Pirmais datums tika gaidīts divtik, jo tukšais mēnesis bez spēles šķita garš. Tā kā 1.maijs iekrita brīvdienā – bija skaidrs, ka būs liela mērce, kurā mums noteikti jāpiedalās. Par bāzes vietu izvēlējāmies pieejamo darba galdu Ogrē. Ieradāmies laicīgi, minējām iespējamos variantus pēc mājasdarbu izpildes. Tūlīt jau pusnakts un mīklas vaļā. Bāzes lokāciju pametam ap 2:00, ar stabilām 5 vietām. Šaubas par Akmens laikmetu un nav ne jausmas par “Velna kalpiem”. “Pēdējā kustības diena” krīt samērā ātri, kad tiek secināts par Mercedes zīmi pat pirms mīklas teksta izlasīšanas. Ar to arī sākām. Cipars gan uz vietas rokā nedevās tik raiti kā gribētos. Savas 45min pagāja, līdz neredzamais kļuva redzams. Nākamā lokācija Alnis – kārtīgs “hit and run”. Tālāk devāmies pie Kāpēcīša. Te satikām divas dāmas, ar kurām kopā vairākkārtīgi skaitot treknos bērneļus nonācām pie cipara. Zapte krita ātri. Lai gan bija divi varianti, izskatot mājas darba bildes secinājām, kura īstā – nākamais “hit and run”. Un tad nonācām vietā, kur pavadījām stundas divas. Bez mums bija vēl pāris komandas, kas savu laiku jau te bija pavadījušas. Izložņājām katru stūri, izskatījām visus dēļus, šķirbas. Bet kāpēc gan lai pārcilātu tādus objektus, kas būtu aiznesami no laukuma? Domājām izbrauksim līkumu, atgriezīsimies un ar svaigu aci vēlreiz iesim pāri. Un tiešām – likās, ka esam zirgā atrodot #27 uz sienas. Kā gan mēs to neredzējām iepriekš? Bet par to mazliet vēlāk. Pēc baznīcas steidzāmies uz Akmens laikmetu. Turpceļā atkal satikām dāmas. Padalījāmies kā mums gājis, kur ko esam redzējuši. Saruna mūs tā aizrāva, ka ejot tālāk palaidām garām takas tālāko norādi. Un nonācām lakšu laukos. Likās, ka upītei jābūt tepat. Nokāpām līdz Ogres upei un domājām iet gar krastu. Bet nu protams – upe taču līkumaina un stāviem krastiem. Tā vietā, lai aši nokļūtu apmetnes vietā, līkumu līkumiem gājām kādu lieku stundu. Izskatīti visi apkārtnes koki, katrs akmens ūdenskritumā, līdz brīdim, kad vienam tomēr atnāk apskaidrība un cipars rokā. Un te nu mēs esam ar šķietami 6/7. Domājam izbraukt pāris neapskatītās vietas apkārtnē, varbūt Velns rokā. Bet nekā, tukšā. Čatā redzam, ka Tīģergarneles grib mainīties. Mēs piekrītam, jo Melnā Bedre jau atvērusi lādes mīklu, kaut kas jādara lietas labā. Vienojamies, ka mainīsim ciparu pret ciparu. Notiek apmaiņa un saprotam, ka negribot esam apčakarējuši. Tā tas tiešām nebija domāts. Kā gan mēs varējām iedomāties ka starp rubakiem ir kāds, kuram jāapdomā vispār braukšana laukumā? Lai vai kā, ātri atrisinām situāciju, lai esam vairākas komandas, kas cīnās par lādi. Pus stundas laikā top skaidrs, kurā virzienā jābrauc. Sākam braukt un jūtam, ka riepā varētu būt nagla. 5min laikā izņemam naglu, salabojam riepu un braucam tālāk. Lieki piebilst, ka dzima ideja, ka ja kāds zīmē ciparus, tad varbūt arī met naglas zem riteņiem? Jo nagla bija svaiga, apmēram 20cm gara. Black joke un nonākam pie īstajiem tiltiem. Kam gan domātas norādes uz skatu platformu? Iesim atkal gar upi un tad jau ātri būsim klāt. Otrpus upei dāmas, kurām jautājām vai vēl tālu – noteica, ka ērtāk būs iet pa augšu, pa ceļu, nevis gar upes krastu. Nosmējām, ka mēs jau jauni, varam iet arī gar upi. Aiz līkuma sapratām, ka atkal stāvs krasts, kurā jākāpj augšā. Gājēju ceļš tālu, tāpēc lauzāmies cauri krūmiem. Uz platformas acīgākais pamanīja būdiņu un skaidrs – paņem dvieli un… ej uz baņu. Būs! Lāde mums rokā. Sākumā mazliet mulsinoši likās, ka varbūt nebūs īstā vieta, jo makšķeres, šis tas no ēdamlietām. Bet tad tika aptaustīta ādas jaka, kas nebija tik sena kā viss pārējais būdā un protams, ir! Bijām pirmie, bet gandarījuma sajūtas nebija. Jutāmies parādā Tīģergarnelēm, lai gan lādes mīkla mums krita vienlaicīgi. Dodoties atpakaļ uz auto satikām 7.elementu. Pārmijām pāris vārdus par baznīcu un uzzinājām, ka arī iepriekšējā laukumā, Pļavas stacijā bija tāds pats cipars. Lai nākamās spēles ar gandarījuma sajūtu!

O jā, notikumiem bagāta nakts. ✨

BĀZĒ:
23:00 - Ir situsi pēdējā stunda pirms starta laukumā - un mēs 5 rubaku sastāvā dzeram English Afternoon tēju Ogresgalā. Mājasdarbam atliktas dažas interesantas vietas un starp brauciena pārtikas krājumiem atrodami LIDL 0,26 EUR enerģijas dzērieni (viens teiks, ka kļūda - cits, ka uzvara).
00:00 - 00:54 Pirmā stunda gadās vareni ražena. Pirmajās sekundēs tiek atpazīts Mercedes Solaris. Šeit iespējams var iestarpināt to joku, ka “braucu uz darbu ar Mersi, kas maksā 300k”, bet iespējams tas būs nevietā.
Maks un Morics, Velna Kalpi, Asins Zapte tiek atminēti, samērā ātri salīdzinot ar resursiem internetos.
Kāpēcīši, Svētie mēsli un Akmens laikmets sagādā nelielas galvassāpes, bet ar pāris veiksmīgie google–kang-fu sitieniem nonākiem arī pie šiem rezultātiem. Tiek izpētītas 3 pamestas baznīcu opcijas, un gūstam apstiprinājumu par Liepkalni. Vārētu pat teikt, ka šovakar varējām spiest nevis ‘’Meklēt ar Google’’ bet “Es ticu veiksmei”.
00:55 - Visas 7 lokāciju idejas atliktas kartē. Parasti ap šo laiku mums ir labi, ja 2 pārliecinošas un 8 nepārliecinošas idejas. Sakām arlabunakti saimniekiem un dodamies tumsā uz pirmo punktu.

LAUKUMĀ:
01:20 - esam klāt pie autobusa. Citas komandas nesatiekam, taču uzmodinām tuvējo māju suņus, dažas reizes nokrītam dubļos, domājam, ka šī nakts tuvējo māju iemītniekiem nebūs viegla. Autobuss tiek pārbaudīts no augšas, apakšas, iekšpuses, ārpuses, atslienam galvu pret logu, meklējam šofera rādžiņu, sāk likties, ka ir izdarīts viss bez autobusa demontāžas uzsākšanas, līdz beidzot veiksme mūs uzrunā un caurspīdīga zīme uz caurspīdīgā fona lauž luktura gaismu. Atmiņas par Sedas laukumu. Punkts rokā 15 minūšu laikā. Tālāk uz Velna Kalpiem.
Velna Kalpu skolā baudām skaisto ēku, krustām šķērsām, taču bez panākumiem. Skats iekšā satelītā, kas norāda uz kādu interesantu veidojumu pagalmā, kuru ar lukturiem pa tiešo neredzam. Ātrs kāpiens pagalma grodā un punkts rokā. 2/7
Nākošā pietura Aļņi. Snip-Snap, bilde ar seju caurumā. Hit&Run. 3/7
02:40 - Pīppauze Madlienas diennakts degvielas uzpildes stacijā “Madliena-2”, kur uzmodinam darbinieku, lai salietu bāku un skrienam tālāk ciemos pie Daukas. Šofera palīgs “shotgunā” vairākkārt klibo ar navigāciju nakts laikā, un tiek uzsākts referendum par viņa nomaiņu.

A: Mums jābrauc taisni?
B: Jā. Taisni. Nē. Zini, tomēr uz otru pusi. 🤓
A: OK….😖
B: Ā! Nē, tomēr tas pirmais virziens bija pareizs! 😅
A: #%#$^@* 😡
B: Hmm, mēs pārbaucām pāri Ogres upei jau? Met riņķī. 😅
A: 🤦‍♂️

3:10 - Agrāk vai vēlāk, tomēr nonākam pie pareizajiem Dullā Daukas akmeņiem, sākam tos kartēt, lasīt un skaitīt. 6 akmeņi, 2 ar uzrakstiem. Tajā brīdī pie apvāršņa skan sveša auto motors un pazib tālumā lukturi. Ieraugām BK logo, un tālāk jau uzdevums skaidrs. Ierodas Zei Fei Fei, un Mēs Te Jau Bijām, paralēli mēģinam neuzkrītoši sākt bildēt tekstus, lai tos pārskaitītu mašīnā. 4/7.
Tālāk lidojam uz Asins Zapti, kur satiekam Stalkerus. Apmainamies ar laipnībām un izklīstam pa visiem kaktiem. Viena no garnelēm uzreiz ielec pagrabā, paņem punktu un tad palūdz Stalkeriem, lai padod roku izkāpt laukā. Mission success, un stalkeri to pat nepamana. Seko neveiklas māņkustības, lai noslēptu pēdas un pakāpeniski sagrupējamies atpakaļ mašīnā. Atā! 5/7.
04:00 līdz 05:00 - Esam tajā stadijā, kad palikušas divas mazāk ticamās vietas, ko pārbaudīt. Sākam ar tuvāko Liepkalnes baznīcu. Piebraucam, esam vienīgie, baznīca izskatās daudzsološa. Debesīs sāk iezīmēties rīta saules stari. Atrodam pareizo bildes lokāciju - konkrēto atslēgas cauruma leņķi un 1h garumā nekādi netiekam pie cipara. Dīķis apstaigāts bildes tēmējuma virzienā. Visas konstrukcijas aptaustītas, geocache pārcilāts, katrs silikātķieģelis apskatīts. Nekā. Labi atgriezīsimies vēlāk. Braucam pārbaudīt ideju par Akmeņupīti un tās kulmināciju krustpunktu ar Brāžu krācēm.
05:30 Saule jau aususi un sākam pārgājienu līdz upītei. Tik skaista un mainīga, nepieradināta taka līdz tai. Tik intensīvu lakšu aromātu var reti kur piedzīvot. Vieta īstā. AIZIET! Un sākās līdzīgas sajūtas kā pie baznīcas - vieta īstā, bet punkta nav.
1h laikā laikā šķiet pārskatīts katrs akmens, katrs stumbrs, katra pagale nometnē. Apsvērām, ka būtu kruti, ja punkts būtu otrā krastā, bet Ogre šajā posmā izskatījās draudīga, lai pār to peldētu. Redzam ka kalna galā piekāpj 7. Elements, ar kuriem pārminam pāris obligātās vispārīgās frāzes: “cik jums punkti?”, “visi vēl nav”.
Šajā laukumā it īpaši, varēja just, ka komandas negrib atklāt savu progresu.
Sākam saprast, ka ūdenskritums taču navar plīst un krist, te runa ir par kokiem! Punkts drīz arī rokā 6/7. Ap to laiku ierodās arī 8. Marts, pārminam pāris vārdus. Labprāt lasītu kā jums gāja šajā reizē 😏.
07:37 - Un mums ir 6/7 mīklas. Tiktāl gludi, bet tā nolādētā baznīca pagaidām bojā mums iespēju tikt pie Wolt dāvanu kartes (kuru centrāle piesolīja, ja lāde atvērsies 9h laikā). Esam drīz arī atpakaļ pie Svētajiem Mēsliem, kur satiekam Melno Bedri, Mamma Piespieda, kuriem iet tikpat smagi ar šo punktu kā mums. Mamma piespieda gan regulāri atjauno vispārējo enerģiju skandinot mašīnā spontānu reiv-mūziku. 🔥

“Cik jums punkti?”
“Šis tas trūkst”
Punktu statuss šodien tiek turēts lielākā slepenībā nekā Valsts Noslēpums.

08:39 - nodzin KasApp telefonos. Punkts rokā! Ko? Aiziet neukrītoši uz mašīnu! Tas punkts bija ieskrāpēts sienā, iedomājies? Kā mēs viņu iepriekš nepamanījām? Nav svarīgi. Vadi iekšā lādes mīklā. Nav. Hmm. Ok pārskaitam Daukas, mierīgi, vēlreiz. 138. Nav. Pamēģini 139? Nav. Nu moš jāskaita bija arī tie akmeņi un stāsta virsraksts? Ieraksti 140 un sareizini. Nav.
Nolemjam pārbaudīt tuvumā esošo benzīntanku vēlreiz, lai pārliecinātos, ka punkts piefiksēts pareizi, tad arī vēlreiz ciemos uz Daukas nojumi, kur uz vietas ar 5 acu pāriem visi reizi kolektīvi skaitām Daukas. Ir 139. Tad kur mēs vēl varējām kļūdīties?

09:56 Atgriežamies baznīcā, kur uz sienas uzskrāpētais punkts jau likvidēts. Šajā brīdī iestājas besis, jo konstatējam, ka tas bijis feiks. He. Nu bļin, jāmeklē atkal.

Citas komandas jau jūtami min uz papēžiem. Apsveram savu FTF kontaktu loku, varbūt kāds var iemainīt ideju par baznīcu. Neviena no 4 uzrunātajām komandām neizrāda interesi :D
11:00 Kādā brīdī Melnā Bedre pašauj lādes mīklu. Drīz ieliekam ziņu kopčatā, uz kuru atsaucas Gan Jau Sanāks. Neveiklu darbību rezultātā iemainam viņiem Velna Kalpu vērtību, pretī saņemot Baznīcas Fake vērtību. Great success, kā teiktu Borats. Paliekam sausajā. Pēc brīža gan seko atzvans no Gan Jau Sanāks ar papildinfo un hintu par Svētajiem Mēsliem. 15 min laikā tiekam pie Mēslu cipariem uz vietas. 7/7. Neskatoties uz to, ka ir Svētdiena, baznīcā pavadītas vairāk stundas nekā gribētos, un no šī braucam prom tikai neticīgāki. 😅

LĀDE:
Pārbaudam ideju par Emmas dzirnavām, bet šī vieta šķiet pārāk privatizēta, lai te ietu un vilktu kādus dūmus vai gari skatītos tālumā.
Tālāk, ar nelielu idejas virzienu no Ogresgala saimniekiem, nonākam pie jaunizbūvētā tilta un skatu platformas, kuri ideāli atbilst mīklas aprakstam. Aiziet maucam.
Piebraucam pie tilta, kur priekšā jau Gan Jau Sanāks un NLP vāģmobīļi.
Uz tilta nekā, bet izskatās, ka jāiet 20 min ar kājām līdz platformai, vai arī 40 min ar mašīnu apakārt. Lemjam par labu mierīgaiu pastaigai. Šajā brīdī gan 7nieks ir spējis likt tik ļoti likt šaubīties par savām idejām, ka pat paši nespējam noticēt, ka te kaut kas varētu būt.
Neticīgi, tomēr nonākam pie platformas, no kuras tik tiešām paveras skats uz kādu būdiņu un makšķerniekiem. Tajā pat brīdī atskan FTF zvani čatā, paraujam vaļā hintu - jo ja nu kas un yep - esam tikpat kā pie lādes. Pāris vārdi ar Gan Jau Sanāks, no kuriem saņemam “Paldies” dāvanu - Lādes dziras formā.

Lāde iespaidīgā lokācijā un formātā. Kārtīgs pritons un vieta, kur ARĪ kādu var vest uz pēdējo randiņu. Ieraksts viesu grāmatā. 2. vieta. Tikai mazliet pietrūka lai būtu pilnais FTF šoreiz.

Izejot laukā sagaidām Melnās bedres pārstāvi, kurš pie Lādes ir nonācis pretējā krastā un tagad domā ko darīt - peldēt pāri vai nē? 😏

Jāatstāj taču cliff-hangeris, kuru varēs pabeigt pati Melnā Bedre 🕳️

Tiekamies nākošajos laukumos!

Kā starta vietu izvēlamies Madlienas autoostas stāvlaukumu un jau no pirmā brīža gaismā virmo tāds lauku vircas aromāts.

Dažu minūšu laikā krīt autobusa mikla, kā arī Akmeņupīte un Kāpēcīši un vel nedaudz vēlāk arī baznīca. Par Zapti mums ir versija par Zāģeni (zagšana un Z), kurai nedaudz augstāk ir dažas pamestas ēkas.
Velna kalpiem mūsu vērīgie biedri atrod, ka logā sabirušas smiltis un šķiet, ka arī tās ārā ir pat loga līmeni. Nakts laikā šo ideju attīstām, ka tās ir kādas dārza mājiņas Ogresgalā, kas applūdušas un 12 vasaras ir +-kāds Dārziņu korporatīvs.
Par Maksu mums ideju nav un nolemjam doties ceļā ap kādiem 2 naktī.
Pirmo paņemam Daukas punktu – sākumā meklējam tuklos bērnus jeb mākslīgos akmeņus, taču tad ātri vien iepazītam īsto daiļradi. Pa ceļam uz baznīcu nejauši pamanām īsto Zaptes vietu un ātri vien atrodas punkts.
Baznīcā esam vieni paši un sākumā atrodam abus geopunktus un sazīmējam īsto vietu no kuras taisīta bilde, taču nav. Sākam pētīt augstās palodzes, līdz īstā leņķī pamanām eleganti nomaskēto skaitli.
Dodamies uz Akmeņupīti un pamanāmies piebraukt no Z puses, kur jāšķērso applūdušas platības un taku īsti nav. Pavadām kādas 2 stundas pētot akmeņus upē, bakstot upes gulti (spogulis manu seju kropļo), izstaigājam Akmeņupīti uz augšu līdz citai satekai. Pēdējā cerība vel ir iet pēc zvejnieku zābakiem, lai iebristu abu upju satekas vietā līdz tomēr cipars atrodas.
Dodamies uz Maksa vietu jeb Trušu karalisti, kur kaut kas līdzīgs esot plus tur pāraudzināšanas darbā tiekot iesaistīti mazgadīgie katordznieki, taču atduramies pie aizšķērsota ceļa un atliek aizripināt uz autobusu, kur taču būs easy punkts un tad paliks saprast vel tās 2 mīklas.
Autobusu ķemmējam kādos 3 piegājienos, uz jumta, motortelpā, izņemam lukturus, apskatām kāpšanas torni. Laikam jau bez Stalkeru aktīvas darbības to ciparu neatrastu, jo pārbaudījām ntās reizes visas vietas tikai ne īsto.
Tiek iemainīti Velna kalpi un atliek tikai spļaudīties, jo punkts mums sen bijis atzīmēts, taču nolemts, ka ēka taču mūra, bet mēs meklējam vasaras namiņu pie upes. Līdzīgi ar Maksu – bijām meklējuši picērijas, rotaļu laukumus – visu tikai neko šādu.
Melnā bedre atver lādi, bet mēs vel kādas padmsit reizes pārskaitām Daukas ciparus (kurš tad to dara savlaicīgi?) un rezultātā esam -15 min pret viņiem, taču cerības ir.
Hokejists ar negatīvu koeficientu -> sūdīgs aizsargs. Ideāli der Vecogres HES+ tā aizsargdambis, kur gan jau tek ūdens (jeb caurais aizsargs), kā arī tur pirms paša HES ir vecs iekārts tiltiņš un brasls. Brasls gan izspēlē labu joku, jo braucot, google un Waze + putekļu mākoņi krustojumā mašīnas aizved katru savā krastā. Cenšamies otru ekipāžu pierunāt pārbrist upi, lai kopā pētītu balstus, taču šodien horoskopi esot ieteikuši neslapināties. Pamanām otru tiltiņu un viņi dodas tur, mēs pa garo 45 min apkārtceļu.
Pie tiltiņa neko neatrod un kamēr esam klāt un kopā arī lāde jau ir vaļā. Seko īsi pastaiga un iepazīstam bezsaimnieka īpašumu.
Paldies par laukumu, tiekamies jūnijā.

