FTF 🚀

Kārtīgi izpildīts mājas darbs un savs rajons dod pārliecību.
23:00 piecu rubaku sastāvā pulcējamies Ādažos viena dalībnieka mājās.
23:45 pievienojas viena rubaka mamma, gatava palīdzēt ar mīklām ķecerīga (joku) ideja, ka pirmo reizi mūžā doties līdzi FTF piedzīvojumā, paskatīties ar ko tad tie bērni tā aizraujas!
Pirms mīklu atvēršanas mums bija misija atrast kartē precīzu lokāciju diviem klauniem, ko bijām noskatījuši, pildot mājas darbu. Sazīmējam, ka tas ir Vecmīlgrāvis.
Mamma veic vienu zvanu draudzenei no Vecmīlgrāvja un lokācija rokā kā vienam, tā otram klaunam! Jā, vecmīlgrāvī ir vismaz divi superīgi klauna grafiti.
Gaidām mīklas!
00:00 Aiziet!
Katrs ver vaļā savu mīklu
Bam - klauns;
Bam - šamaņi;
Bam - offroad Tumšupē;
Bam - Kadaga - bunkurs vai armijas pilsētiņa;
Bam - zvaniņi;
00:04 sakām mammai, ej ģērbies tūlīt braucam!
Bam - Garkalnes bunkuri pārliecība uz 89%

Tunelis... Baltezers, Langstiņi?
- Nezinu, bet ir jābrauc ārā!

Sazīmējam, ka Langstiņos ir līkums, ir grafiti. Pārliecība uz 95%.
Mamma ir gatava un jau domā kā un kur mēs Kadagā piebrauksim.

00:10 Centrāle paziņo, ka vienai komandai ir 7/7. Vai tie esam mēs? Jo rakstījām lokācijas pie mīklām.

00:12 visi rubaki mašīnā un gāžam uz Kadagu!
Jā, visas mīklas 9min + 3 ģērbšanās!
Reāli? Nē! Bet fakts! Pašiem šoks!
Noteikti bonuss ir tas, ka šim laukumam esam vietējie! Daudz kur būts!

Esam sev uzkurinājuši mega adrenalīnu!
1:14 Pēc pamatīgas maldīšanās armijas pilsētiņā un apkārtnes mežos, tiek atrasta īstā ieeja!
Tikmēr viens rubaks jau ielīdis uz vēdera pa otru pusi un nāk mums pretī ar uzvāktu vērtību.
1:20 saņemta info, ka Garkalne atcelta.
Laižm uz Langstiņiem. Sāk mazināties pārliecība vai tunelis ir īstais. Pavīd doma par Baltezera bunkuru. Bet paturam prātā 7/7.
Piestājam pie Langstiņiem un izmetam divus rubakus, lai noskrien lejā palūrēt vai atbilst bildei. Atbilst, lecam visi!
1:42 IR!

7/7 vai tie esam mēs.... tiešām? Un ko no zīmē teorijā. Teorijā pareizi? Vai vienkārši teorijā?

Pie PRO BRO mazliet nobraucam par zemu un drusku iesēdinām busu.
-Visi ārā, stumjam! Arī mamma!
Izstūmām!

Pēc abu krastu apmeklēšanas 2:20 cepurīte pacelta.

-7/7 tie esam mēs, gāžam!

Diezgan garš pārbauciens. Nolemjam par labu Klaunam.
3:04 - IR!

Pārliecība, ka mēs esat tie, kam ir 7/7 100%

Apčamdam visus zvaniņus!
3:52 - IR!
Adrenalīns tik liels, ka daļa no rubakiem gatavi skriet līdz Šamaņiem.
Tiesa gan, tur pavadām labu laiciņu, jo daži rubaki apčamda un apmīļo zvaigzni, bet nejēdz ieraudzīt ciparu.
04:50 - IR!

Lādes mīkla
Variants nr 1
▪︎ Koki - Priedkalne;
▪︎ Cilvēki, kas kāpj kalnā - "Kāpjam kalnā studio" pieder Ronaldam Znatnajam;
▪︎ Zvaigzne - Ron the Star - Ronalda skatuves vārds;
▪︎ Ūdens - Rons izlēja ūdeni X faktora atlasē;
▪︎ Laiva - Ronam pie studijas ir vecs kuterītis;
▪︎ Instagramā viņam ir bilde ar saulīti, sirsniņām "Lai iekšējā saulīte visiem"
Pareizā vieta - 100%

Variants Nr 2
Sazīmējam Dzīvības ieleju.
Pievelkam jūru ar kuģi.
Pievelkam galu - zvaigzi egles galā - Kalngali.
Gāžam.
Kas pie velna ir tas marķējums? Zīme takas sākumā, karte, takas norādes?
6:15 sākam garo pastaigu mežā.
Pārliecība, ka tā ir īstā vieta ir tikai vienam rubakam, kurš jau paspējis aizskriet līdz ielejai, Rožu kāpai, jūrai... nekā.
7:20 nolemjam, ka nav īstā vieta. Dodamies uz busu, lai aizvestu mājās uz Ādažiem mammu un vienīgo rubaku, kurš ir pārliecināts, ka ir īstā vieta.
Citi variantu mums nav. Liekas, ka uzvara slīd ārā no rokām.
8:04 mostas centrāle un vaicā kā mums sokas. Nepasakot ne par daudz, ne par maz, liek noprast, ka kāds no mūsu variantiem ir īstais. Mums skaidrs, ka mežs. Vēmiens nāk, iedomājoties, ka atkal jādodas mežā kaut kur, nezin kur. Un galu galā, kādi gan marķējumi meža vidū?!
20min ceļā un nolemjam, ka dosimies uz jūru un varbūt tur būs kāda laiva, kurā būs lāde!
Un tad sākas bezjēdzīga, gara flekskursija bez mērķa pa kāpām.
9:00 Līdz nonakam līdz Augstākajai virsotei.
- Jākāpj?
-Jākapj!
Tiekot līdz augšai un knapi neizvemjot visas iekšas, ieraugām marķējumu!
Priekšā jau viena komanda!
10:40
21km
52 augstuma stāvi
Vismaz 4 komandas.
10:28 Divas dalībnieces nolemj, ka vairs nekur augšā nekāps. Iesim lejā un vnk nomirsim pie marķējuma. Doma par sava rajona laukuma paņemšanu vispār liekas nereāla.

O, egle.
- Jārauj ārā!
- Nenāk!
Trešais rubaks:
- Kas jūs jukušas, jau sāk egles raut!
- Nāc šurp! IR! Mākslīgā!
- skaļas uzvaras gaviles pa visu mežu!

10:44 FTF! 💥

Tumsas forts krīt pirmajās minūtēs, seko neplānots izbrauciens gar 333 (Hattrick) trases džipu trasi, kur ceļš mežā nemanot pārtop par moču enduro trasi ar izrietošām virāžām un sašaurinājumiem.
Izlemjam paņemt drošo tuneli kam jau atraduši bildi, Zvaniņus un Kadagu. Nedaudz atdauzām galvu pret bunkura griestiem, aizejam līdz šamaņiem, secinām ka nebūs, aizbraucam pēc grafiti paņemam to ko uzskatām par centrāles mākslu (kā nekā svaigi pūsts), Pro bro un vēlreiz pēc šamaņiem.
Sareizinām, bet neder. Pārbaudām un secinām, ka pie Džokera māksla ir tikai māksla, bet to ātri atrisinām.
Noķert kādu Lādes skrējienā šķiet nedaudz bezcerīgi, jo ganjausanāk risina kādas 3h jau, bet nedrīkst padoties.
Pirmā ideja Priedaine, ezers, viesnīca kāpjam kalnā, lielais marķējums augstsprieguma līnija un netālu arī ūdens ņemšanas vietas. Vai Garkalne, sidrabezers ar ūdensņemšanas vietu, marķējums – garā garā sēta.
Par laimi Kalngale uzpeld pietiekami ātri un ieripojam stāvlaukumā, kur jau gaida rozā buss. Skrējiens uz augstāko punktu un esam pirmie.
Pēc kādām 10 min ierodas ganjausanāks, tad seko kādas 2 stundas izmisuma pastaigas pa apkārtni – lapsu alas, ierakumi, soliņš jūras malā (uz to jau norāda zīme). Sākam kārpīt smiltis no pašas augstākās vietas, bet izrokam tikai saknes.
Pārmeklējam lielākās egles, skatāmies kur norāda zvaigzne utml.
Bet šoreiz nav ko daudz nožēlot, pārāk daudz gļuku pašiem pa spēli bija -> pelnīta uzvara GanJauSanāks.

laukumā noietie 21km bija laba iesildīšanās, gaidām kādu drūmi izaicinošo laukumu, kur atkal piesmelt gumijniekus un naktī palikt bezzonas zonā ar 2% lukturīša baterijai.

Koklētāju pirmais FTF skrējiens.
Mālēnijas laukumu izgājām 30.-pirmie, Kurzemes Šveici desmitie. Statistika pozitīva, tāpēc oktobra vidū tiek pacelts FTF temats.
"Jūs saprotat, ka nākamais pirmais datums sestdienā (spēles aktīvajā periodā) būs 2027. gada maijs?!?"
Nu labi, izmēģināsim spēkus lielo rubaku naktī, par kuru līdz šim tikai pasapņojām. Laukumā dosies četri pamatsastāva rubaki un viens pavisam svaigs. Pēdējā nedēļā katru dienu tiek refrešota 7nieka mājaslapa, kad laukums aptverts, tad jau kartē saliekam potenciālos punktus.

31. Oktobra vakars. Daļa komandas vēl aizskrējuši uz Halovīna ballīti, daļa cenšas ieķert jaudas snaudu, kāds iet cauri laukumam. Nu labi, tiekamies pirms pusnakts netālu no lielpilsētas vārtiem. Kafijas automāts tiek iegriezts, komandas selfijs iesūtīts un griežam to refresh rimbuli.
Ir vaļā!

Daga City un Tumsas forts krīt uzreiz. Nav foto pierādījuma, bet pārliecība augsta. Ir varianti arī abrakadabra un neveiklais radošums, bet tur neiedziļināmies, jo centrāle bļauj, ka jābrauc ārā, un pārējiem mīklas krīt nemanot.

