“Atvainojiet, tāds mazliet jancīgs jautājums, bet vai jums nebūtu kāds pasūtījums uz kodiņa 1G49?”
Ar šādu ikdienišķu pick-up line iesākam nesteidzīgu svētdienas rītu Jelgavas maķītī. Jā, tieši tik dibenā mēs esam. Bet piekritīsiet taču, McDonalds logo bišku pēc dibena tomēr izskatās, ne?
Bet anyways, par visu pēc kārtas.

Pagājušā mēneša pilotprojekts izrādījās gana veiksmīgs, uzņēmumu apvienošanās bija devusi labus finansiālos un labbūtības rādītājus, tāpēc akciju sabiedrībā “Vannas Bumbas” pilnā sastāvā, piesaistot vēl divus izbijušos komandu locekļus, tiek pieņemts lēmums arī šomēnes turpināt sadarbību. Visas dividendes tiek ieguldītas snekos un enerģētiskajos dzērienos, un pusnaktī esam gatavi startēt no Jelgavas hedkvarteriem.

1., 2. un 4. mīkla krīt nelegāli ātri, jautājumu nav. Tālākais gan liek mazliet pakasīt galvas. LAIKA KAPSULAI jeb vienkāršiem vārdiem TRUBAS MĪKLAI izzondējam visas satelītā sazondējamās trubas. “Ozolniekos iedzīvotāji sūdzas par siltumtrubu izraisīto troksni blakus morgam?” Šis skan pēc kaut kā izpētes vērta! Taču atrastās vietas viena pēc otras krīt aizmirstībā, jo izrādās trubas jau sen kā demontētas. Paliek viens vads pie Jelgavas vilcienu depo - to arī pārbaudīsim. KOLHOZA “lūdzu nerunāt” uzreiz liek domāt par pilotu Timu. Bet kur gan ir peļķe un “dodiet ceļu” zīme? Vai tomēr laterna? Vai tomēr karoga masts? Beigu beigās pie Nākotnes tiek sazīmēts vispirms lidlauks un tad jau arī parks ar ļotenēm. Karoga masti, dīķis, izskatās gan pēc privātīpašuma, bet variants ir. REMARKA “Rietumu frontē bez pārmaiņām” mūs uzsēdina uz domas par vācu karavīriem un Brāļu kapiem. Tādu, kā izrādās, Jelgavas pusē ir vairāk kā siltumtrubu un saprašanas kopā ņemtu, bet īstos krūmus jau vienā no tiem dabūs. Pārliecības gan nav. MELNĀ PIEKTDIENA rosina uz atjautīgu vārdu spēli par atlaidēm un Cenu, pieliec vēl šķietamo purva laipu, skrajās priedītes, un mērķis uz Cenas tīreli ir nosprausts. Un, dārgais lasītāj, ja arī Tu šeit esi ieradies tikai, lai dzirdētu katras komandas lielāko iepisienu, tad te nu tas briest…

1:40 vēl mutē tiek iestūķēta pēdējā biezpiena pankūka un tad jau aidā! Pirmo tepat kaimiņos dodamies aplūkot LABIRINTU. Rubaku gaismiņu disene jau iet pilnā sparā pat bez iesildītājiem. Izpildām pāris Van Dammes cienīgus mūvus trīsstūra šaurajā leņķī, bet tas tikai all flex no gain. Gatavojamies jau vilkt nost zābakus un brist zampā, kad rācijās saņemam norādi operāciju apturēt - punkts atrasts. Žvikt iekšā mašīnā, joņojam tālāk.

Pēc pavisam neizteiksmīgas un kopējā stāstā nesvarīgas depo siltumtrubu inspekcijas, otrais punkts mūs sagaida KRIEVA raķešu bāzē. Pat nepaspējam līdz galam iekurbulēt izpēti, kā punkts jau rokā. No kases neatejot. Lukturīšu gaismā BK zīme atmirdz spoži kā bāka. Mazliet pat žēl palikās, ka šeit nesanāks paložņāt kādu vienu kārtīgu flekskursiju ilgāk. Griežoties uz aizbraukšanu vēl mānīgi izslēdzam auto gaismas, lai tikko piebraukušajai komandai gaismās neatstarotu BK zīmīti. Sajūtamies tikpat priecīgi kā atņemot mazam bērnam konču. Hihihi, šonakt esam badass.

Ceļi tālāk ved uz KAFIJAS AUTOMĀTIEM. Priekšā atkal rubaku balle, pēc kafijas pat teju rindā jāstāv, pēc punkta tāpat. Sadalamies katrs ķemmēt savu dīķa pusi, bet šoreiz tie, kas stāvēja kafijas rindā, izrādās gudrāki, punkts turpat pie stāvvietas. Nu nekas, kājas jau sen prasījās locīšanas.

Pēc šī ir pienācis laiks lielajam pārbraucienam uz Cenas tīreli un tam sekojošajam lielajam pārgājienam pa purva laipu, meklējot MELNO PIEKTDIENU. Satelītā esam sazīmējuši potenciālo vietu ar lielākajiem kokiem, bet tie kā reiz parocīgi saauguši laipas tālākajā galā. Tik sen nebija nācies izmantot leksikā vārdu “flekskursija”, ka tā jau bija sācis pietrūkt. Un to mēs arī dabūjām. 6 km un 1.5 h vēlāk esam apgramstījuši katru takas soliņu, salīdzinājuši visas priedes, bet punkta kā nav, tā nav. Kāds paziņo “Morālajai Bedrei ir 7. mīkla” un te nu sirds pamirst. Pirmām kārtām, tas nozīmē, ka viņi nav šeit un tātad arī 7. punkta nav šeit. Un otrām kārtām, viss, viņiem ir lādes mīkla, viss bijis veltīgi. Sašļukuši velkamies atpakaļ uz mašīnu, bet tad biedrs paziņo “ā nē, viņiem ir tikai tā mīkla, lāde vēl nav!” “NAV?!?!” Alright, beidzam piņņāt, pļauka pa labo vaigu, pļauka pa kreiso, esam atpakaļ spēlē! Let’s go!!

Tālākais gan norit mazliet kā filmā (low budget un ar trashy bolivudas plotu, bet tomēr filmā). Vispirms pienāk ziņa no draugu komandas, kura jau pavisam padevusies. Šobrīd liekas, ka tāpat ejam pa beigām, zaudēt mums nav ko. Sarunājam tikties Nākotnē, apmaināmies hintiem un domu gājieniem. Iegūstam vērtīgu pavedienu par to, ka REMARKA grāmata nav nedz Rietumu fronte, nedz arī Trīs draugi. Tiešām, ir vēl citas? Opacā - Melnais Obelisks, tiek mirklī sazīmēts gan pazudušais obelisks, gan brāļu mīlestība. Kā reiz pa ceļam, piestājam, izstaigājam aleju un punkts rokā.

Tālāk jau pie KOLHOZA, gāžam apkārt visus lidaparātus, kas pēc mirkļa (vai drīzāk miiiiiiiiiiiiiirkļa) dod arī cerētos rezultātus. Kaut kur ap šo mirkli arī Morālā bedre beidzot tiek pie lādes mīklas, un kaut kur ap šo mirkli arī pastkastē iekrīt vienkārša, bet sirdi sildoša ziņa no #Gan Jau Sanāks - “Tirgus?” Iemainām tālāk REMARKU pret TRUBU un, lieki laiku netērējot, jau drīz esam klāt pie slimnīcas. Kā šī vieta sasaistās ar mīklu, mums vēl joprojām ir mistērija, bet par to domāsim vēlāk. Punkts, ne bez grūtībām, bet top atrasts, noturam īso konferenci ar tepat esošo 7. Elementu, un tālāk jau pa savām mašīnām.

6/7. Kaut kā jau ir iestājies atslābums, jo šķiet viss zaudēts, bet lāde kā nekrīt, tā nekrīt. Saliekam galvas kopā uz MELNO PIEKTDIENU un pēkšņi vadiņi saslēdzas. Mītavas operācija… tiri piri… 13. janvāris… tā tā tā… melnā piektdiena… hmmm… Ziemassvētku dāvanas… Kāds jau paralēli lido satelītā virs atjaunotajiem Ziemassvētku kauju ierakumiem, un tā bilde saslēdzas! Esam ceļā un ceram, ka šobrīd vienīgie! Un šoreiz vairs ne lēnām čāpojot, bet aulekšiem, lecot pāri tranšejām. Jaaaaa, cīīnīīītieEEees, ir pēdējais skaitlis!!!

Otrie pie lādes. Tiktāl labi. Dibens - tātad Āne. Bet kur? 1G49 ir proteīna savienojums, bet tas mums pārāk nepalīdz. Apstājamies Maķītī. Dibeni jau rēgojas visur - arī Maķīša zīmē. Aizdomīgi. Un Centrāle jau čatā visu laiku par to Maķi kaut ko hintoja. Nu vai tiešām lāde būtu jāsaņem drive-throughā? Kaut ko tādu tikai Centrāle varētu izdomāt, bet izdomāt varētu. Mēģināts nav zaudēts, starp rīta frišku sūtījumiem arī uzjautājam, vai nav kāds sūtījums pieejams ar kodu 1G49? Nav gan. Nu neko. Jauku dienu.