Ar lielām cerībām uz FTF, bet, diemžēl, piektie.
Aizbraucām uz Lēdmani jau samērā laicīgi, jo gribējām bāzēties tur. Pēc kartes izpētes nolēmām, ka jābāzējas Vērenē, jo pēc mūsu domām, tam vajadzēja būt laukuma vidus punktam. Laukuma labākais lēmums, jo divpadsmitos atverot mīklas sapratām, ka viens jau mums rokā. Braucot uz Vēreni redzējām Maksa un Morica vietu. Pirmajās piecās minūtēs jau pirmais punkts rokā.
Tālāk dodamies uz Dullās Daukas birzi meklēt Kāpēcīti. Ierodamies un sākam domāt, kas ir resnie bērni. Pirmā doma - akmeņi. Pēc pāris minūtēm jau skaidrs, ka nav viss akmeņi, bet ir Daukas. Lasām čatu un saprotam, ka esam viena no vadībā esošajām komandām. Dikti laimīgi un vēl neesam atmetuši visas cerības par FTF.
Tālāk dodamies meklēt pēdējo kustības dienu uz pamesto autobusu. Nevar atrast punktu. Patiesā ilgi meklējam. Redzam, ka piebrauc divas mašīnas. Jāmeklē ātri, bet nav. Pēkšņi komandas biedrs kliedz, ka ir un varam braukt.
Tālākais ceļš mums vispār nav skaidrs. Iestājās liels izmisums. Domājam, domājam...Svētie mēsli...hmmm... varbūt domāts holly crap. Brauksim uz Krapi čekot baznīcas. Vairākas stundas pavadot Krapē saprotam, ka galīgi garām. Dodamies uz Lēdmani domāt tālāk.
Pa ceļam redzam komandu, tiek nolemts noķert viņus un pajautāt, lai palīdz. Komandas biedrene izkāpj no mašīnas, lai apjautātos kā sokas. Tiek atbildēts, ka viņi esot tūristi. Viņa domājot, ka joko pajautā no kuras komandas, bet rupji saņēma vēlreiz atbildi, ka tūristi un, lai liek mieru. Skaidri gan bija redzams, ka nav viss tūristi. Lai, kas pa komandu jūs arī bijāt...paldies, ka bijāt "tik jauki".
Esam Lēdmanē. Iestājās pilnīgs izmisums, nevienu komandu neredzam. Skaidrs - neesam pat tuvu. Vienojāmies, ka iesim gulēt. Pagulējam trīs stundas. Galva ne sūds nav skaidrāka. Iepildam degvielu un dodamies tālāk.
Izskan teksts par Tiesaskalnu. Dodamies uz Meņģeli. Esam gandrīz galā uz redzam Asins zapti. Blakus stāv mašīna. Skaidrs - īstā vieta. Dodamies iekšā. Sastopam divas ārkārtīgi jaukas dāmas. Iepazīstamies - 8.marts. Pēc sarunas notiek punktu apmaiņa. Nu mums ir arī skaidrs, kur tālāk doties. Liels paldies jums. Patiešām mūs izglābāt.
Dodamies uz Liepkalnu baznīcu meklēt savus Svētos mēslus. Aizbraucot sastopam Garneles. Meklējam. Paiet apmēram piecas minūtes un pie baznīcas ir jau apmēram 7 mašīnas. Cilvēku ļoti daudz, tiek cilāts katrs akmens. Tiek nolemts, ka braucam prom un atgriezīsimies vēlāk.
Dodamies uz Emmas dzirnavām, jo domājam, ka tās būs Velna dzirnavas. Aizbraucot skaidrs, ka nebūs viss.
Dosimies tālāk uz Akmeņupīti meklēt punktu. Tiek ievadīta navigācija, dodamies. Izrādās, kā mūs ved uz nepareizo upes pusi. Atkal izmisums....
Dodamies atpakaļ uz baznīcu. 7 komandām vaļā lādes mīkla...ftf nespīd...stipri žēl...
Aizbraucām atpakaļ uz baznīcu. Pa ceļam sazināties ar 8.martu. Dāmas saka, ka punktu iemainījušas un var mums apmēram pastāstīt, kur meklēt punktu. Baznīcā atkal ir vairākas komandas. Viens otram palīdzam. Noskaidrojam, ka punkts ir mazs un ieskrāpēts. Diemžēl, izrādās, ka 8.marta dāmas ir apmuļķotas un viņām ir pat iedots nepareizs cipars. Pēc ilgas meklēšanas un citu komandu palīdzības punkts tiek atrasts.
Mums palikuši divi punkti. Uz abiem ir samērā tālu jābrauc. Pulkstens jau ir viens, vēl jātiek mājās. Vienojāmies - iemainīsim ciparu pret ciparu. Pēc minūtēm piecām jau cipari rokā. Liels paldies Majonēzei par palīdzību.
Sākam reizināt. Nav. Nav. Nav. Skaidrs! Daukas birzī ir nepareizi saskaitīts. Mums ir 138, skaitījām vairākas reizes. Diezgan pārliecināti, ka jābūt. No mašīnas aizmugures sāk atskanēt šaubas par to vai numuri iemainīti pret pareizajiem. Es pārliecināti saku, ka uzticos. Brauksim uz birzi skaitīt atkal. Esam ceļā. Krīt lāde. Nešaubīgi tiek pieņemts lēmums zvanīt centrālei. Kļūda. Mums 138, bet ir 139.
Lādes mīkla vaļā. Pēc neilga brīža ir skaidrs virziens. Dodamies uz platformu. Priekšā mums jau ir kāda mašīna. No platformas paveras skats uz namiņu. Skaidrs arī kur lāde. Pēc apmēram 5 minūtēm mums jau tā ir rokā.
Mūsu trešais ftf un esam piektie. Varēja būt labāk, bet tāpat laime pilnīga. Mums patiešām, tas bija super piedzīvojums. Paldies visām jaukajām komandām, kuras bija gatavas palīdzēt un arī paldies tām ar kurām tikai iepazināmies un parunājām. Jūs visi bijāt forši. (IZŅEMOT NELAIMĪGOS TŪRISTUS!!!!)

Nobāzējamies Meņģelē, jo pēc mūsu aprēķiniem tas ir Ogres upes viduspunkts, turklāt esam pārliecināti, ka laukumā būs Meņģeles pamestais auto serviss ar tam pieguļošo DUS.

Kad mīklas vaļā, tad saņemam apstiprinājumu, ka Meņģeles DUS ir viens no punktiem un kā pirmo kartē atliekam ASINS ZAPTE. Nākamais ir PĒDĒJĀ KUSTĪBAS DIENA, kurš ir otrs mājasdarbā atliktais punkts. SVĒTO MĒSLU NOLIKTAVA- uzreiz izskan frāzes, ka tā taču būs tā pamestā baznīca, bet "paldies Dievam", ka komandā viens atrunā un pasaka, ka tas būtu pārāk vienkārši, tā teikt, lai speciāli apčakarētu rubakus, un pierunā, ka drīzāk runa būs par fermu, jo govs ir svēts dzīvnieks un, piemēram, Uģis Kuģis ar govs mēsliem mazgā grīdas.
Kā nākamie tiek aprunāti VELNA KALPI. Tiek pieminēts, ka tā gan jau tā skola, kurā mētājās tās formas. "Paldies Dievam" arī otrs nav uz mutes kritis un māk atrunāt, vienkārši pasakot "Tas ķipa laukumā, bet toč nebūs." Tas nekas, ka esam tur bijuši pat 2 reizes un beigās šis izrādījās vēl viens šāviens kājā un mūsu cietais rieksts.
Pārējām mīklām šādi tādi varianti, bet nolemjam izkustēties un doties ceļā.

ASINS ZAPTE. Ierodamies DUS, saplēšam bikses, neatrodot ciparu, nošausmināmies par trepēm, kas grīdas caurumā iet uz leju atkritumu ieskautas, un stāvam uz tām skatoties.
-Tu iesi lejā?
-Nē, kāds sakars! Davai ej Tu. Tu parasti lien tādās vietās.
- Fuj, baigā hui**, nezinu kā tikšu atpakaļ. Tu mani neizcelsi.
Nevienam nav interese līst lejā, tādēļ turpinām sirot pa pieņemamākām vietām, līdz beidzot mūsu komanda ir ielīdusi īstajā vietā un varam doties tālāk.

Braucam uz PĒDĒJO KUSTĪBAS DIENU. Pa ceļam 03:00 naktī ieraugām interesantu zīmi un ar cūceni atrodam MAKS UN MORICS un pašpārliecināti ierodamies pie autobusa. Bet šeit cipars galīgi nedodas rokās. 40 minūšu garumā esam paspējuši iejusties dažādās lomu spēlēs- gan kā šoferis, gan kā biļešu kontrolieris, gan kā Pļavnieku bomzis, kurš iesēžas aizmugures sēdeklī un rada sev apkārt burbuli, kura rādiusu neuzdrošinās šķērsot neviens no pasažieriem. Atbrauc Mamma piespieda. Atpūtīsimies un paskatīsimies, kur atradīs ciparu.
- Tu paseko līdzi, es vēl aiziešu tur paskatīties.
Kādi 9 cilvēki velta 5 minūtes, lai pārķemmētu autobusu. Mēs tikai bezpalīdzīgi noskatāmies, kā komanda atgriežas uz saviem auto.
- Tu redzēji, kur cipars?
- Viens bija uz jumta, otrs pārmeklēja šofera kabīni, trešais ārā sita klaču ar citu komandas biedru, ceturtais klaiņoja apkārt autobusam. Pārējiem neizsekoju līdzi. Tātad cipars ir kaut kur autobusā, uz autobusa, apkārt autobusam vai principā da jebkur.
Kad aukstums ņem virsroku un riktīgi gribas tikt atpakaļ siltumā, tad arī caurspīdīgais cipars atrodas.

Labi, mums vajag atžirgt. Braucam uz AKMENS LAIKMETS. Atminējām it kā sākumā, bet mums patīk parakt sev bedri un paskatīties, cik tālu varam aizrakties, tādēļ pirms braucām uz šejieni, cītīgi Instagram pārmeklējām visas citas dabas takas un objektus apkārtnē, līdz vairs nebija citu variantu.
O, priekšā cita komanda.
Garnelītes skraida gar upīti, saulīte spīd, putniņi čivina, Tas ir skaists 7:00 no rīta cēliens. Saprotam, ka tas nebūs ātrais cipars un sākam lauzīt galvu. Kamēr viens ķemmē apkārtni, otrs augšā pārlasa mīklu vēl un vēl līdz beidzot nāk apskaidrība. Zvans otram: «Mīklā koks raksta par sevi, meklē ciparu zem koka, kas pārkritis pāri upei». Kamēr viens mēģina pieklājīgi paņemt ciparu, otrs neiztur un taisnā ceļā nonesās lejā, un skrien pie visiem kritušajiem kokiem, uzkrītoši ķīķerējot tikai kritušo koku apakšas. Vai tas bija adekvāti priekš 7nieka? Nē. Vai otra komanda domāja, ka tie nu gan idioti? Visdrīzāk. Vai es to darītu vēl? Iespējams. Tu neesi Tu pats, kad pārāk ilgi meklē ciparu.

SVĒTO MĒSLU NOIKTVA.
Pa ceļam atmetam variantu par svēto govi un veltot 5 minūtes, lai pārbaudītu sākotnējo baznīcas variantu, esam saņēmuši nepārprotamu apstiprinājumu, ka kārtējo reizi esam lohi un jau sākumā izbrāķējam punktu, kas bija īstais.
Ierodamies baznīcā, kur notiek rubaku ballīte. Visi ir pavadījuši šeit bezcerīgi daudz laiku. Gana daudz, lai mēs padomātu «kāda jēga mums te kaut ko meklēt? Mums vēl vajag divus punktus, varbūt nemeklējam un dodamies tālāk?». Tā kā mums pagaidām nav pārliecinošu variantu par palikušajām divām mīklām, tad 8:30 turpinām citu komandu iesākto bezcerības gājienu apkārt un iekšā baznīcai. Aprunājamies ar MB un saprotam, ka viss slikti- viņiem šis ir pēdējais, kamēr mums vēl priekšā divas tukšas mīklas.
Gribot ātrāk tikt prom, atrodam fake ciparu. Kā nu varam, utilizējam to. Pēc kāda laika, kā jau svētā vietā pienākas, ar augstāko spēku palīdzību, atrodam arī īsto ciparu. Cepuri nost Centrālei. Tā noslēpt ciparu, ka vairāk kā 20 cilvēki staigā garām ciparam neskaitāmas reizes, bet to neredz...

Nu ko, mums paliek tikai divas mīklas.
Pamēģinām VELNA KALPI. Jābūt Madlienas Lielajai muižai. Tur pāri ielai ir mājas "Ceļmalas" un miklā rakstīts, ka tepat pie mums ceļmalā. Aizbraucam. Aplaužamies. Atlūztam. Kad piecēlāmies, tad ar jaunu jaudu sākām šaut vēl vairāk kājā un minējumi nav pat pieminēšanas vērti. Eu, a kas tur ar to KĀPĒCĪŠU KARALI? Šitas visiem ir, tātad nav nekāda augstākā matemātika. Nu, kaut kāda zināma dabas taka noteikti vai varbūt pilskalns. Izskan baigais joks, ka tas beigās izrādīsies, piemēram, Meņģeles skatu tornis. Ak, ja vien Dievs būtu mums iedalījis vairāk smadzenes...
Kad MB atvēruši Lādes mīklu un oficiāli sācies tirgus laukums, arī mēs tajā iesaistāmies un salasām iztrūkstošos.
VELNA KALPI- nopietni? Tā ir tā fucking skola ar formas tērpiem.
KĀPĒCĪŠU KARALIS- Joks par Meņģeles skatu torni vairs neliekas smieklīgs.


Kā jau ierasts, ar Lādes mīlu nošaujam garām. Tā kā mēs uzsvaru liekam uz hokejistu ar negatīvu lietderības koeficientu, tad ieborējam sev galvās, ka tas būs HES vai kāda ūdenskrātuve. Jo kas gan cits vairāk ielaistu nekā iesistu, ja ne HES. Savukārt, blakus, kas atrisina reālu problēmu, būs tilts. Norakāmies sūdos tā ka maz neliekas. Meklējam visādus HES, pamestas dzirnavas, kaut kādus aizsprostus un tad blakus pārejamu tiltu. Mēģinājām aizbraukt uz Roplaiņu dzirnavām, bet tas neizdevās. Kaut ko vēl paskatījāmies un tad kādu brīdi mēģinājām izlikties, ka vēl varam dabūt FTF, līdz beidzot ciešanas tiek izbeigtas un Lāde ir kritusi. Mēs atveram hintu (jā, mēs nebaidāmies šī vārda) Lādei un dodamies uz īsto tiltu. Stāvvietā kādi trīs auto un saprotam, ka uz top3 varam necerēt. Pa ceļam telefonos noskatāmies kā pjedestāla vietas krīt kā kauliņi un beigās finišējām kā sestie.

Paldies Centrālei par kārtējo lielisko piedzīvojumu, par kārtējiem lieliski paslēptajiem cipariem un mīklām, kas veidotas tā, ka cilvēks, kas tur jau kādreiz ir bijis, par to pat nenojautīs un visbeidzot- paldies par kārtējo lielisko Lādi! Neviena no piedzīvojumu spēlēm mums nekad nav spējusi radīt to sajūtu, ko rada 7nieks. Viss atstrādāts no A līdz Z. Bet tā laikam notiek, kad meistarība sastopas ar mīlestību pret to, kas tiek darīts. Katrs laukums ir kā īsts mākslas darbs. Tiekamies nākamreiz!

Šoreiz laukumā dodamies dāmu sastāvā, - Oskars palīdz attālināti no siltās zemes.

Laicīgi esam izbraukušas un jau pirms vienpadsmitiem pēdējās aprīļa dienas vakarā esam ieradušās mūsu starta punktā - Ērgļos. Plānojam papildināt degvielas krājumus, kas, protams, tik vēlā vakara stundā neizdodas. Nekas. Izrēķinām, ka līdz rītam degvielai jāpietiek. Tā kā DUS neapmierināja arī mūsu vēlmi pēc pēdējā civilizēta labierīcību apmeklējuma turpmākajās stundās, nolemjam doties uz saieta namu, kur manījām kādu pasākumu notiekam. Googlējam. Izrādās, Pastalniekiem 75! Jestri iesildoties uzdejojam ārpusē, un tad mazliet kautrīgi tomēr tiekam pie atļaujas paviesoties dāmistabā.

Iznākot ārā, lejup no kalna tuvējā stāvlaukumā manām kādus 3-4 auto. Noteikti rubaki. Dodamies čekot, kas vēl par komandām izvēlējušās Ērgļus kā starta punktu. Izbraucam goda apli, ļoti cītīgi nopētām vareno 4x4 džipu, kas gan izskatās kā rubas sapņu auto.. BET! Visi tur ar jaudīgiem dzērieniem. Vietējie..

Noparkojamies laukuma pretējā pusē, dodamies pētīt karti, kas turpat tuvumā. Protams, mūsu goda aplis nav palicis nepamanīts, un čoms-pa-čomam mums pievienojas vietējie, un iepazīstamies ar Kalvi, Ervīnu un Stanku. Kad mūsu jaunajiem draugiem esam izstāstījušas, ko te darām, nemanāmi taisām mazo testu par mūsu priekšizpētes objektiem, tādējādi cenšoties saprast, cik noderīga var būt viņiem esošā informācija par “rajonu”. Novērtējam, ka gana, lai saglabātu telefona numurus. Nu labi, čau, pagaidām, mums jāiet uz auto - pusnakts tuvojas!

Atveram mīklas un idejas birst viena pēc otras. Labi palīdz gan Oskars attālināti, gan atkal pie mūsu auto atgriezušies mūsu Ērgļu draugi. Viens no tiem pārliecinoši mums ziņo, ka Liepkalnes baznīcai saistība ar sūdiem ir gan. Kā autobusu iedomājamies RAF busiņu, kurš netālu no Ērgļiem, un, protams, Ervīns arī zina precīzu tā atrašanās vietu. Ir idejas kādām 4-5 mīklām, - jābrauc!

