Mitrajam pa pēdam

Karte salikta un sākam Līgatnes vēsajā DUS.

Patilte uzreiz skaidra, Sietiņiezis arī pēc brīža jau ir, Kazu grava arī kā versija sen no mīklas apraksta apspriesta. Vairākas laivu māju vietas tiek ātri atliktas un sākums šķiet dauzsološs.

Pēdējā Pietura, šķiet, ir par Māri Mitrēvicu un tiek atrasta arī filma par viņu. Nav ziņu, ka būtu nolicis karoti, bet, ja jau no Siguldas, tad diez vai sakritība, ka Siguldas kapi blakus Paradīzes kalnam un tur ir kāpnes uz Kraukļu alu. Un parka pirmais direktors arī Siguldas kapos dus. Arī Ķeizarskats rakstos pieminēts un tur esot pat daiļāka bilde, kurā mūžam vērties - nekad negribētu klīst nekur citur!

Laika salai ir ideālākā versija - Tītmaņu iezis. Tur ir gan sala, gan ir nekurienē, gan nopuvušas kāpnes, gan nedaudz bomzīgs, jo visi pa smalko brauc uz Līgatnes dabas takām. Pavadām šeit kādas 2h - tur var naktī atrast visvisādas taciņas virs un zem ieža, ierāpties alās. Tur iztek arī strautiņš un tālumā var dzirdēt skaņas. Pat parādās versija, ka varbūt jāiet uz vietu, kur tas ietek Gaujā.

Domājam tālāk. Cēsis? Nu ja jau saka, ka iela īstā, bet citā pilsētā, tad Rīgas iela kaut kur. Sigulda būs par tālu un mēs tur jau bijām, Līgatnē veiksmīgi caur mežu tāda iet un varētu būt tur kādas alas. Līgatne nav pilsēta? Nu, iespējams, ka tas ir sīkums Centrālei.

Pa ceļam ātra un nesāpīga pietura pie Mēmā liecinieka un varam lepni doties tālāk ar veselu vienu skaitli kabatā. Citiem tikmēr esot pa trijiem. Morāle krīt.

Kazu gravas diskotēkā spēlē DJ Bezcerība, līdz viena komanda, prom ejot, skaļi deklamē Veidenbaumu: “Paceļu acis un, skat, kokā augšā ir!” Viņu kustības azimuts noteikts, neliela apmaldīšanās un nejauši nonākam ūdenskritumam no otras puses, kur acu priekšā spīd plāksnīte.

Sietiņiezis hit and run, mentāli pamokām Cēsis, tad ķeramies pie laivu mājām - kad jau apbraukātas kādas 4, iedomājamies ka tie 13.12.11. baigi labi sakrīt ar laivu māju numerāciju 😀

Skaļupēs satiekam bēdīgu komandu, kas stundas 4 jau meklējot, citi atraduši un aizbraukuši. Piebiedrojamies arī mēs, izlienam pa apakšu, izcilājam miskasti, WC būdu. Piebrauc vēl viena komanda. Jūs domājat, ka ir normāli, ka blakus atpūtnieki guļ līdz 10:30 teltī, kamēr apkārt notiek šāda ballīte? Protams nē, tas gan jau ir nestandarts. Tikmēr tomēr ielienam kārtējo reizi un atrodam noslēpto plāksnīti.

Ap rīta pusi komandu papildina vēl papildspēki, kuri ir vismundrākie, jo gulētas veselas 3.5 stundas un nav spēka nosēdēt mājās, nedodoties laukumā. Ierodoties Cēsīs, instruktāža par situāciju: kam pieder kādas ēkas, ko dara citas komandas, cik drūma ir šī saulainā diena u.t.t. Un kā caur nārnijas skapi jaunā maiņa tiek ievesta Dainu tēva krājumos, kur uz viena no plauktiem stāv garadarbs “Šļāpes pēc draugiem”. Kas arī tiek mistiski šķetināts…

Kopumā Cēsīs pavadām daudz sāpīgas stundas. Citas komandas atbrauc, mazliet pastaigājas un aizbrauc, tikai mēs muļķīši neko nevaram atrast. Raķetes spējam saskatīt gan baznīcas, gan pils torņos un pat reklāmas stabā Pils parkā. Tur pat arī Vidzemes stropi un Odrijas izstāde brūzī, kura pudeles skurstenis gluži kā bites dzelonis iedurts zemē. Dīķim blakus un arī pašā dīķī pa kādam interesantam bronzā lietam personāžam, kurš izskatās, ka zog samu, tomēr šiem kabatās nekādu ciparu nav. Līdz tiek uzķerta pareizā kosmiskā enerģija (vai arī pilnīgs sviests) un visu uzdevumu tēli sastājas Cēsu ielās rindā, kas, protams, neplūst taisni - gan bārdainais, gan krogs, gan bite… sāk likties, ka visur redzam zīmes, visur redzam slēptas norādes un viss līmējas kopā!

Nonākam Cēsu skolnieku pulka pieminekļa rajonā, kur lejā pa kalnu ir Bišu iela. Šeit mums rokās palikusi tikai viena kārts: nāc uz gaismu. Izmisums. Ir dienas vidus, saule spīd kā jūlijā; te gaisma būtu jāieliek melnā bedrē, lai to ieraudzītu! Blakus esošajā trasē čaļi cītīgi skrien pakaļ savām radiovadāmajām mašīnītēm. Iespējams, viņu frekvences saslēdzas ar mūsējām un pēc mirkļa ieraugām ilgi gaidīto gaismu Cēsu tuneļa galā - tā spīd kā bāka arī tik saulainā dienā un šķiet, ka silda pat mūsu sirdis. Esam atpakaļ spēlē ar vērtīgu punktu!

Stundas rit un kad esam pārslēgušies tādā pašā Liepas pagasta bruteforce režīmā kā G komanda un Jūsu veselības problēmas sākas šeit, pēc ārkārtīgi pārdomāta, bet līdz kaulam godīga pelēkā tirgus nonākam Pēdējās pieturas Karstuma ballītē pie alām. Centrāle skaidri pasaka, ka iekšā spraugās nav jālien, tad nu arī izcilājam tilta balsta akmeņus, uzkāpjam kraujā, paripinām baļķīšus…

Atgriežoties zonas esamības rajonā pienāk ziņas, ka vieni ir gatavi mainīti mums trūkstošo Laika salu pret jebko citu. Mainīties negribas, bet nevaram pieļaut, ka divi samainās un nokļūst lādē, kamēr mums nav variantu. Kamēr M komanda izvērtē savas alkatības apmērus, pienāk zvans no G komandas. Gājienam ar zirdziņu seko 10min nespēja sareizināt ciparus 😀

Lādei pirmās idejas ir Līgatne, bet nu tālu un kas tā par indi? Tad varbūt drīzāk Čūsku klintis/alas? Tai pat laikā liekas, ka pārāk vienkārši un gribas atrast kaut ko sarežģītāku, jo visi taču zina par to vietu. Ne gluži, bet gandrīz pa ceļam sanāk Kambaru mājas, bet tur uz lieveņa sēdošais, Vidzemes ainavas vērošanā iegrimušais onkulis neizskatās pēc rubakus viesmīlīgi gaidošas Centrāles.

Līgatnē izklīstam visos virzienos. Remdenkalna mazā ala, Anfabrikas alas, Morga alas ar pieguļošo kapsētu, Pils pagrabi un beigu galā arī Lustūzis. Miega bads dara savu un īstās durvis ar visu kastīti tiek apčamdītas, bet nevar taču privātīpašumā tā lauzties iekšā. Kamēr metam otro un trešo riņķi, G komanda ar pēdējiem prāta spēkiem izvelk pilno lozi.

Pēc hinta atvēršanas, gaidot pa alām izklīdušās komandas atkalapvienošanos, paralēli cenšamies atkost pagājušā gadsimta slēdzeņu tehniskos brīnumus uzmundrinošu “TE NAV LAUKUMA PUNKTA! JŪS NEVARĒSIET IELOGOTIES!!!” saucienu pavadībā no pirmā stāva. Paplašinātais sastāvs stādās priekšā un pārpratums tiek operatīvi novērsts.

Kāds vēl 22:00 vakarā sēdēs ar platām acīm Monstera un Redbulla kokteiļa ietekmē.
Kāds visu ceļu līdz mājām pavadīs skaļi artikulētā nožēlā un izmisumā par to, ka nesaņēmās uzlauzt atslēgu.
Kāds īsi pēc Siguldas palūgs apturēt limuzīnu un kāps ārā sirsnīgi pavemt.

Gaujas sūrais. Gaidām nākamo.

Bija vēls 31.aprīļa novakars, pēc tik tikko nosvinētām Lieldienām, četri jauni un cerību pilni dārgumu meklētāji tika pieņēmuši lēmumu doties nezināmajā, mēģināt atkal izdarīt to, ko sen nebija izdevies sasniegt - būt ātrākajiem un veiklākajiem starp visiem, kas sabraukuši no Karaļvalsts malu malām, nonākt slavas saulītē un virs galvām pacelt mirdzošo FTF titulu.

Vēnās plūstot apēsto olu spēkam, brašie jaunieši, ilgi nekavējoties, devās ceļā, sekojot Senlejas rēga pēdām. Liekot kopā pavedienus, tapa skaidrs, ka meklējumi jāsāk pie Uplantu krustakmens, kuru daži no ceļiniekiem atpazina no saviem pagātnes piedzīvojumiem. Ātri vien, mazo laternu gaismām spīdot, meklētais tika atrasts. Mēmajam lieciniekam nekas nebija jāsaka, viss tika saprasts bez vārdiem.