Lecam mašīnā, pirmo ņemsim TUMSAS FORTU. Piebraucam nostāk un noparkojamies pie pirmās mājas, gabalu pirms forta. Pilnīgs klusums, visi laikam sāk ar Carupes galu. Nu labi, bliežam cauri krūmiem uz fortu. Vagoniņā lienam caur labirintiem, jo te pazaudēt kādu nebūtu prātīgi (nu vai pielikt bikses, ieraugot, kādas citas komanda dalībnieku - little did we know :D). Divciparu atrodam diezgan raiti, lienam ārā no forta. Priekšā divas mašīnas un varena auguma vīrs nostāk velk pīpi. Kooo, te arī varēja piebraukt?? Nu neko, raitā solī laižamies iekšā pļavā un prom. Iekāpjam mašīnā un no centrāles ienāk ziņa, ka tumsas fortā šodien NBS mācības un tur nevarot tikt. Ha, pielikt ūziņas, fortā ieraugot citas komandas dalībnieku, laikam bija jāierindo viszemāk mūsu uztraukumu skalā. Nu neko, punkts ir rokās, laižam uz DAGA CITY.

Pieripojam pie Dagas, priekšā jau tomātu padusītes. Tiekamies pirmo, bet ne pēdējo reizi. Dagai vārti ciet, bet viens no rubakiem saprot, ka ne slēgti. Šķūrējam iekšā. Izložņājam visas mājas, vismaz stunda pagājusi, komandas jau nomainījušās. Lietus līst, bet ne pagrabu, ne bunkuru nav. Labi, miers, skatāmies video. Jāiet ārā un uz mežu. Cenšamies noorientēties starp sūnām, privātīpašumu zīmēm un uzkalniņiem. Nu gāž tā, ka palienam zem jumtiņa un šķeteinām video vēlreiz. Atkal uzrodas padusītes. Viņiem arī vēl neesot. Labi, jālien ārā un jāturpina ķemmēt mežs. Un tad vienā brīdi redzam, skrien bars ar gaismām un, hops, izgaist. Mašīnas viena pēc otras lido turpu un šurpu. Izlec gaismiņas, paskrien un pazūd. Skrienam pakaļ un pazūdam arī mēs. Viens no rubakiem jau bija iebāzis galvu pareizajā divpunktu caurumā, bet kakls neesot griezies uz otru pusi, tāpēc nodēvēja šo caurumu par: tur čekoju, nebija". Nekas, pēc brītiņa cits rubaks tomēr pārbauda un paņemam arī šo punktu. Rāpjoties ārā no bunkura, viens no rubakiem pret griestiem gandrīz nošķūrē sev pieri. Trijos esam atpakaļ mašīnā. Daudz laika te iztērēts, bet punkts ir.

Dodamies tālāk uz NEVEIKLAIS RADOŠUMS. Mēģinām pa vienu pusi, nē, baigi tālu jāiet. Braucam uz otru, lecam ārā un radošumā iekšā. Neapzināti sadalamies, daļa komandas uz vienu pusi, otra uz otru. Gandrīz zaudējam biedru uz laipiņas. Savācāmies un drīz esam pie briedīša. Uz vietas ir arī cita komanda. Pilnīgi tizli tiek izgaismots divcipars un ir pilnīga pārliecība, ka otra komanda to pamanīja, tāpēc teātri nesākam spēlēt. Bet laikam vajadzēja, jo izrādās rubaku novietojums bijis tāds, ka neko viņi nebija pamanījuši. Nu labi, skrienam ārā. Pirmās ekskursijas maizītes tiek notiesātās un laižam uz ABRAKADABRA.

Piebraucam no Lilastes ielas, vienojamies, ka viens rubaks paliks mašīnā minēt mīklas, un sākam nākamo flexkursiju. Ejam, ejam, ejam, ejam un vēl mazliet ejam. Neviena komanda nenāk pretī. Wtf? Pēc sajūtām ejam jau mūžību. Ieraugām gaismu tuneļa galā un pazūdam šamaņos. Uz vietas čum un mudž ar rubakiem, bet tiek novēroti aizdomīgāki rubaki. Kamēr skenējam tos, tikmēr saprotam, ka esam apčakarēti, jo komandas viena pēc otras skrien prom no laukuma. Pāris minūtes un arī mēs ar skaļu blīkšķi esam tikuši pie divcipara. Sazīmējām tuvāku piebraukšanas ceļu pusē, uz kuru aizlidojuši visi pārējie rubaki, sazvanām mašīnā palikušo, un ejam ārā.

Tagad sākas auzas, jo vairāk variantu mums nav. Labi, aizbrauksim uz staķiku un padomāsim tur. Pēkšņi viens no rubakiem ierauga instagramā bildi ar DŽOKERIS. Ir. Braucam. Braucot uz turieni, uzzinām arī, kur būtu jābūt PRO BRO. Džokerī pavadām kādu brītiņu, balkons tiek pārbaudīts, bet atnāk tikai pēc vairāku reižu pārbaudes.

Laiks doties uz PRO BRO. Garš pārbrauciens, logbook rakstnieks piever acis tumsā, bet atver jau gaismā. Labrīt. Viena komanda priekšā, būs īstā vieta. Sausie maiņas apavi tiek izmērcēti jau momentāli. Stabiņš pie upes paraustīts vairākkārt. Cita komanda max uzkrītoši stāv pie egles un kaut ko minstinās. Nu labi, ejam mēs arī pastāvēt pie egles. Atkal paraustam stabiņu, bet nav. Otrā komanda nāk piedāvāt grandiozu dīlu, bet nesanāk, jo viens no rubakiem to stabiņu parausta kārtīgi. Punkts ir, palicis tikai SALDUMUS VAI IZBLIEZĪSIM.

Braucam, komandas jau priekšā. Ir jau astoņi. Lāde vēl nav vaļā, saprotam, ka būs pilnīgā P. Viens no rubakiem pārbauda visas roku margas, nav. Labi, ka cits rubaks viņas pārbaudīja vēlreiz. Atveram LĀDĒS mīklu.

Pirmais minējums: Kalngales augstākais punkts. Ieliekam jau Waze, sākam braukt, bet baigi ilgi jābrauc. Pa to laiku viens no rubakiem ir atradis Langas ierakumu taku. Ir tuvāk, mainām maršrutu te. (FACEPALM numur viens.) Bet priekšā divi rubas auto. "Eu, ja Tu šito būsi izcēlusi.." brienam iekšā, brienam labu stundu, bet nu nekas neliecina, ka vieta būs īstā. Labi, vienojamies braukt prom, bet nevar saprast, kur. Uz Kalngali, vai Kadagu (tur biatlonka un vēl visādas lietiņas, kas sakrīt ar bildi). Negribas atkal stundām vazāties, tāpēc vienam rubakam prātā ienāk ģeniāla ideja. Centrāle pirms spēles mums novēlēja būt viltīgiem. Viens rubaks līdzi paņēmis augstākā labuma meža gaļas konservus, ja nu jāpiedalās tirgū, bet nav nekā, ko dot pretī. Centās piekukuļot centrāli. Protams, tika atšūts. :D Pa ierakumiem urķeja vēl citas komandas, tāpēc rubacenes balso, ka jābrauc uz staķiku mazajā pauzītē, un pa ceļam tad vienosies, uz kurieni tālāk. Ieskrienam staķikā, priekšā komandu bars, kas pakojas un gatavojas skriet tālāk, jo viņiem točna esot īstā lokācija. Lecam atpakaļ mašīnā. Sekot, nesekot, braucam uz Kalngali???? Pa šo laiku viens no rubakiem jau bija atradis vairāk info par Kalngali, kas ļoti labi sienas kopā ar bildi. Labi pasekosim, bet Kalngalē metīsim iekšā. Viņi aizbrauc citur (ha ha), mēs pieripojam. Priekšā citi rubas auto. Ja nu viņi tur jau ilgi, bet lāde vēl nav atvērta, gan jau tad nav… varbūt jābrauc uz to Kadagu? Te tomēr atkal garais gājiens. Nu tā labas 20 min spriedelējām, līdz nolēmām iet iekšā. (FACEPALM numur divi). Esam burtiski pāris minūšu attālumā no virsotnes, bet atveras lāde. Atveram hintus. BĻĀVIENS!!! FACEPALM numur pēdējais. Būtu mēs braukuši uzreiz…. Pāris soļi un esam pie lielā marķējuma…

Paldies par spēli, superīga FTF skrējiena pieredze!

https://youtu.be/dlg-CZAJGRQ?si=Gg2_bxUDyWIe8e-1

Pierīga, nakts sardze, militārie, viena doma - nedabūt svinu pakaļā! Komandas gatavošanās FTF sākas ar ruba izplānošanu. Āķupe = Vecāķi/Ādaži, Caraste = Lilaste, Tumšdaga = Kadaga, Jaunbalti = Baltezers, Vangrāvis = Vecmīlgrāvis, Kalnaži = Vangaži, vaine?

31.oktobris
Pulcējamies, paēdam, paļarkšķam un esam gatavi smadzeņu pirdieniem. Saldumiem vajadzētu būt A1 šosejai Baltezerā. Daga city ir armijas pilsētiņa Kadagā. Pro Bro - mmm vēlākam, izskatās ka jābrauc pāri kādam strautiņam. Abrakadabra būs šamaņu stubenīši Lilastē. Tumsas forts ir Garkalnes bunkuros. Neveiklais radošums - zvaniņu ceļš, būtībā palīdzēja saprast arī zvaniņa emoji pirms spēles adrenalīna pilnajā rubas čatiņā. Džokeris Vangažos grafiti siena? Nē, nevajadzētu būt tur… pēc neilga laiciņa ir rokā īstā lokācija Vecmīlgrāvī.

00:30 taisamies braukt laukumā. Šķiet pārāk ātri, parasti tā nedaram - its just a phase, ātri pāries. Braucam uz mums zināmo tālāko punktu Lilastē, jo pa ceļam pa A1 šoseju iegūstam info ka uz Garkalni nav jēgas braukt - žēl, bet vismaz galvenais laukuma mērķis izskatās ka būs izpildīts - svinu pakaļā nedabūsim
#ABRAKADABRA
Šķiet ka esam noparkojušos vistālākajā punktā un pārgājiens ir lai tikai tiktu pie Šamaņu vietas. Nuuu zini šķita ka šis būs park&grab, bet…diemžēl. Izskatas visus kokus, domājam ka jāmeklē mosk burvju zizlis, mosk kādam kokam zvaigzne augšā? Varbūt “abrakadabra” nozīmē ka kaut kas jāpaceļ/jāizkustina lai ieraudzītu? Bet nu īstais koks nav te, kas liek saprast ka jāstaigā ir apkārt. Tika izstaigāts uz vienu pusi, uz otru pusi, bet bez rezultātiem un komandas gaisā sataustāms vīliens - saprotam ka jābrauc gaismā. Aizbrauksim pakaļ mūsu komandas dalībniekam kas aizgājis jau līdz Gaujas ietekai un braucam uz zvaniņu ceļu.

