“Hellou, vī hev a verrī spešal deliverrī forr jū! Vērr du jū vant it tu bī deliverred? Parrking at hipodrroms, jes? Okei, sī jū dērr!”

Tas jau bija pašās beigās. Bet pirms mēs varējām tikt vaļā no sava jaunā darbiņa, ko jāmīl, mums nācās smagi pastrādāt, lai pie tā vispār tiktu. Kādi pārbaudījumi sagaidāmi jauno kurjeru atlasē? Lasi visu rakstu, lai to uzzinātu!

-------

Jaunais gads tika sagaidīts dažādās vietās ap Rīgu, līdz ar to pirmajā stundā tikai puse no komandas vispār piedalījās mīklu minēšanā. Mājas darbs samērā vājš, jo nu ko tu Rīgā atliksi un tēma arī tāda dīvaina. Laicīgi sagādāti papildspēki no insta Riga Rooftops, jo laukuma aprakstā ir taču runa arī par torņiem un virsotnēm, bet šoreiz Rūfijs pēc bildēm nespēj palīdzēt nevienā punktā un dodas tālāk pats savos jaungada nedarbos.

Windows XP atlikts pirmais, uzreiz. Pusnakts Rīma un Tēvs Mihaēls abi izskatās pēc Mangaļsalas dzotiem, bet skaidrs, ka vienam jāmeklē cits variants. Sarkano Lukturu Iela ved neceļos uz Rumbulu, bet aktīva kartes pētīšana liek minējumus apšaubīt un rosina vēlmi neiesprūst pie padauzu pavediena, jo tur nav lielo elektrolīniju. Ap diviem naktī sazīmējas pareizo Mangaļsalas bunkuru bildes un no interneta dzīlēm uzpeld arī Bumbu kalna cietuma restes, ir trīs droši varianti.
Razbainieku uzdevumā izpētīti visi autobusu galapunkti un kā potenciāli derīgi tiek atlikti divi - Bolderāja un tur, aiz Šķirotavas, kur vietējiem patīk dedzināt plastmasu. Ir varianti - ir varianti!
Ienirstot dziļāk Lukturu mīklā, šķetinām augstprieguma līniju kartes un jaunos lielās būvniecības projektus, līdz vienojamies, ka Dienvidu tilta 4. kārta pie Zepčika izklausās pietiekami ticami, lai to pievienotu maršrutam. Tikai mulsina, kā gan visi var braukt cauri tai ielai, mežā, ja D-tilta 3. kārtas vēl nav.

Stikla Kalnam labākais minējums ir Andrejsala, betona pludmale vai kaut kur tur pat netālu. Pilsētas Izdurvei skaidrs ir vien tas, ka šis būs centrā, bet tiek nolemts, ka šo punktu bruteforcēsim beigās, vienkārši braucot pa visām ielām pēc kārtas.

-------

Pēc absolūti nepieciešama auto piekares bezceļa testa (kādēļ braukt pa normālo pusi, ja var caur mežu!) Sarkanie Lukturi nesāpīgi krīt pirmie. Pusnakts Rīma uz vietas liek liekties pāri un izpētīt baļķu galus, jo jāmeklē jau kur mēs būtu likuši. Bolderājas galapunkts gan nav derīgs, jāskrien atpakaļ uz centru.
Ņila cepurē jaungada lukturīšu disko, kas noslēdzas ar garāžu gaismotāju ātru izklīšanu pēc VP busiņa ierašanās. Tā arī nesapratām, vai kādu sašņorēja, bet mums pēc “5x ap kalnu” flekskursijas plāksnīte piemiedz ar aci no zāles kušķa.

Razbainieku mežs kādam no rubakiem gandrīz kā otrās mājas, līdz ar to punkts park&grab. Meitenes grafiti, elektrokaste, staba fočene un zūdam prom. Mazliet uzkritis sniegs un, spriežot pēc svaigu pēdu trūkuma, izskatās, ka šeit esam pirmie.

Pa ceļam Andrejsala sagādā vien iespēju samaksāt Europark stāvvietai un izbaudīt lietvēju, tā arī Stikla Kalns paliek bezcerības noslēpumā tīts. Tiek aktīvi meklētas grandiozas būves - mega dūņu rezervuāri, tiltu estakādes, zivju un gaļas paviljoni (tik nez kāds tur randiņš). Kā ticams tiek atzīts variants par betona pāļiem blakus AB dambim, jo vienā video, kas jau sen pazudis no interneta, bija redzams kā savos jaunības gados kāds zīmīgs tēls tajā vietā nodarbojas ar PARKŪR! - nu, cik es atceros, viens cits čalis tur pārlēca no viena staba uz otru, bet zīmīgais tēls kaut ko ilgi mudījās. Anyway, varbūt tur blakus varētu būt atbilstošs betona veidojums? Fast forward: būt varētu, bet nav.

Mangaļsalas virzienā Googles karte izmet vēl vienu, nu jau pilnīgi redundantu apstiprinājumu “Papa Misha” kafejnīcas izskatā, bet mēs noparkojamies blakus īstajām kordām un vēl viens hit&run. Šis punkts atsauca atmiņā Liepājas fortus un plāksne atradās tieši tur, kur to gaidījām.

Kā mums tas nereti gadās, aizmugurējais beņķis reizēm īpaši izceļas ar savu domu lidojumu. Tā arī šoreiz, pilnīgā klusumā izskan vājš pīkstiens: “Varbūt tā izdurve ir, rekur šeit? Tur ir tādas trepes un pakešnieki.”
Rāda bildi, a tur augšā tāds milzīgs uzraksts: URBAN OUTDOOR. Ok. Jā. Varbūt. LOL. Koferīts safočēts un safilmēts visos rakursos, īsto skaitli izlobīsim vēlāk. Visdrīzāk, ka šeit derēs 50 EUR vai tie 11 no M3.

6/7 un Stikla Kalns sāk modināt izmisumu. Stipri apšaubāmas un neizprotamas motivācijas vadīti, rubaki sāk orto foto moto loto kartēs skenēt citas piekrastes: Cabo Cafe, Viskaļus, Juglas promenādi un arī kaut kādu betona piestātni pie Juglas ezera. Frāze “Juglas ezera pastaigu takā var apčamdīt zivis” un dažu atmiņas par bunkuru + pamatu pāļiem burtiski uzspridzina smadzenes, atliek tikai braukt. Pēc īsas apvidus analīzes pieņemam stratēģisku lēmumu izvairīties no liekas flekskursijas pa jauno taku un tēmējam uzreiz uz bumbu patvertni. Pilnā loze!
Rūpīgi sekojot mīklā sniegtajām instrukcijām, kalnā skrienot tiek bļauts “Parkūr!” un tas, šķiet, palīdz nenopisties. Plāksnīte iekrīt acīs gandrīz tik pat ātri, cik rubaks uz pakaļas, pēc tam kāpjot lejā.

“Eu, jāreizina cipari! Bet pagaidiet, ar to Izdurvi ir iepisiens.”
Long story short: Rīgā ir vismaz 3 vietas, kur var aiz matiem, bet 7nieka standartiem gana ticami, pievilkt visas koferīša sastāvdaļas (kā jums Ābolu iela, Spulgas (spuldzes) iela, Sērenes (sēras) iela, peldbaseins Sērenes ielā un blakus esošs pamests pamatu grausta objekts, kam pretī vēl ir autoserviss un elektrouzlādes automāts, un turpat blakus arī Hesītis?). Kāds, aprakstot vienu no potenciālajām lokācijām, pasaka zelta frāzi “tas ir tur, blakus H2O” - un tikai pēc vairākām minūtēm pats attopas, ka H2O taču ir ūdens. Ok, gaņau xanax.

-------

Lādes mīkla komandas skeptiskajai divīzijai liek izskatīt variantu par Turību (Jā, TU!), bet nospiedošais vairākums vienīgo mežu Rīgā redz Mežaparkā. Zaļais teātris, skatuve, sporta laukums, jābūt.
Tik daudz hintu mums nevajag, skrienam uzreiz uz Zaļo teātri un tā skatuvi! Viss sakrīt, stūrī pie ieejas kačalka, ir arī kafijas automāti ar americano kafiju, krosa maršruts arī iet garām un zaļajā teātrī notiek koncerti.
Izložņātas novāktās skatītāju solu kaudzes (pārbaudīti 3. rindas soli ar 11. vietu no kofera skaitļiem), izpētīta ūdensapgādes aka, gandrīz arī ielauzāmies elektrības skapī. Apsvērām ideju iztīrīt visus putnu būrīšus, bet tās novērošanas kameras tomēr būtiski ierobežo rīcības brīvību. Izmēģināti visi trenažieri dažādos eksotiskos veidos, bet bez vēlamā rezultāta (vai zināt, ka viņiem var attaisīt augšā plastmasas vāciņus un kaut ko pameklēt trubās, un dažās ir aizdomīgi caurumi?). Tiek pieņemts lēmums paplašināt meklēšanas rādiusu. Turpat zem disku golfa “Oslo” starta plāksnītes tiek atrasts daudzsološs uzraksts: #29nieks 1869173” - skaidrs, jāatrod #7nieks, jo šī NEVAR būt sakritība un arī fonts ir ierastais 7nieka. Vēl rīta svaigās smadzenes sakrusto blackjack ar biljardu un saproti, ka nevar būt sakrītība tajā, ka golfa laukumam ir 21 “caurumi” gluži kā americano biljarda mērķa punktiem. Fast forward: var gan būt sakritība.
Izskraidām visu diska golfa laukumu un iegūstam +3K soļu. Kādā brīdī tiek uziets arī īsto mužiku stienis un Rubaka Kubika plāksnīte. Yess, pirmā ir! Tagad vajag tikai atrast visas pārējās, kas pieminētas mīklas tekstā (vai lādi brikšņos, kur tieši ir forši kalniņi [skatuve]) un tad jau izdomāsim, ko ar to visu darīt! Nu tur, uzvilkt koordinātu nogriežņus starp plāksnīšu atrašanās vietām, sameklēt to krustpunktus (plāksnīte ir stigu krustpunktā un krosa marķējuma sākumā - atkal sakritība?) vai kaut ko tamlīdzīgu.

Pēc 40 min ideja - varbūt jāievada tas teksts atbildes laukā? [..]
Zini to sajūtu, kad gribās iekāpt laika mašīnā?

Atvēries nākamais līmenis ar kaut kādu frāzi, kas pat netiek izlasīta, jo cipari atgādina tel. nr., uz kuru uzreiz arī zvanām. Pēc septītā pīkstiena kāds paceļ: “Labdien, man jums ir sūtījums, uz kurieni piegādāt?”

Kurjers, nepārprotami noformēta zaļā kaste, pasniegts sūtījums, paldies. Bet tad viņš mums rokās iespiež arī pašu zaļo rubaka kubiku, telefonu… pagriežas un aiziet. WTF.
Instrukcija sniedz visas atbildes un beidzot arī Lādes mīkla top pavisam skaidra. Darbiņš jāmīl.

-------

Piebrauc #GanJauSanāks un jautā, vai gaidām kurjeru. Nodomājam: nē, mīlīši, kurjers gaida jūs.
Novēlam veiksmi, palaižam mežā un pēc kāda brīža pienāk arī ilgi gaidītais telefona zvans, uz kuru atbildam ar “Hellou, vī hev a verrī spešal deliverrī forr jū! Vērr du jū vant it tu bī deliverred? Parrking at hipodrroms, jes? Okei, sī jū dērr!”
Kurjeru whatsapp grupas multimediju arhīvam tiek neuzkrītoši iemūžināta otrās vietas picas kastes pasniegšana, tad soma un telefons, pagriežamies un ejam prom. Smiekli. Priekškars. Skatītāji lauž krēslus. Misija izpildīta.

Some say: BEST.LĀDE.EVER!

-------

EDIT: vienreiz kurjers, vienmēr kurjers.

Kad karaļvalsts čatā iekrita ziņa par pazudušo Stikla Kalna plāksnīti un tai sekoja citas komandas minējums/jautājums formā “Jauns gads, tas pats kas iepriekš NLP?”, tad mēs mazliet sabēdājāmies. Nu kā tā, draugi? Tajā brīdī mēs tieši kačājāmies pie Lādes mīklas un labākais, ko varējām darīt, bija atrakstīties ar “aiz mums palika sveiks un vesels, mēs tā nespēlējam”. Krietni vēlāk, pētot trešās puses iesniegtos foto un video pierādījumus par šķietamo plāksnes iztrūkumu dabā, rodas smagas aizdomas, ka kāds ir stāvējis rokas stiepiena attālumā no skaitļa un vienkārši nav paskatījies tieši tur, kur vajag.

Nākamajā rītā, sportiskas intereses dzīts, laimīgais brīvprātīgais dodas tipiskā un ļoti šļapjā kurjera veloflekskursijā no centra uz Juglu, jo nu nevar būt. Galapunktā svaigs sniegs, pēdu pie objekta nav. Vēl viens “Parkūr!”, šoreiz bez nopisiena (practice makes perfect), un rau… plāksnīte - apsnigusi, dzīva un neskarta - stāv pieskrūvēta tieši tur, kur tā bija, kad atradām to pirmo reizi. Pārbaudes process uzfilmēts un iesniegts atbildīgajām instancēm, bet 7nieka kolēģiem izrakstām nosūtījumu pie oftalmologa. Nekas, visiem gadās.

Un ja vēlaties atkārtot mūsu Mežaparka izklaidi, lūk viens no maršrutiem: https://drive.google.com/file/d/1_6DlfMZpOc-NJnOF7irt9aawwjhH29MY/view?usp=sharing

Mēs šoreiz bijām minimālā sastāvā, jo mūsu komandasbiedri nav tik lieli entuziasti kā mēs. Vai varbūt viņi vienkārši ir nopietni, pieauguši cilvēki, kuriem ar šādām “muļķībām” nav laika nodarboties.👾
Tāpēc mēs paziņojam, ka esam atvērti sadarbības piedāvājumiem un gatavi noslēgt līgumus! 🤙🏽 Izskatīsim visus piedāvājumus.

Jaunais gads sākās ar nelielu paniku – pārlasot mīklas, mēs sākumā sapratām tikai vienu - XP. Par pārējām - viss ir slikti!

Pilsētas izdrūve tika sazīmēta ar kolēģa palīdzību, kurš, izrādījās, pārzina katru bruģakmeni Rīgas ielās. Mūsu uzdevums bija tikai atrast veikalu Kr. Barona ielā.

Uzrakstījām arī Mangaļsalas ekspertam, kurš uzreiz noliedza mūsu sākotnējo ideju par “Razbainieka paradīzi” Mangaļsalā – vietā, kur Morālā bedre arī gribēja meklēt. Tāpēc izpētījām citas autobusa galapunktu iespējas, un Šķirotava kļuva par vienu no variantiem. Mangaļsalas eksperts ātri sazīmēja, ka “Tēvs Mihaēls = Papa Misha”, un parādīja kartē bunkuru lokāciju. Bijām priecīgi, jo domājām, ka izvairījāmies no flexkursijas. 🤡

Stikla kalns varētu būt Andrejsalā – tur ir līdzīga vieta. Bet par randiņa vietu mums nebija nekādas nojausmas. Neviens no mūsu rubakiem uz tādu randiņa vietu nekad nav gājis!

