skanošās trubas, Arvīda Žilinska stendu kaut kā caurspīdīga esamībā - nav… Soliņi, tirdzniecības būdiņas, stabiņi, koki… No Viktora kroga iznākošie un blakus stāvošie mūs ar interesi vēro, kaut ko spriež. Pofig! Kur lai meklē tās sasodītās klavieres vai kas arī tas nebūtu? Galīgi sapīkuši dodamies uz mašīnu, pa ceļam jau sākot meklēt padošanās variantus - kam lai prasa hintu. Kamēr pirmais rubaks pāršķirsta telefonā kontaktus, otrais pēkšņi iesaucas: “Eu, rekur klavieres!!!” “Kur? Kādas klavieres?!” pirmais ir neizpratnē, izrauts no smagajām pārdomām, kam padoties. “Rekur - pāri ielai!” Un, patiesi - pāri ielai blakus kādai mājai ārā stāv klavieres. Klavieres, ārā? Yopt, kas tie par brīnumiem?! Neticīgi abi rubaki pārsoļo pāri ielai, bet iemītās pēdas nemelo - ir īstās. Sākumā klavieres tiek nopētītas no ārpuses - skaitļa nav. Tiek pavērts vāks - skaitlis ir!

Tālāk Samantas Morganas slēptuve. Kartē atzīmēts Ormaņkalns, taču #Centrāle punktus torņos vairs neliek, tāpēc ir aizdoma, ka īstā vieta ir kāda bildēs redzēta nojume. “Aplis” ir skatīts tikai vienreiz un arī ļoti senā pagātnē - nepatika tā slapjā skuķene televizorā. No Lones navigācija rāda divus ceļus, izvēlamies vienu un braucam. Liek nogriezties uz pasūdīgi tīrītu ceļu, tālāk uz šauru sūdīgi tīrītu ceļu un pie Saukas ezera atpūtas vietas tīrītais ceļš pabeidzas - tālāk vien ļoti šaubīgas, apsnigušas rises sniegā. Mēģinām braukt tālāk, bet pēc 50 metriem ir skaidrs, ka nafigācija mūs ir piečakarējusi - tālāk, kā izskatās, ir pamestas mājas, bet ceļš ved tām apkārt pa visai nelīdzenu, apsnigušu ne īsti ceļu, ne īsti pļavu. Nu, nē - šodienai piedzīvojumi pietiek! Atpakaļgaita un braucam reversā. Taču vienā brīdī kaut kas samisējas un mašīna no ceļa noslīd grāvī un sasveras uz kreisajiem sāniem. Nu, atkal dimbā! Šoreiz durvis nevar atvērt šofera pusē. Otrs rubaks izkāpj laukā, aiziet līdz mašīnas priekšai un šausmās saķer galvu. Ok, tātad viss ir slikti. Atkal… Vienīgi šoreiz esam iepērušies kaut kādā neapdzīvotā pakaļā. Ar otrā rubaka palīdzību šoferis kaut kā tiek ārā no mašīnas un iegrimst pāri ceļiem sniegā. Mde, galīgā dirsā! Atkal tiek makšķerēta lāpsta ārā no bagāžnieka, otrs rubaks ir izmisumā, jo atkal ir jārok ārā mašīna, šoreiz no vēl dziļāka sniega. Un piedevām no grāvja arī… Pirmais nemet plinti krūmos un sparīgi sāk rakt. Pēc piecām-desmit minūtēm mašīnas kreisie sāni ir attīrīti… un izskatās diezgan cerīgi. Mašīnas labais priekšējais ritenis vēl ir uz blīvā ceļa, kreisais arī pieskaras zālei, kaut ir jau paspējis to mazliet jau pazāgēt. Jāmēģina! Nesanāk - zāle šķīst pa apli, mašīna atkal ir uzkārusies uz vēdera. Otrs rubaks izmisumā lauza rokas un skraida apkārt, kamēr šoferis cītīgi rok - būs, saies! Sniegs irdenāks nekā pirmajā reizē, mazliet mašīnas apakšu tik atbrīvot un aizies… Pēc kādām piecām minūtēm apakšas tīrīšana tiek novērtēta kā pietiekama, irdenais sniegs nogrābts sāņus, darbam pieķēries ir arī otrs rubaks, kas sniegu kasa otrā pusē… Vēl mazliet priekšā… Tā, labi! Šurpu-turpu, šurpu-turpu… Jā, iet - būs! Mašīnu ar pailgu ļurināšanu šurpu-turpu izdodas dabūt atpakaļ uz ceļa. Bet nu jau šoferim nervi neiztur - tiek lamāta navigācija, sniegs, otrs rubaks un dusmās salauzta logu tīrītāja slotiņa. Nogurums ir piezadzies nemanot - negulēta nakts, neplānotas fiziskās aktivitātes ar lāpstu, stress ir iztukšojuši pirmā rubaka baču. Pēc brīža gan izdodas savākties, bet darvas karote baltajā pasakā ir iepļackāta.

