Atskaite šeit. Parole tā pati, kas lādē.

https://www.dropbox.com/scl/fi/1pbh9k2tu9w9y54mnj45d/VSNLP-BK7-S09E05.mp3?rlkey=rjkp66kxrmyfwctnsmd6hxu9c&st=ioo2i4oz&dl=0

Paldies Centrālei & Co par lielisko laukumu! ❤️ Un paldies, ka mīklu nosaukumi arī nebija audio formātā 🫶🏻

Paldies par izglītojošu grūdienu Latvijas dabas dārgumu vēstures atvarā.

Lai mūsu audio vietā runā pašmāju dzejnieki.
https://youtu.be/Dybm5SjLa1E?t=1260

Tā kā 1. datumā bija darbiņš, netikām, tad braucām sestdienā. Audio formāts - baigais pārsteigums, bet nu dažās mīklās pēc skaņām diezgan labi varēja saprast, kas, kur, kā notiek; dažās neko nevarēja saprast. Un tas - "bez bildes nav nekādas pārliecības, ka meklējam pareizā vietā, ar bildi vismaz kaut cik var salīdzināt, ka atbilst vai neatbilst! ". Domas dalījās, ņemt vai neņemt hintus, ja ņemt, tad pēc cik ilgas riņķošanas ; Beigās jau uzvarēja viedoklis, ka ņemam hintus, tais vietās, kur esam iestrēguši. Bet tie hinti kaut kā iedūra kā ar pirkstu acī, negaidīti tieši iebakstīja. Iestrēgām arī Likteņdārzā, kur kaut kā nesapratām skaitīšanas sistēmu; sākumā skaitījām pilnīgi visus vārdus, kas bij pa vidu, kā grāmatā, nu tas bij nereāli. Tāpēc brauciens pēc lādes tika atlikts uz citu dienu. Lādes mīkla likās visvieglākā, kā braucām tā uzreiz ieraudzījām pareizo stabu un bija skaidrs, ka esam pareizi sapratuši ceļu.
Laukums lielisks, smeldze ar bija, dvēseles stīgas tika kustinātas. Paldies!