“Sarkanā luktura iela” – arī te nebija skaidrības. Bolderāja? Ķengarags? Pēc tam padomāsim vēl.

Pusnakts Rīma – pēc ainavas šķita vai nu Bolderāja, vai Mangaļsala. Tomēr Mangaļsalā jau bija punkts, un Mangaļsalas eksperts apgalvoja, ka tik jaunas restes tur nekur nav. Tāpēc palikām pie Bolderājas. Atsaucām atmiņā kādu citu mīklu no Ventspils, kur bija runa par Karlsonu, un tur bija arī tornis, tāpēc te ātri sazīmējām Bumbu torni. Tam vairākkārt braucām garām, bet nekad nebija iemesla iebraukt.

Ar labu noskaņojumu izbraucam ielās. 😎

PUSNAKTS RĪMA
Tuvākā lokācija, tāpēc sākam ar to. Redzam pēdas – iespējams, lokācija ir īstā. Kamēr viens rubaks uzskrien augšā, otrs no apakšas sāk šaubīties. Koku izvietojums nesakrīt ar bildi. Rubaks noskrien lejā, arī nevar līdz galam sazīmēt vietu, bet pārliecina komandas biedru, ka viss būs kārtībā, koki sakrīt – vajag tikai rūpīgāk pameklēt. Un beigās – veiksmīgi!
1/7

PILSĒTAS IZDRUVE
Cerējām, ka rubaks paspēs atrast skaitli, kamēr otrs uzmetīs apli apkārt kvartālam. Koferis un viss pārējais tiek rūpīgi apskatīts, bet nekā nav. Rodas ideja, ka koferis norāda uz citu lokāciju, un tas šķiet visreālākais variants. Katrā gadījumā to rūpīgi nofotografējam no visām pusēm – varbūt vēlāk noderēs kāds skaitlis vai detaļa.
1,5/7

STIKLA KALNS
Braucam uz Andrejsalu. Ātri saprotam, ka šī vieta neder. Tāpēc dodamies uz drošāku, pārbaudītu lokāciju. 🤡

TĒVS MIHAĒLS
Pilnīgi skaidrs, ka tālāk par 7,5 minūtēm nav jāiet, bet mēs, protams, izvēlamies sarežģītāku ceļu un izpētām gandrīz visus bunkurus un noliktavas Mangaļsalā. To darījām gan vieni paši, gan ar citām komandām kopā. Pēc četrām stundām (!!) flexkursijas mūsu draugi un sadarbības partneri ieteica vēl vienu bunkuru, ko vajadzētu apmeklēt.
2,5/7

WINDOWS XP
Uzreiz sapratām, ka būs sarežģīti. Kāpēc durvis? Kāpēc halāts? Varbūt tas ir “Lisais Alģimants” prikols? Pastaigājām pa pagalmiem, bet pie paugura īpaši nekāpām – šķita, ka nebūs vērts. Tikai vienu reizi, aiz ziņkāres un izpētot salūta kastes.

No citām komandām vairs nebija ziņu. Vai nu visiem bija slikti, vai tieši otrādi – viss gāja gludi.

Bet, kādus kalnus gan nevarētu gāzt, ja blakus ir draugi, kuri vienmēr atbalsta? Tā arī beidzot krita Ušakova ķepka.
3,5/7

Sekoja Sarkanās luktura ielas, kur jau aizmirsām par savu variantu un izmantojam palīdzību no draugiem.
Stikla kalna izpēte - atkal paldies draugiem. Tur mums nejauši sanāca labs taktiskais gājiens, kas palīdzēja arī pārējām komandām ātrāk tikt pie skaitļa un lādes mīklas. #Sadarbība_ir_spēks

Un pēdējā – Pilsētas izdrūve.
Nepabeigtais tilts… Tur bieži esam sēdējuši un skatījušies nekurienē. Bet atkal – bez draugiem neko tādu nebūtu izdomājuši.

LĀDE
Hints atvērts, dodamies uz Mežaparku. Kad telefona otrā galā runā džeks ar indiešu akcentu, mēs apmulsām – sarunas spējas pēkšņi pazuda. Taču, ieraugot Bolt kurjeru uz skūtera, sajūsma bija neaprakstāma. Piebraucot tuvāk, pamanījām pazīstamu seju.

Vai viņi visu laiku zināja, kur ir lāde, un tikai izlikās, ka piedalās spēlē?! Bet, pasniedzot mums somu un telefonu, viss uzreiz kļuva skaidrs.

NĀKAMIE ESAM MĒS!

P.S. Atkal mēģinājums kko uzfilmēt nav veiksmīgs, bet tur ir arī savi nelielie highlight’i.

https://youtu.be/AqinNioStaY?feature=shared

Decembra beigas tika gaidītas ar mērenu satraukumu - vai Jaungada FTF būs un vecgada vakara svinēšanā nevajadzēs atgriezties pie parasto cilvēku izklaidēm. Ar cerībām, ka jaunā gada pirmās minūtes varēs pavadīt, blenžot ekrānā uz kārtējiem #Centrāles👹 Stendera vannas bumbu domu lidojumiem.

>>>

Hmm, kebabpilsēta. Tad jau skaitļi būs tematiski noformēti - kā picu kastes vai maķīša friškas🍟. Bet lāde meklējama diennakts maķītī.

>>>

Rubaku LAN pārtija picai majonēze kristālrežģim netiek žēlota. Tā runā, ka kristālrežģis ļaunos garus atstās 24. gadā un iedos +10 skilu mīklu minēšanā.

10 miņas līdz pusnaktij un maza vilšanās - jādzer Mežezers no parastās etiķetes pudeles, jo stilīgie puikas piemājas bodē izpirkuši visus noskatītos labumus ar Madagaskaras un Skubija dū noformējumiem.

>>>

Windows XP, tāpat kā noteikti lielākajai daļai komandu, krīt pirmais un bez garām diskusijām kartē tiek atzīmēts kaulu lauzējkalns ⛰️🛷 Dreiliņos.

Sarkano lukturu mīkla krīt nākamā. Sākumā gan mulsina bildē redzamā koka tekstūra un tiek pieļauts, ka būs jāveic dienas flekskursija gar Kazdangas ielas dārziņu karaļvalsti. Vēlāk gan no strīt vjū bildēm tiek saņemts apstiprinājums par to, ka bildē redzams nevis dārziņžoga koka izstrādājums, bet gan apakšzeme J. Čakstes un Bauskas šosejas krustā.

Bez garām diskusijām “Razbainieki” tiek nosūtīti uz bij. armijas bāzi blakus Mangaļsalas mola parkingspotam. 24. autobusa gala punkts + Mangaļu šašliki un silikāta kieģeļu pilsētas miskaste, ne? Viens rubaks vēl minstinās, sakot, ka šeit varētu arī smagi aplauzties, tomēr viņa bažas tiek noignorētas, līdz arī viņš pats šo mīklu noliek malā.

Tēvs Mihaēls - hmm, šahists Mihaels Tāls. Rīgā ir Mihaela Tāla iela. Bet kur pie velna Skanstē iebāzt tādu punktu. Īstās vietas apstiprinājums, ka tas būs kāds no Mangaļsalas bunkeriem, tiek iegūts no interneta dzīļu bildes, kur virs viena no bunkura ieejām gozējas vārds “ome” - 15 miņas - tātad var būt arī kāds no apkārtējiem bunkuriem.

Pilsētas izdurve: “Centra nams” - ļoti izklausās pēc operas… un vīri melnos uzvalkos - operas biļešu kontrolieri, ne? Vairāki lidiņi arī turpat netālu. Izskan arī tādi varianti kā Ministru kabinets, Nacionālais teātris, Latvijas Banka (50 EUR), Rīgas pils u.c. Nu vēl ir variants par lido alus sētu un Melngalvju namu kā grezno ēku. Vai Lielo ģildi. Starp citu, pāri ielai no Operas ir arī "Eiropas Savienības māja" (50 EUR), tikai diemžēl pakāpieni neatbilst...

Ar streetview tiek vispirms izķemmētas ieliņas ap Strēlnieku laukumu, pēc tam arī ap Vērmanīti, līdz acu priekšā pavīd īstie pakāpieni un viss saslēdzas pa vietām. Labs. Ģeniāls veikala nosaukuma interpretējums!

Pusnakts rīma - jumtiņtējas dzerošais jaunskungs atmaskots ātri, problēmas gan sagādā īstā objekta noteikšana, jo galvu maisa “smakojošā tara”. Piejūra, bet kur? Krasts pie Lady Cotlin (Kotlin=kotletes), jo Karlsons ļoti mīlēja kotletes 😬. Bet vēl trešais punkts Mangaļsalā būtu jau daudz par daudz. Īsi pirms bāzes pamešanas tomēr tiek atmaskots Bumbu kalniņa skatu tornis un galvā viss saslēdzas.

Stikla kalns - laukuma cietais rieksts. Skaidrs, ka nostiprināts krasts pie ūdens malas, bet kur? Parkour = BK pirmsākumu super mario piedzīvojumi AB dambja pāļos vai Lucavsalā? Grāpju pussalas attīrīšanas iekārtas? Jāmeklē populārs makšķernieku (apčamdīt zivis)+randiņu spots. Te gan akmens Centrāles dārziņā, risky business iekļaut mīklā vārdu savienojumu “populārs randiņu spots” it īpaši, ja Tu tur neesi vedis savu dāmu.👹 Var atrauties ar pannu vai labākajā gadījumā saņemt pārmetumu skatienu. Lai vai kā, neviens ar pannu nedabūja un pēc Rīgas ūdensmalu un patiltu cītīgas pētīšanas ortofoto kartē un reljefa modeļos kā ticamākais variants kartē tiek iebakstīts krasta nostiprinājums Voleros pie laivu ielaišanas vietas Daugavā. Nedaudz uz augšu arī ļoti slavens randiņspota parkings.

>>>

Pulkstens jau nedaudz pāri septiņiem (yes, tieši tik ilgi aizsēdējāmies), jātinas beidzot laukumā, citādi aizmigsim. Atkal visa rubaku nakts ballīte/lampiņu diskotēka visticamāk nokavēta.

>>>

Windows XP pēc čatā lasītā bijām jau sagatavojušies uz pāris stundu nīkšanu krītošā lietus-sniega izstrādājumā, bet, pateicoties komandas biedram, kurš izvēlējās kalnu inspicēt pareizajā augstuma līmenī - ātri un nesāpīgi.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0

Tēvs Mihails - Omas bunkurs ļoti līdzīga arhitektūra, bet līdz galam nav. Tātad 15 minūtes mīklā nav vienkārši teksts un jādodas būs uz nākamo līdzīgo bunkuru. Cūcības likums = pareizā telpa bildes vietai ir pēdējā palikusī loga telpa, kurā ienāk rubaks. Jo, sadaloties un ķemmējot no abiem galiem, tā sanāk gandrīz pa vidu. Zaptes burciņu gan pamana tikai trešais komandas biedrs, kad 2/4 no komandas plauktiņu jau bija, viņuprāt, cītīgi apskatījuši.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0

Razbainieki 1.0. Mangaļsalā - Oh shiiit, kieģeļi ir, miskaste arī, bet īsto meitenes bildi un logo Centrāle aizmirsusi uzkrāsot. *Telefonlaiks*. Saša vēro = Cara (Aleksandra II) akmeņi (divi), kas izkatās kā acis un vēro pretējo krastu - rūpnīcpaliekas pie Daugavgrīvas mola. Viens rubaks ir mega pārliecināts par savu domu lidojumu, kamēr pārējie to uzklausa ar zināmu skepsi un bezcerību par potenciālu flekskursiju turp un atpakaļ.

Pilsētas izdurve 1.0. - auto tiek ierubīts avārijas signāls un ātri veikta koferīša fotosesija. Īstais skaitlis būs nākotnes problēma. Visticamāk M03-11 ir svarīgākā daļa no visa, jo… kaut kāds skaitlis + logo taču, izskatās ļoti būtiski.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0

Razbainieki 2.0. - Pamodies attālinātais atbalsts un novirza mūs pareizā galapunkta virzienā, izglābjot no bezcerīgas flekskursijas.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0
- Ir atvērta LĀDES mīkla.

Sarkanie lukturi - īstā tilta vieta tikai ar pēdējo piegājienu, šo vajadzēja ātrāk mājās izpētīt. Atkristu bezjēdzīga vazāšanās pa patiltes būvlaukuma dubļu vannu.

- Satikto komandu skaits: 0

* Tiek saņemts izpalīdzīgs hints, ka Voleros stikla kalnu neatradīsim. Jes, atkritīs braukšana uz Voleriem, bet paliek divi punkti ļoti neizdevīgās lokācijās - Bolderāja vs Jugla. Rubaks, kurš dzīvo teju blakus Juglas punktam un pie kura komanda bija sākotnēji nobāzējusies, škrobīgs, ka nepazīst pats savu apkārtni, kaut rampai devies garām neskaitāmas reizes.

Nu labi, vispirms rīma, tad atpakaļ uz Juglu.

Pusnakts rīma - viens rubaks uzjož augšup, cenšoties nepaslīdēt uz glumajām kāpnēm un nenomaukties tikpat ātri lejā. Skaitlis izrādās nobāzts tieši tur, kur tas liekas visticamāk. Ātri un nesāpīgi.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0

Stikla kalns - uzsākts atpakaļceļš uz Juglu, līdz ap Iļģuciemu čatā uzpeld ziņa, ka punkts ticis anulēts. Esam izvilkuši jack-potu ar secības izvēli. Šis NLP pavisam neizdevīgi, jo laukuma grūtākais punkts kancelots un viss FTF šakāļu bars ar Centrāles dāvināto vērtību krietni pietuvojas līderiem.

- Atvērta LĀDE - NLP-VŠ uzvarējuši kebabpilsētu. Apsveicam! 🎉

Pilsētas izdurve 2.0 - sīki un smalki tiek inspicēta koferīša fotosesija. Pēc lietu nosaukumu pirmajiem burtiem sanāk gandrīz kā ĀGENSKALNS, bet kur konkrēti? Interpretējot lietu nosaukumus citādi, varbūt arī “ĀGENOSTA”. Bet nu vispār jebko tur var savilkt kopā.

Labs ir, padodamies, spied hint pogu… Pag, ko? Hints mums pilnīgi nenoderīgs. :( Tas nozīmē, ka jāņem zvans draugam opcija.

