Pēc 18 mēnešu prombūtnes 2024. gada 1. janvārī #7nieks atkal atgriezās un labi vien, ka tā. Kur ta tu liksies?!

Šī spēle, kuru vairāk varētu raksturot par dzīvesveidu, man un vēl pārītim cilvēku jau gadiem bija veids, kā saturīgi un aizraujoši pavadīt brīvdienas un iepazīt Latviju līdz pēdējam kvadrātkilometram. Mans pārsteigums bija liels, apjaušot, ka ne man vienam tā ir bijis un spēles neesamība atstāj nepatīkamu iespaidu uz pietiekoši lielu cilvēku pulku, kuri nu spiesti ar spēku domāt izklaides, ar kurām aizpildīt laiku uz Zemes.

Kaut kādā mērā spēle savu 8 gadu ilgajā dzīvē (līdz 18 mēnešu ilgušajam pārtraukumam) bija iestrēgusi stāvoklī, no kura īsti vairs nevarēja tikt ārā. Pēc savas būtības visa spēles maģija un posts grozījās ap objektiem, kuri šķietami nevienam nepieder un nav vajadzīgi, bet slēpj sevī fantastisku vēsturi, cilvēka dabu vai netipisku arhitektūru. Bet! Viss kādam pieder un pēc savas būtības spēle grozījās ap nesankcionētu ielaušanos privātīpašumos. Agri vai vēlu tas novestu pie lielākām vai mazākām nepatikšanām, kuras jau esam izjutuši uz savas ādas. Bija iestājusies arī sava veida radošā krīzē, jo, aplūkojot, Latvijas karti nebija, kur nomest jaunu laukumu. ..un vienmēr galvā skanēja tā rindiņa, ka jāmāk laicīgi nokāpt no skatuves vai pamest ballīte, pirms nav par daudz vai neesi nevienam vairs vajadzīgs. Jāaiziet tad, kad zini, ka pietrūksi. Un tā arī notika.

#7nieks nav orientēšanās spēle, bet sava veida mākslas darbs vai izlādes vieta, kurā cilvēks izliek savas radošās domas, novērojumus, pārdzīvojumus un uzkrāto žulti.
Un nāk skatītāji, kas izdzīvo šo izrādi, maksā par izrādes biļetēm un uzņem visu to, ko mākslinieks ir gribējis pateikt. Nereti tie pamet izrādi pirmajā vai otrajā cēlienā vai, nu, tomēr saņem sevi rokās un iztur līdz finālam, lai pēcāk apmierināti dotos mājup vai iekost kādu karstmaizi ceļmalas degvielas uzpildes stacijā.

Kad klusums un bezdarbība kļuva neciešama, es aizvien biežāk sāku pārcilāt kartes un grāmatas, pētīt Rīgu un Latviju. Pārdomāt, ko un kā varētu darīt savādāk, lai atkal varētu iekustināt šo brīvdienu tradīciju, ko reizēm šķiet bariņš trakuļu ir paņēmuši pārāk nopietni.

Pie kādas desmitā Rīgas kartes izpētes vakara manu uzmanību piesaistīja melnie dzelzceļa mezgli, kas uzvedināja par tematisku #7nieks laukumu, kas varētu grozīties par un ap dzelzceļa vēsturi. Ja runā par #7nieks laukumu uzbūvi, tad grūtākais parasti ir izdomāt, kur un kā nogrūst lādi. Ideja nāca ātri un bez spēka, ka, ja kaut kas ir par dzelzceļu, tad lādei jāsēž degungalā pašā Rīgas sirdī – dzelzceļa muzejā.

Aizrakstīju vēstuli muzejam, uz kuru, man par pārsteigumu, atbilde atnāca ātri. Pāris tikšanās reizes klātienē ar muzeja vadību un darbiniekiem, un plāns bija gatavs. Ieguvu piekļuvi muzeja nelikvīdu noliktavai ar domu, ka no kāda eksponāta varētu izveidot lādi vai punkta instalāciju, taču nekas iekrita acīs. …un ar to arī sākās #7nieks atdzimšanā.

Ir grūti šobrīd visu salikt pa plauktiņiem, bet domāju, ka katrs nākošais Centrāles logbook ieraksts izgaismos kādu jaunu spēles šķautni. Pirms grimstam punktu individuālajos aprakstos, pievienoju nelielu fragmentu no pirmās vēstules, kas tika nosūtīta muzejam:

“(..) #7nieks aktīvi visā Latvijas teritorijā norisinājās no 2013. līdz 2022. gadam, pēdējos spēles norises gados ik mēnesi pulcējot vidēji ap 600 spēlētāju (pārsvarā no Rīgas). Šobrīd, saskaroties ar radošu krīzi un nepieciešamības mainīt spēles formātu, meklējam iespējas, kā padarīt spēli aizraujošāku, bet tajā pat laikā drošāku, izglītojošāku un ar pievienoto vērtību, kas sniedz citām iesaistītajām pusēm jūtamu labumu. (..)”

BABILONAS GRAFITI DĀRZI
Pāris stundas braukājoties pa Rīgu ar Google Streetview, un punkts uzpeldēja kā Dieva dāvana. Lokācija laba un urbānā māksla pietiekoši interesanta, lai atvestu šurp kaudzi ar cilvēkiem.

PASTAIGU MINISTRIJAS PABĒRNS
Te kādu dienu ilgi pirms domas par jauno Viva la Vivi laukumu nejauši iemaldījāmies, meklējot jaunas pastaigu vietas. Bija skaidrs, ka tās ir dzelzceļa sliežu un uzbēruma paliekas.

Biju patīkami pārsteigts uzzinot, ka šai necilajai aizdirsnei ir saistība ar dzelzceļa tiltu, kuru jau reiz bijām izmantojuši kādā #7nieks laukumā (punkts aizvien atrodas zem tilta).

Kritušais koks tika atzīts par labu vietu, kur varētu nobāzt punktu, apzinoties, ka liela daļa spēlētāju punktu, daudz nedomājot, dosies meklēt uz manis jau pieminēto dzelzceļa tiltu. Sākotnēji bija ķecerīgas domas par punkta ievietošanu smirdupītes caurtekā, bet tā tika ātri mesta pie malas, un rausāmies augšā kritušajā milzenī.

Paldies atkal Tomam, kurš apskaidroja visu vēsturi par un ap šo vietu, kas ļāva arī viegli uzburt stāstu mīklai!

https://www.youtube.com/watch?v=g8V1vrMMofA&t=77s

BENZĪNGALVU LUNAPARKS
Šis mīlulītis jau gadiem stāvēja rindā, lai tiktu kronēts par #7nieks punktu, un nu beidzot tā diena pienāca.

Vasaras mēnešos esam regulāri Sauriešu karjera apmeklētāji, lai skrietu treniņus, peldētos vai nirtu. Labā lieta ir tā, ka neko nevajadzēja pievilkt aiz ausīm, jo Toms Altbergs atkal salika visu pa plauktiņiem, pastāstot, kas nozīmīgs šeit noticis no dzelzceļa vēstures viedokļa.

https://www.youtube.com/watch?v=TmxaRbgzhhE

Netālu esošais Juglas dzelzceļa tilts, kas ir īsts vēstures piemineklis, lai arī vairākkārt apmeklēts, izliekot laukumu, tomēr tika iemests pie nederīgajiem punktiem, jo, pirmkārt, te praktiski visi ir bijuši, otrkārt, nenāca neviens jēdzīgs risinājums, kur un kā apslēpt punktu, lai risinājums nebojātu pašu pieminekli un nekacinātu vietējos. Kā arī, ja šeit tiktu iesviests punkts, tad Sauriešu karjers taptu nederīgs, jo atrodas pārāk tuvu.

Lai pamudinātu spēlētājus izkustināt miesas, pārbaudīt savus braucamrīkus un atklāt jaunus apvāršņus, nolēmām punktu uzmest pašā Sauriešu karjera virsotnē. Mūsu suņiem patika šī lokācija!

NETĪRĀS CILPAS
Punkts radošajā kvartālā “Provodņiks” jeb vietā, kur ilgus gadus darbojās un aizvien darbojas Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca, kas ražo iekārtas elektrovilcieniem, bija viens no tiem punktiem, kas bija zināms jau no paša sākuma. Ar ēkas apsaimniekotāju vienojāmies, ka punktu likt iekšā pašā ēkā nebūtu prātīgi, jo uzrastos virkne ar jaunām problēmām, kuras risināt. Palikām pie varianta, ka varam apzīmēt sienu nesen izveidotajā gaitenī, kas šobrīd ir arī īsākais ceļš, kā nokļūt no “Provodņika” līdz Ganību dambim.

Laikam būtu vērtīgi pieminēt, ka esmu gids, kas reizēm vada ekskursijas par 19. un 20. gadsimta industriālo vēsturi, kas attiecas uz radošo kvartālu “Provodņiks” jeb vienu no lielākajām gumijas izstrādājumi rūpnīcām pasaulē pirms 1. Pasaules kara.

NETĪRO EŅĢEĻU SACELŠANĀS
Ar šo gāja grūti. Bija skaidrs, ka laukumā prasās ietvert arī kādu staciju, bet Rīgā un Pierīgā nav daudz staciju, kas būtu ar kaut ko īpašas vai kurās būtu iespējams nogrūst kaut ko, ko liels bars ar slēpņotājiem varētu netraucēti meklēt.

Vecāķu, Doles, Gaismas, Iļģuciema, Acones, Vagonu parka, Jāņavārtu, Torņkalna (smird pēc čurām), Imantas, Ziemeļblāzmas stacijas nekvalificējās, taču Rumbulas stacija ar savu slēgto stacijas ēku un fonā esošo musara Everestu, kuru ielenc balti kaiju (eņģeļu) mākoņi bija labs ķēriens, ņemot vērā, ka normāls cilvēks te nekad brīvprātīgi neuzspavnotos. Vienīgās raizes bija par māju blakus stacijai ar suni. Raizes izrādījās pamatotas, un ātri viens pēc laukuma atvēršanas un Jaungada jampadrača punkts bija jāmet upē.

KON-TIKI
Meklējot punktus laukumam, kā arī rokoties dažādos materiālos par dzelzceļa pagātni un nākotnes plāniem, uzdūros šim - https://www.railbaltica.org/lv/apvienotais-divlimenu-tilts-par-daugavu/

Papētīju plānoto tilta vietu, kas būtiski mainīs ainavu. Izskatīsies kā “ne kā Latvijā”. Punkts konceptuāli bija gatavs. Tagad vien bija jāizdomā, kur un kā kaut ko nolikt, lai tas netraucētu vietējiem un neradītu postu. Talkā nāca Daugmales pilskalns ar savu jokaino servitūta ceļu, kas cieši pieguļ Daugavas HES baseina ūdeņiem.

Bija nepieciešami trīs braucieni, lai, sildoties mašīnā un staigājot pa perimetru, rastu negantu risinājumu, kas pašiem arī patiktu. Nežēlīgs, bet tai pat laikā elegants risinājums, kuru noteikti izmantosim vēl kādu reizi, kad laukumā pietrūks kāds moku rīks.

KRAVAS PAGALMS
No laukuma izstrādes sākuma bija skaidrs, ka apvidū ap Hanzas Peronu un mistisko Laktas ielas atzaru, kas iestiepjas savdabīgā strupceļā, būs kaut kur punkts. Pietiekoši eksotiska vieta, kuru paši atklājām laiskās pastaigās ar suni, meklējot jaunus rakursus pilsētai.

Risinājums ar torni atnāca ātri, taču bija aizdomas, ka regulāra cilvēku plūsma te varētu tracināt jaunā Skanstes rajona būvlaukuma apsargu. Beigās laikam bez lieliem starpgadījumiem. No vēstures viedokļa piesātināta vieta ar daudz dzelzceļa vēstures mantojuma – gan Ganību dambja strādnieku ēku apbūve, pašas plašās Kravas pagalma pļavas, kurās nu slejas un sliesies stikla pilis, kā arī vecā sarkano ķieģeļu stacijas ēka, kas iespiesta starp Hanzas Peronu un jauno VERDE mākslas darbu.

Paldies Tomam Altbergam par kārtējo skaisto video, kas palīdzēja tapt šai mīklai un punktam!
https://www.youtube.com/watch?v=pMccUYXWLRM&t=20s

LATVIJAS DZELZCEĻA VĒSTURES MUZEJS jeb LĀDE

Kopumā bija nepieciešamas apmēram 4 vizītes muzejā, lai izdomātu visus risinājumus.
Par to, ka viens skaitlis būs uz vilcienu maketa, jau bija sākumā skaidrs, jo tā bija lieta, ko muzejs ļoti vēlējās akcentēt.

Lokomotīves krāsns atnāca samērā viegli un te bija jāpadomā tikai par pietiekoši robustu un vienkāršu risinājumu. Te labi talkā nāca S08E03 LUBĀNAS LEDĀJA laukumā neizmantoti magnētiskie skaitļi, kuri sākotnēji bija plānoti piestiprināšanai uz Lubāna ezera bākas, bet tomēr savu mājvietu atrada 150 gadus vecas lokomotīves vēderā.

Audio vizuālais skaitlis arī bija skaidrs, ka jāizšauj kā numurs un Kurpnieka video no visiem muzejā šķita vissaturīgākais un tāds, ko varētu izturēt, skatoties x10 uz apli. Problēma bija izdomāt, uz kuriem skaitļiem likt uzsvaru, jo, ja sāk analizēt video, tur ir simtiem dažādu ciparu, kurus varētu izmantot.

Cimds. Tas bija kāds vakars apmēram mēnesi pirms laukuma palaišanas, kad gremdējos karstā vannā ar savām Stendera bumbām un putām, vannas istabas grīdu klāja izmētātas kartes un grāmatas, bet telpu pildīja tvaiks un elektrisko cigarešu dūmi. Un tad atnāca šī ideja, kuru steigšus saucu, lai nāk kāds un pieraksta, lai tā nepazūd. Muzeju nācās mazliet pierunāt iejaukties ekspozīcijā, bet Paulas tamborētie cimdi galā izdevās tik labi, ka to nemaz par pierunāšanu nevarēja saukt.

Kopā laukuma izstrādes laikā tika apzinātas 57 lokācijas, no kurām tika izvēlētas 8, mūsuprāt, labākās. Laukuma izstrāde sākās 2023. gada oktobra vidū un noslēdzās 2023. gada decembra beigās.

Vietas, kas netika iekļautas laukumā, taču bija ar potenciālu, jo atbilde laukuma stāstam, bet šādu vai citādu iemeslu dēļ tika iemestas upē:

1. Iļģuciema stacija (56.97289, 24.07018) – laba vieta, bet bomžu midzenis
2. Baloža kūdras muzeja bānītis (56.87494, 24.1052) – muzeja darbinieki nebija gatavi ziedot kādu vagonu rubakiem un citādi tur ir tikai pliks mežs
3. “Kaļķi” (56.91712, 24.36808) – pārāk mainstream
4. Vecāķu stacija (57.07449, 24.1144) – smuks pulkstenis, bet stacija ietīta plēvēs
5. Dubultu stacija (56.96952, 23.77591) – potenciālā lādes vieta, bet muzejs uzvarēja
6. Gājēju tilts pie Griezuļa (56.91127, 24.20174) – interesanta vieta, bet neatnāca risinājums ilgdzīvojoša punkta noslēpšanai
7. Krasta stacija (56.96767, 24.09577) – skaista stacija, bet apsardze būs klāt
8. Vieta, kur nekad neviens nav bijis un sliedes krustojas. Kriminogēnais strupceļs (56.97539, 24.10371) – viena no pāris vietām Rīgā, kur krustojas dzelzceļa sliedes un tas arī viss
9. Vairoga pārvada sliežu strupceļs (56.98121, 24.16341) – ja īsi pirms laukuma izstrādes nebūtu demontētas sliedes, tad šis strupceļš taptu par punktu
10. Bijušais dzelzceļa tilts pār Juglu (56.91904, 24.38937) – pārāk vienkārši
11. Acones dzelzceļa stacija (56.9213, 24.29874) – pārāk liela auto plūsma radītu problēmas ar apsardzi
12. Trakais Mambas tilts (57.018, 24.12499) – ja visi striķi trūktu un laukumam pietrūktu punkts, tad šis brīnums tiktu iekļauts, jo tur praktiski neviens nekad nav bijis, lai arī visi par to esam maksājuši

#7nieks S09E01 VIVA LA VIVI laukuma izstrādē piedalījās:
Mārtiņš (#7nieks Centrāle)
Birkants (IT un web risinājumi)
Paula (Fotogrāfs, cimdu instalācijas veidotāja)

Paldies SIA 5Putni un SIA MKmultiart par ideju pārvēršanu instalācijās!
Paldies Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejam par uzdrīkstēšanos un lādes lokāciju!

Paldies ikvienam, kurš piedalās #7nieks ikmēneša izrādēs!
Un paldies tiem, kas raksta savus atstāstus Logbook. Tos bieži pārlasu, kad liekas, ka man iet grūti vai esmu iebraucis auzās. Tie palīdz, jo zinu, ka var iebraukt vēl dziļāk.

Over & out
#7nieks Centrāle

👹🕳️

Long story short.

- “Vai ir dzīve pēc ftf?”
- “Ko man tagad darbā darīt? Būs laikam jāsāk strādāt”
- “Kaut kāds tukšums iekšā. Nezinu, kur likties.”

Komandas čatiņš depresīvs jau īsi pēc lādes atvēršanas. 3,5 dienas pavadītas rubas zīmē, ejot pārgājienos uz pareiziem un nepareiziem punktiem, bezcerībā vēloties mest plinti krūmos un pēc brīža atkal turpinot, vienubrīd nevēloties doties uz muzeju, bet jau nākamajā nevarot sagaidīt to brīdi, lai atrastos tur, izmēģinātu kādu jaunu stratēģiju un spētu atrast vairāk par iepriekšējās dienas muzeja maiņu, kā arī galu galā nonstopā sekojot līdzi nepārtrauktajai rosībai rubas čatā.

Viens no rubakiem bija nolēmis 1. janvārī mierīgi un neviena netraucēts pārvākties uz savu jauno dzīvesvietu. Komanda lēma citādi un neprasīta pieteicās viņam palīdzēt pārvākties straujāk un iesākt gadu, nobāzējoties tur. :)

– Plānošana

Pie mīklām tiek pavadītas pāris stundas un visām tiek atliktas vairāk vai mazāk pārliecinošas lokācijas. Nu vismaz tā mums tobrīd šķiet. Sākotnēji Centrāles definētais diametrs tiek sajaukts un uztverts par rādiusu, kā rezultātā skats ir uz abiem Daugavas krastiem. Ļoti ticams sāk izskatīties arī variants, ka būs pa punktam uz katras no piecām dzelzceļa līnijām + izbijusi līnija (Hanzas perons) + nākotnes līnija (lidmašīnu vērotavas uzbērums, kur ar “ērgļa aci” vēro lidmašīnas). Tas nedaudz sajauc galvu, jo ilgi neizdodas neko sazīmēt uz Jelgavas līnijas, savukārt koks attēlā tiek kļūdaini sajaukts ar priedi un Tukuma līnijā Priedaine šķiet drausmīgi ticama lokācija.

– Ceļš

Ceļš tiek iesākts ar punktu Rumbulā zem tiltiņa. Īsts park & grab. Atskaitot, protams, to, ka “park” daļa ir blakus mājai, kur čubārs tieši tajā brīdī izdomājis pagalmā pacept gaļu un vēl nenojauš, kas viņu šonakt sagaida. Mēs bijām pirmie. :D

Kon Tiki mūsu sarakstā atlikts kā izbijušais dzelzceļa tilts pār Juglu. Vietā būts daudzkārt un arī uzbērums un tā slīpums izskatās ļoti ticami. “Nekur nelien. Nekur nekāp.” - Ideāli, negribas arī nekur tiltā kāpt. “te vajag kādu ar ērgļa aci (skaidrs, ka Ērgļu līnija un Acone vai ne?) un vēsu prātu” - ir. “cik solīšus uz šaurās strēles savāci” - visus. Stundu klaiņots riņķī, rokas pārsalušas, bildē redzamais betons nav uziets, bet ir tumsa, varbūt nepamanījām, un galīgi neticās, ka vieta varētu nebūt īstā. Bet nav.

Babilonas grafitti dārzos mūs jau sagaida lukturīšu disko. Tomēr īstā vieta jau uzreiz šķiet aizdomīga, ātri vien tiek sazīmētas kāpnes un punkts rokā.

Lunaparks. Sērijas aprakstā ir frāze “kalna galā”. Attēls dīvains, bet pie horizonta it kā varētu būt jūra. 100% augstākā kāpa Kalngalē. Pazaudējam pāris stundas, dodoties ceļā un mērojot 4 km augšā-lejā flekskursiju pa Kalngales takām un kāpām. Tikai īsi pirms atgriešanās pie auto ienāk prātā doma par Sauriešu karjeru un viss pēkšņi saslēdzas, jo ir tur pat būts. Brīdī, kad esam Rīgai pretējā pusē un karjeram kādu laiku iepriekš no Juglas tiltiņa braucām garām. Vienkārši izcili!

Pabērns. Ar lielu pārliecību par “Rīgas bērnu dzelzceļu” dodamies uz Mežaparku un pavadām gana ilgu laiku, nostaigājot to visā garumā un pārmeklējot visus kritušos kokus. Jo tur kā reiz pēdējā rudens vētrā sagāztu lapu koku galīgi netrūkst. Bet arī nav un nosaluši, pusaizmiguši un jau manāmi izbesīti atgriežamies auto. Sajūtas pārāk pazīstamas no citiem laukumiem.

Provodņiks. Park&grab.

Kravas pagalms. Pie kaudzes blakus jau stāv kāds mums svešs auto. Kad viens no mums jau sācis trenēt savu boulderinga skillu, saldējot knaģus pie betona kaudzes, bet otrs jau uzrāpies kaudzes augšā, no auto izkāpj mums svešs rubaks un laipni piedāvājas iedot hintu par kaudzi, ja atklāsim kaut ko par kon tiki… ko? Ja jau mēs esam atraduši kaudzi, tad gan jau arī spēsim sazīmēt punktu paši? Vēl jau neesam paguvuši necik pameklēt. Tad rubaks ar izteiksmīgu “Good luck” frāzi iekāpj atpakaļ auto un aizcērt durvis. Brīdis apmulsuma, un piezogas aizdomas par to, ka mēs, iespējams, kaut ko nedarām pareizi. Bet ko tieši?