#NEVEIKLAIS RADOŠUMS
park&grab

#DŽOKERIS
park&grab itkā… lika pameklēt padomāt un pārliecināties ka kabatas ir ciet, lai telefons neizkristu melnumā

#DAGA CITY
Pārsteigums ka teritorija ir tiešām liela. Tiek izstaigātas visas mājas un katrā no tām meklēts pagrabs, bet bez rezultātiem. Jāsaka gan paldies kādam izpalīdzīgam vīrietim, kas uz vietas iehintoja precīzāku lokāciju un pēc neolga laika lienam pēc saldumiem

#PRO BRO
Tātad upe, avots kas jāsķērso? Palīgā nāk 4x4 karte un google maps ar vietām kur kāda upīte(?) var šķersot ceļu. Braucot uz pāris atliktajiem punktiem, pirmajā nebija un tālāk arī nebraucām, jo arī mums atrāvās melnais tirgus un sākām berzēt rokas uz tuvāku ceļu lādei

#SALDUMUS VAI IZBLIEZĪSIM
Tātad tas Baltezers. Nu zemapziņā jau jutām ka šiten nebūs, bet nu mazums… pastaigājāmies pa tiltapakšu un vismaz palasījām ko vietējie Baltezerā dara brīvajos laikos.
Pēc nelielas jaudas snaudas un padziļinātakas sarakstīšanās ar chatGPT, lemjam ka nu nav ko zaudēt, izkustamies un aizbraucam līdz tai bijušajai dzelzceļa pieturai Baltezers.
Braucot uz turieni, ievērojam ka pie iebrauktuves uz to vietu ir pietura ar tuneli… nuuu makes sense. Īsto vietu ieraugam, nedaudz pastaigajamies šur tur un acīgākajam dalībniekam punkts rokā.
8:30 veram vaļā lādi

#LĀDE
Pa hotdogam staķikā un sākam brainstormot:
Mežs, blakus kāda ūdenstilpne, būs jākāpj kalnā, baigi slāps, nebūs enerģijas, būs labs pārgājiens un tad tā zvaigzne… varbut jāiet uz kādu armijas punktu?
Nolemts skatīt Kalngali, tur ir Langas ierakumu taka, varētu apzīmēt to ka ap BK zīmi ir dzeloņdrātis + šī taka ir no Ķīšezera puses, kur ir buru laivas (tieši kā apzīmēts bildē - gājēji iet prom no ūdenstilpnes). Saprotam ka tur nebūs, nolemjam braukt uz Kalngales augstāko punktu, bet ārā no mašīnas nekāpjam, jo domājam ka vieta nu toč nebūs īstā. Tā aizrit kāds labs laiciņš, ar pāris jaudas snaudām, pļāpāšanu, domāšanu līdz atveras lāde un savā ziņā esam glābti ar hintu! Vecciems šķita ka ir Vecmīlgrāvis un nopētījām tur esošo Ziemeļblāzmas skatu torni, bet nu nav nav. Palīdzīgas balsis paskaidroja ka ap BK logo ir rožu ēršķi nevis dzeloņdrātis… nu labi. Braucam atpakaļ uz jau esošo vietu Kalngales augstāko punktu un ejot saprotam ka dzīvības ieleja tika skaisti uzzīmēta lādes mīklā. Par hintā minēto IKEA šarlatānu, domājām par pie jūras esošo soliņu. Tātad saprotam ka soļus pakrāsim vēl un nonākam beidzot pie meklētā lielā marķējuma!

Labs laukums lai sacenstos ar nostaigāto soļu skaitu komandas lokā, paldies un tiekamies nākamajā? 🙊

Plkst. 23:00 – sākam ar mājas darbu, vēl ar darba garšu mutē un kafiju rokā, atzīmējam laukumu, izslēdzam NBS no spēles, jo tie ar savu poligonu iekšā nelaidīs, bet pēc stundas tāpat ielien mūsu kartē ar savām mācībām. 3,2,1 – 00:00 spēle sākas. Pirmā reize, kad ejam uzreiz – bez čiliņa, bez saules, bez mierīgās dienas iesildīšanās - pa naktī 1jā datumā. Tumsas forts – atzīmēts, Džokers ir, Daga city aka Kadaga – klāt, Abrakadabra – kur pie velna tas punkts, pludmale?, radošais neveiklums, kas tomēr radoši parādījās. OK, labs sākums. Ko mēs te sēžam Rīgas dzīvoklī, laiks braukt un ņemt pirmo Rīgas punktu, pārējo atminēsim pa ceļam. OMG, pirmo reizi pa nakti, un pirmo reizi bez hintiem – un vēl tik daudz atbilžu! Piebraucam pie klauna – tur jau divas rubaku mašīnas bakstās pa balkonu, uzprasām – “Nu, visus punktus jau atradāt?” (ha ha). Punkts ir, braucam pie zvaniņiem. Nu nāksies katru zvaniņu pētīt, nav variantu. Acīgākais atrod vienradzi no mīklas bildes, otrs uz stumbra ciparu – ir! Oh, sveikas, citas komandas, prieks redzēt dzīvas dvēseles naktī. Nākamais – šamanis. No kura gala sākt? No vienas puses ceļš kā no militārajām mācībām, vai ar kājām gabals jāiet, bet no otras? Balta mašīna pie meža malas nakts vidū – zīme! Tātad tur jābūt. Tumsa, lietus, jūra, tukšums, pāris baļķi, tukšums, stunda paiet, līdz nonākam līdz lampiņu šovam un krāsotiem stumbriem – bet kur pie velna tā Abrakadabra, lai pārliecinātos, ka vieta īstā? Varbūt šamaņu teltis? Nu nevar taču VISAS komandas kļūdīties reizē. Omg, kur? Izmisums. Varbūt tomēr citi arī maldās? Laiks negaidīs – dodamies tālāk. Paldies centrālei par bonusu par pareizo atbildi - forta punktu. Stunda back to car, vēlme aizmirst spēli un aiziet gulēt, bet 100% pārliecība par GO PRO... ak nē, PRO BRO. Braucam. Trīs mašīnas pāri upei – skaidrs, piebraucām ne no tā gala. Braucam apkārt, bāc, dubļi līdz bagažniekam, jāiet ar kājām – un kājām izrādās slikta doma. STOP, kā citi tika ar mašīnām? Sputņiks rāda, ka ir ceļš, un vēl sola, ka nekļūsim par BRO PRO klientiem. Nu labi – krūmi, stumbri, nekas. Stāvam, domājam. Citas komandas jau prom, viena mašīna paliek – rubaki sēž. Ko viņi tur sēž, lādi jau min vai? Lai sēž. Mēs padoties netaisāmies. Paliekam lokācijā, iziet viens ārā no mašīnas, pasmaida, paceļ vāciņu un dodas prom. Tik vienkārši tas bijis... OK. Laiks Dagacity. Saldums vēl neatminēts, nu 50/50 .. varbūt. Pa ceļam atkal tā baltā mašīna – tā pati, kas rādīja ceļu uz jūru. Negulētas smadzenes izlemj apstāties, jau pabraucām pagriezienu. Waze saka – apgriezties 17 min. Bāc, ko? Ah, šoseja. Protams, negulēts prāts nespēj izdomāt, ka zem ceļa ir tunelis un burtiski pāri var tikt. Stulbeņi. Pēc nelielas pastaigas – punkts arī šeit. Negaidīta veiksme. Paldies tev, baltā mašīna! Braucam ciemos pie kareivjiem. Starp citu, kebabi “Viršos” ir garšīgi. Bolta stāvlaukumā nekā nav, tikai konkurentu cipars. Forši, ka citi komandas biedri ir enkuri un gatavi izmeklēt visu apkārtni. Caurums meža vidū? Lejā tumšs? Lienam iekšā. Protams – kur gan citur, ja ne “Free Candy Shopā”. Labs! Punkts ir. Laiks atgriezties un beidzot dabūt rokā to, ko tumsā neredzējām. Rekomendētais ātrums 20 – it kā man būtu izvēle. Oh, sveiki šamaņi dienas gaismā! Forši, te jau citi cilvēki pastaigājas, brīvdienas, vecāki ar bērniem. Viņi mums netraucē. STOP – ko? Bērns tas tikai maskējums no 7. elementa! Haha, laba kamuflāža. Uzraksts atrasts uzreiz, dienas gaismā easy. Numuram jābūt tepat. Ah, ir! Tik zvaigznīte jāpabīda. Bet bērns taču visu redzēs un mammai izstāstīs. Veiklas rokas, supervaroņa ātrums – numurs rokā! Lai bērns vēl pastaigājas. Ievadam lādes ciparus... KO? Bilde? Dzīvības ūdens? Zaķumuiža? Kalns? Jūra? Upe? Zvaigzne? Padomju bāze? Dimžēl vai par laimi – lādi jau kāds atkoda, bija iespēja paņemt hintu. Augstākais kalns – Vecciems! Braucam izmeklēt pilskalnus. Vecciems → Jaunciems. Augstākie Jaunciema kalni, vispār pierīga – kas tur augsts, viss plakans. Adažos vispār plakanzeme. Stundas iet, izmisums pieaug. Tumsa atkal nāk. Kā citi to izdarija? Pēdējais rāviens. Nedrīkst pazaudēt visu, ja lāde jau gandrīz rokā. Priedes, kalni, jūrmala, atkal tumšs. Lukturi palikuši mašīnā, neko neredzam. Klaiņojam, kaut kas nogļuko - kurš tik smuki sameta baltus papīrīšus mežā vidū? STOP – what? OMG, prieka kliedziens aiz krūmiem! Laiks meklēt zvaigzni. Atkal izmisums. Sapulce – ko darīt? Nekur nekas nav. Un tad viens rubaks, skatoties nekurienē, nolaiž galvu un konstatē, ka stāvam pie IKEA izstrādājuma soļa attālumā. Tas izstrādājums perfekti pilda savu funkciju. Pēc atvēršanas uzmetam pāris lapas virsū, lai mimikrija būtu dabiskāka, un dodamies čučēt.

Jaunrubaka piezīmes.
Otrā ruba.

Šķiet sencīši apzinās, ka manu beauty routine nakts miedziņu labāk nečakarēt. Dzirdu viņu lielos plānus naktī visu atrisināt un tad pirmo gaiļu dziesmas pavadījumā pakot mani mašīnā un mēģināt sadzīt pēdas nakts sargiem. Kaut ko laikam salietojušies. Dēvē sevi par rīta sardzi. Kādi vēl sargi? Šķiet, ka viņi aizm….irs…..uš……..i……zzzzzzz

Dzirdu, kā telefonā skan gaiļi, kas tiek apklusināti un guļam tālāk. Pāris stundas vēlāk man jau zb gulēt, bet sencīši parubījušies tā, it kā visu nakti būtu rubu spēlējuši. Man kaut kas ir jāsaka- “Veeeeeeee”. Beidzot sega sakustas un liela roka paņem to mazo televizoru. “Fuck, jau 8:30. Celies!”