Interesanti kā pārējiem, bet mums mīklas koncepts šķita 10/10, savukārt par atrisinājumu piešķiram… nesekmīgu vērtējumu. :/ Mīkla līmenī un pati instalācija vienkārši super, tomēr priekšmeti interpretējami tik dažādi, ka līdz patiesajam variantam nekad nebūtu aizdomājušies. Cerējām uz anagrammu/kodu līgumā vai kādu apslēptu norādi Tukumnieka logbukā vai maršruta lapā. Kaut ko tādu pārliecinošu.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0

LĀDE - Zaļais teātris kā variants pāris sekunžu laikā. Braucam, bet vispirms uzspied hintu pārliecināties. Njā… Te vēlreiz ierosinām veidot hintu līmeņus, kur katrs nākamais hints pasaka nedaudz konkrētāk. Ja Pilsētas izdurvē hints mums bija nulles vērtībā, tad šeit negribot viss tika pasniegts uz paplātes un vēl palīdzēts sakožļāt. :( Ne pirmo reizi lādes hints ir pārāk, pārāk precīzs, kaut vispirms gribētos saprast tikai lokāciju.

- Satikto komandu skaits laukumā: 0

Uzgriežam 29 678 425 un klausulē indiešu akcentā atskan: “Yes. Do you want delivery? Bolt delivery? In Mezaparks parking lot? 10 minutes”... ok, nedaudz samulstam, bet dodamies arī atpakaļ uz stāvlaukumu. Nevar taču būt, ka katrai komandai tiek piegādāts unikāls sūtījums…?! Varbūt kādi snacki? Bet kur tad ierastais logbooks?!

Beidzot Mežaparka stāvlaukumā ieripo piegādes vāģis un no tā… izkāpj mums ļoti pazīstamas sejas. Ar zaļo kubiku rokā!

Pārņemam stafeti un sākam savu aktieru izgājienu un gaidām pirmo pasūtījumu. Apstākļi gan sakrīt tādi, ka šobrīd LĀDI neviens cits vēl nemeklē, mums pašiem pāris darīšanas citviet un vajadzība atgriezties bāzes vietā Juglā. Kaut kā nebūt iemudrījam to kubiku auto salonā. Labi, ka komanda šoreiz ierastajā, nepaplašinātajā sastāvā, citādi kādam nāktos braukt atpakaļ ar skūteri. :D

Neesam vēl tikuši galā ar savām darīšanām, kad vienlaikus mūs vēlas sasniegt gan Tomātu padusītes, gan Stalkeri, gan Centrāle. Rubaks indieša akcentā kaut kā pamanās panākt, ka komandas brauc pie mums, nevis otrādi. :D :D Neņemiet ļaunā. :D Steidzamies apdarīt savas lietas, bet abas komandas vēl nav klāt, kad zvana vēl trešā komanda un vaicā pēc savas LIDO gaļas mērces. Fak, ko lai dara, rubakam stress un apmulsums, kā lai iziet no situācijas. “I’m busy! Need to move kebabs around! Please call back in 15 minutes”

Komandas klāt, baļļīte stāvlaukumā un esam noslēguši savu pirmo darba dienu. *notrauš sviedrus no pieres*

Izcils Lādes koncepts, 10/10. Vismaz tiem, kurus trijos naktī necels augšā izbadējušies rubaki. :)

Tātad spēlējam 7nieku četrus gadus, bet vēl nekad nebijām piedalījušies FTF. No vienas puses tas liekas neticami, bet no otras - “ja kkas strādā, tad to nemaini”. Anyways, lūk, mūsu pirmais logbook par mūsu pirmo FTF.

29.⁠ ⁠decembris
#12nieks laiski slīd caur Jelgavas poligonu, spriedelējot, ka principā neesam FTF materiāls un esam mierā ar konceptu, ka 7nieks ir labs izrāviens no ikdienas, lai pabūtu draugu lokā, pabičotos par Mārtiņa šedevriem, redzētu kādu neredzētu LV nostūri un protams paķiķinātu par komandas Garākā kakla īpašnieka potīšu neizturību.

31.⁠ ⁠decembris
#12nieks čatā tiek ielikts balsojums, lai lemtu par nākamo rubas datumu. Joka pēc ir pielikts arī Vecgada FTF. Viens no biedriem atbild pozitīvi. Tad seko vēlviens “+” FTF un pēc īsas konsultācijas ar ģimenes locekļiem tiek ielikts M.Scott GIF ar “Oh my god! Okay, it’s happening!”

Ierodoties komandas Rīgas divīzijas Centrālē, ātri secinam, ka šajā laukumā ar mājas darbu aizrauties nav jēgas. Opcijas daudz. Tā vietā Boltā pasūtam Indian food, ar cerību ka tas dos extra karmas punktus (nedeva) un mieriņā, ģimenes lokā gaidam tos 00:00.

Atverot mīklas, pirmais iespaids liekas tīri pozitīvs. Windows XP uzreiz skaidrs. Nākamo 30min laikā tiek atrastas pareizās Pilsētas Izdurves un arī Mihaēla bunkurs Mangaļsalā. 3/7 vēl pirms 01:00 liekas tīri ok. Ir idejas par Lukturiem un Razbainiekiem, taču jūtam, ka laiks doties laukumā.

Sākam ar Pilsētas Izdurvēm. Skats no malas burvīgs - bars ar lukturiem spīdinās veikala skatlogos, kamēr garām slīdošie zombiji neizpratnē raugās un nesaprot ko notiek. Lecam iekšā meklējumos, bet rodas sajūta, ka kkas nav tīrs. Tik noknipsējam diplomātu, ja nu gadījumā kodu sistēma pamainījusies un nolemjam, ka atgriezīsimies vēlāk.

Tālāk piestājam vecajā armijas bāzē uz Rancēnu ielas pačekot vai Sarkano Lukturu Ielas siena kkur nefigurē. Bloķenes tepat netālu, augstie žogi ir, musars visur apkārt un tās lielās trubas - pelēkās artērijas, tā kā varētu būt. Rūpīgi meklējot Lukturu sienas rakstu, braši pasoļojam garām Razbainieku graffiti un pašam punktam, to pat nenojaušot. Super. Atkal nekā. Nu labi, dodamies tālāk uz Ušakova kepku, tur točna būs.

Sākam sirot. Un sirot. Un sirot. 2h laikā ir pārbaudīts kalns, katrs soliņš, katrs laipas dēlis, katra zīme, inventāra nomas būda, misenes, laternas, utt utt utt. Ierodas arī mentu busiņš, bet ārā tik pretīgs laiks, ka pat viņiem nav kapacitātes kāpt ārā. Ap 5am un esot ar 0/7, sāk iekickot izmisums un šaubas par mūsu piederību FTF klubiņam. Bet nu labi, vakara sākumā nosolījāmies nebičoties, tāpēc lecam auto un laižam uz Mangaļiem. Nu vismaz vienam ir jābūt..

Ar visādām terapētijām pa vidam un komandas #GanJauSanāks sirsnību - beidzot tiek atrasts pirmais punkts. Sazimējam arī Bumbu torni un ir 2/7. Saņemam ziņu no citas komandas, ka visiem ejot diezgan čābīgi. Pēc neilga laika to apstiprina arī Centrāle, ka visiem ir 2/7, 2.5/7 un te pēkšņi ir reality check, ka lai arī pašiem likās, ka ir pilnīga FTF katestrofa, izrādas ir tīri ok. Atgriežoties bāzē, lai iestirpinātos ar filtrēto kūdru un pažāvētu drēbes, iekiko īstā FTF meģija - skats sāk šilierēties, ķermenis vnk sāp un gribas vemt vemšanas pēc. Un kkā mistiski turpini skrollot karti un kko prātot. Līdz visbeidzot ienāk ziņa, ka LĀDES mīkla ir atvērta un, ja godīgi, ar to kopā baigais atvieglojums. Saprotam, ka cīņa ir beigusies un varam atslābt. 1.5h pačučam un tad jau iztīram laukumu, finišējot ar iespējams labāko lādi kāda pieredzēta.

Rezumējot - FTF ir pilnīgi cits zvērs. Bijām šokā cik ātri paskrien tā nakts un kā adrenalīns spēj apmānīt ķermeni un prātu. Un, protams, sveicieni un apbrīns par NLP, kā šo visu var savilkt.

Liels paldies Mārtiņ & Co par šo pieredzi un tiekamies S10E02

Tā kā mūsu standarta 2 cilvēku sastāvs ir sašķobījies, jo vienam no rubakiem konstanti nāk miegs, bieži vajag čurāt, smadzene reizēm aiziet pārtraukumā un piedienas arī citas lietas, kas nāk komplektā ar jaunrubaka gaidībām, tad tiek nolemts, ka Jaunajā gadā ņemsim palīgā divus draugus, kas palīdzēs meklēt ciparus, kamēr lēdija mašīnā varēs gulēt vai lēnām vilkties nopakaļ. Mājasdarbu pildām pavirši, jo nav baigās jēgas. Vienīgie punkti, ko atliekam ir muižas teritorija pie Ķīšezera un Juglas 3D zivju taka.

00:00 mīklas atveram un sākumā, kā parasti, izejam cauri tikai bildēm, cerot, ka kādu no punktiem atpazīsim, un tā arī notiek. Ušakova kepka aka Windows XP uzreiz tiek atlikts kartē. Bet ar to mūsu prieki arī beidzas.. Tiek saprasts, ka Pusnakts rīmā runa ir par Karlsonu un tiek izteikti pāris minējumi, bet nekas konkrēts tā arī netiek sazīmēts.

Sarkano lukturu iela. Diemžēl esam viena no komandām, kas ieberžas un savā maršrutā to atliek kā Kazdangas ielu.

Pilsētas izdurve - nebūs.

Stikla kalns - nebūs.

Tēvs Mihaēls. Te vismaz saprotam, ka tas būs bunkurs. Tikai nesaprotam, kurš tieši.

Razbainieku paradīze tiek mocīta visos veidos līdz paņemam pauzi parunāties savā starpā par visām mīklām. Tiek izteikta frāze «Žēl, ka tā zivju taka nebija, likās, ka būs». Otram rubakam niez mēle pateikt «Nu, Stikla kalnā moš varētu tās 3D zivis pačamdīt», taču apdomājies secina, ka šajā vakarā jau pietiekami daudz sevi apkaunojis ar stulbām idejām, tāpēc teikums uz mēles gala tiek norīts. Kad klusumu lauž sarunas par čiepiņām un televīzija ir nozagusi uzmanību jau pusei no komandas, tad prātā iesēžas apziņa, ka ir smagākā dirsā kā parasti, un parādās motivācija satelītā pārbaudīt visus autobusa galapunktus pēc kārtas. Pie kāda 19.galapunkta, beidzot aci aizķer Rencēnu iela. Viss saslēdzas ar mīklu, bet atliekam ar 50/50 sajūtu. Paskatāmies pulkstenī un saprotam, ka ar šo bēdīgo situāciju ir jādodas laukumā, citādāk sarunas dzīvoklī jau iet tādā līmenī, ka liekas, ka te degradējamies.

07:19 divdesmit eiro ir sagatavoti un esam ieradušies Kazdangas ielā. Žogs neizskatās tik cerīgi kā streetview, bet tā kā redzam vēl vienu komandu un šis bija kā «nu, šis točna būs» punkts, tad turpinām meklēt fotovietu līdz tomēr atmetam ar roku.

Dodamies uz Razbainieku paradīzi. Knapi iesēžamies auto, kad divi «lielie» palīgi jau saldi krāc. Piebraucam un galīgi negribas līst ārā no auto, laukā līst un teritorija tā vien sauc «te varētu būt nariks», bet šīferu un riepu iedrošināti, tomēr modinām pārējos un rāpjamies ārā no auto. 08:26 ar neviltotu prieku izskan vārdi «IR!» un laimīgi, ka vismaz viens cipars atrasts un neesam pilnīgi lohi, dodamies uz auto.

Windows XP. Vēljoprojām līst. Klaiņojam pa Ušakova kepku. Un ilgi klaiņojam. Tā kā atminot mīklu paredzējām, ka šis būs sāpīgi, tad rokas bija nolaidušās jau pirms izkāpām no auto. Ap plkst.10:00 metam plinti krūmos, aizvedam pārējos uz mājām un dodamies mājās arī paši, lai nedaudz pagulētu un turpinātu ar svaigu galvu. Pirms tiesāt mums netipisko padošanos, saprotiet - plkst.10:00 mums bija uzlasīts tikai viens cipars dzīvē un bija viena atrisināta mīkla. Rezultāts diezgan bēdīgs un to pašu izmocīja tieši sākotnēji norakstītais dalībnieks. Ja komandas rezultatīvākais dalībnieks laukumā un mīklu minēšanā ir sieviete gaidību 6.mēnesī, tad jāceļ baltais karogs.

«Nedaudz pagulēt» pārtapa par «pagulēt tā, ka Lāde jau kritusi un lielākā daļa jau finišējuši». Neko darīt, divatā veram vaļā hintus un brīnāmies, ka arī pēc pagulēšanas vēljoprojām esam lohi un nevaram tikt galā ar visām mīklām. Pusnakts rīma un Izdurve nāk rokās tikai ar papildu palīdzību. Par Stikla kalnu- nekas pārsteidzošs, neba pirmā un pēdējā reize, kad nekautrējamies otram teikt sūdus, bet svarīgu informāciju paturam pie sevis.

17:33 savācam Bumbu kalniņu, 18:05 savācam Sarkanos lukturus. 18:31 savācam Windows XP. 19:02 pie Izdurves iestrēgstam. Diezgan ilgi stāvam pie skatloga līdz saņemam palīdzību no malas, ka jāmeklē, kas visiem priekšmetiem kopīgs. Edgars Aivars šķiet tāds visspecifiskākais, tāpēc sākam ar to. Acīs iekrīt sadarbība ar Straujupīti un tad jau arī pārējiem priekšmetiem atrodas sakarība ar šo vietu. Saņemam apstiprinājumu no NLP un dodamies uz tiltu.

Ar Tēvu Mihaēlu negāja tik gludi kā gribētos. Likās, ka internetā atradām fotovietu- logs īstais un virs tā uzraksts Ome, bet dzīvē izrādījās, ka iekšpuse galīgi nesakrīt ar bildē redzamo. Tā nu aukstuma un lietus mudināti izdomājām atkal krist uz nerviem NLP un 21:15 beidzot cipars sazīmēts.

Lādes mīklu atverot, uzreiz tiek saprasts, ka runa ir par Mežaparka Zaļo teātri, bet esam gana daudz šodien mocīti, tāpēc katram gadījumam atveram hintu. Un, tāpat kā citiem, sanāk ieraudzīt par daudz. Bet pat ar visu to, mēs turpinām tupīt un attopamies žoga nepareizajā pusē. 22:24 sazīmējām arī plāksnīti un nedaudz apmulsuši zvanām uz numuru. Esam pārsteigti, ka Mārtiņam ir izdevies atrast kādu duraku, kurš dzīvo netālu no Mežaparka un parakstījies 2 mēnešus 24/7 random laikos piegādāt Lādi rubakiem. Smejamies, ka šis laikam nezina kam piekritis. Līdz pēkšņi nakts melnumā attopamies kā duraki ar kubiku mugurā un smiekli vairs nenāk.


P.S.
Reiz senos laikus, kā parastie ļaudis, 1.datumos vienmēr bijām mājās siltumā un lielākā avantūra bija geocache. Līdz brīdim, kad mierīgo dzīvi lauza vārdi «Man ir apnikušas tās plikās petenes kokos. Esi kaut ko dzirdējusi par 7nieku?».