Paiet kāda stunda, varbūt mazāk. Viens no rubakiem izkāpis boulderinga sienu no abām pusēm un tagad atpūtina rokas. Tikmēr punktā ierodas sen neredzētās 🍅🙆🏻‍♂️. Pāris frāzes vēlāk - “vai tornī jau uzkāpāt?” - Ko? Kādā… damn! Ak mēs amatieri! Pēc tik daudziem uzkāptiem torņiem citās sezonās nepamanīt acīmredzamo un ieciklēties uz mīklas foto... Labi, mirkli vēlāk skaitlis rokā.

Pa ceļam uz Sauriešiem piestājam pie autoostas, lai apstaigātu uzbērumu, pie kura tak viegli atrauties pa dirsu no mentiem. Un uzmestu aci virpuļveida “bezizejai” jeb topošajam gājēju tiltiņam, tad dodamies tālāk.

Lunaparks. Divi rubaki atlūst auto, bet divi dodas kārtējā pastaigā. Rāpjamies kalnā augšā pa visstāvāko vietu, jo kāpēc gan ne, ir jāsteidzas. “Karsts” - apčamdam koku un nopētām zemi. “Siltāks” →. “Silts”. Viens rubaks seko norādēm ačgārnā secībā un apstaigā kaut kādu loku un beigu beigās, šķiet, atrod visas daudzās norādes, kas šeit izliktas. Otrs tikmēr uzskata, ka tam nav jēgas, un turpina ķemmēt ainavas spotu, līdz atrod vēl vienu “Karsts”. Lejā, augšā un norāde rokā.

Atgriešanās pie problemātiskā pabērna. Ar auto tiek izbraukta TEC līnija, protams, metot riņķī pie pareizās vietas. Tālāk seko līnijas TEC gala k2 apgaita un kārtējā flekskursija pēc tā jobanā koka purva galā. Katru reizi dusmīgi atskan frāze “šeit 100% bija jābūt punktam!”. Vēlreiz tiek klabināti zobi braucot pa veļu ceļu. Tikai šoreiz šoferis nenohaltūrē un izvelk savas miesas ārā no siltā auto, kamēr pārējie pat nedomā vairs kāpt ārā. Jau skaidrs, ka pēc pāris minūtēm visu cancelosim un dosimies mājup. Tad seko mirklis apjukuma, kurā no auto izkāpušais rubaks pēkšņi māj ar roku. :O

Meklējam punktu, tad brīdī, kad viens komandas rubaks jau izmeties šortos, atskan priecīgs “IR!”. Centrāle ir pažēlojusi un vērtība nav jāmeklē caurtekā.

Čats vārās un ir aizdomas, ka Zvīdriņš kuru katru brīdi varētu sastrādāt ziepes un iedot visiem kādu hintu, tāpēc atrastos skaitļus savadām lapā, lai jau ir redzami.

Kon Tiki. “nu Kon Tiki būs šausmu stāsts jums pie esošā morālā stāvokļa”, Centrāle izsaka savu viedokli par mūsu spējām. Bet tai brīdī jau esam ceļā uz īsto lokāciju, kas sazīmēta ar mūsu draugu-papildspēku palīdzību (sveiciens Lemuriem). Pusstundu vēlāk esam īstajā vietā, kas tobrīd ir kā izmirusi. Tomēr ātri atrodam attēla vietu un soļojam bezizejas virzienā. Apmēram 10 minūšu pastaiga, kuras laikā 75% komandas aizsoļo garām punktam, bet komandas ērgļa acs daudz lēnākā gaitā un ar lielāku uzmanību pamanās uzspīdināt lukturīti instalācijai no sāna brīdī, kad vējš to nedaudz sašūpo. IR! Šis bija necerēti ātri!

Svaigā gaisā pavadīts nežēlīgi daudz stundu un 5-7 pārgājienos nosoļoti kādi 15-20 km. Acis, protams, neturas vaļā.

– Nepareizo muzeju ceļvedis

1) Lādes mīkla vienam rubakam izklausās ļoti burtiska un tieša. Tik tieša, ka visa pārējā komanda tai nenotic. Nenotic tik ļoti, ka pārliecina par to arī pirmo, ka Dzelzceļa muzejs tas 100% nebūs. Nu nē. Ne jau īsts muzejs ar īstu darba laiku citā dienā. Toč nē, aizmirsti.

2) Domājam citas alternatīvas. Mārtiņš noteikti runā metaforās, tas tak pieredzēts arī citos laukumos. Muzejs. Vai Provodņiku varētu nosaukt par muzeju? “Muzejs, kuram visi diendienā traucas garām” - Iespējams…
“Kāds tālāk plāns?” - Centrāle privāti jautā.
Ahā, kāpēc viņam tāda interese? Laikam jau tāpēc, lai nesadomātu kaut kādu murgu un nemēģinātu nakts vidū ielauzties Dzelzceļa muzejā, kur nekā nav!
“Nē, gan jau prasīja, jo pats personīgi gaida Provodņikā FTFistus. “
- Uzprasi vai viņš mājās?
- ”Vēl ne”
- Skaidrs, tad jau gaida mūs “muzejā”
Turpinājumā dažādas mīklainas frāzes šurpu turpu. Tik mīklainas, ka beigās nav skaidrs, vai abi viens otru saprot pilnībā vai nesaprot pilnīgi nemaz. Fast forward - esam pie Provodņika, secinām, ka šeit nekā nav un Mārtiņam ir liels WTF par to, ko mēs tur darām.

[Paralēli pārējām komandām ir ārkārtas sapulce.]

3) Dzeram kafiju Viršos un prātā ienāk ģeniālākā ideja ever. Muzejs = Centrālā stacija vai pat vecie elektro-vilcieni. Visi tur skrien cauri un kaut kur dodas, bet retajam ir patiesa interese par šīm vietām. Varbūt stacijā ir kāds veikals vai izstāde, kas varētu atgādināt muzeju. Kaut kur kādas brīdinājuma zīmes vai piktogrammas, kas varētu atgādināt kravas auto vai forkliftu, why not. Sērijas attēls arī vēl nav ticis apspēlēts.

Pakavēsimies pie lādes mīklas... ‘’Es nezinu, kur Tu esi un cik ir pulkstens’’ - izejot ārā pa stacijas durvīm, pirmais, ko ieraugi, ir ‘’RĪGA’’ un lielais pulkstenis. Nākamais, ko pamani, ir ‘’Opera - Hotel&SPA’’ - lieliska vieta, kur parubīties un nomazgāt muti. Vēl mazliet pa labi - pilns ar drēbju veikala izkārtnēm - arī svaigas drēbes mums vajag! Nevienam neko neprasot, izliekoties par tādiem pašiem kā visi pārējie, ‘’nopērkam’’ biļetīti (ViVi kasē) un dodamies iekšā. Iekšā - muzejā! Un vai vecie elektro-vilcieni nav brīnišķīga metafora par muzeju? ‘’Rīgā ir kāds muzejs, kuram diendienā visi traucas garām, bet retais tur iemaldās patiesas intereses dzīts.’’ BET VISS TAČU SAKRĪT!

Piezogas manāms stress, ka esam tik tuvu atbildei, bet uz papēžiem min pārējās komandas, kas savu sapulci jau finišējušas. Ātri, ātri steidzamies visu izpētīt.

Un tā nu pavadām šeit, šķiet, vairākas stundas, kā tādi Origo bērni novērošanas kameru priekšā klīstot pa stacijas gaiteņiem un pagrabiem, kuros nekad kāju neesam spēruši vai par kuru eksistenci pat nenojautām. Gan jau nezināji, ka pagrabā ir mantu glabātuve un tai blakus kaut kāda izkraušanas stacija smagajiem. Gan jau atminies to koferi rokās sērijas attēlā? Tā noteikti būs lāde, kas novietota kādā mantu glabāšanas skapī. Mums vienkārši jāatrod piktogrammas un ar skaitļiem jānonāk pie kāda skapīša atslēgas.

Uz peroniem sagaidām arī pāris vilcienus piestājam stacijā un caurstaigājam arī vairākus vagonus (!!), nopētot visas brīdinājumu zīmes, maršruta shēmas un piktogrammas. Nav.

Pamazām arī stacijas ēka sāk tukšoties, veikalu slēģi aizvērties un šeit klīst kļūst aizvien aizdomīgāk. Izmisums sit augstu vilni. Pilnīgs bezcers un bēdu ieleja. Papildspēki no malas, visu uzklausījuši, iesaka mums vienkārši doties uz hesīti un tad braukt mājās atpūsties. Tā arī darām. Esam sevi šajā laukumā izsmēluši. Besis un bezcerība tik milzīga, ka tajā brīdī doma par īsta muzeja apmeklēšanu neizklausās vilinoša. Ir pagājusi diennakts, savākti 32 tūkstoši soļu, rīt darbiņš un vispār dodamies mājup un aizmirstam to, ko esam darījuši. LĀDI diemžēl izlaidām no rokām, un lai to atrod kāds gudrāks par mums.

4) Lielākais “reālā muzeja” skeptiķis jau ir tik tik tālu aizklīdis no sasaistes ar dzīvi, ka no rīta jau ir izpīpējis kārtējo ģeniālo ideju. Mīklas tekstu
“Divas baltas smagās mašīnas, autoiekrāvējs, ripo vagons un tante skaļrunī sauc skaitļus. Un viss! (kopsumma).” konvertējot uz skaitļiem (burtu skaits vārdā) var iegūt koordinātas 56.671345, 25.84824, kas aizved netālu no vietas "Kandavas kalns". Kandavas iela Rīgā, protams, beidzas pie pieturas punkta DEPO (muzejs vai ne?), un gan jau zināt, ka pie DEPO ir episks gājēju pārvads, kas tad arī būs“Kandavas kalns”.

– Muzejs & LĀDE

- “Neticu un neatbalstu”
- “Man jau baigi nagi niez aizbraukt paskatīties, kas pie ieejas notiek”
- “Man jau slikti no vilcieniem”
- “Ja muzejā nekā nav, vari taisīt 2. piegājienu stacijas pagrabos un tuneļos”
- “Kā Jums pagāja nakts?”
- ”Iepazīstot stacijas tuneļus”

Komandas čatā ģenerējam idejas, par to, ko tad mēs varam šodien vispār iesākt ar “muzeju”, jo lādi pa nakti tā arī neviens atradis nav, bet komandas, kuras tikušas līdz lādes mīklai, sarodas kā čupiņas atkušņa laikā. Tomēr izlūks nolemj aizdoties palobīt info.

- “Neviena nav pie muzeja”
- “Tu vari būt pirmais :D”
- “Jau esmu :D”
- “Mārtiņš arī te, laikam tomēr būs”
- “Viņš vienkārši aizbrauca ierēkt par komandām”

Pamanīts BK logo pie kases nodevīgi pasaka, ka Centrāle mīklu tiešāk jau nevarēja uzrakstīt un tas tiešām ir reāls muzejs. Bet kur meklēt?

Pirmajā stundā tiek sazīmētas 4 dzeltenas uzlīmes ar dažādiem simboliem, un re, viena kā reiz ir arī uz vilciena. Tomēr drīz vien saprotam, ka tā ir iekšējā muzeja spēle.
Tad kārtējā sakritība ar diviem smagajiem un forkliftu un ripojošiem vagoniem maketā. Pirmo divu šovu laikā tiek meklēti fiziski punkti uz ripojošajiem vilcieniem - nekā. Trešajā un ceturtā šovā skaitīti vagoni, kas piestāj katrā no stacijām - nekā.
“Aizmirsti, skaitīt nevajag”
“Mārtiņš teica, ka tas pārāk slimi :D”

Izpērkot savu vainu, Centrāle dod kādu mājienu un atbild uz neskaidrībām par mīklas formulējumu un piektā šova laikā progress = ¼.
Darba dienas beigās sāk parādīties nojausma, kā meklēt pārējās vērtības. Arī komandu starpā sāk figurēt pilsētas leģendas.

- “Kurš rīt brauks te?”
- “Paliec pa nakti, kā filmā Nakts muzejā”
- “Tur nav mēneša abonomentu kā Mākslas muzejā?”
- “Es rīt pēc zobu higiēnista varu pārņemt maiņu muzejā.”
- “Paņēmu rīt atvaļinājumu”
- “Nav kāda vakance muzejā?”

Aiziiiiet trešdienas maiņa.
Turpinās iepazīšanās ar muzeja eksponātiem. Tiek izložņāti visi apmeklētājiem pieejamie lielās zāles braucamie gan no iekšpuses un ārpuses, gan diemžēl arī apakšpuses, kur ap greznā Feniksa vagona grīdas dzelžiem apsista galva un atklātas Pērļuka labierīcības vairāku kvadrātmetru platībā.

Pusdienlaikā vienā instalācijā pēkšņi tiek sadzirdēts “Un viss!”, tomēr čala muzejā par lielu, lai saklausītu skaitļus un būtu pacietība gaidīt vēl 5 minūtes. Tāds pats video tiek uziets tīmekļa dziļumos un nosūtīts citiem risināšanai pie datora. Tomēr mājās laikam palikuši aklākie rubaki un deguna priekšā neredz tās sasodītās kravas mašīnas, saskaita VISAS video nosauktās vērtības, pasaka ka kaut kas nav un atmet ar roku, jo jābūt tak nepārprotami. :D "Tā ir standarta frāze, noteikti dzirdama vēl kaut kur". Muzejā esošais rubaks ir 100% pārliecināts par video un tikmēr nedaudz feispalmo, bet nolemj pats video noskatīties kaut kad vēlāk, šobrīd svarīgāk meklēt pārējos punktus.

Turpinot ķemmēt muzeja telpas, ik pa laikam no kādas kabatas atskan rubas čata signāls. Kā saka, nemanāmi un neuzkrītoši.

Čatā tiek nobalsots par kopējo agoniju un mērce turpinās.

Vēl viena apgaita pa ārpusi un šoreiz īstajā vilcienā ielienam divatā. Jau vēlreiz paspīdinām īstajā alā un nosecinām, ka tur tiešām nekā nav… līdz viens no rubakiem skaļi pasaka, ka tādā vietā neviens nevarētu ielīst, kā arī neizliktu zolīda muzeja pasākuma punktu, lai momentā atskārstu, kādu muļķību nupat ir pateicis. Krāsnī tiek iebāzta galva un izcelts arī otrais skaitlis. 2/4

“Idioti :D”
“35”
“Kā b* var neredzēt”
“01:29 fons”
Rubaks kurš iepriekš jau noskatījies video 5x, beidzot ieslēdz acis un deguna priekšā pamana 2 smagas automašīnas un forkliftu. ¾, bet muzejs šodien jau veras ciet.

Vai kādreiz esat spēlējuši spēli ‘’Uzmini skaitli, ko iedomājos’’? 4/4

‘’Vai Pērļuks šodien ir darbā?’’ Neliela nesaprašanās ar kasieri un tas viss sanāca dikti neveikli, bet trešā diena muzejā beidzās, tā arī nesākoties. 👹

“Vai ir dzīve pēc ftf?”

🐌 🏄
Kad tiek izziņots, ka 1.janvārī būs FTF, tad lemjam, ka galva tik jābāž mērcē arī tad, ja paliekam tikai divi tankisti+vitara. Ir jau pašiem duo pieredze Lubānas laukumā - zinām, ka varam izdzīvot arī aukstumā, izmisumā un bezcerībā.
Tā kā Jaunais gads tiek sagaidīts draugu pulkā, tad viņiem nav izvēles un ir jākļūst par rubakiem un jāmēģina mūs tieši vai netieši atbalstīt, kā nekā ballīte ir pie mums un hosti diktē noteikumus :D. Pēc nakts lielās jezgas ar nerf, laimīšu liešanu, himnas dziedāšanu, šampūna dzeršanu un Edgara runu, kurā viņš beidzot atzīst, ka prežu uzrunu visdrīzāk neviens neklausās, ķeramies klāt mīklām. Fonā liekam Skuteļa & Eliota Ibumetinu (pilnīgi bezjēdzīgi, bet vismaz smieklīgi).
Ir diezgan droši varianti – Eņģeļiem (Rumbulas-Bumbuļu mietiņš krīt skrupulozā google-map skenējumā), Cilpām (lai arī sākontēji atmests, Provodņika sienas grafiti ir nesajaucamas un šī lokācija atgūst savu vietu FTF skrējienā), Babilonai (Cēsu dzc līnija zem Berģu vai Baltezera pārvadiem ir iizii piizii, jo vienīgā ne-elektrificētā līnija) un Pagalmam (hanzas peronā nodevīgi ir atrodama gulšņu kaudze google dzīlēs). Miglā tīti varianti ir Pabērnam (TEC-2 vecie pievedceļi) un Kontiki (jaunais rail-Baltic posms centrā blakus topošajai jaunajai policijas mājai pie Centrālās dz stacijas Rīgā). Benzīngalvas mums sagādā vislielākās grūtības, kaut gan punkts atrodas mums tepat kaimiņos… nejautājiet kā tā. Variants par knauf karjeru izskanēja viens no pirmajiem, bet mīklas teksts ar Zaigu Gaili, pili, lunaparku mums nesasienas; trase ir, bet tādas ir arī citur. Knauf paliek kā f variants.
Dodamies it kā uz pastaigu ministriju – uz veco TEC-2 līniju. 5 min un esam klāt (jā, primārais arguments lokāciju izvēlei ir ņemt tos, kas tuvāk mājām :D )..tiešām gara pastaiga.. un jes, ir viens izgāzts koks..bet.. tik tuvu, bet tomēr tik tālu..tukšā dodamies uz Eņģeļiem, kur punkta kaimiņš jau kaut ko bubina un pabrīdina, ka te bieži policija piebraukājot, lai esam uzmanīgi. Saprotam, ka nav priecīgs par intensīvo satiksmi svētku naktī. Novēlam laimīgu Jauno gadu, paņemam punktu un dodamies uz centru meklēt Kontiki 😊
Īsumā par Kontiki – punkta nav dzelzceļa uzbēruma posmā no Daugavas līdz Dzirnavu ielai. Bet ir viskautkas cits interesants un pusaizsaluši dubļu posmi, kā arī secinām, ka Rīgas centrā lieti noder 4x4.
Vieni no draugiem dažas dienas pirms jaungada tikuši pie Covid, tādēļ ballītē piedalās attālināti un pilnīgi sagrauti un rūgtu sirdi svin bez mums. Lai kaut kā pozitivizētu Jaunā gada pirmo dienu un izvēdinātu covid paliekas, viņi ķemmē netālu esošo Hanzas apkārtni. Pēc ne pārāk garas (nu labi, ļoti garas) pastaigas punkts ir rokā. Testosterona, endrogēna, etanola, nikotīna un citu aktīvo vielu klātbūtne gaisā ir super augsta, sāncensība sit augstu vilni un citas komandas ir ļoti, ļoti nerunīgas. Tālāk satiekamies pie Provodņika (ar 2 metru distanci), ātri paņemam punktu un daži mākslas foto (reāli vieni no retajiem šajā FTF).
6:30 kapitulējam… 7:30 gulēt, lai pēc 2h stundām mūs modinātu jaunā paaudze…
Jauna diena…ā, nē, joprojām 1.janv. un lāde vēl nav kritusi…oho…Lemjam, ka jāturpina. Ātri tiek paņemts Babilonas punkts..hit and run..un tad gara un atspirdzinoša pastaiga pa tec-1 veco dzc līniju. Tur viss sakrīt ar mīklu, arī veļu [dzelz]ceļš – jo kaut kur tālāk ir kapi. Ar smaidu sejā soļojam no kūdras noliktavas līdz tiltam, tad vēl bišķiņ, un vēl, un vēl. Tad smaids pazūd. Atrasti 10 +/- tādi pat izgāzti koki, bet nav īstie. Nu labi tālāk toč nav vērts iet – jau esam reāli Rīgā un toč nebūs punkts tādā cilvēku gūzmā un kur vēl izgāzts koks, tas jau sen būtu novākts. /Komandā iekšēji nobalsojam, ka ciparam tomēr vajadzēja būt uz tilta - būtu laba vieta selfijiem. Moš kādā brīdī pa kluso būs jāpārskrūvē cipariņš :D /
Par Kontiki ir jauna, laba versija – lielā karote, kas minēta mīklā ir Zaļās karotītes zīme uz Zemkopības ministrijas ēkas un punktam toč jābūt uz Zaķusalas dzelzceļa uzbēruma. Ja nu kāds nezin, tur nav cipara. Tikpat laba versija ir jūras krasts (nu kalni, kāpas utt.), kā rezultātā rubaka paseratti tiek nogremdēts kāpās tik nopietni, ka jāsauc palīgā off-road komanda, lai dzelzs rumaku atkal dabūtu uz tam piemērota seguma.
17:20 ar 3 trūkstošiem punktiem lādes mīkla ir vaļā un saprotam, ka cerību ir maz.
Diemžēl uz sapulci netiekam, jo pārbaudām kārtējo variantu uz Mazās Juglas vecā dzelzceļa tilta.. tur arī forša vieta (ja nu Centrālei trūkst ideju kur likt ciparus :D ). Ejam gulēt ar labi padarīta darba sajūtu un mazu intrigu, kurš ta paķers lādi. Liekam cerības uz Melno Bedri.
Pienāk 2.janv. un lāde joprojām ir neskarta.. kas ir dīvaini vai pareizāk sakot ļoti dīvaini.. Esam darbos un pārāk aktīva minēšana nesanāk. Bet vismaz benzīngalvas beidzot tiek atšifrētas – tās ir naftas/degvielas tvertnes, kādas ir vairākās vietās Kundziņsalā un Mangaļasalā. Un 100% sakrīt ar tiem gaišajiem pleķiem bildē. Par laimi, nevienam nav laika šīs superīgās versijas pārbaudīt dzīvē.
Līdz 3. janvāra darba dienas vidum arī citas tikpat superīgas versijas ir saradušās kā sēnes pēc lietus. Saprotam, ka jāmet kauns pie malas un jāmeklē palīdzība. Uz FTF vairs nepretendējam (jo nešķiet reāli, ka pa visiem lāde nekritīs līdz dienas beigām) Čatā piedāvājam citām komandām nopelnīt karmas punktus un komūnas vārdā izpalīdzēt, lai remdētu lielo izmisumu… hmm izrādās mūsu variants par knauf bija pareizs (bāc, par šo punktu, kā vietējiem, sirds sāp visvairāk). Ir hints par siltumu un kūdru. Kontiki krīt ātri, jo Daugmale (pilskalna racēji) un RailBalctic (izmainīs ainavu) bija jau iezīmēti kā e-g varianti un ar nelielu hintu pietiek, lai nospraustos kā galamērķis. Mēs sākotnēji noraidām hintu par TEC-1 – jo, (1) mēs tur bijām un (2) tur punkta nav. Pēc garākas sarunas tomēr secinām, ka neesam darbu izdarījuši līdz galam un nāksies vien atgriezties uz TEC-1 spoku ceļa.. Paldies komandām ` Ze Fri Fei` un ` NEJUUT' SPRIEDZI` par palīdzīgu roku bezcerīgajā situācijā un 1000 karmas punkti jums!
Pusdienlaika pauze tika izmantota tik tuvu esošā knauf punkta apmeklējumam. Sieviešu kārtas rubaks vienatnē, bet ar diviem 7+ vecuma grupas maz-rubakiem. Nemanot punkts pārvēršas ekstrēmā pasākumā, kurā visiem sejas un visi pirksti ir atsaluši līdz asaru plūdiem. Nogāze ir noledojusi un kājās ir zābaki ar dikti plakanu zoli… līdz kokam kaut kā tiek, bet tad saprot, ka augšā bez pieaugušā palīdzības iespējams var arī netikt. Mēģina notēlot, ka izmisuma nav… sirds dauzās un mēģina saprast, vai labāk riskēt un kaut kādā nesaprotamā veidā kāpt augšā vai tomēr nesaprotamā veidā slidināties lejā… visiem par atvieglojumu tiek galā bez fiziskām (bet ar moralām) traumām un sildot mazajiem rubakiem atsalušās rokas un kājas, tipina atpakaļ līdz mīļajam tirkīza betmobilim. Bet še ku re ku…pults nereaģē – vai nu kaut kas atsalis vai beigusies bača… bērnu izmisums dubultojas… par laimi pults tomēr atlec un ātri tiekam arī mājās.
Silti saģērbušies, divatā dodamies vēlā vakara pastaigā… dodamies saldēties uz kontiki un pabērnu… bija auksti… ļoti ļoti…. Ļoti…un vispār, uz strēlēs punkta nebija, jo `strēle` - tā IR strēles veida pilskalna galotne, strēle NAV šoseja blakus Daugavai, kuras malā viltīgi slēpās cipars..lieki teikt, ka līdzi paņemtais optiskais tēmeklis ar 10x palielinājumu (ko līdzi paņemt tika ieteikts mīklā) īsti nenoderēja..
Nu lādes mīkla ir diezgan neparasta (cik nu vispār 7niekā ir kaut kas parasts 😊). Tā ka sākotnējā doma ir sākt ar reālu muzeju un redzēs kas būs.
Bet ja muzejs tiešam būs domāts pārnestā nozīmē, tad toč jameklē kaut kas stiprāks ko uzpīpēt 😊
Jauna diena un lāde joprojām nav vaļā! Kas vairs nav pārsteidzoši, bet gan biedējoši. Dodamies uz muzeju kopa ar bērnu atbalsta grupu, lai piesaistitu mazāk uzmanības. Sākumā kursējam iekšā-ārā bez vērā ņemamiem panākumiem. Ārā joprojām ir sasodīti auksti un nākas atkal un atkal atgriezties telpās, lai arī tur jau viss 100x izskatīts un reāli nekā nav. Pat 2 baltu kravas auto nav, tikai zils forklifts un viens pelēks gruzoviks uz maketa. Ar lielām mokā ieraugām ogļu ciparu kad riņķo jau entais vilcieniņu aplis (atgādinājumam - tādi kursē tikai katru stundu 😉 ).
Noskenējam āra vilcienus no ārpuses, un ar tādām pašām ne-sekmēm arī no apakšas. Tad lēnām mēģinām iekļūt tur kur `normāls tūrists` ar rokas lauzni tikai ārpus darba laika mēģina tikt iekšā. Izrādās, ka vienam vilcienā var tikt iekšā pilnīgi legāli un tad jau punkts krīt ātri. Svarīgākais neuzkrītoši tikt ārā. Vēlāk ierodas pappildspēki un krīt arī audio punkts, bet kurā nevaram saklausīt pareizos skaitļus. Tiek veikts audio ieraksts, lai vēlāk skaitļus varētu izpīpēt. Bet nav video lai saprastu pirms kuras tantes (vai drīzāk meitenes mūsu gados) tie sasodītie baltie gruzoviki ir redzami. Ar mokām izdodas atrast šo pašu video internetā, kur beidzot atrodam gan autofigņu, gan baltos blēžus. Centrāle apstiprina, ka mums ir 75%. Uhh… kaut kāds cerību stariņš iezogas. Ar Sharknado vienojamies, ka turpināsim katrs paša spēkiem un nākamajā dienā atkal tiekamies muzejā. Atstrādājot iekavētās darba stundas pa vakaru un nakti, rodas dažas idejas, kur ceturto punktu varētu meklēt…
Bērni ar bažām jautā vai viņiem atkal būs jābrauc uz muzeju un ir manāmā sajūsmā, ka šoreiz drīkstēs palikt mājās. Cerams diena muzejā neatsās viņu psihē nedzēšamu traumu par muzejiem vai dzelzceļu 😬
FTF 4. diena. Pie ieejas satiekam Melno bedri… atkal pasaldējamies, jo esam klāt nedaudz laicīgāk. Beidzot mūs ielaiž iekšā… esam cerību pilni diezgan ātri tikt pie kārotā 4ā punkta… un… lāde tiek atvērta mūsu degunā priekšā!