Dibenā it is. No sākuma vēl cruisojam pa Āni savā vāģī, pēc viena apļa izšķīstam pa ciemu kur nu kurais un dodamies izpētīt visas takas un pagalmus. Novārtā nepaliek nedz 49. augstsprieguma stabs, nedz lūkas, nedz helikoptera nolaišanās laukums (ja nu tomēr sezonas noslēgums ar specefektiem), nedz neeksistējošā 49. garāža. Garāžu kooperatīvā kāds vīrs atbild "mums garāžas nav numurētas, bet arī tādu Mārtiņu Zvīdriņu neesmu manījis”. Bagātās villas vārtu kods? Varbūt Centrāle jau mūs gaida uz karaliski klātu studenta brokastu galdu? Zīme “Nikn sunen. Kost kāja un dibins” gan neraisa sevišķu uzticību. Iet jau trešā stunda dibenā… ko mēs vispār meklējam? Kāpēc es šeit esmu? Piezogas arī visi pārējie eksistenciālie jautājumi, kas parasti piezogas konkrētai sabiedrības daļai ap mēneša pirmajiem datumiem. Šajā brīdī sanākam atkal kopā un dosimies vēl vienā sirojumā ap ciema dīķiem. Un te pēkšņi ar vienu aci caur mašīnas stiklu tiek pamanīts garām slīdošais laternas stabs ar tā kodējumu 1G45. Eeeeee, pag pag!! 1G46, 1G47, 1G48… Eu, met nost, griez iekšā!!

Un tālākais jau ir vistīrāko emociju sprādziens, kas rodas cilvēkiem no lielas laimes “iediršot” sevi atpakaļ caur poda caurumu. Jautāsiet, cik uzvarētāju var salīst vienā Toi Toi? 6! Atbilde ir 6. Seši laimīgi un atviegloti rubaki. Kam pirmais FTF, kam otrais, kurš pēc šī brīža tiecies jau 4 gadus, kurš tikai vienu. Prieks ir nenovērtējams un top skaidra atbilde uz mūžīgo jautājumu par dzīvi, visumu un to, kādēļ pie velna man šis bija vajadzīgs. Paldies!

Toi Toi gaisa atsvaidzinātājam liegi šūpojoties pie mašīnas spoguļa,
A/S “Vannas Bumbas” valde

Ja 4. novembrī bakstījām viesugrāmatā instrukciju, kā 3 stundas nolohoties ceļā pie LĀDES. Tad nu decembrī, zinātniski pētnieciskos nolūkos, uzpušojām lohošanos līdz 6 stundām. Šķiet, šoreiz rubaku karaļvalsti 🏰✨ neapmierināja mūsu kārtējais domu lidojums tālu aiz loģikas robežām, tāpēc LĀDI nācās vērt vaļā pašiem.


“Hmm - 43 km. Tad jau šoreiz čista uz Jonišķiem būs jābrauc”

Jelgavas laukuma izsludināšana nāca ar pārliecību, ka Centrāle kādu plastikāta hujātiņu būs nometusi arī Olaines pusē. Tāpēc rubaka dzīvoklis Olainē izskatījās pēc lieliskas lokācijas. Un lielas varbūtības, ka kopš Embūtes FTF beidzot iesāksim spēli, bāzējoties laukumā.

Interneta rūteris gan domāja savādāk un dienu pirms iecerētās LAN ballītes devās labāku medību lauku meklējumos. Tāpēc vērtīgās miega uzkrāšanas stundas pirms FTF nācās aizstāt ar diviem Jelgavas Tele2 centrāles apmeklējumiem.

“-23:59
BK centrāle
Un spēle var sākties!!! 🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥Lai uzvar labākie sukuļi!”



Labirints, Ohashi un Krievi ir skaidri uzreiz pēc bilžu apskatīšanas.
Drīz pēc tam kartē atliekam, ka BK plāksnīti ar Blek Fraidej skidonu var ieķert Ložmetējkalnā. Un pēc Remarka daiļrades pētīšanas nonākam pie idejas, kur Centrāle noparkojusi katafalku.

“Laika kapsulas” nosaukums liek vedināt, ortofoto un visos iespējamos street view skatos, ķidāt Nākotnes rūpnīcu, tomēr no siltumtrubām tur palikuši tikai balsti un eksistējošu trubu pārpalikumus neizdodas saskatīt.
Un tad, komandas rubaks, kurš visu vakaru bija pētījis tikai siltumtrašu infrastruktūru Jelgavas pilsētā, jau aizracies līdz pirmajai siltumtrasei Latvijā, kura uzbūvēta zem ūdens. Jokainais čalis tiek aizsūtīts uz Pārlielupes cietumu un īstā siltumtrase street viewā tiek ar šķietami 100% sazīmēta.

“Kolhoza kaplis”. Rafaello (bilde) pasaka vairāk nekā 100 vārdu( 2 vārdi). Diemžēl šoreiz bilde pasaka tikai - ūdenstilpne, niedres un laternkarogmastwakeparkbalstaizstrādājums. Mums par nelaimi tūlītēj-grama influenzas kontā parādās bilde ar ziemas aukstumpeldi Ozolnieku Wake parkā… Kur fonā ūdenstilpnē atspīd spilgti izgaismotais wake parka balsts… Un tas sūds pat izskatās pēc kapļa… Bet kāds sakars Ozolniekiem ar kolhozu?… Nez, gan jau Centrāle saputrojusies… Oke, mums der braucam… 🚙

Ohashi - kā loko koko tur ir būts daudz, tāpēc pēc kofeīna būdas☕🚬 cītīgas inspektēšanas uzreiz tiek nolemts dodies uz loģiskāko 4 māsas spotu - tālākajā ezera galā esošo laipu, kura nav iezīmēta nevienā atpūtas vietas shēmā. Bet, darbinot mašīnu, lukturi gaiši apgaismo nojumi ar toi-toi saimi un vienu aizbēgušo toletu. 1/7 🚽

Ozolnieku wakeparks - te tiek pavadīts nu ļooti ilgs laiks. Wakeparks šonakt “kapļa” gaismiņas nav pacenties ieslēgt. Bet cik nu spējam iedomāties atspīdumu ūdenī - nu tā ar dievu uz pusēm moš ir. Mulsina gan daudzās novērošanas kameras, gan tas, ka Centrāle izvairās likt punktus tik publiskā lokācijā. -“Bet mīklā bija “klusums”” - “Nu jā, varbūt.” Šķiet, otrās stundas vidū komandas rubaki pa vienam vien sāk pārliecināt cits citu un veikt apvērsumu par spīti rubakam, kurš ir 99% pārliecināts par bildes uzņemšanu šeit. Arī pēdējais rubaks beidzot tiek pārliecināts. Kaplis mūs profilaksei bik iekaustījis, nu kā tas skolas bulijs, atņemot pusdienu naudu sīkajiem🥊🤓 . Vēl aizvien 1/7

Blek fraidej mūs turpināja bullijot tālāk. Komanadai tika atņemta arī launaga nauda 🥊🤓. - Pārāk klajš skats debesīs pie Ložmetējkalna.
Īss telefonlaiks torņa pakājē un, saprotam, ka lielāka nozīme Ziemassvētku kaujām tomēr ir 6 km tālāk esošajos ierakumos. 2/7. Bet nu uz to brīdi kopumā diezgan sad 📉.

Jauns kapļa atrisinājums tika izlobīts ceļā pēc atlaidēm. Visi divi mīklas vārdi sakrīt, karoga masts ir, kolhozs arī ir. Bet nu 40 miņas brauciens. Punkta loģiskākais novietojums ir skaidrs. Tomēr tas tiek atrasts tikai kādā trešajā riņķī, lai gan puskomanda noteikti bija iesēdusies benķī un cītīgi lupījusi uz paneļa. 3/7.
Bros - park n grab. Nu vismaz tai komandas daļai, kura paņēma rāciju un neaizskrēja uzreiz pie obeliska. 4/7

Labirints - Gumpeļi kājās un daļa komandas pievienojas pārējam pagastam apbrīnot labirinta trijstūra apakšzemi. Pārējie tikmēr rotē pa labirintu. Pareizā virziena izvēle labirintā un sukulis luktura gaismā nodod sevi jau pa gabalu. Te gan vēl īsa aktierspēle 🥷, jo man pretī nāk rubaks, kurš nav izvēlējies pareizo virzienu. “Pazūdam”- ziņa čatā 5/7.

Siltumtrase - park n grab. Daļa rubaku pat nepaspēja no mašīnas izkāpt. 6/7

Krievi - park n grab. Nez kā būtu, ja rubakam nevajadzētu zaļo. 7/7

Neveiksmīgs joks komandai- “Nu tagad ieberšanās uz 3 stundām kā tieši pirms mēneša”. 👹
LĀDE - 🫠
Ko b*?? Divi vārdi?? Eu, ievadi 1G49 laukuma koda vietā.
Karšu rāmis? - par maz simbolu… Meža nogabals? - nu nē, tāds nav redzēts… G1 x 49 adrešu krustojums? - neatrodam tādu… Vietvārdos arī nav nekādu Dibenu atvasinājumi… Izsūtīšana? - Nope. Dibeni izsūtīti tikai no Jēkabpils apriņķa… Āne??? Nu šis ir labākais, kas tobrīd ir.
* Izmisumu bik nodzen pelēkā universāļa komanda Krievos, kuriem grūtības ar plāksnīti. *

Labi laiž’ uz Āni. Pirmais rinķis ar auto pēc tam jau K2 cītīgi nopētot katru transformatora un elektrības staba numurus.

- “Eu es atradu… Ānes karali.” - ”nu bļe nejoko, es jau pirms 20 miņām to graffiti redzēju” 👹
Ānē neko neatrodam. Nav jau arī Āne tik liela, tad jau būtu pamanījuši.