Pirms sākt spēlēt 7nieku, vēl aizbraucām uz pāris lokācijām, lai saprastu, ko sagaidīt. Uzkāpām pa šaubīgām koka trepēm pamestajā Olmaņu tornī un sapratām, ka pavisam mīksti neesam un varam vismaz pamēģināt. Pirmās trīs 7nieka spēles aizvadījām brīvdienās tūristiņā staigājot pa punktiem dienas gaismā un bildējot, bet tad mūs abus sāka tirdīt doma par FTF nakti. Saēdušies drosmi dienas gaismā, izdomājām iet spēlēties ar lielajiem puikām. Ieradāmies spēļu laukumā un ātri tikām atsēdināti atpakaļ. Divatā sēdējām auto, bakstījām savus telefonus un ar mutēm vaļā noskatījāmies kā piebrauc vairāki auto, no tiem izlec bars rubaku ar rācijām, katrs izšķīst uz savu pusi un pēc pāris minūtēm jau lec atpakaļ auto, izvelk savus portatīvos un aizbrauc tālēs zilajās. Toreiz sajūtas bija kā sākumskolas bērniem, kas mēģina iestāties maģistrā.

Ir pagājuši 4 gadi un nekas jau diži nav mainījies, turpinām divatā sēdēt auto ar saviem telefoniem, tikai tagad sajūtas kā diviem studentiem, kas moka maģistra darbu. Arī šis laukums nebija izņēmums un maģistrs palicis neuzrakstīts. Ir bijusi doma par suņa paņemšanu un apmācīšanu uz Mārtiņa smaržas meklēšanu, lai punktos palīdz ciparu sazīmēt, bet, tomēr sākumā pamēģināsim uztaisīt komandai 3.spēlētāju, kas varēs izložņāt šaurās vietas, kurās paši negribam līst. Paldies Centrālei un citām komandām par šiem neaizmirstamajiem un tiešām episkajiem piedzīvojumiem 4 gadu garumā. Katru FTF nakti mēs gaidām ar nepacietību, gluži kā bērni gaida Ziemassvētku rītu! 7nieks ir bijis mums līdzās no brīža, kad tikko iepazināmies un sākām īrēt tukšu dzīvokli līdz brīdim, kad esam iegādājušies savu dzīvokli, precējušies un gaidām bērniņu, un ceram, ka 7nieks turpinās būt mums līdzās vēl daudz citus dzīves gadus. Šīs gan vēl nav atvadas, kamēr puncis netraucē ielīst mašīnā - tiekamies nākamajā FTF naktī! Mamma jau smējās, ka nedaudz baidās, ka bērns piedzims kaut kur Statoil stāvvietā. 😁

“Kad #Centrālei neviens neraksta…”, <A2 3-1> reports

Īsā versija. Mīklas superīgas, precīzi tēmā, bet risināšana = laika kapsēta. Lāde = 1000% dopamīns. Cepuri nost autoru kreativitātei! Un paldies par afterparty!

Megagarā versija. Ar šampja līksmību un pirmajiem salūta pirdieniem uzmetām acis mīklām un uzreiz atzīmējām vienu mīklas lokāciju - Ušakova kepku. Nu, kurš gan to nezina Rīgā? Pārējo, virspusēji pārskrienot, atstājām uz rītu, jo uz Jauno gadu taču salūta petaržu dūmi visu aizmiglo, vai ne? Ai, nē - vēl taču Sarkano lukturu iela ir Avotu iela - tā Google saka. Tās priežu skujas gan diez vai tur varēs meklēt, bet pagaidām piefiksēts.

No rīta viss kā pa miglu - salūta dūmi laikam vēl nav izvējojušies, taču Barona ielas bruģi ne ar ko nevar sajaukt - visai ātri, kaut arī nedaudz miglaini tiek atzīmēta Urban Outdoor netālu no Vērmanīša. Un pēc kādas stundiņas izlec ļoti līdzīgi logi Mangaļsalas fortos - tur intereses pēc degunu iebāzis viens čels un detektējis ļoti līdzīgas lūku ailes iz pazemes. Tā kā rīta rasola papildinājums dikti spiež vēderu, tiek izlemts nemocīt smagās janvāra pirmās dienas galvas un doties vieglā izbraucienā uz Mangaļsalas fortifikācijām - vienai no tām jau tā kā būtu jābūt. Visticamākā - Mangaļsalas krasta baterija. Brauciens cauri visai Rīgai, pa ceļam gandrīz tiek piestāts pie Andrejsalas, jo tur pa ceļam manīta pamesta ēka ar skursteni, kurai blakus baznīcas tornis bez krusta - varbūt te padre Mihailo tusē? Taču otrs rubaks tik dikti grib nokļūt Mangaļsalā - tur toč’ kaut kam jābūt! - ka neļauj pat padomāt pie šīs pēkšņās idejas.

Mangaļsalā, kā par brīnumu, pirmajā janvāra dienā ir nevāji daudz cilvēku, jo īpaši pie pirmajām Googlē atzīmētajām fortifikācijām - daži pat pēc rubakiem izskatās. Laikam īstā vieta būs. Izstaigājam pirmās fortifikācijas, izmaināmies ar dažiem tādiem pašiem lukturīšu dancinātājiem, taču vajadzīgās ailes kā bildē neatrodam. Nākamās fortifikācijas - līdzīgas, bet nav īstās. Atrodam divu citu spēļu punktu vietas, taču 7nieks te neko nav zīmējis. Diena sliecas uz vakaru, sāk krēslot. Pavazājamies vēl pa mežu, bet nekā laba te vairs nemana - līst lietus, no pusnakts sniega ne miņas, zeme vietām pārvērtusies mīkstos dubļos. Jau galīgā krēslā dodamies uz pēdējo pieturas vietu - bijušo armijas bāzi un krasta artilērijas bateriju turpat netālu. Līst stiprāk, mūsu ziemas apģērbs laipni sūc visu iekšā. Armijas bāzē, protams, nekā nav, taču grafiti uz sētām un ēkām ne sliktāki kā Provodņikā - jau tas vien attaisno braucienu uz šo vietu, kaut arī rodas pamatotas šaubas par to, ka mēs šeit tiešām kaut ko atradīsim. Ir satumsis, ūdens Daugavā ir pacēlies diezgan pamatīgi, stiprais vējš lietu dzen tieši acīs, bet mēs bijušajā militārajā bāzē neesam vieni - te vēl kāds vazājas, lukturīšus spīzdinot. Krasta baterijā arī neko neatrodam - vien riktīgi mežakuiļu rakumi, negants vējš, slapji krūmi un dažas sausas munīcijas noliktavas pie lielgabalu tureļu vietām. Tukšpadsmit. Atpakaļceļā, brienot pa piekrastes brikšņiem, izdodas uzdurties “otram rubakam” kaut kādu krūmu pudurī. “Hintu vēri vaļā?” - šāds ir jautājums. Ir pagājušas gandrīz 4 stundas, maldoties pa pielijušo mežu, pirmais besis jau klāt. Taču izrādās, ka krūmos tusē nevis “otrs rubaks”, bet gan piedzīvojumu meklētāju pārītis ar lukturīti, kas ir visai izbrīnīti par tik nesaprotamu jautājumu. Mēģinājums uzzināt otras komandas nosaukumu noved pie vēl lielāka izbrīna - pat grūti noticēt, ka šādā suņa laikā vēl kāds varētu pētīt Mangaļsalas pamestās fortifikācijas tikai tāpēc, ka sagribējies izlocīt kājas. Bet tā nu ir… Atgriezušies mašīnā, izmirkuši un kārtējos dubļos nošmulējušies, izlemjam atvērt hintu, lai saprastu, kura tad ir īstā fortifikācija. Hints izbrīna un nošokē - “apakšzemes pilsēta”, kuru mēs pat nebijām procesējuši. Kļūst uzreiz skaidrs, ka “šeit vairs nav ko meklēt” - kas tā par pilsētu, domās vēlāk, pagaidām poņas nav nekādas. Jābrauc tālāk - uz Ušakova kepku.

Windows XP izraisa smaidu - ģeniāla mīkla. Pirms kāpjam ārā no mašīnas, iepazīstamies vēlreiz ar mīklu. Iepriekš neizpratnē detektēais iPhone beidzot tiek pārkvalificēts uz “šļūcamo ābolīti” - tam te īstā vieta ziemas laikā. Daudzās durvis un nespēja piegādāt īstajā vietā - tas laikam māju pusē būs. Vai nu kaut kas uz kalna vai kaut kur pie daudzdzīvokļu mājām. Pie kalna nikns vējš, lietus sijā kā no pārpilnības raga, bet mēs sākam lāčot pa dubļiem un peļķēm. Sākumā tiek nopētīti koki tajā kalna pusē, kur lielais bērnu laukums - a ja nu… Protams, ka nav. Viens rubaks paceļas augšējos “kalna” stāvos, otrs brien pa apakšas žampu, mēģinot izpīpēt, kur te kaut ko var piespraust, uzzīmēt vai pieskrūvēt. Klajš plikums ar dažiem brīdinājuma transparentiem, uz kuriem nekā nav. Pa sānu ceļu piebrauc vēl pāris rubaki, gar sētu aizskrien un uzkāpj kalnā, pa ceļam aktīvi pētot visādus zāļu kušķus un vībotņu krūmus. Tas mazliet izbrīna, taču nepārsteidz - ja tur kaut kas ir, otrs rubaks kalna galā pamanīs. Nepamana, tāpēc satiekamies pie trīsstāvu autostāvvietas un dodamies meklēt “halātā salstošo vīru” māju iekšpagalmos. Vietējie iedzīvotāji ļoti aizdomīgi mūs nopēta, taču neko nesaka. Nopētām solus, durvis, ārējo kāpņu margas, miskastes, transformatoru būdas, ceļazīmes un dzīvokļu logus cik augstu vien var redzēt - nekā. Nopētām autostāvvietas sienas, iebāžam degunus iekšpusē, nopētām miskastu novietnes - nekā. Laikam jāpēta kalns no otras puses, tāpēc pa dubļiem un lietu brienam no otras puses apkārt uz bērnu laukuma pusi, taču pa ceļam neko vairāk par peļķēm un dubļiem šajā lietainajā vakarā ieraudzīt neizdodas. Pie bērnu laukuma uzplaiksna cerība, ka durvis, ko nevar sameklēt, ir tās, kas nav apzīmētas pie publiskās tualetes bērnu laukuma malā. Fiksi aiz sētas iekšā, lukturīši ieslēgti un sākam tos dancināt. Nopētām durvis, vienu celmu, dodamies pie otra, taču nepaspējam, jo uzrodas apsargs un aiztriec mūs ellē ratā, piekodinot uz sētas nemīzt, citādi bietē dabūsim. Galīgi izmirkuši un noskumuši aizvelkamies līdz mašīnai, atveram hintu - mde, skaidrs, ko tie rubaki tajās zālēs meklēja… Piebraucam tuvāk, mēģinām tikt aiz sētas tuvāk MCITY, taču atkal apsargs priekšā - sūta dzert citur. Atkal velkamies pa dubļiem gar sētu - domas dalās, kur meklēt. Viens rubaks ir tā sabesījies, ka aizskrien gar sētu un mēģina tikt teritorijā pie hintā norādītās ēkas, kamēr otrs brien kalnā un spīdina lukturīti visapkārt, reaģējot uz katru spīdekli - čipšu paku, folijas gabalu, cigarešu iepakojumu un citiem sūdiem, kas izbārstīti pa kalnu. Tuvāk virsotnei tiek manīts vēl kāds vientuļš rubaks, kas skumji bradā pa kalnu. Beidzot tiek sazīmēti interesanti zāļu kušķi, kas līdzinās hintā aprakstītajiem, taču jāpagriež meklējumi uz otru pusi, lai netraucētu tam citam rubakam meklējumos. Diemžēl izvēlētajā virzienā nekā laba nav, nākas griezt atpakaļ un iet pretim aizdomīgi stāvošajam stāvam. Sveiciens, īsa vārdu apmaiņa “Atradi? Nē? Nu, veiksmi!” un pēc tam atgriešanās pie netālu esošā lielā zāles kušķa. Nu, protams! Neatrada, kā tad! Smaids pār visu ģīmi - turpat zālē vien ir. Nu, Centrāle! Nu, pakaļas! Tiek samedīts otrs rubaks, paziņota prieka vēsts un nolemts aizbraukt vēl līdz Barona ielai, taču mašīnā nāk apskaidrība, ka tā nav laba ideja. Pa šīm divām stundām pie Ušakova kepkas esam izmirkuši tā, ka pat apenes slapjas - steidzami jāpērk ūdensnecaurlaidīgs rubas apģērbs, jo ziemas jakas lietū ir slikta izvēle. Pirmajai dienai pietiks.