Sabīdāmies, jo uz brieža vēl viena brīva vieta ir, un Ervīns rādīs mums ceļu pie RAF busiņa. Aizbraucam, ātri saprotam, ka nav. Atstājam mūsu jauno draugu Ērgļos. Pa ceļam tālāk lasām čatiņā, ka esam viena no divām komandām, kas ir vadībā mīklu minējumos. Feels good.

SVĒTO MĒSLU NOLIKTAVA
Piestājam. Esam vienīgie. Pēc mīklas vieta atbilst purrfekti, bet neatrodam ne BK atzīmi, ne foto uzņemšanas vietu, kas kopā liek šaubīties, ka esam īstajā vietā. Nolejmam, ka nekur iekšā arī nevajadzētu būt BK simbolam (lai gan ieejam, protams), jo nav norāde par bīstamu objektu. Braucam prom.

KĀPĒCĪŠU KARALIS
Paskaitām akmeņus, bet pēc BK simbola atrašanas, saprotam, kas jāskaita patiesībā. Izskaitām katra ar savu rezultātu.. Labi, safočējam visu un laižam tālāk!

ASINS ZAPTE
Pirmais burts ir A vai P? “jāpakāpjas augstāk” - nē, tas noteikti nav pagrabs. Veltām mazliet pārāk daudz laika, neticot pagrabam. Atbrauc un aizbrauc pāris komandas, bet nekādi nespējam saprast, KUR viņas kaut ko atrod, ko neesam vēl apskatījušas mēs. Pēc laba laiciņa tomēr nolaižam vienu Lieni pagrabā, un, protams, ir. Bet kāpēc “jāpakāpjas augstāk”? Nu labi, nav svarīgi, braucam tālāk.

VELNA KALPI
Fiksi atrodam gultu un apstiprinām, ka skola ir īstā. Izčekojam, mūsuprāt, labas ciparu vietas, nosalstam, atgriežamies auto. Pārlasām mīklu un pamainām fokusu, ko tieši meklējam. Un tad jau īstā vieta rokā. Mazliet pasvārstamies, vai varēs iztikt bez iekšā līšanas bedrē, bet uzņemam foto, un ļoti ceram, ka tas pilnais skaitlis tiešām ir tas, pēc kā izskatās.

PĒDĒJĀ KUSTĪBAS DIENA
Šī mums bija sāpe vairāku stundu garumā no saullēkta. Milzu paldies komandai, kura mums deva diezgan precīzo hintu, kur jāmeklē. Tā īsumā, ****^&*(((*&#%$^&****.

MAKS UN MORICS
Tā kā variantu precīzi 0 un šķiet, pat Googlei būsim apnikuši ar avāriju meklējumiem, iemainām hintus ar Don Julio, un tad arī punkts Hit&Run.

SVĒTO MĒSLU NOLIKTAVA 2
Tā, vairākas komandas jau tikušas pie lādes mīklas, mums divas TO GO. Piebraucam atkal meklēt nezināmo. Skadrs, ka čakars būs, un tas redzams arī jau esošo komandu sejās. Un mums vēl priekšā Akmeņupīte, kur labs gājiens šurpu turpu būs jāveic..

Klau, pag! Gana daudzas komandas šeit iestrēgušas, un pēc mūsu šīsnakts BK simbolu haļavas atrašanas statistikas (like.. tādu nebija) būtu naivi paļauties, ka mums te ies raiti. Te varam nomuļļāties līdz pat lādes krišanai un hintiem. Mainam plānus un braucam uz Akmeņupīti un tad atpakaļ? Makes more sense. Darām tā!

AKMENS LAIKMETS
ŠoferLiene mūs trijatā izlaiž takas sākumā, un tikmēr aizbrauc pēc degvielas. Priecājamies par ļoti skaisto taku un to, ka trāpījies būt šai punktā dienasgaismā. Un tie lakši.. Protams, esam kārtējā komanda, kas uztaisa nelielu šovu atpūtniekiem. Esam iehintojuši norādes, un punkts atrodas ļoti ātri. Dodamies atpakaļ.
Esam atpakaļ pie auto, un, HEI!, kas tas blakus Lienei?? Pavisam nejauši Liene pilsētā satikusi Kalvi. Skaidrs, sabīdāmies, būsim atkal piecatā.

SVĒTO MĒSLU NOLIKTAVA 3
Vēl aizvien ballīte nav beigusies un komandas ir. Kamēr citi citiem rāda, kur BK simbols, tiek, šķiet, nejauši parādīts arī mums. Nu paldies! 🖤

Varētu vērt vaļā lādes mīklu, bet.. nepareizs kods. Visticamāk, Daukas saskaitītas nepareizi. Pienāk Akmeņlauži, viņiem arī kaut kas nesakrīt ar Dauku skaitu. Labi, ka mums ir bildes. Skaitām. Kalvis nav sajūsmā, ka jāaizveras :):), bet sadalām katrai pa lapām, izdarām darbiņu, double- un triple-čekojam skaitus un ir! lādes mīkla vaļā.
Kamēr iedziļināmies mīklā, krīt arī lāde. Ja jau, tad jau - raujam hintu vaļā un zibenīgi top skaidra vieta.

LĀDE
Noparkojamies pie tilta, un pa velo maršrtutu dodamies skatu platformas virzienā. Satiekam vairākas komandas, kas lādi atvērušas pirms mums. Tālāk viss kā pa diedziņu. Arī mēs vēl pasēžam un pabaudām skatu. Lādes vieta lieliska.
Laukums arī.

Paldies Centrālei par kārtējo labo spēli (jums arī salds paldies Lādē), paldies foršajām komandām par padraudzēšanos! Lai forši piedzīvojumi arī ārpus spēles & tiekamies nākamajā laukumā! :)

Ņemot vērā to, ka šis bija tikai mūsu 4 7nieks (3, kurā braucām laukumā) lielas cerības nelikām uz mīklu atminēšanu bez hintiem pirmajā naktī. Neskatoties uz to bija vērts mēģināt!
Pusnaktī vērām mīklas vaļā un sākām bīdīt karti, un izmantot citus instrumentus. Neticami ātri tikām jau pie 2 koordinātēm. "Akmens laikmets" ar teju vai 100% pārliecību tika nosprauzts pie akmeņupītes ūdenskrituma, kuru uzgājām nejauši pētot karti. Vēl arī "Kāpēcīšu karalis" tika atlikts pie Dullās Daukas akmeņiem. Tad ķērāmies klāt grūtākajām mīklām, kuras arī viena pēc otras tika atlauztas.
"Pēdējā kustības diena" - kaut gan sākumā domas bija par kādu vietējo gonku trasi, komandas biedrs atminējās, ka apkārtnē esot mistisks autobuss. Pārbaudot resursus, noskaidrojām, ka marka sakrīt, un atspraudām arī šo punktu.
"Asins zapte" - šeit vairāk paļāvāmies uz bildi, interneta resursiem un google maps cilvēciņu, līdz tika sazīmētas logu un durvju kontūras. Atkal bingo!
"Velna kalpi" - apraksts vispār nepalīdzēja. Vienīgais, uz ko paļāvāmies, bija dēļu siena, kas sakrita ar interneta resursos atrastas pamestas skolas bildi. Tā arī tikām pie šī punkta.
"Svēto mēslu noliktava" - mēslu noliktava = minerālmēslu glabātuve un svēto = baznīca. Apskatot rajona baznīcas, atradām vienu, kas bija pamesta un atbilda nosaukumam.
Vienīgais, ko galīgi nevarējām izdomāt, bija "Maks un Morics" - meklējām dažādus avāriju gadījumus un ko vēl ne, bet beigās nācās padoties. Turklāt stundas laikā jau bijām atlikuši kartē 6 punktus, tāpēc nolēmām doties pie miera un izbraukt rīta pusē.
9:00 pamodāmies, redzējām, ka lāde vēl nav atvērta, un devāmies ceļā. No Rīgas braucot, pirmais punkts sanāca autobuss.
"Pēdējā kustības diena" - nekad nebijām piedalījušies FTFa skrējienā, tāpēc nezinājām, ko gaidīt. Bijām pārsteigti pie busa redzot 5 mašīnas un 10+ meklētājus, kas bija novietojušies visapkārt autobusam. Devāmies, saprotot, ka šeit nebūs liels cipars, kas atrodamsm pāris minūtēs. Kopā ar bandu autobuss tika izmeklēts kādas 30 min, līdz beigās, saņemot mājienus, īstā vieta tika atrasta. Šitik grūtu slēpienu vēl nebijām redzējuši.
"Velna kalpi" - ar mazāku pārliecību devāmies uz iepriekšējā vakarā atrasto skolu. Šeit arī satikām citas komandas, kas deva mazliet cerību. Un tik tiešām foto redzamā istaba tika arī atrasta. Izmeklējot graustu, uzgājām arī uz jenota cipariem, bet pēc tam, kad citas komandas atrada īsto vietu, arī mēs tikām pie īstās atbildes.
"Asins zapte" - pie bendzītanka bijām vienīgie, arī punktu ātri atradām.
"Kāpēcīšu karalis" - zīmi ātri atradām, bet cipars kā nenāca, tā nenāca rokā, Pārlasot mīklu, sapratām, kas darāms, un katrs sāka skaitīt bērnus. Atbildes nesakrita (129 un 137). Pārskaitījām abi kopā un dabūjām īsto atbildi.
"Svēto mēslu noliktava" - pie baznīcas atkal pilns sastāvs jau meklēja ciparu. Arī mēs pievienojāmies un meklējām, kā baumas klīda, mazo ieskrāpējumu. Citas komandas viena pa vienai atrada ciparu un devās prom, mēs ar vēl dažiem bijām pēdējie, kas pamanīja šo lielo, viegli ieraugāmo veidojumu, nejutos apmierināts, ka kautko tādu tik ilgi meklēju. Tad jau labāk lai ir tas mikro skrāpējums.
"Maks un Morics" - tā kā par šo punktu nebija ideju, veicām apmaiņu pret "Velna kalpiem". Mums palicis tikai viens punkts, bet daudzas komandas jau lādes mīklu bija atvērušas. Neeksistējošās cerības par FTF kļuva vēl mazākas.
"Akmens laikmets" - neesoša tilta dēļ nācās braukt ar līkumu caur Ērgļiem, bet jau pietiekami drīz bijām pie norādes uz ūdenskritumu. Jocīgi, jo kartē biju atradis ceļu, kas pieiet tuvāk pašam kritumam, bet nolēmām neriskēt un devāmies pa tūristu taku, turklāt stāvlakumā stāvēja jau vairākas mašīnas. Pēc pastaigas nonācām pie objekta, kur jau bija ģimene, kas pavadīja laiku "Vidējā latvieša brīvdienu pietura" stilā. Sākumā domājām, ka tas būs šķērslis meklēšanai, jo zona ap baļķu krāvumu bija pilnībā okupēta. Tieši tajā brīdī krita FTF un arī hinti kļuva pieejami. Sapratām - lai nezaudētu galvu, vajadzīgs hints. Tas arī ļoti labi noderēja, un īstā vieta tika atrasta 10 minūšu laikā, lieki netramdot atpūtniekus.
Lāde - pa ceļam uz mašīnu atvērām lādi un sākām domāt par mīklu. Interpretācijas bija maz un švakas, tāpēc arī šeit nolēmām paņemt hintu. Tagad viss skaidrs. Braucām uz tiltu, kur jau bija sapulcējušās vairākas mašīnas. No objekta neko interesantu nevarējām saskatīt, tāpēc nolēmām aizbraukt uz skatu platformu. Saprotot, ka braucot sanāk liels līkums, devāmies ar kājām. No savādās platformas ieraudzījām mistisku būdu ar spēlētājiem pie tās. Turp arī devāmies un atradām viltīgi noslēpto lādi.
Kopumā laukumā pavadījām 6h un 1h risinājām. Esam priecīgi par savu rezultātu, ņemot vērā, ka esam vēl tikai iesācēji.
Paldies par laukumu un lādi!

Tradīcijas ir jāievēro - pirmo reizi FTF devāmies 2021. gada 1. maijā, līdz ar to šogad darījām to pašu.
Komandas kodols gan bija samazinātā sastāvā, bet mums pievienojās 5 skatītāji.

Nobāzējamies Madlienā un gaidām maģisko 00:00. Pēc ziņām čatā par citu komandu bāzes vietu, mazliet raustāmies, vai esam uz pareizo laukumu atbraukuši.
Mīklas ir vaļā! Skatītājiem grūti izstāstīt, kas jāmeklē, tāpēc daži jau maļ Madlienu cauri.

Pēc apmēram 2h mums ir diezgan droši zināmas 3 mīklas - Pēdējā kustības diena (autobuss tīrumā), Kāpēcīšu karalis (Dullais Dauka) un ir variants, ka Akmens laikmetam jābūt Akmeņupītei. Braucam!

Pie autobusa neesam vienīgie, bet apmēram 30-40 min laikā punkts krīt. Tālāk dodamies uz Dullo Dauku, kur arī neesam vienīgi, ātri saprotam, kas jāskaita, drošības pēc arī safotografējam visu (kas bija ļoti pareizs lēmums, bet beigās tik un tā mūs iegāza). Tad Waze mūs ved uz Akmens laikmetu, bet atduramies mājas pagalmā. Tātad, nebūs! Atpakaļ braucot redzam, ka pie Liepmanes baznīcas stāv mašīna. Nakts vidū? Aizdomīgi! Stājamies! Izstaigājam, bet nekā. Kāpjam jau auto, bet saprotam, ka tomēr vēlreiz jāiziet. Nav. Atkal jau kāpjam auto, bet tomēr jāpaskatās vēl trešo reizi. Nav. Kāpjam auto un kolēģe saka "es atradu vietu, no kurienes fočēts!" Mēs "Koooo?" Tad šī ir īstā vieta! Kāpjam atkal ārā un dodamies meklēt. Daudzi piebrauc un aizbrauc. Izstaigāts ir viss, pat blakus pļavas, tīrumi un pamestais veikals. Skaidrs, ka vieta ir īstā, bet jābrauc vēlreiz dienasgaismā. Skatītājiem šis ir par daudz, un viņi nolemj doties mājās.

Izmisīgi prātojam par to, kas varētu būt Maks un Morics. Meklējam dažādas avārijas šajā pusē. Nekas neaizved līdz loģiskam iznākumam. Aizbrauksim līdz Avārijas Brigādes parkam paskatīties - varbūt tur ir tāds plakāts. Atpakaļceļā pa prātu maļas Viskaļu skola, tā ir pa ceļam - piebrauksim. Ir! Dienasgaismā sūtām skatītājiem kārdinošus video par īstām rubas pērlēm.

Tomēr Maks un Morics neliek miera. Pēkšņi kartē pavīd Makupīte. Eu, tas nevar būt tāpat vien! Lēnām braucam pa līkumiem un, hops, Maks ir priekšā! Gaviles, fotosesija ar Maku un alni, dodamies vēlreiz uz Svēto moku noliktavu. Dienasgaismā var redzēt, ka rubaki te plosījušies ne pa jokam. Neliels pozitīvs grūdiens no cīņas biedriem un cipars ir rokā! Bet, kāda vilšanās! Nez cik reizes tur pat būts, ar kāju pabīdīts, bet ne reizi īsti nepacelts. Nedaudz vairāk kā 3h kopumā veltītas šim punktam.

Neliela info apmaiņa ar cīņu biedriem un saprotam, ka Akmeņupīte ir īstā vieta, tikai piebraukšana no Ērgļu puses.

Pirms tam gan savācam Asins zapti, kas arī diezgan episka vieta tādiem ziņkārīgajiem, kā mēs. Par šo arī paldies cīņu biedriem. Šajā brīdī tiek atvērta Lāde. Apsveicam!

Akmeņupīte. Braucam! Tikuši gandrīz līdz Ērgļiem, nomainām navigācijā Akmeņupīti un atkal braucam. Ilgi. Un pēkšņi attopamies tajā pašā pagalmā! Nu, kā? Kā??? Kā tā navigācija jau 2x šajā spēlē mūs tā pievīlusi? Atkal atpakaļ līdz Ērgļiem un tad tikai paši savām kartes lasīšanas prasmēm uzticamies.

Esam galamērķī. Neesam vienīgie, bet pārējie izskatās pēc nesteidzīgas atpūtas baudītājiem. 2km pārgājiens, skaists lakšu klājiens (ja ruba ievelkas, šis ir tas pozitīvais - varam novērtēt un nobaudīt arī apkārt esošo skaistumu). Nonākam pie Akmeņupītes, bet tur priekšā zefīru cepēji. Sasvecināmies un dodamies lejup. Neliels rāpojums pa akmeņiem un punkts ir rokā. Rāpjoties atpakaļ augšā, mūs uzrunā galvenā zefīru cepēja - vai jūs esat tie organizatori. Mēs - nē. Kādi organizatori? Un dodamies veiklā solī prom. Izmisīgi meklējam zonu, lai var atvērt Lādes mīklu. Ar pirmo reizi nav pareizi. Ar otro - nav. Ar piekto - nav! Modinām skatītājus un lūdzam vēlreiz pārskaitīt Daukas. Katram katru reizi sanāk cits cipars. Izmisums. Lūdzam palīdzību. Paldies!

Lādes mīkla ir vaļā. Nav vairs, kur skriet. Paņemam palīdzību. Skaidrs, braucam! Galamērķī izpētām info stendu, atrodam arī skatu platformu. Atkal pārgājiens. Teorētiski var piebraukt, bet nu ies kājām. Pie platformas neesam vienīgie. Sasveicināmies. Viņiem platforma ir pirmais punkts, ies vēl apmeklēt otru. Ieraugām pirti! Bet! Kolēģi jau pirmie uz to dodas. Nu, neko. Lēnām dodamies uz to pusi, kolēģi jau nāk atpakaļ. Neesot neko atraduši. Nu, labi, iesim pameklēt. Makšķeres, ādas jaka! Jābūt! 5min laikā lāde atklāta, esam priecīgi par finišēšanu. Pastaiga atpakaļ līdz auto, pa ceļam sastopam Mamma piespieda, kas tiešām sagatavojušies pirtij, finiša šampītis un mājupceļš.

Gaidām 1. jūniju!

Paldies par laukumu!

Pēc Centrāles mīklainā paziņojuma ka laukums vedīs uz Ogres upes vidusteci mērlente rokā un sākam mērīt vidu. Skaisti iezīmējas centrs 🦅. Sazīmējam naktsmītnes tuvumā - Sidrabiņos “Astrālajā sanatorijā”.
Ierodamies ap 22, iekārtojamies un sākam laukuma priekšizpēti. Tā kā mūsu izpratnē centrs ir Ērgļi, tad koncentrējamies uz Ērgļu puses izpēti.
Te pēkšņi Centrāle ieraksta, ka Ogres gals ir laba lokācija! Neizpratnē acis ieplešas! Bet tas tak nav vidus!

Pusnakts klāt, un sākam kustināt smadzenes.

Pēdējā kustības diena – RS autobuss, bet kur viņš atrodas? Daži atslēgas vārdi google un autobusa lokācija ir. (punkts ārpus Dubļu iedomātā laukuma, Damn laikam viss atrastais ir velti).
Maks un Morics – mistiski interneta dziļākajā stūrī atrodas bilde ar Alni. Karte vaļā un meklējam ceļu, un rokā ir.
Akmens laikmets – atliekam Akmeņupītes ūdenskritumu. Mums nakts laikā likās, ka mīklā tika pamainīts teksts? Kā tur bija, nezinām. Varbūt vēlējāmies saskatīt to, kas tur nav.
Velna kalpi – ideju nav..
Svēto mēslu noliktava – baznīca tika atrasta priekšizpētes laikā, bet vēlāk tika aizmirsta.. Varētu teikt iesācēju kļūda, bet mums klasika.
Asins zapte – Burts uzreiz skaidrs T. Bet kas ar to tālāk? Tiek pievilktas idejas par dažādiem ciemiem un ap stūri esošām fermām, bet pārliecību neviena ideja nedod.
Kāpēcīšu Karalis – saliekas ātri Dullais Dauka.