Ceļš, gluži kā laiks, neplūda taisni - te pilsētas centrs, tur šķietamā Pirātu nometne, bet meklētās pēdas neizdevās saskatīt. Tomēr, ielūkojoties senos fotoalbumos, drīz vien nāca atklāsme, kur doties sastapt bišu alām izrotātās klintis. Ceļinieki uz vietas klīda stundām ilgi, sastapa daudz citu bēdu brāļu, bet vēl vairāk izjuta to, kā upe tos vazā aiz deguna. Kā acis var nespēt saskatīt to, kam tur noteikti jābūt? Neticama veiksme uzspīdēja, kad kāds no sastaptajiem ceļotājiem, negaidīti nolēma pavisam vaļsirdīgi atbildēt uz jautājumiem par to, kā izskatās un kur atrodama meklētā norāde.

Saule jau bija uzaususi, kad piedzīvojumu meklētāji devās tālāk uz mistisko akmeņu portālu. Nonākuši tur, viņi saņēma satraucošas ziņas par to, ka meklēto var neatrast pat vairākas stundas. Taču tas kalpoja par iedvesmu, un Senlejas rēga atstātās pēdas tika atklātas pavisam ātri.

Laiks neplūst taisni, kas kādam bija Pēdējā pietura, tas jaunajiem ceļotājiem bija neskaitāmā reize kāpjot augšā pa tik labi pazīstamajiem koka pakāpieniem Kalēja alas pakājē. Mēģinājumi saskatīt neredzamo upes gultnē un priežu galotnēs tikai vairoja izmisumu, nevis deva cerību staru, kas tik ļoti bija nepieciešams, lai turpinātu ceļu pretī dārgumiem. Tomēr gaisma parādījās, Odrijas vārds tika atrasts un smiltīs apslēptie simboli pievienojās pārējiem pierakstu blociņā.

Ceļinieki saprata, ka nu ir pienācis laiks doties pakaļ Upes pirātiem, kas tik ilgi bija slēpuši savas pēdas, neskatoties uz to, ka no paša sākuma jau bija skaidrs, kas meklējams. Tika apciemotas neskaitāmas nometnes, traucēti miermīlīgie ļautiņi, kas bija nolēmuši pavadīt brīvdienas svaigā gaisā, taču neviena vieta nebija īstā. Kad atkal likās, ka Gauja ir visus izvazājusi aiz deguna, tad pie apvāršņa parādījās vientuļa ceļotāja, vārdu pa vārdam viņa atklāja, ka meklētais patiesībā varētu būt upes otrā krastā. Ilgi nedomājot, ceļinieki devās pie pārcēlāja un beidzot nonāca īstajā Pirātu nometnē.

Ieslodzījumā trijstūrī nu jau pavadītas neskaitāmas stundas, četri ģindeņi, agrāk braši, spēcīgi jaunieši, klīduši pa Skaļupes krastu aplūkojot kokus, dēļus, saknes un jebko citu, kam uzmests acu skats, taču nespējot saskatīt vajadzīgo. Aklums todien bija īsts - vai tas bija Gaujas skaistums, kas apžilbinājis, vai tomēr neskaitāmās stundas ieslodzījumā darījušas savu? Tomēr drīz vien, kā glābiņš, bija citu ceļinieku ierašanās. Viņi nesa Tīģergarneļu karogu un ar savām pēddziņu prasmēm spēja izbeigt ieilgušās mocības.

Kad tika izziņots, ka Karaļvalstī atvēries melnais tirgus, 7.elementa biedri bija nedaudz vīlušies, ka dārgumu medības tik drīz noslēgsies, taču cerība konkurentus apsteigt vēl nebija mirusi. Liekot lietā sen izveidotas saites, tika sūtīts palīgā sauciens Melnajai bedrei. Par laimi viņi atsaucās un ceļš varēja turpināties uz Ramātu klintīm.

Neatlaidīgiem soļiem uz priekšu, pāri sūnu klātām takām, ceļinieki bija nonākuši virsotnē, no kuras pavērās brīnišķīgs skats uz to, kas reiz bija, uz vietu, kur laiks plūdis garām. Lai arī vieta dzēsta no kartēm, ceļinieki to ierakstīja savējās. Tajā pašā laikā bija noticis nenovēršamais, kāds cits bija atradis Senlejas rēga atdusas vietu pirmais. Lai vai kā, jaunie ceļinieki nenolaida degunus un turpināja savu ceļu uz pēdējo pieturvietu.

Saņemot mājienu no augšas, kļuva skaidrs, ka nepieciešams atgriezties pilsētas bruģētajās ielās. Kalto laternu elektriskās gunis jau bija izdzisušas un atstātās pēdas palikušas tik tikko pamanāmas. Tomēr ceļinieki uzmeklēja drosmīgo skolēnu, apsveicinājās un devās virzienā, kurā tos vilka nepārvarams spēks. Drīz vien acu priekšā uzmirdzēja meklētais.

Mērojot pēdējos soļus augšup, bija pilnīgi droši zināms, ka aiz durvīm atdusas Senlejas spoks. Senatnīgajai atslēgai griežoties slēdzenē, ceļinieki aizturēja elpu, nevarot sagaidīt, kas parādīsies, kad alas durvis atvērsies..

Dodoties prom no noslēpumainās neskartās dabas pasaules, ceļinieki varēja uzelpot un pateikties par neaizmirstamo piedzīvojumu, par to, ka bija iespēja sekot Senlejas rēga pēdām un savām acīm skatīt to, ko redzējis viņš.

23:40
Don Julio 4 rubaku sastāvā nobāzējušies Cēsu Viršos ar atbalsta komandu pie datoriem mājās. Uzkodas, kafijas un sarkano buļļu asorti sagādāti, mājasdarbs izpildīts – esam gatavi garai naktij.

0:00
Let’s go!
Pirmo 10 minūšu laikā krīt lokācijas MELNAJAM BLOCIŅAM, MĒMAJAM LIECINIEKAM un SLĀPES PĒC DRAUGIEM, lai gan par SLĀPĒM PĒC DRAUGIEM uzreiz ir nojausma, ka šis visticamāk būs mērens ieberziens.
Nākamās pusstundas laikā atzīmējam iespējamās lokācijas arī SEZAM ATVERIES, UPES PIRĀTIEM un LAIKA SALAI. Tikai vienai no šīm trim mīklām atzīmētā lokācija izrādīsies pareizā.

2:00
Iepriekš sarunātais atvēlētais mīklu minēšanas laiks ir pagājis. Pirms dodamies meklēt cipariņus, atvadāmies no Viršu pārdevējas, izprašņājot vai gadījumā neatpazīst Pēdējās pieturas lokāciju bildē – neveiksmīgi.

2:07
Ierodamies pie MĒMĀ LIECINIEKA. Sagaidot mērci, ieģērbjamies ūdensdrošā ekipējumā, taču velti. Pēc 4 min esam auto un ceļā uz Cēsim. 1/7.

2:25
Pievienojamies ballītei šoreiz pie Rūsas nevis iekšā. Visapkārt izmisušas sejas, auto pilni ar cilvēkiem telefonos. Kā naktstaureņi rubaki pielipuši pie laternām un virzās visos virzienos uz gaismu. Tiek sazīmētas Odrijas un Bitītes visos iespējamos plakātos un izklātnēs, bet pēc naksnīgas pastaigas līdz brūzim, tiek sadzītas pēdas tikai Harijam un Ānrijam, kas atstājuši savus parakstus uz tuvumā esošās ēkas.
Mērens ieberziens it is... Pametam Cēsis, lai atgrieztos tur vēlāk.

3:20
Ierodamies pie SEZAM ATVERIES! Lai gan sākumā esam tikai divas komandas, drīz sākas īsta lukturīšu disene. Stunda paiet, pētot un taustot kokus un akmeņus. “Tie oļi tev nesāk pēc BK logo izskatīties?” Jau sākam atmest cerības jebko atrast, bet komandu kļūst te tikai vairāk, un braukt prom šajā brīdī arī nešķiet loģiski. Vēl 10 min paiet, ar lielo karoti strebjot izmisumu. Bet tad.. Čatā pienāk ziņa – “Irrrr, irr, Ejsm!” Pa vienam salienam kokos, izslēdzam lukturus, un kāpinam tempu līdz esam skriešus mašīnā. 2/7.

5:10
Piestājam Jāņarāmī, kas mums atlikta kā iespējamā lokācija UPES PIRĀTIEM. Mājiņas teorētiski īstās, bet kaut kas nav. Tiek vēlreiz nočekota bilde mīklā, un secinām, ka šis varētu būt brute force variants – brauksim pa visām laivu piestātnēm un meklēsim īsto. Lai vieglāk atrast visas pārējās piestātnes, nofočējam turpat blakus esošo plakātu. Atliekam šo uz vēlāku.

5:30?
Ierodamies pie MELNĀ BLOCIŅA kopā ar 7. elementu. Pie foto vietas palienam zem laipas – nekā nav. Spīdīgākie uzgriežņi arī visi tīri. Margas un laipas tiek izskatītas visā takas garumā īpaši pie foto vietas un bišu aliņām iezī. Tiek apskatīti arī skaitītāji uz laipas – KĻŪDA STATISTIKĀ variants. Nekā.
Gaisma nu jau uzaususi, un gaisā jūtams skābums un morāls pagrimums. “Ever since I’ve gotten clean there is something about fresh morning air that just really makes me sick” tipa vaibs.
Mūsu Chief Communications Officer, kurš visas nakts garumā aktīvi veica pārrunas ar citām komandām saņem piedāvājumu pelēkajā tirgū veikt apmaiņu, un esam tikuši pie hinta precīzai cipara lokācijai. Tiek veikta noslēdzošā laipas apgaita, un izklīstam katrs uz savu takas galu, lai tiktos pie auto. 3/7.
Note to self - ja lien zem laipas, skaties visas šķautnes!
Rubas čatā parādās ziņa, ka kāda komanda ir tikusi pie 3 punktiem. Super, esam dalītā vadībā!