Bet mums nav bijusi nekāda saistība ar studentiem? *telefonlaiks* Hmm, laukuma aprakstā ir “laikapstākļiem neatbilstoši apģērbto stāvu” = skulptūra “Jelgavas students”. Tad tur pie dibena būs norāde, davaj braucam. Studenta pakaļa un nu drošības labad’ arī priekšpuse tiek cītīgi nopētīta. Nope.
- ”Pēc 5 miņām būs vaļā TIC. Varbūt Dibens ir kāds īpašs Jelgavnieku apvidvārds.”
- ”Citreiz pielietotā taktika “ja nezini, ko meklēt, jautā vietējiem” ir nostrādājusi.”
- ”Nu jā. bet tad bija bilde un vismaz kāds teikums nevis vnk viens vārds - Dibens”
- ”Es zinu, ka nezinās, bet iešu līdzi tikai, lai redzētu darbinieku sejas izteiksmi”👹
…
- ”Labrīt. Varbūt Jūs varētu mums palīdzēt ar orientēšanās spēles uzdevumu? Mēs meklējam dibenu Jelgavā.”
* 🫠 priceless pieredze, redzot, kā mainās čubāra sejas izteiksme, kad 4 fujaki 3 miņas pirms darba laika sākuma svētdienas rītā, manāmi neizgulējušies un bik kā no meža ienāk, jautā pēc dibena*

- ”Dzelzceļa muzejā janvārī bija dibens. Jelgavā ir muzeja filiāle” - NOPE :D 🫠
- ”Braucam uz viršiem paēst.”
Tie, kas pietiekami ilgi guglēja, tagad zin, ka 1g49 ir karboksilskābe. Gustavs Vanags bija LLU profersors, kurš pētīja organisko ķīmiju. Viņa vārdā veltīta konference “Dikarbonilsavienojumu ķīmija”. Izskatās cerīgi. Beidzot tā studenta dzīve.

*Par laimi VANNAS BUMBAS atver LĀDI. Es nez, kur mēs ar šo info būtu attapušies, bet ļoti iespējams mēs dotos ciemos pie LLU dekāna un mēģinātu izspiest info par dibenu.*

Tomēr Āne… Braucam. Ballīte Ānē pie kakumājas var sākties. LĀDES izpildījums 10/10.

Ilgi nevarējām saņemties, pēc tam nesanāca savākties. Bet kaut kad ir jāsāk īstenot idejas un mākslai vajag telpu. 🎭

https://www.youtube.com/watch?v=sqAxgrDhu4M

Cerams, ka pietiks izturības. 🍿

NLP un Vienradžu Šļepkavu apvienotās komandas štāba vieta šoreiz pa smuko viesnīcas vestibilā ne vairs kādā lokālajā tankštellē. Kamēr viesnīcas apsardze nopietni uzpasē notiekošā gan iekšā, gan ārā, komandas dalībnieki, kuri ieradušies kuplā skaitā, meklē rozetes, stellē datorus un ver vaļā visus vajadzīgos logus, lai ir pa tvērienam. Viesnīcas saimnieks tikmēr katram, kas nav pie stūres, ielej pa vitamīnu kokteilim.
Labirinta gūstekņu un Eiji Ohashi lokācijas krīt momentā. Vēl pavisam nesen kāds no komandas dalībniekiem stāvēja pie abiem kafijas aparātiem un domāja, no kura lai ņem kafiju.
Laika kapsula – siltumtrase, bet kur? Tiek skanēta satelīta karte, braukāts ar dzelteno vīriņu, izprašņāti vietējie. Rodas versija par slimnīcu. Liksim kartē, brauksim meklēt.
Krieva āda tiek iezīmēta vienā no mājas darba raķešu bāzēm. Stabi it kā ir, varbūt izskatās savādāk, varbūt īstie, tad jau redzēs. Ja nebūs, ņems nākamo bāzi, Jelgavas apvidū to nav deficīts.
Kolhoza kaplis – ezers ar karogu? Kur? Nav ne jausmas. Lūdzu nerunāt – bērnu dārzs, pansionāts, baznīca? Vēl pēc kāda laika tiek piesaukta Kaupera dziesma un tad jau lēnām sazīmējas. Uzzinot, kur navajag iet, ir skaidrs arī, kur vajag iet.
Remarka katafalks – auto kapsēta? Korporācijas? Brāļu kapi? 1.p.k. piemiņas vietas? Krūmi izskatās pēc apgrieztiem apstādījumiem, tad jau kaut kas no tā varētu būt. Ziemassvētku kauju muzejs? Aiz krūmiem redzams vecs auto. Visādas versijas tiek pievilktas aiz ausīm.
Melnās piektdienas operācija – plānotā un pačabējusī Depo veikala celšanas vieta? Bet tur nav priežu. EE – igauņu tirdzniecības centrs? Alternatīva pirkšanas mānijai – pastaigu takas, sporta laukumi. Atkal aiz ausīm.
Kamēr sagrabinām puslīdz kartē ieliekamas lokācijas, pienāk jau ziņas par citu komandu pirmajiem atrastajiem punktiem. Kaut kā bremzējam…
3:42 krīt pirmais punkts Laika kapsula. Skaisti un eleganti.
Dodamies uz labirintu, kur izklaidus rīkojas jau citu komandu dalībnieki. Šeit mūsu BK Jaunava atrod plāksni un nofočē tā, ka cipars nav saprotams. Veterāni pamāca uzvedības kodeksu, kā jāuzņem bilde un kā pēc tam vēl jāpatēlo, ka meklē, virzoties jau prom no laukuma. 4:17 un ir 2 punkti.
Ripojam uz Nākotni pētīt lidmašīnas. Izspīdinām visu, visur līdz beigās testējot luktura zilo, sarkano, zaļo gaismu, cipars atrodas. 5:09 un ir 3 punkti.
Pa ceļam iebraucot tirdzniecības centru skvēriņos un parciņos, karavīru kapiņos un piemiņas vietās meklēt priedes un krūmus, ieripojam raķešu bāzē. Pateicoties megalukturim un Jaunavas iesācēja veiksmei, punkts krīt ātri. Braucot ārā izmaināmies ar Morālo bedri, kuri, kā vēlāk noskaidrojās, paņem beidzamo punktu un ver vaļā lādes mīklu, kamēr mums vēl 3 trūkst…
Iepriekš tekstos bija kaut kas par lāci. Ja tas ne par krieviem, tad varbūt te. Ozolnieku mežā ir lāča statuja.Braucam pārbaudīt. Ložmetējkalna rajons ar ierakumiem arī kā versija, tad to pēc tam.
Cīnoties ar vadātāju pie Līdumu karjera, meklējot krūmus Ziemassvētku kauju muzejā un smeļot izmisumu par Remarku, saņemam nelielu palīdzību, kas tad noved uz pareizām takām. Secinām, ka dažkārt patīk pašiem sev sarežģīt uzdevumu. Bet nekad jau nevar zināt, cik daudz par katru punktu pīpējusi Centrāle un ko. Tikmēr Morālā Bedre jau 3 stundas netiek pie lādes. Tad jau Lāde būs kaut kādā pakaļā…
Pakaļā… Pakaļā nudien! Smuks dibens sazīmējas satelīta kartē kā Cenas tīrelis, nu tik smuks, ka nevar nebūt. Un 1G49 varētu būt kaut kāds kūdras ņemšanas sektors vai tml. Braucam inspicēt – nekā nav! Atkal pakaļā! Un tad jau arī lāde ir kritusi, ņemam hintu un traucamies atpakaļ uz Jelgavu pa ceļam kartē meklējot citu dibenu. Finišējam Toi Toi ballītē secinot, ka mūsu atrastais dibens tomēr bija dibenīgāks. :D

Jezu jezu…
Viens ir skaidrs - no kļūdām īsti nesanāk mācīties. Meklē tieši vietā, kur ir punkts, bet neievēro. Apskati visu izņemot vienu, ko domā “aij gan jau nebūs”. Bet nu ziniet, tāpat izbaudam tos smadzeņu pirdienus un pēc 7nieka paģiras <3
Vakariņas 6atā Rīgā Zeva centrālē, kas šoreiz pat sastāvēja no 1,5 cilvēkiem. Sapratām, ka ātrāk par 5 mīklām prom no siltuma nekustamies, bet nu ar tām mīklām gāja kā pa dubļiem
#LABIRINTA GŪSTEKŅI krīt minūtes laikā
#KRIEVA ĀDA aiziet nākamājā minūtē
#REMARKA KATAFALS doma par Kārļa Ulmaņa piemiņas vietu, jo runa taču par Remarka grāmatu “Trīs draugi” - auto darbnīca, draugi, visi iemīlas sievietē, auto sauca Kārlis… hallloooo!
#EIJI OHASHI krīt aptuveni pēc 1,5h
#KOLHOZA KAPLIS Kolhozu sasaistam ar Nākotni. “Lūdzu nerunāt!” sasaistam ar makšķerniekiem, ko īsti tas mums pasaka par vietu? Nez, meklēsim mastu. “Kaplis” mosk vienkārši kāda benzīntanks - circle k?
#LAIKA KAPSULA “slāpes pēc viļņiem” = ūdens/vēja dzirnavas vai vēl ideja par radio viļņiem… protams neizpaliek arī bez “truba Jelgava” meklēšanas
Fokuss tiek uzlikts uz pirmajām 6 mīklām pilnībā aizmirstot par 7to
#MELNĀS PIEKTDIENAS OPERĀCIJA nuu mums kā dabas pētniekiem, pēc kokiem bildē izskatās pēc Tērvetes dabas parka