Ap 4 rītā esam tikuši pie 4 mīklām. Komanda sāk šķelties viens grib braukt laukumā, pārējie sapņo par čučumuižu, jo ko mēs darīsim laukumā ar 4 mīklām?? Kā saka - viens nav karotājs, un jāpiekāpjas aiju-aiju pasākumam.. Modinātājs uz 7, no rīta taču ies labāk!
Kā runājuši 7 (lasi 9) ceļamies un sākam otro raundu ar minēšanu, beigās ap 10 izkustamies uz tuvāko punktu Akmeņupīti.
Akmeņupītē pavadītas divas stundas – punkts rokās! Tad daži hit’n’run punkti.. Pie autobusa 45 min pavadītas, tad atkal daži hit’n’run un pēdējais mums Baznīca, kurā pasēžam apaļu stundu, līdz ieraugām meklēto.
Lāde jau kādu laiku kritusi, paņemam hint. Mums tuvāk atrodas platforma, tad sāksim ar to! Kā izrādās trāpījām pareizi, bet lādi nemākam ieraudzīt ar pirmo. Palaidām pa priekšu Mēs jau te bijām un tad ar otro piegājienu finišējam.

Dubļiem patīk kādā virzienā iet ruba! Spainis ar izmisumu, bļoda ar besi, we love it!
Tiekamies Jūnijā!

Pēc aprīļa piespiedu brīvlaika Mammas spiedienam kā ierasts ļāvāmies 2 pilnas mašīnas rubaku. Varētu jau izklausīties skaisti, gluži kā 2 kārbas šokolādes konfekšu, bet tomēr pirms pārsiet šīm kārbām bantīti un laist rubas laukumā, cits piedzīvojums no kārbas izcēla mūsu asorti izlases Lielo konču, bet ko nu darīt- tāda dzīve, griezām vien izmisuma Rasolu lielajā katlā!

Kopš Engures bija jau vesela mūžība pagājusi un daži vairs nevarēja nosēdēt aiz nepacietības, sapņojot nobaudīt atkal kārtīgu mērci. Bez labāka padoma bagāžniekā tika pārcilātas pleznas, svari, pīrāgi, gumpāļi un gumijas laivas, bet punkti kartē tika likti no Ogres līdz Cesvainei, cerībā, ka kāds jau trāpīs.

Uz aprīļa beigām arī laukums tapa skaidrāks un Ogres vidustece top matemātiski nomērīta, uzzīmēta un nudien rūpīgi izpētīta. Maršruts jau tikpat kā gatavs – sāksim ar atrakciju parku, tad trušu pilsētiņa un beigās – o, pop up kāzas. 150 € un vari pat izvēlēties savu lomu tajās. Mošk sanāks.
Smejies vai raudi, bet vēlāk izrādīsies, ka gandrīz visas punktu lokācijas, lādes vietu ieskaitot, jau tika atliktas priekšizpētē.

30. Aprīļa vakarā esam sapulcējušies pie komandas Ogres Čubāra. Esam astoņi un vēl pa rubakam divās dažādās aizjūras salās, tuvāk īstajai Amazonei. Apspriežam savus dziļākos motīvus piedalīties mazohistiskākajā Latvijas rallijā. Izrādās, bez Mammas spiediena mums ir arī savi sapņi un cerības. "Lai nebūtu pārāk traki", "Salauzt par 1 mašīnu mazāk", "lai šoreiz vismaz puse komandas izdzīvo līdz lādei", "nekļūt par mazās Amazones iezemieti". Daudzsološi.

Pusnakts.
Iet aizdomīgi labi, kādas četras, piecas mīklas ir labi jūtamas jau pirmajā lasījumā, vēl tikai dažas astītes.. Mercedes, sabiedriskā transporta iemītnieki un letāls negadījums, viss skaidrs, pag, kur tas Jenotu autobuss īsti atradās? Četri rubaki dzenā autiņu. Tikmēr pārliecinoši atlikta Daukas birzs (Teicama Literatūras analīze un akmeņu ekspertīze), zīme ar alni (Neesi kā Maks un… Alnis! Paldies priekšizpētei.) un minerālēslu baznīca (Pat pārāk labi un viegli štimmē, bet nav arī daudz variantu). Pamazām iezīmējas Akmeņupītes laikmets un neskartais ūdenskritums, pie tam Instagrammā atrasts bluķītis ugunskura vietā redzams arī mīklā. Par vella kalpiem risinājumu īsti nav. Domas pārtrauc Ozola daiļrade no blakus istabas. Mēs vāram, vāram, vāram, vāram to garšīgo zapti, Ja tā par skābu, tad mēs piemetam bišk cukurvati. Skaidrs, ka arī šonakt bez zaptes, cukurvates un mērces neiztikt. Pēc Ozola iedvesmas un mūzikas izpētes, asins zapte atlikta Sidgundas pamestajā benzīntankā, kas ir nepārliecinošs un patālu, bet nebūtu arī pirmā reize. Pie tam, tur kaut kas savulaik ir sprādzis...

Pulkstens ap trijiem. Ar 10min laika atskaiti tiek nolemts - jābrauc! Uzpildam tačkai zapti un pēc īsa snaudiena, atvainojamies, pārbrauciena, ātri vien panākam pēdējā gaitā autobusu Nr. 23 Abrenes iela - Baloži. Tur jau iet vaļā maziņš gaismu šovs, steidzam ieņemt labākās vietas. Pēc jumta, salona paneļu un motora nodalījuma apskates mūsu rubaks apskata aizmugures sēdekļus un uz loga atspīd balts cipars! Ir, un samērā ātri. Ne visiem laikam tik labi veicās, žēl dzirdēt, ka pēc tam autobusam bijusi grūta nakts…
Tālāk nesmādējam arī kādu pamestu fermu pa ceļam. Piestājam pie liela pamesta vistu audzēšanas angāra ar ūdenstorni, kur šķietamā asins zapte tecināta. Vienīgais, kas iztek- vilšanās, ka angārs jau labu laiku nojaukts, bet ko tur daudz traucam pēc Maksa un Morica. Uz maza, līkumaina lauku ceļa sastopam alni, kā jau plānots. Pirms vēl mašīnas paspējušas galam apstāties, lecam atpakaļ un ripojam tālāk. Pag, kā to sauca? Hit 'n run. Pat pārsteidzoši viegli.

Gaisma aust, vietējais rubaks lepni izrāda lieliskās Ogres novada grantenes, pienācis laiks arī kādam tūrisma objektam. Ejam uz Daukas birzi īstajā brīdī, jo saullēkta krāsas brīnumdaiļi izgaismo debesis un dusošo Ogres ieleju. Akmens te ir, svēto rakstu pētnieki arī jau darbojas vesels bars. Acīm ejot krustā, cenšamies veikt savu trekno bērnu interpretāciju. Tas nekas, ka katrā mēģinājumā sanāk cits cipars. Sabildējam visu drošības pēc un dodamies uz mašiņām. Tikmēr abi mūsu šoferi ir izlēmuši saullēktu aši izbaudīt no torņa augšas un nomaldināt jauniņo komandu, kam šis pirmais laukums. Lai rubas dievi ir viņām žēlīgi...

Dodamies tālajā ceļā pēc garīgajiem mēsliem. Kaut kur uz vidzemes plašajām grantenēm starp "eu, bet viņš taču lej saļarku tai mucā" un "tādi dēļi uz sienas drīzāk ir kempingos" uzmanību piesaista dažas drupačas ceļmalā. Tad no krūmiem izlec propāns-butāns un Manģeles kolhoza traktorists Vaņa no paralēlās dimensijas un par asins naudu pirktā zapte satek vienā bedrē un viss saslēdzas. Vēl sekunde, un kā punkts uz "I" seko labi pazīstamais ne ar ko nesajaucamais logs. JĒJĒJĒJĒJĒEEE!!!! Mums nebija ne jausmas par šo vietu. Ah, neuzmetām aci premium geocachiem! Šis punkts nāk kā debesu dāvana, aiztaupīdams krietnu devu dārgās zaptes. Vēl tik jāatrod punkts. Pakāpjamies augšā, apejam ap stūri, iečekojam fotosesijas vietu, pastaigājam apkārt, uzkāpjam uz dažiem jumtiem, pēc smakas jūtam, ka vienā ēkā kāds vēl dzīvo. Parādās arī cita dzīvība bendzīntankā - Melnā bedre burtiski pielido pie degvielas sūkņa un steidz sadzīt pēdas zaptei, kas viņiem arī izdodas, nojaušot zonu, kur zapte varētu dzīvot, ielienam dažos ļoti netīros un šauros caurumos un tad jau saņemam zapti rokās, pakāpjamies uz leju un atrodam ciparu visloģiskāk neloģiskajā vietā. Prieka deja. 4/7, vēl knapi seši no rīta, un izmisuma NAV! Steigtas arī nav, rīts arī skaists. Uzfilmējam dziesmai arī videoklipu. Ozols novērtēs. Kur lāde, kur konfeti, kur izmisums? Lika pagaidīt.

Pietauvojamies Liepkalnes baznīcā. Vieglā mīkla un daudzās rubaku mašīnas šeit kaut ko liecina, tas nav nekas labs. Nu ko, paņemsim uz masu! Astoņi acu pāri, astoņi roku pāri, viena baznīca, trīs telpas un desmit koki. Cik grūti tas varētu būt? Apošņajot visas sienas, sijas, logus, akmeņus, trepes, kokus parkā, ķieğeļus zemē un putnu būrus kaimiņos nācās atzīt, ka bija ļoti grūti. Aiziet, vēl septiņi litri izmisuma. Ar vienu aci uz sūnām uz koka, ar otru uz konkurentiem, kurš kur ko meklē, kurš atbraucis, kurš aizbraucis, kurš tā aizdomīgi iznāca no tām durvīm, kurš tāds priecīgāks izskatās. Būtu jau labi tomēr atrast to punktu. Bet izmisums par lielu. Ik siena pārbaudīta centimetru pa centimetram. Lapas uz grīdas izrakņātas. Mēslojums no sienas nolupināts. Tiek sasmaržots degums. Tās laikam mūsu cerības.

Bet STOP! Ir tači svētdienas rīts un esam pie baznīcas, no somas laukā tiek celts baltais kvass un katrs padalamies afirmācijā par to cik lieliski mums viss izdosies. Jāpiemin gan, ka viena no afirmācijām skan kā apcerējums - viņi varbūt pirmie apēdīs brokastis. Varbūt arī pusdienas. Bet vakariņas piederēs mums. Ironiski, kā izrādījās - citi patiesi lādi ēda pusdienās, mums tika vakariņās. Bet vai par to stāsts. Veseli ēduši.


Svētajā namā mīlestības vārdā aprecam humusu un saderinām rasolu ar lavašu. Pēc afirmācijām tik tiešām diena paliek gaišāka un laiks pagriezt mūziku skaļāk! Kā pavadīt jaunību! Tā pavadīt jaunību! Uzdejojam pie mašīnas, tā, itkā iekšējie dēmoni pēc pus dienas baznīcā būtu izlēmuši mūs pamest. Tīģergarneles un Melnā bedre it kā draugi, bet uz mums noskatās no tāluma, Don Julio pārparko mašīnu tālāk. Varbūt lūgšanām vēl vajadzīgs laiks, braucam prom uz Akmeņupīti.

Pārgājiens! Tiek ieslēgta Strava. Nonākam mazajā Latvijas paradīzē. Kāds skaistums! Kādi kalni un lejas kā Tatros, kādi lakši, ka tiem pilnīgi pa viesu jābradā! Laiks uzelpot, pieņemt dzīvi ar visiem svētajiem un mēsliem, pārlikt domas un izdomāt, ka... akmeņupītes punkts būs zem koka, kas krīt un lūst pār upi! Rezultātā akmens laikmets krīt acumirklī, pirms vēl apskatīts iespaidīgais ūdenskritums. 5/7! Cepums BK par lielu izdomu un mūsu Rubacei par atbilstoši lielu atjautību. Tikmēr Bams – ziņa, ka lādes mīkla atvērta. Atpakaļceļā uz mašīnām kaldinām tālāku stratēģiju un iespējamos velna kalpu noslēpumus. Skola un mazie ķipari. Astoņgadīgajā skolā spīdzināja bērnus? Vai arī kaut kāds pagrabs, kaut kādas iekšas, caurules, bedres, rūpnīcas? Kaut kāda laupīšana, spīdzināšana, launprātīga dedzināšana? Tikmēr citi komandas biedri izmanto izvēdināto galvu, skaitot un pārskaitot, cik īsti Dauku pie tās sienas bija... Labi, brauksim uz baznīcu pēc apžēlošanas, visi saka, ka punkts ir haļava, lai haļava ir mūsu pusē!

Nav. Nav. Pēc visaptveroša izmisuma 2. raunda, svēto mēslu komūnas izveides ar Don Julio un citiem nelaimīgajiem, parka šturmēšanas kolektīvas tupa blenšanas uz leģendāro stūri, kur pēdējoreiz bija tie, kas atrada, padzirdam, ka punkts ir mazs un iegravēts sienā kādā no gala istabām. ĻOOOOTI, ļoti rūpīgi tiek pārskatītas visas sienas. Saņemts labāks hints, un komandas dāmas intuīcija uzreiz liek pacelt pareizo dēli. Ir, beidzot ir. Kā neviens tik ilgi nepamanīja? To mēs laikam nekad tā arī neuzzināsim. Tagad tiek rīkota ārkārtas sapulce komandas ietvaros - vai likt uz spēles visu, pieturēties pie principiem un doties pašiem izdzīt velna kalpus vai arī jālūdz hints no vietējās svēto mēslu komūnas apmaiņā pret īstā dēļa ierādīšanu. Vai arī uzreiz jālūdz cipars un jācer vēl piedalīties finiša sprintā pēc lādes, hmm... Ak šīs galvu lauzošās FTF spēles...

Nu, visam pienāk pirmā reize. Paldies Don Julio par diplomātisku biznesa sabīdīšanu. Sarakstām ciparus, pabakstām Daukas, un aiziet! Aiziet, mēs to vēl varam! Cīņa par lādi. Braucam! Uz kurieni mēs tagad braucam? Apstājamies. Komandas biedrei uzreiz ir skaidrs – tiek prezentēta ideja par tiltiem. Braucam uz Dambi pār Ogres upi, tur izskatās ka ir veseli divi dambji, un vēl tilts, un netālu vēl viens. Nonākam pie "dambja". Privātīpašums, līdz īstajai vietai nemaz netiekam, uzreiz redzams, ka te ir galīgi nē. Tilta arī nav, tikai googlē uz papīra ceļš mistiski šķērso upi. Esam iebraukuši riņča krystcelēs. Vēlāk gan izrādīsies, ka tobrīd bijām tikai 2,6 km no lādes. Jautāsiet, ko mums šie divarpus km prasīs? 4 stundas, 68 km ar mašīnu un vēl ap 6km kājām. Krīt lāde. Domājam, ko darīt. Galvenā ideja tāpat paliek tuvējais Vecogres tilts. Apsveram palaist vienu rubaku lejā ar SUPu pa Ogres upi, lai tēmē uz tiltu, pa straumi tikai 2km bet ar mašīnu no mūsu pozīcijas 40 min, eh, ja būtu viens tilts vairāk pār Ogri... Tomēr uzsākam garo ceļu caur Ērgļiem. Itkā tā vēl trūktu, ceļu aizšķērso asinskārs bizonu bars, kas mūsu mašīnas uzskata par cienījamu pretinieku un brāžas virsū tiešā tēmējumā. Kaut kā izdzīvojam un galu galā ieveļamies pie pareizā tilta. Te netrūkst 7nieka tautas, uzreiz redzams, ka vieta pareiza. Citi jau apmierināti nāk atpakaļ. Nu, pastaigāsimies. Vieta fantastiska, kas to būtu gaidījis! Ja dvielis jāņem, ta skaidrs, ka jāpeld un lāde būs upes vidū uz salas. Pēc otrā apskatītā stāvkrasta, trešās salas un ceturtā koka straume šķiet par lielu peldei, pazūd mērķis dzīvē un vienkārši velkamies atpakaļ pa šo skaisto vietu. Nu jau rubas dievi vairs nav ar mums. Pašaut vaļā hintu? Pārmeklēt tuvējos dzirnavu dīķus, kuri arī ir divi? Tur upē ir koks, noteikti jāienirst, trīsreiz jāpieklauvē un lāde uzpeldēs? Stalkeri iedrošina, pašaut labāk hintu. Ehh nu ja, drusku pietrūka, aizgājām tikai līdz pusei. Iet atpakaļ? Kilomtrs pa čuhņu? Baigi negribas. Apbrauksim apkārt. Cik tur? Ā.. nieka 40 minūtes? Auč, nu jā, nu... labi, brauksim, lai ar visu rasolu tiekam pie lādes.. Izbaudam lielisko Ērgļu šoseju, šajā rubā būtiski pietrūcis ir safari posms. Rezultātā aiz Menģeles atrastais safari mūsu autoparkam ir par šerpu un jāiet kājām atlikušos nieka... 2 km. Likteņa ironija, rubas delīrijs, mežonīgs apvidus, saviesīgs pārgājiens, skaisti skati un skaidrs, kurp nest to dvieli.

Sēžot burtiski dieva ausī starp divām upēm un baudot pikniku pie zaķīšu pirtiņas vienojamies, ka viss izdevies pēc pilnas programmas, esam izturējuši delīriju, izmisumu, augstos un zemos punktus, visi kā viens izdzīvojuši, piedzīvojuši un labi sadzīvojuši, lai tiktu līdz galam vēl pie dienas gaismas. Godam! Divas pirmās vietas un kā ierasts, pēdējie no pirmajiem. Paldies uzticamajiem FTF mērces draugiem Tīģergarnelēm, Stalkeriem, Melnai Bedrei un Don Julio par domu graudiem.

Kasot mērci no somas dibena un plānojot nākamo flexkursiju, Jūsu Mamma piespieda.

Ar dažādiem panākumiem, bet vienmēr pozitīvām “pēc-emocijām” Pilnīga Majonēze startē #7niekā jau vairāk kā gadu. No 2021.gada Decembra briestam FTF mērcei, jo gribās uz pašu ādas izbaudīt lukturīšu diskotēku, “trading” ar komandām, negulēšanas apātiju – nu to, ko vienmēr var lasīt FTF logos!

Kompānija mums uz Ogres laukumu raiba un paplašināta – Majonēzes kodols ar 4 cilvēkiem + čalis, kuram Zušuciems bija pirmais 7nieks (tātad šī vispār tikai otrā ruba) + pieredzējis rubaku pāris (ar 4 mēnešus vecu bērniņu), kuri pēc meitiņas piedzimšanas vairākus laukumus izlaiduši, dodās ar kemperi + suns + mamma (arī ar rubu un FTF pieredzi) + vēl viens pieredzējis rubaku pāris, kurš paliek supportēt no Rīgas, jo veselība pēdējā brīdī pieviļ. Tātad kopējais setaps: 3 džeki dodas rubas laukumā meklēt punktus, pārējie supportē online.