7:40
Ierodamies uz LAIKA SALAS iespējamo lokāciju. Caunīšu mājas uz Valmiera – Cēsis veloceļa pie viena no Gaujas meandriem. Veicam apgaitu. Skats uz horizontu izskatās daudzsološi, taču pēc stundu garās apgaitas punkts, kas ar vien vairāk izskatās pēc misijas – “atrodi šo koku Gaujas Nacionālajā Parkā”, nav atrasts.
Pēc kafijas pauzes Cēsu Viršos, tiek atkal vērts vaļā savāktais izpētes materiāls un pievēršamies kartei, ko nofočējām Jāņarāmī. 13-12-11. Brute force apjoms tiek samazināts līdz 3 lokācijām.

10:30
Pēc 11-tās un 13-tās atpūtas vietas mājiņu izpētes secinām, ka neviena no četrām mājiņām nav īstā.
Lai gan teorētiski esam dalītā vadībā, komanda ir nogurusi, un otrās maiņas mums nav, tāpēc tiek lemts doties mājup.
Vienam no rubakiem tomēr 02.04 ir darbā paņemts brīvs. Līdzi paņemtā gumijas laiva Voyagerī var noderēt kā tīri OK matracis... Eh. Ko tur daudz, jāmauc atpakaļ laukumā.

11:30
Auto Rīgā atkal notēmēts GNP virzienā. Šoreiz viena rubaka sastāvā.

13:00
12. atpūtas vieta. Priekšā jau Sharknado + birojžurkas ložņā apkārt mājiņai un tuvējiem kokiem. Skaidrs – mājiņa īstā. Pēc 2 min punkts rokā. Vēl 3 min tiek pavadītas punktā, lai mazliet pajauktu pēdas un prom. 4/7.
Bet ko tagad?

14:50?
Nobāzējies Cēsīs pie bārdainā, meklējot variantus atlikušajiem punktiem, saņemu zvanu no Sharknado veikt punktu apmaiņu pret pirātiem. Jāizmanto visas iespējas virzīties uz priekšu – mainām.

15:15
Ierodos pie pārpildītas PĒDĒJĀS PIETURAS. Šķiet, te ir veselīgs mikslis starp tūristiem parastajiem un tiltu, margu un koku pētītājiem. Lai gan Odrija atrasta veiksmīgi pēc pirmās alas apskates, punkts rokā nedodas. Telefona kamera iesprausta visos neapdzīvotajos alas caurumos, cieši apskatīti visi taureņi, bet tāpat neveiksme. Toties atrodu, ka uzlienot virs alas, telefonam ir zona. Tiek izmantoti iepriekš sazīmētie kontakti, lai sazīmētu kādu hintu šim punktam. Saņemu ziņu, ko no sākuma izlasu sekojoši – “smiltis skaitīji?” Nodomāju – “haha, asprātīgi”. Tikai pēc vēl dažiem izmisuma strebieniem izlasu zīmīti vēlreiz un saprotu, ka smiltis ir nevis jāskaita, bet JĀSKATA. Duh. 5/7. Super punkts, BTW.
Lai gan nu jau 5 punkti rokā. Zonas neesamība un mentālas kapacitātes trūkums diemžēl laupījis iespēju veikt gadsimta maiņu, lai tiktu pie LAIKA SALAS.

17:30
Sēžu Cēsīs un TBH gaidu, kad atvērsies lāde un hinti, jo idejas atlikušajām mīklām vairs nerodas tik viegli. Saņemu hintu par LAIKA SALU. Looks good. Lai gan droši vien prātīgāk būtu doties smuki pa taciņām no Ērgļu klinšu puses, nometu Rāmniekos auto un pa azimutu šķērsoju mežu, kur misija – “atrodi šo koku Gaujas Nacionālajā Parkā” tiek izpildīta.
Tieši tajā brīdī lāde ir kritusi. Hints vaļā. Lai gan lokācijā esmu kādas 5 min, morāli neesmu gatavs vēl stundu meklēt ciparus. Par laimi no meža otras puses iznirst 7. elements un atrod tālumā ciparus, tikko kā ieradušies. Paldies Dievam! Un 7. elementam, protams. 6/7.

19:10
SLĀPES PĒC DRAUGIEM – I feel you. Ar visu hintu kabatā te noderētu vēl daži pāri acu un kāju. 7. eliments pazūd no lokācijas, bet man punkta vēl nav rokā. Pēc vēl kādām 15 min tiek veikts glābējzvans un cipari rokā. Grandiozs izpildījums. 7/7.

19:50
Lādes mīkla vaļā, un bez sirdsapziņas pārmetumiem hints arī pa taisno vaļā. Ar visu to – lādes lokācijai rodas divi varianti. Pētera ala – vējupīte, datumi uz ģerboņiem gravējumos dažādos augstumos, Pēteris. Līgatne – kambari, spoku ala. Metu monētu un tā krīt uz Pētera alu. Pēc 2 min Pētera alā saprotu, ka nebūs. Pēc 21 min brauciena esmu pie lādes.

Super piedzīvojums! Paldies Centrālei!

1️⃣4️⃣⚡️8️⃣
Traktora skaņās pelēcītis tiek piesists dziesmā… o jaaa
Bāzējamies dažiem dzimtajā pusē Valmierā, kafijas aromāts virmo gaisā un countdownā sirds sāk ātrāk sisties - gatavojamies aklajam randiņam.
Fona dziesmu Ludovico Einaudi - A cielo Abierto (viaje v) noprotam kā hintu. Iztulkojām nosaukumu un sastopāmies ar Paradīzes kalnu. Čutene tāda ka lādi tur varētu meklēt vai vismaz kādu punktu…

#MELNAIS BLOCIŅŠ - krīt pirmajās 5 minutēs, komandas valmierieši atbalsta.
#LAIKA SALA - klausies… viņš tajā bildē skatās Cēsu novada karti un tur kur roka nolikta, tur principā ir Rauna. “Pazemes valstībā” - Raunas velnala, bildē kāda augstiene pie upes izskatās - Tanīsa kalns Raunā pie Raunas upes, tieši blakus velnala, kalnā drupas jebšu “īrst pa vīlēm”, sasodīts augšā kalnā ar skatu uz upi vēl tāds līks koks. Nu viss taču saskan, es saprotu ka ir nedaudz ārpus gnp, bet nu mēs taču zinām kā Centrāle reizēm izspēlē sava kārtis. Būs taču īstā vieta ne? Vai ne?!?!
#UPES PIRĀTI - komandas laivotāji zin šitās būdiņas. Rokā arī ir pieturvietu saraksts. 13. pieturvieta - Skaļupe. Atrodam arī protams 11. un 12. un visas pārējās. Punkts krīt aptuveni 40min, saprotot pareizās lokācijas.
#MĒMAIS LIECINIEKS - caurtekas, pilis, muižas? Netiekam pie pareizās lokācijas.
#SLĀPES PĒC DRAUGIEM - skaidrs ka Cēsis, aptuveni Rīgas iela 16
#SEZAM ATVERIES - dzirnavas? Par to kādas vēl pateikt nevaram.
#PĒDĒJĀ PIETURA - par to nezināmo personu rakstīts arī Cēsu mīklā, vopšem kaut ko vairāk sapratīs kad būsim to atraduši, ne pa velti pēdējā pietura nosaukumā. Visādi citādi meklējam apskates vietu ar 3 horizontālajām margām, visur parasti ir 2.