Aptuveni 4os apziņā, ka lielo skrējienu jau esam nokavējuši, lēnām dodamies uz mašīnu. Ierodamies #EIJI OHASHI
3 ir nav 4tā tualete, značit jāmeklē ceturtā. APSTAIGĀJAM un IZPĒTAM to pašu vietu kur atrodas tualetes, neievērojam punktu un aizbraucam uz nākamo atpūtas vietiņu un kārtīgi izpētam tur esošo tualeti - jā arī pašu siltāko vietiņu. Līdz brīdim kad blakus esošā komanda pasaka ka šeit jau ir 2,5h, sapratām, ka jābrauc tālāk.
#LABIRINTA GŪSTEKŅI veido komandu tusiņu pie trijstūra, kur fočeta bilde. Esam izstaigajuši taku, izpētījuši visas “izejas” no labirinta un domājam, ka no rīta mosk jāpērk gumijnieki, lai arī ielīstu ūdenī pie citiem. Punktā sagaidam gaismu un braucam prom.
2/2 bez rezultāta - zūd motivācija ko turpināt un pulkstens jau ir ap 8:00
#KRIEVA ĀDA apstājāmies tieši blakus punktam, bet no mašīnas izlecam un skrienam pie stabiem. Veiksmīgi, ka ilgi nepagāja līdz aptvērām ka punkts rokā.
1/7 pkst. 8:48 OMG
#REMARKA KATAFALKS vēl liek piestāt pie brāļu kapiem, ja jau mēs te par tiem trīs draugiem runājam…
Pa ceļam uz kapiem, smadzeņu auto pilotā: “vispār Prāta Vētrai ir tā dziesma lalala un lidojuma laikā lūdzu neruna a āt”. Interesanti, Nākotnē stāv lidmašīna un tur kā reiz masti blakus dīķim. Bet nu nevar būt ka tur jābrauc, tālu sanāk… atliekam.
Tikmēr šajā skaistajā laikā aizbraucam vēlreiz pēc Labirinta gūstekņiem un Eiji Ohashi. Protams, kārtējais “jebal” un pa šo laiku tiek atvērta lāde. Jā, to mēs īstenībā ar cerību gaidījām!
#LAIKA KAPSULA pateicamies par hintiņu no vienradžiem :* (šajā brīdī laikam gan vēl lāde tomēr nebija vaļā)
#MELNĀS PIEKTDIENAS OPERĀCIJA loģiski - Ziemassvētku kaujas
#REMARKA KATAFALKS vilšanās ka nav “Trīs draugi” un vilšanās ka naktī jau tika skatīts “Melnais obelisks”
#KOLHOZA KAPLIS pierāda mūsu neuzticību pašiem :D bet pašu punktu atrast nebij arī pa sviestu, bet ja jau runa par Pilotu Timu, tad vienkārši jāsēž un jāskatās.
#LĀDE
Domājām ka Ānē būs vairāk kā viens kafijas aparāts, tāpēc apbraukājām Āni. Saprotam, ka kafijas aparāts nebūs, tad jāmeklē vien toča. Tiek izstaigāta šoseja, ieraudzīts nepieciešamais, sekots norādēm - BINGO! 10/10 lāde!
Šoreiz komanda bija mazākumā. Uz to arī noveļam vainu, bet nu vienu gan zinām - nākamā sezona mūsejā! Wink wink

Liels paldies par spēli. Favorīts no punktiem bija "laika kapsula". Savukārt lidmašīnā tik ilgi blenzām uz vaības paneli, ka tagad varam būt piloti. Un īpašs paldies par lādi. Pirmo reizi, savos 60 gados, biju īstā sūdu bedrē. Līdz šim tur biju bijis tikai pārnestā nozīmē !

Gribējās šoreiz ātri un eleganti, bet nebija lemts . Ātri bij skaidras 3 mīklas, un tālāk jau, kā pa celmiem. Laika kapsula uzlika mūs uz pamatīgas pauzes. No teksta neko nevarējām izlobīt, nācās meklēt siltumtrases Jelgavā , Olainē, Jaunmārupē un kur tik vēl ne. Lūgt mājienus ari negribējās. Hints , šķietami, arī neko nepalīdzēja, tikai ar neatlaidību tika atrasta pareizā vieta vispirms kartē, pēc tam dabā. Un tikai ieraugot Raf busiņus, atausa, ka ir taču lasīts par to braucienu līdz okeānam. Bet nebij ne jausmas par šādu automobiļu kolekciju te. Kopumā - viegli nebija, bet sajūtas, kā vienmēr foršas, kad jau tikts līdz galam. Ānē gan bija jālūdz vēl mājiens, jo pārāk bijām ieciklējušies uz kafijas automāta klātbūtni un jau izskanēja doma apsekot vēl citus ciemus. Lāde, kā parasti, iespaidīga! Paldies par laukumu, tiekamies nākamgad!

“81 117 111 118 97 100 105 115 63”, <A2 3-1> reports

Īsā versija. Mīklas nepatika (nesapratām, gaidījām ko citu), laukums - kā parasti labs. Lāde forša.

Garā versija. Kāpēc mēs spēlējam 7nieku? Tā ir brīnišķīga iespēja izšķūrēt no smadzenēm darbā un ikdienā uzkrātos mēslus un ienirt piedzīvojumā, kam parasti nav atkārtojuma, jo katru reizi viss ir savādāk. Iespēja atstāt visas negācijas kaut kur dziļi mežā vai kādās necilās drupās. Viss sākas ar mīklām, kas parasti ir čakarīgas, taču bieži vien sajūsmina ar savu unikalitāti un neparasto domu gājienu. Tā ir iespēja uzzināt ko jaunu, līdzpārdzīvot tam. Kad smadzenes ir kārtīgi nodirsušās un nāk atrisinājums, tas sagādā unikālu emocionālu baudu, izveido emocionālo piesaisti un pumpē dopamīnu un endorfīnu spaiņiem. Bet ne šoreiz, ne līdz galam…

Vēl neilgi pēc Smiltenes laukuma iziešanas novembra sākumā spriedām, ka būtu labi, ja nākamais laukums būtu Jelgavas vai Bauskas apvidū. Labāk Jelgavas, jo tur tik daudz interesanta visapkārt - kādus pāris laukumus var nobāzt. Un kāda bija sajūsma, redzot Jelgavu kā nākamo laukumu. Un studentu tēmu. Eh, jaunība! Ar smaidu var atcerēties Jelgavas pils apmeklējumus, kur tika izcīnītas smagas zinību gūšanas cīņas. Šim noteikti jābūt labam laukumam, jo sanāk arī pēc statistikas: Viva la Vivi bija foršs, Tukumnieks tāds ne visai, fantastiskais Enter Gauja stāsts (šīs mīklas ik pa brīdim vēl tiek pārlasītas), tīri OK caurvēja Liepāja (šeit drīzāk paši radījām savu unikālo piedzīvojumu), smeldzīgi saldskābā un brīnišķīgā Atmiņu Daugava, dīvainā Smiltene (kas bija uz robežas patīk-nepatīk, kaut paši to norakstījām uz steigu, ar kādu ienirām laukumā)... Jelgavai noteikti jābūt labai, peniji nešaubīgi tiek pārskaitīti pirmajās laukuma atvēršanas stundās. Un tad šī jūsmīgā gaidīšana…

Emocijas pusnaktī, kad atvērās mīklas, bija visai sakāpinātas. Kas tā par haltūru??? Kur foršās mīklas? Kas tā par huiņu? Ar bižoni aizgājām gulēt, cerot, ka rīts gudrāks par vakaru. Nebija… No rīta, malkojot rūpīgi gatavoto kafiju un neizpratnē pētot datoru ekrānus, galvā malās viens vienīgs jautājums - kāpēc tā? Kas tas par maķīša subprodukta izdirseni? Vai tiešām nevarēja uztaisīt normālas mīklas, kuras būtu patīkami minēt? Galu galā naudu samaksājām. Visa sajūsma par Jelgavas laukumu aiziet uz “nē”. Labi, ka atteicāmies no plānotā galda spēļu vakara FTF naktī, kur gribējām vietējos jelgavniekus iesaistīt mīklu minēšanā. Pāris stundas vienkārši bakstāmies internetā, skatoties rīta ziņas vai kaut kādus video, lai mēģinātu atiet no pirmās nepatikas.

Labirinta gūstekņi. Šī ir vienīgā mīkla, ko samērā ātri, kaut arī slinki sazīmējam Svētes upes pļavās. Sajūsmu neizraisa.

Remarka katafalks. Ir šis tas lasīts, filma arī laikam redzēta (sajūsmu neizraisīja), bet poņas nekādas, kas ar tiem krūmiem domāts. Pēc kāda laika tomēr rodas versija, ka tā varētu būt Ģintermuižas slimnīca, kur ārstē dzērājus un narkomānus. Blakus kapi. Remarks pēc divu romānu uzrakstīšanas kādus septiņus gadus neko nebija spējīgs uzrakstīt, dzerstoties un bohēmiju trenkājot, kas rezultējas ar to, ka pēdējos dzīves gados ārstējās slimnīcā no alkoholisma izraisītajām sekām. Tā kā paši neplānojam doties laukumā, piedāvājam Wolf Adventures komandai šo versiju - viņiem šī mīkla vēl nav atminēta. Kā vēlāk izrādās, Ģintermuiža tā tomēr nav. Un ar šo arī FTF diena pabeidzas - lāde krīt, komandas steidz nobeigt laukumu, bet mēs dienas vidū atmetam ar roku - kad nav, tad nav.