Tālāk ir mēģinājums izlauzties līdz Ormaņkalnam gar to pašu ezera pusi, taču netīrītie, aizputinātie ceļi beidzot aizdzen abus rubakus atpakaļ uz Loni un otru ezera pusi. Pie torņa ir citas mašīnas sliedes, tipiskā taciņa, kas nez kāpēc neved uz torni, bet kaut kur sāņus pie akas. Abi rubaku pieiet pie akas un paskatās iekšā - spainis izskatās noslīcināts. Interesanti - spainis vēl būs apakšā vai tikai ķēde? Tiek pagriezta akas vinča, ķēde nāk ārā viegli… laikam jau no spaiņa vairs tikai osa palikusi. Virs ledus parādās kaut kāds melns sūds, ko abi rubaki izvelk ārā sniegā. Skats virsū un abiem acis izlido no orbītām - tas taču meklētais skaitlis! Kādu brīdi abi stulbi blisinās uz dīvaino objektu līdz beidzot sāk smieties. Perfekta instalācija! Morganas jaunkundze, pirms izlīst no ekrāna, taču tupēja akā! Tā iet, ka šausmenes nav topā.

Atliek vien Šekspīra drāma pie Sunākstes, kur jāatrod Baltais Eņģelis. Ceļš ved caur Viesīti, kur mums rezervētas naktsmājas, tāpēc pa ceļam iebraucam nolikt liekās pekeles numuriņā un dodamies uz pēdējo punktu pie Stendera baznīcas. Tā kā neviens īsti nezina, kur ir Baltā Enģeļa skulptūra, tad dodamies uz kalniņu, kas pa kreisi no baznīcas. Arī šeit ved pēdas - tas labi. Uzrāpjamies līdz augšai un apjūkam - pēdas pabeidzas. Uzmetam ašu skatu Baltā Eņģeļa aprakstam un izklīstam pa kapiem. Paiet minūtes piecpadsmit un ir skaidrs, ka mēs te vienīgie apkārt pēdojam. Atgriežamies pie Eņģeļa - nebūs taču #Centrāle bojājusi skulptūru? Nope, nebūs gan. Pēc pamatīgas izpētes pārejam pie apraksta dēļa un tur beidzot pamanām meklēto plāksnīti.

Mašīnā atveram Lādes mīklu. Padzīti zvēri, kaut kas pie Jēzus silītes… Atceļā uz Viesīti saguglējam Jēzus dzimšanas ainiņu un pusstundu spriežam, kas tad varētu būt atslēga visā tajā tekstā. Izskatās, ka kaut kas pie silītes, bet tā arī netiekam gudri - kas. Viesītē Fišera alus darītavā, malkojot vietējo alu un baudot brīnišķīgās virtuves ņammas, ņemamies kā traki pa karti, bet galīgi nekas acīs nelec - ne jēri, ne auni, ne gani, ne austrumu gudrie. Viesītē ir āža skulptūra pie bijušās stacijas instalācijas, taču tur Lādi īsti nav kur nolikt. Ij šā, ij tā un nekā. Līdz ar saldo krīt Lādes hints. “Šreka māja. Pēc sajūtām liekas, ka tā nevar, bet viss kārtībā.” WUT? Otrs rubaks ieraksta Googlē un Aizkraukles mājaslapā atrod Romalda Gurkļa lielo koka figūru dārzu. Pirmais netic - tā nevar būt! Tik vienkārši nevar būt! Īss strīds par “var” vai “nevar” - argumentos tiek likts Rīgas Dzelzceļa muzejs un Alus muzejs Līvu laukumā, taču pirmo tas nepārliecina. Telegramma tiek aizsūtīta Zaķa draugiem - #Centrāle tā nežēlīgi joko vai tomēr taisnība? Ir taisnība, galapunkts ir tā vērts. Nu, labi - tad jāpošas vien pēc Lādes.