Headquarters vieta – viesu nams Ērgļos (izrādās laukuma tālākajā galā). Plkst 23:48, satraukums lielāks kā pirms jaunā gada sagaidīšanas.

Mīklas vaļā – aiziet!
Pirmais krīt autobuss (un jau priekšnojauta, ka “too easy”, būs sūdi ar punkta atrašanu uz vietas…). Tad saliekās akmens laikments ar jau pirms tam piefiksēto punktu un kāpēcītis “nokonektē” ar Dauku.
Pārējie punkti ar baltiem diegiem pievilkti un tā arī beigās neviens neizrādījās pareizs, bet par to vēlāk.

Plkst 3:10 – startējam uz mums tuvāko un laukuma tālāko punktu – Akmens laikmetu. Kurš gan varēja iedomāties, ka tieši šis punkts būs tas, kurš nosacīti noturēs Majonēzi virs ūdens atlikušās dienas laikā, bet par visu pēc kārtas.

3:20, piebraucam pie stāvvietas (stāv balts BMW – domā tūristi? Gan jau komanda.), karte rāda, ka baigais klucis jāiet, pēc fiksas google maps pārorientācijas braucam uz otru pusi, kur var piebraukt tuvāk. Piķa melna nakts, lukturīši spīguļo, ejam pāri pļavām, cauri brikšņiem, izvairoties piesmelt līdz ceļiem zābakus. Karoče – ceļš reāli sūdīgs un čelendžīgs. Pa ceļam prātojam, ka ja galā vispār būs 7nieka punkts, tad tas jau būs BIG success (jo pirmais FTF galu galā).

Nonākot punktā mūs sveicina “Don Julio” ar tekstu “Good luck, mēs te jau 1.5h esam”. Otrā grāvja pusē cita komanda, kas šeit ir jau 2.5h.

Long story short – pēc 1.5h meža ķemmēšanas un acīmredzamu pilnīgu izmisumu pārējo komandu acīs taisam mazo iekšējo Majonēzes sapulci, kur izejam cauri mīklai soli pa solim un ir ideja, ka jāmeklē tieši koks, kas lūzis un plīsis, kurš pārkritis pāri grāvim un strautam, līdz ar to lūkojas ūdenī, kas kropļo seju.

Ir aususi gaisma, lukturīši vairs nav nepieciešami, pārējās komandas stāv augšā gar abiem krastiem. Sāku ķemmēt visus pārkritušos kokus. Gandrīz galvu iemērcējot ūdenī, zem viena no baļķiem ieraugu BK zīmīti. Lai nepievērstu lieku uzmanību, apsēžos uz baļķa burtiski uz cipara. Cipara Zīmīte tik tuvu ūdenim, ka būs jāfočē ar selfij kameru.

Lejā, sēžot strauta vidū, ir tāds troksnis no ūdens, ka var dzirdēt tikai sarunājoties tuvākos cilvēkus (kas mums nāk par labu), pārējās komandas grāvja augšdaļā – mēs kā uz delnas pa vidu visai šai 4h mērcei!

Pievēršu uzmanību, lai kolēģis no majonēzes pienāk tuvāk, sākas neliels dialogs:
A: “Vecīt, es sēžu uz BK cipara tagad”;
M: “Ko Tu muldi?!”
A: “Jā, nāc sēdies man blakus būs jātaisa diversija”
Tajā brīdī trešais majonēzes dalībnieks parādās man aiz muguras, pagriežos pret viņu:
A: “Nāc uzpīpēt ar mums strautiņā 5:30 no rīta!”
J: “Man jau ZB, es jau 3 cīgas esmu nopīpējis, kur tas sasodītais cipars?!”
A: “Nu nāc tuvāk, uztaisīsim piemiņai selfiju”
J pienāk tuvāk, skatos viņam acīs un saku:
A: “Gribi joku? Es sēžu uz cipara šobrīd”
J: “BĻ*, ko Tu D*rs?!”
A: “Aha, tikai mēs esam mērces centrā, nedrīkstam atklāt pārējām komandām”.

Pa to laiku džeks no “Don Julio” nāk uz mūsu pusi, lēnām aptaustot katru pārkritošu koku un akmeni un uzsāk sarunu.
Pīppauze izvēršas par kādu 7min sarunu ar (joprojām sēžot ar pakaļu uz punkta) par visādiem variantiem, kur varētu būt cipars, ko mēs palaižam garām utt. Mēs sakām, ka mums šis ir pirmais FTF, bet lasot citu komandu LOG, esam secinājuši, ka ja tik ilgi nevar atrast punktu, tad ir vērts doties tālāk un atgriezties vēlāk.

Uz to saņemam viedokli, ka “Jā, bet šis ir tālākais punkts, plus gabals jākāto uz šejieni”. Pārliecinam “Don Julio”, ka mums gan šis ir lūzuma brīdis un ka dosimies tālāk.

Pīppauze beigusies, saspiežamies kopā uz selfiju, veikli piesedzot ar muguru pretinieku komandas, roka ātri paslīd apakšā zem baļķa un punkts rokās!

Dodamies prom, pēc 30metriem atskatoties redzam, ka čalis no “Don Julio” sēž uz tā paša baļķa - lielas bija viņa acis, kad viņš apakšā sataustīja plāksnīti ar ciparu. Kā vēlāk izrādījās, viņš nemaz nesaprata, vai mēs esam ciparu paņēmuši. Pie autobusa mēs šo vēl pārrunāsim… :D

Pa ceļam uz auto, gaismā saprotam, ka esam izvēlējušies reāli grūtāko ceļu nokļūšanai uz punktu, varēja mierīgi iziet cauri sausai pļavai un kopumā turpceļā esam izmetuši līkumi caur biezokni. Ierēcam, ka tas piederas pie FTF!

Tālāk uz Dullo Dauku! Hit’n’Run – slinkums liek domāt ekstraordināri – visas pasaku lapas safočētas, lai mājās palicēji saskaita mūsu vietā! Dodamies uz busu.

Kkur ~6:40 piebraucam pie “Rīgas satiksmes”. Sastrēgums kā uz Lāčplēša ielas. Noparkojamies pa vidu vēl 6 vai 7 mašīnām – daļa guļ, daļa meklē punktus kompjos, sejas visiem garas un skābas. Saprotam, ka mūsu prognozes par punkta atrašanas sarežģītības pakāpi ir piepildījušās, nodomājam – “BĻ*, nu davaj aiziet!”

Tuvāko 3h laikā autobuss sākumā izjaukts pa gabaliem, tad pa skrūvītēm, tad pa molekulām un atomiem! Dirsā to busu! :D Komandas aizbrauc un atbrauc, nepārvarami rodas sajūta, ka kādu 30-40 cilvēku ietekmē, pārlasot un saliekot atpakaļ visas autobusa detaļas, punkts ir “sadirsts” un vairs nav atrodams.

Apmēram ap 9:30 pie busa esam mēs un Stalkeri. Diezgan atklāti runājam par to, kur ir “feils” un viņi padalās ar info, ka vismaz 4 komandām ir cipars no šejienes un ka ciparam jābūt autobusā.

Stalkeri vēl nav bijuši uz nolādēto Akmens laikmenta punkta (kurš mums vienīgais tobrīd rokās) un kurš atrodas vistālāk no busa. Vienojamies, ka esam gatavi iemainīt pret Vella kalpiem (kuri esot netālu no busa).
Pa to laiku pieslīd vēl 2 komandas ar hintiem par busa ciparu un mums no “ofisa” pienāk bilde ar atslēgas caurumu no Lobes kroga, kas izskatās identiski kā Svēto mēslu bildē.

Nolemjam aizskriet uz Lobi lai nočekotu.
Pagriežamies lai ietu uz stāvvietu, pretim nāk džeks no “Don Julio” (jā, tas pats, kas īsi pēc mums sataustīja punktu Akmens laikmetā). Nāk tieši pie mums un caur mazu small talk vedina mūs uz jautājumiem, vai mēs atradām Akmeņos punktu. Saprotam, ka mūsu mazā “etīde” bija nostrādājusi un viņiem tiešām likās, ka mēs kā lohi 15min nosēdējām uz punkta un aizbraucām prom bešā :D

Atbildējām, ka kopš mūsu sarunas sākuma Akmeņos, punkts mums bija zem dirsas, tikai nevarējām nofočēt, uz ko viņš atbildēja, ka ticība cilvēcei viņam ir zudusi :DDD

~10:20 Kamēr ķemmējam Lobes krogu un pamestās dzirnavas aiz stūra, no mūsu ofisa pienāk hints par autobusa punktu – aizmugurējais stikls (da labi… bijām pārliecināti, ka punkts ir sadirsts un nav atrodams).

~plkst 11:00 ierodamies pie busa – NEVIENAS MAŠĪNAS nav! Super, tad jau punkts pieejams. Kamēr no parkinga kātojam līdz busam, apmaināmies ar Stalkeriem ar punktiem. Akmens krāvums vs Vella kalpi.

VISU CIEŅU CENTRĀLEI PAR RĪGAS SATIKSMES PUNKTU! Eleganti! Mēs viņu iesaucām par “Pītera Grifina spoku autobusu”.

~11:40 Vella kalpi – spoku skola. Žēl, ka paši nesalikām kopā ar mīklu, jo Geocatchā vismaz 2 cilvēki šo bij apskatījušies dēļ interesantā nosaukuma, bet nepapētijām tuvāk.

Vietiņa tiešām spocīga, īpaši 50cm biezumā uz grīdas satrūdušās armijas drēbju paliekas. Izķemmējot abus stāvus 2x, paprasam hintu Stalkeriem par pašu ciparu – tas nav ēkā. Skaidrs – 5min un punkts rokās.

~12:30. Sausais atlikums: rokā 4 punkti, par pārējiem 3 (Morics, Zapte un Svētie mēsli) konkrētu lokāciju nav. Tiek pieņemts lēmums braukt uz bāzes vietu Ērgļos, jo krīt lādes mīkla un vienam no 3 laukumā esošajiem rubakiem ir jādodas atpakaļ uz Rīgu.

~13:30. Esam viesu namā, kur nogurušos rubakus sagaida ar šasliku un viskija glāzi. Plāns paēst un nosnausties stundiņu. Pa to laiku lai pārējie ar hintiem noskaidro palikušās lokācijas un tad jau mierīgākā plezīra braucienā paņemsim atlikušo laukumu.

~13:40 sēžamies pie galda, kad #7nieka čatā “Akmeņlauži” jautā palīdzību par Akmens laikmetu. Davaj zvanam! Moš viņiem ir mums neesoši punkti. Saruna skaļrunī, Akmeņlaužiem šis pēdējais punkts. Jābrauc tālu, komandai vēl jāpaņem lāde un rīt uz darbu. Grib saņemt uzreiz ciparus, uz ko atbildu, ka parasti jau tā nenotiek un iedod tikai hintus, uz ko paprasam pretim 2 lokācijas – DEAL! Tādā veidā dabonam Makss & Morics un Svētos mēslus.

Zapte paņemta caur hintu, jo lāde jau bija kritusi.

~15:30 spēki ir atgriezušies, laižam jau paplašinātā sastāvā pēc atlikušajiem punktiem.
Lauberes baznīca iespaidīga. Gan ēka, gan vēsture, gan apkārt esošie nekoptie un “creepy” paskata lielie ozoli. Šeit satikamies ar vēl vienu komandu, kura punktu atrod nedaudz ātrāk par mums un neslēpj par to sajūsmu. Vēlreiz ieejam pašā baznīcā un saskatam uz brusas amatnieku meistardarbu ar nagliņām. Kruta un challenge’īgi.

Tālāk uzpildes stacija ar izslavēto “T” burtu! Viss pēc #7nieka kritērijiem. Betons, pamests ēka, pagrabs, cipars rokās!

~17:20 sākas čakarēšanās ar Moricu. Hints, ka cipars atrodas ugunsdzēsības torņa apkārtnē, baigi neko nedod, jo nav ne mazākās idejas (loģiskas), kur varētu šajā apkārtē varētu būt bildē redzamais Makss (vai Morics), kuram vēl var izbāzt cauri galvu lai nofočētos.
Neliela palīdzība no Akmeņlaužiem, ar kuriem ietreidojām šo punktu, un cipars rokās. Cilvēki ir dīvaini uztaisot tādas zīmes pie savām mājām, bet nu whatever :D

~18:30 piestājam ceļmalā lai noķertu 4G un atlauztu lādes mīklu. Pirmā ideja par Emmas dzirnavām. Paraujam vaļā hintu? Davaj, tāpat jau vēls. H*J ne Emmas dzirnavas :D Laižam uz platformu un tiltiņu. Tā kā braucam ar 2 transportiem, tad netīšam katrs aizbraucam uz savu punktu, kas ir lieliski, jo nevar zināt no kura punkta varēs ieraudzīt lādi.

Sazvanos no abiem tiltiņiem:
A: “Mums te nekā nav, redzat lādi?”
B: “Nē, mums nekā nav – lādei jābūt pie jums”
A: “Nu nav te nekā, skataties savā galā!
B: “Pie mums čista nav, pie jums jābūt.” Utt… :D

Nezinu, nogurums, besis, negulētas stundas, vai emociju pārpilnība, bet nu nevarējām mēs salikt kopā pamesto guļbūvi ar lādi + tas dvielis visu laiku hintoja uz to, ka beidzot taču būs jālien upē un jāslapinās.

Ar trešo namiņa apmeklējumu un Stalkeru apstiprinājumu, ka jā – lāde ir mājā, beidzot varam ierakstīties kā 12.komanda, kas pabeigusi laukumu.

Overview? FTF ir pilnīgi cita pasaule! Emocijas visadažādākā spektra. Braucot uz naktsmājām, atpakaļ uz Ērgļiem, skatieni tukši un noguruši. Mērce ir beigusies. Ņemot vērā, ka braucām bez ekspektācijām uz jebkādu rezultātu, kopumā esam lepni par savu pirmo FTF, bija beidzot kruta izbaudīt uz savas ādas tās sajūtas, kuras esi lasījis tikai LOGos pēc laukuma iziešanas.

<3 komandām ar kurām sastapāmies, Pilnīga Majonēze ir out! Šis noteikti nebūs mūsu pēdējais FTF -_-