Ar lielu piespiešanos atgriežamies pie mīklu muļļāšanas pēc trīs dienām ar atvērtiem vairākiem hintiem (kas izraisa vēl lielākas dusmas par mīklu iedomāto kvalitāti). Ceturtdienas un piektdienas vakaros, veltot mīklām pāris stundas, tiek atminētas vēl trīs mīklas. Remarka katafalku sazīmējam pēc hinta un īsti nesaprotam, kas ar to visu bija domāts (“Melnais obelisks” nav lasīts). Pēc lidmašīnas borta numura tiek sazīmēts arī Nākotnes parks mīklai Kolhoza kaplis (esam vēl lielākā neizpratnē, jo “Prāta vētra” nepavisam nav favorītos), bet ierakumi sākumā mūs aizved uz Ziemassvētku kauju muzeju, lai pēc brīža nofinišētu kaut kur Antiņu purvā. Sestdienas rītā atkal piesēžamies pie mīklām, taču minēt neko vairs negribās. Apnika. Ne gluži interesanti, drīzāk aizvainojums par nepiepildīto Jelgavas laukuma sapni pārāk skrāpē smadzeni kā tāda sausa mačalka. Kādas pāris stundas viens uz otru garlaikoti skatāmies, pa retam kaut ko bakstot internetā līdz tiek aizvērta viena aiz otras 7nieka lapas. “Negribu vairs šo huiņu minēt…” “Es arī…” Pēc brītiņa tiek nolemts sakontaktēt SPIEGUS, kas laipni piedāvāja rubas čatiņā savu palīdzību, un apjautāties, vai var nohintot precīzas lokācijas. Ja ne viņi, tad gan jau kādu citu atradīsim. Par laimi SPIEGI atsaucas (paldies!) un visai drīz mums ir lokācijas kafijas automātiem, ANRU RAFiņam un armijas bāzei, kura mums jau stāv atzīmēta apmeklēšanai citreiz mazliet vēlākā laika posmā (mīklu praktiski pat nemēģinājām minēt). Kā akmens no sirds noveļas - vairs nav jāmoka sevi ar psihoanalīzi, kāpēc mums šī laukuma mīklas tik ļoti nepatīk.

[NELIELS SKAIDROJUMS IEPRIEKŠ RAKSTĪTAJAM. Paši bijām daļēji vainīgi, ka uzmetām lūpu bez iedziļināšanās mīklās. Te drīzāk nostrādāja nesaņemtā dopamīna deva - bijām iedomājušies Jelgavas rubu krietni savādāku. Gaidījām kaut ko ļoti episku - Grand Finale ar uguņošanu, specefektiem un pilnīgu vāku visam pāri, tā kā tas nostrādāja pārlieku personiski, kad gaidas neatbilda realitātei (rubas aprakstu jau var saprast dažādi, jā?)]

Izbraucam kā parasti agri, jo dienas ilgums vien nepilnas septiņas stundas. Rīta tumsā mēģinās palūrēt tos kafijas automātus tajā dīvainajā vietā. Ir skatītas Eiju Ohaši interesantās bildes, būs jāpalūr, ko Centrāle tam ir piekabinājusi. Navigācija iemāna mūs dīvaini spokainajā stāvlaukumā, kur atspīdošie elementi tā vien zibinās mašīnas starmešu gaismā. Parkojam braucamo pie kafijas automātiem (nē, mums kafiju nevajag!), īsa apskate - te nekā nav. Navigācijā atliktais punkts rāda vietu kaut kur sāņus. Mašīnā iekšā, braucam apkārt stāvvietai (ak, vai!), lai pēc brīža parkotu braucamo ceļa malā pie kāda šlagbomja un saprastu, ka krūmos nekā nav. Taču tiek konstatēts, ka tumsā vīd kaut kādas dīvainas ēkas. Divsimts noieti soļi - eu, rekur atkal kafijas automāti, veseli divi! Bļ#$%, tie paši! Par maz gulēts? Sadalāmies, izklīstam tumsā kā partizāni. Uzmanību piesaista tualetes, jo ir radusies “mazā vajadzība”. Hmm, pie dēļu sienas viena brīva vieta jūsu “klucītim”? Pasmaidu par šo joku un pēc pusotra soļa apstājos kā iemiets. Nopietni?! Nevar būt - tualetes! Fiksi ap pareizo stūri, skatiens gaisā - IR! Eu, šitas labs! Plastmasas būdiņas tiek “iesvētītas” ar mūsu “siltumu” un laižam tālāk uz raķešu bāzi.

Raķešu bāzē ierodamies pelēkā rīta krēslā, parkojot braucamo uz ceļa laukumiņā pie pirmajām divstāvenēm. No mašīnas ārā, lukturis ieslēgts, pacelts staru kūlis - atspīd kaut kas krūmos. Nopietni? Tā vienkārši? Jā, tā vienkārši. Priecīgi par iegūto laiku, dodamies plosīties pa bāzes teritoriju - šis mums bija pats interesantākais objekts visā laukumā. Vairāk kā pusotras stundas laikā tiek iebāzti deguni daudzās interesantās vietās - apložņāta kāda privāta viensētas instalācija ar visu tās mantību (tās īpašnieks, to redzot novērošanas kamerās, mūs medīja pa kara bāzes teritoriju, nācās atvainoties un apliecināt, ka mēs būt prasti tūristi nevis nešpetni stalkeri), izstaigātas drupas, šķūņi, angāru paliekas un divstāvenes, atklājot 1.rotas mītnes vietu kādā daudz cietušā “personiskās higiēnas” telpā, nopētīti daudzie murāļi (drīzāk kāda neatzīta mākslinieka PSRS militārās freskas) uz sadalošajām sētām - ar baudu pavadīts laiks, uz brīdi aizmirstot par kaut kāda tur 7nieka eksistenci. Kāds patīkams pretstats pirmās nakts skrējienam, jā?

Tālāk pārbrauciens uz Jelgavas slimnīcu. Laiku redzējušās siltumtrases trubas tiek nopētītas un atzītas par turpmāko interesi neizraisošām. Daudz lielāku interesi aizraisa vēsturisko spēkratu kolekcija aiz logiem. Nopētām visas automašīnas, kādu pusstundu pētām visos pieejamos leņķos abus RAFiņus, bet nekur BK simboliku nemana. Tāpat tiek izpētīti blakus esošie koki, sēta visā garumā, metāla instalācijas kaut kur pie Jaunā teātra. Tukšpadsmit. Satraukuma pilns mesidžs SPIEGIEM - ko mēs neredzam? Mazus priekšmetus. Mde, tik tiešām - smadzene tā tika ieprogrammēta uz eksponēto RAFiņu izpēti, ka mazos modelīšus degungalā neredzam. Nošņaucam degunus un dodamies tālāk.

Mīlestības aleja mūs pārsteidz ar savu lokāciju, jo atrodas otrpus ielai iepretim mūsu Jelgavas drauga mājai. Kartē to pat nebijām piefiksējuši. Kā te daudzi raksta, “park & grab”. Vienīgi pārsteidza plāksnītes stāvoklis - pirms tam kāds laikam to ir dīrājis nost.

Toties nākamais punkts Svētes upes pastaigu labirintos mūs gandrīz kapā iedzina. Gandrīz pusotru stundu tupas taustīšanās, atvērts hints un taustīšanās īstajā vietā deva tikpat daudz, ar cik šeit ieradāmies - neko. Vienīgais atradums, kāds brieža stikeris uz vienas no margām. Sasalušiem pirkstiem spaidām help SPIEGIEM (ar pirmo reizi pat nesanāk). Jāmeklē hinta vietā uz margām. Da’ kur? Viss pārmeklēts jau! Izrādās, nē. Tā sranā plāksnīte pieskrūvēta tā, ka pat sataustīt nevar. Ilgi ganījāmies šeit, vienīgi leņķi bija nepareizie. Pēc tam, pa gabalu uz to vietu lūkojoties, nāk prātā doma “kā varēja neieraudzīt?”

Nākotnes parka lidmašīnu ekspozīcija ir nākamā pēc vizīšu saraksta. No mazās stāvvietas demonstratīvi stiepju savu fotokameru, tēlojot “el turisto” - šas visu atradīsim un brauksim tālāk. Ja? Jā? Nē! Sākumā kukuruzņikā meklējam pieklājīgi, tad aktīvi, pēc tam jau kaunu pie malas. Nevar teikt, ka rezultāts no tā diži mainītos. Manāmi saskābuši izbrienam ārā. “Lūdzu klusumu!” taču ir par filmēšanu! Eu, rekur planieris ar kinokameru - tur būs! Detektētā pārsegtā “kinokamera” izrādās ļoti dīvaini piestiķēts iekšdedzes dzinējs, taču drīz vien aiz dīķa tiek tiek pamanīta unikāla kino rekvizītu vieta ar lenšu projektora mulāžas instalāciju. Uz pusstundu atkal tiek aizmirsts 7nieks, pētot visas dīvainās lietas šajā mazajā pleķī. Pēc tam gan atceramies, kāpēc šeit esam, bet meklētais neatrodas, tāpēc atgriežamies lidaparātu landing zonā. Kārtējais mesidžs SPIEGIEM - tiešām jāmeklē lidmašīnās? Jā, pilota kabīnē. Khm, it kā jau pētījām, bet labi. Iespraucamies divatā, sēžam beņķos, pētām paneli un kabīnes stiklojumu, meklējot kādu nodevīgi caurspīdīgu uzlīmi, kāda tika manīta Mazās Amazones laukumā - nekā. Kaut kas melns kā Usmas masīvā? Spīzdinām lukturīti crazy leņķos, bet nekā. Viens rubaks tiek izraidīts no kabīnes, lai otrais iejustos kinga lomā - nekā. Abi rubaki grūstās pie ieejas pilota kabīnē ar konkurējošām, bet nu jau galīgi nenormālām idejām par punkta novietojumu - nekā. Tiek piesauktas Kuzjas mātes un citu reliģiju dievības, izskan aicinājums uz “mordoboju”, šķībi šķielējot uz kokpitu - nekā. Tiek raudātas gaužas asaras, liktas brilles ar +100 dioptrijām - nekā. Nu, bļ#$%! Un tad nejaušām labās puses lejasgalā tiek pamanīts kaut kas līdzīgs iegravējumam (patiesībā uzlīme) - beidzot! Kāds atvieglojums!