Starts pēc 2:00
#MELNAIS BLOCIŅŠ
Gājiens, foķene, gājiens jeb kā tautā saka Park&Grab.
#SEZAM ATVERIES piegājiens nr.1
Vai jau pieminēju, ka mums bija 0 saprašanas kur šo meklēt? Baigi forši ka pa ceļam uz Cēsīm no Valmieras redzama masīnu sapulce pus4 no rīta… shoutouts Jums kolēģi!
Atopamies pie pamatīgas 7nieka disenes. Arī īsto vietu atradām. Nu gan mums tāda cūcene, smaids līdz ausīm… bet ar to jau nepietiek, punkts ta nav un nav arī pēc vēl 1,5h.
#SLĀPES PĒC DRAUGIEM
No augšas līdz fonītim turpu šurpu. Izcilāti bāra Rūsa pakāpieni un salikti atpakaļ. Skrūves aptaustītas - bez panākumiem
#LAIKA SALA
Nu tad ceļš uz Raunu. Tuvojoties galapunktam, šaubas sāk līt ar spaiņiem. Protams, nonākot galā, neliela asara pār vaigu un braucam prom.
Vēl ideja ir par mazo ellīti Liepā. Jā, tur arī mēs bijām. Vajadzēja vienkārši soļus pakrāt 🥲
#UPES PIRĀTI
Aizbraucām uz Skaļupi Park&Grab…
lab netak, vajag taču visu sarežģīt, aizbraucām uz vēl 3 citām vietām un Skaļupi atstājām saldajā ēdienā. Mūsu četrkājainais draugs izlasīja no ugunskura vistas kroketi un centās aptīrīt tūristus, sīkais bomzis. Trešajā pitstopā mūsu meklējumus pavadīja skaista krākšana, ko veica būdiņā guļošie ceļotāji. Kad beidzot izlēmām braukt uz īsto vietu, protams, ka uz to ir nu jau jābrauc kādu stundu apkārt. Gribējām jau izmantot to Līgatnes pārceltuvi, bet nu 2€ pietrūka. Skaļupē punkts krita aptuveni 5minūtēs, bet nu protams vajadzēja izmest teatrālo goda apli… ups
#SEZAM ATVERIES piegājiens nr.2
Esam dabūjuši hintu ka tumsā labāk redzot, značit atstatotājs un no bildes vietas varot redzēt. Vai tas mums palīdzēja? Nu netaču, acis šķības, katram akmenim iedots vārds un viens rubaks vairs tālāk neturpina, jāaizved uz Valmieru.
#SEZAM ATVERIES piegājiens nr.3
Izmisums? Nosacīti, nav nekas tāds ko Käärijä - cha cha cha un Limp Bizkit ceļā uz Kazu gravu nevar izlabot. Izskatam katru koku ko redzam no akmeņiem, izcilājam akmeņus. No akmeņiem itkā redz vēl to pakalnu, tur vēl neesam bijuši. Mazais pārgājiens, lielais face palm un BEIDZOT dodamies prom.
#MĒMAIS LIECINIEKS
Esot baigi vienkārši atminēt šito. Komandām nu jau šis sen jau atrasts. Nuuuu mums kā nav tā nav atklāsme, līdz ar to melnais tirgus nāk palīgā. Emocijas: wtf, b**, skaidrs. Park&Grab.
#PĒDĒJĀ PIETURA piegājiens nr.1
Gājām cauri google maps, šis nebija tālu no tā brīža atrašanās vietas, izdomājām aizbraukt, nu vinnē vinnē papis papis. Bet nu par laimi attapāmies īstajā vietā, jo arī te tāda saturīga 7nieka disene. Komandas biedrene izstāsta ideju par Odrijas meklēšanu, atrod, izrokās, apčamda visu apkārt bet nu nav, NAV. Labs laiks pagājis, jātiek līdz zonai lai palasītu vairāk.
#PĒDĒJĀ PIETURA piegājiens nr.2
Nu karoč alā nav, izstaigājam mežu, aptaustām katru tilta margas gropīti, izpētam upi, tēlojam ka viss ok. Beigu beigās tiekam vēlreiz līdz Odrijai, nu jau pie Odrijas ir interesants uzbērums, dziļi rakties vairs nevajadzēja. Protams, komandas biedrene kas rakņājās iepriekš bija super vīlusies, bet pats punkts 10/10!
Tikmēr vaļā ir lāde un protams, ka mums smadzeņu kapacitāte ir izsīkusi - raujam vaļā hintus
#SLĀPES PĒC DRAUGIEM
Kāpties aiz pieminekli, nez cik tālu gan. Kartē tiek meklēts kaut kas saistibā ar Odriju, acis gan apstājas pie Bišu ielas, par cik mīklā rakstīts par vientuļo biti un dzeloni. Protams pirms tam vēl dabūjām tāpat pastaigāt, bet gājiens līdz Bišu ielai bija vērtīgs. Punkts atkal 10/10!
#LAIKA SALA
Pēc pamestās māsas tiek atrasta Ramātu klints, atsauksmēs arī saprotam, ka nav labiekārtota, aizies. Tiešām fantastiska vieta. Paveicās, ka ap šo laiku jau sāka krēsloties, atstarotājs ļoti patīkami spulgoja. Nu jau kā uzvarētāji devāmies atpakaļ, pa ceļam izpētot lādi, protams, ar hintu (sorry esam lupatas) saprotām atrašanās vietu un dodamies ceļā.
#LĀDE
Līgatne tumsā vēl skaistāka. Izstaigājam pirmo stāvu, izstaigājam otro stāvu un kļūst skaidrs ko nozīmēja Spoku ala. Izmantojam laukuma aprakstu un neilgi pēc esam iekšā ar woooow emocijām. IZ CI LI

Aij es saprotu, ka gari, bet nu mums līdz šim labākais laukums šis bija, gribas taču padalīties. Pasakainas vietas, lieliski stāsti, tiešām super laukums. PALDIES par piedzīvojumu! Veni Vidi Vici!

30.martā ielecam pēdējā Vivi vagonā. Slāpes pēc rubas laukuma grūti remdēt un ir mazuma piegarša. Hei, bet 1.aprīlis taču brīvdiena! Enter Gauja mūsu krajs! Jālaiž! Dienas laikā tiek savākts komandas pastiprinājums, un 31.03. 22:00 savācamies štābā. Pulkstenis sit laimīgo stundu, un visi kāri ķeras klāt mīklām. Pēc 22 minūtēm ir zināmas lokācijas 5-6 mīklām. Atlikušajām - ļoti ticami varianti.
Finālā pamatīgs feileris, jo tikai trīs no lokācijām esam noteikuši precīzi.
Dodamies ceļā ierakstīties Melnajā blociņā. Tavu brīnumu - esam pirmie, kas atraduši skaitli dabā 😎🎉 1:21
Dodamies pēc Mēmā liecinieka uz Straupi, jo iepriekš ar Street View sazīmēts, ka tur ir tāda caurteka. Realitātē nav, bet mīkla taču sakrīt perfekti - pils, kas augšāmcēlusies (pieejama apmeklētājiem), vairāki tīkotāji (vācu senči un pašvaldība) un tas krusts ar akmeni ceļmalā! Ierodas arī citi dārgumu tīkotāji. Lukturīši zib. Izbraucam līkumiņu, meklējot citas potenciālās caurtekas. Braucot atpakaļ gar pili, tur jau viss tukšs un dežūrē policija. Labi, nezaudēsim laiku un dosimies tālāk.
Cēsis. Slāpes.
Ballīte pilnā sparā. Kad vēl tik daudz ļaužu pa vecpilsētu staigājušies 3 naktī uz pirmdienu? Tiešām zīmes ir visur. Barbershopā taču varētu būt vīrs ar bārdu. Turpat "Light shop". Kas ir Odrija? Kas ir tā gaisma, uz kuru jādodas? Kāds no logiem? Baznīca? Atkal nolemjam nezaudēt laiku un doties tālāk.
Laika sala pilnīgi noteikti ir tā taciņa pie Vaives dzirnavām. Mēs tur bijām romantiskā pastaigā un redzējām tādu koku. Taka nav iezīmēta, bet vietējie to zina. Izejam taku romantiskā grupā, bet koku neatrodam. Nu, ko, balodīši, uz ko tad skatījāties?
Pa ceļam uz Sezam, atveries, rodas ideja, ka Upes pirāti ir Raunas ūdens tūristu apmetne, jo tur ir būts pēc Geocache un tur noteikti bija tādas nojumes. Un tur baigi tālu jāiet. Un toreiz tika satikts saimnieks, kurš lādējās, ka jāliek uz iebraucamā ceļa priekšāaizliegums iebraukt, jo citādi vietējie te brauc dzert un pisties. Tomēr pirms brienam vajag drusku pārliecināties, tāpēc vispirms jāaizbrauc paņemt Sezam, atveries. Tur ir gaismiņu disenīte. Pievienojamies. 06:03 lepni pametam gravu.
Dodamies pie meitenes ar liepu vainagu pie ieejas pazemes valstībā - Lielā ellīte. Te tad nu jābūt tai Laika Salai, jo tas taču tāds ģindenis vien ir. Kāda komanda jau sēž mašīnā telefonos. Nē, nu nav arī te.
Zvārtes iezis tak bija titulbildē. Tas nekas, ka Centrāle pateikusi, ka titulbilde vairs nebūs no lokācijām. Veicam rīta vingrošanu un braucam tālāk uz Ērgļu klintīm. Tur arī saprotam, ka baterijas ir beigušās. Braucam mājās gulēt un noguļam līdz astoņiem vakarā.
Pamazām atveram hintus. Nuuu, baigi skaidrāks nekas netop. Pa to laiku Pēdējas pieturas skaitlis publiski paziņots. Rodas variants, ka Upes pirāti ir Paslavas ūdenstūristu apmetne, bet Mēmais liecinieks pie Āraišu ezerpils. Ērgļu klinšu māsu sazīmējam viens divi. Ceturtdienas vakarā dodamies otrajā piegājienā un ar skaistu pastaigu caur mežu tiekam pie Laika salas cipariem. Tad vēlreiz ēdam izmisumu ar kausiem Cēsīs, atkal metam mieru, bet līdz tam vecās šosejas gabaliņam tomēr jāaizbrauc. Dodamies uz priekšu, dzirdam ūdens čalošanu, un punkts rokā. Jaunākais spēles dalībnieks saka, ka pietiek izklaides ceturtdienas vakaram, dodamies mājup ar ambīcijām būt desmitniekā un lādi atvērt piektdien.
Paslavu variants ir kļuvis par Skaļupes variantu, un to apmeklējam pirmo. Gana ātri cipari rokā. Dodamies ar Centrāles palīdzību labāk apbruņojušies uz Cēsīm, sagaidām papildspēkus un paņemam punktu. Gandrīz vai aizmirstam, ka šis ir brīdis, kad jāver vaļā lādes mīkla. Skaidrs, ka tā ir Līgatne. Dodamies. Pa ceļam tiek iegūglēts Spoku ala Līgatne, atrasts Kas Jauns raksts un zinām, kur to meklēt. Pie durvīm kaste ar ķēdi. Ir. Atslēga aprakstā. 1973. Neder. Kādi tur cipari Kas Jauns rakstā? Viltus trauksme. Ā, nē, ar otro piegājienu tomēr viss izdodas un pacilātā noskaņojumā dodamies Odrijas pazemes valstībā. Paldies par gardumiem, Centrāle!
Izdzeram uzvaras šampi un dodamies mājup, bet nepaspējam pat izbraukt no Līgatnes, kad vienam no auto ir mīksts rats. Pārsists kādā no ceļa bedrēm. Ar otru auto ceļš līdz Siguldai, avārijas ielāps, rubaku nogādāšana līdz Cēsīs atstātajam auto. Ne bez piedzīvojumiem šis, jo Sietiņiezī gandrīz tika atstātas auto atslēgas.
Noteikti jāpiemin fakts, ka divos no trim izbraucieniem līdzi devās arī 9 mēnešus vecais Knuts. Vai Knuts varētu kvalificēties jaunākā spēles dalībnieka titulam?
Paldies, Centrāle! Visi risinājumi tiešām lieliski, lokācijas patīkamas! Tiekamies1.maijā!