Paldies. Mums ļoti patika ❤️

Ofisa planktoni bija ļoti nocietušies ieraudzīt jaunās mīklas un saprata, ka ir ieberziens - ne bildes, ne teksta, tikai garš audio fails bez iespējas to patīt uz priekšu un atpakaļ (vēlāk advancētākie grupas biedri gan atklāja kā var klausīties tieši to daļu, kuru vēlies). Jau pirmajā dienā čats bija ļoti aktīvs un kodām mīklas kārtīgā secībā vienu pēc otras kā riekstiņus. #1 Pēses ūdenskritums, pie imitācijas ir metāls, bet nav akmentiņi ko spārdīt… #2 avārija? Ķeguma HES tilta sabrukšana? Ai nē vēlāk savilkās, ka Likteņdārzs ar daudzajiem vārdiem. #3 vecās kartes pašautas vaļā un skatāmies, kur Aizkrauklē būs tuvākā vieta, kur pāriet pāri uz mežiņu. #4 metālisks skatu tornis, pirmais kas google parādās Taborkalna skatu tornis, daudz nedomājam, ņemam šo. #5 Staburags. Tur ir Dieva auss un ir arī Saulesbrāļi, nu jābūt. #6 viens geocaching punkts izskatās ļoti aizdomīgi - Bebruleja, pa to laiku arī tiek sagooglēts no otras puses, ka Bebruleja varētu būt tā vieta, nu ja jau divas tā domājam, tad ņemam. #7 nobrauciens, labirints, labi varētu derēt Klintaines apkaime, tur ir karjers, pēc ceļiem arī tā kā sanāk, māja, pagrieziens, neiebrauc privātīpašumā, nogriezies, nu jābūt. Un viss līdz izbraukšanai čats palika tukšs, ātri vien darbiņu bijām padarījuši.
Plānots braukt 12.10. pēcpusdienā, jo vienam planktonam darbiņš jāmīl. No Rīgas izbraucam vēlu, saprotam, ka tas nozīmē oriģinālās 7nieka izklaides - naktī. Sadalām rācijas pa mašīnām, Lielais ērglis sazinās ar Mazo ērgli un varam doties, šoreiz esam daudz un jautrība var sākties. Pirmā apstāšanās Aizkrauklē, vēl pēdējie saules stari. Redzam uz viena soliņa sēžam vietējos pudeles brāļus, domājam kā viņus aizdzīt, lai pārbaudītu vai centrāle nav kādu skrūvi ielaidusi beņķī, bet pirms šīs plāna izpildes, domājam vēl paskatīties vai nav arī citu soliņu, virzāmies no krūmu čupas uz čupu, līdz ir, pat nav pus stunda un punkts jau rokās. Pēdējā bilde vēl gaismā un lecam mašīnās, laižam tālāk. Pērses ūdenskritums, ļoti veikli esam klāt pie ūdenskrituma imitācijas, hmm, bet te nav akmeņu, ko spārdīt, nebūs, vēl mazliet apčamdām visas metāla instalācijas, pastaigājam, ielienam kādā slūžu caurumā. Nav. Un secinām, ka divi mūsu puiši ir pazuduši un aizdevušies romantiskā pastaigā divatā. Izlemjam doties īstā ūdenskrituma virzienā, ieraugām trepes, metālu, ir arī beidzot akmeņi un arī mūsu balodīši jau lodā pa krūmiem un ir cipari, atkal ap pus stundu esam tikuši galā. Fiksi atpakaļ uz auto jau atkal pa ceļam klausoties nākamo mīklu. Lielai ērglis ielec mašīnā un braši dodas pārkāpt CSN, jo jūtas pietiekami varens, lai brauktu pa gājēju celiņu, Mazais ērglis seko un diezgan drīz saprot, ka nebūs, ērglēns cenšas rācijā sasaukt savu lielo brāli, bet tas neklausās, atpakaļskata spogulī jau redzam vietējo tantuku, kas jau zvana, cerams ne policijai, bet lielā viņas interese liek domāt, ka varbūt tomēr esam piefiksēti. Mazais ērglis atgriežas pie likumpaklausības un dodas meklēt Lielo draugu otrā takas galā un jā tur jau viņi ir, apskādējuši mašīnu pret koku un domā kā tikt uz ceļa no šaurās takas - vandāļi kaut kādi. Labi, dodamies tālāk un ceram, ka zilās bākugunis mums nesekos. Nonākam likteņdārzā, nostājamies visa vārdu celiņa platumā un esam gatavi brute force iet pāri, līdz saproti, ka šis būs ilgi, davai pameklējam vai nevaram mājaslapā atrast, kur šie vārdi ir, ātri to lietu nodarām, pat zinot kur ir vārds, nebija viegli to ieraudzīt uz ķieģelīša, viens nostājas pie Dzintara, divi pie Daiņiem un atliek tikai saskaitīt, cerams, ka esam sapratuši pareizi. Dodamies prom, atstājot komandu, kuru tur satikām sākumā, turpinot meklēt vārdus. Dodamies uz #7, izbraukājam teju visus privātīpašumus tur, gandrīz ļoti drosmīgi iebraucam pašā Daugavā, nu kaut kas nav, šķiet ja šādi turpināsim, vai nu peldēsim vai dabūsim pa galvu. Ok atveram hintu, bet visi neklausās, tikai 2, kas paiet nostāk, lai būtu iespēja vēl minēt, sejās redzam, ka nav īsta pārliecība ir vai nav īstā vieta, pieslēdzam arī mājās palikušos, saprotam, ka nav viss īstā vieta, ok šo atstājam kā pēdējo. Dodamies uz Bebruleju, tumsā ķēde ļoti ātri atspīd, cilvēks, kas vienmēr paziņojis, ka neprot peldēt auj kurpes nost un brien iekšā, nu nez ko mēs darītu, ja viņa paslidētu un ielidotu dziļajā daļā. Nav vairs arī pareiza lietu secība, jo ir vēlme bāzt roku ūdenī ar visu ziemas jaku :D Problēmu izlabojam, ķedi dabūjam, spainis vienkārši super, vairāk šādus punktus :) Vēl arī geocaching jāatrod, kāds ābols jāapēd un varam laist tālāk. Garākais pārbauciens līdz Taborkalnam, uzreiz jau bija skaidrs, kur jāskatās, pirmo pamanām geocaching, tikai pēc tam ciparus. Mazliet nožēlojam, ka nav gaisma un neredzam skaisto ainavu, labi laižam tālāk uz Staburagu, cenšamies ķemmēt tieši pašu Staburaga vietu, bet tur tuvumā privātīpašums, mazliet tomēr raustāmies, Saules brāļu vietai klāt netiekam, izskatās, ka pa 9 gadiem, te tomēr lietas ir mainījušās. Apskatām visus kokus pie beņķīšiem meklējot kādas stieples atkal paslēptas, izložņājam lapenīti.. Uznāk baigā migla, neko vairs neredzam. Nu nav. Kāds jau min, ka te blakus ir vēl viens parks, bet neviens viņā neklausās, turpinām ķemmēt šo. Eh nu veram vaļā hintu ir vēls. Hintu atver cilvēks, kas teikas nav mācījies un nav ne jausmas, kas tad ir izracis Daugavu :D baigi nepalīdz, nolemjam tomēr visi klausīties, atskan - aaa nu jā tas ir tas parks, braucam. Nu tas atkal bija hit and run. Labi atliek vien aizbraukt uz Seces pludmali, mazliet lepni gan jūtamies, ka jau no sākuma izdomājām, kas ir labirints. Visi vēl nav izkāpuši no auto, kad cipari jau rokā. Lāde vaļā, visi stāvavm aplītī un klausāmies, daži nosaluši un izbesījušies, ēst gribās. Nolemjam braukt uz tankštelli Rīgas virzienā (jo lāde taču parasti ir loģiski izvietota Rīgas virzienā) un tad minēt mīklas, pa ceļam mazie ērglēni tomēr cītīgi pēta karti un pēkšņi ierauga vienu milzīgu spilgtu sarkanu jumtu Jēkabpils ūdenskrātuves teritorijā, atliekam ideju par tankštelli, wc, siltumu un ēdienu, nav laika, braucam uz lādi. Braucam un viss sakrīt, meži, ruļļi, ceļa zīmes par ērcēm, viss tur ir, kādu ceļgalu izstaigājam, bet nekā, tā betona staba te nav… Cītīgi ieskatāmies katrā ceļgalā, bet neizskatās, ka kāds būtu braucis, neizskatās, ka kāds būtu gājis. Pamanām iztāles mašīnu, bet tā neatbrauc līdz mums, kur tā palika? Vai tie ir citi rubaki un tur ir īstā vieta? Nē… Ir jau pus 4, manāms morāls pagrimums, cilvēki grib komfortu, cilvēki ir noguruši. Ok veram vaļā hintu un izrādās, nemaz nebijām tik tālu no patiesības, tikai otrā pusē karjeram, padsmit minūtes un esam klāt, nez kā mēs to būtu izdomājuši, bet varbūt pēc pāris stundām… Stabu gan tā arī neieraudzījām, pa ziloņu takām pastaigājām, riepu atradām, kopbilde pie mašīnām un varējām braukt beidzot uz staķiku pēc komforta.
Foršs posms, visdrīzāk tādēļ, ka bijām tik jauka kompānija. Mīklas šķita mazliet vieglākas kā parasti. Ļoti patika ideja par lādes mīklas vietu, itkā nesaistīti, bet tomēr saistīti. Ir žēl, ka Staburags netika pasargāts un nekad vairs nebūs apskatāms. Bet darbojošs fēns mājās arī tīri labi patīk. Lielum lielais paldies no Ofisa planktoniem. Un ar nepacietību gaidām novembra laukumu :)