Pārbrauciens uz atjaunotajiem ierakumiem ilgst gandrīz stundu. Mašīna tiek pieparkota ceļa malā, kalnā augšā, pareizajā tranšejā iekšā un atduramies pret skaitli zem dēļu pārejas virs ierakuma. Šis bija necerēti ātri. Vienā no būdiņām kūp dūmenis - tur kāds LVM darbinieks kurina Kurzemes zemnīcu. Mēs klāt, pļāpiņa par vietas anturāžu un atkal kvalitatīvi pavadītas 20 minūtes. 7nieks? Ai, gan jau pēc tam…

Lādes mīkla pārsteidz ar savu lakonismu (kā jau dažas citas šī laukuma mīklas). Par dibenu nav īstas skaidrības, vien tas, ka lāde būs kaut kādā dirsā. Par 1G49 rodas aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar Grindex Olainē, jo norāda uz sirds slimībām - ne gluži tieši, bet tā var izsecināt. 7niekā jau nekas nav tieši. Pirms raisīt domu tālāk, jautājums SPIEGIEM par idejas pareizību. Nea, ideja tiek iekratīta un noskalota atejā. Jādomā par dibeniem. Atveram hintu un saprotam, ka jāmeklē Dibenciems. Google rāda pilnīgi tukšu lapu bez neviena meklēšanas rezultāta (pat nerāda, ka nav nekas atrasts), kas ir ļoti interesanti, bet tai pat laikā pasakaini neinformatīvi. Jautājam mākslīgajam intelektam, kur Latvijā atrodas Dibenciems. Atbilde gandrīz nogalina: “Dibenciems ir apdzīvota vieta, kas atrodas Latvijā. Tā ir daļa no Rīgas rajona un atrodas netālu no Rīgas jūras līča. Šī vieta ir pazīstama ar savu mierīgo atmosfēru un dabas skaistumu, kas piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus.” Tobiš, tāda nav vai ir īpaši slepena vieta, bet citā rajonā. Kas vēl? Smirdēni, Rūcamais, klasiskā Dirsa un Pakaļa, Astesvieta, Vircasgals… Āne! SPIEGI “sajūsmā” par mūsu “deduktīvajām metodēm”. Maucam kārtējo gaisa gabalu uz Āni, pa ceļam kādā LVM cirsmā iehavojot mazu eglīti.

Āni izbraukājam vending aparātu meklējumos un atrodam vienu netālu no bērnudārza pie veikala. Izbraukājam arī blakus esošās šosejas - bez rezultātiem. Kur vēl var būt Eiji Ohaši objekts? SPIEGI hinto par 4.māsu, kas mūs pārsteidz - plastmasas būdiņu gan nekur neredzējām! Tumsā ne sūda vairs neredz. Mēģinām ar dzelteno cilvēciņu izbraukāt potenciālās vietas kartē, taču bezcerīgi - telefonos ij bilde maza, ij kvalitāte tām bildēm “kā iz dibuā”. Kilometru stabiņus var saskatīt, kaut kādus elektrības transformatorus arī, bet no clue par laternas stabu un tuptūzi šosejas malā. Tiek hintots veikt nelielu flekskursiju gar šoseju uz Teteles pusi. Metam mašīnu kaut kur tuvāk šosejai un dodamies pa veloceliņu uz Teteles pusi. Pēc kādiem nepilniem simts soļiem dzīvžoga caurumā tumsā pavīd kaut kāda tualetes būdiņa ar it kā smilšu kasti aizmugurē. Tā kā vienam no rubakiem kā reizi ir “mazā vajadzība”, šis tiek uzskatīts par OK variantu, lai nevajadzētu slapināt kaut kur krūmos. Un cik liels ir pārsteigums, redzot piekaramo atslēgu priekšā samērā jaunai tolčai. Privāta tualete kaut kādā nekurienē? Nopietni?! Ko nu? Kur lai tagad “izdara savas lietas”? Intereses pēc tiek nopētīta “piebūve” aiz tolčas, elementāra ziņkāre liek pacelt augšā aizsegu virs atslēgas… un čurāt vairs negribās nemaz! Lāde? Tualetē?! Da’ lābi! Nopietni?! Atveram vāku - tukšums. Bet ir kaut kas paceļams tualetes galā. Izpētes nolūkos “caur pakaļu” tiek norīkots “plānākais” rubaks - pēc poda vāka piepacelšanas nāk apstiprinājums, ka tā tiešām ir lāde, taču “integrācija” caur poda vāku izskatās visai šaubīgs pasākums - tur ir līdz apenēm jānometas un arī tad māc šaubas, ka varēs cauri izspraukties. No ārpuses vēlreiz tiek nopētīta tolča atslēgas kastītes meklējumos, domājot, ka 1G49 ir kods, ar ko kaut ko var atvērt, bet nekas zīmīgs netiek detektēts. Tad tolčā caur “vircasgalu” “integrējas” otrs rubaks - eu, tā dibuā atbalsta funkcija taču ir paceļama! Kājas pazūd smirdēnu valstībā un visai drīz no iekšpuses atskan dīvainas slāpētas skaņas. “Eu! Ko tu tur iekšā dari?!” sauc ārā palikušais, uz ko otrs priecīgi atbild: “Jūtos kā dirsā! Graužu popkornu ar tavu iemīļoto zemeņu garšu!” un atkal tās dīvainās skaņas… Vien vēlāk, pametot unikālās lādes lokāciju, uz veloceliņa laternas staba pamanām tā kodu: 1G49. Tumsā no mašīnas to laikam var pamanīt tikai ar drūmāko terminatora aci…

Sveiki,

Tātad – stāsts sākas ar to, ka uzzinām: jaunais laukums atvērsies 1. decembrī. Super, vai ne? BET! Protams, vienai no mūsu komandas biedrenēm tajā dienā ir dzimšanas diena un mums jau kalendāros ierakstīti citi plāni. Tātad nekāda 7nieks ballīte atvēršanas dienā.

Un jūs zināt, mums ir tradīcija – dzimšanas dienā kaut ko lauzt. Pēdējoreiz Liepājas laukumā – tieši dzimšanas dienā – viena izlauza kāju. Tev dāvana, viņai ģipsis. Bet šoreiz mēs sakām: “Nē, šoreiz nelauzīsim kaulus. Tā tradīcija lai paliek pagātnē!”


Decembra izskaņa Jelgavā – davaj!

Mēs pieņemam stratēģisku lēmumu: ņemam līdzi divus Gen Z paaudzes jaunpienācējus komandai. Jo? Viņi skrien ātrāk, domā svaigāk, un, ja kaut kas noiet greizi, viņiem vismaz ir "Snapchat", kur var visai pasaulei izstāstīt mūsu sāpi.


Pirmais punkts – Karjers. Tumsā piebraucam, domājam: “Oi, būs jāiet apkārt visam karjeram?” Bet, hey cīga un kafija ved tikai vienā virzienā - labierīcības. Loģika? “Ja nu tev vajag uz podu, paņem punktu līdzi.”


Pārvācamies uz Jelgavas centru.

Labirints. Pirmkārt, visi uzreiz : “O, jā, saprotam, kur tas ir.” Braucam turp, izstaigājam teritoriju, un pēkšņi kāds pavicina lukturi īstajā virzienā. Un, ticiet vai nē, lukturis rāda tieši uz punktu! Mēs esam sajūsmā – divi punkti rokā, adrenalīns asinīs, un mēs virzāmies tālāk.

Meklējam Remarka gudrības. Stacijas laukums. Mēs čamdam puķu podus, čamdam kokus, bet nekā. Izskatās, ka Remarka gudrības ir gudrākas par mums.


Nākotnes ciems un lidmašīnas.

Sirojam ap lidmašīnām, bet punkts ar mums spēlē paslēpes. Paiet pusstunda. Stunda. Bail jau tajā lidmašīnā kāpt – privātīpašums kā nekā bija rakstīts. Prom jau nebrauks... Rezultāts? Punkts slēpjas starp pilota pogām. Un par laimi nav blakus neviens pilots, kas varētu par mums pasmieties.


Pasta sala – jebkur, tikai ne pie punkta.

Tur ir skatu tornis. Ir zirgi pilsētas centrā. Ir lapsa. Bet punkta? Nav. Bet zirgi? Kā tie te nonāca?!


Krieva āda.

Iedomājieties šo: pusnakts, piķa melna tumsa, tumšā pamestā vietā. Kur nu vēl labākas “izklaides”? Pamestas ēkas, bandītu fantāzijas... – tas ir šausmu filmas sākums. Bet? Ar smaidu uz lūpām, kad cipari iemirdzas pat gandrīz neizkāpjot no mašīnas.


Bērzu aleja – jeb “Kad punkts pats tevi atrod.”

Pēc interneta un stāstu izpētes uzzinām par mīlestības aleju, kur mīt stāsti par mantojumiem un precībām. Mēs izkāpjam no mašīnas, un – bum! Nepaspējam pat sakārtot ekipējumu, kad viens no mums ierauga pareizo koku balstu.


Ziemassvētku kauju muzejs.

Tagad iedomājieties šo: ir nakts, ap diviem, trijiem. Tumsā, mežā, un pirmais, ko ieraugām, – kaķis ar Hitlera ūsām. Hitlera. Ūsām. Tas taču ir murgs, vai ne? Tur ir auksti, spocīgi, un mēs nolemjam: “Šoreiz Melno Piektdienu nemeklēsim.” Un dodamies prom. Droši vien vienīgais gudrais lēmums tanī naktī.

Ložmetējkalns – jeb “Meklējam neesošu punktu”.

Nākamā diena. Ceļojam uz Ložmetējkalnu. Trīs stundas blandāmies pa visiem kalniem un lejām, ceļiem un neceļiem, bet nekas. Viss izskatās pēc punkta, bet punkta nav.