Ārā ir jau satumsis, Viesītē krīt smalks sniegs, mazliet putina. Abi rubaki sēžas braucamajā, šķiļ klāt un… WTF? Dzinējs iedarbojas, bet tūlīt pat kā zvaigznes debesīs uz paneļa sāk iedegties piktogrammas visās krāsās - gluži kā Jaungada eglītē. Šoferim acis apaļas jo apaļas, bet labi - laikam kaut kāds gļuks. Izslēgt/ieslēgt palīdz. Nope, nepalīdz - mašīnas panelis tikpat krāsains, bet dzinējs tomēr rūc. Pirmais rubaks kādu brīdi pablisinās, bet mēģina tomēr braukt. Kaut kas nokrakšķ (it kā ledus salūztu) un mašīna sāk braukt. Un tūlīt pat sāk aurot ABS, vilkmes kontroles sistēma atslēdzas, bet vismaz pagriezieni un tālās gaismas strādā. Pēc brīža vēl kaut kas nokrakšķ, bet jaunas lampiņas neiedegas. Nav labi, atpakaļ uz viesnīcas stāvvietu! Tur ar lukturīti tiek iemests skats dzinēja telpā. Da’ yopt! Viss sniegā, bet apakšā vēl ledus kārta! Pie tam pamatīga. Skaidrs - laikam vadi dabūjuši mitrumu un iesaluši. Ātrs skats uz riteņiem - tie arī vienā ledū un sniegā. Nu, forši! Un ko tagad? Tiek pabakstīti riteņi, dzinēja telpu tomēr labāk nē - jāmēģina braukt! Baigi negribās atstāt Lādi līdz rītdienai. Izbraucam, pēc brīža atkal kaut kas nokrakšķ un pazūd ABS signāllampiņa - izrādās, no ledus gūsta atbloķējās pēdējais ritenis, taču puse mašīnas inteliģentās sistēmas tāpat nestrādā - labi, ka lukturi, uz priekšu/atpakaļ un bremzes darbojas. Lēnā garām braucam pakaļ Lādei, ik pa brīdim apakšā skaļi pret kaut ko atsitoties - tur negatīvi palielinājies mašīnas klīrenss, kas tagad sastāda labi ja 8 cm. Riteņus virs 70 km/h met tā, ka visa mašīna raustās, stūre arī stīvi klausa…

Kaut kā tomēr iebraucam pie Lādes dislokācijas vietas, bet vārti ciet. Sākam meklēt apkārtceļu, bet labi, ka ir pēdas sniegā - tās aizved apkārt sētai. Wow! Izrādās, Lādes vieta ir riktīga oga! Lukturīšu gaismā tiek pētītas koka figūras, garastāvoklis uzlabojas, stress pazūd… un nejaušām tiek atrasta Lāde Šreka mājā. Viss, piedzīvojums galā… vai tomēr nē? Atkal sanāk čakarēties ap vienu skrūvi Lādei, kas nepagalam nenāk vaļā. Nu, tie Cekuldūkuri ir riktīgi… Doma apraujas un uzgrieznītis tomēr sāk skrūvēties vaļā. Tagad gan viss. Brīnišķīgais piedzīvojums sniegotajā Sēlijā ir galā!