Paldies, Mārtiņ, par laukumu. Arī mēs sapņojam 🌊✊🏼

Atverot Atmiņu Daugavas mīklas, Lemūri un Atmodieši bija maksimāli pārsteigti (ai, nu, būsim godīgi - kurš ta' nebija? 🤭), jo kaut kas tāds visu sešu norubīto sezonu laikā vēl nebija redzēts. Kur bildes?! Kur uz nepareiziem minējumiem vedinošie virsraksti?! Kur samudrītie teksti..?! Ā, pag, samudrītie teksti tomēr ir, tikai formāts savādāks 😅
Lai kā arī nebūtu, pēc pirmā šoka jau kļuva pat interesanti, īpaši analizēt tīri pēc skaņas, pa kādām virsmām pārvietojas un ar kādiem materiāliem operē Centrāle un Tehniskā komanda 😉 Bez tam minēšanas procesā Sīkā Lemūra grāmatu plaukts papildinājās ar patiešām interesantu un vērtīgu grāmatu. Un pats laukums bija izcils - tā absolūti perfektā zelta rudens diena ideāli atbilda šīs rubas saldsērīgajai noskaņai, un skumjas par zudušo remdēja esošā skaistums... Bet diezgan vārdu - lai runā mūzika un bilde 🌊🧡
https://failiem.lv/u/36sb29ugva

Mīklu atvēršanos sagaidījām netipiski tālu - Moldovā - galīgi pārguruši no tur redzētā un piedzīvotā. Vēl svaigā atmiņā bija nule redzētais “Objekts 1180” kā ielidoja fakaps no Centrāles - ierunātās mīklas. Pirmajā brīdī pat grūti bija noticēt šādai bezkaunībai - kur bildes?!

Reāli mīklu minēšanai pieķērāmies labi ja otrajā oktobra nedēļā, klausoties pleilisti un konspektējot fīlingus. Paskrienot hronoloģijā mazliet uz priekšu, varu secināt, ka tīri uz fīlingu gandrīz uzreiz tiek pareizi noteiktas 6 no 7 lokācijām, bet mēs vēl par to nezinām. Visvieglāk padodas #3 mīkla - to detektējām kā soliņu Draudzības krastmalā tuvāk skolai (jābūt taču tur, jo 2011. gada bildēs ir!), taču neizslēdzam varbūtību pastaigāties tuvāk HESam. Vēlāk, rokot kinohroniku metrāžu, jo īpaši “Padumjo Latviju”, lieliski var redzēt mežu, uz kuru tante brida pāri ogot. Arī vecajās kartēs ir mežs un Daugavas krāces, to apraksts. Oks, tas ir.

#1 mīkla arī atminas relatīvi viegli, sākotnēju noliekot punktu Kokneses dabas parkā pie pilsdrupām. Gadus piecus atpakaļ mēs “veiksmīgi “ aizbraucām līdz šīm pilsdrupām, sekojot viedās nafigācijas norādījumiem, un piebraucām no Pērses ietekas otrā krasta, ļoti brīnoties, kā lai tiek pāri uz drupām. Vienīgais, kas otru rubaku samulsina, ir ūdens čala, ko es spītīgi saucu par vēju kokos, tāpēc ātri tiek meklēts tilts Kokneses tuvumā pāri Pērsei. Otrs rubaks sazīmē kaut kādu gājēju tiltu ahūni tālu no dabas parka (kādus 3 km no pilsdrupām), kur ir gan metāla trubveida margas, gan čalojoša Pērse. Diez vai… jāmeklē tuvāk. Diezgan pārliecinošs izskatās autoceļa tilts pāri Pērsei aiz A6 šosejas, ir pat metāla margas kāpnēm, jo tās dzird ierakstā (kā kāpj pa tām), taču kāda velna pēc likt punktu šeit? Sameklējam 1948. gada “Padumjās Latvijas” ierakstu, kas norāda uz Kokneses pilsdrupām. Laikam jāmeklē tajā dabas parkā… Tiek sazīmēta Pērses ūdenskrituma replika. Hmm, šitas jau siltāk! Vai ir saldsērīgi? Drīzāk nē. Tiek izpētītas kārtējās hronikas, atmiņu liecības, zīmējumi, laivotāju un dronotāju video yūtubē - laikam būs nogrimušais ūdenskritums. Uz to uzvedina arī ierakstā it kā kāpšana kalnā, ko saistām ar iešanu uz Tējas namiņu. Nu, ok - būs jāmeklē trubas pie tā paviljona. It kā ir arī šis… Vakarā pirms došanās laukumā tiek atrasts LVM raksts par kāpņu atjaunošanu uz kādreizējo ūdenskritumu, un tur bildēs ir debešķīgas trubas! Nice!

Paralēli procesējot ierunāto, ausij pielīp tie 30 metri augstumā no #4 mīklas, kas tūlīt pat tiek piesaistīti Taborkalna skatu metāla tornim, kas mums stāv apmeklējumu “to do” listē un kur savulaik Jēkabpils turnejā tā arī neaizbraucām - tā arī kartē mētājās tā vientuļā zvaigznīte. Atzīmējam kā iespējamo variāciju, taču ļoti samulsina vēja skaņa ierakstā - tur šķiet tā, it kā sanāktu iziet cauri tādai kā telpai vai aizvējam. Tāpēc meklējam citu torni un kādu kolhoza teritoriju, kur ir saglabājies kāds sargtornis, taču laukuma kontekstā viss ir kaut kādā pakaļā vai nav nekā. Pats tornis arī… pilnīgi nekāda sakara ar laukuma intro un definīciju kā tādu - te vienkārši nekā nav, lai būtu punkts! Un tuvākā vakarskola ir Jēkabpilī, kas neierakstās vairs laukumā. Un Bogdanoviču, kas sešdesmitajos beidza vakarskolu šajā apvidū, arī neizdodas sameklēt. Aizkraukles metāla torņi nepieejami, Koknesē nekā tāda nav, Pļaviņās kaut ko necilu apsargā, bet pāri Daugavai ir 33m Taborkalna tornis… Īstais vai neīstais? Labi, piefiksēs, tāpat nav cita varianta (vēlāk izrādās, ka īstais).