Pulkstenis rāda 10:30, kad ierodamies veco mīlnieku grāvī. Žēl, ka mammai nesanāk pārliecināt tēti, ka balkons jāmeklē garāžu kooperatīvā. Labprāt būtu paskatījusies kā pašpasludināts rīta sargs satiek apsargu.

Abrakadabra un es esmu kaut kur pie jūras. Īsti nesaprotu vai mēs atbraucām te meklēt ciparu vai vienkārši pastaigāties, jo mamma kārtējo reizi lasa kaut kādus no jūras izskalotus sūdus. Ā, paga, šķiet, ka te tomēr tiek meklēts cipars, jo tiek uzņemts raits solis prom no jūras. Mamma pēkšņi izvelk kameru un saka “Ooooo, nice!”. Kas ir nice? Taču pavācies malā, es arī gribu redzēt!

Braucam uz Kadagu. Garkalnes bunkurs man iešot secen, jo naktī sencīši vēl dzīvoja ilūzijā, ka mēs, rīta rasai slapinot zābakus, dzīsim pēdas nakts maiņai un izkļeņčīja ciparu no Centrāles, kad tas tika piedāvāts kopējā čatā. Man tiek tikai stāsti, cik tur forši un, ka tas ir otrajā vietā viņu bunkuru topā. Kadagā man visvairāk patika, ka eju ar mammu, jo viņai pietiek prāts atrast pieklājīgu ieeju, nevis smērēt mani kā smilšpapīru, lienot tur, kur tētis.

Besī, ka man slinki sencīši. Mūždien ienesas zem “iebraukt aizliegts, ja Tu te nedzīvo” ar tekstu “ai, pieņemsim, ka šodien te dzīvojam”. Ķieģelis gan mašīnā ienes spraigākas un skaļākas diskusijas. Šoreiz es pievienošos šai sarunai, jo es vairs nevaru tajā stulbajā beņķī vairs nosēdēt. Laidiet. Mani. ĀRĀ!!

Ahhh, beidzot svaigs gaiss un vēl tās skaistās zvaniņu skaņas…

Pag, uz cik ilgu laiku es biju parubījusies? Kas te notiek? Kaut kāda gaisma tuneļa galā un staigā te visādi un prasa vai mēs arī septiņnieku meklējam. Kundzīt, kādu vēl septiņnieku? Labāk pasakiet, kur es te varu pienu atrast!

Piebraucam pie ProBro. Tēti, ej bez mums, es tikmēr paēdīšu. Pag, kāpēc viņš apstājas un meklē tur krūmos ciparu? Viņš domā, ka tā lielā peļķe ir tā Tumšupe. Tā meitene, kas pēc ilgām pārdomām arī šķērso to peļķi un aizskrien tāles dubļainajās, noteikti būs šokā uzzinot, ka tas lohs krūmos jau 6 gadus 7nieku spēlē.

Kaut kur dodamies ārā tumsā. Brr, diezgan pavēsi paliek. Sāk gribēties mājās, bet šitie divi klauni māk mani labi uzmundrināt un nemanot jau esam virsotnē. Tur klaiņojam kādu laiku, līdz panesas vaļā līderu debatēm cienīga diskusija par marķējumu. Saspīlējums abu starpā ir vērā ņemams un man tas nepatīk, tāpēc sāku kliegt, varbūt kāds atnāks palīgā. Dīvaini. Ja nezinātu labāk, tad teiktu, ka sencīšus mana bļaušana uzvelk vēl vairāk. Redzu, ka tiek izvilkts telefons un kādam rakstīts, bet aiz asarām ne sūda neredzu. O, kliegšana laikam nostrādāja, esam nonākuši lejā pie liela baļķu veidojuma. Pēc kāda laika sāku atkal raudāt, jo man paliek bail- vecāki te ielejā sāk neadekvāti uzvesties. Mamma no zemes izrauj eglīti un tētis sāk dzert no kaut kādas zemē atstātas pudeles.

Mašīnā atkal jūtos drošāk. Šis tik bija lielisks un uzlādējošs pasākums! Bija padomāts gan par ēdināšanu, gan transportu, pat par iespēju katrā punktā apmeklēt labierīcības. Nesaprotu, kāpēc sencīši tādi saguruši izskatās.

Sāksim ar kopskatu. Interesanti noslēpti cipari. Tomēr divas pazemes vienā laukumā likās par daudz.
Sestdienas rītā saprotam, ka ir pietiekami daudz atbildes, varam sākt.
Tā kā esam pārliecināti par Tumsas fortu, sākam ar to. Auto pie aizlieguma zīmes, 1/2 h ar kājām un tad pārāk ilgi (pusotra stunda) vandāmies bezjēgā pa pazemi. Dažs jau tuvu histērijai, kad iegūstam ciparu.
Tālāk uz Pro bro, Tumšupes braslu. Google karte to piedāvā, laikam daudz to vietu skatījušies. Pirms tam bija versija par Murjāņu Iļķenes pus privatizēto ceļu. Šī cipara slēptuve ļoti patika !
Pa ceļam nākamais Saldumi vai izbliezīsim. Diezgan liela pārliecība, jo vienīgais tunelis ar pagriezienu. Satiekam jauniešu pāri ar zīdainīti. Pēc laika viņi klusām dodas prom, bet sīkais paspēj piemiegt ar aci un parādīt virzienu. Foršs cipariņš.
Viens no rubakiem ir uzracis Zvaniņu taku. Neveiklajam radošumam tiek prognozēta dažāda nākotne, bet darbs ir ieguldīts. Komandas vanagacs atrod ne tikai ciparu, bet arī briedīti !
Jau galīgā tumsā uz Kadagu. Viss ir izdomāts pareizi, tikai blakus adresē. Privātīpašums un kādas komandas padoms, ka tieši te nebūs. LVM karte rāda, ka blakus ir kalns ar robiem. Baigi daudz laika tiek tērēts ieejas meklēšanai. Atradām, jo viens mašīnas ritenis praktiski karājās virs tās. Tur vecais stāsts, ja kāds jau izpētījis telpu, tas vēl nenozīmē, ka cipara tur nav.
Palikuši divi sāpju bērni Jokers un Abrakadabra. Rezumējot dienu un plānojot nākamo dienu Ādažu picērijā, otro vai trešo reizi izsaku versiju par Vecmilgrāvi un skatu uz Kundziņsalas baloniem. nu nē Rīgā tas nebūs. Tā vietā, lai Googlē pārbaudītu, vieglāk ir piekrist. Divi no rubakiem vēl piektdien bijuši Lilastē pie šamaņiem. Rāda bildes, nē nav tur tāda staba. Nu nav jau arī. Puse no komandas nolemj svētdien pabeigt laukumu. Ja pa nakti neizdomās, prasīsim padomu. Kā nopērti suņi nākamajā dienā braucam uz Vecmilgrāvi un Lilastes pludmali. Tur atveram Lādes mīklu un ejot atpakaļ uz autostāvvietu pie Gaujas minam. Uzzīmētie alpīnisti liecina par Kalngali, Vecciems to apliecina, jo tā atrodas starp Vecāķiem un Garciemu. Ko nozīmē pārējais, nav ne jausmas. Atveram hintu, šaubu nav, jo ātri tiek atrasta kartē Dzīvības ieleja.
Jau krēsla, 20 minūtēs tiekam līdz Lielajam marķējumam, ko neredzam, jo tas paliek aiz kalna. Ko lieki tērēt laiku un kāpelēt. Jāiet uz Rožu kāpas takas sākumu, tur noteikti ir namiņš ar Lielu stendu. Pat kaut kādā bildē atrodam to namiņu. Ne tur namiņš, ne stenda. Un nūjotāji biedē, ka šai mežā vispār nekā tāda nav. Beidzam.
Viens no rubakaiem 6 datumā tiek ātrāk no darba un dodas meklēt. Iet lietas uz labo pusi, atrod Lielo marķējumu, kas pārvērties par ugunskuru. Līdz tumsai nekas nemainās, nav skaidrs ko nevar ieraudzīt. Beidzam.
7,11, Nu jau divi rubaki dodas uzdevumā. Nu jau ar Centrāles netiešām norādēm. Lielais marķējums tiek daļēji atjaunots, no baļķiem izveidojot atkal apli. Trijos viņus nomaina cits rubaks. Ne par matu gudrāks. Tomēr bezpricipiālāks. Piecos, kad jau tumšs Centrālei tieši noprasu, ko es meklēju!
EGLĪTI ! Vienu plastmasas eglīti, ka tavu ...

Mazās pārdomas -
Pēc Kurzemes šveices biju sev pateicis viss man pietiek ar hintiem atminēju 2 mīklas (apkaunojoši)...
Tādu sviestu vairs negribējās esmu tūrists kā nekā, un intresantākā vieta tāpat bija nepareizie Barona kapi.

Bet nē māsai veselības problēmas, bērnu nevarot barot tapēc vajag braukt.
-kur tu gribi braukt es pat līdz galam nesaprotu kur tas laukums ir (aizdomas ir bet matemātikas uzdevumos vis kaut kā saistās šeit nē).

Bet neko māsa pārskaita € un atsūta mīklas. Sāku jaunu darba nedēļu būdams " produktīvs" darbā. Un nevar būt 4 mīklas ir bez hintiem pat nepamanu ka māsa atvērusi daļu hintus. Tā tikai pirmdiena pāris stundas. Un otrdienā krīt vēl 2 protams viena ar 10% pārliecību. Ar pro bro ir ziepes tur kā jau ierasts katra mēneša sākumā lūdzu palīdzību "dzīve ir skaista....." Vēl piekodinu ka iesūtīšu māsu peļķē, Māsa netika glābta un peļķe esot bijusi auksta.
Kopumā laukums ļoti patika paldies ka šoreiz varēja atrast vietu pēc mīklas, ne mīklu pēc vietas. Laikam vēl pensijā nevar iet.

“KAI TAI”, <A2 3-1> reports

Īsā versija: Arī viens ir karavīrs. Labs, kaut šoreiz kaut kā mazliet savādāk.