Kārtējais superīgais laukums, par ko milzīgs paldies #Centrālei un Co - jūs nebeidzat pārsteigt! Sveiciens Cekuldūkuriem un Pipariem (diemžēl nepazīstam jūs) – paldies par iestaigātajām takām, Zaķa draugiem par štrumbances pieturēšanu Lādes mīklai. Vakarā vēl izstaigājam jauki izgaismoto, piesnigušo Viesīti un tās neskarto, sniegu klāto Mīlestības taku, bet Lādes vietā atgriežamies nākamajā diena pa gaismu, lai kārtīgi visu izpētītu - izcila vieta laukuma finālam!

Un maziņa reklāma lauku uzņēmēju atbalstam, šajā gadījumā alus darītavai “Fišers” (apsolījām) - ja sanāk iebraukt Viesītē, droši apmeklējiet šo brīnišķīgo iestādi! Labs alus, brīnišķīga kafejnīca, mājīgs interjers. Ja paliksiet pa nakti, jūs sagaida karaliskas brokastis. Protams, ja gribēsiet par tām maksāt…

Jaunā rubas sezona sākas ar to, ka divi no Atmodiešiem paziņo par vēlmi izmēģināt spēkus FTF skrējienā. Lemuri, kā zināms, nepeld (un konsekventi nerubī FTF 😅), tāpēc viņiem atliek vien novēlēt kolēģiem veiksmi un cieši turēt īkšķus Jaungada naktī. Diemžēl, Melnās Bedres tīms, kura sastāvā Atmodieši iekļāvušies, netiek pie Lādes pirmie, bet nu, pieredze ir gūta un, cik noprotams, izbaudītās emocijas neaizmirstamas 🤭 Tomēr punktu lokācijas izpaustas netiek, līdz ar ko Lemuri un atlikušie Atmodieši var ķerties pie mīklu šķetināšanas un plānot nu jau savu došanos laukumā.
Ar mīklām šoreiz ir tā, ka neiet, neiet, kamēr aiziet 😅
Labie Perekupi, vadoties no mīklā minētajiem kilometriem, loģiski iekrīt Pilskalnē, un tad jau tikai jāsaprot, kurā tieši zabrosā meklēt jaguārus (par laimi, opciju nav daudz).
Mazais Tuksnesis kopā ar laukuma aprakstā minēto "miruši un sapuvuši" vispirms liek domāt par kūdras purviem, tomēr galu galā uzvar tuksnesim stipri līdzīgākā Pagrabkalnu kāpa.
Romeo+Juliet lokācijas atšifrēšanā nopietna loma ir geocaching'am - Baltā Eņģeļa skumjais stāsts uzzināts tieši šīs nodarbes ietvaros 💔
Kas attiecas uz Apli, tad bildē redzamais liek domāt par Lemuru sirdīm tik tuvajiem 😝 torņiem. Apskatot visas iespējas sīkāk, izvēle krīt uz Ormaņkalna skatu torni. Fakts, ka tur blakus ir arī aka, nostiprina pārliecību, ka būs vien pareizi - tomēr šādas tādas šausmu filmas ir redzētas 😉
14 Zvaigznes sagādā nopietnas galvassāpes 🤯 Ziedu Vijas apbrīnojami nesakarīgais garadarbs, protams, tiek ievērtēts, tomēr, diemžēl, noved neceļos. Šķiet taču tik loģiski, ka "aizliegts iebraukt" ceļazīme + patīk rāpties vecās ēkās = vajadzīgais komplekts. Ar streetview palīdzību tiek skanētas potenciālās šosejas, meklējot tieši šo kombo - zīme plus zabross. Un, protams, īstajai lokācijai tādējādi tiek pašauts garām. Pēc ilgstošām mocībām sašutums tiek pausts kopējā komandas čatā, kur jau FTF'u izrubījušie Atmodieši iesaka neiespringt uz zīmi, tā tur vispār neesot 😝 Beigās jau atrodas ij īstā vieta, ij tematiskais geocaching slēpnis, bet zināms rūgtumiņš paliek 😅
Ar Četrām Tāfelēm arī nesokas diez ko raiti, tomēr vienbrīd, blenžot Balticmaps, skats piesienas Andžānu kalnam un Rēķu purvam, kuru tuvumā tad arī top pamanītas vējdzirnavu drupas. Būs!
Visbeidzot, Rubaku Noktirne, kas paliek lielais nezināmais līdz pašai rubas dienai. Kaut kā uzreiz savelkas kopā, ka vientuļš = lone, tomēr par īsto objektu domas dalās. Varētu būt stacija, varētu būt netālu esošā Saukas arodskola, varētu... Visbeidzot tiek uzjautāts Atmodiešiem, kas dod mājienu neiespringt - instruments neesot telpās, varēšot atrast uz vietas 😅
-----
25.janvāra rīts aust auksts un saulains, Vietējā Džeka šoferētais auto ar divām Lemūrdāmām un diviem Atmodiešiem ņipri ripo Sēlijas Poligona virzienā.
Pirmajā lokācijā - Mazajā Tuksnesī - tiek pavadīta kopumā apmēram stunda - sākums nu tā sev 🤦‍♀️ Vispirms tiek apsekota smilšainā sadaļa, sekojot sniegā iemītajām ziloņtakām, bet tomēr rubaku skatieni nav pietiekami asi un nepiefiksē visloģiskākajā vietā esošo plāksnīti. Tādēļ uzmanība tiek veltīta arī "karjera" "neaktīvajai" sadaļai, kura tiek atzīta par vairāk atbilstošu mīklas foto. Pēc kāda brīža meklējumiem pievienojas arī otra komanda - Spiegi, kā vēlāk izrādās. Process turpinās vēl krietnu brīdi, nu jau paplašinātā sastāvā, līdz beidzot Atmodiešu Bilžu Guru pamana vajadzīgo. Ja kas, hintā, ar kuru laipni padalījās Spiegi, pieminētā sarkanā kanna tā arī neatrodas 🤷‍♀️😅