#2 mīkla uzreiz veido asociācijas ar Likteņdārzu - tas nāk prātā pēc mīklas pirmās noklausīšanās. Taču pēc tam viss aiziet greizi, jo piesienamies personu vārdiem un cītīgi rokam, kas tad ir tas otrs Dainis Kalns un kāds viņam sakars ar šo vietu. N-tās reizes klausoties mīklas ierakstu, lasot tās konspektu, veidojas tāda smeldzoša sajūta, it kā runa būtu par izsūtīšanu 1949. gadā. Paralēli no komentāriem, kas saistīti ar Pļaviņu HES, sameklējam komentārus par Ribinskas ūdenskrātuves veidošanās traģēdiju, Mologas pilsētas applūdināšanu, mēģinām to piesiet 60.-to gadu notikumiem uz Daugavas… Pavediens šķiet kaut kur blakus, tikai noķert nevar. Pieķeramies tekstam “..es viņu pat nedrīkstu bildēt” un skatāmies, no kurienes Daugavas krastos nedrīkstēja bildēt HESu. Nea, tas ir bezsakarīgi. Arī hronikas ieraksts liekas bezsakarīgs, atgriežamies pie intro ieraksta un tur uzmanību piesaista uzspridzinātā Krievkalna baznīca. Sazīmējam kur tā bijusi, LVM Geo kartē liekam Pirmās Latvijas laika karti uz mūsdienās esošo… Likteņdārzs! Dafuq! Kas tur ir jāmeklē? Klausāmies ierakstu vēlreiz, asociācijas ar izsūtīšanu uz Sibīriju pieaug, bet nekas nav saprotams. Pētām ierakstus par Likteņdārzu, pasmīkņājam par 103k akmeņiem, ar ko bruģēta centrālā aleja, par tikai 3k sponsoriem… Kādreiz ir būts šajā vietā un filmēts atmiņu video pie iestādīta kociņa kādam izsūtītajam, laikam būs jāpavazājas starp tiem kokiem un jāveic triangulācija starp diviem Daiņiem un vienu Dzintaru. Iespējams, ka tas ir kaut kādā baltā pakalnā vai starp diviem baltiem akmeņiem - to šajā vietā ir daudz… Tad jau manīs, ko izdosies sazīmēt.

#5 mīklai ātri tiek atrasts LTV 2012. gada sižets, taču prieki ātri beidzas - otrs variants, kas tiek mīklā noklusēts, nedod nekādu pavedienu. Skaidrs, ka sakrālā vieta jāmeklē pie Staburaga. Kas ir Saules brāļi un kas tas par spotiņu kaut kādā stūrī? Kempings? Diez vai… Drīzāk lokācija zem nosaukuma “Dieva auss”. Nav ne mazākās saprašanas, kas jāmeklē, bet ir skaidrs kur. Būs ilga bradāšana…

Tālāk risināšana padodas #7 mīkla, jo par sesto ir galīgs nonsenss. Šai vismaz ir hints par to, ka kaut kas atrodas grāmatas XX lappusē, kas ir ierakstā nošņākuļota. Nu, pakaļas! Labi, nav jau mirstamā kaite - intro video ieraksts yūtubē ir atrasts pilnā izmērā, tur ir arī grāmatas lappuses, kas tiek parādītas beigās. Gan jau izpīpēs, kas ir tas iespaidīgais skats, kas tur ir tagad un bijis agrāk. Video tiek ķidāts bezmaz vai pa kadriem, cenšoties izlasīt, kas katrā lappusē stāv rakstīts (grāmatas pa rokai nav, pirkt arī negribās). Viens no variantiem, kas šķiet OK, ir Lorelejas klintis, taču tās ir noraktas un zem ūdens, bet no Pļaviņām nav – oho! – skata šajā vietā. Sēlpils pilskalns? Nea, kaut arī vieta interesanta. Oliņkalns? Gandrīz zem ūdens, nolaista maza estrādīte, ko no krasta redzēt nevar… Avotiņkalns, no kā savulaik pavērās brīnišķīgs skats uz Vīgantes estrādi? Nu, nē laikam. Tiek izpētīti visi “iespaidīgie” skati grāmatā un dažādi Daugavas laivotāju video - vienīgā iespaidīgā vieta pie upes sanāk… Kokneses pilsdrupas no Daugavas kreisā krasta, kas savulaik bija “viena no ikoniskākajām Daugavas ainavām”. Pēc Googles fočenēm tā varētu būt Laimkalnu atpūtas vieta vai blakus esošā Seces pludmale, kur, atkal pēc fočenēm spriežot, ir “labirintam” līdzīga konstrukcija pludmales ģērbtuves izskatā. Ir/nav - vvz, tad jau manīs. Citu variantu tāpat nav.