Cimdiņš bija viltīgi, ļoti viltīgi, jo vienā brīdī bijām atmetuši visus eksponātus kas zem stikla – nu taču neļautu muzeja cilvēki šitā riskēt un bojāt ekspozīciju.

Lai arī cerējām, tomēr rūgtuma nav. Mums nebija šaubu, ka Melnā Bedre bija to pelnījuši! Apsveicam!

PS Par episkāko šī laukuma bildi - BK zīmīte "karsts" nemaz nesilda... jo aukstums stindzina visas malas...
PSS Rubaki parādīja ka pēc saviem ieskatiem spēj karaļvalsti pārvērst par parlamentāru republiku vai teokrātisku anarhiju . Zālē ir spēks 💪

Kad tika izziņots, ka laukums atvērsies līdz ar gadu miju, bija pilnīgi skaidrs, ka šis būs veids, kā jauno gadu gribam sagaidīt. Komandas sastāvā uz pusnakti esam pieci, divi no mums nekad nav dzirdējuši par 7nieku un, pulkstenim tuvojoties 12.00, bumbierīši tiek apmācīti par to, kādas mīklas ir bijušas citos laukumos, kā izskatās BK logo un kā izskatās cipari, kad tos atrod laukumā (labi, ka ir neliela bilžu galerija ar ierastajiem un arī interesantākajiem veidoliem).
Pulkstenis sit 12.00, skan himna, atveras mīklas.

Pirmā krīt "Kravas pagalms", jo viens no mums jautā vai stikla metropole nav Skanstē un kāds cits uzreiz zina, kas tie par aklajiem. Tikmēr mūsu komandas bumbierīši ir izpīpējuši kurš vilciena sliežu maršruts ir redzams Babilonas bildē. Liekas, ka uzreiz zinām arī, kur meklēt pabērnu.. jo Mežaparkā taču ir bijušais bērnu dzelzceļš, un tur tak viss ir nojaukts un mīklas teksts labi atbilstot. Izdomājam, ka ar trīs mīklām pietiek, pārējo, kā savu jaunā gada veiksmi, zīlēsim mašīnā. Brauksim.

Izbraukšana jau ir brīdis, kurā no pieciem rubakiem kļūstam par fantastisko četrinieku, jo viens komandas biedrs tomēr saprot, ka jūtas pārāk slims, lai ietu naktī tumsā ārā (veselība pirmajā vietā). Aizbraucām pie aklajiem, tikai pēc pirmās pastaigas pa tuvējo pagalmu izlasām vēlreiz un saprotam, ka jāiet dziļāk, punkts rokā. Te pēc savas jaungada ballītes pievienojas cits piektais rubaks. Entuziasma pilni braucam uz Mežaparku, likās, ka arī zinām, kur tur ir nogāzušies koki, tikai klejojot pa mežu saprotam, ka vispār jau tur ir daudz priedes un bildē ir lapu koki. Ietiepīgākais rubaks ir izgājis visu vilciena maršrutu līdz galam, dzird vīriešu balsis, kāds no daudzstāvenes spīdina pretī lukturīti, tāpēc maza rīta rosme skrējienā pa mežu tumsā, atpakaļ drošībā.

Braucam uz Babilonu, pirmajā rāvienā nepareiza lokācija. Mazs pitstops Juglas Circle-K, ir jau četri naktī, mums pievienojas komandas sestais rubaks, kas jauno gadu sagaidīja Jēkabpilī. Jaunu asiņu pievienošana palīdzēja saprast īsto Babilonas lokāciju un punkts rokā. Tikmēr saprotam arī, kur jābrauc meklēt Netīrās Cilpas. Viens no bumbierīšiem paliek mašīnā, bet pārējiem punkts bez liekas staigāšanas apkārt atdodas. Turpat vēl kādu labu brīdi mašīnā mēģinām izpīpēt pārējās mīklas. Viegli nevedas, puse komandas kapitulē un dodas mājās, siltumā un migās.

Komandā paliek trīs izturīgākie rubaki, izdomājam, kur meklēt Netīros enģeļus, plkst. 6.30 mums ir četri punkti. Labs sākums!

Labais sākums bija tikai sākums. Ap plkst. 11.00 esam pie Bābelīša ezera, divi no mums paliek mašīnā gulēt un komandas lielākais entuziasts dodas skaistā 1. janvāra rīta pastaigā, kurā var satikt tikai suņus, kas staidzina savus saimniekus. Pabērns netiek atrasts. Diena iet un mēs meklējam punktus visās nepareizajās vietās. Krītas kopējā morāle, tikai vienam no mums ir neizsmeļamas entuziasma rezerves, bet ar to nepietiek, Melnā bedre atver lādes mīklu. Mums tikmēr pirmās 4 mīklas ir kritušas pirmo 6,5h laikā, bet atlikušās 12 stundas esam vien izveduši sevi ekskursijā pa parkiem, mežiem, kalniem, ezeriem, purviem, salām un kurtiknē bez rezultātiem 🙈, bet ar godu nostaigātiem 20km. Nolemjam, ka ir vajadzīga atpūta, jo nākamajā dienā darbs. Tajā vakarā domājām, ka pabeigsim 2. janvārī pēc darba, kad būs visi hinti vaļā. Laiks iet un hintu nav. Mūsu trīs neatrisinātie cietie riekstiņi neļauj domāt par neko citu. Katrai mīklai izdomājām pa variantam un 2. janvāra vakarā, šoreiz divatā, maucam vēlreiz laukumā. No mūsu trīs, pareizi bijām izdomājuši tikai to, kur meklēt benzīngalvas.

Šeit vēlreiz milzu pateicība Arnim no #GanJauSanāks par to, ka tajā vakarā pasniedza mums palīdzīgu roku! ❤️

Piebraucot Benzīngalvu Lunaparkā iztraucējām mīlniekus mašīnā. Sajutāmies nedaudz slikti, jo viņi pārbrauca uz nākamo laukumiņu, bet mūsu lukturiem izgaismotais ceļš jau atkal veda viņu virzienā. Cik no visiem rubakiem līdz virsotnei gāja kā normāli cilvēki un cik rāpoja četrāpus pa stāvāko sienu? Mēs, protams, pie tiem rāpotājiem. 😄

Kad ieradāmies Kon-Tiki, tur jau bija 3 citas mašīnas un daudzi staigājoši lukturīši. Izkāpām, sapakojāmies aukstumam, sākām doties virzienā, kur visi staigā "pa zemes strēli", satikām SUPus, kas jau devās prom atraduši, pārmijām pāris vārdus un devāmies tālāk. Mūsu "ērgļa acs" konstatēja, ka nav kārtīgi ieslēgts lukturītis, ieslēdza, paskatījās kokos, paspēra pāris soļus un telefonā ievadīja atrasto ciparu. Devāmies prom, atstājot pārējos cītīgi pētām visus kokus. Veiksmīgi. Tik pat veiksmīgi arī otrajā piegājienā atradām to nelaimīgo pabērnu.

Lāde. Izlikties par parastu mirstīgo bija interesanti, nez vai bez šī pasākuma mūs ceļi būtu veduši uz Dzelzceļa muzeju. Uz muzeju, kā pilnu darba dienu, sataisās mūsu komandas entuziastiskākais rubaks, par laimi arī tas, kuram visgaišākās acis. Vienas darba dienas laikā ir atrasti trīs cipari. SUP eRīgie piedāvā samainīties skaitļiem, jo mums ir visi, kuri iekšā, un viņiem tas, kas atrodams ārā. Sarunājām, ka šo varam darīt, ja pirms mums krīt FTF, līdz tam vēl visi paši saviem spēkiem.

Pirms Melnās Bedres līdz lādei tikt nepaspējām, jo bijām pārāk pieklājīgi mirstīgie. Kurš to būtu domājis, ka normāls muzeja apmeklētājs tomēr bāž galvu krāsnī? 😄 Mēs tikai ar actiņām… 👀

Paldies Centrālei! Šis bija liels emociju virpulis un bīnišķīgs pirmais mēģinājums, piedaloties FTF skrējienā. Paldies arī pārējiem draudzīgajiem rubakiem, bija prieks tik daudzus no jums satikt ne tikai zāles palīdzības čatā.

Kad braucām savos pirmajos 7niekos, smējāmies, ka "īstā lāde ir draugi, ko ieguvi pa ceļam", ar šo novēlējumu arī tiekamies nākamajos laukumos! ✨

*Attēlā mūsu sajūtas šī piedzīvojuma laikā .

🍅🙆🏻‍♂️
18.mēneši pavadīti šajā melnajā zampas podā kur vieni prieki un izklaides un neguletās naktis tikai 5dienas vakarā.
Bet sejā neviltots prieks kad dzirdam ka 7nieks is back.
Tad nu gaida pusnakti lai var sākt rubīt.
00:00 babāc un 7nieks vairs nav zaķèns tāds.

Babilona it kā ir nojauta kur varētu būt,jo ar moci liekas ka esmu tur bijis pāris reizes bet otrs biedrs saka ka vajadzètu būt kkam ar kādu parku un atrod vēl interneta dzīlēs ka Kraskā agrāk gribēja būvēt Babilonas dàrzu. Šo iesaldējam. Bet nu dienas laikā pārbaudu savu pirmo versiju un tad jau ātri busu zem tilta un 5min un punkts rokā.

Pastaigu ministrija🙈 laikam jau nevajadzētu nekko rakstīt bet ok…pirmās domas bija kkas ar TEC-1 vai Latvenergo bet domas aizpeldēja kā balti gubu mākoņi kad atradām rakstu par Šķirotavas rajona pabērniem🙈 un galvenais ka dzelzceļš tur pat blakus. Tad nu 3-4h izstaigāju visus pakšus,krumus un atkritumu kaudzes,bonusā no viena suņa vajadzèja pabaidties bet bija sagatvots koks ar ko aizstāvēties. Bet skati tur diezgan episki arī jau nolīdzinātaie pāris ha gabals kurš atgādina karjeru. Un tad jau ātrā sapulce un punkts tiek atrasts raitā solitī ar 👀🐱.

Benzīngalva šis uzreiz bija skaidrs,jo arî ar moci biju bijis virsotnè un Knaufiņu nevar sajaukt nearko citu. Labi ka mana sarkanà raķete izturèja,jo piebraucu dizgan tuvu. Kalnā augšā,silts,karsts…fak nu kapēc tajā koka mājiņā nav??? Tad nodomāju nedaudz noiet pa slīpumiņu un ir, trose galīg nepalīdzēja, viņu vispār nepamaniju.

Netīrā cilpa long story short…
Visi no Torņkalna,bet īsti gaiļa nekur nav,pofig maucu. Izstaigāta stacijas apkārtne,trīs tiltu apakšas bet nekā. Nu davai tad uz Gaujas ielu bet tur ar nekà un IG pavîd ka Ansis pa Provodņiku fočējies, tad nu piebraucu un gailis ar priekšā, pāris miņkas un punkts rokā.

Eņģeļus anulēja pirms ieradāmies😅 tur bija doma par cietumniekiem tapēc skatījāmies pārejas tajà galā.

Kon tiki visssssss slikti bet dienas beigās visi priecīgi un punkts rokā ar 👀🐱 palīdzību.

Kravas pagalms🤯ZB vieta skaidra gandrīz uzreiz, par stikla metrapoli un purvu. Pat aklos sazīmējam. Pie aklajiem vārti bet nav 3stūru. Tad uz priekšu vēl ir un kkādi kalniņi apstājos pie mirgojošās laternas kas varētu būt atspūlgs, tur būvdarbu zīme ar 7 3stūriem plus viens 3stūris uz otras sienas un uzīmēti 2 burkāni kas arī loģiski ir 3stūris. Trîs stunds te novazājamies un tad izdomāju no Intercar puses piebraukt un tad jau skaidrs. Satikām 🕳️ kas,ko,kā… vēl pēdējo reizi uzmetāt skatu no augšas?
Šits bija mūsu pirmais pumkts ko paņèmām ap 10tiem rītā un tālāk vienītī braukāju pa pārèjiem punktiem.

Lāāādēēē…. Ko jāatpūšas,jānomazgājas wtf. Pirmais bija prātā Provodņiks bet Dzelzceļa muzejs sirdīj tuvāks, jo pēc mīklām likās ka dzelzceļš visur tuvumā😂
Un bam plkst. 10 un kkāds minūtes un muzeju gāž riņķī rubaki😂 pavīd vēl Karaļvalts karaļa seja😂 Smagie ir,iekrāvēja ir bet sieviete nesauc skaitļus….. bet cipars iekrīt acīs. Tālāk pie kurpniekiem un jābrauc uz darbu. Nākamā diena, rubaki tik paliek vairāk. Apsildijies esmu,nekas acīs nekrīt un ento reizi eju pie L sērijas 0312 krāsns. Fak es tak apmeklētājs un galvu iekšā nebāzīs. Tā arī bija kļūda. Tad ātra koferu safočēšana un mājās,jo muzejs veras ciet.
Ceturtdiena, ierodos muzejā un lāde jau vaļā, tad nu paņemu krāsni un skaistā spēle galā.

PB 41h negulēta😜

Paldies,par laukumu! Paldies,satiktajām komandām! Tiekamies!!!!!!

🔪🦄

“ĀĀĀĀĀĀĀĀ!!!!!!!”, Šļepkavu čatiņš uzsprāgst 29. decembrī. BK7 ir atgriezies.
Jaungada plāns gan ir jau gatavs un negrozāms, tomēr “1. janvārī minam mīklas” ierosinājums gūst zināmu atsaucību. Uz FTF citu reizi, jāsamierinās.

—

Kad pirmdienas vakarā viss laukums jau noslaucīts, pie darba beidzot ķeramies arī paši. Karaļvalstī izmisums sit augstu vilni, viegli nebūs. Silts dzēriens un aiziet rakt internetus.

Lunaparks krīt pirmais ar 100%, jo paši benzīngalvas. Visas taciņas zināmas no galvas un attēlā rūpīgi noslēptās ražotnes kontūras pārāk labi atpazīstamas, lai izskatītu jebkādus citus variantus.
Ieslēdzot dedukciju un izpētot (ne)elektrovilcienu maršrutus, nākamā atrodas Babilona. Šaubu ēnas dzēš mazais dzeltenais vīriņš un divi punkti teorētiski jau kabatā.
Sarķenes virziens, purvs un stikla metropole iekustina geokešinga pieredzes šūnas un pagalma gulšņu kaudze pievienojas sarakstam ar 95% pārliecību.
Lai gan dīvainie nelegālo vielu kodi un dziesmas vārdi centās aizvest neceļos, tomēr šeit nostrādā insaider info par Centrāles gaitām un ātrs google-fu. Par gaiteni nolemts, ka to tad klātienē skatīsies, bet arī Cilpas nopelna lielu zaļu ķeksi.

Pa to laiku, kamēr pirmās četras mīklas krīt kā mušas -10 grādu salā, anulējas Eņģeļi un pat nesākam tos meklēt. Ir aizdomas, ka uz šo būtu smagi uzkārušies pat par spīti “jāiet klāt no Daugavas puses” norādei karaļvalsts čatā.
Ar pabērnu it kā iet mazliet piņķerīgāk, bet īstā krāsns atrodas uzreiz. Tiek sameklēti pelnu lauki (turpmāk tekstā: plaušas) un uzbērums, kas iet uz tiem augšā pie Ķīšezera. Gan jau būs. Veļu celiņš? Nē, neesam dzirdējuši.
Plosts virtuāli aizved neceļos uz abām Rīgas nomalēm. Tām, kas Priedaine un vēl kaut kas tur pretējā pusē bija. “Ne kā Latvijā” pat piespiež atvērt ļoti nodevīgu topošā maršruta plānojuma bildi, bet mentālā kapacitāte vai siltā dzēriena daudzums kaut kā neļauj salikt bildi kopā līdz galam.

—

Nākamais rīts nes pārsteigumu, lāde nav kritusi. Tā nemēdz būt. Ātri tiek anulēta kapitālisma celšana un braucam pēc savas ciešanu devas laukumā.