Tālāk uz 14 Zvaigznēm - cik murgaina bija mīkla, tik ātri atrodas cipars. Spiegi pirmie ierodas lokācijā un arī momentā to pamet, kamēr LemuruAtmoda lēnā garā atrod geocaching slēpni un uzrīko fotosesiju uz manteļskursteņa fona, lai nemītu kolēģiem-konkurentiem uz papēžiem.
Romeo+Juliet punkts tiek atzīts par skaistāko šodien - Sunākstes baznīca sarmoto koku ielokā izskatās pasakaini, kapu krusti rotājas ledus kristāliņos un skumjā eņģeļa seju apspīd ziemas saulīte, ak, romantika, romantika! ❄️🥰❄️ Protams, tiek arī izmantota iespēja atrast kārtējo geocaching slēpni, izstaigāt Stendera Bildu ābices taku un aplūkot Gaismas vārtus. Noslēgumā kā ķirsītis vēl arī baznīcas apmeklējums - kamēr tīms iekož līdzpaņemtos gardumus pie baznīcas noparkotajā auto, pie loga delikāti pieklauvē kkāds onkuliņš un paziņo, ka baznīca ir vaļā un gatavojas dievkalpojumam, mēs droši varot ieiet un apskatīties. Jauki - šī iespēja tiek izmantota 😇🙏
Tālāk ceļš ved uz Rubaku Noktirni. Kā jau minēts, šī mīkla nav atrisināta pilnībā, bet tīms ir noskaņots piesardzīgi-optimistiski - galu galā, cik gan liela ir tā Lone, gan jau klavieres atradīsies 🤔 Piebraucot pie estrādes, kas atzīmēta kā potenciāli cerīgākā mūzikas instrumenta atrašanās vieta, visi vienprātīgi blenž pa labi, pieplakuši auto logiem. Ehhh, nu nebūs šeit, nē... Pa laimi, pēdējā brīdī Bilžu Guru pavērš skatu pa kreisi un salonu satricina brēciens "KLAVIERES!!!" Jā, nu...ja ne šis, vientuļajā lauku ciematā varētu tikt pavadīts stipri ilgāks laiks, nekā to gribētos. Cipars tiek piefiksēts sekunžu laikā, uz objektu steidz arī tikko piebraukušie Spiegi.
Nākamais ir Aplis, kas priecē ar klasisko šausmu filmu cienīgu aku - patiešām lielisks punkta noformējums! 💀👌 Tā kā īpašas steigas nav, tīms apmeklē arī blakus esošo torni, pabauda (neilgi! 🥶) skatu no augšas un atrod kārtējo geocaching slēpni.
Pie Četrām Tāfelēm uz objektu ved tik izteiksmīga ziloņtaka, ka šaubu par virzienu nav un uzvedinošā norāde uz stenda tiek pamanīta tikai jau pēc atgriešanās pie auto. Toties šaubas izraisa uz vienas no "tāfelēm" redzamais vienādojums - diez vai tas būs meklētais cipars, drīzāk jau kaut kāda podjobka 🤨 Atrodot arī krītiņu kastīti, kļūst skaidrs, ka tiešām, #tānevarbūt 🤭 Kamēr Sīkais Lemurs izrotā "tāfeli" ar tīma logo - sticklemuru - pārējie jau ir atraduši īsto ciparu.
Visbeidzot - Labie Perekupi. Ceļā uz tiem kkādā random vietā tiek pamanīts arī Spiegu auto. Hm, ko viņi tur dara..? 🤔 Visloģiskākais šķiet pieņēmums, ka Pilskalnes vietā tiek pārmeklēta Pilkalne. Nu, neko - mēs jau esam garām, gan jau kolēģi arī atradīs īstos jaguārus. Pēdējais cipars ātri vien rokā, Lādes mīkla vaļā.
Par laimi, mājas darbs ir pildīts cītīgi un šādi tādi points of interest kartē sabakstīti. Tas Jēzus bērniņš no mīklas otrās sadaļas gan vieš zināmas šaubas, tomēr tiek lemts aizbraukt uz Romalda Gurkļa koka figūru dārzu. Mazliet gan ir šaubas, vai tas tā gluži likumīgi te lauzties iekšā, bet vietiņa šķiet tiešām episka. Uuun jā, silītes noslēpums beidzot top skaidrs! 🥳 Laiks uzvaras tostam - ā, nē, pa logu ielūr runīgs kaimiņš, un vismaz kādas 10-15 minūtes tīms ar termosiem, blašķītēm un pudelēm rokās pacietīgi klausās stāstījumu par neparastās vietas tapšanu, saimnieku, kaimiņa arbūziem utt. Kad runas plūdi izsīkst un kaimiņa soļi noklust tālumā, tiek draudzīgi izbrēkts tradicionālais sauklis un mutēs beidzot līst dažādi nosalušus organismus sildoši šķidrumi - juhū, par veiksmīgu jaunās sezonas sākumu!  🥂
Pasākums noslēdzas jaunatvērtajā Ērberģes krodziņā "Vairogi", kur, kā jau rakstījām čatiņā, sagaida laipna apkalpošana, gardi ēdieni un rēcīga ēdienkarte, un mūzikas izvēle arī nav peļama. Maltītes gaitā ar prieku tiek piefiksēts, ka arī Spiegi ir veiksmīgi tikuši līdz Lādei, un konstatēts, ka laukumā bijusi arī L.K.O. komanda, kuri laikam bija izvēlējušies citu punktu apmeklēšanas virzienu.
Ļoti patika, paldies, gaidam nākamo sēriju
🤍🖤🤍