Nu, un #6 mīkla… Bezsakars. Kas tā par vietu, kur, pa stāvu krastu nobraucot, var pie ābolīšiem tikt? Prātā nāk Aizkraukles pilsdrupas - tur tiešām nejēgā episks nobrauciens ir. Lai cik arī derīgs šis variants nebūtu, tas ir jāatmet, jo pilsdrupas atrodas aiz HES uzpludinājuma un nepieder pie Atmiņu Daugavas… Klausāmies ierakstu un mēģinām saprast, kas tur notiek. Šķiet, ka urbj akmenī. Tā varētu būt nomaļa vieta, ko var sasniegt pa iebrauktu ceļu cauri teritorijai. Izklausījās, ka plāksnīte ar numuru pieskrūvēta vai piesista pie stāva akmens/betona, ko var nosegt ūdens, kad līmenis ceļas. Varētu būt no krasta kāda saliņa, ko var sasniegt brienot, kad ūdens līmenis nokrītas. Vai varētu būt, ka pie/uz saliņas ir koks? Kur to var atrast? Meklēt laikam vajag labajā krastā, jo te var būt kāda teritorija, ko var definēt kā “kolhozs”. Un kas tā par ķēdes skaņu? Neizklausījās pēc iebraukšanu norobežojošas ķēdes, drīzāk ka izcēla no mašīnas. Nav saprotams, kas tā par vietu. Ir atzīmēta Bebruleja pie dolomīta karjera, taču to nevar nekādi piesiet šai mīklai (ak, vai!). Šī mīkla mums ir par cietu, šķiet, FTF naktī daudziem arī bija cietais rieksts. Padodamies un pēc trīs dienu mocībām veram vaļā hintu. Bebrulejas piemiņas akmens. Dafuq! Kā tā? Ko mēs nesapratām? Nāk arī skaidrojums ķēdes pielietojumam. Nu, ok.

Startējam sestdienas rītā ap septiņiem un braucam pa labo krastu līdz Aizkrauklei, kur plāns paņemt beņķīti kā pirmo punktu, tad, šķērsojot HES, nobraukt gar visiem kreisā krasta punktiem un caur Jēkabpili atgriezties labajā krastā, lai pie Kokneses pilsdrupām finišētu un lādes mīklu minētu kādā mājīgā kafūzī ap kādiem četriem pēcpusdienā. Plāns drošs kā Šveices pulkstenis - atliek vien realizēt. Pirmais punkts Aizkrauklē tiek sasniegts saulainā rīta deviņos un metamies pētīt beņķīšus asfaltētā celiņa malā, lai atrasto to, kas iedursies dibuā. Fiasko… Atvelkamies sākumpunktā, skats uz HESa jūru - eu! Tur lejā pie ūdens vesela plejāde ar koka beņķīšiem, blakus bleķa misenes, ko grabināja mīklas ierakstā! Fiksi lejā, izpētām visus trīsdēļu soliņus krastmalā - fiasko Nr. 2. Hmm, varbūt bija domāti baļķi, kas tiek izmantoti plašā promenādes teritorijā kā sēdvietas? Tur taču arī var kaut ko pieskrūvēt! Nea, fiasko Nr. 3. Labi, klausāmies hintu - grozāma panorāmas instalācija, dīvains koks, improvizēts sēžamais. Instalācija ir, koks ir, sēžamā nav. Ir tikai kaut kāds resns zars, kas iestūķēts lazdu pudurā. Ņemamies kā vāveres, kā eži pa to miskasti, kas lazdās un apkārt - fiasko Nr. 4. Dafuq, kur ir tas sūda numurs?! Sapīkuši izklīstam katrs uz savu pusi - es pie dīvainā koka, otrs rubaks bikiņ zemāk pie ūdens, kur 4 koki vienkopus aug, un te pēkšņi uzvaras spiedziens - IR!!! Tajos četros kokos, kuriem vismaz pāris reizes garām pagājām katrs, beņķus meklējot. Galvenais, ka punkta instalācija ļoti labi redzama ne tikai tuvumā, bet arī pa gabalu. Mde…

Otram punktam braucam pāri Pļaviņu HESam un uz vietējo pludmali, pa ceļam izbaudot fantastiskus zelta rudens skatus šajā saulainajā rītā. Easy come, easy go - pēc piebraukšanas pāri no salnas nosirmojušajai pļaviņai uz ģērbtuvi un punkts rokā. Taču prom aizbraucam pēc minūtēm 20 - tik skaisti te ir! Ēnā esošā pludmale patīkami kontrastē ar saulainajiem skatiem labajā krastā, samu makšķerniekiem Daugavā, Kokneses pilsdrupām… Un ābolīšiem krastmalā.

Zelta rudens turpinās, grabinot pa zemes ceļu līdz Dieva ausij pie nogrimušā Staburaga. Visa teritorija pie instalācijas nosēta ar zeltainajām lapām, taču īsti nevar saprast, kur Centrāle to punktu te iebāzusi… Papriecājamies par slavenībām, kas kociņus te stādījuši, paskatāmies Daugavā uz nogremdētā Staburaga vietu, bet tāds “atpūtas spotiņš” īsti acīs nelec. Nojume! Eu, točna! Tur būs - tas ir atpūtas spotiņš!!! Bija? Nea, nebija gan… Pfff, varbūt blakus esošais Vīgantes parks? Tur arī ir ko pameklēt. Aizbraucam, ieraugām tur foršu “atpūtas spotiņu” slēgta paviljona apveidā - iekšā, ārā, visi pakši aptaustīti… Nē, paga - šis nē, pārāk publisks taču. Kur vēl? Viss parks… Besis. Nē, jāskatās, kas hintā. Slavenību galerija, kas patiešām izraka Daugavu… Nu, bet rekur šamie ir, tepat aiz paviljona - vesela zvēru aleja! Un tik tiešām - pašā galā pie upes ir nojumīte, kur atrodas arī meklētais cipars. Kāpēc Saules Brāļi, īsti neizprotam vēl šobrīd (varbūt dēļ pēcpusdienas saules, kad notika punkta instalācija?), bet vieta patīk. Pēc tam vēl pavadām kārtējās 20 minūtes šajā jaukajā parkā un dodamies tālāk uz torni.