Otrā diena paiet Mišelina un sarkanu lukturu zīmēs. Pazemes pilsēta 2 ha platībā tiek izprocesēta pēc dažādiem sižetiem un rakstiem Centrāltirgus pazemē, vienīgi kā rubaki tur iekšā bez sasistiem ģīmjiem iekļuvuši? Dienesta ieeja Centrāltirgus Gaļas paviljonā atkrīt, ieeja no kanāla puses pretim Autoostai arī manāmi šaubīga, bet slepenas ejas šo izremontēto 2 ha valstībā neizdodas atrast. Ļoti dīvaini… Vai tad tiešām Centrāle gar speķiem līdz zaptes burkām pa tiem labirintiem zagusies vai vienkārši nopirkusi tūrisma maršrutu pazemē visiem rubas dalībniekiem? Un kāpēc tieši zaptes būtu jāglabā Centrāltirgus pagrabos? Galīgi nesaprotami… Jāmeklē cita pazemes “pilsēta” labajā krastā. Ienāk prātā Andrejostā manītais baznīcas tornītis bez krusta galā - varbūt tā ir slepenā ieeja Mišelina zapšu valstībā? Tiek pārraktas visas atrodamās un neatrodamās kartes, bet nekādu pazemi tajā vietā uziet neizdodas. Vien to, ka baznīca ir “integrējusies” kaut kāda fabrīķa sienās un blakus ostas graudu elevators, kas it kā pamests? Varbūt zem tā elevatora kaut kas ir - bumbotava vai ostas darbinieku slepenie zaptes kambari? Izdodas pat uzrakt tās būves projektēšanas pastāstus - pazemes tur nav. Nu, ja nav, tad nav - pētīs Maskačkas rajonu. Tur kā reizi manīta Svētā erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīca - šamējiem pagrabā taču zaptei jābūt? Gan tā, gan šitā pa karti un internetu apkārt - šķūņu koloniju paliekas izdodas atrast patālā apkārtnē, taču pazeme? Nē, nav manīta, vismaz pilsētveidīga. Kur to “pilsētu” pazemē meklēt - vvz…

Uzmanība tiek pārslēgta uz Sarkano lukturu ielu, jo aprakstā kaut kas pazīstams manāms. Otrs rubaks arī no darba pārvilcies, “izslāpis un nobesījies” pēc mīklām - var kopā mocīties tālāk. Krēslainā otrās dienas pievakarē beidzot kaut kas iedur pakaļā un “sanošie vadu zari” tiek pavisam droši nolikti Ziepniekkalna mazdārziņu miskastē (pelēkās artērijas) starp “Dzintaru” Mālu ielā (māli = sarkanie ķieģeļi, Mālu iela = Sarkano lukturu iela) un elektrības apakšstaciju pie Kazdangas ielas (izdangātie ceļi, safari), ar Googles bezmaksas taksi atrodot smuku jauno priedīšu puduri pie bildē līdzīgas koka sētas uz tās pašas ielas. Turpat netālu mežā jau šķūrē pēdējo Dienvidu tilta nobraucamās daļas kārtu. Versija tik droša kā bankā! Entuziasms kūsā nejēgā, tiek steigā kājās maukti apavi (parastās krosenes - tas būs ātri!), taču otrs rubaks uz to nepavelkas un paliek mājās. Līdz atzīmētajai vietai ko iet sanāk kāda pusstunda, varbūt mazāk (dzīvojam netālu) pa izmīcītiem dubļiem, peļķēm un vārgu Jaungada nakts sniedziņu, taču bildes vietā vien zemes valnis, milzīga žagaru čupa un sagāzta sēta. Nu, ko - laikam tas tomēr nebūs ātri… Nakts melnumā ar lukturīti tiek uzsākti bildes vietas un skaitļa meklējumi tumšajos mazdārziņu labirintos. Stundas laikā tiek izskraidītas visas takas un celiņi apakšstacijas apkaimē, pa salstošajiem dubļiem traktoru izmīcītajā sānceļā pažūrēts dziļāk mežā esošajos mazdārziņos, iebāzts deguns visādos bomžu arhitektūras čūkslājos, bet bildes vietu, kur nu vēl skaitli, atrast neizdodas. Tiek pieņemts “pareizais” lēmums migrēt tuvāk “Dzintaram” - tur sētas augstākas un smukākas. Safari gar riepu kaudzēm, miskastu pūžņiem zem sanošajiem vadiem uz “īsto” pusi - arī te nekā nav. Sētas smukas, taču neko bildē redzamu te nemana, priežu nav vispār. Kādās šī tumšā labirinta krustcelēs pēkšņi novējo TĀDS smaķis, it kā kāds būtu Toi-Toi būdiņu apgāzis - kaut knaģi degunā kabini! Viebdamies tiek pavērsts lukturīša staru kūlis atpakaļceļam un… Sētmalē kāds bārdains bomzis ar sarkanu seju “spīdina savu mēnestiņu”, nu, tobiš, kakā. Pārsteigums tik liels un pēkšņs, ka lukturītis paliek iesaldēts virzienā uz bomzi, labi izgaismojot šo “improvizāciju sētmalē”. Tā viens uz otru - rubaks un bomzis - lūkojas vairākas garas sekundes līdz rubaks dziļā mulsumā izgrūž atvainošanos: “Piedodiet…” “Иди на***!!!” nosēcas bomzis un, piesarcis, spiež tālāk savu darīšanu. Vēlāk, atpakaļceļā uz mājām, nāk nožēla, ka neienāca prātā nobildēt šo skatu (telefons bija pa rokai) - varētu pretendēt uz Pulicera prēmiju tēmā “Kur nevajag #7nieka punktus meklēt”. Ar nolaistām biksēm jau vēl neviens nav panākts...

Trešā diena. Jau no rīta tiek sarunāts, ka beidzot jāaizbrauc uz to Barona ielu vienreiz. Bet ir bēda - pēc iepriekšējā vakara piedzīvojumiem “cietušas” rubaks morālo traumu laikam ir noskalojis ar pārlieku lielu ruma devu, tāpēc saputrojas “meistarībā” un uz Centru teš, cenšoties tur nokļūt pusdivpadsmitos nevis pusdivos, kā norunāts. Par laimi, nostrādā vairāki faktori, kas novērš šo “błąd”- tiek nokavēts autobuss, otrs rubaks nikni izlamā un Vienradžu Šļepkavu eņģelis-mocītājs sakontaktē mūs un piedāvā palīdzību. Prasām atpazīstamības zīmi padrem Mihailo, lai vismaz meklējumu rajonu beidzot varētu iezīmēt. Ielido hints par “papa Misha” Googles kartēs, kas norāda uz Mangaļiem. Tāpat VŠ nohinto par garāko fortu, ko var redzēt Grauztos, bet kas nav kartē. Mums acis kvadrātā - kā tā? Kāpēc tik dumji esam? Pa dienu pēc vieniem esam Barona ielā, pa ceļam uz bildes vietu pie mājas sienas pamanām “Hugo Boss” reklāmu, kas pēkšņi savelkas ar mīklu un ir ideja, ka īstā vieta meklējama būs kaut kur Elizabetes ielā. Taču “Urban outfit” skatlogā atstātais koferis uzreiz nogalina šo ideju, jo nekas neliecina par tās pareizību. Vairāk kā pusstundu mīcāmies un salstam pie skatloga, garām ejošie “nezinīši” komentē viens otram šo “Padomju laika relikviju”, bet mēs aktīvi komunicējam ar VŠ, kas pendelēm vien virza domas pareizā virzienā - salstam, mokāmies, minam, dažbrīd galīgi greizi (šmiga, evakuators, morgs, kapsēta = lokācija pie Ausmeņa kebabnīcas, jo Centrāle to čatā pieminēja) (Daugavā ūdens, lampiņas kā svētku apgaismojums, svecītes uz Lāčplēša dienu, senā grāmata, jo kaut kas vecs, cirkulis un lineāls, jo skolnieki (bijusī Pionieru pils) = lokācija pie Rīgas pils, vienīgi to ābolu nav kur nobāzt) (kārts ar krupjē attēlā, it kā melna bankas karte, breloks ar iegravētām 50 kaut kā nokrāsām = Fēnikss vai cita laimētava, kazino kaut kur), taču VŠ virza tuvāk ar roku rakstītajam teicienam, kas atbilst Sokrāta deklamētajam sendienās. Tad piesienas cirkulim un lineālam, liekot procesēt, kur arhitekti, inženieri vai skolnieki zīmē apaļas “saulītes”, līdz tiekam pie Ķīpsalas RTU inženieru faķa, bet esam tā pārsaluši, ka izlemjam doties mājās, kamēr sabiedriskā transporta laika biļete vēl derīga. Autobusā pirksti ātri atsilst, ar VŠ pendeļu palīdzību izprocesējam H2O 6 kvartālu, pēc tam Tiltu uz nekurieni, līdz beigās nonākam līdz Filozofu rezidencei, kas it kā ir īstā vieta. Svecīte ir turpat netālu esošie kapi, lampiņa - kaut kāds laternas stabs vai izgaismota skaitļa instalācija kā Enter Gauja laukumā, jo koferī zem grāmatas detektēts šī laukuma rubaku logbuks.

Mājās mokām katrs savu mīklu - viens neveiksmīgi iesākto Sarkano lukturu ielu, otrs Razbainieku paradīzi. Ar lukturiem iet ļoti grūti, jo nevar saprast, kurā vietā mazdārziņu miskastē ir nolikts punkts. Doma ir, ka bildē redzami betona atbalsta pīlāri augstsprieguma līniju stabiem, bet nekur nevar atrast vietu, kas būtu 4-5m augsta. Vizināmies ar bezmaksas Google taksi bezjēgā - no Mālu ielas (sarkanie lukturi) līdz Kazdangas ielas galam. Pie elektroapakšstacijas kādā sānielā atrodas viena smuka būdiņa pie privātmājas, kas it kā derētu bildei, bet nu ļoti šaubīgi. VŠ apžēlojas un izstāsta anekdoti iz dzīves par pūci un ūpi, mums loģika nedalec galīgi. Mēģinām mazdārziņos, mežā un apkārtnē meklēt kaut ko saistītu ar ūpi, bet nav. VŠ hinto “gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz… u-ūū”, ko pārprotam kā kaut kā maza meklējumus kaut kur tālumā (tobiš, Sprīdītis, jo citāts no A. Brigaderes meistardarba). Beidzot pievēršamies Dienvidu tilta balstiem, jautājot VŠ vai īstie. Mūs spiež meklēt tiem tuvāk, prasa meklēt ielas apkārtnē (baigi imponē Priekules iela, kur meičas sarkano lukturu gaismā zīmējas, bet nav) līdz beigās ieraugām Dienvidu tilta otrā pusē Ūpju ielu, kas beidzās tunelī un iziet uz Gulbju ielu Turpat ar bezmaksas taksi var redzēt daudz priedītes un pareizo sienas ģeometriju. Ehh, lašaras… Otrs rubaks Dreiliņos ir atradis Rīgas privāto kapsētu, pēc hinta meklējot trubas. VŠ saka, ka gluži nav, bet… Sazīmējam mežā pamestu Padomju formāciju, kur gadus sešus atpakaļ ar ričukiem ir braukts cauri un šis tas fotografēts. Īstā vieta!

Tā kā mēs uz piedzīvojumiem naski, diezgan ātri safīčojam, ka deviņos vakarā jādodas atkal laukumā - Ziepčiks, Ķīpsala, Mangaļi, Dreiliņi - te piedzīvojumi ož uz stundām četrām. Pirmo ņemam mums tuvāko Dienvidu tilta punktu gājēju tuneļa apkārtnē. Mašīna tiek noparkota kaut kur Kazdangas ielas galā, jo ir baigi labā doma ar kājām fiksi aizčāpot līdz tam tunelim - cik tad tur iet! Mhm, fiksi gan… Apmēram 20 minūtes maldāmies pa rakumiem, vai nu iznākot kaut kādā dūksnājā vai mēģinot ieskrējienā šturmēt aktīvās štrāses joslas, lai sāpīgi atsistos pret augstajām borģūrām. Nākas vien rāpot apkārt visai štrāsei un neganti spļaudīties par “spožo ideju”. Pie tuneļa sākumā nopētam sienas uz abām pusēm, tad tunelim abas sienas, tad otru pusi, tad atpakaļceļā atkal tuneli. Ir doma, ka cipars ir vai nu uzkrāsots uz kāda no grafiti (kas samērā maz ticams, bet ja nu) vai pielipināts pie lukturiem. Lukturi it is. Ņigu ņegu atkal pāri joslām, rakumiem un bedrēm līdz mašīnai - kopā stunda pazaudēta, lai brauktu uz Filozofu rezidenci pie Ķīpsalas.

Rezidencē sanāk ieberziens uz vairāk kā stundu. Nopētām stiklotās margas, lūram abu torņu foajē, mēģinot saskatīt izgaismotu instalāciju, izprocesējam soliņus, basketbola grozu, buru laivas instalāciju, bērnu laukumu, blakus esošos kokus un celmus, garāžu jumtu teju visā garumā, aizvelkamies laternu un ozolu alejas (rezidences mājaslapā bija pieminēta) meklējumos uz Latvijas Bankas ēku, bet novaikstāmies, redzot kameru daudzumu. Tālāk tiek pārbaudīts gandrīz katrs koks un kaķu mājiņa pakalnā aiz rezidences, nokāpts zemāk līdz autostāvvietai, aptaustīta “Puto” automazgātuve pāri ielai mazajā stāvplacī, kur mums mašīna novietota - galīgs tukšpadsmit. Pētot tālāko meklējumu areālu aiz Tilta uz nekurieni, “sapņojot” par kapu apmeklējumu pusnaktī, bradāšanu pa H2O 6 kvartālu, taustīšanos gar Zundas kanālu iepretim RTU ēkām, iedomājoties, kā mūs mocīs atkal VŠ, ja tiem kaut ko jautās,, šermuļi pār kauliem skrien, psihe neiztur un stīviem, pārsalušiem pirkstiem sūtam SOS #Centrālei. Atnākusī ziņa liek mūsu sasaldētajām smadzenēm nograbēt turpat līdzās uz asfalta. Par laimi hints ir ļoti precīzs - Tilts uz nekurieni, laterna. Var jau būt, ka pēc nedēļas to visu būtu sazīmējuši un pareizā secībā salikuši, iegāza tas, ka savā loģiskajā ķēdītē tiltu bijām nolikuši pirms Filozofu rezidences, kas bija domāta kā galējā vieta. Patiesībā to kofera instalāciju varēja likt kā mīklu bildē - tāpat daudzi ieberztos.

Mazliet ieskābuši atkal braucam uz Mangaļiem, šoreiz precīzi noliekot piebraucamo vietu stāvvietā pretim kartē neatzīmētajam fortam. Taciņa mežā labi iestaigāta un apmēram pusnaktī lienam iekšā pirmajā caurumā betona veidojumā, kas izgaismojas lukturīšu gaismā. Kas par episku galeriju! Wow! Viss negatīvais pazūd kā nebijis, dopamīns bungo ausīs, bet mēs skaitām ieejas 1, 2, 3, 4, 5, 6 - nav… Hmm, kur te vispār šajās lādiņu noliktavās ir zaptes plaukti? Kas ar to ir domāts? Smadzenes šo procesē kādas sekundes līdz ienirstam kārtējā nišā un ar - wow! - atkal sākam pētīt interesanto anturāžu. Baigi foršā sajūta kaut kādā pazemē pusnaktī vazāties! Smejoties, ķiķinot un viens otru biedējot, vienā brīdī uzduramies kaut kādiem plauktiem vienā no aizmūrētajām nišām. O! Laikam ir! VŠ kaut ko hintoja, ka punkts noslēpts līdzīgi kā fortos Liepājā. Skaidrs, jāskatās “aiz” kaut kā. Un ir arī! Tikai mazliet vēlāk pamanām uz sienas citas spēles skaitli, kas norāda uz “06.-to istabu”. Šis bija forši! Pēc tam gan vēl minūtes 15 vazājamies pa šo “apakšzemes pilsētiņu”, izbaudot tās unikālo šarmu. Labs!

Pusstundu pārbrauciens pa jauki izgaismotajām, bet absolūti tukšajām Rīgas ielām uz Dreiliņu pusi. Ir sācis snigt lielām, mīkstām pārslām. Netālu no galamērķa Rencēnu ielā iztraucējam kādam stirnu trio ganīties pie siltumtrases trubām, pagaidām līdz tās neticīgi iesoļo mežiņā. Galapunktā teritorijā iesperamies pa mīkstā sniega segu un drīz vien sazīmējam bildes grafiti, lai pēc neilga brīža otrā pusē atrastu skaitli uz staba. Pēc tam gan mazliet pavazājamies pa šo špocīgo teritoriju nakts melnumā, pētot interesantos zīmējumus uz sienām lukturīšu gaismā. Kā divi apsniguši sniegavīri atgriežamies pie mašīnas un ap diviem naktī esam mājās. Foršs spontāns piedzīvojums!