Sākšu gandrīz no otra gala. Komanda: ,,Nē nu jā!,, ir nolikusi savus rumakus stāvlaukumā Viesītē. Pulkstens rāda 15:00. Esam atraduši visus punktus. Sākām, šorīt ar tikšanos pie karjera 09:00, -25 grādos! Dodamies visi raitā solī baudīt pusdienas Fišers- alus darītavā, lai varētu pieslēgties lādes meklējumam. To tomēr nespējam atvērt pat ar hinta atvēršanu, un kartupeļu pankūkas ar lasi arī nepalīdz meklējumos. Bērniem atness ēdienu pēdējiem. Arī nepalīdz! Kaut viss ir forši un garšīgi, un tumšais Fišera alus ļoti smukā glāzē!
Pēc centrāles padoma ieguglēt: Šreks + Sēlija tiek atrasta attēlos pat silīte! Aleluja!
Bet dažas piezīmes pirms Lādes! Ieguldot Lielu darbu mājās, ļoti viegli atrodam dzīvajā visus slēpņus. Palīdz arī stipri iemītās takas. Gaidas bija, ka uz 14 km stabiņa būs simbols. Tāda pat kā vilšanās sajūta, ka jāiet pāri ceļam uz kauč kādām drupām. 😅
Saulaina, kolosāla diena!
Stirnas uzsākam skaitīt, jo pārāk bieži redzam tās auto tuvumā.
Izkāpjot no auto pie 4 Tāfeļu punkta, uz ceļa atrodam Nivea higiēnisko lūpukrāsu. Noprotams, ka kāds rubaks, ārā kāpjot, pazaudējis to. Gadījumā, ja Tu lasi, tad ielikām tur pat blakus esošajā pastkastītē/miniatūra piena kanna ar uzrakstu Ozolkalni 1. Varētu teikt, atradām pat vairāk kā vajadzēja! Rēķa klase tiek papildināta ar uzrakstu I+Ģ=4😆
Mums ir tik lieliski izpildīts mājas darbs, ka pat lieki neriņķojam, bet ņemam punktu pēc punkta!
Daudz idejas bija par klavierēm. Sākot ar brīvdabas klavierēm, tad tiek komponisti, solisti, noktirnes ņemtas priekšā! Bet nekā! Braucot pie Viktora, uzduramies uz meklētā objekta! Tas uzrādās acu priekšā! Tik vienkārši mums šoreiz gāja.
Meklējot Jaguārus, pirmajā piegājienā rubaku iemītā taka mūs un noteikti arī nākamos noved no ceļa. Bet, par cik ciems Naf ļoti liels, tad pusstundas laikā tos Jaguārus atrodam, dažs pat izmēģina kļūt par limuzīna šoferi!
Paldies par lieliskiem skatiem un brīvā laika aizpildīšanu superaizraujošā veidā no visas ,,Nē nu Jā!” komandas! Sēlija ir burvīga!