Pagalms vietā, bet apkārt mugleri ar sunīšiem un ar torņa apmeklējumu negribās piesaistīt lieku uzmanību. Pēc neilgas kāpelēšanas pa čupu nolemjam atgriezties šeit tumsā, lai vispirms ieraudzītu atspīdumu, kuru gaismā nevaram saskatīt. Kurš gan varēja paredzēt, ka šis lēmums būs tālāko panākumu atslēga un jaunu, skaistu draudzību sākums?

Pie gaiļa tiek izspēlēta taktiskā “mašīnā siltāk, varam jau pabraukt” kārts un pavisam ātri sētas faktūra saliek īsto bildi. Park&grab.

Pēc iepriekš atliktā maršruta turpinām pie Pabērna. Bedrainais ceļs Viskaļu pusē vieš augstas cerības un dodamies pastaigā ap “plaušām” pie Ķīšezera. Vispirms ap vienu, pēc tam arī ap otru, kur lielāki džungļi. Un tad paņemam vēl vienu līkumiņu līdz garāžām, kas tuvāk kapiem. Kaut kādi koki ir, bet īstais nav. Nekas, vēl agrs, varam braukt pakaļ citiem punktiem un domāsim vēlāk.

Babilona bez pārsteigumiem un vilciena, vien prasīja nelielu laika ieguldījumu. Ar mūsu transportu tiekam noparkoties burtiski zem īstā skaitļa. Māksla daudz un smuki, PPS + FP, ieteiktu draugiem.

Laižam uz Lunaparku. Tā kā pašiem ir traktors, tad velniņš dīda pamēģināt uzbraukt līdz pašai virsotnei, bet nolemjam neriskēt ar ilgu rakšanos un stāvo klinti pieveicam ar K2 tupeļmotoriem. Kādu brīdi iet diezgan karsti, uzrāpjamies 2x arī tur, kur nekā nav. Apgaitā tiek uzlasīta svaiga zewa softis paciņa, kurai vēl līdz šai baltai dienai nav pieteicies īpašnieks. Kad paliek pavisam drūmi, nolemjam pakāpt zemāk, lai tiktu augstāk un gatavs.

Jau klāt vakars un iesāktais jāpabeidz - braucam atpakaļ uz Pagalmu. Pieripojam reizē ar Dīvāna Ekspertiem, atrodam meklēto divos dažādos veidos un draudzīgi apmaināmies ar noderīgiem hintiem. Uzzinot nianses par Kon-Tiki valdošajiem laikapstākļiem, pirmā reakcija ir “KĀDS SAKARS?!” un tad atceramies savu nedadomāto jaunā maršruta plānojumu. D'oh.

Diemžēl Pabērna sakarā notikušās sapulces nopludinātais protokols mūsu kartei pievieno arī Baložus. Tur arī pavadām savu stundu laika uzmundrinoši atsvaidzinošā pastaigā, līdz izmisuma robežai novedot ne tikai paši sevi, bet arī lukturīšus.

21:30. Izskan ierosinājums mest mieru un turpināt citā dienā. Bet Kon-Tiki taču tepat vien ir! Pa ceļam tiekam virtuāli savienoti ar #GanJauSanāks centrāli, kas apstiprina mūsu sākotnējo minējumu par TEC-1, pievērš uzmanību veļu celiņam un izsaka līdzjūtību par Baložiem.

Pie Kon-Tiki tāda ballīte, ka arī kājām ejot jāievēro CSN, lai nenotiktu sadursme. Pēc ilgām mokām tumsā pareizajā leņķī iezīmējas zaigojoši punktiņi un kāpjam ārā no saldētavas reizē ar vēl vismaz 2 citām komandām.

Finālā Pabērns krīt gandrīz tik pat ātri, cik Cilpas un nu arī mums top skaidrs, kur plānojas Rubas ballīte.

—

5 stundas muzejā. Godīgi, apnika un gribējās braukt slidot. Aizbraucām, bet kur slidot neatradām. Brauksim tagad brīvdienās. Slidot, nevis uz muzeju. Uz muzeju nebrauksim. Brauksim slidot kaut kur tālu prom no muzeja.

Vagoniņš ātri iekrita acīs un skaitāmpantiņu arī atrast nebija problēmu. Problēma bija saprast, ko tieši un cik daudz skaitīt - šo atrisinājām vakarā, mājās. Te paldies #TāNevarBūt, kas pa saviem kanāliem dabūja hintus, pie kuriem mēs, Rubas pastarīši, netiekam.

Tā kā mēs zinām, ka BK7 leģendām ticēt nedrīkst, tad izdomājām savu teoriju: ja ir skaidri uzrakstīts, ka hints ir tikai par vienu skaitli, tad tas nozīmē, ka patiesībā tas ir par visiem četriem! Diemžēl divu baltu smago mašīnu un autoiekrāvēja meklējumi nevainagojās ar panākumiem līdz brīdim, kad video stopkadrā tos beidzot pamanījām un atcēlām iepriekš minēto teoriju. D'oh.

Vakars, muzejs ciet. Lāde nav kritusi.
Tikmēr Sharknado ir tikuši pie 3 skaitļiem, no kuriem visi 3 ir iekšā. Un klīst baumas, ka viens esot ārā. Atgriežamies pie sērijas apraksta un lobam ārā detaļas: pēdējā ķega, luksofori, rozetes, koferis, ogļu krāsns… Ja jau ir versijas, tad būs jābrauc vēlreiz uz muzeju.

“Nēēēēē, es negribu uz muzeju………”

—

10:00, esam pie muzeja. Viens apstaigā vilcienus, otrs iekšā pēta rozetes un luksoforus.
Krīt lāde. Sasperamies vēl pēdējās divas norādes un ejam pakasīt Pērļukam ausis. Sestie.

Skaidrs, ka pa nakti ir notikusi kritiska hintu apmaiņa, bet šoreiz tas nav nekāds pārsteigums. Draudzība neuzvarēja, bet draudzība neļāva biedriem nosalt līdz nāvei.

Sirdī kripucītis rūgtuma, daudz siltuma un milzīgs atvieglojums. Besī līdz kaulam. Ar nepacietību gaidām nākamo.

* Attēlā: abstrakta mūsu aptuvenā pārvietošanās maršruta vizualizācija

Pamācība kā norakt sevi no līderiem! :(

Ļoti gribējās piedalīties, tā kā savācām visus iespējamos entuziastus, kuru nebija daudz.

Ieraugot mīklas un saņemot ziņu no centrāles, ka komandām ir būts 5/7 lokacijām, bet mums tajā laikā nekrīt neveina mīkla… Nejūtot spriedzi, līdz 5:00 mums izdevās atrisinātas 2 mīklas un 2 mīklas ir 50/50 variants. Uzrakstījām arī instagram’ā grafiti autoram, cerot uz to, ka viņš laicīgi atbildes. Pārejas mīklas centīsimies atminēt pa ceļam, vai varbūt draugi līdz tam laikam būs pamodušies un palīdzēs.

BABILONAS GRAFITI DĀRZI
2 min un skaitlis pie mums, paldies džekam, kurš ar zipspuldzi nobildeja skaitli, un mums nebija visur jāložņā . ;D

BENZĪNGALVU LUNAPARKS
Atkal paldies komandai, kura atrāda un tad gaidījām rindu, lai uzkāpt un dabūt vērtību.

NETĪRO EŅĢEĻU SACELŠANĀS
Dabūjam no vietējiem par to, ka te staigājam. Vispirms tie pajautāja, vai atradām to, ko meklējam, tad teica, lai pasakām priekšniekam, ka nedrīkst likt punktus pie dzelzceļa, jo mēs esam jau kādi 15tie te.

KRAVAS PAGALMS
Komandasbiedri bija skeptiski, ka vieta ir īsta. Bet paldies @Jenotiem par posmu, kur viens no punktiem bija neredzīgo stabiņi, šaubu nebija, ka jāmeklē Skanstes rajonā. Satelītā atradām random saliktus baļķus, braucam tur. Pēc pieredzes uzreiz zinājām, ka būs kkur jākāpj, tuvākais tornis, no apakšas plāksnīti neredzam, pofig kāpjam augšā, un skaitlis jau pie mums.

Plkst.9-10. Aizvedam vienu komandasbiedru uz mājām.
Turpinām tālāk. Pamostas draugi un saka, ka NETĪRAS CILPAS ir Provodniks. Bija tāda ideja, bet atmetām šo ideju, jo Provodnikā atradām citu šī mākslinieka darbu. Divi darbi vienā punktā? Labi, braucam pārbaudīt. Nedaudz pastaigājamies, skaitlis pie mums.

Centrāle uzraksta, ka esam favorīti, motivācijas un entuziasma pieplūdums neļauj atpūsties. Braucam tālāk, bet nav ideju kur jābrauc.

Uzrakstījām visiem iespējamiem draugiem, mammām un paziņam, lai palīdz ar Kon-Tiki un Ministriju, ideju vispār nullle. Aizbraucam Mangaļsalā uz kafejnīcu “Miers”, jo “ieēst izmisumu ar lielam karotēm”, pajautājām vietējiem, mums uzreiz pateica, ka te nav nekā tāda, kas attēlots mīklas bildē, ka mums jābrauc meklējumos citur.

5-6h sēdējām mašīnā, mēģinājām kko sameklēt, bet bez rezultāta. Problēma tajā, ka pat ideju nav, kur aizbraukt.

Aizbraucam mājās, domājam, ka lāde drīz krītis, tad jau redzēsim hintus un viss. Paralēlie lasījām čatu un cerējām tomēr atrast Ministirju un Kon-tiki. Lāde vēl nav vaļā, nu, tā ir zīme, ka jābrauc atkal medībās.

Nav ko zaudēt, pajautāju hintu. Necerēju uz atsaucību, un pēkšņi divas komandas atsūta hintus. Nereāls pārsteigums. Lāde nav vēl atrasta un komandas dalas ar hintiem... Bet kamēr dod, tikmēr jāņem.

Plkst. 2:00 esam atpakaļ spēlē. Temperatūras kritums no -3’C uz -13’C ļoti labi jūtams. Ārā atrasties vispār negribas. Atbraucam pie TEC-1, koku tumsā neatradām. Izrādas viena komanda arī vēl ir meklējumos, sarakstījāmies, aizbraucam uz nepareizo dzelzceļa tiltu, nosalam, neko neatradām. Labi, atstājam MINISTRIJU labākajiem laikiem.

Braucam uz KON-TIKI.
Kkas atspīd kokā, cerējām, kā plāksnīte, easy game, bet nē, tā bija tikai stikla pudele starp koka zariem. Nosalam, zvanam mūsu nakts pastaigas biedriem, lūdzam palīdzību. Arī neticējām, ka mums tik viegli palīdzēs, bet paldies, ka izglābāt mums no apsaldējuma.

Ap 7:00 esam mājās, tas ir vēlāk nekā bijām plānojuši. Cerējām, kamēr visi guļ, dabūt lādi pa naktī, bet trūkst viens skaitlis. Uztaisījām Excel failī ar iespējamiem variantiem, viens rubaks gulēja, jo 9:00 bija jābūt universitātè, otrs tajā laikā izmēģināja 50% no, mūsuprāt, iespējamiem kombinācijās variantiem, bet veiksme nebija mūsu pusē. Tad plkst.9:00 samainījāmies vietām.
Ap plkst.11-12. sapratām, ka vieglāk sameklēt skaitli nekā mēģināt uzminēt to. Nu, ko, sākas 3.raunds, bet nevarot sazvanīt komandasbiedru, pieņemu lēmumu vientulībā doties pēc MINISTRIJAS. Apbraucot to TEC-1 vairākas reizes, neieraugot vajadzīgo koku uzprasīju hinta devējiem vēl hintu, ta 2h mani mēģināja ar hintiem aizvest līdz kokam, bet smadzenes šūnas atteicās strādāt, arī atteicās ņemt pretī un apstrādāt hintus. Tas turpinājās līdz brīdim, kamēr otrajā telefona pusē nesaprata, ka esmu bezcerīga un nenorādīja man ceļu. Paldies par pacietību palīgam!

Atvērām lādēs mīklu, 1h līdz muzejs ir ciet, komandasbiedrs 9h neatbild, laikam vēl rehabilitējas. Nu, ko, jābrauc rīt!

Starp darbu un nodarbībām visu laiku pavadījām muzejā, ka viens skaitlis ir uz maketā, tas bija skaidrs. Knapi pamanījām, vilciens ļoti ātri brauca un tik pilnu muzeju nekad neredzējām.
No mīklas izspriedam un atradam otro. Ir 50%, kamēr pārējiem jau pa 75%.
Sadzirdējam, ka kāda komanda čukstus saka, ka skaitlis ir ārā. Nav laika, jāskrien mācīties. Atkal 1h līdz muzejs būs ciet, ātri skrienam atkal uz muzeju, cerot, ieķert kādu vērtību. Esam ārā vilcienā pie krāsns, iebāžam galvu, nav nekā. Izstaigājām visu teritoriju, nekā. Uz cimdiņiem arī skatījāmies, bet redzes problēmas vai veiksmes trūkums, nezinām…

Nu, nākamajā dienā jūs jau visu zināt, lāde krīta ļoti ātri, atveras hinti, un redzot, cik tuvu mēs bijām nedaudz sabēdājāmies, jo visur skatījāmies, bet nepamanījām. Bet veiksmi jānopelna, laikam, pagaidam neesam bijuši to pelnījusi. Bet vismaz mūsu likme uzvarēja.
Un paldies visiem par palīdzību, tiešām kaut kāda pārāk draudzīga epizode sanāca. 🫶🏽

🌃🐾

31. Decembris. 23:58. Āgenskalns.
Pašauts vaļā šampis un tiek gatavota mājaslapa F5 spiedienam. Uz galda starp laptopu lādētāju blokiem un pagarinātājiem stāv mežezers, siers, kafija un viena masīva, trekna svētku rulete. Gaiss smaržo pēc burbuļiem. Podiņkrāsns kuras.
1. janvāris
Pirmajā acu uzmetienā neviena mīkla nerada nekādas pozitīvas sajūtas.
Stundas rit, bet mīklas nāk gausi. Pirmā tiek atrasta BABILONA, pēc tā, ka siguldas līnija ir vienīgā dīzeļniece Rīgā. Tālāk arī uz zemes tiek nosēdināti NETĪRIE ENĢEĻI, tīri paņemot uz masu visas dzelzceļa līnijas satelītā un atrodot pareiza platuma/konfigurācijas gumijas bloku pāreju pār sliedēm. Tā, nu talāk paliek mīklas kur jādomā, ko nevar prosta brute-forcot 😀 ar tām mums parasti grūtāk.

PASTAIGU MINISTRIJA. Sākumā šaubamies, bet tad paliek diezgan skaidrs, kas ir brālīgā saime, un kur top gaisma un siltums. Runa par TEC-1 un sliedēm, kur vadāja kūdru.., Tātad jāmeklē pie tilta un pastaigu takas no tās līdz kūdras laukiem.

KON-TIKIi ir 100% zaķusala. Kāpēc?
1) Apsargāts sliežu šķērsojums (nelien, nekāp, dabūsi ar mietu)
2) Šaura zemes strēle, kur staigāt turp/atpakaļ
3) Drīz būs kā ne-Latvijā (skatīt apbūves plānus starp salu tiltu un TV torni)
4)Un citējot interneta avotus: “Teika stāsta, ka plostnieki piestājuši pie neapdzīvotas salas un kurinājuši ugunskuru. Aizdegusies zāle un pāri tai sākuši lekt zaķi, un tā arī radies nosaukums Zaķusala.”
4.1) Plosts ar ko ceļoja pāri klusajam okeānam.
5) Kartēs gan atbilstošu vietu nemanam, bet uz vietas jau viss vienmēr izskatās citādāk.

KRAVAS PAGALMS. Skaidrs, ka skanstē, bet atliek tikai meklēt uz vietas, jo satelīti un interneti betona gulšņu esamību neapstiprina.

NETĪRĀS CILPAS: 404
BENZĪNGALVAS: 404

Tad nu pulkstenis sit 04:00 un pietieks te dirnēt, jo sāk jau nākt miegs. LAIKS DOTIES.
Sākam ar 20 minūšu pieturu zaķusalā, lai saprastu, ka ģeniālā doma par KONTIKI mīklu ir kaut kāda 12 IQ kļūda.

Tālāk braucam uz ENĢEĻIEM rumbulā, tur ir park&grab lieki netraucējot saimniekus. 1/7.
Tālāk tiek bubināts pa apvadceļu Baltezera virzienā, kur piebraucot arī tiek saņemts park&grab, uz haļavu. Pirmais kontakts ar citām komandām, dodoties jau atceļā. 2/7.
Tālāk braucam uz Juglas veco dzelzceļa tiltu. Izkāpjam ārā kaut kādā anomālijā. Gaiss ap -10, sajūtu temperatūra -20. Pavadam te apmēram stundu izstaigājot visas ceļmalas, kur izgāzušies koki, starp dzelzceļa tiltu un kūdras lauku, bet nesekmīgi. Nosalušu degunu un citām galējām ekstremitātēm atgriežamies auto, lai sasildītos. Ok te nav, bāc kur tad? Vajadzēja būt pie tilta.

Atmetam uz kādu laiku domas par TEC sliedēm, un braucam uz skanstes neredzīgo instalāciju, no kuras arī neko prātīgu nesaskatām. Pulkstenis jau 08:00 un visādi normiji jau sāk mosties un iet skriet rīta skrējienus. Tikmēr mašīnā bez nomoda pazīmēm ir 1 rubaks, šoferis un pārējie 3 cīnās ar miegu, tāpēc produktivitātes vārdā lemjam atgriezties bāzēs pagulēt ar 2/7 punktiem rokā. Miegs 1:0 Rubaki.

09:00 - 15:00. Miegs. Daļa rubaku mostas tikai tiklīdz ir norietējusi saule. Sanāk, ka ieteleportējies atpakaļ naktī, neredzot dienasgaismu. Barojot iekšā trijos pēcpusdienā rīta kafiju, ar svaigu galvu pārlasām mīklas un relatīvi ātri nonākam, pie tā, ka CILPA ir provodņikā, KONTIKI ir Daugmalē. Un ka PASTAIGĀM ir jāpārbauda atlikušie sliežu posmi (doh)

Tiek pārkomplektēti rubaki jaunos sastāvos un startējam KONTIKI virzienā. 105% holods. Tumšs, cilvēku nav. Legāli staigājam apkārt. Kājas uz ceļa, bet acis laikam kaut kur, kur saule neiespīd. Punkts nenāk rokā jau stundu. Planktoni atbrauc, tad aizbrauc. Ko?
7. Elements atbrauc jau pa otram lāgam. Un īsi pēc tam punktu netīšām notveram. Labs noformējums. Ievietojams kastītē ar tiem pārējiem kurus naktī nevar saskatīt. Atpakaļ uz mašīnu. Beņķa apsilde uz max un pilnā čībā braucam uz NETĪRAJĀM CILPĀM. 3/7.

CILPAS paņemam ātri un nesāpīgi, lai jau precīzi piebrauktu uz rubaku sapulci un klases bildi. Forši redzēt visus vienkopus sejās kaut uz pāris minūtēm. Nododam visu info par TEC1 ko zinām, cerībā gūt kaut ko pretīm par benzīngalvām, kuras mums stāv 404 statusā. Tas nenotiek, bet neko darīt, galvenais, ka MB nav vienīgie, kas cīnās par lādi. Komandas pašķīst pa tačkām un garneles dodas uzlasīt turpat esošo KRAVAS PAGALMU.
Pēc kādām 45 minūtēm kopā ar @pandacrew un palīdzības no @7elements un @TumsasZvēri tiekam pie idejas, ka gulšņos nebūs, nav vērts. 5/7.

Tālāk saņemam saucienu pēc palīdzības no @TumsasZvēri par to, kur meklēt Kontiki uz vietas, pretī saņemot datus par MOTORGALVU virzienu. NICE! Karjers it is.
Ātrs lidojums turp, kāpiens kalnā un pēc ilgas KARSTS, KARSTS mocīšanas tiek ieslēgts saprāts, ka tas svešķermenis kokā nav kaut kāds kārtējais geocache. Punkts pēc ekstrēma manevra tiek savākts. 6/7

Tālāk laukumā īslaicīgi tiek atstāti divi rubaki, kas cenšas presēt veļu ceļu. Tiek saņemtas ziņas, ka citas komandas nupat savākušas lādes mīklu. Rubaki tikmēr mēģina dažādos veidos iebraukt uz sliežu ceļiem, lai nosegtu visu posmu. Pirmais grieziens virsū sliežu ceļam - iegriežam pie nogāzta/apzāģēta koka, kur nav pietiekami vietas, lai izbrauktu cauri nesaskrāpējot auto (šī bija īstā pastaigu ministrijas vieta). Ok metam riņķī, varbūt no otras puses (patiess 12 IQ moments). No otras puses smilšu čupa priekšā. Ok mēģinām citu posmu tālāk. Iebraucam tādā ledainā, bedrainā misenē, ka zemais auto jāgriež riņķī. Šī manevra brīdī auto ieslīd konkrētā ledus bedrē, un priekšpiedziņa saka, ka nebūs, riteņi spolē. Zem riepām tiek mesti zari, lapas, krūmi un lamuvārdi. Jebkas, kas varētu radīt saķeri. 45 minūtes te mokamies, līdz kā gaisma tuneļa galā iemirdzas @ganjausanaks Sarkanais-busiņ-tanks, kas mierīgu garu paņem šo ceļu un 3 kungi bez lielām piepūlēm izceļ auto atpakaļ ierindā. Paldies!

Seko 1h30min braukāšana kopā ar @ganjausanāks ar kļūdainu hintu no @tomatupadusites lai nobraukātu nenosakāmi daudz km un smadzeņu šūnas 50m attālumā no Pastaigu ministrijas (pārbrauktuvei otrā pusē, bābelīša virzienā no koka). Pienāk pusnakts un tomēr iedomājamies, ka moš te nav un jāpačeko blakus ceļam otrā pusē. IR 7/7. ****** Fuck, mēs te jau bijām. Vajadzētu šito koku ar Javelin uzspridzināt. Anyway, jāver vaļā lāde.