Taborkalna tornis šodien ir samērā apmeklēts, cilvēku padaudz, tāpēc rodas nelielas šaubas, kā to punktu meklēt. Stāva taciņa, kāpiens tornī un paveras brīnišķīgs skats uz Sēlijas apkārtni. Ātri aplūkojam torņa augšdaļu un uzmanību piesaista… citi rubaki. Pavirzos tuvāk stūrim, kur šamējie tusē, dzirdu: “Mammu, nopērc man bembi… E36… tepat… X5” Aha, tātad šis stūris! Rubaki manāmi sapīkuši, punkts nedodas rokā. Šķiet apakša ir apskatīta, visi zaglīgi un ar cerībām lūkojas augšup. Es arī. Tā, ja šis stūris ir īstais, tad varētu būt vidējais stabs, pie kura divi izgriezumi torņa jumta griestos rēgojas, vai arī malējais stabs. Gan jau, ka kāda maza metāla plāksnīte, kas uz magnēta piestiprināta pie torņa konstrukcijas. Līdzīgi domā arī otra komanda, tikai nevar saprast, kur skatīties. Mēs ar otru rubaku saskatāmies: “Iesim komunicēt vai gaidīsim?” Otrs rubaks parausta plecus, bet es eju klāt ar jautājumu: “Jūs augšā virs griestiem skatījāties?” un smaidu. Otrai komandai manāms izbrīns: “Jūs arī meklējat? Jā, skatījāmies - tur nekā nav. Tikai baloži…” Vēlreiz nopētu torņa augšu un caurumus pie stabiem. Baigi interesē, kā tad tie caurumi izskatās no augšas. Ar otras komandas rubaku noskatām vietu uz kāpņu margām, uz kurām var pakāpties atkārtotai deguna iebāšanai virs griestiem. Pirmais mēģina otras komandas rubaks - pakāpjas, paskatās: “Nē, neredzu. Laikam tiešām nav.” Pakāpjos es, skatos mani interesējošo tuvāko vidējā balsta stiprinājumu kreisajā pusē - nav nekā interesanta. Skats pa labi - pretējā pusē pie vidējā balsta sijas tup čokurā sarāvies balodis… un meklētais cipars spoguļskatā. Labs! Interesanta instalācija. “IR! Tajā pusē.” Nokāpju no margām un rādu otras komandas rubakiem pa diognāli no esošās vietas uz griestiem: “Tur, pie tā vidējā staba! Paliela caurspīdīga plāksne ar skaitli.” Šamējie pārliecinās: “Tik tiešām ir!”. Mums šis jau ir ceturtais punkts, viņiem pirmais. Novēlam viens otram veiksmi un izklīstam katrs sava nākamā punkta medībās.

Tālāk pārbrauciens caur Jēkabpili uz Daugavas labo krastu pie Pļaviņām. Bebrulejas piemiņas akmens. Nafigācija mūs ieved pie kādas dzīvojamās divstāvu mājas upes krastā, taču galīgi nav saprotams kā līdz tam akmenim lai aiziet - visur sētas priekš, gar Daugavu tik vien kā peldus pa straumi. Skaļi prātoju, ka jāpajautā kādam vietējam kā pie akmens nokļūt. No dārziņa labajā pusē atsaucas kāda paveca sieviete: “Ko tad jūs gribat jautāt?” Pieklājīgi skaidroju, ka mūs interesē Bebrulejas appludināto māju piemiņas akmens, un mēs meklējam ceļu kā līdz tam nokļūt. “Rekur, ejat pāri dārzam uz tiem krūmiem - tur taka aizvedīs tieši pie akmens. Es jums atļauju te iet.” Mēs, smaidot sakām paldies, un nozūdam piekrastes krūmos, caur kuriem ved iemīdīta taciņa. Akmeni atrodam ātri, taču ķēdi nekur neredz. Pabradājam gar piekrasti - ne sūda neredz! Apmēram pusotrs metrs no krasta ir duļķēs un drazā, pie tam saule no labās puses spīd tā, ka īsti nevar saskatīt neko zem ūdens. Izstaigājam krastu šurpu turpu - nekā. Kur tā ķēde, nevar saprast - laikam zem ūdens, bet cik dziļi? Tad, kad Centrāle veica šeit instalāciju, ūdens bija nolaists. Un kāda tā ķēde ir? Man aizdomas, ka tā varētu būt parūsējusi, lai grūtāk pamanīt, bet galā piekabināts “gūsteknis kukulītis” no S08E01. Otrs rubaks atrod slapju koku pie piemiņas akmens - izskatās, ka ar šo te kāds ir kaut ko maisījis, un sākam dzenāt piekrastes mēslus, lai ieskatītos dziļumā. Pirmais šurpu-turpu mēģinājums neveiksmīgs, pārejam vairāk zem piekrastē augošā koka, kur uzreiz no piekrastes sākās dziļums, domājot, ka ķēde ir piestiprināta vertikāli. Jebkādi mēģinājumi tur kaut ko aizķert vai izmakšķerēt cieš neveiksmi - neko neizdodas aizāķēt ne pusmetra, ne pusotra metra dziļumā. Izmisums… Ejam atkal vairāk pa labi uz Rīgas pusi un atkal maisāmies pa piekrastes mēsliem, šoreiz ar citu stratēģiju - diviem kokiem, mēģinot skatam attīrīt piekrastes ūdeņus. Pēc minūtēm 10 tas izdodas un spīdīgā ķēde beidzot paveras skatam… pāris metrus no krasta un kāda metra dziļumā! Dafuq!!! Nekāda atbilstoša ekipējuma mums taču nav (gan jau būs labi, jā?). Saulīte spīzd, ir silts zelta rudens dienas vidus… Šī taču ir piedzīvojumu spēle, ko radījuši sajūtu inženieri, jā? Kaunu pie malas, jakas, tupeles, bikses nost un apenēs iekšā Dauagvā! Brrr, “spirdzinoši”, taču pēc īsās pārgalvības nāk apskaidrība, ka pēc ķēdes ir bezmaz vai jānirst - ar rokām aizsniegt nevar. “Koku, dod šurp koku!!!” brēcu otram rubakam. “Te ir par dziļu!” Slapjais koks tiek gādīgi padots un no ūdens tiek izmakšķerēts ķēdes gals. “Da’ kas tur tāds galā piesiets?!” Nāk ārā grūti, kaut kur aizķeras līdz beidzot ūdens virspusē parādās… spainis! Visas negācijas kā ar… spaiņa šalti tiek aizskalotas. Nu, moins! Šitas lābs, 10 no 10!