https://youtu.be/mqzFvyF0nh0

Amazones laukuma FTF skrējienam Lemūri sāk sekot tikai no rīta. Ar zināmu prieku tiek konstatēts, ka šoreiz tīri teorētiski pat varētu iesaistīties cīņā par pirmo vietu - mīklas padodas visnotaļ raiti. Nu, varbūt tāpēc, ka visos objektos ir būts, izņemot Akmeņupītes burvīgo grīvu, taču arī to atšifrēt problēmas nesagādā. Visbeidzot tomēr Lemūri iesprūst pie Mak(š)a un aļņa 😝 Neizdodas uz sitienu atcerēties, kur tas bildē redzamais ķēms manīts. Un nepavisam neizdodas tikt pie risinājuma tam paredzētajā ceļā, lai gan beigās jau atklājas, ka tas ir bijis iespējams (ok, tam, ka Maks nav īsti Makss vai Maksis, Lemūri uzmanību pievērsa, bet mājas "Maki" tomēr kaut kā paslīdēja garām 🤷‍♀️). Bet nu, tāpat jau šķiet, ka vairums rubaku šajā punktā nokļuvuši nevis atminot mīklu, bet garāmskrienot - tā stratēģiskā izvietojuma dēļ. Pēc pāris nedēļu pauzes, tieši pirms došanās laukumā, arī Lemūru atmiņu apcirkņi beidzot atdod rūpīgi glabāto info - ērms tiešām ir ticis redzēts, un nu ir arī skaidrs, kur.
Laukumā šoreiz Lemūri dodas trijatā - Sīkais, Pilots un Novadpētnieks, kuri tad arī bija galvenie mīklu minētāji.
Pirmā pietura - Pēdējā Kustības Diena jeb Rīgas Satiksmes pamestais buss. Lai gan tuvāk iepazīt šo objektu, pēc Lemūru domām, galīgi nav slikti, tomēr pēc kādas stundas entuziasms sāk plakt. Ir ielīsts visur un pārmeklēts viss, sekundes ažiotāžu (un sekojošu vilšanās nopūtu 🙄) rada kāds cits cipars, līdz beidzot tiek nolemts lūgt pēc hinta draudzīgajiem MB. Pateicoties tam, krīt cipars, kuru dienā, šķiet, vieglāk būtu bijis sataustīt, nekā ieraudzīt. Nnnu, tas bija gana smags sākums.
Ok, tālāk - inspicēt Velna Kalpu sapuvušo gimnastjorku karaļvalsti jeb Višķu pamatskolu. Ēka paliela, bet te vismaz ir skaidrs, ka būs iekšpusē - viss mīklas teksts uz to norāda. Un, ja izdosies atminēt, kas domāts ar 12-to vasaru, varbūt varēs sašaurināt meklējumu loku (nē 😝). Long story short, vēl pēc aptuveni stundas loģiski-neloģisku meklējumu tiek atkal vaicāts pēc hinta MB. Tālāk seko šoks, jo ir skaidrs, ka jāmeklē ārpusē. Protams, punkts krīt gandrīz acumirklī. Biš kreņķis, jo, pielietojot Lemūru ierasto taktiku, viens no tīma vienmēr uzreiz noskanē perimetru - un tas būtu darīts arī šoreiz, ja ne tas teksts par ieeju. Hm, nu WTF - vai nu Lemūri ir totāli nost no Centrāles viļņa, vai ruba aizvien vairāk pārtop par rubaku dirsināšanas pasākumu 🤔
Nu labi, atrasts cipars - labs cipars, tālāk ceļš ved pie Kāpēcīšu Karaļa, tomēr pa ceļam sanāk braukt garām Mak(š)a un Morica alnim. Te nu tiešām tikai jāpiebremzē. Atminoties lokāciju, Pilots tieši tā bija iesaucies - ja būs jāmeklē ilgāk par 5 min, mūs tur uz dakšām iznesīs! 😅 Bet viss nice, ātri un bez konfliktiem. 
Dullā Daukas birzī gan Lemūri nesteidzas. Cītīgi skaita un pārskaita treknos bērneļus - riktīgi forša ideja! - ēd ķilavmaizes un piedzer tēju. Beigās, lai palīdzētu gremošanas procesiem, tiek uzkāpts tornī, jo ainaviskais skats no tā īpaši jauks pavasarī un rudenī 😍
Tālāk nāk Asins Zaptes punkts, kur jau atkal loģiskākā vieta nonākusi pretrunās ar uzdevuma aprakstu. Pēc ilgstošiem un galu galā veiksmīgiem meklējumiem Lemūriem šķiet, ka viņi beidzot ir uzķēruši rubas pēdējā laika tendences - ja uzdevumā teikts, ka jāpakāpjas augstāk, tad punkts čista būs kkur zem zemes 😝😅
Pēc šādiem piedzīvojumiem Lemūri šī laukuma grūtvietā - Svēto Mēslu Noliktavā - nekādas ilūzijas nelolo. Pavada 10 minūtes, pētot un vērojot, kā rubaku ordas iznīcinājušas visu dzīvo vektorā no bildē redzamā atslēgas cauruma - it kā vienīgās norādes, kur meklēt. Brīnums, ka uz celma guļošais galvaskauss vēl nav sadalīts detaļās... Mjā, Lemūri saprot, ka šeit nu nekas nevarētu palikt nepamanīts, un vēl pusstundu pārmeklē iekšiņu un āriņu uz labu laimi. Interesants objekts, patiešām, un vietu, kur noslēpt ciparu, bez sava gala. Tad Lemūri brutāli atver hintu un dažās minūtēs atrod jau atkal jaunā kvalitātē izstrādāto punktu. Tas galīgi nav nepamanāms - pēc tam, kad vienreiz ieraudzīts 😅 Lemūri spriež, ka izmantotais materiāls, kas ir 100% piederīgs objektam un 0% saderīgs ar domām par to, kas jāierauga, stipri meiko sensu, lai prāts atteiktos noticēt acīm. Superīgi pastrādāts, Centrāle! 🤩👌 Tikai - nu kam, ak jel kam atkal tā tīšā maldināšana ar vienīgo norādi, kas izvelkama no bildes..?
Labi, laiks uzlabot noskaņojumu ar maltīti. Tā ieplānota Ērgļos. Izvēle jau nav plaša, Lemūri piestāj Korē. Ir ziņas, ka tur ieturēties var, par to liecina arī vairāki auto stāvvietā. Realitātē ir izvēle starp friškām un kartupeļu bumbiņām, kuras fritēs turpat pie letes sadzīves friterī. Nu, ja kārojas kaut kādu gaļu klāt - ir opcijas izvēlēties no vitrīnas kaut kādu pazoles veida šņagu un uzsildīt mikroviļņu krāsnī. Hmm, Lemūri nolemj, ka tik izsalkuši jau nemaz nav, jo vitrīnā redzamais nerosina apetīti pat vēl pirms sildīšanas mikrovilnī 😜 Uz kūkām, kuras ir sortimentā, prāts arī nenesas. Rezultātā pusdienas sastāv no vietējā Topiņā iepirktiem čipsiem kopā ar saldsērīgām atmiņām par Engures laukumā baudītajām dievīgajām karbonādēm.
Tālāk uz Akmens Laikmetu jeb Akmeņupītes grīvu. Cik noprotams, piekļuvei Lemūri ir izvēlējušies opciju B, jo nekādus lakšus savā ceļā nesastop. Bet pastaiga vienalga ir burvīga - tie pureņu lauki, ak! 😍 - un gala objekts viennozīmīgs šī laukuma favorīts. Uzķert ideju un atrast meistarīgi paslēpto ciparu arī izdodas visai veikli, tīri vai negribas uzreiz steigties prom. Bet nāk jau vakars un jātiek zonā atvērt Lādes mīklu. Ar zonu tā paknapāk un kaut kas noiet greizi, ievadot pareizos ciparus, tamdēļ tiek mēģinātas arī ne tik pareizas kombinācijas. Jo, nu jā -  neraugoties uz centību, tādas īstas pārliecības par trekno bērnu skaitu jau nav 🤷‍♀️
Procesā pat izdodas uz brīdi "uzkārt" sistēmu, bet, tā vai citādi, visi Lemūru cipari tomēr izrādās pareizi un cīņa vainagojas ar Lādes mīklas atvēršanu.
Nu, tā... skaidra lieta, tas viens tā kā būtu tilts, bet kas tas otrs par liekēdi? Varianti sanāk padaudz, tomēr neviens tā īsti neatbilstu terminam "komplekts". Labi, ko nu vairs, Lemūri ver vaļā Lādes hintu. Vieta top skaidra ātri. Jāteic, par šo nosacīto dvīņu esamību dzirdēts pirms tam nav, un arī to, ka tie patiešām ir dvīņi, Lemūri uzzin tik klātienē. Paši viņi nekad nebūtu tādā attālumā esošus objektus uztvēruši kā "komplektu", nezinot to līdzību. Ceļš līdz tiltam nav tāls. Neko interesantu no tā Lemūri neierauga nedz blenžot tāpat, nedz arī ar binokli, kas vienmēr ķešā, rubījot rubu. Novadpētnieks un Pilots gandrīz aiz padusēm aiznes platformas virzienā Sīko, neļaujot ķerties pie tilta apčamdīšanas - tu traka neesi, paskat, cik te vietu kur paslēpt! 🤦‍♀️😝 - jo, pēc Sīkā domām, te tak noteikti jāatrod kāda norāde vai daļa no Lādes koda, vai daļa no koordinātām, vai viss kopā. Tiek nolemts doties līdz platformai un pārmeklēt vispirms to - tomēr mazāka par tiltu. Ja nu baigi vajadzēs, var tak atnākt atpakaļ, nav nekāds gaisa gabals. Platformu ieraugot, beidzot top skaidra gan mīkla, gan tas, ka arī te netrūkst dažādu plakņu, kur slēpties cipariem. Nu tā negribas kādu autobusa līmeņa slēpumu vēl te! Tiek izpētīta upe, un - vai nu plaukstošo lapu dēļ vai dēļ tā, ka skanēta tiek pārsvarā ūdenslīnija - nekas ievērības cienīgs neparādās Lemūru redzeslokā. Tomēr kaut kam taču te ir jābūt, un no visām pusēm izpētītie upes krasti vilinošākie šķiet tieši ap pareizo vietu, tādēļ Lemūri dodas objekta virzienā gar ūdens malu. Pati būdiņa tiek pamanīta tikai burtiski blakus esot. Nu, tad jau būs gan! Ieejot iekšā, tāda baigā klātbūtnes sajūta, tomēr saimnieks nekrāc otrā stāva cisās 😝 Tā grozoties un pētot, kāds no Lemūriem pamanās pavērt pareizo jaku. Juhū, laiks ķerties pie tradicionālajām atzīmēšanās un atzīmēšanas darbībām. Un pār Mazo Amazoni noskan NEPELD! 🎉🎉🎉
Lemūri dodas atpakaļceļā uz auto, pa ceļam mēģinot atrast sevī līdzsvaru starp kārtējo lielisko laukumu un jauno tendenci, ka norādes mīklās var būt ne tikai neitrālas vai nepalīdzīgas, bet nu jau arī viltus ceļos vedošas. Nezinām vēl līdz pat šim laikam, vai tas mums ir izdevies, tomēr sakām Lemūrpaldies par šo 9 stundas garo rubu un - uz tikšanos nākamajā laukumā! 🤍🖤🤍

Šis nav stāsts par cīņu par uzvaru, šis ir stāsts par piedzīvojumu garu 😊
Aprīļa beigas. Ejam uz FTF? Tu joko? Mēs? Ko mēs tur darīsim? Patiesībā, tas sākās krietni agrāk - mājupceļā no Latgales jūras, skaļi lasot logbook ierakstus, gluži vai iejūtoties FTF komandu ādā un kā bērnībā pie sevis domājot- kad izaugšu liels, es arī tā gribētu. Taču ir drusku bail. Skaidrs taču, ka mēs divatā neuzrāpsimies augstāk un nepārmeklēsim trubas ātrāk, kā to izdarīs 8 džeki. Taču vēlme pēc piedzīvojuma dara savu un mūsu pirmajai FTF naktij bija būt.

Maija laukums ideāls - ir brīvdiena un ziņa par laukuma iespējamo lokāciju parādījās pietiekami laicīgi, lai mēģinātu saprast, cik un kādas iespējamās lokācijas varam sazīmēt. 30. aprīļa vakarā dodamies pie draudzenes Ogrē ar domu, ja izlasot mīklas viss slikti, braucam mājās un izliekamies, ka ideja par FTF nav bijusi. Izvēle nebija nejauša, jo draudzene un viņas dēls ne tikai dzīvo pietiekami tuvu laukumam, bet arī labi pārzin Ogres novada vēsturi un ģeogrāfiju, tātad varbūt varēs palīdzēt ar mīklām.

00:00 un mīklas atveras. Pirmos reizi izlasot, nekas nav skaidrs. Draugu zināšanas nepalīdz - pārāk akadēmiskas. Pirmais krīt Kāpēcīšu Karalis, jo kur nu vēl labāku Kāpēcīti atrast par Dullo Dauku un tā birzs jau atzīmēta mūsu pašu sastādītajā laukuma kartē. Par Pēdējo Kustības Dienu skaidrs, ka tas ir pamestais autobuss, taču nekādi nespējam atrast tā lokalizāciju. Geocache neesam spēlējušas, tāpēc arī nekāda tūlītēja saslēgšanās nenotiek. Atrodam autobusa bildes un video internetā, skaidrs, ka ne pārāk tālu no Ogres, bet tas arī viss. Kā nākamā, rodas ideja par Liepkalnes baznīcu kā Svēto Mēslu Noliktavu, jo kur gan citur padomju laikos glabāja minerālmēslus, ja ne baznīcās, un tieši šī baznīca jau bija atzīmēta mūsu ideju kartē. Asins Zapte varētu būt kaut kas saistībā ar degvielu, vai varbūt arī ar gāzi un Dāvja bildēs jau bija manīts bilžuks ar pamestu noliktavu un propāna/butāna uzrakstiem Iršos, kas tīri labi varētu atbilst mīklai. Akmens laikmets sasaucas ar Akmeņupītes ūdenskritumu un tiek piezīmēts kā iespējams, lai gan bilde neatbilst. Par Velna Kalpiem un Maks un Morics vispār nekādas skaidrības.

Laiks rit un draudzene nelielā neizpratnē jautā, kam mums šis vajadzīgs un ko mēs no tā iegūstam. Viņa vēl saprastu, ja mēs meklētu ko kultūrvēsturiski nozīmīgu, taču nē, mēs te ņemamies ap kaut kādu pamestu autobusu. Ir jauki tā tērzēt, esam pateicīgas par laipno uzņemšanu, bet laiks doties! Un, tā arī nezinot atbildi, kam mums šis viss vajadzīgs, 2:00 kāpjam mašīnā un sākam ripināt uz Meņģeles pusi, ar 2 puslīdz drošām lokācijām, vēl 2 iespējamām, 1 puslīdz zināmu objektu nezināmā lokācijā un 2 pilnīgi neatminētām mīklām. Saprotam, ka lepoties īsti nav ar ko, bet lai dzīvo piedzīvojums!!! Esam aprīkojušās ar 2-3 drēbju un apavu kārtām katrai (bolotņikus ieskaitot), ēdamā krājumiem vismaz 3 dienām, bērzu sulām un enerģijas dzērienu baterijām, trepēm, virvēm, power bankām un vēl šādiem tādiem gadžetiem - lai nu ko, bet sliktu sagatavošanos nevaram sev šoreiz pārmest.

Pirmā un pārliecinošākā lokācija ir Dullā Daukas birzs. Uz to arī tēmējam, taču pa ceļam nenāktu par skādi uzmest aci Suntažu pareizticīgo baznīcai (kas gan īsti neatbilst Svēto Mēslu bildei un aprakstam, taču ir pa ceļam) un Madlienas peldbaseinam It kā būtu super ideāls objekts, ja neskaita pārāk tuvo atrašanos pilsētas centram un neatbilstību nevienai mīklai. Tomēr jāapskata, ja jau reiz pa ceļam :) Suntažos viss tumšs un kluss, nevienas mašīnas, neviena cilvēka. Madlienā tas pats, peldbaseins skaisti iesaiņots ar dzeltenmelno lentu apkārt un uzrakstiem, ka pieeja liegta. Tātad- nekā ☹ Braucam pie Dullā Daukas. Ir skaidrs- uz FTF nepretendējam, baudām nakts braucienu. Mieru gan nedot tas nolāpītais autobuss, kur gan tas meklējams. Un vēl tās neatminētās mīklas… Pieripinām pie Daukas ap 3:30. Izstaigājam taku, apskatām akmeņus, kas nu točna ir īstie, taču nekādi nepalīdz ar vērtības atrašanu. Pamanām logo zīmīti bez cipara pie stenda. Pag, jāizlasa vēlreiz mīkla, tur tas pēdējais teikums par resno bērneļu skaitīšanu. Mjā, bet nu traki daudz te to bērneļu, nebūs nekāds hit&run! Pa to laiku piebrauc vēl viena komanda, tātad būtu jāizliekas, it kā mēs te pie tā stenda tāpat vien grozāmies. Dažas sekundes tas strādā, bet neesam nekādas labās aktrises 😊 un nespējam neko fiksi un neuzkrītoši saskaitīt, lai laicīgi nozustu. Tad nu skaitām kopā, taču gribas arī noskaidrot, kas viņi ir un kā šonakt veicas, tāpēc skaitīšana ik pa brīdim nojūk un jāsāk no gala. Oho!!! šī ir viena no visgudrāko gudrinieku komandām un lai gan paši saka, ka šonakt diez ko neiet, viņiem šis jau trešais punkts. “ Ak, jums tikai pirmais?”... Nu jā mums tikai pirmais mūsu pirmajā FTF, un vēl jau pat tas nav iegūt. Pa to laiku Gan Jau Sanāks saskaitījusi Daukas dodas prom - lielo komandu priekšrocība, kamēr daļa pļāpā, pārējie dara darbu, bet mēs nespējot noturēt uzmanību abām lietām vienlaicīgi, kļūdāmies aritmētikā atkal un atkal, katru reizi iegūstot citu ciparu. Ir aukstākais nakts brīdis, ap mīnus viens, un pirksti nežēlīgi salst pa stendu braukājot, pieņemam lēmumu mest mieru skaitīšanai.

Dodamies tālāk uz Liepkalni. Jau aust gaisma un līdz ar to lielāka iespēja pamanīt kaut ko apkārt. Izbraucot cauri Meņģelei, kādu gabaliņu aiz tās, uzmanību piesaista pamesto vietu mednieku paradīze – viens grausts aiz otra un ceļmalā arī namiņš ar uzrakstu Propāns Butāns. Tas izskatās cerīgi, metam malā ašai inspekcijai. Namiņš labs, bet nav īstais, mucas nav un vispār nekā nav. Pārlaižam acis apkārtējai postažai un nospriežam, ja būtu mazliet siltāks un mazliet pagulēts, ar interesi izstaigātu šo apkaimi, taču ir auksti un nav zināms, ko īsti meklēt, nolemjam nekavēt laiku. Nosakām, ja mēs būtu Centrālē, tad gan kādu punktu būtu ielikuši kaut kur šajā postažā un lepni pabraucam garām Meņģeles DUS, kas tobrīd kluss un pamests paliek turpat 50 m attālumā no Propāns Butāns namiņa.

Liepkalnē pilnīgi cita aina. Lai arī vēl ļoti agrs svētdienas rīts, “baznīcēni” jau sabraukuši pilns pagalms ar 4-5 mašīnām. Gluži vai rubaku rīta lūgšana, tikai sejas šķiet tādas padrūmas, ne cerību ēnas. Pamazām kļūst skaidrs, ka dažas no komandām te jau krietnu laiku. Stājamies rindas galā. Katrā no telpām čum un mudž, trešo un ceturto apli ejot. Tāda pati bilde arī ārpusē, katrs koks aplūkots un apčamdīts no visām pusēm. Bezgala skaisti lec saule. Ir dzestrs un mazliet gribas pasildīties mašīnā, bet tur pārņem nogurums un acis sāk krist ciet. Kaut kas jādara, lai enerģija nenokristu pavisam. Tiek pieņemt lēmums braukt uz Akmeņupītes ūdenskritumu, vispirms gan iebraucot Iršos, kur vēl viens Propāns Butāns namiņš, taču šis izrādās pat aizslēgts. Nu labi, tad uz ūdenskritumu, par ko īstas pārliecības nav, bet nu vismaz jāapskatās, ja tik tuvu esam.

Piebraucam pie Stop zīmes un par lielu prieku ieraugām 2 mašīnas, kas gan cits, ja ne ir rubaki?! Yees!!! Tad jau būs īstā vieta. Ir bezgala burvīgs saulains rīts. Jau ir siltāks un pastaiga līdz ūdenskritumam ir skaistākais šīs nakts piedzīvojums. Nogurums pazūd kā ar roku atņemts, reibstam no pavasara visapkārt. Šī gājiena dēļ vien būtu bijis vērts braukt FTF  Uzmundrinošās norādes, cik tālu vēl līdz ūdenskritumam arī palīdz. Nonākot galā arī mīklas bilde visā krāšņumā !!! Un liela rubaku komanda cītīgi darbojas. Noskaidrojas, viņi jau kādu brītiņu te. Šis sāk atgādināt kaut ko tik tikko piedzīvotu. Bet rīts ir tik skaists, ka mazās cerības uz rezultātu nespēj aptumšot prieku par FTF pasākumu kā tādu. Aprunājamies ar satikto komandu, kas izrādās Tīģergarneles, par kurām tik daudz dzirdēts un lasīts un tagad arī satikti vaigu vaigā. Nav jau vērts jautāt, kā viņiem iet, tāpat skaidrs, ka labi. Pajautājam tikai, kā veicās ar Svētajiem Mēsliem un izrādās, tikpat bēdīgi, kā pārējiem mūsu satiktajiem. Novēlam veiksmi un izklīstam pa Akmeņupītes gultni. Pēc brīža jūtam, ka esam palikušas vienas, tātad Tīģergarneles punktu atradušas. Lēkājam pa akmeņiem, meklējam kulmināciju krustpunktu, un skatāmies ūdens spogulī, taču punkta nekur nav. Nogurums atkal liek par sevi manīt, nolemjam, ka, ja jau neejam uz rezultātu, pirmajam FTF pietiks ar atminētajam lokācijām, pēc punktiem atbrauksim vēlāk, kad būs atvērušies hinti.

Atpakaļceļā satiekam Gan Jau Sanāks, kuri neizpratnē, ka mēs tā padevušās un laikam cenšas mūs uzmundrināt, padaloties ar dažiem hintiem par mīklu, par kuru mums nebija ideju, kā arī par nelaimīgo autobusu. Saruna izvēršas garāka uz aizraujošāka, galu galā jau trešo reizi šajā diennaktī tiekamies. Esam bezgala pateicīgas, nogurums pazudis, enerģija atgriezusies reizē ar vēlmi braukt uz pārējām lokācijām. Tikai žēl, ka šī saruna mazliet novirzīja Gan Jau Sanāks no pareizā ceļa uz ūdenskritumu, to jūs noteikti nebijāt pelnījuši.

Rūpīgāk jālasa Geocache apraksti, tas ir skaidrs. Nu ko, liekam Rīgas Satiksme koordinātes uz laižam uz autobusu. Taču pa ceļam vispirms uz Meņģeles DUS - pārāki labi zinām, kur to meklēt 😊 Dusmojamies, ka neizmetām lielāku loku pa teritoriju rīta agrumā, varbūt būtu pamanījušas bildes vietu pat bez mīklas atminēšanas. Piebraucam pie DUS, noskatāmies uz nejauko pagrabu un atliekam līšanu tajā uz vēlāku laiku, tik ļoooooti neforšs tas izskatās un nekur jau nav teikts, ka punkts ir tur, pēc mīklas teksta spriežot, punktam jābūt augšā. Tā nu šiverējam pa augšu līdz piebrauc neredzēta komanda, ielec pagrabā, izlec ārā un jau grasās nozust, kas skaidri liecina, kur punkts meklējams. Sapratuši, ka mēs nepretendējam uz FTF, otras komandas puiši apžēlojas par mums un padalās ar pagrabā ieraudzīto, saprotot, ka saviem spēkiem mēs no pagraba ārā netiksim. Tādam nolūkam mums gan ir līdzi tās trepes, bet to mēs skaļi nesakām un ļaujam puišiem būt džentelmeņiem. Mīļš paldies! Sirsnīga saruna ar Akmeņlaužiem. Padalāmies ar informāciju, ko pašas saviem spēkiem bijām atradušas, taču vērtības būs jāmeklē pašiem, jo nebūtu godīgi izpaust to, kas nemaz nav mūsu. Atvadāmies un dodamies uz Rīgas Satiksmi.