LĀDE.
Esam kaut kur pie Bābelīša, pulkstens ir 00:45 un muzejs veras vaļā pēc 9h, darbā jābūt pēc 8h. Situācija nav optimāla, labi šo problēmu risināsim no rīta.

Tālāk jau long story short statistikas griezumā par to kā gāja muzejā:
1) Muzejā pavadīta 21 cilvēkstunda
2) Biļetēs un kafijās iztērēti 44 EUR
3) Vilcienu maketa šovu individuāli noskatījāmies 9.5 reizes
4) Saņemti aizrādījumi no priekšnieka par prombūtni darba laikā: 1

Rezultātā bez hintiem tikām pie maketa un pie videofilmas punktiem. Tālāk jau nebijām gana acīgi un neiebāzām galvu pietiekami dziļi krāsnī, lai saskatītu to, ko vajag!

Paldies par laukumu!
Apsveicam MB & co ar svinīgu hintu atvēršanu. Nevar svinēt jauno gadu tik ilgi. Baigi labi, ka noslēdzāt! Bet gaidām jau nākošo.

P.S. Cimdiņu punkts ir 11/10, tāpat arī Maketa punkts 10/10.
R.I.P. Totalizātora balvu fonda krātuvei

Garneļu Centrāle 🦐

* Kravas pagalms - Torņkalnā ir gan zampa, gan stilka pilis, gan trijstūri LU stāvlaukumā, gan koki kur 'pakāpties'. Nav foto bildes? Nu gan jau kravas vilciens aizvedis
* 333 trases ZA ir lieliski pakalni pa kuriem pakāpelēt ziemas naktīs un celmi uz kā apgriežoties uzstumties
* Pie Acones stacijas ir jauki gulšņu krāvumi un TEC2 no tās puses izskatās, ka ne no Latvijas
* Saulriešos ir ieteicams nevis iet pa ceļu, bet kāpt pa taisno pa slīpo nogāzni, lai pašās beigās palaistu vaļā telefonu, kas noslīd līdz pašai lejai
* Daugmalā, ejot pa 'ceļu', nepiefiksēt, ka esi jau sen no auto ceļa nonācis gājēju un tad jau brikšņu režīmā un faktiski jau esi kādu km tālāk
* Rumbulā satikt (vel) draudzīgu šasliku cepēju, kas stāsta ka te viņam privātīpašums, lai noliek mašīnu tālāk un ka viņam te viss zem kamerām - nekā te nebūs :)
* Domājiet, ka tā ir sakritība, ka Muzejā ir tieši 4 video ekrāni ar filmām?

Lieliski, ka 7nieks atgriezies un muzejs kā tāds interesants elements, taču laikam ko tādu vairāk regulāri negribētu - tas nogriež visa FTF nakts jēgu.
Tad nav īstas nozīmes vai lādes mīklu atver 19, 21 vai 3 naktī, ja lādes atvēršana faktiski pieejama tikai 10:00.
Arī rodas stihiska maiņa/hintu došana - kas vel ir ok, ja tas notiek spēles laikā un līderiem ir tās 1..2h priekšrocības, taču pilnīgi cits, ja gala rezultātā satiekas padsmit komandas vienādos apstākļos.
















https://www.facebook.com/watch/?v=533972484018743

Veco gadu noslēdzot, izdomājam pārdot auto, jo kas gan ir ļaunākais, kas var notikt? 7nieks tāpat nebūs. Kamēr atradīsim jaunu bezceļu tačku, iztiksim ar darba busu. Pēc nedēļas gribējām atgriezties atpakaļ laikā un atspārdīt sevi par šo ideju. Devītā sezona mums sākās daudzsološi- vēl pat nav sācies FTF, bet jau iešāvām sev kājā. Lai atrisinātu auto neesamību, mūsu ierastais komandas duo tiek nomainīts uz kvartetu un esam gatavi atraut vaļā mīklas.

Plkst. 5:00 izbraucam tikai ar 2 mīklām, par kurām esam 100% pārliecināti: BABILONAS GRAFITI DĀRZI un NETĪRO EŅĢEĻU SACELŠANĀS. Jā, jūs izlasījāt pareizi! Kamēr citi jau bija tikuši pie 4 punktiem, mēs vēl tikai bijām ceļā uz pirmo. Klasika.

Abi cipari tiek ātri atrasti un liek justies labāk. Arī prāts šķiet, ka ir palicis asāks. Eu, Kon-Tiki būs tajā posmā pie dzelzceļa nedaudz aiz Stockmann! Komandā jūtama skepse līdz brīdim, kad biedri tiek apgaismoti-
√ Plosts, jo pie Origo un autoostas plosto personas bez dzīvesvietas.
√ «Tu esi parasts atpūtnieks un nedari neko nelegālu», jo vieta būs super publiska.
√ pie horizonta «ne kā Latvijā» skats, jo tūlīt te būs RailBaltica
√ streetview atrodam skatu uz vaļņa, kur blakus noris darbi un mētājās līdzīgi betona gabali.
Komanda pārliecināta- davai, laižam! Atbraucam, saprotam, ka nav un dodamies tālāk uz Torņkalna staciju. Kāpēc tur? Jo esam izdomājuši, ka stikla metropole noteikti būs LU pilsētiņa, kas tiek būvēta purva zampā.

Aplauzušies plkst.09:00 atgriežamies bāzes vietā/mājās ar 2 punktiem. Mēs esam pieraduši pie šādas bezcerīgas situācijas, bet uztraucamies, ka draugs šajā brīdī pateiks «Da nu nahu* šito», paņems savu auto un aizbrauks mājās. Mums par laimi, tas nenotiek, un mājās visi turpinām vairākas stundas neatlaidīgi minēt mīklas.

Viens no rubakiem ir atrisinājis NETĪRĀS CILPAS un mēģina pārliecināt komandu par to, ka tas ir Provodņikā. Vēljoprojām nezināmu iemeslu dēļ, pārējai komandai loģiskāks šķiet variants par Šķirotavas rajonu, jo tur kaut kāds vilciens piestāj 19:46 nevis variants par Provodņiku, kas dibināts 1888.gadā un kurā 1946.g. izveidoja RER. Ko darīt, kad Tavi komandas biedri nav apēduši Snickers? Arī atrastais Mr Johnny IG konts nepalīdz, īsto zīmējumu dabūjam rokā, bet tur rakstīts, ka tas atrodas Ņujorkā.

Katrs paņemam 10 minūšu powernapu. Viens no rubakiem pieceļas, uzreiz drudžaini paķer telefonu, noskatās Degpunktā sižetu un paziņo «Eu, maucam uz Daugmali». - Kādā sakarā? Tas taču ir ārpus laukuma. «Tas ir Kon-Tiki un ierakstās laukuma robežās». Labi, bet varbūt pa ceļam ieraucam paskatīties to Provodņiku? Nu, kas Tu dīvaina esi, Tu maz saproti, cik tā ir liela teritorija?

13:30 esam ieradušies KON-TIKI. Pavisam drīz saprotam, ka šis nebūs park n grab stāsts. AUKSTI! Sazvanāmies ar Gan Jau Sanāks un apmaiņā iegūstam Kravas pagalmu un apstiprinājumu Provodņika teorijai. Daugmalē ciparu neatrodam, un izdomājam nesaldēties, bet labāk aizbraukt savākt pārejos punktus.

NETĪRĀS CILPAS. Stāvot pie īstā grafiti, vēlme iesist komandas biedriem ir vērā ņemama. Kā vainu mīkstinoši apstākļi ir fakts, ka mazās flīzītes lika domāt, ka tā būs deviņstāvene.

KRAVAS PAGALMS. Kad besis jau klauvē pie durvīm, tad arī elementāras lietas paslīd garām. Kas tas par torni? Pie torņa piebrauca rubaki, varbūt cipars tur? Nē, viņi visdrīzāk ļauj mums netraucēti te ciparu atrast. Tā kā jau riktīgi klab zobi, tad te atgriezāmies un ciparu atradām vien ar otro piegājienu.

BENZĪNGALVU LUNAPARKS. Tā kā vienai dienai esam gana atsaluši un zinām, ka vēlreiz jādodas salt uz Daugmali, tad mašīnā vienbalsīgi lemjam, ka jābrauc maksimāli tuvu. Sacīts darīts, sasalušām peļķēm šķīstot, uzkārpāmies gandrīz līdz pašai kalna augšai, kur pār ceļu nokritis koks un līdz virsotnei palikuši kādi 250m. Tālāk ejam ar kājām. Par brīnumu, ātri un nesāpīgi.

Ko gan nevar teikt par nelaimīgo KON- TIKI. Ilgi un sāpīgi, bet 19:30 beidzot mūsu ciešanas ir galā un lidojam uz sapulci. Pateicoties sapulcei ir skaidrs, ka PASTAIGU MINISTRIJAS PABĒRNS ir Juglā, un esam ceļā uz mūsu šī vakara ilgāko pastaigu. Izstaigājuši vienu dzelzceļa līnijas pusi, 23:00 metam mieru un dodamies uz mājām, jo abiem rīt obligāti jābūt darbā.

Darbā acis regulāri aizslīd uz maisiņu, kurā stāv termoveļa un maiņas apģērbs, un tiek skaitītas sekundes līdz pulkstenis sitīs 15:00, kad varēsim doties pabeigt to Pastaigu. Zvans no otra rubaka, ātra pārģērbšanās darba tualetē, kolēģu veiksmes vēlējumi un esam ceļā uz Juglu. Braucot tiek pārcilāts sapulcē minētais un sazīmēta precīza vieta, kur būs kritušais koks. Ātri kokā augšā un ātri lejā.

Plkst.16:00 jau esam ieradušies Dzelzceļa muzejā un saprotam, ka ar aiziešanu no darba ātrāk šeit nebūs līdzēts. Abi nevaram nākošajā dienā paņemt brīvu darbā, bet sēdēt rokas klēpī salikuši arī nevaram. Tāpēc tiek pieņemts lēmums sūtīt laukumā mūsu slepeno FTF ieroci- mammu. Cerība, ka mamma atradīs ciparu ir minimāla, taču ir doma, ka viņai izdosies dzirdēt vai redzēt kaut ko noderīgu. Redziet, ja rubaks ierauga ciparu un redz, ka apkārt ir vēl kāds rubaks, tad garantēts Dailes teātra cienīgs uzvedums. Taču, ja blakus stāvēs mamma, tad pastāv liela iespēja, ka teātris izpaliks. Un tā arī notiek. Mamma ciparu neatrod, bet paziņo mums, ka viens cipars būs maketā uz kāda no braucošajiem vilcieniem, bet otrs visdrīzāk būšot kādā kurtuvē.

Ir pienācis 4.janvāris un Lāde vēl nav kritusi. Viens rubaks beidzot dabūjis brīvu. Somā tiek iekrāmētas ūdens rezerves, enerģijas batoniņi, lukturītis un power bank. Tiek pavērtas muzeja durvis un apņēmīgi soļojot iekšā, galvā piezogas doma «Ja reiz divu dienu laikā cipari nav savākti, tad ir vēl izredzes iedzīt. Aiziet, vēl viss nav zaudē..». Piezagušos domu nokautē ziņa, ka Lāde ir kritusi. Dūraiņi un ogles bija vienkārši 10/10.

Kā Jaunais gads tika sagaidīts, tā tas tiks aizvadīts. Lai mums visiem rubas pilns Jaunais 2024.gads! Paldies Centrālei par kārtējo lielisko piedzīvojumu!

👀🐱

1️⃣4️⃣⚡️8️⃣
Liekās ka tagad iekšā kaut kas trūkst, tāda tukša sajūta. Ko darīt īsti tagad vakaros pēc darba? Drīkst izgulēties?
Jaunajā gadā likās jau ka tā vēna uz pieres liek par sevi manīt, jo nevar sagaidīt, kad uztaisīt atkalsatikšanos ar veco labo 7nieks komandu un skaisti izbaudīt vilšanos, izmisumu, smadzeņu pirdienus un gandarījumu!

Vārds pa vārdam - sanāca viss augstāk minētais un ar vārdu kon-tiki mums tagad ir tādas love n hate attiecības.

Mūsu 7nieka karieti aukstuma dēļ vaļā nedabūjām, līdz ar to laukumā nāca mazā bitīte, bet draudzīgi sasēsties kopā varēja.

Laikam jāsāk no sākuma…
1.janvāra vakarā uzmetām aci laukumam, sapratām, ka neko nesapratām.

2.janvārī visi kopā satikāmies, mēģinājām saminēt mīklas. Principā skaidrs, bet tā pastaigu ministrija un kon-tiki…. palīgā sauc un palīgā nāk Tomātu Padusītes. SHOUTOUTS JUMS, visu Jums, Latvijai neko.
Tajā naktī izlēmām ka ja jau ir kas saminēts, jābrauc ir laukumā. Aizbraucām uz
#BABILONAS GRAFITI DĀRZI
Nepieklājīgi ilgi meklējām, kauns pašiem. Šajā punktā nosalām ne tikai mēs, bet arī mašīnas atslēgas, kas nozīmēja ka mašīnā iekšā netiekam… saucām jau palīgā draugus, bet par laimi pēc aptuveni 15min stāvēšanas aukstumā, pults nostrādāja.

#KRAVAS PAGALMS
Viens no lielākajiem smadzeņu pirdieniem. Pāris komandas rubaki dzīvo Skanstē, tāpēc neredzīgo instalācija tika atkosta viens un divi, tāpat kā Skanste = purvainais rajons = stikla metropole. Kauns atzīt, cik reizes te nācām, kamēr uzdrošinājāmies pārbraukt pāri Laktas ielas lielajai peļķei, kas vairāk atgādināja dīķi, lai beidzot ierastos līdz kravas pagalmam no pareizās puses.
Neticu ka vienīgie meklējām atspīdumu kaudzē. Mūsu teorija bija, ka no trijstūru puses skatoties cauri čupai ieraudzīsim otrā pusē esošo ceļa stabiņu ar atstarotāju vai arī skanstes ēkas uzrakstu un tad tieši tur būs jāpakāpjas. Nu kā jau visi zinām, tā nebija… protams štruntīgi tas, ka tieši to darījām līdz 3 naktī (nākamajā dienā protams darbs visiem, kā jau visas citas dienas)

p.s. Iespējams pieķērām zādzību procesā. Kad braucām uz kravas pagalmu, uz tās ielas ledus peļķē bija iesprūdis busiņš ar diviem krievtautības vīriešiem, no kuriem viens smaržoja pēc ballītes. 3 naktī un 3 mazas meitenes cenšas izstumt busiņu… skats noteikti bija lielisks.

3.janvāris. Tiešām jastrādā? Gribas braukt, braukt, braukt!!! Laikam bija vērts pateikt, ka kravas pagalmā iepriekšējā naktī punktu neatradām, līdz ar to braucām šodien. Nākamā teorija - jāievēro atspīdums uz māju ar 10 trijstūriem un tad kad ieraugam, jāpakāpjās uz čupas. Līdzi bija arī binoklis :) Staigājām teritoriju, dabūjām protams arī info, ka punkts čupā nav… atradām tornī.
Beidzot kāds prieks, ko ilgi gaidījām. Tālāk devāmies uz
#NETĪRĀS CILPAS
Principā otrā mīkla, par kuru bijām pārliecināti kur meklēt. Taču, protams, ir jauki zināt kur konkrēti, līdz ar to arī mēs bijām tie, kas māksliniekam raksīja Instagram. Mākslinieks neatbildēja, taču par laimi ilgi uz vietas nebijām līdz punkts bija rokā.

Atkal tas prieks, ahh cik forši. Taču tas prieks drīz vien varēja beigties, jo braucām uz
#KON-TIKI
Tātad varianti kā mums gāja un ko darījām kon-tiki:
a) atbraucām un punktu savācām pirmajā stundā
b) pašiem bija diezgan silti
Taču nē, atbilde ir c) izbridām cauri līdz PAŠAM ceła galam gar Daugavu un punktā pavadijām 4h
Paldies komandām, kas mums silti palīdzēja, bet viens ir skaidrs - mēs nebūsim ne snaiperi, ne ornitologi.

4.janvāris. AIZIEEEET! Adrenalīns nu jau ir vienīgais, kas notur mūs pie dzīvības, jo ja pat tu guli, tu tik un tā domā un sapņo par 7nieku.
#PASTAIGU MINISTRIJAS PABĒRNS
Piebraucām no īstās puses, taču protams, ka izstaigāties tapat sanāca. Bijām ļoti tuvu arī, lai apstaigātu ap Bābelīti, taču nogurums un bezmiegs lika dabūt vēl vienu hintu, lai noskaidrotu, kur vēl konkrētāk jādodas…

#BENZĪNGALVU LUNAPARKS
Ļoti novērtējam tos cilvēkus, kas ieteica ielikt punktu kur atrodas mašīna, lai pēc tam varētu to atrast. Staigājot atradām BK zīmi ar vārdu “auksts”, skaidrs, ka esam īstajā vietā. Nē, mēs nebijām tā komanda, kas skaisti uzgāja kalnā, dzīve ir jāsarežģī un kalnā ir jāuzrāpjās. Protams, kad punkts tika ieraudzīts, no kalna augšas lejā nokrita mūsu lukturītis.

6.janvāris
#LĀDE
Sapratām, ko nozīmēja, kad komandas teica, ka tiekot līdz lādes mīklai izmisums sākās tikai tur…
Izmisums sajusts tika it īpaši brīdī, kad visi sastājas ap vilcienu un gaida parādi. Gaida, gaida un pasaka, ka tas viss. Ko? Bet vilciens nebija! Sašutums mums un sašutums muzeja darbiniecei, kas uzklausīja mūsu bažas, ka neredzējām vilcieniņu. Vilcieniņam tehniska ķibele, iesprūdis. Darbiniece gan bija tik pretimnākoša, ka paņēma telefonu, ielīda pie vilcieniņa un centās to mums nofotografēt.
Protams arī 2. no 3 mēģinājumiem atrast ciparus maketā bija saskaitīt cik reizes tornis pie baznīcas iemirgojas…
p.s. 7nieks tik sen nebija noticis, ka aizmirsām, ka pēc lādes atrašanas ir ne tikai jāierakstās lādes logbookā, bet ir arī jāatzīmējas mājaslapā, līdz ar to komanda Ze Fri Fei paspēja ierakstīties laicīgāk, malači 😂


Sirsnīgs paldies visām komandām, kas rakstīja, zvanīja un palīdzēja un atsaucās, kad palīdzība ir nepieciešama.
Liels paldies BK par 7nieks atgriešanu un skaistiem emociju viļņiem nedēļas garumā!

Sākums bija tik optimistisks, Jaungada naktī bija pārliecība, ka vismaz 6 no 7 vietām atrisinātas pareizi (bija 5 tomēr), devāmies laukumā - sākumā uz staciju "gaisma" meklēt punktu "netīro enģeļu sacelšanās", bet uzreiz nonākot vietā sspratām, ka pāreja nav īstā. Braucām uz Skansti pēc "kravas pagalms", bet tumsā neko nevarējām ieraudzīt. Tad pariņķojām pa Provodņiku, ne uzreiz, bet veiksmīgi! Tad "Babilonas gaisa dārzi", arī veiksmīgi, jau pa gaismu uz "Benzīngalvu lunaparks", par vietu uzreiz bija skaidrs. Bija te būts agrāk. Bet pie Kon-tiki viss apstājās. Vietu sapratām jau pirmajā naktī, jo vispār tas mūsu novadā. Un tālāk vienkārši kļuvām par to mazo vilcieniņu, kas nekad nepadodas... Rezultātā lādi atvērām tikai 9.01.
Paldies, labākais gada sākums!

Liels paldies par iespēju izvingrināt prātu un redzi. Prieks redzēt, ka dažas agrāk satiktās komandas jau spēlē augstākajā līgā ! Mums visvieglāk gāja ar Provodņiku, visilgāk ar Daugmali. Ilgi salām. secinājums, ka cipars vispirms jāmeklē vietā kas pirmā ienāk prātā. Citādi, kur tik mēs neesam bijuši..., pa tukšo ! Muzejs bija izcils ar saviem adījumiem un vilcienu maketiem. Ar visu hintu tur pavadījām 3 stundas. Īpašu Oskaru vēlamies piešķirt muzeja darbiniecēm par "nezinīšu" tēlojumu. Cietas kā klints.