Likteņdārzu noskipojam, jo nav saprotams, ko tur meklēt un cik ilgi tas paņems laika, tāpēc aizbraucam vispirms uz Kokneses dabas parku, kur Tējas namiņš iraid. Nafigācija mūs pievizina parka tālajā galā pie Pērses upes, kur sākās zeltaino lapu piebārstītais parks! Eu, bet laba alternatīva Siguldai smukuma ziņā! Pa taciņu iekšā un turpat jau debišķīgās trepju margas, ko atrestaurējuši LVM. Nonākot skatu laukumiņā, uzmanību piesaista nogāzies dubults koks un taciņa aiz tā, pa kuru pavisam noteikti staigājuši vēl pavisam nesen. Kāpjam kokam pāri… eu, BK plāksnīte! IR!

Likteņdārzā nolemjam, ka daudz nevazāsies, pažūrēs, ko hintā saka. Mecenātu aleja tiek atrasta, bet tie ķieģeļi… Ej bojā, cik viņu te patiesībā ir! Un gandrīz katrs ar vārdiem. Sadalāmies uz pusēm, es sāku pētīt tos akmeņus no lejas, otrs rubaks no augšas… Paiet pusstunda, otrs rubaks zvana: “Es atradu Daini Kalnu!” Mhm, es pie kādas 140 rindas jau lūdzos pēc brīvbiļetes uz trakomāju, bet no Daiņa vai Dzintara ne miņas… Kā Centrāle šajā ķieģeļu poligonā vispār kaut ko ir izpīpējusi priekš mīklas? Te taču nojūgties var, ja veselu dienu nāktos pavadīt! Raisu savu domu tālāk - kā pārējie rubaki nav nojūgušies, kaut ko te meklējot? Raisu savu domu vēl tālāk - varbūt ir kāds reģistrs, kur var kaut ko sameklēt? Ik pa 10 rindām uz sānu apmalēm ir cipars - a ja nu tas kaut ko nozīmē? Telefons rokā (lai tikai nevajadzētu atkal tos ķieģeļus pētīt) un drīz vien reģistrs ir degungalā - Dainis = 18 un 61 desmitnieks, Dzintars = 48. Mde, varēja arī šitā….

Lādes mīkla varen gara, taču izpīpējam, ka vajag meklēt informāciju par Lāčplēša jeb Jēkabpils HES, sarkana jumta māju kartē un tad jau būs labi. Pie pusdienām (drīzāk jau vakariņām) uzduramies vienam interesantam rakstam par Lāčplēša HES, taču tas mūs aizved galīgos neceļos, stāstot par tā laika politisko cīņu (tas bija minēts arī mīklas info tekstā) - interesanti ,taču galīgi nenoderīgi. Pieminētajā Salas apkārtnē neko noderīgu neatrodam (ak, vai!), tāpēc pārmetamies uz Daugavas labo krastu sarkanu jumtu meklējumos. Saule jau ir noritējusi, taču nekā noderīga nav. Tiek pieņemts vienbalsīgs lēmums vērt vaļā hintu (nākamajā dienā rakājoties pa internetu, saprotu, ka varēja tomēr iztikt, jo informācija un vieta samērā normāli ir atrodama) - Biržu karjers. Noklausāmies instrukciju, mašīnā iekšā un gandrīz vai nakts melnumā dodamies pēc Lādes. Pamalē vēl blāzmo saulrieta atspulgs, ceļu rāda mēnestiņš, bet mēs braucam pa zemes ceļu ar savu šosejas gludekli un pilniem uguņiem, trenkājot vietējos zaķus un stirnas. Un pabraucam garām vajadzīgajam “T-veida krustojumam” taču “atduroties pret pašu karjeru” - vēl daži metri un mašīna pārvērtīsies amfībijā. Arī šeit ir tāds kā T-veida krustojums, taču nevar teikt, ka liels. Griežam pa kreisi… 50-70m un… Bļa! Centrālei džips ir amfībija?! Te taču 100% buļ-buļ karjerā, ja brauc pa labi? Distances noteikšanā Centrālei bija “404 Error: not found” un vieta ir tālāk? Ok, braucam tālāk… Nobrauciens, dubļi, necaurbraucami dubļi… Iepakaļ palika ceļš pa labi, tiesa, bez brikšņiem. Atkal dubļi, strupceļš, buļ-buļ karjerā. Atpakaļgaitā speramies atpakaļ kalnā, autiņš ar pusplikajām vasaras riepām protestē, bet kārpās atmuguriski, daudz siekalaini un dusmīgi veltījumi karjeram, Centrālei, rudenim, nakts tumsai, #7niekam… Tālāk ekspedīcija ceļmalas krūmos labajā pusē, bet šoreiz atpakaļceļā. Nav, nekā nav! Dafuq! Kur ir tā sranā lāde?! Vēlreiz un vēlreiz klausāmies hintu, bradājam pa mežu (labi, ka otrs rubaks ir paķēris somā līdzi lielo lukturi, jo ar telefoniem te būtu… vakars uz karjera), strīdamies. Interneta gandrīz nav, karte strādā bremzīgi, taču pēc minūtēm 15 nāk apskaidrība, ka laikam tas T-veida krustojums ir kādu kilometru vai pusotru atpakaļ. Dubļainām un ar lapām un zāli aplipušām botām sēžamies mašīnā un braucam uz īsto krustojumu. IR! Krūmos iekšā, iebraucamā ceļa sazarojums - ies pa kreisi, jo hintā bija kaut kas pa kreisi. Ziloņu taka krūmos, kas noved mūs mežā. Lielā luktura staru kūlī nonāk betona stabs. Eu, rekur ir! Ejam klāt… Bļa! Te taču vesela rinda ar tiem stabiem! Un uz otru pusi arī… tādi kā sētas stabi… Nav īstie. Ejam atpakaļ, apmaldāmies, meklējam taku, lamājamies, atrodam to un izlienam no biežņas ārā. Ok, ies pa labi… Eu, rekur milzīgais stabs - tas IR īstais! Iestaigāta taka aizved līdz tam, apkārt viss nostaigāts. Jāmeklē, tepat būs! Apmēram stundu bradājam pa šo srano mīnotaura labirintu, kājas tiek atsistas un saskrāpētas pret krūmu celmiem, betona gabaliem, armatūru stieņiem, koka sprunguļiem. Iestaigājam pāris jaunas takas… NAV! NEKĀ TE NAV! Besis. Lukturis drīz izbeigsies, jādomā ko darīt. Kamēr otrs rubaks iet šturmēt grāvi, es izlienu ārā no šīs elles. Tā, iebraucamais ceļš. Pa kreisi bijām, pa labi arī, var iet vēl pa vidu. Labi, ies palūrēs. Kādi 10 soļi un… DAFUQ! RIEPA! Nu, moins!