Garā versija. Šoreiz bez mīklu minēšanas apraksta, jo garo palagu autors šajā pasākumā nepiedalījās (nemaz), tāpēc bez poņas par šo maģiju. Mīklas minēja otrs rubaks viens pats. Kaut gan… Nē, nav tiesa! Tiklīdz parādījās laukuma apraksta iezīmes rubas čatiņā, palagu rakstītājs priecīgi reportēja, ka beidzot laukums ir Latgalē, jo viens punkts ir atrasts kaut kur virs Daugavpils. Un priecīgs aizgāja darbiņu rubīt, atstājot laukuma detektēšanu un mīklu minēšanu otram rubakam, kam šoreiz brīvā laika bija krietni vairāk. Otrs rubaks, vaigus piepūtis, visai drīz no rubas apraksta un bildes izpīpē gājēju tiltu virs Siguldas šosejas Berģos un priecīgi atzīmē, ka laukums ir Garkalne-Ādaži + mazliet Rīgas tālais gals. OK, derēs, kaut gan bija liela cerība uz letu zemi. Pirmajā datumā uzmetam ātru skatu šī laukuma mīklām - mmm, spēcīgs kaprons… Un dodamies alternatīvajā realitātē citos piedzīvojumos. Pārsteidz vienīgi šī laukuma Lādes melnais caurums - komandas viena pēc otras ver vaļā Lādes mīklu un pazūd nebūtībā. Kaut kāda fantastika! Ko #Centrāle tur atkal ir sastrādājusi?

Kamēr viens rubaks darbiņā jūk prātā, otrs cītīgi šķetina #Centrāles blēņu stāstiņus dzīparu pa dzīparam. DŽOKERIS tiek atrasts Vecmīlgrāvī pie kādas sienas, TUMSAS FORTS iezīmējas pazemē Garkalnes PSRS padumjās armijas bunkurā (brīnums kā mēs vēl tur degunus nebijām iebāzuši, jo tādas vietas trakoti patīk?), DAGA CITY laikam ir PSRS armijas pilsētiņa Kadagā, NEVEIKLAIS RADOŠUMS atgādina Zvaniņu Ceļu Gaujas krastā starp Kadagu un Carnikavu, bet ABRAKADABRA izskatās pēc Šamaņiem starp Lilastes pludmali un Gaujas ieteku jūrā. Problēmas sagādā vien divas mīklas - PRO BRO, ko pēc ilgas galvas lauzīšanas un automazgātuves tuneļu izpētes piekabina vecajam dzelzceļa tiltam pāri Mazajai Juglai netālu no Sauriešiem, jo dzelzs konstrukciju tilts kā automazgātuves tunelis izskatās, bet SALDUMUS VAI IZBLIEZĪSIM lūdzam pendeli Zaķa draugu komandai - šoreiz viņiem tas gods vilkt mūs aiz ausīm ārā no šīs mērces - tunelis zem Siguldas šosejas netālu no Langstiņu pagrieziena. OK, beidzot skaidrs, kurš tunelis, jo šo nebijām skatījuši.

Dodamies laukumā agrā sestdienas rītā ap sešiem, līdzi paķerot veselu kaudzi ar lukturīšiem (katrs pa trīs), jo būs pazemju bradāšana. Zinot mūsu tieksmi bāzt degunus visur, kur var ielīst, vajadzētu pietikt. Vēl iepriekšējā vakarā bija karsta diskusija, ar kuru galu laukumu sākt - argumenti bija ļoti dažādi, bet uzvar tomēr Vecmīlgrāvis, jo maršruts tad izskatās vissakarīgākais. Ļoti traucē trīs spices - Vecmīlgrāvis, Saurieši un Šamaņi - normāli salikt punktu apmeklējumus bez stulbas braukāšanas nav iespējams. Saurieši pa vidu ierindojas, jo līdz Garkalnei nav tālu. Vēl tumsā pieripojam Sarkandaugavas krastā, nopētām makšķerniekus uz tiltiņa platformas upes krastā un parkojam braucamo mazliet nostāk. Džokera murālis jau pa gabalu spīd - forša bilde! - bet mēs pēc īsas sienas apskates maucam iekšā garāžu valstībā balkona meklējumos, jo tur tumsā pret debesīm slejas četru resnu torņu paliekas - tur tie balkoni ir? Īsti nē, bet neaizmirstam pie reizes apskatīt arī garāžas. Balkonu nav - ne uz garāžām, ne torņiem, ne sētas. Mazliet ieskābuši izbrienam no garāžām ārā un cerīgi sākam skatīties uz to tilta platformu, kas ļoti labi iederētos balkona vietā, ja ne vien tie makšķernieki… Lēnā garā virzāmies uz platformas pusi, pie reizes meklējot citu “balkonu” - nu, nav cita. Baigi negribās tiem pīckotājiem pa kājām maisīties, bet nāksies. Piešļūkājam pie tiltiņa, sākam pētīt ieeju un makšķernieki jau mums māj ar roku: “Jūs to skaitli meklējat?” Mums acis apaļas kā zaldātu ķiteļa pogas - wut?! “Nāciet šurp! Tepat vien ir!” Mēs galīgā neizpratnē uzšļūkājam uz platformas, aizejam līdz makšķerniekiem - var redzēt, ka šamējiem ir ļoti jautri. “Šiten!” pirksts rāda uz leju platformas ārpusē. Un ir arī - mūsu meklētā plāksnīte! “Tas ir kaut kāds kvests?” jautā makšķernieki. Nākas skaidrot, kas ir #7nieks, kāpēc tāds ir un kāpēc cilvēki kaut ko tādu spēlē. Un kāpēc spēlējam arī mēs. Saruna ieilgst uz minūtēm piecpadsmit - uzzinām daudz interesantu faktu par pirmās nakts meklētājiem, viņu veiksmēm un neveiksmēm, apspriežam savus hobijus, taču šī čalošana ir jākniebj nost, jo mums jābrauc tālāk.

Uz Sauriešu pusi sanāk braukt cauri visai pilsētai, kārtējo reizi iestrēgstot Upeslejās, kur navigācija jūk prātā, mēģinot mūs iemānīt starp dzīvojamajām mājām. Paldies, šo jau mēs esam izbaudījuši, paši zinām kur braukt! Sanāk baigo apli apmest, lai iebrauktu līdz tiltam. Kārtējo reizi lamājam Googli par tās īpašo vēlmi padarīt mūsu piedzīvojumus pēc iespējas “krāšņākus”. Iebraucamais ceļš diezgan dubļains un vietām slidens, kukuržņi un ceļa nelīdzenumi tā vien grabinās gar mašīnas apakšu - jau kuro reizi nāk prātā mainīt savu rubas gludekli pret kaut ko krietni augstāku, ar ko var gāzt visur, kur deguns rāda. Sānu ceļā iegriezties nesanāk, jo tas nez kāpēc iet gar kādām mājām, kur ķēdē nikns bobis rīta agrumā jau skaļi lamājas par mūsu klātbūtni, tāpēc parkojam braucamo kaut kur nostāk un vairāk kā pusklilometru līdz tiltam ejam kājām. Tilts foršs, kā radīts skaitļa izvietošanai tieši šeit. Sākumā tiek nopētīta tilta apakša, grafiti un balsti - nav nekā. Nu, nav jau brīnums - laikam būs uz paša tilta augšā - ķeramies klāt! Pirmais, ko ieraugam ir skaitļi uz sliežu gulšņiem - tādi forši, no drātīm vīti… M? Kārtējie #Centrāles jociņi? Nē, laikam tomēr nē - izpētot sīkāk, atklājas to oriģinālā izcelsme. Varbūt pie šamējiem ir kāds BK simboliņš? Mhm, tā varētu būt… Tiek pamatīgi nopētīti visi sliežu gulšņi uz vienu galu, tad atpakaļ - tukšpadsmit… Laiks pētīt tilta metāla konstrukcijas - kārtējā pastaiga šurpu-turpu… Tukšpadsmit… Vēlreiz patilte - tukšpadsmit… Koki, krūmi, dzelzceļa uzbērums… Rīta suņu staigātāji pačkām iet garām un ar interesi vēro, ko divi duraki tur tik traki ņemās ap to tiltu. Pēc kādas pusotras stundas neauglīgu meklējumu beidzot atveram hintu - vēdera mazgātava, 14m, 5. Vēlreiz paskatāmies uz tiltu, vai augstums varētu būt 14m - vvz, laikam ir. Vēdera mazgātava laikam nozīmē tomēr braslu, kur ar mašīnu varētu pārbraukt pāri. Nopētām patilti - ir tie 14m? Nope, laikam būs par īsu. Lai kā negribētos, bet jāatzīst, ka vieta nav īstā. Kur īstā - vvz. Pa ceļam uz mašīnu un ceļā uz gājēju tuneli pie Langstiņiem vēl mēģinām prātot un meklēt īsto vietu, taču variantu tā arī nav, jo laukumu pētījis ir tikai otrs rubaks, pirmajam tumša bilde.

Piestājam pieturā pie gājēju tuneļa zem Siguldas šosejas - kāds te pieturā ir vareni miseni revidējis, viss pa zemi mētājas. Dodamies tunelī un pētām katrs savu sienu - jābūt skaitlim uz grafiti. Nav. Ejam atpakaļ - nav. Viens rubaks aizskrien kvadrātainās ceļa zīmes pētīt, kamēr otrs, acis žmiegdams un galvu atgāzis, iet pāri tuneļa lampām. Nav. Paga, hintā siers minēts! Tās dzeltenās, lielās ceļazīmes par satiksmes izmaiņām! Ja viena ceļa malā vēl tīri ok apskatāma, tad pa vidu samērā bīstami jau - šodien baigā satiksme. Kamēr idejas autors ņemās ap ceļazīmi šosejas viducī, garām braucošās mašīnas dusmīgi pīpina un mirkšķina ar uguņiem. Nav… Skats pāri “aplokam” uz ceļa pretējās puses pieturu… Eu, uzraksts “Serz”, pie tam dzeltenā krāsā! Siers, rekur ir!!! Pa ceļam tiek savākts otrs rubaks, kas tuneļa galā domīgi kasa pakausi un galīgi nevar iebraukt, kas par sieriem. “Pietura! Siers!!! Nu, kā tu nesaproti?!” Otrs vien noblisina savas miglainās acis un jož pa tuneli pakaļ pirmajam. Pietura tiek nopētīta, iztaustīta, bet skaitļa nav. Pirmais rubaks domīgi veras atkal pāri “aplokam” uz šosejas otras puses pieturu. “Ieskaties kvadrātā”, tā bija hintā rakstīts. Draza pa asfaltu, draza… Kvadrāts… Misene, yopt! Tiek pagrūsts malā otrs rubaks, BOMŽ mode: on un abas rokas misenē. Nav! Nahren to bleķi ārā no betona misenes kvadrāta! Nav… Draza pa asfaltu… Otrā pusē misene! Soļi atbalsojas tunelī, otrās puses pieturā metāla misene tiek izravēta no betona turekļa, lai konstatētu, ka arī tur nekā nav. Da’ yopt - kur ir? Cerīgs skats uz tuneļa paroceņiem - daļa tā kā kavdrātaini… Uzlīmīte kaut kur dziļumā? Bezmaksas Talsu #7niekā bija tāds prikols. Abi rubaki nu sāk cītīgi spīdināt kvadrātainajos paroceņos līdz “sierainajā” pusē uziet gan vecu geokešu, gan ciparu. OK, šitais arī ir.