Te nu tu esi, visu nakti tevi meklējām. Taču prieks ir īss, jo vērtību atkal nevaram atrast. Viss pārbaudīts no iekšpuses un no ārpuses, šofera kabīnē un pat zem aizmugurējā kapota, bet nekur nekā nav. Nu pilnīgs pīīīī ar vērtību atrašanu šajā laukumā. Ja neiet, tad neiet, braucam mājās. Taču pēc 10 minūtēm zvans no Akmeņlaužiem, kas mums pastāsta par fake punktu baznīcā. Ak, kāda cūcība!!! Nespējam saprast, kā tas vispār iespējams un kam jānotiek cilvēka prātā, lai kaut ko tādu darītu. Paldies par ziņu, tātad uz baznīcu būs jābrauc vēlreiz, taču ne šodien. Laipnie Akmeņlauži padalās ar hintu, kur meklēt ciparu autobusā un par Velna Kalpiem, liels paldies jums, labie cilvēki! Bez jums mēs to skolu nebūtu atradušas! Sameklējam ciparu autobusā, nu viltīgi noslēpts 😊 Veram atkal vaļā Geocache un navigējam uz Spoku skolu. Prieks par eleganto cipara noformējumu.

Tā arī noslēdzās mūsu pirmais FTF piedzīvojums. Pārējo atlikām uz citu reizi, jo nogurums dara savu , braukt atpakaļ šķiet pārāk tālu un pārāk riskanti pēc negulētās nakts. Mājupceļā acis krīt ciet un nepieciešamas pamatīgas pūles tās noturēt vaļā. Mūs izglābj ziņa, ka lāde kritusi un Gan Jau Sanāks uzvarējuši. Ai, kāds prieks par jums!!! Un Tīģergarneles arī turpat. No sirds priecājamies, turpmākā brauciena daļa rit gludi un pie pilnas apziņas, miegs atkal pazudis. FTF pasākums tomēr ir riktīgi labais!!!

Par to kā atradām visus ciparus un atvērām lādi jau cits stāsts un cita diena.

Dūšīgie bērneļi nekādi nedevās rokā. Lai cik rūpīgi skaitam, katru reizi cits cipars, galvu un skaitu jauc arī tas, ka pa vidam daži Daukas ir tievi 😊 Iegūstam 2x ciparu 138 un ticam, ka tas ir īstais.

Baznīca rīta saules apspīdēta un neaizmirstļu lauka ieskauta. Kaut gan zinām, ka jāmeklē neliels daiļamatniecības mākslas darbs, veidots uz koka no mazām nagliņām, nemaz tik raiti nevedas. Apsekojam visas koka detaļas, bet taču ne jau uz zemes! Kad cipars atklāts, prieks neviltots par ideju , izpildījumu un novietojumu, kas visas komandas vazāja aiz deguna stundu garumā.

Gājiens uz Akmenupīti atkal fantastisks, lakši gatavojas ziedēt. Meklējot ciparu izdodas ieplunkšķēt upītē un gluži negribot atklāt peldēšanas sezonu. Kad punkts atrasts, nāk atklāsme, ka mīkla ir ideāla un tur viss pateikts, pat bez hinta! Ak pelēkās šūniņas, kur jūs bijāt FTF naktī???

Visi cipari ir, aši reizinām, bet nekā, lāde neveras 😊 Mēģinām vēl vairākas reizes ar citiem saskaitītajiem bērneļu cipariem Nekā! Īsa konsultācija ar centrāli. Ak tie nerātnie bērneļi, izrādās šie ir veseli 139 😊

Atverot lādes mīklu pirmā klusā doma ir par TV sižetā redzēto Mazozolu trošu tiltu nekurienē, bet tā kā neko pat nenojaušam par otra objekta esamību, šis pat netiek apspriests. Otra ideja- Emmas dzirnavas un nu jau vairs neeksistējošais 1906 gadā būvētais tilts, bet tas arī neder, jo negatīvs lietderības koeficients ir tikai aktīviem spēlētājiem, šis jau sen nav vairs nespēlē laukumā. Glābj hints. Senogres tilts - OK, skaidrs, bet kas pie velna ir platforma un kur. Ātrumā nekas netiek pētīts. Laižam uz tiltu un tad jau meklēsim arī platformu, ja vajadzēs. Pie tilta neatrodam neko tādu, kur vajadzētu dvieli un aliņu. Sākam domāt par platformu. Uz informācijas dēļa ir, un pat lokācija ierakstīta- Patmalnieku mājas. Baltic Maps vadītas braši soļojam uz Patmalniekiem. Bet izrādās, ka te ir tikai un vienīgi pļaviņa, no mājām nav pat drupas palikušas, nu labi iesim līdz upei. Tur arī nekā. Sākam nu jau rūpīgi pētīt un atrodam arī platformas koordinātes. Attālums gar upi ir krietni tuvāks nekā pa ceļu- nu tad skaidrs - ies gar upi. Izbaudām Mazās Amazones džungļus visā krāšņumā, laužoties cauri brikšņiem un brienot pa pilnīgu bezceļu. Arī no platformas neko pirtij līdzīgu nevar ieraudzīt. Ja arī kaut kur kaut kas ir, tad to rūpīgi slēpj džungļu zaļums. Bet varbūt nemaz pirts nav jāmeklē un tā tikai mūsu kreizī iedoma???? Un varbūt neesam nemaz īstajā vietā. Nu jau ne tikai izmisums, bet pat bezcerība sit augstu vilni. Dziļā kaunā atkal traucējam centrāli. Skaidrs- esam pareizajā vietā un tad jau drīz arī atrodam vietu, kur noder gan dvielis gan aliņš 😊

Paldies Centrālei par fantastisko laukumu, kas lika gan gavilēt priekā, gan krist dziļā izmisuma bedrē, paldies par mīklām, kas pamatīgi iedarbināja pelēkās šūniņas. Paldies satiktajām komandām par draudzību 😊 Uz tikšanos jaunos piedzīvojumos!!!!

Noziedzīgās vistiņas (un bonusa gailis) BEIDZOT debitē.
Lepni izbrienot Glāžšķūņa ūdenskritumu aplaužamies, saņemot informāciju, ka esam auzās. Nu neko. "To the batmobile!" gluži nē, bet uz autobusu gan. Pēc diezgan ilga izmisuma ieraugam ciparu un laimīgi klukstam tālāk. Velna kalpi, lai gan it kā atkosti, tomēr sagādā grūtības. Bet lai slavēts vistiņas mazais pūslis, kas ļauj pamanīt kalniņu pagalmā. Viens atlētiskā gaiļa lēciens akā (?) un punkts rokā. Dodamies pie Kāpēcīšu karaļa, iepazīstam Polārlapsas un izstrādājām 4 dažādas vārdu skaitīšanas metodikas, kas vainagojas ar vienotu ciparu. Maks un Morics neticami viegli dodas rokā. Ilgi maldoties pa rajonu un meklējot Asins zapti, pieķeram Polārlapsas rāpjoties ārā no pagraba. Ja lapsas var, tad vistas arī var. Lieta darīta. Baznīcā mūsu ceļi atkal krustojas ar Polārlapsām, taču ātri tiekam prom, par ko viņas mums atriebjas pie Akmeņupītes ūdenskrituma, atstājot slapjas, lietū izmirkušās vistas uz kādu stundu vai pusotru. Beidzot mūsu gailis demonstrē savu vanaga aci un ar skaļu J€%@L sveicam aizdomīgo sūnu kušķi. Pa dubļiem klunkurējam uz auto minēt lādi. Saprotot, ka dažām vistām rīt jādodas knābāt valsts maizes drupačas, metam kaunu pie malas un veram hintu. Viss skaidrs, dodamies. Pie tilta viena vista un gailis svinīgi paliek par sviestmaižu operatoriem, kamēr atlikušās klukstes iet uz platformu, no kuras NU NE VELLA neredzam. Pat binoklis nelīdz. Pamanām nobradāto krastu un ejam uz dullo. Beidzot (gandrīz netīšām) uzejam namiņu un nodomājam, ka te ne viena vien vistiņa ir tapusi par nagetu materiālu. Saņemam dūšu un sadotiem knābjiem ejam iekšā. Tā kā stils ir mūsu vājība, tad drīz vien sākam apsvērt ādenes pielaikošanu un uz auto lidojam ar prieka (ne saviem kuslajiem) spārniem. Ēdot uzvaras sviestmaizes novēlam veiksmes tikko piebraukušām Polārlapsām un līksmi dodamies mājup. Paldies par laukumu! Noziedzīgās vistiņas priekā kustina filejas un gaida nākamo knābienu!

Paldies par lielisko posmu!!! Izbaudījām uz visiem 100% un MEGA paldies 8. Marts par draudzību 💪🏼 Tiekamies nākamajos posmos 🙃