Paldies Centrāles komandai par kārtējo mentālo un emocionālo baudu! Par punkta noformējumu 10/10 spainim ar ķēdi #6 punktā, pīrādziņš par #3 mīklu. Gaidām kārtējo turpinājumu šim pasākumam!

http://sndup.net/dy86x

Nezinu vai mēs vienkārši nevelkam šīs spēles līmeni, vai laukums ir mega sarežģīts šoreiz, bet hinti šoreiz mums bija ļoti nepieciešami :D

Tautā tā dēvētie “mierīgie rubaki” ir iekarojuši spēles laukumu “Atmiņu Daugava”. Parasti spēles laukumā dodamies pēdējā dienā, tā teikt, lai uzsistu asinis - lādei ir jākrīt vai neko, bet ne šoreiz.

Agrā rīta sapulcējāmies vienā Rīgas kaplī, kur tika nolemts, ka dodamies taisnā ceļā uz Aizkraukli, bet netikuši līdz galam, saprotam, ka punkts ir anulēts. Ok, mainām maršrutu.

#1 Sākam ar Koknesi. Sačakarējāmies savā gudrībā un nez kādēļ izdomājām, ka šis noteikti būs #5, atrodam kapus, jā, te noteikti atpūtas vieta, jo ko tad citu kapos dara, ja ne atpūšas, bet nekā. Parkā esošā lapene apskatīta no visām pusēm un izdomāts plāns, ka vieglāko no komandas jāuzstiepj uz pleciem, lai apskatītu brusas no augšas, jo ir taču jābūt lapenei. Atmetām domu par lapeni, un nolēmām, ka komandai jāsadalās un jāiet pretējos virzienos. Akmens kāpnes un punkts rokā. Izklausās vienkārši, ja neskaita, ka sākumā kāds no komandas biedriem norāpās lejā pa klinti līdz pašam ūdenim, jo nevar taču būt tik viegli.

#2 Esam liktenīgajā dārzā. Tika domāta labākā stratēģija, kā lai atrod vajadzīgos puzles gabalus un tika nolemts, ka jāsāk no tālākā gala un jāapskata katrs bruģa gabals. Kaut kur pavīdēja ideja, ka šo visu noteikti var atrast internetā, bet tā tika norakta jau pašā saknē, jo neesam jau nekādi mīkstie, lai atbildi meklētu internetā, un cik tad grūti var vispār būt atrast divus vārdus. Tā nu sākām lasīt katru vārdu kā kārtupeļus kartupeļu talkā, pāris metri izlasīti, kad jau bija dzirdams no komandas biedriem, ka vienam krika iemetusies, otrs uz mūžu paliks ar galvu uz leju, bet neko darīt - jāturpina. Tā nu mēs stundu talkojām, līdz vajadzīgos vārdus atradām.

#4, #5 un #7 aizgāja samērā viegli.

#6 “Atmiņu Daugava” saldais ēdiens. Esam vietā, bet kur īsti ir punkts? Kā lai to zina, ja ūdens līmenis ir kāpis? Asinis uzsita arī, tas, ka čatā vēl svaigs ieraksts, vai #6 vispār vēl var nogrābt bez laivas. Labu laiku staigājām gar krastu un mēģinājām kaut ko ieraudzīt ūdenī - bez rezultātiem. Tika nolemts, ka jāņem talkā ekipējums, tika uzvilkti gumijas zābaki un rokā ņemts ganu stabs, kas turpat netālu zemē mētājas, izskatās, ka kāds jau pirms mums bija ganījis Daugavas gultni. Tika izstaigāta visa mala un mēģināts kaut ko izmakšķerēt no Daugavas, bet atkal nekā. Nāk virsū jau bezcers, bet tad drosmīgākais no dalībniekiem nolēma doties savā mūžā pirmajā ziemas peldē un, neatlaidīgi ar ganu stabu makšķerējot,punkts tika veiksmīgi izmakšķerēts.

Aiziet - lāde, un paldies “Atmiņu Daugava” posmam, kas mums lika iepazīt vēsturi un lielā Daugavas grāmata tiks turēta goda vietā.

Kopumā ļoti forši, redzējām daudz jaunas vietas. Pēdējais punkts tik tiešām lika aizdomāties par to, kā varēja būt bijis.
Punkts ar niršanu izsauca dalītas izjūtas novembra otrajā pusē, ja būtu gājuši nedaudz siltākā laikā, būtu patīkamāk. Bija neierasti priekšā pasakoši hinti. Bet kopumā forši, paldies! :)

Nu šis bija kaut kas