Ar palielu nobīdi komandai beidzot ir izdevies vienoties par datumu, kad laukumā tiek četri rubaki. Kā ierasts, pulcējamies ap astoņiem piektdienas vakarā, atveram mīklas un gatavojamies doties laukumā nākamajā rītā.
Ar pirmo acs uzmetienu šķiet nu ļoti uff, bet pēc brītiņa viens no rubakiem savelk, ka Rēķis stabili būs Stendera ābeces takā. Bildes nav, bet video drupas citai ēkas toč būšot. Cits rubaks savelk, ka Ormaņkalnā netālu no torņa ir skulptūra apļa formā. Okay, tālāk ir auzas. Tiek pieslēgti papildspēki, viens- dzimis un audzis poligonā, otrs- ļoti gribējis kādreiz izmēģināt mīklu minēšanu.
Pirmais- palīdz ar Romeo un Juliet, atrodam arī 100% pic-proof. (Skaidrs, ka tāfele vairs nebūs ābeces takā.) Paziņo, ka perekupi esot Neretā pie robežas. Ķemmējam karti bet neko neatrodam. Un saka, ka tētis esot mācījies skolā, kas tagad jau ir drupas, tieši blakus SDP. (Ja tā ir, tad arī aplis atkrīt).
Otrais- pēc 2h paziņo, ka viņam drīz 14 zvaigznes galvā būs čakarējoties ar burvīgo mīklu, bet saka, ka Perekupi esot Pilskalnē. Bet beigās tomēr neesot..

Skaidrs ir tas, ka pilnīgi nekas nav skaidrs. Varbūt rīts būs skaidrāks par vakaru.

Rīts nebija skaidrs, gulēts ir maz, bet ripojam (pusi laika šķērsām) laukumā. Ceļi tiešām labāki nekā Rīgā. Jāsāk ar perekupiem Neretā, jo pārējie atminētie punkti 40 min brucienā. Nolemjam vietējā topiņā lūgt kāda vīra palīdzību, bet viņš nezinot, kur tie jaguāri, bet gan jau Pilskalnē. Nu labi, slīdam uz Pilskalnes pusi. Piestājam kāda ceļa malā, lai apdomātu, ko tālāk.
Un viens no aizmugurējā beņķa: eu, skataties, cik cilvēku tam RAV4 sēž iekšā?
Cits rubaks: ko, kāda starpība, kas tur sēž?
Bija starpība. Uz Pilskalnes traktoru fona šis auto izcēlās. Tur sēdēja rubaki. Aiz pagrieziena bija Jaguāri. Paldies RAV4.