ViVī! - sajūsmā spiedz Lemūri, uzzinot par jauno 7-nieka laukumu. Pārāk ilgi vārguši bez padrūmiem piedzīvojumiem, viņi tomēr savus principus nepārkāpj un FTF skrējienam nepošas. Mīklas gan tiek atsistas vaļā nekavējoties, un Lemūri apmierināti noelšas - labas! Tobrīd Lemūram-Pilotam ir visnotaļ daudz brīva laika un, kad viņu uzrunā Melnā Bedre, viņš aktīvi ķeras pie risināšanas. Protams, risināšana sākas no "smagā gala", jo padoms tiek lūgts par Pastaigu Ministrijas Pabērnu :) Veiksmīgā sadarbībā sazīmēti pareizie pieturas punkti un novērtēts flexkursijas apjoms. Ka veļi un spoki ir biš atšķirīgi radījumi, neviens neiedomājas, tāpēc gan MB, gan vēlāk arī Lemūru dāmas dabū krietni flexkursēt. Azartā iekritis, Pilots pieķeras arī Kon-Tiki. Padomājot ārpus kastes, MB top nosūtīti pie Ako. Bet jau pēc mirkļa azimuts mainās, Daugmales pilskalns it is! MB ātri uzvāc punktu, kurš (pēc Lemūru domām) gan jau atrodas kkur uz kādas bojas vai laipas, lai attaisnotu nosaukumu (nē - bet arī to Lemūri uzzinās tikai vēlāk). Tad sākas līdzjušana muzeja sadaļā. Tiesa, lai nonāktu līdz tai, Lemūri vēl pieliek mazliet pūļu, lai pārliecinātu nogurušos un izmisušos MB (kuri tobrīd griež apkārt Centrālo dzelzceļa staciju), ka tiešām laiks atpūtai :D
Līdzi jušana neplānoti ievelkas uz vairākām dienām, Lemūriem acis pamazām ieplešas īsti lemūriskos apmēros. WTF?! Bet nu, savu ticību MB (un taisnīguma uzvarai) viņi nezaudē, beigas ir labas un likme totalizatorā arī atnes jauku Centrāles dāvaniņu ;) Bet te gan jāpiebilst, ka tā īsti šādu "gājienu ar muzeju" Lemūri neakceptē. FTF mērces finišā uzdurties uz muzeja darba laiku, kas atkal atmet visus sākuma pozīcijās, lemūrprāt, nav īsti forši.
Dienām ritot, tiek atkostas arī pārējās mīklas, ieskaitot zudušo punktu (tas tālredzīgi fotofiksēts iznākšanas brīdī). Lemūru tīmam šis ir noslogots laiks, viņi bieži izklīst uz dažādām pasaules malām. Tāpēc tiek nolemts, ka punktu uzvākšana šoreiz notiks brīvos sastāvos, pēc iespējām. 
Pirmie laukumā dodas Pilots ar Sīko, jo Netīrās Cilpas un Kravas Pagalms ir tikai krietnas pastaigas attālumā no mājam. Ziemīgā vakarā viņi aizstaigā līdz Provodņikam pa zināmo šortkatu, tāpēc pirmais punkts krīt negaidīti ātri. Sīkais pat nopukojas, ka nav izjusta spēles garša, bet to, kā zināms, rubas dievi nemīl :D Līdz ar ko Kravas Pagalmā trijstūri gan tiek sazīmēti un foto vieta atrasts, bet čupas ekspertīze ievelkas. Sals kož gan abiem Lemūriem, gan viņu lukturiem, līdz beidzot tiek pieņemts lēmums atkāpties migas siltumā. Pirmā uzlidojuma rezultāts - Lemūri : Centrāle - 1 : 1.
Nākamajā vakarā abi Lemūri atgriežas - jau ar domu par foto-čupai blakus esošo torni. Tomēr pa ceļam notiek kas neparedzēts. Tālumā iemirdzas lukturītis un no tumsas iznirst paprāvs suns ar jūtamu ignoranci pret saimnieka svilpieniem. Suns, zobus kņadzinot, sāk lēkāt apkārt, saimnieks uz saucieniem "savāciet suni!" nereaģē. Lēcieni kļūst augstāki un zobi kņadz draudīgāk, līdz tumsā atskan Sīkā spiedziens - viņš kož! Ok, beigās gan reāli sakosts neviens netika - vai nu suns kampienu nedomāja nopietni, vai nu Sīkā jaka bija gana bieza. Anyway, gari nedomādams, Pilots suni veiksmīgi neitralizē, ar celi piespiežot pie zemes un atlaužot muti, lai liegtu iespēju kost. Nabaga suns brēc āža balsī, Sīkais Lemūrs arī brēc, lai Pilots to suni nenožmiedz, bet saimnieks tuvojas netipiski lēni. Pat piezogas šaubas, vai te viss ir tīrs un tas tiešām ir viņa suns. Kad suns beidzot piesiksnots, Pilots to palaiž vaļā, lai mazliet padiskutētu ar saimnieku par notikušo. Mazums, ka saimnieks neizrāda nekādu interesi par to, vai te kāds nav cietis, bet šis vēl arī izrādās rupjš vatņiks. Lai gan Sīkajam izdodas diskusijas turpinājumu pārtraukt, un Pilots paliek nenoskaidrojis, vai nevar mainīt vatņika viedokli ne tikai par suņkopību, bet arī par to, kam pieder Krima, ir skaidrs, ka tālāk uz mērķi doties vairs nevar. Drošā attālumā vatņiks intensīvi lieto mobilās saziņas līdzekli, Lemūru virzienā ik pa brīdim raidīdams slāvu nenormatīvo leksiku un kko par slēgtu teritoriju, tāpēc ātri tiek pieņemts plāns B - atkāpties, apmest krietnu loku ap lokāciju un tornim pietuvoties no otras - parādes durvju puses. Tur Lemūrus sagaida agrāk nemanīta sēta, tomēr tajā atrodas arī ieeja rubakiem ;) Mazliet tramīgi un turoties ēnās, ar izslēgtiem lukturiem, Lemūri pielavās tornim. Viss šķiet mierīgi. Ātrs zvans MB - vai domājam pareizi. Jap! Sīkais ātri augšā un lejā, otrais punkts ir.
Nākamais piegājiens plānots pāris nedēļas vēlāk, trijatā, ar Lemūra-Novadpētnieka auto. Diemžēl, Pilotu pienākums aizsauc uz Šveici. Un, lai gan pa ceļam Vācijā viņam pat izdodas apmeklēt kādu dzelzceļa muzeju, īpaši daudz tas nepalīdz :D
15 dienas pēc laukuma atvēršanas piecu perifēro punktu uzvākšanā dodas tikai abas Lemūru dāmas.
Kā pirmā tiek apmeklēta Netīro Eņģeļu Sacelšanās - lai arī cipars zudis, Lemūriem ir tradīcija bildēties visos punktos :) Nice lokācija, bilde ir, maucam tālāk. 
Kā otrais plānā Kon-Tiki. Vieta pareiza, bet Lemūru minējums par plostiem, bojām utt. ir pilnīgi garām. Stundu ilgas ciešanas sniegainā, vējainā, aukstā lokācijā noved pie kontrolzvana MB ar jautājumu - mēs vispār īstajā vietā meklējam?!? Jap - bet punkts neizskatās tā, kā jūs domājat, smalki hinto MB. Un binoklis nav vajadzīgs, un jālien nekur nav! Ok, provēsim ieraudzīt to, nezin ko. Īsu brīdi pēc tam Novadpētnieks iebrēcas - IR! Sīkais vēl minūti pēc tam tupi blenž kokos, līdz arī pamana. Cepuri nost, šis tiešām ir inčīgs noformējums (bet es negribētu būt tas, kurš šo meklēs bezsniega apstākļos)!
Tālāk - Benzīngalvu Lunaparks. Par lokāciju šaubu nav, bet atkal jau uz vietas nav viegli. Foršā tēma ar plāksnītēm noved pie apdeguša koka, kuram, lemūrprāt, ir jābūt īstajam. Tomēr kāpiens nerezultējas ar atradumu. Vandīšanās riņķī pusotras stundas laikā arī nenes cerēto. Koks, kas atrodas biš lejup pa mega slideno nogāzi, netiek izskatīts kā opcija - jo nu, kāpēc tad būtu tās plāksnītes, kuras acīmredzami norāda tieši uz degušo koku! Long story short, īstais koks, protams, izrādās tieši tas, lejup pa nogāzi. Sīkais biš apdauzās pret to, paslīdot uz nogāzes ledus un nespējot laikā nobremzēt, un atpakaļkāpiens kalnā pēc cipara atrašanas notiek četrrāpus, lamājoties :D
Tālāk - Babilonas Grafiti Dārzi, kas krīt gana ātri un vienkārši.
Nu, ko - pēdējais punkts, nelaimīgais Pastaigu Ministrijas Pabērns. Lemūrdāmas ir pārliecinātas, ka lokācija īstā. Nu kā, Pilots taču palīdzēja MB ar šī atrisināšanu! Bet tumsā, sniegā un aukstumā bezjēgā pavadītā stunda liek domāt, ka... tomēr nē! Veicot kontrolzvanu Ofisa Planktonu tīmam, tiek konstatēts, ka doma ir bijusi pareiza, tas tiešām ir vecais kūdras dzelzceļa atzars no TEC-1 uz Bukultiem, bet Lemūri ir palaiduši garām svarīgu norādi - veļu ceļu - un aizšāvuši par tālu. Nonākot pareizajā pointā pie vecajiem ebreju kapiem, Lemūrdāmas jau ir tā nogurušas, ka atrod tikai vajadzīgo koku, bet ne ciparu. Pasākumam atvēlētais laiks beidzas, lukturi dziest, kājas sabristas - Lemūrdāmas nolemj atkāpties. Mjā, ar ViVī problēmas ir ne tikai valsts līmenī... :D
Rezultātā šo pēdējo ciparu atrod Pilots vēl pēc 5 dienām, kad, atgriezies no Šveices, rod iespēju pieslēgties.
Lādes mīkla vaļā!
Salīdzinot savus grafikus un muzeja darba laikus, Lemūri vienojas par datumu, kad Pilots ar Sīko varētu veikt rāvienu pēc Lādes. Līdz šai dienai tiek būvētas versijas un apdomātas stratēģijas (tas nepalīdzēja :D)
Gandrīz pusotru mēnesi pēc laukuma atvēršanas Lemūri ver Dzelzceļa muzeja durvis. Ver jau plkst. 10:00, jo ilūzijas nelolo - spriežot pēc 7nieka čata, te ir pavadīts pārāk daudz rubakstundu, lai viss būtu vienkārši. Centrāles hintotais punkts gan ir jau atšifrēts - izrādās, tas paveicams arī no attāluma, jo internetā atrodams attiecīgais audio fails. Muzejā tas veikli uzmeklēts un gūts apstiprinājums klātienē. Rūpīga inspekcija liek saprast, ka speciāla BK logo pie stenda nav - tātad BK logo citos punktos arī nav jāmeklē (kļūda!). Sīkais uzstāj, ka vienīgais dotais hints ir mājiens uz to, ka visas vērtības būs ieslēptas interaktīvajos stendos. Pilots ir skeptiskāks par Centrāles domu gājienu, bet piekrīt, ka sistēmai jābūt. Tik daudz ir dzirdēts, ka spēlē piedalās makets, un arī rubas "aprakstā" taču viena rindkopa uz to skaidri norāda - Tukums, baznīca... Tātad jāsaprot, uz ko norāda pārējās divas rindkopas. Lielos vilcienos :D - spriež Lemūri - izskatās pēc mājiena uz tvaika lokomotīvi un pārbrauktuvi. Piefiksējuši maketa darbības laikus, Lemūri iepazīstas ar situāciju un apskata muzeju. Pavīd arī citu rubaku sejas, tiek novērots neticami liels bērnu īpatsvars. Gaisma dziest un makets sakustas šodien pirmo reizi. Lemūri nonstopā filmē katrs savu daļu. Un, protams, vēro. Smuki, bet bez poņas. Šovs ir galā, Lemūri dodas inspicēt ekspozīciju. Tuvākās stundas laikā top skaidrs, ka pārējie interaktīvie stendi rubā nepiedalās. Dublis 2 pie maketa. Joprojām forši, joprojām - bez poņas. Nākamā stunda paiet, turpinot aplūkot muzeju. Tas nav diez ko liels, bet atklājas jaunas un jaunas lietas un vietas. Dublis 3 pie maketa beidzot nes cerētos augļus - Pilots pamana vajadzīgo īsi pirms vilcieniņš pazūd kalnā. Kaut kāds miglains proofpic arī ir sanācis, un Sīkais pagalam neticīgi spiests piekrist, ka jā - it kā logo un skaitlis tur ir. Ok, nākamreiz redzēsi pati, dabā viss ir nepārprotami, saka Pilots. Nākamā reize nepienāk, jo makets saniķojas (ViVī lāsts? :D). Cūkas laime, ka paspējām! Tiesa, kkad vēlāk darbinieki to atkal dabū pie dzīvības un viss sakārtojas arī pārējiem rubakiem, kas ap to spieto. Tikmēr, vairākkārt noklausoties audiofailu pie ieejas, Pilots ir par 100% piekritis Sīkajam, ka tajā ieslēpts trešais cipars. Tvaiks ir, aizkadrā knapi dzirdama balss vēl jautā - "paspēji?". Viss ideāli atbilst rubas laukuma apraksta 4 rindkopai! Tagad, pēc Lemūru loģikas, būtu jāatrod vēl tikai pārbrauktuve. Lemūri izmet loku pa āra ekspozīciju un ātri pierod pie zīmēm "nekāpt", kas karājas uz visiem eksponātiem (izņemot vienu - bet to viņi nepiefiksē). Milzu cerības Pilots liek uz vizuālo stendu, kurā ir fotogrāfijas ar gadskaitļiem - to ir daudz, un gan jau agri vai vēlu atvērsies arī kāda bilde ar pārbrauktuvi. Pēc krietna brīža Lemūri atver pēdējo foto un pagalam sašļūk. Pārbrauktuves nav, cipara nav, ideju nav. Pie maketa tie sastop Ofisa Planktonus. Arī tiem kas trūkst. Piesadzīgā sarunā Planktoni piemin krāsni - un Lemūri priecīgi stāsta, ka "tvaika" cipars viņiem ir, nu, no tā audio! Kāds audio, brīnās Planktoni. Mēs ņēmām hintus, - viņi saka, - tur viss nepārprotami, krāsns! Un tai nav sakara ar audio. Nu WTF?!? Lemūrus pārņem panika, jo viņu teorija nestrādā. Sistēmas nav, katrs no punktiem ir kaut kā pa savam noformēts, tos tiešām nekas nesaista, izņemot muzeju. Nu, kam viņ' šitā dar'?! - Lemūri velta Centrālei rumpainīšu slaveno pārmetumu Ronjai.
Laika ir maz, 2 h līdz muzeja slēgšanai. Lemūri nolemj pusstundu veltīt meklējumiem un tad vērt vaļā hintus. Kas arī ar smagu sirdi tiek izdarīts, jo tā pusstunda neko nedod. Pirmām kārtām Lemūri dodas atpakaļ pie daudzkārt apskatītajiem čemodāniem. Un arī tad ģeniālais rokdarbs tiek pamanīts tikai otrajā aplī. Mega skaisti, visu cieņu - bet nu kā šo var uzķert bez hinta?!? Lai nu kā, slēpuma oriģinalitāte kliedē rūgtumu. Lemūri atgriežas pie krāsnīm. Pārbauda visas. Divreiz, trīsreiz... Nepilnu stundu pirms muzeja slēgšanas melnais bezcerības mākonis virs Lemūru galvām ir sabriedis tādā apmērā, ka piesaista arī personāla uzmanību. Zāles uzraudze uzdod šķietami nevainīgu jautājumu - a kāpēc jūs meklējat tikai iekštelpās? Tāpēc, ka ārā viss ir ciet! - saka Lemūri. Nē taču, Lemūri vnk nav pamanījuši, ka tā viena lokomotīve pagalmā tomēr IR pieejama.
Juhū!!! Pēdējais punkts rokā, Pērļuks ir darbā, Lāde - vaļā, formalitātes nokārtotas. Malks svaiga gaisa tiek baudīts kopā ar Lādei paredzēto dziriņu - Lemūriem jau bija aizdomas, ka to atstāt Lādē nevarēs, bet tradīciju viņi nelauza un dzira tapa sagatavota. Nepeld!!! Lemūru uzvaras sauciens šoreiz skan klusi un diskrēti, to dzird tikai tā pati slavenā lokomotīve. Jā, un par vajadzību ielogoties virtuāli Lemūriem atgādina tikai zvans no Planktoniem, kuri arī to aizmirsuši un pat nav piefiksējuši paroli. Apjukumā Lemūri ielogojas pirmie, lai gan pareizā secība būtu - pēc Planktoniem. Ne pa jokam Centrāle rubakiem smadzenes uzcepusi! :D
Atceļā Lemūri vēl iegriežas Pjanā Višņā nosvinēt šīs sezonas pirmā laukuma noslēgumu, un ar to tad arī lielais piedzīvojums ir beidzies. Nu, ne gluži - vēl jau vakarā gaida daudz jautru brīžu, lasot citu komandu piedzīvoto!
Paldies par rubu, Lemūri ar nepacietību gaida nākamo epizodi! Tiekamies laukumā! 🖤🤍🖤

Komanda: Atmoda (atšifrēsim pēc citas spēles nikiem- nomoda, janchix, Bindons, PukisBaisulis9, prusux). Biju ievērojusi kā Lemūri ik pa laikam spēlē šo spēli. Gribējās pamēģināt, kas tas par zvēru. Sāku pētīt pamatinformāciju. Pēc tās kā jaunai spēlētājai gan nebija īpaši skaidrs, ko spēle paredz un kas sagaidāms: vai būs grūti, kāda ir punktu piekļuves sarežģītība dabā (apvidus) u.tml.. Apjautājos apkārt- daži teica, ka punkti ekstrēmi, daži teica, ka būs jālien "apšaubāmās" vietās un konstrukcijās. Nekas no tā īsti nebija pareizi. Lemūra komentārs, ka normāla geokešerim punkti būs pa spēkam - bija visprecīzākais. Tad sāku pētīt, kas tas par zvēru RUBA, kas esot kartes poligons. Google, protams, izmeta, ka esot tāds militārais poligons pie Jēkabpils "Ruba". Izsmējāmies, kad uzzinājām, ka tas ir spēles slengs. Priekš jaunajiem spēlētājiem droši vien noderētu, kāda skaidrojošā vārdnīca. Tad saaicināju draugus, kas atvērtu eksperimentiem un pasūtījām spēles kodu. Te gan ar bija jāprasa palīdzība zālei - vai ar meklējamo vietu saistīts gan foto, gan teksts, gan nosaukums. Sākumā šķita diezgan bezcerīgi, bet tad pa nedēļu kopā ar asiem prātiem (lasīt Janchix) potenciālās vietas sāka atklāties.
Par pieturvietām pēc mūsu kārtības:
Pastaigu ministrijas pabērns - doma bija skaidra, ka jāmeklē TEC un kūdras krautuve, bet par to, kurā posmā bija šaubas un šis šķita, ka viegli rokās nedosies. Ar šo sākām un tā arī bija- apstaigājām pat Bābelīti. Bet tad graviņā pamanījām, ka foto taisīts viltīgi un punkts bija rokā, tad savācām sadalījušos komandu, tad uz "Viršiem" pēc kafijas, ciemos pie Provodnika.
Netīrās cilpas - šis bija tāds jautrs punktiņš no mājas darba viedokļa. Janchix kā jau pienākas bija sagooglējis, ka Jelgavā esot tāds reperis Lielais Janka. Pavadonis ar šķita aizdomīgs. Tad nu katrs savā "rajonā" klausījāmies šī žanra mūziku, tādus gara darbus kā "Apdirsies" un īsto par "Ibumetīns", līdz iedomājos, ka jāatrod arī klipiņš un tad jau bija aizdomas, ka reperi kaut ko zīmējuši Provodnikā. Darba dienā palūdzām vienam jaunajam uzņēmējam, kas īrē telpas Provodnikā, paskatīties vai nav tāds pīpējošs džeks redzēts. Kā jau vienmēr ikdienā objektus cilvēki nepamana. Gaili gan it kā bija jāsazīmē. Neskatoties uz skepsi - vieta šķita atbilst pārāk daudz sakritībām.
Kravas pagalms - pēc apraksta bija saprotams, ka jāmeklē jaunceltnes, tēma vilcieni. Tad ar google maps atradām 10 trijstūrus. Vietai vajadzēja būt īstajai. Gulšņi tika sazīmēti jau uz vietas. Apokaliptiska vietiņa, bet drīz jau drīz šo apēdīs. Meklējām gan pie sienas punktu, bet ātri iedomājāmies apskatīties apkārt - paldies, ka nebija torņa galā. Ar aci pamanīju nodevīgo stūrīti.
Babilonas grafiti dārzi- šos izdevās veiksmīgi sazīmēt. Saistība bija visam: gan pēc bildes varēja pateikt, ka jāmeklē līnija, kur elektro vilcienu vadi nav. Babilona, tādēļ, ka terases pakāpes ar grafiti. Sazīmējām pēc sliedēm un tā, ka tur nevajadzētu iet elektrovilcienam, vieta šķita ticama.
Benzīngalvu lunaparks- ar šo gāja kaut kā patiesi viegli. Pirmais minējums mājas darbā šķita pareizs, norādi kalna galā ar it kā nesagādāja grūtības atrast. Vienīgais - bija labi jāaizslidinās pa ģipsi un ledu lokācijā.
Netīro eņģeļu sacelšanās - punkts jau mums nebija pieejams.
Kon-Tiki - šis bija vis neskaidrākais no apraksta un grūtākais dabā. Bez hinta būtu meklējuši pie Daugavas ap Rīgas centrālo staciju vai Lidostā. Ar Kon-tiki saistību tā arī nesapratām - vai tāpēc, ka pārcelšanās pa upi, vai pretējā krastā mājas Plosti, bet punkts taču otrā. Ar hintu bija vairāk skaidrs. Tad epopeja uz vietas. Nepalaimējās ar laiku - ledains vējš un snaiperis tā arī nedevās rokā. Pēc pāris h padevāmies un zvanījām Lemūriem. Pat ar 1 hintu neizdevās pamanīt. Un tad tikai atrodot pareizos kokus - pat 30 cm attālumā no sejas ciparus- nu neredz, neredz - viss saplūst - binoklis tur galīgi nelīdzēja (bija paņemts). Crazy! Bik pārsaluši sapratām, ka esam tikai pusē.
Daļa no komandas nākamā sestdienas rītā ar pirmajiem gaiļiem bijām muzejā. Sākums nebija daudzsološs - neatrodam nevienu no mīklas objektiem. Lemūri saka, ka pavadījuši 6 h. Ir citi plāni, laika mums uz trešdaļu mazāk. Kā šo var atrast bez hinta nav ne mazākās nojausmas. Nezinājām, cik integrēti būs punkti. Neiedomājāmies, ka tik dažādi un tik ļoti integrēti. Haaa cerējām viegli tikt cauri. Bet jau ar hintu pat negāja īpaši viegli. Domājām geokešeru kastē, ka jāmeklē kaut kādas uzlīmes. Nostrādāts jau fantastiski - da vinči kods. No ceļa noved tas, ka no liekas, ka muzeja darbinieki nezina neko un tas liek domāts, ka nebūs tik ļoti ieintegrēts eksponātos. Mūsdienās jau cilvēki pieraduši, ka pie endorfīna tiek daudz ātrāk.Bez lemūriem droši vien nebūtu šo paveikuši un tad būtu tāds rūgtumiņš. Gala kastē ierakstījāmies logbook un nepamanījām, ka jāveic vēl viena darbība, labi, ka logbooka paraksta brīdi bija safotografēts. Paldies atbalsta komandai, kas rubu rubī jau sen. Paldies komandai par šo eksperimentu. Paldies spēles autoriem. Kopumā patika. Muzeja daļai prasītos saprast vieglāk - jo īsti sakarība starp pirmo norādi un hintu tā kā bija un tā kā nebija.