Uz Garkalnes bunkuru nākas mīcīties pa dubļainu ceļu, skrāpēt autiņa apakšu, mēģinot apbraukt kārtējos kukuržņus. Parādās kaut kāda vienstāva padrupusi ēka - īstā vieta, kur mašīnu parkot. Vispirms tiek izpētīta ēka, tad betona konstrukcijas kalna galā un pēc pailgas maldīšanās, trenkājot navigācijas vadātāju (kas atkal šodien ir?) izdodas nokļūt līdz necilam pauguram ar melnējošo ieeju bunkurā. Speramies iekšā… Wow!!! Fantastiš! Šitādi kazemāti! Pāris stundu laikā izstaigājam praktiski visu bunkuru, lai beigu beigās atrastu bildes vietu un skaitli. Brīnišķīga vieta! Pēc tam vēl pavazājamies pa apkārtni un meklējam atpakaļceļu līdz mašīnai.

Nākamais bunkurs, Kadaga. Piebraucam placī pie PSRS armijas pilsētiņas un apstulbuši pētām draudīgo zīmi “Privātīpašums. Te vazāties aizliegts!” (nu, vai biki maigākā tonī). Tiešām? Viss tāds noplucis, vārti tikai pievērti - kāpēc neieiet? A ja nu pazemes kazemātu ieeja kaut kur šeit? Paliecam sētas vārtus, fiksi iekšā un sākam izpēti. Tiek izstaigātas visas ēkas, iebāzts deguns dažādos caurumos - ieejas nav. Noejam gar sētu uz mežu - o! Kaut kāds pakalniņš! Vienīgi klāt netiek, jo dzeloņstiepļu rituļi te savilkti divās kārtās, it kā te būtu ko sargāt. Kādu brīdi pameklējam “pāreju” pār/zem žogu un atmetam ar roku. Vēl pāris ēkas ko apskatīt un jādomā, kur meklēt to bunkuru. Atceļā uz mašīnu tomēr izlemjam aizbraukt līdz nolīdzinātajam Kadagas sakaru bunkuram - a ja nu tur tā melnā siena kaut kur saglabājusies? Maršruts iet apkārt visai Kadagai - pa ceļam skatāmies kā pie krutām mājām sūdīgu ceļu remontē. Apbraucam smago tehniku un kratāmies pa bedrēm uz bunkura pusi tālāk. Bunkurs līdzens - nu, tik līdzens, ka līdzenāks nemēdz būt. Pamīcām dubļus bunkura vietā, pamīcām dubļus mežā kādus 100m ap bunkuru - nav tās melnās sienas. Nav pat bijusi šeit. Ko nu? Ziņa WAppā Zaķa draugiem - help, mums šaize! Eine pendele, bitte! (Labi, ka ir tādi spēļu draugi, kas neatsaka palīdzību!) Austrumu iela 8, pie armijas pilsētiņas. Iesitam Googlē adresi un bolām acis - kaut kas nelīmējas kopā, jo marķieris trāpa pa privātmāju. OK, laikam jāmēģina citu karti. OpenStreet jau rāda pavisam citu vietu - mežā blakus pilsētiņai, kā tika hintots. Pārkopējam koordinātes, no Zaķa draugiem arī atlido precīza vieta, kas saskan ar mūsējo atlikto - maucam atpakaļ! Pa ceļam atkal vērojam kā pie krutām mājām lāpa sūdīgo ceļu un pie armijas pilsētiņas stūrējam pa tiešo mežā, parkojot braucamo tieši marķiera vietā. Skats apkārt - mežs kā mežs, kādi vēl bunkuri te? Kāpjam ārā, pāris soļi un acis apaļas kā Kamaza riteņi - ieeja pazemē! Ko? Kā? Kas notiek? No kurienes? Reāla ieeja pazemē, bļāviens! Neticēdami savām acīm, kāpjam lejup un nonākam vienā no dīvainākajām pazemēm, ko esam redzējuši. Oga, vienkārši oga ne vieta! Kamēr pētām, pa ceļam piefiksējam skaitli “Free candy” caurumā. Nu jau ir reāli interesanti, kas šitais par veidojumu.

Zvaniņu Ceļš. Uz to izlēmām braukt ne tā kā navigācija rāda, bet pa taisno, lai nu jau trešo reizi neskatītos kā pie krutām mājām lāpa sūdīgo ceļu. Ātri vien labais ceļš pārtop par meža taku. Ātrums noplok līdz minimāli iespējamajam un pēc apmēram kilometra atduramies pret sētu, ko kādi ļauni vietējie aborigēni uzslējuši meža vidū. Psc! Šitādu gabalu tagad atpakaļ mīcīties?! Nē, ir viens sānu “ceļš”, pa kuru var apbraukt to žogu. Kartē gan nav, bet vai mazums kas kartē nav? Sākumā ceļš ir tīri normāls (ja neskaita kādu niknāku žagaru, bet to jau var apbraukt), un pēc tam… Pēc tam braukājām pa mežu, meklējot kur var izbraukt ar savu zemo šosejas sedanu uz kāda normāla ceļa. Vai kā izbraukt meža traktortehnikas dubļus… Ceļš līdz Zvaniņiem it kā nav tāls, bet mums liekas kā vesela mūžība. Galvenais, ka tur arī nevar piebraukt - visur aizlieguma zīmes, ķieģeļi un dubļi. Pārmetam krustus un vienā sānceļā maucam iekšā - kad jau, tad jau… Sanāk iebraukt tīri tālu, vien pārsimts metri līdz Zvaniņu ceļam paliek. Pati taka ļoti dīvaina, bet interesanta. Pa ceļam nopētām visus dīvainos zvaniņu veidojumus, nejaušām uzduramies skaitlim un turpat arī uzduramies briedim, kas izrādās zvaniņa sastāvdaļa nevis koka figūra kā sākumā domāts. Kamēr bradājam taku, mums garām pabrauc kāds ārzemju tūrists uz divriteņa, priecīgi sveicinot. Atceļā satiekam kādu bariņu ar jauniešiem - mēs viņus nopētām, viņi mūs, un pazūdam katrs savā galā - mēs mašīnā, viņi Zvaniņu Ceļā.

Ar Šamaņiem sanāk aplauziens - tiekam vien līdz mazam pārkinga placim Piejūras dabas parkā un priekšā ķieģelis. Sākumā gan mēģinām apbraukt, taču visi mēģinājumi atduras pret ķieģeli. Ir jau krietna pēcpusdiena, sāk krēslot. Līdz Šamaņiem jāiet kājām, pāris km. Otrs rubaks nikni protestē, čīkst kā vecas durvis, draud ar slepkavības plāniem, bet nekādi nevar pielauzt pirmo kaut bikiņ iebraukt mežā zem ķieģeļa. Smaga nopūta un abi brien caur mežu līdz jūrai, lai gar liedagu tos pāris km vicotu līdz Šamaņu instalācijai. Vieta nereāli interesanta, bet neesam vieni. Te ir vēl kāds turisto, bet kaut kur tālāk skan šamaniska bungu rīboņa. Pasnaikstot kaklus, pamanām kāpās uzslietu telti - skaņas nāk no turienes. Šamanisks rituāls? Pēc brīža līdz zemē iespraustajiem kokiem atvelkās divi telts hipiji - čalis kāpās nomet kaut kādu līku baļķi kamēr skuķis ar pagali vienā ritmā dauza līdzi paņemto tamburīnu. Noskatāmies kā pāris mietos tiek iespraustas kaut kādas spalvas un abi hipiji pazūd atpakaļ teltī, no kuras turpina skanēt vienmuļi šamaniskais ritms. Slēpti šamanisko #Centrāles zīmi meklējam kādas 15 minūtes līdz atrodam to viltīgi paslēptu zem kādas zvaigznes. Ir jau pamatīga krēsla, atpakaļceļu izlemjam griezt nost cauri mežam un veselu mūžību tumsā maldāmies gar kokiem pāri kalniem, ieplakām, purviem līdz atrodam savu mašīnu.

Palicis ir pēdējais punkts - Pro Bro - ko Zaķa draugi, vēl Kadagā mums esot, nohintoja kā Ceļu pār Tumšupi. Tagad sanāk tāāāāds gaisa gabals atpakaļ uz Ropažu pusi. Bet ir savi plusi - pēc varenā bridiena uz/no Šamaņiem kājas ir lupatās, vajag atelpu. Izskatās, ka pie tās brasla pārejas var mierīgi piebraukt, tāpēc diži neiespringstam un pa ceļam pētām, kur var paēst kamēr Lādes mīklu minēsim. Ir jau piķa melna tumsa, ceļš no asfalta pāriet gruntenē… Pagrieziens uz braslu, mašīna uz kādiem 30 km/h tiek parauta pa kreisi uz sānceļa un nabaga šoferim acis apaļas kā traktora riteņi. Pirmkārt, nenormāli stāvs, bet ļoti īss nobrauciens, aiz kura milzīgas bedres, dubļi un vēl pēc brīža milzīga peļķe, kurā pavisam droši mašīna var laist burbuļus. YOPT! Aparāts bedrēs palecas kā tramplīnā, mašīnā viss lido pa gaisu, bet bremzes iesmērētas kā ar sviestu - divi rubaki pa taisno lido iekšā milzīgajā peļķē! Gandrīz… Pie pašas peļķes mašīnas sargenģeļi dara brīnumus un divi divi silti miklām, ļodzīgām kājām stulbi belnž taisni uz priekšu, nespēdami noticēt, ka slapjais fakaps tomēr nav noticis. Cik cietis braucamais aparāts, to pētīs rīt - tagad galvenais uzdevums tikt garām tai “vēdera mazgātavai” (drīzāk burbuļotavai). Kamēr tiek mīcīti dubļi gar peļķu malām, domas sadalās, kas tad ir “vēdera mazgātava”. Viens rubaks uzskata, ka tas ir upes brasls, kamēr otram trauma no peļķes ir tik spēja, ka vēl kādu brīdi nelaiž vaļā. Tomēr tās nav peļķes - lai kā abi spīdinātu savus lukturīšus tumsā, nekas pretim neatspīd. Pie upes ātri tiek pamanīti divi gāzes trubas stabiņi un beidzot ir skaidrs, kas ar to sprādzienu ir domāts. Atrodas arī hintā minētais “14m, 5”, tātad, tepat krūmos jābūt, jo iemītas ir baigās ziloņu takas. Kādu brīdi abi ņemās pa krūmiem, pinās visādās nezālēs, lai drīz vien saprastu, ka punkta krūmos nav. Tas atrodas eleganti noslēpts zem gāzes stabiņa cepurītes.