Tālāk dodamies uz SDP. Te puse komandas dodas uz skolas drupām, otra puse uz torni. Rēķa nav, apļa arī ne. Nākot no drupām, viens no rubakiem ierauga BK logo un ar spiedzienu lec sniegā līdz ceļiem. Super noformējums. Klāt ir arī jau pieminētais RAV4.

Paliekam mašīnā minēt skolu, ja nu šajā galā. Nekas jēdzīgs netiek atrasts, braucam pie Romeo un Julietas. Punkts tiek ātri atrasts, nu jau arī 14. zvaigznēm ir paņemts hints un ir tik jādodas ceļā.

Visi ceļi ved caur poligonu. Jau pirms iebraukšanas sākas strīds. Iebraukšana jāsaskaņo. Nē, lielos ceļus var lietot, ja gribēs, lai nebraucam, būs zīmes. Šoferis uzvar un ripojam poligonā. Šeku reku un esam pie nesprāgušo mīnu lauka blakus vadības tornim. Nu šeit mumš čista nav jābūt, viens no rubakiem paķer bālo starp visām 14 zvaigznēm. Pārējie nospriež, ka rubakam vajadzētu paklusēt un biežāk nonākt tuvu nāves situācijās, lai šādas lietas nebiedē. Ok, brauksim atpakaļ, kā iebraucām. Vai arī nē, tur ķieģelis. Sazīmējām tuvāko ceļu ārā no poligona (gandrīz 30 min brauciens) un nonākam jau arī pie 14. zvaigznēm. Joprojām nesaprotam, kā šo mīklu atminēt bez hinta.

Brauks paēst un tur tiks galā ar pēdējām 2 mīklām. Četras tāfeles un Noktirne. Noktirnei jau viens rubaks mašīnā izteica minējumu par Loni, turpat arī estrāde, nu viss itkā loģiski, tikai jābrauc un jāskatās. Cits rubaks jau 10x bija izpētījis Viktora krodziņu, bet smadzenes joprojām kaut kur zvaigznēs, jo nesaskatīja nekādu sakaru ar hinta Viktoru, līdz tam nepieslēdzās cits no rubakiem. Ok, skaidrs, šis būs. Atveram hintu četrām tāfelēm, tur arī viss skaidrs. Notīram uz mašīnas uzaugušo sniega mega bamperi, izbraucam, savācam tāfeles un dodamies uz Loni. Brienam uz estrādi, nav nekā. Izstaigājam laukumiņu, arī nav. Varbūt aizejam līdz tai mājai? Ne tak, tur karogi, nebūs nekā. Nu labi, sēžamies mašīnā. Tiek nolemts uzrakstīt centrālei, bet tikai lai dod jā/nē atbildi. Centrāle dod atbildi: uff. Tomēr tā māja ar karogiem bija īstā.

Atveram lādēs mīklu. Skaidrs ir tas, ka purvs būtu pārāk viegli, bet visi pieķeramies pie purviem. Meklējam baznīcas vai kapu kombo ar purvu. Nekā sakarīga. Sastrīdamies ar chatiņu, jo tas mums dod Silītes purvus un Betlēmes purvus, bet koordinātu vietā tikai "upsī, es pasteidzos, tādas vietas nav", bet tad viens no rubakiem noflexo ar savu maksas čatiņu un pastāsta mums par koka šreku. Skaidrs, ka te nu 100% jābūt, atrodam bildi arī ar jaundzimušo silīte un dodamies atvērt lādi.

Esam ļoti mierīgi un ar palīdzīgā rokām iesildījušies sezonai, paldies!

Ā, jā, mums arī mašīna atteicās, bet labi, ka Rīgā.