Rīts nāk ar dopamīna paģirām un prasās vēl piedzīvojumus, vienīgi kauli tik stīvi, it kā vakar uz moku beņķa pabūts. Ir palikušas divas mīklas, viena no kurām nav atminēta, bet skaitlis ir - FTF naktī “atceltais” Stikla kalns. Sākam procesēt Pusnakts rīmu - no pēdējās rindkopas ļoti ātri tiek sazīmēts Karlsons (Zviedrija, pedofilijas skandāls = Astrīdas Lingrēnas romāns par Karlsonu, kurš bija labākais draugs 8.-gadīgajam Brālītim, rudie mati, stingrā guvernante Bokas kundze utt.), taču tas absolūti neko nedod. Hints vispār uzspridzina smadzenes, jo nepalīdz absolūti nekā. Tas mīklā vairākkārtīgi pieminētais jumtiņš un norādes uz kuģi, vētrām liek domāt par kaut kādu “tējas namiņu” piekrastē vai pie Bolderājas karjera (betona veidojums ar restotiem logiem), saknes vairāk norāda vai nu uz karjeru vai Smilšu kalnu netālu no “Bumbu kalniņa” skatu torņa, taču tās restes… Vienu brīdi izmisīgi pētām Bolderājas piekrastes baterijas, jo tur kaut kādi restoti logi (nē!), tad dīvainu ēku pie Ziemas ostas piestātnēm (netālu no Bolderājas kuģu remonta rūpnīcas - nē!), tad beidzot tiek pamanītas divas helikopteru nolaišanās vietas un blakus esošā NBS SUV bāze (rekur karlsoni-piromāni - nē!). Par laimi VŠ mūs brīdina tur nebāzt degunus, lai labāk nejautājam, kāpēc. Hmm, Vētras, Dzelmes un Ielejas ielas tuvāk Vakarbuļļiem - nu, gluži kā mīklā (nē!)! Tiek hintots meklēt “šaipus Buļļupei”. Jaunie Bolderājas kapi? Silts. O, Karlsons nomedījis piromānus, un tagad tie štābeļiem guļ kaut kur pie kapiem (nē!)? “Lettri Machinenbau” un “Kvatro” saliņa uz Lielās ielas - tur kaut kāda betona būdiņa (nē!). VŠ hinto, ka īstais punkts “burtiski duras acīs iekš Google maps”. Mums duras acīs katrs sūds… un pakaļā arī. VŠ piedāvā izzūmot karti ārā, samazinot mērogu. Acīs iekrīt tāds kā Karlsons, ko veido ceļi ap/pie Smilšu kalna. Baigi gribās piesaistīt mīklai to betona kluci Smilšu kalnā, taču VŠ hinto, ka tur nevar restes pieskrūvēt. Maļamies riņķī un apkārt, VŠ droši vien šokā par mūsu ideju diareju un mentālo bezspēcību līdz piedāvā bildīti, ko nosauc par 8,5/10 hintu. Bļ*! Tiešām “Bumbu kalniņa” tornis (jā, beidzot! Idioti…)

Pēc vairāk kā sešu stundu mocībām pie vienas mīklas, īsi pirms saulrieta izbraucam Bolderājas virzienā izvēdināt sakarsušās galvas. Noskaņojums diezgan čābīgs. Dusmojamies uz sevi, uz #Centrāli, uz VŠ par to, ka “nepalīdz”, bet tikai sadistiski moka mūs. Pa ceļam mēģinām minēt Stikla kalna mīklu. Jugla it kā nav bijusi šajā laukumā - VŠ apstiprina un papildina, ka zivis varētu būt labs sākums. Juglas ezers vai, drīzāk, Ķīšezers. Esot labi, vien procesēšanas vaina. Juglas krastā acīs iekrīt “Atraitnes pludmale”, smejamies, ka tā ir īstā vieta, kur meičukus uz randiņu vest. VŠ iekarst - davai, davai - jūs to varat! Otrpus Juglas ezeram tiek sazīmētas vairākas zivju sētas. Ienāk prātā, vai tik tā nav Juglas bijusī papīrfabrika. Nope, garām. Kam vēl var būt masīvas betona konstrukcijas? Kaut kur nostāk uzpeld Juglas bumbu patversme, bet tur iekšā tāds sraļņiks pēc bildēm telefonā, ka pat degunus bāzt negribās. Grūti dalīt uzmanību pie stūres starp mīklu, slideno ceļu un WhatsApp. Bez tam esam piebraukuši pie Torņa, kuru šodien apmeklē kaut kāds abnormāls cilvēku skaits. Ir saulriets, visi kāpj tornī, uz pakaļām pa kāpnēm slīd lejā - tas viss apgrūtina meklējumus. Kas mīklā rakstīts? Domas dalās - vienam tuvāks jumts, otram “piektais stāvs”, jo pieci mīklā. VŠ hinto, ka laba ideja – jākāpj augšā. Bet paiet minūtes piecpadsmit līdz iztaustām margas un tiekam līdz “jumtiņam”, ko okupējuši indieši (vai pakistānieši - neatšķiram tos). Pamatīgi, aukstā vēja izpūsti, stīvu žokli un pirkstiem sazīmējam ciparu šaurajā ejā pie “jumtiņa”. Braucam uz pēdējo punktu? Nē, Lāde. Atkal pa nakti kaut kur bradāt nesaprotamās vietās un kļaņčīt pendeles no VŠ vairs negribās - jau tā morālā trauma kā laidara vārti. Paraujam hintu Stikla kalnam, ko VŠ nosauca par brutāli tiešu - bumbu patversme. Varbūt kādreiz aizbrauksim, bet ne šodien.

Mašīnā pielietojam visiem zināmo matemātiku un bikiņ apstulbstam. Mežaparka Lielā estrāde? Vai visa Mežaparka teritorija? Mēģinās bez hinta un ar VŠ pendēlēm? Nē, pasarg Dies’, nē!!! Tikai ne to! Hints vaļā - hmm, Mežaparks. VŠ saskumuši, ka mēs padevāmies un nedavilkām līdz Juglai, jo turpat vien blakus bija. Atkal TĀDS kusaks ko braukt! Besis un kreņķis, bet braucam - benzīns bākā palicis ļoti maz, kādiem 50km - vajadzētu pietikt. Pa ceļam štukojam, ka lādes piegādi veiks pats Mārtiņš laikam, lai rubakus vaigā skatītu (ak, vai, kāds naivums!). Google rāda dīvainu maršrutu gandrīz līdz pašam galapunktam Mežaparka viducī. Protam, ka iekšā netiekam - tik bagāti, lai soda naudas maksātu, neesam, tāpēc parkojamies bezmaksas pārkinga placī kaut kur pie meža un ar lukturīšiem sākam maldīties pa mežu. Ir apmācies, satelītus starp kokiem neķer, tāpēc “guguļa” nafigācija mūs pamatīgi vazā pa mežu. No malas laikam izskatījās, it kā divi čubāri mētātos starp kokiem, nevarot izvēlēties, kurus īsti vērts apčurāt. Beidzot izdodas atslēgt to sūda vadātāju un uz aci aizvilkties līdz Zaļā teātra sētai pie športsmeņu instalācijām. Pasakaina svētlaime! Sākam meklēt īsto čubāru štangu. Nopēdots te ir viss, lukturīšu disenē tiek aplūkots katrs bleķa gabals, parāpots uz ceļiem, izlēkāts, pacilāts, noslaucīts, apostīts, laizīts gan nē - mēle piesals! Garāmgājēji un, jo īpaši, suņi ar lielu interesi pēta divus durakus un viņu teātri. Bet te nekā nav. Dīvaini. Pie kokiem arī neviens pa sniegu nav gājis - zinām, ka SPIEGI nesen te ir bijuši. Skatiens kartē - šī laikam nebūs īstā vieta, jo izskatās pēc austrumu nostūra. Bet tālāk pa taciņu gar sētu ir vēl viena vieta, kur var būt meklētais. Un ir arī. Pēc piecām minūtēm tiek atrasta viltīgi pieskrūvētā plāksnīte un…

Tas nav #Centrāles numurs! Dafuq! Zvanām uz numuru, kādu brīdi jāpagaida, bet atbild kaut kāds “prasts” kurjeru “dispičeris”. “Sveiki! Dajoš Lādi - gribam Mežaparkā pie Zaļā teātra!” “Nea, mums te problēmas ar kurjeru sameklēšanu Jūsu pusē, vai nevaram citur? Kurjeram tiks nodots Jūsu telefona numurs.” Vienojamies par “Pepsi centru” Pārdaugavā (šad tad tur skvošs tiek uzspēlēts) pēc 45 minūtēm. Ierodamies ātrāk un kādas desmit minūtes jāpagaida. Ar aizdomām nopētām potenciālo rubaku trio iekštelpās - vai tik tie nav konkurējošie “Pa mierīgo”, kas arī gaida piegādi. Nea, nav gan, jo ātri aiztinās. Zvans. Kurjers! Esot piebraucis, kur mēs esam? Apstāstu, ka pie galvenajām ieejas durvīm gaidām - nu, tām ar to sarkano izgaismoto rāmīti! - , iziesim tūlīt ārā pasalt. Uzrodas pajauns čalis, sveicina un uzreiz atvainojas, ka jauns darbinieks un pirmo darba dienu filmējot, jo esot blogeris. Kaut kāds dīvainis… Nu, kurš piegādes filmē un jūtubē liek? Galīgi jumts aizbraucis tam čalim! Labi, ejam iekšā - ko salt ārpusē? Bolt soma tik autentiska, kurjers tramīgs… Šams palūdz viņu pafilmēt, kā somu vērs vaļā. Jāpalīdz ir - pasarg Dies’! - Lādi vēl sabojās! Tā soma nevieš uzticību. Atveras soma, priekšpusē redzams kods, ar ko pabeigt spēli… Palīdzam nabaga kurjeram ar padomu, kā ar Lādi jāapejas - šams taču tāds muļļa, ka bail! Vienā brīdī mums tiek dots telefons ar tekstu “Karoč, man apnika! Šī ir mana pēdējā piegāde. Es eju prom no darba!” “Jā, okay, ej vien kur jāiet… KO-A???” Rokās tiek paņemts “kurjera” telefons, mēs stāvam kā samulsušas lupatas un neko nesaprotam. KAS TAS BIJA nupat? Pa to laiku pienākuši ir vēl pāris rubaki un tā izrādās SPIEGU komanda, kas mums palīdzēja Jelgavas rubu iziet. Dumji smaidām un nesaprotam, ko ar visu šo iesākt. Īsa instruktāža kā pa miglu, priecīgi smaidi SPIEGU sejās (vēlāk uzzinām, kāpēc!) un šamie pazūd, atstājot mūs ar Bolta zaļo kubiku, telefonu un “jauno” amatu…

Steidzam mājās, jo baigi negribas sagaidīt mašīnā nākamās komandas zvanu. Pa ceļam veikals, Lādes papildinājums nākamajai komandai un četras stundas kā uz adatām, gaidot zvanu. Pa to laiku ir paspēts atgūties, labāk izpētīts Lādes saturs, čatiņš, no kura pārsūtīti sev visi piegādes video, un sacerēta “kurjerdienesta leģenda”, ko teikt un kā rīkoties. Redzēs, kas tā par komandu “Pa mierīgo”. Taču Rubas dievi lēmuši savādāk. Ap desmitiem vakarā lādi atver Bliezējčūskas. Johaidī! Viņi mūs pazīst! Ko darīt?! Ātri tiek iegaumēts viņu telefona numurs, tikpat ātri pamainīta “leģenda” un tik tiešām - mazliet vairāk kā pēc pusstundas zvans no ļoti līdzīga numura. Milzīgs satraukums, “Lūdzu klusumu!”, gaismas ieslēgtas, “Motors!” un tiek nofilmēts feikais kurjerdienesta dispečers.

“Labvakar! “Kurjerdienests” klausās!... Nē, uz Mežaparku uzreiz piegādāt nevarēsim - būs jāgaida kādas 50 minūtes, jo “kurjers” šobrīd Pārdaugavā… Jā, tā ir “speciālā” piegāde ar “īpašajām” instrukcijām “kurjeram”… Varbūt varam sarunāt kaut kur tuvāk un ātrāk? Kur Jums ērtāk?... “Mols”?... Aha, ļoti labi, tas der. Pēc cik ilga laika Jūs tur varētu piebraukt?... 20 minūtes?... Labi, labi - “kurjers” tur būs pēc minūtēm 20-25… Jā, Vienpadsmit, drīzāk piecas pāri vienpadsmitiem vakarā… Jā, šī ir “īpašā” piegāde. “Instrukcijas” un Jūsu telefona numurs tiks nodots “kurjeram”, bet lūgums izturēties pret viņu saudzīgi un ar cieņu - pasūtījums ir “īpašs” un “darbinieks” ir jauns, nepieredzējis - visādi var gadīties… Jā, labi. Uz redzēšanos!”

Otrs rubaks knapi spēj noturēt telefonu taisni, nesmejoties pilnā rīklē, kamēr saruna tiek filmēta. Ko nu? Jāizdomā kaut kas, lai Bliezējčūskas “kurjeru” neatpazītu. No otra rubaka tiek paņemts telefons, no kura “kurjers” var piezvanīt, jo pirmais ir reģistrēts kā komandas tālrunis un Bliezējčūskas to atpazīs, drēbju skapī sameklēta kaut kāda cepure ar bumbuli galā, uzvilkta raiba, uzkrītoša slēpošanas jaka, Bolta kaste mugurā - pār acīm pārvilktā bumbuļcepure un kopējais izskats ir tik uzjautrinošs, ka otrs rubaks no smiekliem vārtās pa zemi. Fiksais skrējiens uz stāvvietu pēc mašīnas - ir jāpaspēj aizbraukt pirms Bliezējčūskas ieradušās, citādi nopeilēs pēc mašīnas - to arī viņi var atpazīt, lai cik netīra tā būtu. Par laimi, pie Mola mētājas vientuļš CityBee spēkrats - “kurjers” ir paspējis pirmais, kas atvieglo misiju. Zvans no otra telefona neko nezinošajiem rubakiem, kas brauc pretī savai “laimei”...

“Labvakar! Te “kurjers” par “īpašo” piegādi līdz “Molam” - esmu klāt! [viltīgs smīniņš]... Nav nozīmes, kāda mašīna - es Jūs gaidīšu pie ieejas durvīm. Jūs mani ļoti labi redzēsiet… “Īpašas” instrukcijas piegādei… Jā, labi. Gaidīšu!”