Lādes mīkla vaļā. Nu, jā - beidzot ir skaidrs, “kas” ir tas melnais caurums, kurā krita iekšā visas komandas. Tagad arī mēs. Gribās ēst. Drausmīgi gribās ēst! Sazīmējam, ka netālu Ropažos ir kāds mīlīgs kafūzītis, kur var ņammu ieturēt un pie reizes mēģināt tikt galā ar mīklu. Kamēr ņamma cepās, liekam galdā mašīnā izfīčotos variantus. Otram rubakam rādās kalni, ūdeņi, koki - baigi velk uz netālu esošo Garkalni. Ko tās sirsniņas lejošā krūka nozīmē, vvz. Pirmais atkal sapņo par Carnikavu - visu dienu sapņo par Carnikavu… Lādei jābūt kaut kur tur. Ko tā zvaigzne nez nozīmē? Mežgarciemā ir kāda padomiska bāze - velk tā kā uz turieni. Ēdod abi rubaki cenšas atspēkot oponenta versijas un aizstāvēt savējās, bet uz priekšu nekā neiet - kartē kā nav punkta, tā nav. Tiek atvērts hints un vispār vairs nekas nav saprotams. Kā tulkot to Vecciema augstāko punktu un Dzīvības ieleju. Katrs meklē kaut ko līdzīgu tuvāk savām iepriekš minētajām vietām - viens ap Carnikavu, otrs Garkalne-Ropaži, bet nu jau ir skaidrs, ka nebūs. Jāprasa pēdējā pendele Zaķa draugiem. “Kalngale. Rožu kāpas ziemeļu galā ir Dzīvības ieleja”. Līdz Lādei jāiet kājām. Čavo? Tik vienkārši? Abi rubaki neticībā skatās viens uz otru.

Samērā ātri kartē tiek atrasta Dzīvības ieleja, nosprausts maršruts līdz Kalngales stacijai un pēc 40 minūtēm abi divi stāv blakus kafijas automātam pie Kalngales dzelzceļa stacijas. Cik tomēr ir forši, ka kafija ir pieejama jebkurā laikā gandrīz jebkurā nekurienē! Lai kā nepatiktu Cirkuļa vai Viršu iedibinātā tradīcija staipīt kapijas glāzi visur līdzi, kafijas automāti tomēr ir jēdzīga štelle. It īpaši pēc laukumā pavadītajām 14 stundām, kad spēki tuvojas izsīkumam, bet enerģijas dzērieni izraisa vien caureju. Daži malki dzīvinošā šķidruma un abi rubaki atkal ir uz strīpas. Mežā atkal tik tumšs, ka kaut acī dur, taču līdzi paņemtie trīs lukturīši (katram) izgaismo ceļu. Zaķa draugi ir sastāstījuši kapeņu stāstiņus par Lādi - to tumsā nevarot atrast, tāpēc papildus prožektori ir tieši laikā. Kaut kā tiek izlīkumots caur samērā plakano mežu - laiks ir zudis šajā vakarā. Kaut Zaķa draugi teica, ka vien 20 minūtes kājām līdz galamērķim, čujka un ņuhs saka, ka tik maz gan nebija. Kaut kur tepat jābūt kaut kādam “kalnam” - abi tumsā spīdina lukturus, bet ne sūda neredz, jo priekšā tāda kā migla, kurā pazūd koki. Vai tomēr nē? Pāris soļi uz priekšu, lukturi tiek paspīdināti mazliet uz augšu… Jēziņ un māte Marija! No kurienes šiten tāds kalns??? Aš galotni nevar saskatīt! Un tik stāvs! Mums tiešām tur augšā jārāpjas? Esam nonākuši pie pašas stāvākās Rožu kalna nogāzes, kur atliek vien stulbi blisināties atgāztām galvām. Kad pirmais šoks ir pāri, ātri tiek safīčots, ka var mazliet lēzenāk no sāniem uzrāpties tajā kalnā. Kaut kur pie koka kalna pakājē tiek atstāta otrā rubaka tukšā kafijas glāzīte - to savāks atpakaļceļā. Kad galotne sasniegta, jāsāk meklēt čatiņā pieminētā ugunskura vieta. Kā nu tur bija? Kāds opis lielo BK marķējumu nokurinājis, bet tumsā varot saskatīt vēl kaut ko, jo kaut kas atspīd. Kas atspīd oglēs, nav skaidrs, bet jāmeklē sārta vieta - tas būs orientieris. Abi rubaki kalna galā sadalās un nozūd tumsā, lukturus zibinādami. Sirreāli… koki atspīd, bet aiz tiem ne sūda neredz. Tāpat kā neredz, kur kāds opis kaut ko ir kurinājis. Ir taču jābūt nereālam idiotam, lai šeit, kalna galā, kaut ko svilinātu! Ir skaidrs, ka kalna galā nekas nebūs, bet tās līku loču tranšejas… Tur gan kaut ko var noslēpt! Pirmais rubaks sāk ņemties kā traks pa ierakumiem - bradā pa tiem, mētā kokus pa gaisu, lamā #Centrāli, bet neatlaidīgi rāpo tālāk. Tikmēr otrais kaut kādas sagadīšanās dēļ ir noripojis no kalna lejā un uzgājis milzu apli ar tumsā atspīdošiem elementiem, bet nevar sazvanīt pirmo, kas vēl joprojām nikni bradā ierakumus un spārda sūnas pa gaisu, meklējot to caurumu, kur Lādi var iebāzt. Beigās telefona vibrācija kabatā to izrauj atpakaļ realitātē no ierakumu aplenkuma un iestājās acumirklīgs konfīūcijs - kur, pie velna, es atrodos?! Otrs rubaks auro klausulē, ka atradis sārtu un spīguļus, bet kaut kur lejā. Kur lejā? Otrais vicina lukturi koku galotnēs, pirmais dara to pašu, taču abiem ir viens un tas pats jautājums: “Kur tu esi?”, jo gaisma šajā peklē nespīd nekur. Beidzot pirmais izrāpjas no tranšejām un pamana kaut kur “iz pazemes” gaismas staru - tur otram rubakam jau roka novītusi no vicināšanās. Bļ*, tik tālu! Izrādās pirmajam nobrukusi orientācija un tas aizmaldījies galīgos neceļos.

Ugunskura vieta ir, spīguļi ir, vienīgi neviens te neko nav kurinājis. Par daudz to spīguļu te - Lādei jābūt blakus. Neliels bridiens ap sārta vietu un ir skaidrs, ka šī ir Lādes vieta. Atliek vien saprast, “kas” vai “kur” ir Lāde. Pagājušā gada Smiltenē tā bija aprakta zem zemes. Tiek spīdināti lukturi, bakstītas sūnas, pētīti baļķi, bet kādas 10 minūtes bez panākumiem. Pirmais rubaks palielina meklējumu rādiusu, kamēr otrais domīgi staro virsū lukturi kādai mazai, bet dīvainai eglītei. Tiek pasaukts pirmais rubaks un ar uzvarošu smaidu norādīts uz eglīti: ‘Šiten! Lāde ir zem egles!” Un tik tiešām - izārdītās sūnas un egles skuju plastmasa nemelo. Korķis nost un trubas gabalā ir Lāde - maza, bet brīnišķīga! Malks uzvaras dziriņas (tā te trakoti maz palikusi pēc tāda rubaku bara, kas gājuši tai pāri) un atliek vien mazais pašu radītais kvests - atrast kafijas glāzīti, kuru atstājām pie kaut kāda koka. Kur - vvz. Ej nu atrodi šajā pakaļā! Bet atrodam… pēc krietnas pusstundas. Ap pusnakti esam mājās mīkstajos pēļos - nāvīgi pārguruši, bet ļoti laimīgi.

Paldies #Centrālei & Co. par laukumu - šis bija mazliet savāds, bet foršs pasāciens! Un paldies Zaķa draugu komandai par pendelēm - cik labi, ka ir draugi!

Un pēcvārda vietā, kas drīzāk ir atzīšanās pašiem sev. Kad esam laukumā, tad DURAKS mode: on, BRAINS: off un uz priekšu pretim piedzīvojumiem. Permanentais KAI TAI, jo piedzīvojumi ir tā dzīvinošā sula, kas tīra smadzenes, dzen mūs uz priekšu un smērē visās vietās. Laukumā mīklas minēt mums nepatīk nemaz…