Paldies, ļoti garšīgi, gan laukums, gan balva

Startējām kā jauna komanda. Vecā pajuka, jo nesaskanēja attieksme pret hintiem. Mūsējā - no hinta sifilisu dabūt nevar. Momentā ir skaidrs Melnais blociņš (Sietiņiezis), laikam arī "Sezams" (Krimuldas pilsdrupas). Ta kā tās ir praktiski pie mājas, nākamajā dienā skaidrs, ka nē. Pārbaudam Sietiņiezi, 15 min, gatavs! Pa ceļam uz mājām, pie plakāta par laivotāju apmetnēm, saprotam, ka svarīga to numerācija. Skaļupē baigais jauniešu tusiņš. Domāju, ka nu jau esam otra vecākā komanda. Atliek pavērot, kurš priecīgs un pārbaudīt prieka iemeslu. Hints par Kazu gravu, tur paldies Tankistiem (volvo nebija līdzi). Novērsa nepamatoto uzmanību no akmeņu sienas, un deva padomu par "mēmo liecinieku" (caurteka). "laika sala", Ramātu klintis uzdāvināja vecā komanda. (dislokāciju). Cakojot pa GNP, pie Kalējalas bija masu psihoze, pat nestājāmies. To apskatīsim, kad norims kaislības. "Slāpes pēc draugiem" ļoti simbolisks nosaukums. Rūsā dzerot kafiju un pļāpājot ar saimnieku par cipariem un rotaļām viņa apkārtnē, kļuva skaidrs, ka 40 gadīgās attiecības ar draugiem ir jāuzpulē. Biju cerējis, ka bārmenis man pasniegs salveti vai rēķinu ar BK ciparu. Ja kaut ko saprotat no kafijas, uz Rūsu, dāmas un kungi ! Hints ir atvērts un skaidrs, ka ne man, kas google ielu skatā ieraudzīja skolnieku ejam, bet vecajiem draugiem, kuri meklē ciparu pie skolēnu rotas pieminekļa ir taisnība. Atkal apvienojam spēkus. Ieraugot šo ciparu pārņēma Ziemassvētku smeldzīgā, pārcukurotā sajūta. Das ist Vundebād !!! Tālāk jau turpinām uz Volvisu "mēmo liecinieku". (es viņus saprotu, jo pēc žiguļa Volvo bija pirmais reālais auto manā dzīvē. Pašlaik arī. Un TAD pie Lustūža pastaigājam, paēdam vakariņas un nolemjam, ka Lāde ir alā aiz Līgatnes Zandera kapsētas. Pa to gravu auļojot, domāju, ka tur arī palikšu. Zvans Centrālei, visus (kas apmaldījušies vai tēlo, ka nē) savākšana kopā un ceļš atpakaļ. Nu te jau saldā plātsmaize, galvenais reģistrēties ātrāk par veco komandu , jo mēs taču zvanījām un devām iespēju beigt šo spēli. Paldies par lielisko izklaidi Baltajam Kalnam, paldies draugiem, ka viņi ir. Arī uz nerviem krītoši kretīni. (nezaudējiet savējos), rīkojaties tā kā JUMS liekas pareizi, nevis izdabāt un ieprieciniet citus. Un visi būs brīvi. Izskatās, ka maijā spīd brandavīna vakars ar sievas brāli Liepājā !!!

Lielisks laukums !!! Ja nu kādam par maz , iesaku Zanderu gravu Līgatnē aiz kapiņiem ! Vēlams ar darba klases suni sakabē...

"Ja kaut ko var pārprast, to noteikti pārpratīs". Visuvarenais Mērfijs. Tā varētu raksturot #7nieka mīklas, ne tikai šai epizodei.

Vēlme kaut ar vienu aci pažūrēt, kas notiks rubaku FTF skrējienā aprīļa pirmajā naktī ņēma virsroku pār ģimenes budžeta fiskālās politikas stingrību, tāpēc uzreiz pēc ne pārāk veiksmīgās Tukuma epizodes tika pieteikta dalība arī GNP šturmēšanai ar jau samērā skaidru laukuma apmeklējuma datumu aprīļa vidējā sestdienā. Uzreiz pēc pusnakts pirmajās divdesmit minūtēs ir skaidra pilsētas lokācija Cēsīs, jo vienam no rubakiem tā ir teju vai bērnības pilsēta. Nav gan īsti skaidrs, kas jāmeklē, taču tiek panākta vienošanās, ka tas varētu būt krogs šajā apvidū/ielā. Pārējais gan tāds izplūdis šķiet. Ieraugot Mēmo liecinieku, pār muguru pārskrien tirpas un žoklis aiz šausmām paliek stīvs - koa?! Atkal caurteka!? Danunafiq! Vēlāk šī mīkla kļūst patiešām par cieto riekstu minētājiem. Pēc jauki pagulētas nakts līdz ar dūmakaino dienas sauli tiek konstatēts, ka Sietiņiezis ir akurāt tāds pats kā Melnā blociņa mīklā, bet rubaks Sieva pamana, ka laivotāju koka būdiņas ir mazliet dīvaini nobildētas, tāpēc sākotnējā ideja par aizsprostu uz kādas upes tiek atmesta uzreiz. Lepni atzīmējas Paslavas laivotāju piestātne Gaujas krastā kā pareizais punkts, taču pēc stundas tai pievienojas vēl divi iespējamie varianti, bet nedēļas nogalē jau ir sameklētas vēl 18 vietas, kur šīs sranās būdeles mīt… Ir žēl par Pēdējās pieturas apturēšanu uz laiku, taču šo vietu izdodas atrast samērā ātri. Sākumā gan tiek domāts, ka tā varētu būt Laņģu garā ala pie Līču-Laņģu klintīm, bet vēlāk ij leģenda tiek sazīmēta interneta plašumos, ij Kalēja ala atrasta, jo ir ļoti laba fotogrāfija no alas iekšpuses uz āru. Upes pirātiem iekš Baltic Maps vēlāk tiek atrasta “īstā vieta” - ir laivotāju piestātne blakus lokācijai Iemetēji netālu no Valmieras (mūsuprāt, ļoti pat rīmējās ar mīklu), bet, skatoties kartē pēc atminēto mīklu atzīmēm, tas tiek atstāts kā rezerves variants. Daudz ticamāka ir Paslavas vieta pie pārceltuves Līgatnē, vienīgi kā tur nokļūt? Google piedāvā piebraukt no otras puses un brist/peldēt Gaujai pāri. Un atkal Baltic Maps izlīdz - aiz Gaujas pagrieziena turpat kartē atrodas Skaļupes, kur var mēģināt piebraukt. Nu jau arī Paslavas piestātne pārvirzās kā rezerves variants, ja nu tiešām vajadzēs brist tajos brikšņos…

Pārējās mīklas tiek muļļātas pa riņķi veselu nedēļu bez īpašām sekmēm - Laika salai tiek zīmēta Ainavu krauja Amatas krastā (ar lielām šaubām, jo tur tīri labi nostaigāta taciņa ir), kas it kā iederas domās iezīmētajā laukumā, bet nav no kartēm izdzēsta un aizmirsta. Sezam, atveries! tiek domāta kā dzirnavu vai baznīcu pamatu drupas (apaļš mūra portāls - vismaz bildē tā izskatās), pievelkas ļoti nekvalitatīva Rozbeķu dzirnavu drupu bilde kā variants (nav gan!), bet Mēmais liecinieks… Te pat variantu nav, pilnīgi nekādu! Tas sranijs caurums izēd visas smadzenes, bet rokā nedodas. Pašaujam vaļā hintus šīm trīs mīklām. Kamēr pētu ūdenskritumus GNP, otrs rubaks, bubinādama un pukodamās uz Centrāli, iesit Googlē frāzi “Akmeņu krāvums” un besījās, ka nekā nav… līdz brīdim, kamēr nepaskatās meklēšanu pēc bildēm. Yess! Kazu grava! Pat hints nenoderēja… Pētu bildi un kasu aiz auss - pričom te portāls? Mazliet vēlāk kādā labā vietējā ceļotāja mājaslapā tiek uzietas Ramātu klintis ar skumju storiju (nemaz nezināju par šīm) un vēl vēlāk iekš Flikr atrasta līkā koka bilde - šis arī ir.

Mēmais liecinieks mēmi klusē… Tiek izpētītas Jersikas un Tālavas seno latgaļu apmetņu vietas starp Cēsīm un Valmieru, pārbaudīti dažādi varianti, uzpeld Āraišu ezerpils, piespiežam rubaku Jaunāko beidzot iesaistīties pēdējās mīklas minēšanā - tukšpadsmit… Kas tā par srano veco šoseju? Uz kurieni un no kurienes? Neko nevar atrast - besī ārā! Ir skaidrs, ka atslēgas vārdi nedodas rokā - Googlē ar smaidu redzam, kā rubaki ir meklējuši šo vietu, jo visai interesanti varianti tiek piedāvāti meklētājā, taču tas nepalīdz. Bļin! Kas tā par vietu iraid!? Nejaušām atrodam rubas galviņā izcelto kapakmeņa uzrakstu, taču arī tas nepalīdz, jo atrodas Rēzeknē. Kaut kāds košmars! Krustakmens tiek atrasts Lielstraupes pilī - smuks, kvalitatīvs, taču zobenbrāļu un bīskapu mūra pilis letiņu teikās nav augšāmcēlušās. Izpētām vecās drukātās Jāņa sētas autoceļu kartes, kas tiek izvilktas no vvz kādiem caurumiem grāmatu plauktos, visas piecas Latvijas Muižu un piļu grāmatas, kas turpat pa rokai stāv un ko rubaks Jaunākā savulaik maketējusi, jo zināja hintot, ka tur varētu būt (nebija gan!)... Iestājas Mērfija likuma radītā cikliskās references paradigma, jo arvien vairāk viss norāda uz Āraišiem, pat arheoloģiskie izrakumi ap 1980. gadu, ko var nosaukt par dārgumu meklēšanu. Beigās padodamies, sazīmējam kaut kādu caurteku uz ceļa pie ezerpils stāvvietas - būs jāskatās uz vietas, vienpadsmit dienas jau pagājušas to caurumu meklējot.