Izaicinājumu daudz, palīdzība bieži noderēja, tomēr bija feini👍

Nu tad tā!
Te ir vēl kāds dinozaurs no BK #7nieka pirmsākumiem? Pirmais spēles laukums bija 2013. gada oktobrī. Dažādos komandu sastāvos tika izspēlētas visas Rīgas/pierīgas spēles, bet kopš #7nieks pārcēlās uz citām pilsētām, un tajā parādījās mistiskā lāde, vairs nebija spēlēts.
Līdz 2024. gada 1. janvārī FB Mesengerī 3 dāmu čatiņā ienāk ziņa ar veselīga jaunā gada vēlējumiem un jautājumu - ''maybe vajag šo'' un links uz #7nieku.
Protams, ka piedalāmies! Nāksies daudz rūsu notraukt no smadzenēm, jo mīklas sen nav minētas, tad nu arī komandas nosaukums vairs nav jādomā - Smadzeņu rūsa.
1. Babilonas grafiti dārzi - diezgan ātri uzminam mīklu pateicoties interneta ielu galerijām.
2. Pastaigu ministrijas pabērns - te versijas vismaz 10, visdažādākajās Rīgas vietās, bet papētot tuvāk kartes - nē, nebūs. Starp variantiem bija gan TEC, gan pie Bābelīša savulaik bijusī spēkstacija, tā ka tuvu bijām, bet pēc hinta atvēršanas radās ideja par īsto lokāciju.
3. Kravas pagalms - purvs un stikla metropole? Nu, protams, ka Torņakalna stacijas apkārtne! Easy!
4. Kon-tiki. Te bija variants par veco tiltu Juglā, bet pēc hinta atvēršanas man uzreiz tapa skaidrs, kur tas ir. Komandas biedrenes gan skeptiskas, ka nevar būt tik tālu, nu noteikti tur nebūs!
5. Netīrās cilpas - neliek mieru doma, ka tas grafiti zīmējums ir uz kādas Rīgas mikrorajona 9.stāvenes (ir dažām sienas no tādām kā mini flīzītēm), bet it kā neviena no tām nav tuvu dzelzceļam. Tad, rokot netu, atrodu, ka tāda pat seja rotā procentu mafijas krusttēva Provodņika mājas sētu, tikai zīmējums ir cits. Tātad – jāatrod mākslinieks! Atkal rokos pa netu, meklējot kas tas par ģīmi un kas to zīmē? Uzrakstu pat FB lapai - Street art in Latvia. Viņi gan atbild, bet pēc nedēļas, kad pati jau esmu izrakusi - Johnny! Atrodu autoru IG un noskaidroju mīklā redzamās sejas atrašanās vietu. Lieki teikt, ka agrāk tādas vispār nebiju ievērojusi, bet tagad to grafiti seju pamanu diezgan bieži! :D
6. Benzīngalvu lunaparks. Benzīngalvas - noteikti kaut kādi smirdīgi naftas termināli, bildē arī pēc kaut kā tml. tālumā izskatās. Jāatrod tik kartē, kur tuvumā tāds reljefa pacēlums. Ātri vien arī atrodas - mežiņš Vecmīlgrāvī ar izteiktu reljefu!
Nepagāja ne nedēļa, kad mīklas uzminētas!
24.02.2024. - beidzot dodamies spēles laukumā. Maršruts sastādīts.
Netīrās cilpas Provodņikā atrodas ātri un veiksmīgi, tālāk ceļš ved uz Vecmīlgrāvi uz Benzīngalvu lunaparku. Piebraucam netālu no kartē atrastās vietas, bet ak vai, to mežiņu ieskauj pamatīga betona sēta ar metāla armatūru pa augšu! Kaut kā taču iekšā jātiek?! Pēc garākām pastaigām un vairākiem mēģinājumiem, tomēr atrodam vietu, kur varētu tikt iekšā - taciņa iestaigāta, žogā caurums, pārvarot vēl pāris šauras bezizejas - iekšā esam! Nav ne jausmas, cik te legāli un droši vispār ir atrasties! Un vajag jau arī saģērbties atbilstoši piedzīvojumam, kur labāk palikt nepamanītam - uzvilkt koši dzeltenu lietusmēteli! :D Iepriekš nesarunājot, mums visām trim bija dzelteni lietusmēteļi :D Tādas spožas saulītes pelēkajā un lietainajā dienā. Dodamies uz vietu, kur vajadzētu būt meklētajam, bet nepamet sajūta, ka esam kāda cita spēles laukumā - jāuzmanās neiekrist peklē, visādas interesantas instalācijas šūpojas vējā, izmestas rotaļlietas, ēkas drupas utt. Lietainā diena arī piešķir īpaši drūmu noskaņu, gribas ātrāk tikt prom nepamanītām! Kad nu uzkāpjam augstākajā vietā un saprotam, ka te neredz tādu skatu kā mīklas bildē un laikam tomēr nebūs īstā vieta, tad beidzot atveram hintu! :D Tur kaut kas par karjeru. Ahā, tas būs Bolderājas mežā pie Bolderājas karjera. Ātri steidzam pamest šo jocīgo vieto. Tā nu notērējot lieki vairākas stundas, dodamies tālāk.
Pa ceļam vēl iesmejam, ka varbūt šī bija lādes vieta un atradām to jau meklējot otro mīklu :D
Diezgan ātri un raiti paņemam Pastaigu ministriju un Babilonas dārzus un dodamies uz Kon-tiki. Pēc pusotras stundas ilgas pastaigas pa lietu un dubļiem, kad pieveikti jau pāris km uz šaurās strēles un visas acis izskatītas, piezogas drūmā bezcerība un Centrālē atskan sauciens pēc palīdzības. Ar visām norādēm paiet vēl 40 min līdz atrodam. Nu pilnīgs vājprāts!
Tālāk dodamies pēc Kravas pagalma uz Torņakalnu. Lietus nav mitējies, izmetam nelielu loku, bet nav tāda čupa ar betona gulšņiem. Un tad atveram hintu! Nu, protams, punkts ir Skanstes pusē! Vēl pirms tumsas iestāšanās paspējam atrast meklēto! Diena arī galā, paliek neatrastas benzīngalvas.
Dienas episkākā vieta, protams, ka tā, kur aizveda nepareizi uzminētā mīkla – Vecmīlgrāvī!
Tomēr nav miera - vai tiešām Benzīngalvas būs Bolderājas karjera tuvuma mežā? Šķiet, tur nav tik augstu pauguru. Uzmanīgi izlasu hintu- 4 karjeri!!! Kartē ātri atrodu vajadzīgo vietu un beidzot arī uzzinu kas ir benzīngalvas! Izzinoša spēle! :)
Pēc nedēļas sestdienas pēcpusdienā dodamies uz Sauriešu karjeriem. Vajadzīgais punkts atrodas ātri, pa ceļam 2x iztraucējam garausi.
Lādes mīklai par muzeju vairākas versijas, bet diezgan ātri saprotam, kurš muzejs ir īstais. Muzejs sestdienā strādā līdz plkst. 17.00. Laika nav daudz. Steidzam uz Rīgu. Plkst. 15.56 esam muzejā, jo ja nu pēdējais vilcieniņš maketā brauc 16.00. Sākam diezgan drudžaini meklēt vajadzīgo. Makets niķojas un vilcieniņi nebrauc. Beigās visas atbildes ir, izņemot čemodānu. Nevar saprast, kuri no daudzajiem cipariem varētu būt īstie, he he. Laiks rit, muzeju drīz slēgs, palīdzības sauciens Centrālei. Kuram gan ienāca prātā, ka vajadzīgie cipari slēpsies muzeja eksponātā, turklāt vēl ieadīti dūraiņos!? Pilnīgs trakums! Tiekam pie atslēgas jautājuma par Pērļuku un pāris minūtes pirms muzejs slēgšanas lāde ir atvērta! Uhhh! Kas par varenu piedzīvojumu! Paldies!
Mācība no piedzīvotā - hinti jāatver, pat ja šķiet, ka mīkla ir uzminēta!
1. vieta un bonusa punkti cimdu adītājai, šis bija kaut kas nereāls!
2. vieta Kon-tiki par oriģināli paslēptajiem cipariem.
3. vietu piešķiram pašas sev par Vecmīlgrāvja meža spotiņa atklāšanu.

Dziļi subjektīvs apskats par Māras pazinēju piedzīvojumiem S0901 laukumā, kas lielākoties domāts atmiņu nostiprināšanai, jo vecums nenāk viens.

Komanda sākās ar to, ka daļa (divi) no mums jau iepriekš ir piedalījušies 7niekā, bet pārējie (trīs) to ļoti gribēja darīt. Viens no zaļajiem entuziastiem uzrakstīja nosaukumā minētajai dāmai par to, ka 7nieks ir atpakaļ un ka ļoti vajag uztaisīt komandu. Tā mēs arī savācāmies kopā tādā ieraibā grupā un nolēmām startēt. Tā kā ievērojami lielākā daļa no mums nodarbojas ar akadēmisko zināšanu ieguvi savā ne tik brīvajā laikā, izlēmām janvāri veltīt sesijai un šim ķerties klāt kaut kad vēlāk. Kādā vakarā savācāmies sazvanā sākt domāt, kas tad tajās bildēs ir redzams. Šo vārdu autorei kā zaļajam dalībniekam uz pirmo acu skatienu likās, ka šis ir konkrēts ieberziens, jo tieši kā man būtu jāsaprot, kur atrodams kaut kāds random koks? Un kas ir Ruba?

Bet zvans izvērtās tīri veiksmīgs. Sākām ar Babilonas gaisa dārziem, kur veiksmīgi nonācām pie domas par neelektrificētu līniju pat par spīti tam, ka daļai komandas (kā vēlāk izrādījās) zvana sākumā nestrādāja mikrofoni. Pāris domas vēlāk čatā tika iemestas koordinātes ar pavisam precīzu punkta atrašanās vietu (kuru sanāca atrast ar spilgtu iesācēju veiksmi – dzeltenais cilvēciņš tika nomests nejaušā aptuvenā reģiona punktā un tur priekšā paši dārzi). Pirmā mīkla atrisināta un entuziasma līmenis aug.

Ar pabērnu iet švakāk, īsti nav skaidrs, kas tas ir un kur tas varētu būt. Vienīgais, kas krīt acīs, ir Inga no Twittera/X jeb Latvijas pastaigu ministre. Jau kaut kad vēlāk izskan pāris minējumi par to, kas ir brālīgā saime, bet šis paliek tāds pusjēls.

Benzīngalvu lunaparks mulsina ar ēku – tā izskatās pēc tādas kā muižas, kaut kā smalka. Ēka it kā mazliet atgādina Ziemeļblāzmu, bet blakus esošie objekti – ostas baltās cisternas. Tas gan nepalīdz, jo pēc bilžu salīdzināšanas Ziemeļblāzma tā gluži neliekas (bet ja nu tomēr…), bet nospriežam, ka vieta varētu būt kaut kur Vecmīlgrāvja/Sarkandaugavas reģionā, iespējams, ka Lapsu kalns. Sajūta nav ļoti droša, bet cerība ir, ka saies.

Netīrās cilpas tiešām izveda cilpā, jo jau sākumā izskanēja zināmais fakts, ka ansim Provodņikā ir studija. Bet visas bildes, ko redzam ar turienes grafiti, ir bez flīzītēm un vispār tādas flīzes ir uz deviņstāvenēm. Ozols tirgo apavus Hoodshopā, tātad būs kaut kur viņa rajons. Vairāki no mums dodas virtuālajā pastaigā pa dažādiem daudzdzīvokleņu rajoniem, bet īstā vieta nezin kāpēc nedodas rokās. Tikai vēlāk rūpīgāk apgooglējam pašu grafiti, atrodam kaut ko pavisam līdzīgu, noķeram autora vārdu un atrodam Instagram postu, kur autors atbildējis tādiem pašiem entuziastiem kā mēs, ka Provodņiks it is.

Eņģeļi mūs vairs nesagaidīja, bet Kon-tiki radīja tikai mazliet vairāk ideju nekā tukšs posms. Skatījāmies dažādus plostus, dažādus ezerus, bet nekas īsti neradās kā reāls variants.

Kravas pagalms tīri veiksmīgi, komandā uzreiz bija cilvēki, kas zināja, kur tad tāds kravas pagalms ir bijis, tad arī kāds cits atcerējās, kas tie par aklajiem un aptuvens reģions bija nosprausts. Tātad 4/6 minējumiem ir, par trūkstošajiem nebrīnījāmies, jo bija lasīts čats un bija skaidrs, ka tie ir tie āķīgākie. Pēc tam jau vienojāmies par pirmo dienu, kad dosimies visu meklēt. Pirms tam kravas pagalmam vistuvāk dzīvojošā komandas dalībniece apvieno skrējienu ar situācijas izpēti, bet nekas neizdodas, ko var arī izskaidrot ar pieredzes trūkumu un neticību, ka punkts var būt tik tālu no aprakstītajiem elementiem.

Tiekamies mūsu pirmajā brauciena dienā, sākam ar kravas pagalmu. Pastaigājam, pabraukājam un tad jau diezgan ātri un veiksmīgi atbraucam pie īstās vietas. Protams, gandrīz visi uzreiz metas virsū čupai un tā tiek apstaigāta no visām pusēm. Pēc kāda laika gan liekas, ka varbūt nav jākāpj augšā un daļa komandas pat sāk iet izpētīt citus potenciālos slēpņus. Tad satiekam komandu, kuru tajā dienā satiksim gandrīz visur, viņi pēc kāda laiciņa aiziet uz torni, ko lielajā sajūsmā par piedzīvojuma sākšanu esam apdalījuši, un pēc torņa apmeklējuma drīz pazūd. Viss skaidrs un pirmā vērtība rokā.
Turpinam ar Provodņiku, to gandrīz pat var dēvēt par park and grab, jo noparkojamies, aizejam, savācam, vēl aizejam pakaļ geocacham un prom esam. Tad braucam skatīties to Lapsu kalniņu. Aizejam līdz kalniņam un saprotam, ka ideja kā māja, bet šis nebūs īstais un vispār arī blakus kalniņi nederēs. Daudz analizējam floru un reljefu, paspējam doties īsā pārgājienā, kas iekļauj sliežu šķērsošanu, bet neko gudrāki nekļūstam, ja nu vienīgi par to, ka šis laikam nebūs īstais. Bet daudz jaunu domu nav.

Ar pirmo realitātes sajūtu azotē aizbraucam uz Babilonas gaisa dārziem, tur arī viss labi un veiksmīgi. Izmantošu iespēju pasūdzēties, ka brīdinājums būt gataviem pamest skatuves dēļus ar vai bez mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem šo rindu autorei deva 100% pārliecību, ka vērtības būs uz sliedēm. Labi, ka citi komandas biedri nav tik spītīgi un ātri atrada nepieciešamo.

Tad domājam, ko darīt tālāk. Tā kā laiks vēl ir un entuziasms no atrastajiem punktiem ir pietiekošs, lemjam vērt vaļā hintu par lunaparku, tāpat īsti ideju nav ko apbraukāt. No hinta viss uzreiz ir skaidrs un lemjam šodienu papildināt ar vēl viena punkta paņemšanu. Nezinu, vai būtu tā lēmuši, ja zinātu, uz ko parakstamies. Nonākam “galā”, noparkojamies, daudz augšā nebraucam, jo nav ko lieki riskēt. Sākam staigāties, aizejam līdz skaistam skatu punktam, bet ir skaidrs, ka būs jāiet vēl. Kāds jau ir atradis potenciālo kalnu, kurā jāiet augšā tādā jaukā virpulītī un sākam iet.

Kāpiens ir lēns, slidens un patīkami mokošs. Sākumā centāmies izvairīties no dubļiem, bet tīra ledus kā seguma īpatsvaram pieaugot katrs dubļu vai sniega pleķis tika īpaši silti novērtēts. Kārpāmies lēnu, bet pamatīgi. Daļa komandas nolemj izmēģināt kāpšanu “pa taisno”, bet ātri tiek saprasts, ka tas varētu būt vēl grūtāk, un tiek turpināts ilgais ceļš (kāpās). Lai arī saprotam, ka esam īstajā vietā un nojaušam, ka kāpjam īstajā kalnā (lai gan vienu ticamu variantu atstājām aiz muguras un lēmām neiekarot, mūsu sekotāji, šķiet, aizgāja uzrāpties arī tajā), ar milzīgu sajūsmu sagaidījām pirmo Baltā Kalna norādi, ka neesam pilnīgi kartupeļi un veļamies īstajā virsotnē. Tas iedod jaunu elpu un kalnā kāpšana jau iet ar daudz lielāku uzrāvienu. Esam galā, mazliet padomājam par vērtību atrašanās vietu, bet ar acu un hinta palīdzību viss ir skaidrs, komandas drosminieki dodas iekarot vērtības un noslēdzam dienu ar 4/6 un burgeriem.

Pēc kāda laika spriežam, ka ir jāturpina, bet tā kā esam kapitālisma važās slēgti, vienojamies tikties pēc darba darba dienā. Pirms tam esam sapratuši, ka raitai spēles virzībai uz priekšu mums būs nepieciešami hinti, abiem trūkstošajiem punktiem tie arī tiek atvērti un ar to palīdzību ātri tiek izskaitļotas īstās vietas. Sākam ar Kon-tiki. Cenšamies tur nonākt pirms gaismas došanās aplaimot citu laika zonu iedzīvotājus, tas it kā arī sanāk, bet šīs vērtīgās minūtes pavadām pārāk tālu izpētot bezizeju, tad nākot atpakaļ un vispār katram vairākas reizes ejot garām vērtībām. Uz komandu mums ir viens labs (BK grade) un trīs normāli (normālu cilvēku grade) lukturi un tā nu mēs arī cīnāmies. Viena komandas dalībniece šo punktu atbalsta attālināti un viņas jautājums par to, kā iet, tiek atbildēts ar necenzētiem stickeriem. Komanda tiek iepazīstināta ar svēto Antonu un tiek skaļi izteikts lūgums pēc palīdzības. Un svētais Antons atbild – pēc vairāk nekā stundu ilgiem meklējumiem švakais Dechatlon pieres lukturis beidzot uzspīdinās uz vērtībām īstajā leņķī, sākumā redzams kaut kas dabā neiederīgs, pēc galvas pagriešanas arī BK logo, tad viens cipars un pēc tam otrs. Tas tā, tīri zināšanai par izmantotā luktura gaismas lauku un intensitāti. Tādēļ skaidrs, ka šim noteikti palīdzēja Antons. Prieka sauciens un braucam pakaļ komandas biedrenei un pakaļ Pastaigu ministrijai. Tas pēc hinta pareizas interpretēšanas izvēršas patīkamā 10 minūšu park and grab un laiks ēst burgerus.

McDonaldā tiek atvērta lāde un ir skaidrs, ka jādodās uz Dzelzceļa muzeju. Tā darba laiks nepatīkami pārsteidz (kurš muzejs nestrādā svētdienā?), jo bijām ieplānojuši lādi meklēt šajā dienā, bet ko padarīt, kā ir, tā jādzīvo. Saprotam, ka neko ilgi atlikt nevar un vispār esam aizņemti cilvēki, tādēļ vienojamies doties meklējumos tās pašas nedēļas ceturtdienā, kad, kā mēs tagad zinām, muzejs ir vaļā līdz astoņiem.

Ierodamies dažādos laikos no pusē sešiem līdz sešiem, staigājam apkārt un meklējam kaut ko, protams, redzamas arī citas komandas, kuras var viegli atšķirt no ģimenēm ar bērniem. It kā atrodam kundzi, bet neredzam ne kravas mašīnas, ne autokrāvēju, bet tos atkal redzam citur. Mulsinoši. Varu bilst, ka kravas mašīnas atradām attālināti jau pēc lādes atvēršanas. Sagaidām pirmo maketa braukšanu, kas ir ļoti veiksmīga, jo esam nostājušies ļoti netālu no interesējošā vilciena. Komandas kungi lieki nekaunējās un nav pazaudējuši savu iekšējo bērnu, jo arī krāsns punkts tiek atrasts bez hintiem. Bet tā mēs tur staigājam apkārt ar saviem 2.5 punktiem, laiks iet uz priekšu, tādēļ veram vien vaļā lādes hintu. Pārliecināmies par to, ka kundze ir īstā un noskaidrojam, kura skaitļu virtene interesē mūs, kā arī atrodam slavenos cimdus (skaisti). Paspējam vēl cimdus mēģināt atrast visi, bet tad nu ir laiks sākt meklēt paroli. Pavadām kādu brītiņu lielā mulsumā, jo divi no skaitļiem ļoti atgādina koordinātes, bet… Lietuvā. Kaut ko reizinām, sanāk pat telefona numurs, pat ārā esošie vilcieni tiek apskatīti (jo tiem virsū astoņu ciparu skaitļi). Bet tad attopamies, ka viens ir vērtības sareizināt, bet otrs – tās ierakstīt mājaslapā. Nu tad viss labi, visi laimīgi, trijiem cilvēkiem pirmā lāde un nosvinam ar skaistām vakariņām restorānā LIDO. Entuziasms ir liels, prieks vēl lielāks un vispār forši, ka kaut ko tādu var darīt.

Ar #7nieku ir kā ar elektrības rozeti - tu pavisam noteikti zini, ka dabūsi pa pirkstiem, taču tik un tā bāz pirkstus tajos caurumos saldskābās slapju bikšu nojautās… un atraujies pa pirkstiem. Dalība šai epizodei tika iepirkta tālajā trešajā janvārī, kad ar rubaku Jaunāko iečekojām pusaizmirsto interneta vietni un izbrīnā konstatējām, ka ir jauna sezona un trīs dienas pagājušas, bet līdz lādei neviens vēl nav ticis. Vilcienu tēma un Rīgas apkārtne šķita vilinoša, tāpēc bez liekas vilcināšanās nauda tika iemesta BK sejā… un pēc pāris nedēļām, paņemot līdzi Mammu kā trešo rubaku, aizbraucām T7NIEKĀ.