Tumsa. Dubļi. Izmisums. “Vispār citas dāmas tiekas, lai dzertu kokteilīšus un ietu uz spa. Kāpēc mēs tā nevaram?”. Nu nevaram.
Noziedzīgās vistiņas pilnā sastāvā un ar svaigu gaļu komandā dodas piedzīvojumos. Agrā rīta stundā sabrauc no malu malām un satiekas pie Ikea. Liktenīgi? Iespējams. Bet līdz tam vēl tāls ceļš klukstams.
Rīts jāsāk pozitīvā gaisotnē, tāpēc dodamies pie smaidošā vīrieša Džokera personā. Uzreiz izklīstam un komandas svaigākā gaļa noknābju punktu kā tādu ievainotu slieku. Aiziet, uz vistmobīli. Komandas perētājvista, ieraugot paredzamos kilometrus paliek sildīt vāģi, kamēr pārējās iet lūkot, vai šamaņu svētvietā kāds stabiņš arī paredzēts vistu dieviem. Nekā. Bet tas nekas – arī šeit ātri tiekam skaidrībā un cipars knābī. Tālāk PILNĀ PĀRLIECĪBĀ dodamies uz Puskas upes pārbrauktuvi, jo viss sakrīt, sprādzieni arī atskan. “Točna būs!”. Nebija.
Izslēdzot perifēro redzi un novērtējot ceļa zīmju rekomendējošo raksturu, kling – klang, esam klāt un sākam spārnus plucināt zvaniņu ceļā. Fileja pat nepagūst ievibrēt no zvanu ezotēriskajām vibrācijām, kad punkts jau rokā.
Daga city pievārtē nodarbojamies ar vieglu kanibālismu, uzēdot iedvesmas kotletes, kas gan acu gaišumam un īstās ieejas atrašanai palīdzēja maz, toties sildīja sirdis un vēderus. Ielīdām pāris nepareizās vietās, padusmojāmies un pasmējāmies par savu neizmērojamo vistu drosmi, tomēr beigās uzdejojām pazemes disko un tikām pie tiem bezmaksas gardumiem. Tunelis – ātrs un nesāpīgs, arī melnais kvadrāts (kas mistiskā veidā NEIZRĀDĪJĀS vīna tetrapaka, ko kāds izsniedz) arī ātri tapa skaidrs. Ašs knābja cirtiens un done deal.
Tumsas forts galīgi nav vistām piemērota lokācija emocionālās labbūtības jomā, tomēr visiem ķēmiem padevām labu dienu, novēlējām aizbraukt uz ikea pēc svecēm, lai radītu zefīrmaiguma sajūtu šajās nemīlīgajās telpās, un likām kājās pār saviem necilajiem vistu pleciņiem.
Un tad visbeidzot lāde... Vai, svētie nageti... Liels paldies Andīnai par pacietību. Kad virziens saprasts, tad spožu un ne tik spožu lukturu izgaismotā ceļā gājām, līdz google maps sacīja, ka esam klāt. Kur ir loģiska vieta ugunskuram? Kalna galā, protams. Tad nu cēlām savus šķiņķīšus pa vertikālu plakni, kalnā augšā. Pēc kļūdas labošanas un nonākšanas ugunskura vietā sākām meklēt ikea pazīmes. Vistas nav intelektuāli apdāvinātākie lopiņi, tāpēc ikea mēģinājām sazīmēt radošos un / vai izmisušos veidos. “Reku dēļa gabals – varbūt no kādas kumodes?” / “Varbūt ikea jauna bluķu kolekcija?” / “Varbūt kāds zilais maiss mētājas?” / “Varbūt krūmos sēž kāds darbinieks, kuram patīk neordināras haltūras”?
Pēc lādes atrašanas nāca ilgi gaidītais jautājums: Nu, uz kuru pusi tagad sanāk mašīna?” un izmisums piemeklēja mūs vēl pēdējo reizi, kad, atbildot uz šo jautājumu, četri, dažādiem korpusiem piederoši spārni, norādīja katrs savā virzienā…

Tā kā jaukais Kurzemes Šveices laukums izrubīts jau pašā oktobra sākumā, LemūruAtmoda ar nepacietību gaida nākamo piedzīvojumu. Potenciālais rubas datums ieķeksēts kalendāros vēl pirms rodas skaidrība, kurā tad Latvijas pusē šoreiz būs jārosās - bet jā, FTF vēl joprojām nav mūsu formāts, tāpēc Helovīna naktī gan laukumā nedodamies 🤭 Toties ar interesi tiek sekots līdzi notikumiem rubas čatā - minūti pēc pusnakts "3/7 teorijā atrisinātas pa visiem", pēc deviņām miņām jau ir komanda, kurai teorijā visas pareizās atbildes 🤯 Vai tā jelkad ir bijis??? 😲 Vismaz Lemūri neko tādu neatceras. 
No rīta, iedziļinoties mīklās, kļūst skaidrs, kāpēc FTF naktī viss notika tādā mērkaķa ātrumā 😉 Kā jau kombitīmam ierasts, minēšana vispirms notiek katram savā kaktiņā, bet Lemūriem praktiski uzreiz piecas atbildes ir rokā, izpaliek vien Neveiklais Radošums un Pro Bro. Bet nevar arī teikt, ka uz šiem diviem tiktu kkā īpaši iespringts, jo sakrīt daudz citas darāmas lietas.
Kad pienāk laiks likt kopā prātus ar Atmodiešiem, izrādās, ka jāveic korekcijas Saldumus Vai Izbliezīsim lokācijā (Lemūru sākotnējā versija bija par Baltezera tiltu), pārējie 4 punkti sakrīt. Neveiklajam Radošumam (par kuru Lemūriem bija nulle sajēgas) Atmodiešu Bilžu guru ir uzracis brīnumskaistu proofpic, un arī Pro Bro no trim (ja pareizi atceros) minējumiem beigu beigās kā reālākais tiek izvēlēts tieši ceļš pāri Tumšupei Reipās. Ar vienu vārdu sakot, mīklas šoreiz tiešām nešķiet neko grūtas; lielākā mistika un prāta mežģis ir tieši Lādes mīkla. Oi, kas tur viss tikai netiek darīts - gan no bildē redzamajiem objektiem mēģināti izvilkt vietvārdi (un - hehe - te uzreiz pavīd versija par Kalngali, kas gan momentā tiek atmesta kā pārāk vienkārša 🤦‍♀️🤷‍♀️), gan izskatītas Langas Laivas kā visai interesants objekts, gan domāts par savdabīgu "pirātu karti", kas vnk pareizi jāuzliek uz īstās kartes - piemēram, apgriežot spoguļskatā (kā reiz labi sakrīt Ķīšezers ar laiviņām, eglīšu rotājumu fabrika, pat Baltie kalni!...). Bet kas ar tām sirsniņām, kas izskatās kā "dzīvības" datorspēlē, un krūzi? Dzīvības iztek, personāžs nomirst..? Te tiek atzīmēts, ka potenciāli cerīgajā lokācijā ir atrodams kalns Plikgalvītis - bet plikgalvība jau nav mirstamā kaite, ne ? 🤔 Lai tiktu līdz atminējumam "dzīvības ielej(a)", tomēr bija vajadzīgs neliels grūdiens pareizajā virzienā.
Bet ok, par visu pēc kārtas.
Tātad, 16.novembra rītā divas ekipāžas ripo Saldumus Vai Izbliezīsim virzienā. Rets gadījums - komanda ir gandrīz pilnā sastāvā (izpaliek tikai Lemūru Pilots, kurš aizķēries kaut kur Vācijā, toties pievienojusies viena jauniņā rubace, kuras neaizmiglotais skats nospēlēs svarīgāko lomu Lādes atrašanā).
Pirmais punkts Baltezera tunelī krīt burtiski minūtes laikā, vienkārši skatiens tiek veiksmīgi iemests pareizajā šķirbā.
Nākamais - Pro Bro. Protams, vispirms tiek piebraukts no nepareizās puses (ko apliecina "mēģini vēlreiz" norādes), bet arī ar otro pusi problēmu nav, jo ceļš ir patīkami piesalis.
Trešais punkts - Tumsas Forts - prasa vairāk laika, bet ne tik daudz dēļ cipara meklēšanas, cik dēļ paša objekta apskates. Nu episki, episki! 🤩
Tālāk uz Daga City, kur arī viss tiek ar interesi izložņāts. Patiess prieks, ka cipars šeit nebija knipucītiņminimītiņš ieskrāpējums uz nokvēpušās sienas 🤭
Neveiklais Radošums jeb Zvaniņu ceļš iepriecina ar jauku pastaigu. Apbrīnojams grabošu priekšmetu daudzums un daudzveidība, ko lai saka - katrā ziņā, lokācija ir apmeklēšanas vērta. Ciparam gan komandas lielākā daļa pašauj garām, jo tiek apskatīts tikai bildē redzamais objekts, nevis viņa apkārtne.
Abrakadabra izrādās laikietilpīgs punkts - kamēr aiziet līdz lokācijai, kamēr visu appēta (oh wow, nu tiešām maģiska vietiņa 🪄), kamēr nobildē katru smuko ķiņķēziņu... Principā, jau no paša sākuma ir skaidrs, ka mīklas bildē redzamais objekts nebūs acīmredzams un tā atrašana prasīs laiku, kā uz vietas arī izrādās. Bet ar to jau viss nebeidzas. Galu galā, kad jau sāk mesties drusku vēsīgi, Bilžu guru piefiksē pareizo zvaigzni 🌟
Pēdējā punktā jeb pie Džokera tiek aplūkotas vairākas "balkona" opcijas, par laimi, neviens nekur neieveļas. Lokācijā valda tāds dzelošs vējš, ka pēc cipara atrašanas vienīgā doma ir nevis atraut Lādes mīklu, bet pēc iespējas ātrāk patverties auto un doties iebaudīt ko siltu.
Izvēle krīt uz Šašlikiem Pie Aļika, kas anturāžas ziņā apvieno Zvaniņu ceļa un Abrakadabras izcilāko objektu šarmu ar Temu noliktavas izpārdošanas vaibu. Tās neskaitāmās lampiņas un plastmasas puķes, dārza rūķi un citi kurbāžņi! ✨️🌻🤪🎏🎀✨️ Un divi čabulīši-mazsunīši sirsniņām apdarinātā plīša midziņā, awww 🫠 Toties apkalpošana te ir ātra un laipna un pats šašliks izcili gards 👌
Par Lādes mīklu jau viss pateikts augstāk - tā nu pēc kāda laika ar pilniem vēderiem un atminējumu kabatā tīms dodas uz Kalngali. Neliela flexkursija (tā, šī varētu būt augstākā Kalngales virsotne..? nē, šī vēl nav! varbūt šī..? nē!), līdz beidzot potenciālā vieta klāt. No augstuma vērojams tas, kas reiz bija "lielais marķējums", bet nu, diemžēl, ir pārvērties par nelielu ugunskuru. Ehhh, FTF naktī skats, noteikti, bija grandiozs! Te nu varētu sākties ilgstoši Lādes meklējumi, bet rubas dievi ir mūsu pusē. Kāpjot lejup, jaunrubace vaicā, ko tad īsti mums te jāatrod. Skaidrojam, ka kaut ko neparastu, nu - kam te nav jābūt, un burtiski pēc pāris soļiem viņa sauc - eu, te tāda eglīte... podā 🤔🥳
Oh well, šī bija laikam plezīrīgākā ruba visā LemūruAtmodas vēsturē, bet kādu reizi iztikt bez ciešanām arī nav nemaz tik slikti, un pēcgarša ir patīkama 🙏
Sakam paldies par šo un pošamies nākamajam laukumam 🤍🖤🤍

Mēs esam upurējuši 1 no mūsu komandas automašīnām 7nieka dieviem. Nakts sardze nebija mums žēlsirdīga.

četras ļoti "baudāmas" flekskursijas, kad bricītis teica, ka ārā labāk neiet un nebraukt un pārcelta lādes meklēšana uz neslidenākiem un gaišākiem laikiem. Un ideāla taiminga šūnu apraides bļaušana uzejot uz gāzes vada zonas! Izcils piedzīvojums.

Viegli nebija, bet mums tas izdevās