Startējam līdz ar saullēktu oranži pelēkā lietainā sestdienas rītā un paredzam, ka diena būs gara, jo Upes pirātiem tomēr ir par daudz potenciālās lokācijas, ja trijās ciešam neveiksmi, un Mēmais liecinieks nemaz nešķiet atminēts - nu, nav tās caurtekas rubakiem parocīgas!
Upes pirāti. Drebināmies pa pašķidru zemes ceļu līdz Skaļupes laivotāju pieturai, tad pa šauru taciņu dzenam savu pepelacu mežā - bums! - zemais vāģis vienā vietā tomēr aizķeras aiz kāda zemes izciļņa, pirms nonākam pieturas vietā. Novērtēju braucamo - ir tikai astoņi rītā, bet vāģis jau noķēzīts tā, it kā kartupeļu talkā pabijis… Ātri tiek konstatēts, ka vieta ir īstā, jo nojumes lubiņu raksts un zaru vietas tajās atbilst mīklas fotogrāfijai. Kamēr es aizklīstu dūmakainos dabas skatus bildēt, abi pārējie rubaki mīcās pa un ap nojumi. Pēc 15 minūtēm, kad izdomāju atgriezties no foto sesijas, vēl joprojām tukšpadsmit. Atskan pārmetumi par nelietderīgu un rubaka necienīgu rīcību, izskan draudi noslīcināt fotoaparātu Gaujā, tāpēc, tēlojot lielu kaunu, pazīmējos ap nojumi un pēc 5 minūtēm norādu uz skaitli būdas pažobelē. Tieku reabilitēts pārējo rubaku acīs. Var doties uz Cēsīm. Atceros, Googles kartēs izskatījās, ka feini var izbraukt gar Gauju ārā uz lielāku ceļu no šīs nekurienes, tāpēc lepni stūrēju nevis atpakaļ, bet gan no pakalna lejā uz priekšu, kaut gan Google brēc, ka “davai griezies atpakaļ!” Vai mazums ko brēc… Pēc kāda nepilna kilometra ceļu aizšķērso nokritis koks - ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apgriezties nav kur, tā kā visu nobraukto gabalu atpakaļgaitā mīcos atpakaļ. Bums! - un atkal tiek izrauts kaut kas no zemes, šoreiz jau tā gruntīgāk. Tāda sajūta, ka vāģa apakšai kaut kas tiek noplēsts…

Slāpes pēc draugiem. Cēsīs parkojamies kaut kur pie Top-iņa un velkamies uz Rīgas ielu, kur it kā mīklas atrisinājumam jābūt. Ja sākumā, skatoties uz bildi, šķiet, ka tas varētu būt skavēriņā vai ap to pie baznīcas, tad pāris dienas pirms izbraukšanas ir radusies jauna teorija, ka tā ir Jauniešu māja mazliet tālāk (Rīgas ielā 23) - doma bija, ka Rīga kā nepareizā pilsēta (ielas nosaukums Cēsīs), iepretim mājai alus stikla būdiņa “Veranda” (krogs), bruģēta iela, metāla laternas (Defenderu karietes), jaunieši kā lielākie dzērāji (Fui! Šitādas domas tikai veciem kraķiem prātā nāk!). Kamēr es bradāju pa skvēriņu pie baznīcas, abi pārējie rubaki šturmē Jauniešu un blakus mājas mazliet tālāk. Lieki teikt, ka nekā šeit nav. Ātri nāk atskārsme, ka mīkla ir pārāk plakani un virspusēji minēta, cerot, ka bildē redzamajā vietā kaut ko tomēr atradīsim. Hints norāda uz skolnieku. Pie baznīcas ir Lielā un Mazā skolas iela, turpat skola, kurā drosmīgi jaunlatvieši mācījušies, alus pagrabiņš ap stūri - ideāli ierakstās mīklas kontekstā. Vai tomēr nē? Blakus tūrisma iestāde “Orhideja”, kurai piedēvējam Odrijas palamu… Atkal sākas minēšanas cikliskā reference, kas liek sevi pierunāt, ka vieta īstā, bet mēs akli. Pēc pusotras stundas tomēr saprotam, ka kaut kas nav riktīgi - jāprasa papildus hints Centrālei, ko mēs esam palaiduši garām. Atbilde mūs gadrīz nogalina - meklējam nepareizā vietā - jāiet krietni tālāk uz pieminekli skolnieku rotai un pa ielu uz leju līdz pamanīsim skaitli. Esam tā sacepušies, ka nevaram saprast, kādā sakarā uz turieni un tik tālu no bildes vietas. Taču 15 minūtes vēlāk jaukā iluminācija kādas mājas logā mūs sajūsmina tik ļoti, ka uzreiz piešķiram tai labāko skaitļa noformējumu kādu jelkad esam redzējuši. Kamēr mēs no priekiem tirināmies ielas pretējā pusē, netālu no mums piestāj un pēc tam aizbrauc kāds tumši zils pepelacs ar citu rubaku komandu - šķiet, esam veiksmīgi viņiem nohintojuši punkta atrašanās vietu…

Mēmais liecinieks. Ar šo punktu, kas mums visgrūtāk gāja minēšanā, jo nesapratām mīklas norādes, reāli paveicās. Sākumā gan viens no rubakiem uzreiz aiz Cēsīm sāka zīmēt visas pirmās ceļmalas caurtekas (ak, vai - S09E02 Tukumnieka trauma!) nesen atjaunotajai Cēsu-Valmieras šosejai, un saņēma no manis brāzienu par feikas informācijas deklamāciju un centieniem uz gruntenēm nodirstā vāģa iestūrēšanu pirmajā ceļmalas grāvī… tuvāk caurtekai. Vēlāk rubaks Jaunākā kaut ko ieminās par asfaltbetona rūpnīcu kaut kur pa labi un pēc brīža mēs nogriežamies uz Āraišu ceļa, lai pēc 150 metriem turētu braucamo malā - ir pamanīta debešķīga upīte krūmos, kura akurāt iederas mīklas bildes caurtekas platumā. Rubaks Sieva pa labi, mēs ar rubaku Jaunāko pa kreisi ceļmalas krūmos un tenteru tenteriem pa nogāzi lejup, lai kārtīgi izmīcītu ieplakas mīksto zemi un samērcētu virsjakas krūmu jaunajās lapiņās un zaros iekārtajās rīta lietus pērlēs. Tālumā vīd debešķīgs arkveida caurums, kuru mēs tik nesekmīgi kartēs un aprakstos meklējām. Rubaks Jaunākā ir tālredzīgi paķērusi līdzi gumijniekus un pēc kedu apgreida šturmē caurteci, kamēr es kā stirnu buks lēkāju apkārt un vandos pa mežu kādas pieskrūvētas plāksnītes meklējumos. Nav… Arī akmeņu spraugās nekā nav. “Nogrimusī pils augšāmcēlusies” - varbūt norāde uz kādu akmeni ūdenī? Kamēr gumijnieku īpašniece bradā pa ūdeni un valsta akmeņus, aizlienu gandrīz sabrukušā ceļa pārvada otrā pusē un pēc minūtēm piecām skaitlis tiek atrasts uz izliekta betona atlūzas. Done! Pēc kārtīgas lokācijas izpētes secinām, ka šis tik tiešām ir pamests ceļa posms (pat rubaki no otras puses te ir braukuši iekšā), vienīgi nesaprotam, kāpēc tik naidīgi bija jāšturmē upītes grava, ja 100 metrus tālāk bija smuka taciņa uz caurteku. Vēlāk mašīnā noķeru pa roku zaglīgi rāpojošu ērci - jā, šie mošķi arī ir pamodušies… Un vēlāk arī sapratām mīklas risinājumu, kurā vajadzēja meklēt posmā starp Āraišiem un asfaltbetona rūpnīcu.

Sezam, atveries! Kazu grava ir nieka 15 minūšu brauciena attālumā, taču Googles kartēs jaukā piebraukšana tiek nokancelēta ar zemes valni turpat pie iebrauktuves, tāpēc savu zemo braucamo nākas kaut kā iemānīt ļoti bedrainā un dubļainā laukumiņā. Tālāk jau gandrīz kilometru garš pārgājiens līdz vajadzīgajai vietai. “Akmens portāls” tiek detektēts ātri (turpat pie takas), taču ūdenskritums ir kaut kur sāņus. Episkais smukums šodien nav manāms, jo ūdeņu maz, taču cilvēku te ir padaudz. Kamēr ložņājam pa un ap ūdenskrituma iežiem, nejaušām atrodu vienu geokešu. Sadalāmies un izklīstam, taču skaitlis rokā nedodās kādu pusstundu. Taču man paveicās uzkāpt ūdenskritumam blakus esošā pakalniņā, no kura tad arī tiek pamanīta spīdīgā plāksnīte. Brīdi vēlāk ūdenskritumam pienāk cita rubaku komanda. “Šī ir īstā vieta!” skan izsauciens, bet es smaidu slēpju aiz fotokameras korpusa, vēl pāris reizes nobildējot ūdenskritumu.