Internets? Nav. Zona? Nav. Punkts? Protams, nav. Mēs apskatām katru grāvi, katru tiltiņu – kādus septiņus. Un pa ceļam pat dzēšam piknikotāja atstāto ugunskuru. Varbūt tas bija punkta noslēpums – “nodzēs uguni, atradīsi punktu!” Bet arī tas nestrādā.

Līdz pēkšņi, ar ļoti sliktu sakaru palīdzību, komandas biedrene mājās saka: “varbūt tas ir tajā kaujas piemiņas vietā?” Kā mēs to neiedomājāmies? Braucam turp, kāpjam ārā, un vienā balsī: “IR!” Turklāt tik skaļi, ka tūristu grupa netālu droši vien domā: “Kas tie par trakajiem?”

RAF busiņi – jeb “Sveiki no Aviācijas ielas.”

Mēs nonākam Aviācijas ielā – tagad tur Biznesa parks. Un tur, starp visām privātīpašuma zīmēm, mēs redzam vienu RAF busiņu. Tāds smuks, izstādīts. Protams, sargs nāk klāt: “Ko jūs šeit gribat?” Mēs atbildam: “Spēlējam spēli. Punkts kaut kur šeit jāatrod.” Viņš pasmaida un saka: “Ejiet uz Garozas ielu.”

Dodamies turp, tur priekšā – milzīga truba un ļoti iespaidīga automašīnu izstāde. Mēs par izstādi nezinājām, bet punkts? Kur tas ir? Sākam meklēt – trubu, sienas, sētu. Un, protams, kā vienmēr, 7nieks ir viltīgs – punkts atrodas, bet tikai pēc rūpīgas inspekcijas.

Un beidzot – lāde.
Kad nonākam pie lādes, tas ir moments: mēs izmisuši skatāmies uz Toitoju. “Vai tiešām tas ir jāver vaļā?” Kāda laba dzīves mācība: kad viss cits neizdodas, vienkārši rāpies podā un atrodi, ko meklē. Tieši tā arī bija. Uzvara!

Tā nu mēs izdzīvojām Jelgavas piedzīvojumu – ar mīklām, tumsu, zirgiem, kaķiem un, protams, toitoju. Ja jūs domājat, ka dzīve ir garlaicīga, jūs vienkārši spēlējat nepareizo spēli.

Paldies, Mārtiņ, par kārtējo masterpiece. Lādei piecas acis <3

#Trīs rubaki ķerot nākotni priekšpēdējā gada dienā

Cietos riekstus atkož rubaks "besī-minēt-mīklas-rubakiem-slikti-sanāk" ar papildkomandu.
"Patīkams" izbrauciens ar Rīgas Satiksmi brīvdienu režīmā līdz izbrauciena sākumpunktam 8-os. Mazliet stresaini un dusmīgi līdz ar to ir sācies izbrauciens pēc punktiem, lai laicīgi nokļūtu atpakaļ līdz Rīgai.
Ar trešo piegājienu saprasta pareizā lokācija, kuru viens rubaks zināja kā izskatās, bet ne kur atrodas, sāpīgi garajā pastaigā un izbraucienā pa mežu taciņām ar vājo savienojumu mūsdienu tīklam. Satikts arī Seržants. Vispār ļoti gribējās, lai šis būtu pie pils, jo kapitālisms. Pēc garām diskusijām izvēlēts ceļš līdz Nākotnei, īstā lidmašīna saguglēta un kaujas uzdevums skaidrs-- atrast kaut ko maksimāli mazu, niecīgu, nemanāmu. Motivators ir jau pus11 un tikai viens punkts šoreiz palīdz. Ir 11 un ir jau divi punkti. Patīkamas atmiņas no Žabljak bāzes, kur tikai viena lidmašīna, bet milzu angāri to paslēpšanai. Tālākais ceļš ved līdz pilsētai ar 50/50 sajūtu braukt cauri un savākt tālāko punktu vai izbraukt pilsētu un pabarot gurkstošos vēderus, protams, ka uzvar vēderi, bet vēl pirms tam svarīga misija atrast kādus punktus. 11.15 un ir jau trešais punkts dažiem knapi izkāpjot no auto, pilnīgā bezcerība iegūst kādu cerības krāsu. Atgriežoties atpakaļ bezcerības pastaigā pa labirintu - tālāk, augstāk, zemāk, dažādos leņķos. Vienīgais punkts, kurš bija skaidrs 100 % atverot mīklas. Atrasts arī īstais auto (lai gan šķita, ka viļņi un mušas ir tie viļņi, kuri iztrūka pa mežiņiem dienas sākumā klaiņojot), kuriem ir zināma veida problēmas iegūt apmeklētājus dzīvē, ja internetā neeksistē.
Gurmāniem zināma leģendārākā ēdnīca Latvijā #Lauktehnikasēdnīca, kuru dažādu apstākļu dēļ nav izdevies apmeklēt līdz šim, tādēļ beidzot nopelnītas pusdienas! Aprēķinā gan tika iekļauta varbūtība, ka pārceltās darba dienas šo var pabojāt un tā arī ir, tādēļ kuņģi tiek uzpildīti kebabos. Arī iegūts info, ka Ozolnieki nebūs pareizais virziens un jābrauc tālāk likteņa līdumniekus skatīties. Piebraucot jau viss pilnībā skaidrs KUR jābūt, bet KUR TIEŠI jābūt pēc inerces "maksimāli mazu, niecīgu, nemanāmu" šoreiz ar dušas piedevām nepalīdzēja. Vēl mazliet dusmīgāk un acis paveras kur nepieciešams. Atliek pēdējais un garlaicīgākais līdz šim punkts ar raķešu stabiem.
Par galapunktu viss jau tīri skaidrs par tiem dibeniem. Pie veikala piestājām kā jau vairums rubaku un kārtīgi nopētām. Vēl pirms tam ietestējām laternas vai nav samarķētas dibenmiestā -- nē, nav. Bet šodien arī daudzas sarunas virzījās kapu virzienā pēc nesenā izbrauciena pa Vulfu kapenēm un citiem notikumiem, kādēļ stresa nosišanai tiek izvēlēts garāks aplis līdz kapiem, kur pieturā tiek notestētas citas "lielā ceļa" laternas, kur viss tapa skaidrs -- atliek tikai skaitīt atpakaļ līdz 49. Un tad jau draugi: trijos lāde ir! Izcils noslēgums pēc visām sarunām cik ļoti Positivus paaudze vēlas komfortu, bet tomēr sirsniņā mazliet kņud telšu pilsētiņas atmiņas. Un toi-toi šādi apmeklēts līdz šim nav bijis! Paldies par piedzīvojumiem dīvainās vietās #2024!

Ir vakars vēls, iekrīt e-pasts īss. Laukums apmaksāts.
Lemūrs Students veras bilžu mīklās, laukuma nosaukumā, tad vēlreiz bilžu mīklās. Sapnis par vieglu sesiju izplēn kā cepti pelmeņi divos naktī pēc koju ballītes. Lemūrs Students aizmieg, galvu nolicis uz tastatūras un pamostas ar “studentu brokastu” maisījumu rokās 😋
Vispirms no paciņas tiek izzvejota rozīne. Labirinta Gūstekņi. Viegla mīkla, patīkama bilde, Lemūrs pa šiem labirintiem gājis ne reizi vien un rūtainais režģis palicis svaigā atmiņā - pirmais punkts ir atlikts.
Paciņā iekritušas arī dažas semuškas Krieva Ādas izskatā. Bilde, apraksts - viss ģeld un saulespuķu apvalciņi iekrīt gružkastē.
Izdzēris paciņu ar svēto trīsvienību (cukurs, kafija, piens), Lemūrs atrod paciņā žāvēto plūmi Eiji Ohashi. Jaunas zināšanas, tematiska vieta un mīkla, tās māsas gan jau uz vietas satiks.
Tālāk jau seko klasika - lazdu rieksts Kolhoza Kaplis. Bildē viennozīmīgi tiek atpazīts karoga kāts, bet kur? Tiek pārrakta satelītkarte, meklējot dīķi, pie viena arī kādu trubu un Kārlīti. Kāpēc Kārlīti? Jo paciņā iemests valrieksts - Remarka Katafalks. Jāteic, ka dīķu Jelgavas apkārtnē netūkst, diemžēl Lemūri nepeld 🤷‍♀️ Tiek atrast trīs dīķi Latvijas kartes formā, viens dzenskrūves formā. Vispār risinājums un atsauce uz pilotu Timu bija izdomāta jau pirms tam, bet vajadzīgais rakurss kaut kā nesakrita, tomēr pēc kartes apžļembāšanas Nākotnes parks tiek atlikts ar ticamību 70%.
Melnās Piektdienas Operācija - normāls Brazīlijas rieksts - daudz teksta, bildei maz jēgas. Bet, ja esi pārmalis visu satelītu trubu meklējumos, tad zini, ka tikai priedes Jelgavas tuvumā nekur īsti neaug. Gan jau būs tuvumā pie Ložmetējkalna. Vecākie Lemūri Studentam atgādina, ka tur reiz bijusi vafeļu tRUBIņa 😉, bet nedaudz tālāk - jā, tur gan varētu būt.
Laukuma diametrs precīzi un bez žēlastības ieliekas kartē, Katafalka valriekstam jābūt kaut kur tepat. Galu galā, vai zinājāt, ka, ja jums ir divi valrieksti, tad tos var attaisīt bez riekstu stangām? Gluži kā mīklā - Bros before hoes - divi rieksti kopā likti veras vaļā. Acīmredzot šeit profesors Kalns spēlējies ar antonīmiem un kāzu limuzīnu nosaucis par katafalku 🧐 Ģeniāli vienkārši.
Un tad sākās. Pakas dibenā palicis viens rieksts un tā ir pistācija. Nu ne jau tā jaukā foršā grauzdētā, bet tā, kurai nav pat neviena šķirbiņa. Lemūrs izmisīgi pēta kartes, atrodot superīgu objektu Kalnciemā. Tur ir gan Laika Kapsula, gan čalis, kas lupī, un pat īsti viļņi - tas viss pie Kalnciema ūdenstorņa. Bet tādas vietas kā bildē tomēr nav. Izmisumam kāpjot un tuvojoties mirušajai līnijai, Lemūrs metas pēc palīdzības Morālajā Bedrē. Tur viņš atrod riekstu āmuru. Diemžēl, sitot ar āmuru pa pistāciju, tā aizripo uz neīsto krastu. Vairākas nesekmīgas dienas paiet, meklējot to, kā nav, un mierinājumu sola tikai Ģintermuižas spīdošās trubas. Bet tur taču nevar? Vai tomēr var..? 🤔 Profesors Kalns iedod hintu, bet tas neīstajā krastā nedod neko. Saskumis par to, ka pistācija paripojusi zem gultas, Lemūrs izmisumā žēlojas Ofisa darbiniekiem, kuri nesaprot, kurā krastā Lemūrs to pistāciju pazaudējis. Izrādās, ka zem gultas mētājas tukša čaumala no iepriekšējā studenta un īstais rieksts visu nakti bijis tepat uz galda. Vajag tikai sist… Pistācija atsprāgst vaļā, bet bez sāls.
Pēc dažām stundām Lemūrs Atmostas no šī briesmīgā sapņa un saprot, ka veiksmīgākie studenti mājas darbu jau nodevuši, bet laiks vēl ir.
Izberzējis acis, viņš pieceļas un dodas...