Tiek ieslēgta telefona kamera, nofilmēts gājiens līdz “Mola” ieejai, taču kļūdas pēc ir paņemts nevis savs, bet gan otra rubaka telefons, līdz ar to video kvalitāte sanāk sliktāka. Bet nav laika nomainīt telefonu, jo jau pēc brīža stāvvietā ienesās Bliezējčūskas. Ar trīcošu roku un milzīgu stresu, bet knapi valdāmu smaidu tiek nofilmēts Bliezējčūsku “desants” pie ieejas durvīm, šamie nostādīti rindiņā pie Lādes ar lūgumu pateikt komandas nosaukumu zem filmējošā telefona (“īpašas” instrukcijas, paši saprotiet!) un ar neticību konstatēts, ka teātrim ir noticēts. Forši, vienkārši superīgi! Galvenais, lai ģīmī neskatās! Ar veiklām rokas kustībām tiek iesmērēts filmējošais telefons vienam no piebraukušajiem rubakiem - pafilmējiet, lūdzu, manu darbu, jo tas ir ļoti svarīgi! - atvērta kaste ar seju lejā, bet cepures bumbuli gaisā. Tiek nodemonstrēta Lādes “instrukcija”, fiksi iesmērēts #Centrāles “prezents”, iesmērēts prezents no iepriekšējās - mūsu - komandas, piespiežot Bliezējčūskas pateikt vārdu “rubaks” un tad seko atvainošanās: “Patiesībā ir vēl kas… Šī ir mana pēdējā piegāde. Un man tas viss ir apnicis. Tālāk jūs paši…” un nodots rokās rubakiem “kurjera” telefons, ko šamie laikam tikpat nesaprotoši paņem kā mēs to izdarījām. Un tikai pēc tam dalec, kas patiesībā viņiem tiek iesmērēts. Jautrība sit augstu vilni! Beidzot arī “kurjers” tiek atpazīts un pļāpiņa ievelkas vēl uz pusstundu. Šis bija nereāli labs!

Pēc Jelgavas rubas gaidījām (cerējām), ka Rīgas laukums būs labs. Mīklas tiešām foršas - precīzi tēmā. Taču neatminamas - kā parasti. Sarakstē ar VŠ šamie pasūdzējās, jo “liekas, ka Mārtiņš reizēm pārvērtē mūsu prāta spējas”. Neliekas. Tas ir klīnisks fakts, aksioma. Mums gan radās cita teorija - tās mīklas tādas, jo #Centrālei neviens neraksta. Tāds maigs, neformāls spiediens rakstīt biežāk… Neskatoties uz visiem izmisuma viļņiem, dusmām, besi, rasola bļodām un “zaudētajām” atvaļinājuma dienām, pēcgarša ir varen laba! Ģeniāla realizācija Lādei, superīgs laukums! Piedzīvojumus jau mēs radām paši, vajag tikai īsto dizaineri, jā?

Īpašās pateicības: #Centrāle, #Vienradžu Šļepkavas, #SPIEGI, #Bliezējčūskas

Bliezējčūskas (ex 4 Tankisti un Volvo)

** Mīklu minēšanas fāze **
Manuprāt, liela daļa no spēles burvības ir skenēt spēles laukumu visādās kartēs un bilžu galerijās. Šoreiz gan tikai 3 mīklas padevās bez hintiem un centrāles palīdzības šajā spēles fāzē.

Windows XP.
Bez liekiem jautājumiem – zināma lokācija.

Pilsētas izdurve.
Tā vienkārši pāris stundas tika skenēti Rīgas centra bruģi no Vecrīgas līdz īstajai ielai, līdz tika atrasti pakāpieni no bildes. Pabraucot augstāk ar Street View un ieraugot veikala nosaukumu, iestājās "ĀĀ nu jā!".

Stikla kalns.
Šo vietu nodeva "apčamdīt zivis" jeb "Juglas ezera pastaigu taka", kur ir izvietoti zivju un putnu keramikas veidojumi. Tuvumā Google Maps parāda "bumbu patvertni", un no sānu bildes tiek atrasts arī stikla kalns.

Sarkano lukturu iela.
"Kur pazudušas Rīgas prostitūtas?" gan daudzi būs redzējuši, bet tur minētās lokācijas galīgi nesakrīt ar bildē redzamo sienu. Arī hints sākumā lika domāt par patilti tieši pie upes, jo tilta balsta fasāde daļēji atbilst bildē redzamajam. Tomēr, kārtīgāk papētot visu "tiltu" pilnā garumā, tiek pamanīts jau daudz līdzīgāks sienas fasādes raksts dziļāk pilsētvidē, un arī tiek sazīmēts īstais tunelis ar pāris sarkanām lampām.

Tēvs Mihaels.
Pēc apraksta 0 ideju. Pēc hinta atvēršanas rodas tikai vairāk jautājumu, jo kur gan Provodņika tuvumā ir kaut kādi pagrabi, kas vēl jo vairāk pieejami publikai. Tikai pēc cītīgas Google Maps tīšanas tiek aiztīts līdz "tuvumā" esošajiem Mangaļsalas fortiem un bildēs tiek atrastas līdzīga izskata pagraba sienas.

Razbainieku paradīze.
Tieši tāpat kā Viva La Vivi - Instagram dzīlēs tiek atrasts mākslas darba autors, tikai šoreiz viņš uz DM neatbild (vismaz pāris dienas). Vērsāmies pie palīdzības pie draugiem, un liels paldies komandai "Tā ir dzīve!" par vietas atrašanu.

Pusnakts rīma.
Šeit neko paši neizpīpējām, un godīgi atzīstam, ka prasījām Mārtiņam, kur jābrauc. Pēc vietas uzzināšanas bija riktīgs facepalm, jo tas tornis tik daudz reižu bija acu priekšā, un vienkārši netika uz viņa uzklikšņināts Google Maps.

** Punktu meklēšanas fāze **
Spēli sākam 15:40, jo viens no rubakiem tikai tad beidz darbu. (uz darbu cēlās 04:00 - šis būs ļoti svarīgi beigās)

1. Sarkano lukturu iela krīt kā pirmais. Gandrīz kā park & grab, tikai ar nelielu pastaigu.

2. Kamēr vēl pēdējā gaisma, nolemjam braukt uz kepku. Šeit likās, ka nekādīgi nevar būt kalnā, jo tur taču nav kur uzlikt. Tikai pēc 30 minūšu klejošanas un hinta atvēršanas mums tika pierādīts, ka viss ir iespējams.

3. Razbainieku paradīze - park & grab. Ap to pašu laiku, kad atradām šo punktu, arī pats darba autors IG atbildēja, ka vairs neatceras, kur tieši Rīgā tas tapa :D

4. Stikla kalns - ar četrām reizēm netikām apsingušajā kalnā, līdz viens no rubakiem uzrāpās pa blakus esošo krūmu. Īzī pīzī un uz dibena šļūcam lejā.

5. Mangaļsalas fortos pabraucam garām smukajam parkingam un noparkojāmies tālāk mežā, un sākam ložņāt par tur esošajiem fortiem. Aizblandījāmies pa mežu gandrīz līdz otram galam, savācām 10k soļus, un kā lūzeri atkal vērsāmies pie centrāles. Sapratām, ka sākām meklēt pārāk dziļi mežā, un viss ir turpat blakus ērtajam parkingam. Tomēr, braucot atpakaļ, gandrīz atkal sākām ar nepareizo vietu, bet beigās Google Maps pamanījām līniju mežā bez kokiem, kas arī izrādījās īstā vieta.

6. Pilsētas izdurve - 50 bildes ar koferi un sajūta, ka nav riktīgi kaut kas. Tā arī neaizdomājāmies, ka jāmēģina saprast cita lokācija pēc koferī esošajām lietām, kamēr neatvērām hintu (jo netikām pie lādes mīklas), un arī tad palielinājām savu lūzeru līmeni un vērsāmies pie centrāles. Uz tilta gan atkal park & grab.

7. Pusnakts rīma - park & grab ar cardio treniņu.

Atverot lādes mīklu, kā parasti, īpaši daudz neiespringām un uzreiz atvērām hintu. Tālāk sekoja maza flekskursija pa Mežaparku kam sekoja gala uznācienam.


** Lādes piegāde **
Cepuri nost un visu cieņu komandai "Abi Divi Trīs Vienā". Zvanot, tiešām likās, ka runāju ar kādu taksometru kompānijas dispečeri. Arī piegādes laikā uzreiz neatpazinām, jo taču gaidijām Bolt kurjeru.

Daļēji precīzs sarunas apraksts:
- Labvakar, mums lūdzu piegādi uz Mežaparka lielo stāvvietu.
* Ah, Jums tas specpasūtījums. Uz Mežaparku gan būs ilgi; skatos kartē, un kurjers šobrīd atrodas Pārdaugavā, kādas 40 minūtes būs jāgaida.
- Ok, varbūt tad varam citur, piemēram, pie Mola.
* Jā, derēs, pēc cik ilga laika Jūs tur gribat?
- Grūti teikt, kamēr aizbrauksim no Mežaparka, nu pieņemsim pēc 25 minūtēm.
* Jā, sarunāts, tad 23:05 pie Mola galvenās ieejas; nodošu informāciju kurjeram. Tikai lūgums izturēties saudzīgi pret kurjeru, viņam ir pirmā reize ar šādiem specpasūtījumiem.
- Jā, protams, viss kārtībā.

Pēc sarunas saprotam, ka laika limits ir par mazu, jo tak jātiek vēl līdz mašīnai; nu neko, Fast and Furious pa Rīgu, un ar 2 minūšu nokavēšanu esam klāt. Tālākais viss jau ir redzams video.
Šeit svarīgā daļa - vienīgais rubaks, kurš var paņemt lādi, jo nākamajā dienā būs Rīgā, ir tas pats, kam būs jāceļas atkal 04:00, lai brauktu uz darbu. Un vēl tak arī jāizdomā, ar ko 4os no rīta papildināt lādi nākamajai komandai. Tiek lemts par ļoti labu ideju - Rubaku tempļa dāvanu karti un vēl kaut ko ko tur var nopirkt. Tiek arī izdomāta ideja, ka ja kāds zvanīs kurjeram, kamēr viņš vēl ir savā "īstajā" darbā, tad viņš atrunāsies, ka piegādes laikā saplīsa auto un vai paši nevar atbraukt pakaļ. Tomēr, kā jau tas pienākas, kurjers tiek izrauts no miega 03:00 naktī ar zvanu par piegādi, un pēc ātras lādes papildināšanas ar tempļa labumiem, stafete tiek nodota tālāk.

Lai nebūtu pārāk gari - domu gājiens kā visiem, kuri jau uzrakstījuši.
Sarkanie lukturi. Tos atpazīst kolēģis. Vēl darba dienā, pēc ēdnīcas, 5 min izbrauciens un saldais arī galdā.
Diplomāta saturs ir neuzlaužams. Labi, ka Centrāle gatava rajonu norādīt.
Lādes mīkla vēl nav līdz galam izlasīta kad jau skaidrs, ceļš uz Mežaparku.
Un te jau grūtāk, jāatver hints. Ar visu to paiet laiks kamēr saprotam, meklējam kundziņu vingrotavā, ne mužiku. Pielec, ka akcents ir uz "Ziemeļu" galu.
Ar piegādes dispečeru norunājam tikties pie Brieža Rimi, zvanīšot kurjers. Tā arī notiek, protams, ka angliski runā. Satiekoties sāk mākt šaubas, vai tiešām igauņu students strādātu par Bolt kurjeru. Čalis ir pārliecinošs, turpinām locīt angļu mēli. Pat mazliet lepojos, ka varu to izdarīt. Bet kad "igaunis" mūs pamet ar visu somu, iespējams, ka pat nosvīdu, ko nu ? Tuvāk pētot somu un uzdevumu parādās sajūsma par Centrāles ideju !!! It īpaši liels prieks, ka mūsu "Bolts" bija Vannas bumbas ! Malači, paldies par dāvanām.
Tā kā neesam rīdzinieki, Mārtiņš uzņēmās nākamā kurjera pienākumus mūsu vietā. Un labi, ka tā, jo izskatās, ka tie būtu jāsniedz mums ļoti labi zināmai komandai. Viņiem būtu laupīts pārsteiguma moments.

Nice un oriģināli

Amazing lāde :D

Kluk kluk, provinces vistas ar' grib paknābāt zaļās kastes saturu. Rīgas baloži saka, ka tur gadās vareni mcknābieni.

Pēc Jelgavas kļūdām GANDRĪZ atmetām ar spārnu, sak', lolnauverc. Bet gods un slava Abiem diviem trīs vienā par iedvesmas vārdiem un bk-talk. Rīga, te nu mēs esam.
Sākam ar Juglu. Heisā, hopsā, stikla kalns ir vistu lēcienam pašā laikā. Ar vieglu raķetes pārlidojumu esam pie Nila galvassegas un te nu drusku lāsts par tām filejām, kas uzņēmušas ziemas siltinājuma slāni. Pūšam un elšam, bet tīri normālā tempā arī te knābiens zobos. Tālāk tad nu pie tā trubu eņģeļa uz gangsteru paradīzi - mazliet arī uzgāzējām pa Rencēnu ielu seno dienu un notikumu vārdā. Neesam nekādas vakarējās, ja? Apbrīnojām gan arhitektūru, gan mākslu, gan nosūkātajam Antonam veltītos vārdus (un ar labu pieminējām mājās palikušos gaiļus). Tālāk apkaunojām sevi ar nepareizu izdurves minējumu. Bet viss ok, vistas nav slavenas ar savu intelektu, bet gan ar to, ka spēj pat bez galvas veikt nevienam nevajadzīgas kustības, ko gana bieži arī darām. Pie tilta ar atziņu "Te tak nevar stāvēt... Tas nekas, ieslēdz avareikas un tad var" secinājām, ka esam Latvijā audzētas vistas. Sarkanajos lukturos kungam Jezum un tikumības policijai netīkamas darbības nemanījām, bet skaidrs jau arī - Rumbulas šoseju šejienei neizkonkurēt. Pārāk tāls brauciens pēc prieka. Karlsons - ilgais minējiens, bet ātrais knābiens.

Mežaparkā kā aklām vistām grauds bija uzlīme ar uzrakstu (ļoti līdzīgā šriftā) #29NIEKS - "nu gan jau ir īstais, jo 9-2 tak ir 7". Plot twist. Nebija īstais.
Bet lāde, ak, lāde. Nu pilnīgi fileja gavilē, knābis smaida un jaunas karjeras virsotnes ir mūsu redzeslokā.