Laika sala. Atkal padsmit minūtes līdz mīklas areālam, mašīnu noripinām lejā pie jaunā Gaujas tilta. Tālāk gan minūtes 40 gara flekskursija līdz mīklas vietai. Tās laikā pazaudējam Orientāciju, iepazīstamies ar Vadātāju, šturmējam kalnus, ieplakas, gravas, egļu audzes, apejam milzīgas peļķes un galīgi slapjām kājām (tupeles žļurkst uz katra soļa) pēdējiem spēkiem uzrāpjamies kraujas galā - esam kļūdījušies tikai par kādu nieka puskilometru. Nafigācija šajā aizmirstajā vietā arī nojūgusies, jo dažbrīd liek lekt lejā no klintīm vai doties atpakaļ no kurienes nākuši. Sadalāmies un izklīstam pa taciņu uz abām pusēm. Kamēr bildēju šīs pamestības skatus, pāris reizes parauju uz pakaļas un vienu reizi gandrīz nolidoju lejā no kraujas - slidena tā taka… vai pārāk slapjas kājas. Tiek atrasts līkais koks. Viens rubaks šturmē meža pakalnu, es dodos pa taku tālāk, kur paliek trešais rubaks, vēsture noklusē. Pēc pusstundas atgriežamies pie līkā koka ar tukšpadsmit. Laikam jāskatās kaut kur mežā… Rubakam Jaunākajai izmisums, klusiņām tiek nosūtīts SOS signāls Centrālei, kamēr es pētu neko mežā. “Nostājieties ar muguru pret koku, apmēram 80 metrus mežā bla, bla, bla…” skan atbilde. Man dusmas: “Bet tur taču nav ne… Bļa!!! Spīzd!” Priedē… 3m augstumā. Visi turp skatījās, pat viens rubaks garām nolāčoja… Atpakaļceļā izvēlamies pavecu, bet labi iebraukātu meža taku un brīnāmies, kāpēc mēs pa šejieni nenācām, bet zigzagā lēkājām visapkārt. Kājas piemeža pļavas zālītē kļūst vēl slapjākas, redzam, ka daudzi ir metuši kaunu pie malas un ar savām dzelzs karietēm stūrējuši tieši pie meža pāri visai pļavai.

Melnais blociņš. Atkal slapjā gruntene, kas mūsu karieti pārklāja ar vēl vienu rubas neceļu kultūrslāni. Visas takas garumā līdz foto lokācijai mēģinām sazīmēt uzrakstu, kas būtu ieskrāpēts 1988. gadā, bet velti. Tiek atklāti dažādi vēsturiski kompromāti, atzīšanās mīlestībā, pat gruzīnu tekstus sazīmējam, taču zīmīgo datumu neredzam. Foto vietā pētām visu vēlreiz - nav. Tā kā tas nevar būt skrāpējums klintīs, tā varētu būt plāksnīte kokā vai kāds “padirsenis” kaut kur pie zīmīgā datuma vai tepat bildes vietā uz/zem trepēm. 10 minūtes un skaitlis rokā turpat bildes vietā (kāds pa kluso ir pašāvis hintu vaļā). Atverās lādes mīkla. Piedāvāju aizbraukt vēl uz septīto punktu Kalēju alā, taču saņemu niknus protestus - visi ir pārguruši un grib ēst (pulkstenis ir ap pieciem pēcpusdienā).

Lāde. Mīkla tiek minēta pa ceļam uz Cēsīm, kur paredzēts iestiprināties, bet neveiksmīgi. Krodziņā omulīgā atmosfērā vēlreiz tiek konstatēts, ka Lādes mīkla ir tas pats, kas rubas apraksts, un izkārts baltais karogs - jāver vaļā hints. Pēc tā sazīmējam trīs punktus - Padomju bunkuru, karošu meistaru un Morga alas. Saliekam kartē - viss smukā rindiņā norāda uz Līgatni. Spoku ala - tātad Morga alas, blakus kapsētai. FTF naktī kāds bija uzgājis nejaušām lādi, tātad viss saskan - tās būs Morga alas. Aizbraucam, konstatējam tukšumu Morga alās - ko tālāk? Vazājoties gar pakalnu un pārbaudot sarūsējušus krāmus nogāzē, prātā nāk neprātīga doma - uzraksts uz kapakmeņa! Viss saskan! Vai nu atradīsim Pēteri ar zvirbuļiem vai arī kādu interesantu hintu, kas norādīs, kurp doties tālāk un kur meklēt lādi. Bet neko īpaši izceļamu neatrodam. Varbūt pati lāde ir kapsētā??? Spriežot pēc redzētā, kāda kopiņa vai soliņš varētu derēt lādei… Nē, tā nevar būt! Centrāle ar nekrofiliju neslimo! Kamēr izvirzām arvien neprātīgākas teorijas, viens no rubakiem ir aizklīdis atpakaļ uz stāvvietu pie “Jančuka”, kur vīna darītavas alas iraid - tur kādreiz tika iegādāts debešķīgs “Burkānu Pārcēlāja” 70% sīvais… Un atrod alu ar uzrakstu “Spoku ala”. Vai tā var būt? Hintā ir Spoku ala. Viss saskan! Atslēga ir rubas apraksts. Griežam GNP dibināšanas datumu “1973” un raustām atslēgu. Nepadodas. Hmm, ne tik lineāri… Varbūt rubas kārtas numurs - 0903? Nope. Labi, esam rubas izdrāzti un mācīti - jālasa starp rindām. Boldā izceltais teksts! Ko no tā var izpīpēt? Izpīpējam vārdu skaitu teikumā, kaut arī teikumi ir tikai trīs - 4633 (pēdējā teikuma domu zīmi uztveram kā ciparu dalītāju). Nope. Lasām tekstu un meklējam atsauces mīklās - mīklu numuri pēc kārtas būs arī īstā kombinācija. 2547, 2451, 5264 un vēl vesels lērums kombināciju. Nope. Varbūt ir jāņem tikai divas mīklas un to skaitļi jāvada iekšā? Kuras ir vispiemērotākās? 7547, 8213, 3547 un vēl vesels lērums brute force kombinācijas. Nope. Mēģināt uzminēt, grozot ciparu ripas atslēgā? Nē, tad jau mēs paliksim šeit kā tas dārgumu meklētājs! Kāds mēģināja GNP dibināšanas datumu? Viss taču saskan! Atkal tiek uzgriezts 1973, raustīta tā sranā atslēga uz visām pusēm (bet ne pareizo!), bet gaidītais klikšķis neatskan. Paga! Mēs taču atradām kapakmeni ar to P. Barkāna uzrakstu Rēzeknē! Kam tas klucis pieder? Vvz… Vilhelms Purvītis, latviešu gleznotājs - viņa ģimenes kapi blakus tam kapakmenim. Točna! Viss saskan! Kad dzimis Vilhelms? 1872. Paraustam… neder. Kad miris? 1945. Paraustam… neder. Mož vēlreiz to GNP datumu pamēģināt? 1973. Paraustam… neder. Besis! Nu, ko lai vēl izpīpē no tās sranās mīklas? Prātā nekas vairs nenāk. Vai tiešām būs tā kapsēta Līgatnē? Krēslo, baigi neomulīgi vakarā pa kapiem kā tādiem spokiem vazāties… bet atkal “viss saskan”… Kapitulējam un prasām papildus hintu Centrālei. “...ievadiet GNP dibināšanas gadu “1973”, kas norādīts rubas galviņā, un saspiediet atslēgu…” Saspiediet? SASPIEDIET??? Āāāāāāā! Grrrrrr! Lohi LOHI!!!

Pēcvārds. Pirmā ruba, pēc kuras ir tik spēcīga mērces pēcgarša… Pat nākamajā dienā pēc rubas iziešanas turpinājām pētīt mīklas un reflektēt par tur sazīmēto. Salikām visu rubas tekstu vienā čupā un atradām kārtējos slēptos “dārgumus” (atsauces). Milzīga torte autoram (vai autoriem) - 10 no 10!

Kopumā šoreiz nebijām ar centrāli uz viena viļņa.
Mūsu portāls (bildē) bija labāks portāls. Bet vismaz punktu atradām kazu gravā pirms paša portāla ieraudzīšanas.
Cēsis tā arī nesapratām.
Mēmais liecinieks ar nerisinājās.
Laika salai - cits variants.
Skaļupēm nesazīmējām numerāciju.
Vienīgais sietiņiezis bija mums pa spēkam.
Un kalēju alu izdomājām garām braucot, bet tā kā mērce bija jau ievilkusies, nobalsojām nestāties un nemeklēt punktu.
Lāde. Devām sev 10minūšu smadzeņošanas laiku. Izdomājām par labu Līgatnes morga alām. Bet atvērām hintu lai pārbaudītu. Lielākā bēda - pēdējo ciparu paņēmām upes pirātus brīdī kad pārceltuve vairs nestrādāja. Tik tuvu, bet tik tālu +50min ceļā.
Nedaudz pačakarējāmies ar spoku alas atslēgu, kad nevarējām atslēgt sapratām, ka uz kastes nekur neredzam BK simbolu un nospriedām ka nav īstā vieta (jo kā šo varētu netīšām uziet FTF naktī???)
Apstaigājām perimetru un īstās rokas atgriezās pie slēdzenes lai ielaistu mūs pie senlejas rēga.
Paldies. Morāli esam sagrauti un vajag laiku atkopties 🤣