🤍🖤🤍
https://failiem.lv/f/x5n2edgb3j
🤍🖤🤍

P.S. Klīst runas, ka 4.janvāra vakarā tumsas aizsegā vairākas nenoskaidrotas personas ir mēģinājušas veikt uzbrukumu Latvijas Pasta pakomātam Ānē. Materiālais kaitējums pakomātam nav nodarīts, krimināllieta nav ierosināta.

P.P.S. Jebkāda saistība ar reāliem cilvēkiem ir pilnīgi iespējama

Kopumā uz Jelgavas pusi bakstījāmies lēni, jo, kā jau visiem, decembris ir īpaši aizņemts mēnesis un daļa no komandas joprojām (tematiski) atrodas studentu statusā. Tomēr vienu datumu janvāra viducī atradām diezgan laicīgi un fokusējāmies uz to. Fokuss gan izrādījās tāds nenoturīgs, jo Rīgu pametām septiņu cilvēku sastāvā (noderīgi) un ar piecām atminētām mīklām tādā līmenī, ka MELNAJAI PIEKTDIENAI nav kur braukt, bet LAIKA KAPSULAS ideja ir “kaut kur Pasta salas reģions”, jo trubu brute-force tehnika nav devusi vēlamos rezultātus.

Izbraukšana vispār tāda vidēji haotiska, vienas mašīnas šoferi īsi pirms četriem naktī uzraksta, ka izbraukšana par kādu pusstundiņu varētu aizkavēties, un uz strīpas ir 7 rubītāji, no kuriem viens (rindu autore :)) ir ticis pie kaut kā, ko varētu dēvēt par pilnas nakts miegu. Izbraucam ar apsolīto pusstundas kavēšanos un tiekamies mūsu mīļākajā punktā - Viršu akcionāru brokastīs. Tur arī atšaujam vaļā hintu par MELNO PIEKTDIENU un viss ir skaidrs - gan tas, kur jādodas (pēcāk ar sīkiem precizējumiem), gan tas, kā šis bija jāsavelk kopā. Iepriekš skaļi ir izskanējusi ideja par Cenu kā apdzīvotu vietu un Cenas tīreli, bet otrās idejas padziļināta izpēte diemžēl tika norakstīta saistībā ar izdomātu neietilpšanu laukumā. Nu neko, viss labi.

Tad braucam uz EIJI OHASHI, kurš jau mājās tika atrisināts diezgan ātri (jo kāds no bara ir bijis) un uz vietas paņem divas minūtītes. Turpinām ar KRIEVA ĀDU, kas arī mājās ir kritis pietiekoši veiksmīgi un ir park and grab, gandrīz neizkāpjot no mašīnas. Gājām mazliet pastaigāties, lai nebūtu pavisam īsi. Tad braucam uz LAIKA KAPSULU Pasta salā, kur, protams, nekā nav, bet to komanda noprot +/- mirklī, kad izkāpjam no mašīnas - nav īstā aura. Pastaigājam un atsitam hintu, kurš… nepalīdz. Aizbraucam uz MELNO OBELISKU, kura lokāciju arī it kā esam atraduši jau mājās, aleja, čomi, bet visi vazājamies pa lokāciju mazliet dzīves un mīklu nogurdināti, un vispār sāk izskanēt idejas, ka vieta, lai arī der lieliski, nebūs īstā. Rindu autorei krūmu forma neliekas riktīga… Izvēlamies zvanu draugiem ar jautājumu “vai mēs esam īstajā vietā?”, atbilde ir jā, saprotam, ka ir laiks bliezt un atrodam punktu 30 sekundes pēc zvana beigām. Kā pēc tam teicām, šim bija jābūt park and grab.

Tagad laiks humoristiskai un pravietiskai atkāpei. Aptuveni šajā laikā viena no mašīnām (nē, vispār jau abas, bet tik smieklīgi ir gājis tikai vienai) izbrauc cauri Ānei. Nu, mīļie, mēs pašāvām vaļā - “Es Ānis no Ānes”, “Visi ceļi ved uz Āni”, “Kas no Ānes nācis, par Āni arī paliks” un kas tik vēl ne. Īsāk sakot - savas desmit minūtes trīs no septiņiem komandas dalībniekiem norēcās par Āni un iemīlēja šo vietu nezinot, kas sekos.

Tad mēs aizbraucām uz NĀKOTNI, kur bija skaidrs, kur tam sīkumiņam ir jāatrodas, visi pasēdējām krēslā vismaz reizi, bet tā kā acīs nekas nekrita, apskatīts tika arī viss cits. Esot uz vietas atkodām arī klusēšanas norādījumu, kas vēl vairāk virzīja uz pilota krēslu, bet skaitli atrast izdevās tikai tad, kad ieradās komanda ar zināmiem draugiem, kuru priekšā rindu autorei bija nepieciešams pierādīt komandas dominanci un tas veiksmīgi izdevās, sēžot lidmašīnā un kopā dziedot Pilotu Timu. Tad aizbraucām atpakaļ uz LAIKA KAPSULU, kur, godīgi sakot, mums vienkārši pateica, lai braucam uz Jelgavas slimnīcu. Nonākot tur, hints ir skaidrs - domāju, ka ja sēdētu ar hintu mājās, nevis stāvētu Pasta ielas stāvlaukumā vai kur mēs to atvērām, tad būtu arī atraduši vietu, jo RAF ekspedīcija pēc hinta norādēm atrasta tika. Tur arī park and grab un laižam uz MELNO PIEKTDIENU, ar kuru dienu nesākām (kas būtu bijis loģiskāk), jo hints tika atvērts jau tikai EIJI OHASHI tuvumā. Tur sākumā aizbraucam uz Ziemassvētku muzeju, saprotam, ka tur laikam nebūs, un pārvietojamies uz īsto lokāciju, kur arī notiek tāda park and grab situācija.

Tagad mēs esam tikuši pie manas mīļākās daļas. Pie atjaunotajiem ierakumiem tiek atvērta vaļā lāde un nolasīts lakoniskais apraksts, pēc kā divas rubītājas saskatās un pilnā sajūsmā iekliedzas: “Āne!”. Viss ir skaidrs, džeki!!! Aizbraucam uzēst uz Lāčiem un sākam domāt nopietni - Āne skan lieliski, bet tur nekā nav… Tā kā esam laukuma pašā stūrī, īsti neceļas roka vienkārši “aizbraukt un pārbaudīt” - no Jelgavas jau sen būtu aizlaiduši. Tā kā iepriekš satiktā komanda dienu jau ir finišējuši un ziņojuši situāciju (bijām vienā vietā, nepareizi, atvērām hintu, aizbraucām pareizi), pajautājam, vai pirmā vieta, kur bija, bija Āne. Nē. Lai arī prasījām īsu atbildi, noformējums liekas viegli aizdomīgs un lemjam jautāt, vai Āne ir īstā vieta (šis, mīļie, ir ā/nē jautājums… mums bija JAUTRI). Saņemam apstiprinājumu, Ānes atbalsta komanda piebļauj Lāčus un braucam. Tiek izdomāts, ka tā varētu būt 49. garāža, kas mūs arī ļoti sajūsmina, jo esam dvēseliski pietuvināti garāžu kooperatīviem. Diemžēl šis nerezultējas ar panākumiem, atraujam hintu, atrodam laternu un rubas ballīti pie labākās lādes pasaulē. Norēcamies, uzrakstām vienu no Ānes domu graudiem un ļoti laimīgi braucam mājās. Mums patika tēma, patika tas, kā tas viss saslēdzās kopā un, lai arī jau jaunajā gadā, šis bija jauks sezonas noslēgums.

Norm.

Tāda tematiska spēle - izdevās beigās to ceturto māsu atrast. Ļoti inovatīva lāde, ar vilinošu dzērienu plauktiņu.
Kārniņus mums drusku vairāk citā vārdā gribējās saukt, bet Āne arī laba!

Last to find :)