Lemūru Atmodas gastropiedzīvojumi Rīgā (kā jau pierasts pēdējā laikā) sākas ar nelielu suportu draudzīgajiem MB Jaungada rītā. Tomēr tālākā notikumu attīstība ir lēna kā plucināta cūkas pleca pagatavošana. Laukumā plānots doties vien uz tā beigu laiku, un arī objektu šķietamais tuvums stresu nevairo. Tā nu mierīgā garā komandas kontā krājas vairāk vai mazāk derīgi mīklu atminējumi.
Razbainieku Paradīze nāk "pūriņā" no FTF nakts izpalīdzēšanas, tur aptuvenā lokācija skaidra.
Windows XP attēlā nešaubīgi sazīmēta Ušakova kepka - bet nav skaidrs, kur tur tas (karstais) suns būs aprakts. Ai, uz vietas tiks galā (nē 🤭).
Idejiski skaidrs arī Sarkano Lukturu Ielas rajons, bet par pašu ielu gan neviens neko nav dzirdējis. Laikam ritot, plašo apgabalu inspicē pāris dalibnieki atsevišķos reidos, bet lieta skaidrāka netop. Rezultātā komanda izvēlas visai atbilstīga paskata sētu rajona nepārbaudītajā daļā kā iespējamo lokāciju. Varbūt uz vietas arī meitenes atradīsies (nē 🤭).
Pusnakts Rīmas mīkla uzņem apgriezienus brīdī, kad krīt Karlsona maska - stay cool bro, mums vienalga par taviem Zviedrijas skandāliem, tagad jau tādi modē 🫢 Tomēr Karlsons spītīgi neatklāj savu lokāciju vēl ilgi. Kad tā beidzot krīt - bumbām apkārt rībot un dārdot - jāatzīst, ka dikti jau iederīga!
Tēvs Mihaēls nešķiet saprotams, lai gan lokācija jau galu galā atrodas - gan pēc bildes, gan pēc "Mangaļos kkam točna jābūt". Bet īstā sapratne par nosaukumu nāk kā blieziens ar pannu pa pieri tikai rubas dienā, kas rezultējas varenās burgerdzīrēs pie Papas Mišas - bet par to vēlāk.
Stipri līdzīgi sanāk ar zivju čamdīšanu pie Stikla Kalna - cik smalks šis pavediens ir īstenībā, to uzzinam tikai uz vietas. Bet uztaustīt lokāciju palīdz kāda GoogleMaps atsauksme pie jaunās Juglas  ezera takas. Baigais sūds esot - taka īsa un tālāk viss vienos stiklos. Hehe, bet tas tak tas, ko mums vajag!
Un te nu mēs nonākam pie Pilsētas Izdurves. Šī laukuma neapstrīdamās odziņas. Pikantākā uzdevuma ar vislielāko potenciālu dabūt Mishelin zvaigzni - kas, diemžēl, rezultējās vien ar pamatīgu piedeguma garšu (pēc mūsu domām 🤷‍♀️). Svarīgā čemodāna bildes ienākas jau FTF naktī, lai gan kopīga galvas laušana ar MB nekādu derīgu rezultātu tobrīd nedod. Nolocēt čemodānu dabā arī nav ilgs darbiņš - pat neskatoties uz to, ka (jau trešoreiz  šajā laukumā!) tikai  beidzamajā dienā piemeklē atklāsme, cik veikli veikala nosaukums iemežģīts punkta nosaukumā 😜. Tā nu čemodānu piekāpj apskatīt dabā visi, kad nu kuram sanāk. Un ar izbrīnu konstatē atšķirības dažādu laiku fotofiksācijās. Principā,  aprakstīt visu, kas čemodāna sakarā tapa izdomāts, izmeklēts un pētīts, neizdosies, vārdi ir beigušies, palikuši tikai žesti (un tie paši necenzēti). Piebildīsim tikai, ka, mūsuprāt, episkākā versija, vadoties no čemodāna satura, bija par Bunkus slepkavības lietu ☠️ Jo nu, tur maksātnespējas amata čali (līgums + brīvmūrnieku zīme!) nomušī (pišķiks!) kriminālās autoritātes šestaks (kārava sešinieks!) un šauts tiek no busiņa (modelītis!) pie kapiem (svece!). Izrādās arī, ka slepkavniekiem pieder kaut kāds alko uzņēmums, un tai čemodāna pudelē varētu būt šņabis 😝 Eh... nu jā. Īsti arī nevaram definēt, vai tas ir labi vai slikti, ka tagad zinām, kas ir Edgars, suka, Aivars. Tā nu paliksim pie sava - pēc ģeniālas  mīklas receptes ceptajam pīrāgam abi gali apdeguši 🤷‍♀️
Lai nu kā, dienā pēc sirsnudienas Lemūri Atmostas gana apņēmīgi un rubīt gatavi, visai kuplā skaitā. Mūsu Bilžu Guru šodien tapis arī par pilotu - viņš 6 cilvēku komandu vizinās sirsnu sarkanā busiņā ❤️
Īsts joyride, ne ruba 😍 No joy gan maz kas paliek pāri, kad apmeklēta iedomātā Sarkano Lukturu Ielas lokācija. Kaut arī ruba tikko sākusies, tiek nolemts atsist hintu. Ko vairs - te tik daudz jau preventīvi izpētīts gan dabā, gan ekrānā. Ā, nu ok... Kā ir, tā ir. Gribētos jau tos lukturus bik vairāk sarkanus un vismaz kādu lielpupainu mamzeli uztrieptu uz tuneļa sienas. Nu, vai kaut "Maška bļaģ" kaut kur uzrakstītu. Bet ok, cipars rokā, traucam uz Bumbu kalniņu.
Tas svaigi sniegotā rītā lutina ar pūdercukurainiem skatiem no Karlsona namiņa. Kad augšā viss izpētīts, komandas Filmoperators, nopūšoties "Eh, es jau nekad neko neatrodu", speras lejup un - oh wow - ar neslēptu sajūsmu pamana skaitli. "Beidzot arī man kas ir!" dzirdam priecīgu balsi. Little did she know... 😅
Atradums un skaistais rīts ielīksmo sirsnas, sarkanais busiņš trauc uz sasodītās Izdurves Nekurienes tiltu. Atšķirībā no nebeidzamās risināšanas cipara atrašanas process te ir maksimāli ātrs un nesāpīgs. Tas pareizi - gatavojot  mīklu, jāievēro sastāvdaļu proporcijas 😉 Vēl ātrāk kā Lemūrpilots ciparu, Filmoperators atrod JBL tumbiņu. Kā par brīnumu, tā pat izrādās strādājoša! Filmoperators priecīgi berzē plaukstiņas, komandas biedri nosmaida - kas māk, tam nāk, bet busiņš jau raujas uz Razbainieku Paradīzi.
Šajos mūros ir būts, un daļa komandas pat tā kā atminas grafiti redzējuši dzīvē. Tā varētu būt tiesa, jo intuitīvi uzņemtais virziens izrādās pareizs. Arī cipars padodas veikli.
Nu, ok, priekšā Windows XP kepka, kur iekrātās minūtes sadedzināt. Komanda sadalās, sāk apriņķot kalnu, pēc tam arī daudzstāvenes, kas devušas pamatu mīklai, pētīt stendus un elektrības kastes. Un te jau atkal tas, kurš "nekad neko neatrod" (Filmoperators) aiz vienas kastes sačamda kaut kādu Mario ātro kredītu tiktok spēles ietvaros paslēptus 50 EUR 🤑 Oho! Šī patiešām ir viņas diena! Atrastos EUR atradēja devīgi novēl laukuma apmaksai, un ballītes noskaņojumu nespēj sabojāt pat fakts, ka pusotras stundas laikā tas tad arī ir vienīgais vērtīgais atradums. Laikam ritot, tiek nolemts ņemt hintu. Bet pat ar to paiet brīdis, jo tik random vietā slēpt neviens no mums neiedomātos, turklāt punkts izrādās bojāts - palicis tik mietiņš un plāksnīte mētājas zemē, salauzta. Kā-nebūt izdodas to piestiprināt atpakaļ, bet tomēr... Jā, šis noteikti ir nakts punkts, tiek nospriests.
Stikla Kalnā mūs sagaida patīkama pastaiga gar ezeru. Vispirms gan nepareizajā pusē dabas takai, bet pēc zivju pačamdīšanas - arī pareizajā. Jāteic gan, ka sadauzīto pudeļu apjoms nemaz nav tik šausminošs kā tika gaidīts. Bet pati lokācija gan attiecīgos laika apstākļos varetu kļūt slidena kā liellopa mēle želejā.
Nu, ko, atlicis vien Tēvs Mihaēls, un pa ceļam uz Mangaļsalu top spriests, kur gan ieturēties. Izvēle krīt uz Šašlikiem pie Aļika - interesantu vietiņu interesantā postpadomju stilā. Bet, tā kā pastāv bažas, ka Aļiks vai tā draugi verētu nebūt apguvuši latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai izbēgtu no skandāla, ko tādos gadījumos nekavējas sacelt Lemūrpilots 😝, komanda tālredzīgi apspriež plānu B. Gar logu nozib kāda iestādījuma aprises, burgeri kaut kādi, fancy, Papa Miša saucas, vai zinies. Joptvai! Tas tak tēvs Mihaēls! 😇 Uzreiz tiek lemts, ka bez uzmanībad to nevar atstāt, un pusdienas ēdīsim šeit, ja vien pietiks vietas un nebūs ilgi jāgaida. Papriekšu gan jāieskrien tajā omes zaptes pagrabā. Aizmirsies jau, cik tiešām sasodīti garš ir galvenais koridors šai pozīcijā. Labi, ka komandā ir Bilžu Guru, kura izpratne par zaptes plauktiem sakrīt ar Centrāles redzējumu, un varam steigt atpakaļ pie Tēva Mihaēla. 15 min gan neiekļāvāmies, šķiet 😅 Jāteic, ka Mišas burgeri ir absolūts price-performance 👌, turklāt pagatavoti tiešam veiklos tempos, šo vietu cieši rekomendējam!
Kā jau pie pusdienām piederas, tiek risināta Lādes mīkla, un ideja par Mežaparka Zaļo teātri atnāk ātrāk, nekā tiek nokopti gardie burgeri. Jau dzirdēts ka Lāde šoreiz vnk episka esot... Bet ar ko gan vēl Centrāle mūs varētu pārsteigt? Mīklā minēts kkas par kāpšanu uz skatuves. Zaļajā teātrī skatuves nav, tāpēc ierodamies Mežaparkā ar domu, ka to par godu rubai būs uzbūvējusi Centrāle 😅 Tie izrādās maldi, un, drusku vīlušies, sākam cilāt zaļos kanalizācijas aku vākus, trenažierus... ko nu kurais. Turpat lokācijā spieto arī cita rubaku komanda - taktiski izliekamies viens otru neredzot, līdz šie kaut kur pazūd. Mums, lai tiktu līdz galam, tomēr noder mazs MB "pagrūdiens", jo pēdējās dienās ap lokāciju plosījusies mežistrāde nevairo pārliecību, ka atrodamās lietas tiešām ir uz vietas. Lietas tomēr IR uz vietas un viss beidzas laimīgi. Tiesa gan, šoreiz ar Lādes atrašanu viss tikai sākas - bet tas jau ir cits stāsts, kuru zin visi līdz Lādei tikušie 😉
Vien piebildīsim, ka šis fināls šķiet pat gardāks par Mišas burgeriem, Centrāle kārtējo reizi pacēlusi latiņu augstāk. Pēcgarša izcila!
🤍🖤🤍
https://failiem.lv/u/sjre4c2had
🤍🖤🤍

Rūsas standarta rubaki atpakaļ Rīgā
Cietākais rieksts šoreiz ar pilsētas izdurvi, skatloga eksponātu papildinājums arī sirdi nesildīja un izdevās rūpīgāk iepazīties ar brīvmūrniekiem un to atstātu mantojumu Rīgas centrā. Arī skatloga otru filiāli netālu no kapiem (!), cirkuļa (!). Protams arī Bunkus slepkavība rūsai ļoti patika. Šeit arī sākas Rīgas rīta ekskursija. Lēnas sarunas par bulkām, okulāriem, sauli un atpakaļ karietē. Tālāk ceļš ved uz rīmu punktu, kur ļoti gribējas, ka tas ir netālu no kāda maķīša (jo nu viss pilnīgi loģiski), bet reāli tomēr tur kur viens rubaks bijis 4. janvārī un nodomājis, ka būtu laba vieta #7nieks, bet aizmirsis, kad mīklas jāmin. "Aizies, paņems viss loģiski būs uz skrūvītes" (lieliskas atmiņas), mazliet ievelkas līdz atrodas P+R. Tālāk dodamies dārgā tilta apskatē suņu reju pavadīti, jo nu pilnīgi loģiski piebraukt no otras puses. Liega pastaiga ar rajona senioriem caur tuneli un atpakaļ uz karieti. Pārbrauciens uz kapiņu ekskursiju un sniega pēdu medīšana ķieģeļu Stonhedžā, paldies pārējiem rubakiem! Tuvojas apsolītais pusdienlaiks ar burgeriem, bet rubaki vēl tikai divreiz riņķo ap kepku un dodas apošņāt sētu, kur rajons izved suņus. No kāda stūra izlien dīvains tēls, kas šķiet papildina sētas dvaku, bet vēlāk otro reizi satiekot rubas laukumā jau viss skaidrs, ko pie garāžām meklējis šis tēls. Vienam rubakam apnīk ošņāt sētas dvaku un dodas taisnā ceļā augšup, kur atrod nezāles un pārējais jau vēsture. Ievērtējam dabas pieminekli “Pāles iela pirmā papele” kaut punkta skaitlis jau bija publicēts. Svētākais #7nieks punkts ir rubas laukumā atrast arī kādus gurmānu un ekonomikas atbalstītāju piedzīvojumus un šī lokācija šoreiz tiek papa misha - gurmāni priecīgi, desertā pakožot līvu laukumu! Un ne nu pirmo reizi pēc gurmānu izklaidēm rubaki dodas garākā flexkursijā. Atrodas ideāli logi, ideālas omes, ideāli pagrabi, bet ne īsti meklētais. Krūmi arī nāk un iet. Cilvēku biezs un izklaidei pievienojas rūsas mazie radinieki no Daugavas. Arī kopīgā izklaide neizdodas un nākās mazliet padoties, lai izklaidei pievienotos vēl random rubaki. Tā nu beidzot tiek atrasts diezgan ideāls logs ar krūmiem bez omes. Tādēļ jāpārbauda vēl atlikušie logi, jāmeklē 06, līdz acīs iekrīt 06 un otrā skatu sekundē ir omes plaukts. Nozūdam. Daugava dodas meklēt atlikušo, bet rūsa min anša koncertlokāciju. Vietējiem ir gluži interesanti vai un ko meklējam, varbūt palīdzēt un parādīt kā trenēties. Mums arī, mums arī, cik tad grūti šis var būt. Iekšā nelienam, bet otrpus arī pietiekami teritorija, kā arī skaidri zināms, ka neesam šeit vieni. Līdz klausulē ir dzirdams "hello" un iesmejam, ka centrāle gan pilnīgi jocīga visu laiku sēdēt uz telefona, tikai neizklausās pēc centrāles. little did we knew. Rubaks šoferis dodas pēc auto, rubaks telefons mēģina sarunāt mazliet laiku, lai piegādes un lādes prieks tiek arī rubakam šoferim. Rubaks šoferis pienāca pie sasistas siles un kopīgi izlemts vēl mazliet pagaidīt. Apēstas sen nederīgas končas (tīri ok, ja mazliet vēsi) un smejot vai neizdzīs no kafejnīcas, kur varētu būt siltāk gaidīt piegādes iespēju atskan telefona zvans. Mazliet pārsniedzot paredzētos spēles laikus rubaki pakrīt savos namiņos un vēl sapņos piestrādā par kurjeriem pastaigās pa kalniem, tuneļiem, torņiem, tiltiem, pagrabiem un graustiem, pa atmiņu ielām par senākiem #7nieks zem tiltiem, augstākiem graustiem, dīvainākiem rajoniem.