Atgriešanās pie šīs epizodes notika, kad sniegs jau bija nokusis, akurāt pēc Sieviešu dienas, kad no manas puses pēc darbā pārslogotā bebruāra mēneša sākās uzstājīgi aicinājumi “Eu, c’mon, tauta! Laiks mīklas minēt!” Atsaucība tuvu nullei, tāpēc kādā jaukā marta svētdienas rītā pēc 2h iesildīšanās ar brokastīm (tā ap 11:00) slapju bikšu gaidās sāku bāzt pirkstus rozetē.
Babilonijas grafiti (gaisa) dārzu nozīme tika saprasta ātri - jāmeklē terases ar grafiti, kaut gan janvāra piezīmēs bija doma, ka tā ir kaut kāda pazemes pāreja. Tā kā vienīgais vilciena maršruts bez elektrības vadiem ir virzienā uz Vidzemes Šveici, tad līdz pat Lorupei tika izpētītas visas kartes un vietu bildes, kur var būt grafiti, paralēli meklējot arī Kravas pagalmu ar sliežu špalu krāvumu un sarkanu būdiņu (ai, mānekļi!) un izgāztu koku ar visām saknēm (vai mazums, sanāktu cūcene). Špalas un sarkanu stacijas būdiņu neatradu, izgāztus kokus arī nē, taču atpakaļceļā sazīmēju stabus gar dzelzceļu un drīz vien pie Baltezera A1 pārvada atradu terašveida grafiti zem tilta bildēs. Turpat apstiprinājās arī grafiti stabi - 100% IR!

Sieva (ex. Mamma) tikmēr lādēja visādām negantībām Netīrās cilpas mīklas tekstu, mēģinādama Staķiku ar grafiti salīmēt kopā. Mazliet pieslēdzos, kādas minūtes 15 pabūrāmies kopā, bet neko sakarīgu nesazīmējām, tik vien kā Provodņika rūpnīcu Sarkandaugavā, kam blakus Cirkulis. Papētījām iekšpuses biužas - nē, nebūs (ak, vai!). Kaut kādā veidā tika izmocīts vecais Juglas dzelceļa tilts un TEC-1 Čierītī ar uzsvaru, ka zaļajā zonā aiz tilta kaut kam jābūt un sazīmēts turpat blakus Ķīšezera zampā pilskalns (Kon-Tiki), jo putni un ornitologi. Snaiperis arī derēja, jo varēja pamedīt tos Ķīšezera lidojošos tirsējus, taču īstas pārliecības nebija - kaut kā baigi kreisais objekts izskatījās. Turpat pie Bābelīša BMX nobrauciens tika definēts kā Lunaparks ar skatu uz Juglas Manufaktūru… un viss. Tālāk izmisuma rosols veselām bļodām ārā pa logu, jo vienīgā 100% vieta bija pie Baltezera, tricky pie Juglas vecā tilta, pārējās galīgi nekā. Rubaks Jaunākā tā arī nepieslēdzās mīklu minēšanā, iestājās dzīves apnikums.

Pēc pusdienām līdz ar saulīti debesīs divatā ar rubaku Sieva izdomājām aizbraukt pārbaudīt Baltezera patilti un Juglu. Baltezerā viss čiliņā, sanāca sazīmēt īsto vietu uzreiz, taču Jugla… Nometām braucamo pie Mārkalnes ielas malas pamesta fabrīķa un sākām pētīt, uz kuru pusi doties, jo bijām pusceļā uz abām pusēm. Pienāca kāds pavecāks vīrs un pēc sarunas ar viņu sapratām, ka jādodās uz “to” pusi, jo “tur” vairāk koki ceļmalā. Ar ko beidzās? Ne ar ko! Aizvilkāmies līdz pat Sporta akadēmijai, kur zemē kaut kādas skaidas mētājās, pačolējām aiz sētas uz sporta būves sienas grafiti un devāmies uz tilta otru pusi, kur pusceļā līdz kūdras placim griezāmies atpakaļ. Ieguvums vien pāris QR kodi no citas spēles, kas krūmos un kokos zīmējās…

Pirmdienā darbā nebija miera, jo naktī galva rūca un zumēja kā tāds graudu vētītājs. Pa Googles tantes kartēm slidinoties, iekrita acīs dīvaina dzelzceļa padarīšana Ganību dambī, kur varēja saskatīt kādus 7 sliežu ceļus un dīvainu ēku, kuru no dzeltenā vīriņa sētmales skatu punkta aplūkojot, aš pirksti notirpa - 10 trijstūri tur bija! Bet ne dzeldzceļa gulšņi. Piezīmēts, jāaplūko. Tāpat mieru nedeva grafiti rūpnīca Sarkandaugavā - tā kā tā ir turpat netālu, būs jāiemet acs arī tur. Par trijstūru lokāciju pārliecība bija teju 100%, tā grafiti būda tikai dēļ Cirkuļa netālu. Pēc darba saulainajā pirmdienas pēcpusdienā Google ievilināja braucamo tādā zampā, ka šķendējos dikti neganti… līdz brīdim, kad aiz loga starp krūmiem pavīdēja brīnumaina špalu kaudze! Kājas pārvērtās vārītos makaronos, bremžu pedālis neiespiedās, tāpēc dubļaino vāģi nācās padot atpakaļ - vai tiešām tāda laime šeit mīt?! Skats uz otru pusi - yopt! Stikla metropole būvējas! Aši cauri krūmiem un IR! Īstā vieta! Aš galva sareibās… Tā, kas tur mīklā? No augšas lūkojoties! Ātri uz špalu kaudzes… un nekā. Hmm, ne tik prasti. Ā, grafiti uz pretējās sienas, kur trijstūru logi ēkai! Atkal nekā, pat pēc turp un atpakaļ gājiena. Kur vēl var palūrēt? Špalu pusē kaut kāds bleķa tornis. Nea, nebūs, bet OK, palūrēs - tāpat cita nekā nav. Pakāpienu stieņi tādi spīzdīgāki, ir te ložņājusi tauta. Uzrāpjos līdz pirmajai platformai - nea, kā jau domāts, nekā. Pagriežos pret caurumu lejā kāpšanai un kā ar bomi pa pieri - BK taurenītis acu augstumā! Tavu laimi! Un notek pa bikšu staru lejup… gandrīz.

Sarkandaugavā parkoju mašiņu pie jaunā Lidla, saldējums rokā un čāpoju uz grafitī būdu. Pa ceļam smuki sazīmēta sēta… un mazās flīzītes! Eu, nu, nevar tā būt! Šļūkāju gar sienu, bildēju teju visus uzrakstus pēc kārtas un vienā brīdī… notek gar otru kāju… gandrīz. IR! Johaidī, točna ir! Bilde, cipars, flīzes, saule spiež acīs - un ģībonis aiz laimes. Uz šo vietu famīlija būs jāatved - superīgi grafiti! Vēlāk vakarā Sauriešu karjeru centrā tiek sazīmēts Lunaparks un ar hinta palīdzību Daugmales pilskalns, kur blakus Rail Baltica tilts plānojas. Cepums tiem, kas izpīpēja šo vietu pa sūro! Trīs vietas apskatei (ar vienu jau daļēji pētītu) - ja sanāks, būs lādes mīkla.

Otrdienā atkal nemiers kā tāds lietuvēns dīda visu darba dienu. Vells, ar to Juglu kaut kas nav kārtībā! Jābrauc skatīties - vidus izstaigāts, bet Čieris un Bukultu kūdrājs ne. Sākumā tiek izlemts apskatīt Čiera pusi, jo tas tuvāk. Mašiņš tiek nomests kaut kur pie dzelzceļa pārbrauktuves un rubaks ienirst taciņā uz TECu, vērodams, kur kāds neuzmanīgs velobraucējs gandrīz ar pieri ieskrien pār celiņu pārkritušajā kokā. Žēl, no kritušā varētu dabūt velo, ar ko aizmīties līdz TECam… Tā aizsapņojies gandrīz pats avarēju kokā. Skats pa kreisi lejup un… Da’ lābi! Tik bieži taču nevar veikties! Saknes nogāztajam kokam izskatās dikti pazīstamas, arī taciņa varen plata nošļūkāta lejā. Sanāk nokļūt urdziņas otrā pusē, iepretim kokam. Ir īstais, pat bilde nav jāvelk laukā! Kamēr tiek apiets apkārt, kārtīgai apskatei nonāk visas betona konstrukcijas, taču šoreiz te nekā nav. Pie koka saknēm skats augšup un tur jau spīzd meklētais. Nais!

Trešdienā sarunāts ar rubaku Jaunāko aizbraukt ārpus Rīgas atlikušo divu punktu pārbaudei. Iepriekšējā vakarā ir atrasts drausmīgas kvalitātes video ar klinti fonā, rubaks Sieva izsaka pārliecību, ka tā varētu būt īstā, jo iepriekš domātais paugurs karjeru centrā izskatās pārāk nepārliecinoši augsts un ļoti mežains. Taču rubaks Jaunākā ir vienisprātis ar mani, ka viduslaiku pili ceļ centrā, tad tālāk būs pēc traktora brist. Un brist sanāk patālu - nafigācija gan saka, braukt var, taču tad mašiņš jāceļ pāri žogam. Kājās ģipša-dubļu zābaciņi, kāpiens pa stāvām nogāzēm augšup (te kāds ar močiem pajandelējies) un ātri vien uzduramies BK plāksnītei “siltāks”, tad “karsts” un pēc pāris minūtēm es jau lienu priedē. Šis bija samērā viegli, plašais skats uz Knauf palīdzēja.

Daugmales strupceļš gan lika no izmisuma bļodas šķipelēt līdz nelabumam - speciāli saskaitīju, ka tikai 6. reizē izdevās uzdurties drāšu veidojumam un arī nejaušām, aizķeroties aiz viena piņķerīga zara, kad nogurums un vakara krēsla jau bija gandrīz mani piebeiguši, un baltais kapitulācijas karogs plīvoja virs galvas. Tik neganti uz BK es vēl nebiju lamājies! Bet Lādes mīkla vaļā un mēs kādi 31. oranžajā sarakstā uz risināšanu. Daudz! Uz kurieni jādodās un kāda muzeja biļete jāpērk, ir skaidrs, neizlasot mīklas tekstu līdz galam. Labs! Beidzot apmeklēšu muzeju, kuram vairākas desmitgades esmu braukājis garām un pat netālu no tā kādu laiku dzīvojis! Un beidzot arī skaidrs, kāpēc Lāde vērās vaļā tik ilgi (iedomājos FTF komandu “ablomu” šo mīklu ieraugot Jaungada pirmajā dienā).

Mazliet lietainā sestdienas rītā līdz ar muzeja vēršanos vaļā ierodamies ciemos divatā ar rubaku Sieva. Sākumā pat lādes mīkla aizmirstās, ekspozīcijas vispirms. Šajā rītā ļoti daudz ģimenes ar bērniem - sīkie bizinās, rāpelē, kāpelē, bērnu stūrītī trokšņo. Meklējot pirmo mīklu, nonākam līdz kādai dzelzceļnieku stacijas pultij, kur rāda kārtējo filmiņu, šoreiz par vagonu bremzētājiem. Kamēr pētu pulti, uz ekrāna pazib divas baltas fūres, sieviete kaut ko saka stacijas skaļrunī - paspēju tikai sadzirdēt “...četri divi tukši… un viss”. Eu, šitā ir mīkla! Noskatāmies vēlreiz angļu valodā filmiņu, fragmentu mēģinu ierakstīt telefonā, bet dēļ sīko bļaušanas, kliegšanas un spiegšanas dzirdēt var tikapt slikti kā iepriekš. It kā “četri divi” vai “seši divi”. Labi, pieņemsim. Mīkla izskatās pēc S08E01 četru ciparu koda, jāsameklē pārējās norādes. Pēc pusstundas ir skaidrs, ka bez hinta atvēršanas galīgi nav aršana. Hints norāda uz kurtuvi, čemodāniem un vilcieniņu maketa baznīcu. Vilciena krāsns muzejā ir it kā viena - lokomotīvē, taču tur ir par daudz pagales iekšā, tāpēc saskaitām tvaika katla maketā iemestās vai nu piecas pagales vai septiņus koka gabalus. Pie baznīcas saskaitām kāziniekus - sanāk 9, no čemodāniem izvēlos dzelzceļa studenta īpašumu un saskaitu tajā priekšmetus - 6. Izskatās, ka kods rokā. 6 vai 8, 5 vai 7, 9 un 6. Mēģinu ievadīt dažādos veidos ciparu kombināciju, bet vienīgais, ko panāku, ir lockdown uz turpmāku vadīšanu. Hmm… Jāiet pētīt vēlreiz tā Šķirotavas stacijas mīkla. Skatāmies vēlreiz, ierakstām vēlreiz, taču trobelis no bērnu laukuma ir tāds, ka saprotam vēl mazāk - skaidri dzirdams ir tikai četrinieks. Mazliet vēlāk mēģinājums ierakstīt un pēc tam klusākā vietā noklausīties, ir veiksmīgs - sanāk skaitlis 35, visu summējot. Un tas sagrauj manu teoriju par lādes norādes četrciparu kombināciju. Mēģinu pie vilcieniņu maketa esošās lokomotīves krāsnī saskaitīt malkas pagales, taču pieci mēģinājumi dod piecus skaitļus. Tāpat arī baznīca vilcienu maketā - it kā 29 (2 mašīnas un 9 cilvēki), taču par pārējo vispār nav skaidrs, ko skaitīt. Lūdzu kaunpilnu palīdzību Centrālei - pirmā izmisuma rosola bļoda ir izēsta, mēs muzejā esam jau divarpus stundas. Atnāk skaidrojums, saprotam, kur ir lokomotīves krāsns (ārā), saprotam, ka jāmeklē cipari nevis kaut kas jāsaskaita. Ātri skrienam uz vilcieniņu maketu, lai skatītu vilcienus, bet esam zaudējuši 7 minūtes no šova, kuru skatāmies jau trešo reizi. Blakus meitenes arī cītīgi pēta vilcienus, mēs arī mēģinām saskatīt kādu uzlīmi ar taurenīti. Nekā… Kaut ko paspējam sabildēt, bet tas neko nedod. Ejam pētīt čemodānus. Tiek izēsta otrā izmisuma rosola bļoda, tiek atritināts baltais karogs… Un pēkšņi vienā koferī nejaušām pamanu dūraiņus ar BK loguci. Yopt! Nu, noslēpts!

Ejam ārā lokomotīves pētīt, sanāk lēnā solī iziet visu pagalmu līdz nonākam pie īstās, taču ilgi neaizkavējamies - ašs skats kurtuvē, nekā nav un ārā - te ir arī citi interesenti blakus. Vilcieniņu šovu pētām, fočējam un filmējam ceturto reizi, balkus to dara arī vēl kāds. Nekā… Trešā izmisuma bļoda iet uz beigām, bezcerīgi pētām savas miglainās fočenes līdz rubaks Sieva vienā kravas kastē vagonam sazīmē ko dīvainu. Bilde miglaina, ne pārāk kvalitatīva bet… IR! Nu, moins! Paliek tikai lokomotīves kurtuve. Tur mēģinām sazīmēt kaut ko kurtuves pelnos, pagalē, šokolādes batoniņa papīrītī, taču drīz vien pret sāniem pavērsta kamera ar zibspuldzi uztausta pēdējo ciparu. Lāde vaļā… gandrīz.
Lasot lādes mīklas otro daļu, sākam smieties - Pērļuks no rīta mūsu degunu priekšā apgāza vāzi ar puķēm, tāpēc kontakts būdiņā ir uz smaidiem balstīts. Tiek pasniegts glauns koferītis, ko rubaks Jaunākā (nepiedalījās) vēlāk novērtē kā ļoti skaistu lādi. Piedzīvojums ir galā un varam doties pēc mašīnas, kuru esam novietojuši patālu - pie bijušā Ugunsdzēsēju depo.

Liels paldies BK par šo laukumu - ļoti superīgs sanācis, jo īpaši lādes epopeja!

Cukurdupšu fotofinišs 5min pirms beigām

Guļbešņīki arī beidzot metas mērcē. Plānā sastāvā, bet ar entuziasmu un cerībām (ko BK nemainīgi sagrauj vēl un vēl).
Sākam ar kon-tiki un mūsu cerības sabrūk kā sapņi par par jauno vilcienu kustības sarakstu precīzitāti. Staigājam šurpu - turpu, bet nekā. Vietējie makšķernieki tik nosaka "neesat pirmie" un turpina smīnēt. Sagaidām citu komandu, sauli, un 2h vēlāk ar centrāles palīdzību un ar dievu uz pusēm ieraugam meklēto.
Tālāk dodamies uz lunaparku. Pēc eleganta kāpiena personīgajā Golgātas kalnā (kuru izdaiļo nesankcionēta valodiņa savas sliktās redzes virzienā) saprotam, ka jāizspēlē aina no Tālavas taurētāja un cipars jānoskaidro sentēvu metodēm - jāceļ vien tas guļbešņīks tuvāk Jezuliņam. Done! Prieks par ciparu, bet bailes šļūkt no kalna uz dibena ir lielākas nekā atlikusī pašcieņa, tāpēc ejam garo ceļu atpakaļ, uz apaviem savācot mālu daudzumu, no kura nolemjam uztaisīt krūzītes piemiņai par uzvaras mirkli.
Babilonas gaisa dārzos sadalamies un ātri vien cipars ir rokā.
Pastaigu ministriju meklējot ejam pārgājienā pa smilšu sliedēm, klaji ignorējot mīklas norādi par sportistiem. Guļbešņīki tak ar' ir sportiski, gan jau tā arī domāts. Ņifiga - pēc saziņas ar centrāli slājam vien atpakaļ. Atrodot nogāzto koku, secinām, ka spotu iemīļojis vietējais iezemietis - tieši zem punkta sēž un skatās kino, graužot semenes. Šī diena laikam kokā kāpēju zīmē, tāpēc, kā sacīja senie latvieši - yolo un kāpiens tiek realizēts. Pastaigu ministrijas pabērns tik paskatās kā uz tādiem ne pārāk riktīgiem, bet filma laikam ir interesantāka par to, kas notiek virs galvas (bitch, please, Tev vajadzēja redzēt to kāpienu priedē vai balansēšanu, mēģinot ieraudzīt ciparu no zemes, - tur gan diez vai kino būtu konkurējis).
Netīrās cilpas saķeram pat neizkāpjot no auto un kravas pagalms arī nesagādā pārāk lielas sāpes.
Saprotam, ka muzeja darba laiks nokavēts un atliekam lādi uz nenoteiktu laiku.
...
Uh, nu šī lāde mums galīgi nebija pa zobam un mēs jau apspriedām dažādus risināšanas paņēmienus, sākot ar darbinieku kukuļošanu, beidzot ar asaru pilnām balss ziņām centrāles whatsappā.
Galā, pēc 3h, draudzības ar citām komandām, centrāles atbalstu tomēr tiekam skaidrībā, un piebeidzam šo balli, izsakot visas savas cieņas un noņemot visas savas imaginārās cepures FTFeriem, kuri šito izpīpēja bez hintiem.

Āmen! Ziema darījusi savu un pat seksapīlajiem guļbešņīkim vajag braukt uz Tukumu pēc smukuma (kripata gudrāku lēmumu mīklu sakarā arī netraucētu), bet tad jau redzēs, ko tas Tukums piedāvās. Tiekās!

Beidzot ir noticis neticamais - BK jaunā sezona ir gaisā!
Dzīve ir veikusi korekcijas, komanda daļēji izjukusi, bet mīklas tik ļoti gribas minēt, ka tiek izdomāts nosaukums atbilstoši situācijai un nopirkta dalība. Noskatāmies salūtu un sākam minēt mīklas. Tā kā ir skaidrs, ka pēc FTF neskriesim, diezgan ātri metam mieru, vien pāris mīklām nosakot aptuvenu iespējamo lokāciju. Tikmēr cītīgi sekojam līdzi FTF cīņai. Neticība, ka tikai 4.janvārī tiek atvērta lāde. Paņemam hintus, un precīza lokācija ātri tiek noteikta 5 mīklām.
Dzīves korekciju rezultātā lecam pēdējā vagonā un ar vienu jauniņo dodamies laukumā.
Pastaigu ministrijas mazbērnu esam izdomājuši meklēt uz bijušā dzelzceļa tilta pār Mazo Juglu, bet ātri saprotam, ka nebūs. Kā jau Centrāle solīja, Kon-Tiki izmisumu ēdam kausiem. Viss slikti. Lūdzam palīdzību Centrālei. Neviens nedabūja ar mietu pa muguru, bet wtf sajūta visiem. Protams, cepuri nost par risinājumu.
Pārējie punkti vairāk vai mazāk grab&go (jeb mūsu terminoloģijā piss&go), tomēr Pastaigu ministrijas pabērns izspēlē ar mums dzīves ironiju. Dodamies uz gājēju tiltu pār Juglu, un viens no komandas rubakiem ieminas, ka pirms gadiem šeit jau ir bijis BK punkts, bet it kā taču laukums vienmēr tiek novākts. Skaitli 73 dabūjam ātri, bet lādes kods neder. Zvans veterānam "Vai atceries skaitli, kas sen atpakaļ bija uz Juglas gājēju tilta? Jā, 78, bet neprasi, kāpēc". Nav īstā lokācija. Vienu facepalm vēlāk saprotam, ka sportisti ir LSPA, bet sākumā gan dodamies nepareizajā virzienā. Ir!
Dzelzceļa muzeju sazīmējam pāris minūtēs, tomēr pēc pusotras stundas muzejā rodas šaubas, vai šī tomēr īstā lokācija. Centrāle dod apstiprinājumu. Laika nav daudz, bet apmēram 30min laikā ir visi cipari, tikai atkal sapišamies meistarībā un vairākkārt ievadām nepareizu kodu. Beigu beigās Pērļuks izsniedz mums lādi, un esam iekļāvušies simtniekā.
Lai nav jābrauc mājās, varētu uzreiz Tukumu paņemt, bet pirmdien doties savā teritorijā, tomēr nolemjam atgūt spēkus. Laba daudz nevajag.