Spiest "enter" Gaujai Lemūrtīms izšķiras visnotaļ pavēlu, kad laukuma beigu signāls jau ir gana tuvu. Kā viens no iemesliem - Pilots jau atkal ir būries (nesekmīgi) kopā ar MB ap pāris grūtākajām mīklām un prezentējis tās arī pārējiem. Lemūru secinājums ir tāds, ka visām mīklām ir viens sakars - tās katra par sevi ir pilnīgs bezsakars 😝 (izņemot Pirātus). Kopējo bildi skatot, savukārt, pavedienu ir pārāk daudz. Long story short - ar šī laukuma mīklām Lemūri nu nepavisam nav uz Centrāles viļņa. Kas liek viņiem nedaudz ieskābt - tomēr ne tik ļoti, lai atmestu rubai ar roku. Bet ok, gluži jau visa minamjauda no Lemūru ķepām izskrējusi nav. Novadpētnieks visai knaši izceļ Mēmo Liecinieku  un Melno Blociņu. Pa visiem kopā loģiski tiek apstiprināta Pēdējā Pietura tās sikspārņu jezgas dēļ. Tad vēl Pilots sameklē Sezam Atveries un bišķi (par vienu pieturu) pašauj garām īstajai Pirātu lokācijai. Kā izrādās, ir nianses, bet vismaz pareizā metode atkosta. Kopsummā viss tiek atrasts uz čuju, ņuhu, poņu un pieredzīti, loģika tur praktiski nepiedalās. Par Laika Salu un Slāpēm vispār varētu runāt teju mūžīgi (un pārsvarā necezēti 😅), tāpēc Lemūri labāk paklusēs 🤭
Tad nu no teorijas pie darbiem. Ekspedīcijai noliktais laiks strauji tuvojas, bet Pilota buss no Eiropas diemžēl ne, tas iestrēdzis kaut kur Sventokšiskas vojevodistē līdz pirmdienai 🤷‍♀️ Tiek nolemts, ka ruba tomēr notiks, tās smagumu uz saviem trauslajiem pleciem iznesot vien abām Lemūrdāmām. Draudzīgi noskaņotās MB un OP komandas, par to uzzinot, skeptiski groza galvas un novēl veiksmi. Raitākai loģistikai galu galā tiek pieslēgts arī Vietējais - Lemūru "ārštata" palīgs ar džipu.
Tā nu 25/05 Vietējais ar Sīko uzstartē no Rīgas un ķeras klāt Upes Pirātiem. Lokācija pagūta piekoriģēt pēc konsultācijām ar OP. Jā - gan OP, gan MB šoreiz Lemūrus suporto ne reizi vien (par ko sirsnīgs paldies!), un arī hinti reizēm tiek virināti. Ko darīt, ja citādi ķepiņas par īsām 😅
Pirātu lokācija krīt pēc nepilnas stundas un mājiena ar sētas mietu - kas nāk gluži laikā, jo Vietējais uz to brīdi jau pusstundu nepacietīgi trinas ap džipu. Šitā sīko sūdiņu meklēšana nekurienē viņu maz interesē 😂 Jau dodoties prom no lokācijas, tiek satikts cits rubaku tīms, kam Sīkais no sirds novēl veiksmi šajā grūtajā lokācijā. Uzzinot, ka nelaimīgā plāksnīte galu galā pazudusi, Lemūriem ir tikai viens secinājums - tā nav nopizģīta, bet gan vnk pati dezintegrējusies, rubaku lāstiem šajā lokācijā sasniedzot kritisko masu 😅
Piebraucot pie Mēmā Liecinieka, lokācijā iestūrē arī Novadpētnieka auto. Vietējais priecīgi atbrīvojas no Sīkā un atkāpjas uz stratēģisko bāzi Vecpiebalgā - kopt dārzu un cept šašliku. Lemūrdāmas uzsāk savu kopīgo ciešanu ceļu 😂
Ok, Mēmais Liecinieks gan krīt pa smuko un pa vieglo - interesants akmens, burvīgs tiltiņš, tradicionāls cipars - nu jauki!
Tad Slāpes Cēsīs... Oi-oi-oi... Jau minēšanas stadijā šis bija 😵‍💫🤬🤯, uz vietas nav vieglāk. Balstoties uz hintu, meklējumi tiek uzsākti pie skolnieka. Pēc acīmredzamu vietu izpētes laiks radošākai pieejai. Pilots iesaka pievērst uzmanību tuvējo ēku logiem - jo nu, varētu būt tajos kas iekārts vai kā (ģe-ni-ā-li, vai ne, tikai nevienam jau neienāk prātā tos logus meklēt n kvartālu attālumā 🤦‍♀️). Nav. Abas dāmas, ignorējot cilvēku plūsmu pa Bērzaines ielu, raiti izjauc ceļazīmi (tas bija TIK cerīgi - pilnīgi jauni un pilnīgi neiederīgi metāla stiprinājumi!). Nav. Ok, ceļazīme tiek atjaunota sākotnējā skatā, bet pie netālu esošās gāzes kastes šādā pat stiliņā ķerties roka vairs īsti neceļas... Domājiet plašāk, iesaka MB. Mēs jau atkāpāmies līdz ozolam, īd Sīkais. PLAŠĀK! - ar izteiksmi saka MB. Bites ir tas, ko jums vajag. Plašāk..? Novadpētnieks ņem karti - o jā, Bišu iela it is, bet kāds sakars?! Neliela ekskursija uz Bišu ielu galu galā rezultējas ar episkā cipara atrašanu (gan atstājot bez atbildes jautājumu, kur te bija kāda Odrija). Vai Lemūriem patika šis noformējums? O jā, 11 no 10!!! 🔥 Vai Lemūriem patika pilnīga bezsakara čakars ar mīklu? Nope. Vairāk tādus negribam.
Tālāk Lemūrdāmu ceļš ved uz Ramātu klintīm jeb Laika Salu. Piebraukt izdodas visai tuvu un flexkursija sanāk ne īpaši nogurdinoša. Pilots, kurš no savas vojevodistes tālumiem iesaistās procesā, cik nu varēdams, uzstājīgi iesaka pievērsties Spulgsūnas alai. Krokši un lukturi Lemūrdāmām ir līdzi, bet, ieraugot situāciju uz vietas, Sīkais strikti norāda, ka ne velti tīma nosaukumā ir vārds "nepeld". Nafig, pameklēs vispirms augšā to koku no bildes. Šī ideja izrādās pareiza - un skati no augšas paveras burvīgi. Pēc kāda brīža mežā Sīkais izceļ īsto spulgotāju.
Nu uz Pēdējo Pieturu - Kalēja alu, kur Lemūri beidzot uzzina, WTF is Odrija 😅 Tomēr slaveno teicienu "roc dziļāk" atminas pielietot tikai pēc kāda brīža, kad jau pārmeklētas visas iespējamās vietas. Fantastisks izpildījums, vienkārši wow! 🔥🔥
Tālāk seko Melnais Blociņš jeb Sietiņiezis, kurš atkal ļauj mazliet uzelpot, jo principā slēpums šeit diezgan intuitīvi saprotams un atrodams - paldies dievam un Centrālei. Un lokācija pati jau nu ļoti burvīga, vienmēr prieks te pabūt.
Kā pēdējais atstāts Sezam Atveries. Lemūrdāmām šis ne par ko neveras, līdz tiek pavērts hints un saprasts, ka dejot ar rungu vai bez tās ap portālu jēgas nav, cipars meklējams drusku citur. Nu labi, ūdenskritumiņš tiešām ir aplūkošanas cienīgs, tādēļ kreņķa galīgi nav 🤩
Oooukej! Lādes mīklu studijā, burgerus studijā!
Lemūrdāmas virtuāli nomet uz galda Pilotam mīklu un trauc uz Staķiku remdēt ne pa jokam samilzušo badu. Jo nu, astoņas stundas ir rubīts, veldzējoties vien ar līdzpaņemto ūdeni, un nu jau arī tas ir izlakts līdz pēdējai pilei. Pilots mīklu izlasa, šo to padomā, šo to apdomā, aizver acis un bliež pa ticamāko virzienu no, viņaprāt, jau atkal n-tajiem. Karoč, mīļie MB, manuprāt Lāde ir Lūstūža pagrabalās. Sakiet, lūdzu - ja tā ir, kā mēs tur atradīsim īsto? Jūs tur sapratīsiet, bet jāpačakarējas būs - atsaucas MB. Njā, šo trāpījumu vienlīdz var norakstīt kā uz pieredzīti, tā uz veiksmi, bet virziens Novadpētniekam ar Sīko ir dots, un tie, slaucīdami taukainās mutes, traucas uz Līgatni. Neiztiek bez dažiem maziem pārpratumiem, līdz tikts pie pareizā pagraba. Kods ir skaidrs, mūķīzeris rokā - mmm, te varētu būt gan nopietns čakars! Sīkais ķeras pie mūķēšanas un - ak, tavu veiksmi! - burtiski minūtes laikā durvis ir vaļā. Oh wow!!! 🔥🔥🔥. Lemūri, elšot un pūšot no sajūsmas, iepazīst tik tiešām episko lokāciju. Nu šis IR grandiozi, viena no labākajām Lādēm Lemūru sešu sezonu garajā karjerā! Uzvaras malks tiek baudīts nesteidzīgi, Lādes sarga lieliskajā kompānijā, tradicionālais NEPELD izskan ar patiesu sajūsmu 😍🍾
Ja tā padomā, tad Lemūriem EnterGauja rezultējas kā malks tādas kraftīgākās no kraftīgajām IPĀm, kur ir viss - gan pārsteigums, gan rūgtums, gan saldās notis, gan svaigums. Kkas no apiņiem, kkas no augļiem - īsti jau vairs nevar saprast, cik no smūtija, cik no alus 🤭, bet beigās jāatzīst, ka bija labs un pēcgarša patīkama 👌
Paldies Centrālei par šo piedzīvojumu, paldies MB un OP par suportu, un prieks bija satikt citus tīmus gan realitātē, gan telefoniski 😊
Par Vēju Pilsētu Lemūriem pagaidām skaidrības nav, bet, tā kā savulaik tieši Liepājā ir rubīta viena no foršākajām rubām, tad tiks pieliktas visas pūles, lai pabūtu tur. Uz tikšanos! 🤍🖤🤍

Crazy forši, bet tik nesaprotamas slāpes pēc draugiem :D