Dalība laukumam tika iepirkta vēl pirms mīklas pavērās vaļā, taču savākties visi kopā varējām tikai jūnija pirmajā svētdienā (kas netipiski, parasti braucam sestdienās) – katram kaut kādas darīšanas, pasākumi, darbs un citi svarīgi attaisnojumi. Līdz ar to mīklas slinki muļļāja tikai otrās ekipāžas šoferītis, sazīmējot visādas Dieva zīmes (tikai ne gluži pareizās) – labi, ka vispār laukuma teritoriju kartē atrada... Acīmredzamas lietas tika izmestas uzreiz – nu, kāpēc Kāpēcīšu karalim jābūt Dullajam Daukam (akmens Daukas birzī ir pārāk acīmredzami un vienkārši, tā nevar būt – fail!) un kāpēc Akmens laikmetam būtu jāsākās Akmeņupītē (tur vieni vienīgi akmeņi un egles – mīklas otru daļu par kulmināciju krustpunktu taču nevajag burtiski uztvert – fail x2!). Asins zaptei uzreiz bildē tika sazīmēts burts “T”, uz šo burtu tika atrastas visvisādas vietas, tikai ne Tiesaskalns – BalticMaps jau nevajag aci iemest, Google rullē! Svēto mēslu noliktavai tika piestiķēta nepareizā baznīca Meņģelē, uzejot kaut kādu sadzejojumu, kurā minēts vārdu salikums “minerālmēslu noliktava baznīcā”, bet kārtīgi pat neizlasot to (Meņģeles Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā kā reizi minerālmēslus padomju laikā neglabāja!), tādā veidā iesitot naglu un pārtraucot citus objektus meklēt. Pēdējai kustības dienai tiek kabināta nu jau neeksistējošā Baltavas dzelzceļa pietura ar stacijas ēku kaut kur krūmos. It kā jau zīmīgs objekts, taču pie mums Mercedes vilcieni nekursēja, pie tam pa sāli... Kaut gan pats autobuss caur jenotiem tiek pareizais atrasts, tikai nez kāpēc kļūdaini atzīmēts pie Ogres pilsētas nevis īstajā vietā un nosvītrots kā nederīgs. Līdz beidzot apmēram nedēļu pirms izbraukšanas (kad bija norunāts izbrauciena datums), pieslēdzās arī pārējā komanda un pāris dienās visu salika pa plauktiem, neganti švīkājot teju vai visus murgus, kas bija sarakstīti komandas mīklu lapā. Aizķeršanās bija tikai ar Akmens laikmetu – dzelzceļa tiltu pār Līčupi, kur blakus ir geocache, visi draudzīgi nostrīpoja, taču vietā gāja strīds par jauno dislokāciju: Glāžšķūņa kaskādes ūdenskritums vai Akmeņupīte. Komandas līderis uzstāja, ka Glāžķūņos ir īstā vieta, otrs šoferītis – Akmeņupīte, tur egles vairāk. Tika pat nolemts sākumā ieskriet Glāžšķūņos, jo punkts pa ceļam un tad... Jā, tad Googles bildēs pie Glāžšķūņu ūdenskrituma parādījās 7nieka mīklas bilde, ko kāda nelaba Līna bija pievienojusi. Wut? Nācās jautāt Centrālei, kas tie par pigoriem – atbildē saņēmām “Tas ir feiks”. Skaidrs, paliek Akmeņupīte, jo tur sazīmēts vēl kāds geocache, kura komentāros – ak, vai! - pierakstīts, ka paņemts septītnieka skrējiena ietvaros (tā darīt tomēr nevajag, bojā atminēšanas prieku). Vēl Googles kartē mazliet vairāk kā nedēļu pirms izbraukšanas parādās jauns punkts pie Ogresmuižas blakus Ogres Jāņkalniņam, kur atzīmētas bijušās Ogres 6 klašu pamatskolas drupas – komanda (drīzāk jau šoferītis Nr. 2) lemj, ka izskatās pēc skaistas lādes vietas, jo vienā no bildēm ir redzama tā kā cita rubaku komanda, bet nav teikts, ka tā ir lādes vieta (vēlāk, atverot lādes mīklu, izrādās, ka nav gan).
7nieka tūrē izbraucam svētdienas rītā 7:00 (jā, tas ir “777”, meh!) ar komandas randiņu Tīnužos ap astoņiem – no turienes tad arī gāžam laukumā. Sākumā gan rīta migla liek apšaubīt telefonā lūkoto laika prognozi par pasakaini saulainu un vasarīgu dienu, taču pēc stundas debesis noskaidrojas un saulīte mīļi sāk glāstīt vaidziņus... un spīdēt acīs. Tā kā Glāžšķūņa ūdensprieki atkrituši, pirmo punktu ņemam Pēdējo kustības dienu pie Lēdmanes kapiem, kur laukumā gaida Mercedes. Lēnā garā ieripinām pie kapiem, pa ceļam nopētot dažādus dīvaiņus biezā slānī, kas tusē dubļainā laukumā, griežam riņķī un... pretim brauc autobuss. Ne gluži mersedess, taču ārā no kapiem netiekam, jo milzīgais aparāts mūs šaurajā kapu stāvlaukumā pielīmē pie krūmiem. Nu, neko – ies ar kājām līdz peintbola laukumam. Pa ceļam vērojam, kā dīvaiņu bari sarosās un savas pekeles sāk krāmēt autobusā, kas nupat mūs no kapiem izspieda. Pārbriduši pāri dubļainajam klajumam, nonākam pie sava autobusa un izpēte var sākties. Vai Centrāle maija sākumā gadījumā neminēja, ka visi punkti ir brīvi pieejami, nekas nav jāvirina, jāgroza, jārausta? Piegāji, apskatīji, aizgāji... Tas noteikti nav par mums. 40 minūšu laikā (uz beigām jau pamatīgā izmisumā, lādot Centrāli visādiem nelabiem vārdiem) esam to srano mersedesa autobusu gandrīz vai pa skrūvītei izvirpinājuši, izraustījuši, iztaustījuši, izgrozījuši... nekā (neko nesaulauzām!). Spriežam, ka skaitlim ar logo jābūt vai nu caurspīdīgam vai tādā pašā krāsā. Uzsvars tiek likts uz tekstu mīklā “...atspiežu pieri pret ledaino rūti”, visi stikli un pāri palikušie lukturi izpētīti, vadītāja spidometrs pārbaudīts, - nu, bļa! - nu, nav, johaidī! Viena no komandas meitenēm izstaigā/izrāpo autobusa jumtu – arī tur nav! Un tad, otrās ekipāžas šoferītis ir gatavs izmisumā atspiest arī savu pārkarsēto pieri pie aizmugurējā loga rūts, un – jā, ir! Turpat aiz sēdekļiem uz loga zīmējas “47” ar BK simbolu, abi caurspīdīgi. Visi šeit bija, visi skatījās, bet neviens nepamanīja... Spriežam, ka tas Centrālei ir jauns līmenis, bet vēl ir uz ko tiekties.
Nākamie mums ir Vella kalpi, kuru mājoklis gozējas šosejas malā, mēmi lūkojoties uz visiem garāmbraucējiem ar savām tukšajām logu ailēm. Mazliet pārsteidz Padomju armijas karavīru drēbju kaudzes pirmajā stāvā un sienu drapējumu čupa otrajā, taču lēnā garā izstaigājam ēkas pirmo stāvu, kurā nekā septiņiekveidīga nav, un tad pa ziloņu izbradātu taku nonākam līdz uzkalniņam, kur uz betona plāksnes jau pa gabalu redzams BK simbols. Ak, tad šeit vajag “meklēt notekās un bedrēs tos, kas šeit slēpušies”? Milzu akas dibenā uz kaut kāda sūkņveidīgā dzelzs gabala rēgojas tā kā 70, tā kā 76 vai 78. Nē, 70! Lejā neviens nekāpj, jo trepju nav līdzi nevienam. Atpakaļceļā vēl trīs rubaki uzlien otrajā stāvā (tīri ziņkāres apmierināšanai) un varam doties tālāk medīt Makus un aļņus Vērenes pusē.
Maks un Morics minēšanas sākumā bikiņ galvu sajauca, taču tagad jau zinājām pēc Twitterī atrastas bildes, ka tās ir ceļazīmes kaut kur uz Vērenes meža ceļa, blakus jābūt mājām. Un, nēsājoties pa līkumainajiem meža ceļiem, pāris kilometrus no ieprogrammētā nafigācijas galapunkta pēkšņi burtiski uzlidojam virsū divām aļņu ceļazīmēm – tā caurākā ir ar BK simboliņu. Paslavējam sevi par labi izdarītu darbu un dodamies apskatīt Vērenes muižu un blakus esošo Ugunsnovērošanas Bābeles torni tīri sava prieka pēc – kāpēc gan nē? Šeit komandas līderis ieskenē QR kodu info appam par Ogres ieleju (varbūt noderēs Lādes mīklai, bet vai sanāks izmantot? Hints: nu, nē taču!) un komanda izbauda mierīgu pastaigu gar kārtējo pamesto muižu mūsu Dievzemītes plašajās ārēs.
Pēc Vērenes muižas apskates kārta nāk Dullā Daukas akmenim - neskatoties uz otrās ekipāžas šoferīša vēlmi lasīt Bekas (treknos bērnus) pie Ogres upes netālu no Avārijas Brigādes izklaides parka, pārējie komandas dalībnieki domā pareizi - tas ir akmens īstajā vietā, jābrauc uz Meņģeles skatu torni un Dullā Daukas birzi lūkoties, kas tur trekns atrodams. Sacīts - darīts! Žvīks, žvāks, purtekļi pa gaisu - esam klāt! Smuki dēļu celiņi, stāvlaukumā neviena, pa gabalu tiek nopētīts skatu tornis, bet mēs dodamies ēnainajā Daukas birzī, kur lielo akmeņu ieskauta stāv jauka nojumīte. Tāks, kas te labs iraid? Aha, BK plāksnīte pie viena lapenes stabiņa, no kura sākas Sudrabu Edžus stāsts par Dullo Dauku, bet skaitļa nav. Stāsts ir lasīts, ir arī mīklas ietvaros pārlasīts… Kamēr otrās ekipāžas šoferītis vēl tupī, komandas meitenes jau pacēlušas pirkstiņus un sāk kaut ko skaitīt. M, kas, ko? Izrādās, stāsts lapenē izraibināts ar trekniem Daukām - “lasi un skaiti treknos bērnus”. Ak, tad rekur tā fiška! Lābs! Nu jau skaita visi pieci komandas dalībnieki un katram sanāk savs cipars… Mde, nav labi. Tiek ņemts palīgā kalkulators un Daukas pārskaitīti, summējot tos pa katru lappusi atsevišķi. 139. Pārskaitam - atkal 139. Derēs! Apmierināti ar savu veikumu dodamies iekarot blakus esošo skatu torni, no kura šajā saulainajā un vasarīgi siltajā dienā paverās brīnišķīgs skats uz lejā esošajiem mežu plašumiem un Ogres līkumiem. Mēģinām saskatīt Akmeņupītes lokāciju, taču cik gudri iesākām to darīt, tikpat gudri nobeidzām.
Tālāk dienas plānā Asins zapte. Jau mīklu minēšanas laikā acīgākie komandas dalībnieki interneta plašumos ir sazīmējuši kādu dokumentu par sadzīves atkritumu izgāztuvi Tiesaskalnā un tiek spriests, ka vieta būs īstā, jo saskan ar to, ka jānodod savas asins zaptes un visu pārējo. Mazliet tiek paurķēts arī Lursofts, lai pārliecinātos vēl vairāk par idejas pareizību. Tuvumā tiek sazīmēti dažādi aizdomīgi objekti, izvēlēts viens un nospriests, ka šeit nu būs īstā vieta, kārtīgi nepapētot pārējos objektus ne Google maps, ne Street view (ak, vai! Mājas darbi ir jāpilda kārtīgi!). Tiesaskalns taču! Aha, kā tad! Atbraucām, ieraudzījām un neko neatradām – tik vien kā kaut kāda milzīga garāža, kur vienā stūrī vēl nitrātu minerālmēsli mētājas un vairāk nekā. Tepat tuvumā jābūt vēl pārītim. Labi, aizbraucam. Izskatās cerīgāk – milzīgs pusapaļš sarkano ķieģeļu angārs, vēl visādas ēkas, kaut kādi tā kā tehnikas boksi, taču nekur nav tā T burta, kas veidojas no logiem un durvīm. Pirmā tūre pa teritoriju apmierina ziņkāri, taču nesniedz atbildes, kur varētu būt skaitlis. Daži aizskrien uz pussabrukušu ēku ceļa pretējā pusē, taču atpakaļ nāk manāmi saskābuši – nav. “Jūs tās garās ēkas, tā, kas izskatās pēc tehnikas boksiem vai milzīgas garāžas, otrā pusē skatījāties?” taujā otrās ekipāžas šoferītis. “Nu, nē, vai tad vajag?” “Nu, bet protams!” ar entuziasmu izsaucas taujātājs. “Tur točna izskatās, ka otrā pusē būs logi T burta veidolā!” “Mja, tiešām?” netic pārējie, bet ceļ savas pakaļas augšā no ceļmalas zālāja, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka arī tajā vietā nekā T veidīga nav – tik vien kā tukšs angārs ar graudu vētītāju vienā malā. Atkal visa komanda sabirst ceļmalā pie mašīnām, katrs savā telefonā urbjoties. Tāks, kas mums hintā rakstīts? 95, 98, D. Degviela! Jāmeklē pamesta DUS! Meklējam, meklējam, meklējam, visur meklējam – šajā apkaimē pamestu DUS nav... Ne no augšas lūkojoties, ne cauri internetam rokoties. “Te nekā tāda nav” skumji secina komandas līderis. “Es mājās no kompja izbraukāju Strītvjūvā krustu šķērsu, neko tādu šeit neredzēju...” Paiet ilgas minūtes, 10 minūtes, vairāk... Besis. Zvans Centrālei, lūdzam hintu. Ienāk info par DUS un geocache šajā apvidū. Atkal meklējam, arī geocache… “Paga!” skan izsauciens. “Te kaut kas ir!” saka komandas līderis. “Kur, kas?” visi ir manāmi ziņkārīgi, jo pašiem nekā atrasta nav. “Šeit!” rāda telefonā Googles Street view bildi. “Izskatās dīvaini... Tā nojume. Tāda kā tankštellei, ne?” un pats smaida. Eu, točna! Veca padomiska kolhoza tankštelle! Kur, kur ir? Kaut kur netālu, kādi 500 m uz priekšu. Braucam! Visi salec braucamaparātos, lai pēc kādas minūtes vai divām līstu ārā, kad mašīnas noparkotas aizauguša asfalta laukumiņā iepretim tankštelles nojumei. Kāda no meitenēm jau lenc ēku no sāniem. “Eu, rekur T burts kā bildē!” skan izsauciens. “Ir, ir īstā vieta” apmierināts secina komandas līderis un – oops! - nolec baltu ķieģeļu pagrabiņā zem tankštelles ēkas. “Te ir skaitlis!” Yes! Patirsta gandrīz stunda, lai izsecinātu, ka risinājums ir tepat aiz stūra – malači! Deja vu no Usmas masīva novējo gar degunu...
Nākamais punkts – Svēto mēslu noliktava Liepkalnes baznīcā. Ceļi līdz tai jau manāmi līkumaināki kļuvuši. Stājam ceļmalā un dodamies iekšā pie veco koku ieskautās nožēlojam paskata baznīcas, kurai līdz drupu stāvoklim vairs nav tālu. Vienā sānā ir izborēts milzīgs caurums, kas tad savulaik ir kalpojis par vārteju noliktavai – žēl skatīties, bet interesanti tik un tā. Par skaitļa meklējumiem atceramies vairs ik pa brīdim, pētot šo dīvaino arhitektūras fenomenu. “Eu, rekur ir! Nu, bāc, ko viņi atkal ir izdomājuši!” izsaucas kāda no acīgajām komandas meitenēm. Blakus esošie komandas biedri piešļūkā pa smilšaino zemi tuvāk paskatīties – jā, nudien, BK ir pacēlies vēl puslīmeni augstāk! Zemē guļ baļķis, kurā ar mazām nagliņām smuki sasists BK logo ar skaitli. Naglas jau tādas mazliet brūni aprūsējušas – interesanti, kā tas baļķis izskatījās pirmajā naktī/rītā, kad FTFnieki to pamanīja? Vēl mazliet pamīdījušies apkārt, dodamies atpakaļ pie mašīnām – ir palicis pēdējais punkts līdz Akmeņupītei, un izceļas maza diskusija par to, no kuras puses tai labāk piebraukt – caur Ērgļiem, pa īsāko un ātrāko ceļu vai no kreisās puses, iemetot aci pamestajā skolā, uz ko otrās ekipāžas šoferītis bija aci uzlicis. Racionālais aprēķins ņem virsroku – braucam caur Ērgļiem.
Vīīī! Vidzemes augstienes Ērgļu līkumainie grants ceļi! Brīžam mašīnām ātrums ap 90, bremzes noliktas svētā mierā un netiek aiztiktas, tā vietā tiek pumpēts gāzes pedālis. Uhh! Kas par braukšanu, kas par tīru adrenalīna prieku! Tā izvantējuši cauri Ērģliem, nogriežamies uz Akmeņupītes ceļu un vienā brīdī gandrīz avarējam, jo otrās ekipāžas šoferītis ir aizmirsies un gandrīz nones pakaļu priekša braucošajam vāģim. Jābrauc mierīgāk! Stāvvietā pie Akmeņupītes ir sabraukuši gana daudz dabas mīļotāji, tāpēc sanāk neliela mīcīšanās pirms izdodas ieriktēt savus braucamos parkingā. Otrās ekipāžas šoferītis no bagāžnieka izvelk elīta paskata dzeltenus krokšus, kas maksā pat dārgāk nekā viss Mazās Amazones brauciens, un lielīgi stīvē tos kājās. “Yo, lūzeri! Es ir topā!” lielīgs sauc jams. “Skaties, ka nesasmērē savas dārgās kedas!” smej pārējie un pārgājiens līdz apskates vietai var sākties. Taciņa līkumo šurpu turpu, brīžam pārvēršoties smirdīgu meža dubļu dūksnājos, kas sasmērē un nodevīgi pļurkšķinās caurajās saulaini dzeltenajās “kedās”.
Akmeņupīte komandu sagaida ar jestru čalošanu un koka baļķēnu “vigvamu” ugunskura vietā – skaitļa meklējumi var sākties. Komanda izklīst gar krastu, pētot akmeņus pie nogāztajiem kokiem, bet “dzeltenais pastalnieks” braši mīda auksto ūdeni, mēģinot uz akmeņiem sazīmēt kādu krāsojumu vai pat akmeņkaļa cienīgu meistardarbu, jo, šurp nākot, komanda kā reizi apsprieda iespēju, ka BK var būt pietiekami traki un atstiept īpašu akmeni līdz pat Akmeņupītei. Taču meklējumi nevainagojas panākumiem – neviens akmens nav ne kalts, ne krāsots. Paiet 15 minūtes, tiek apskatīts pat “kulmināciju krustpunkts” Akmeņupītes satekā ar Ogri, taču neko vairāk par dziļa, smilšaina grāvja ieteku Ogrē sazīmēt neizdodas, tāpēc meklējumi turpinās turpat pie nosacītās nometnes līdz vēl 10-15 minūtes vēlāk kāda no acīgajām komandas meitenēm pamana plastmasas plāksnīti, kas pieskrūvēta pie kāda upītei pāri pārkrituša koka apakšas un nomaskēta ar sūnām. Eleganti! Lādes mīkla ir vaļā! Bet, to izlasot, visi kļūst domīgi. Būs par ko galvu palauzīt!
Par objektu kopumu tiek izvirzītas dažādas idejas – kaut kāds šķūnis un katlumāja vai pirts, ūdenstornis un pagrabs, tilts un peldvieta – ir skaidrs, ka jābūt pie ūdens vai ar ūdeni. Priekš kam tad tas dvielis vajadzīgs? Atpakaļceļā dzelteno krokšu īpašnieks ir tā noberzis sev vienu kāju, ka jāmet lielība malā un atlikušais ceļa gabals jāturpina basām kājām ar – Au! Ai! Oi! - klusu šķendēšanos, domājot par ūdenstorņiem un sliktiem hokejistiem. Tikmēr viena no komandas meitenēm kādā no meža cirsmām takas malā ir pamanījusi koka stumbru, kas apaudzis dzeltenām piepēm (Sēra piepes, ja kas), un ar atvāztu nazi metās tām virsū. Visi pārējie ar WTF skatieniem pavada mežoni un klusībā cer, ka nepienāks viņu kārta. “Nu, ko jūs!?” sauc piepju dīrātāja. “Tās taču vegānu vistas ir!” “Ah! Mhm, nu, jā...” visi paskatās uz to izredzēto, kam šīs gastronomiskās izvirtības būs jābauda, un, klusībā metot krustus, domās jau nabagam auj baltas čībiņas un pavada ar kājām pa priekšu.
Parkinga placī mašīnu ir kļuvis par pārīti vairāk, pa ceļam atpakaļ satiekam laikam Bolūdeišus, kas taujā, cik tālu līdz Akmeņupītei ir. Ērtāk ieriktējušies braucamrīku sēdekļos vai bagāžniekos, mēģinām sazīmēt, kas, pie velna, ir domāts ar tiem objektiem. Tiek izspriests, ka viens objekts varētu būt tilts, sazīmējam gājēju trošu tiltu pie Ogresmuižas. Ko klāt var pievilkt? Nu, teiksim, pirti vai kādu peldvietu, varbūt pat kādu skatu platformu pie upes vai tramplīnu. Ko tas mums dod? A neko! Varbūt ūdenstornis? A ko klāt? Vvz, nafig ūdenstornis pie upes? Mēģinām atrast kādu [varbūt pontonveidīgu] skatu platformu vai pamestu pirti pie Ogres – bez panākumiem (ai, ai, ai!). Tā kādu stundu vai pusotru nomuļļājamies, bet bez īpašiem rezultātiem – tas hokejists tikai traucē un galvu jauc, neko sakarīgu nevar pievilkt klāt visam ko atrodam. Labi, ka nav FTF skrējiens un nav arī pārmērīgu ambīciju nevienam – visi gurdeni piekrīt un pašaujam vaļā hintu. Senogres tilts un skatu platforma. Kur tie tādi? Ak, tas jau tas pats gājēju trošu tilts vien ir – tik vien kā Visit Ogre mājaslapā paskatīties (nu, vai nav cūcība? Paši aizdomāties jau nevarējām…). Arī platformai ir koordinātes. Apskati abus. Varbūt tomēr labāk uzreiz uz platformu braukt? A ja nu atkal dalītā mīkla ar kodiem? Labi, braucam vispirms uz to tiltu. Mašīnās iekšā – rumm, rumm, žvīkš, žvāks, putekļi, khe, khe – pēc 20 minūtēm esam pie tilta. Izstaigājam, apstaigājam, nopētam to no augšas, no apakšas, no sāniem – te nekā nav! O! Uzkalniņš! No turienes varēs kaut ko ieraudzīt? Ziloņu taka ved augšā, mēs arī turp. Vilšanās... Jābrauc uz to skatu platformu. Atkal – rumm, rumm, putekļi, khe, khe, besis jau – pēc 40 minūtēm esam pie skatu platformas. O, tāda pati kā tilts! Cerīgi... Visi virsū, galvas pa labi, pa kreisi, lejā, pāri upei – nu, hvz... Zem platformas Ogres krastā labajā pusē tā kā kaut kas balts paspīd, pāri upei tā kā kaut kāds soliņš manāms... Meitenes nošļūc lejā pie upes, taču atradums ir tikai tukša alus bundža. Vai tad tiešām būs jāpeld pāri upei? Tāpēc tas dvielis vajadzīgs? Nu, nez, kaut kā šaubīgi tas viss liekas.. Un atkal te nekā nav, vien kaut kur pa kreisi tālumā upes straumē veidojas tāds kā brasls – mož tur pāri var pārbrist? Komandas līderis pievienojas meitenēm lejā pie Ogres, tikmēr otrs šoferītis atkāpjas līdz Ogres ielejas kartei un, ar roku acis piesedzis no saules, sāk to pētīt. Skats paslīd sāņus pa kreisi... hmm... krūmos aiziet iemīta taka? Nafig? Ies palūkot... Tiek pārbrists grāvis, šķērsots nolīdzināts meža laukums, bet taka nebeidzās... Nu, labi, bridīs dziļāk. Taka līkumo gar krastu, tuvojas upes potenciālā brasla vieta, pēkšņi kabatā iezvanās telefons. “Tu kur esi?” “Brienu pa krasta augšu, krūmos gāja ziloņu taka, mēģinu saprast, kurp aizvedīs” “Pirts jāmeklē!” Dīvaina vieta pirtij... Nu, labi, meklēs arī. Pēc brīža tiek ņemts telefons un zvanīts atpakaļ: “Atradu!”
Lai vai ko, bet pirti šajā čuhņā atrast gan nebija plānots, kaut gan vieta ir vienkārši brīnišķīga – pie divu upju satekas. Interesanta lādes dislokācija. Kamēr pārējie komandas biedri braši soļo pirts virzienā, atradējs jau rosās pa to, urķējoties visos caurumos, bet lādes nav. Pirtī iespurdz visa pārējā komanda, tiek virināti katli, čamdītas plītis, cilātas lupatas un plēves līdz viena no komandas meitenēm mēģina paskatīties, kas ir aiz melnas pufaikas pie durvīm, taču šamā ir dīvaini ieķērusies mājas sienā. Parausta piedurkni vienreiz, otrreiz – nu, kaut kas dīvains... Pienaglota! WTF? Kas lācītim vēderā? Lāde! Lābs! Asprātīgi. Komanda kādu brīdi patusē pie upes, mēģinot saskatīt skatu platformu – redzēt var no upes krasta, taču no pirts gan nē, jo traucē sazaļojušo lapu biezoknis. Vēlāk pie skatu platformas tiek uzrīkots mazais tusiņš par godu laukuma iziešanai un izlemts atpakaļceļā aizbraukt vēl līdz Glažšķūņu ūdenskrituma kaskādēm – kā nekā punkts no laukuma maršruta nav izņemts. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts...
Un atkal jāsaka paldies BK par laukumu – šoreiz tas patika pat ļoti. Varbūt pie vainas jaukā svētdiena, varbūt vasaras sākums, kaut gan drīzāk jau piedzīvojumu kāre un kopā būšanas prieks pie iemīļotās nodarbes. Cerams, ka ar šo viss nebeigsies...

Afterparty [pēcvārda vietā]. Nākamajā dienā, pētot izietos punktus un to perifēriju, komandas čatiņā jau izskanēja atziņas, kādi mēs dunduki esam: “Bāc, es pareizajam T burtam pabraucu garām ar Street view un nepaskatījos no pareizā leņķa, bija redzams” vai “Tajā appā var atrast to tiltu un platformu kopā” utt. Vislielākais kreņķis bija otrajam šoferītim, kurš ilgi Sumuldas upes tiltu mēģināja visādi piekabināt Akmens laikmetam (te egļu par maz!), taču fočenēs brīnišķīgi redzamo skatu platformu ar Shift + Del izdzēsa no atmiņas... Losis!

Lai gan mīklas pašāvām vaļā jau uz darba svētkiem, absolūti objektīvu iemeslu dēļ nācās laukuma iekarošanu pārcelt uz vēlāku laiku. Tā rezultātā izpalika kvalitatīva sagatavošanās un šeit seko vēl miljons visādu atrunu.

Jebkurā gadījumā, pirms izbraukšanas uz kartes tomēr ir salikta vesela čupa ar iespējamiem punktiem, bet ar baltiem diegiem šūts nav tikai autobuss. Ja kas, Centrāle, mums priekš jums ir fantastiski 6 punkti Ogres lejtecē, kuriem pat nevajadzēs domāt jaunus aprakstus, derēs šie no Amazones. Daļa gan ir tādi, kur iekšā līst it kā nedrīkst vai nevajadzētu, bet hei, dāvinātam zobam zirgos neklausās.

Līdz sestdienas pusdienlaikam ir apsekota Laukskolas apmetne, Trikotāžas zaptes burkas, Ikšķiles grafiti māja, Trušu karaliste, Avārijas brigāde, vairāki ūdenskritumi un svētie mēsli Ķeguma krusta kalnā. Iedomātie punkti dziest viens pēc otra un nelielu mierinājumu sniedz vien autobuss, kur kaimiņmājas Robins Huds pilnā ekipējumā apžēlojas un sniedz norādes par pareizo meklējumu vietu.

Pabeidzot iecerēto apli, kas realitātē aizniedzās vien līdz īstā laukuma pusei, kaut kur ellē ratā Sidgundā tiek rauti vaļā hinti. Svētie mēsli ātri iezīmē laukuma tālāko galu, bet tīri triangulācijas nolūkiem pieķeram klāt vēl Alni un Kāpēcīti. Pārējie punkti tiek virtuāli meklēti pa ceļam un geokešinga pieredze šoreiz izrādās spēcīgākais trumpis - jauni varianti visām mīklām parādās viens pēc otra un tiek nekavējoties likti maršrutā.

Par spīti jaunajiem panākumiem, izmisums tomēr ir dziļš un cenšamies to remdēt ar saldējumu. Rubas dievi tomēr pat salčukam pieber piparus, uz ceļa negaidīti izsūtot teļa izmēra suni. Šoferim aļņa tests, stūrmanim salčuka konuss pierē kā vienradzim. No malas diezgan rēcīgi.

Velna kalpi krīt ātri, bet vairāk pateicoties iemītajai Rubaku takai. Neapmierinātas vardes un dusmīgi krupji palec malā, lai tos nesamītu kārtējais nelūgtais viesis, skaitlis nobildēts un skrienam tālāk. Asins zaptes vieta skaidra, tikai jāatrod krāns. Par mīklu daudz nedomājot, tiek ielekts arī pagrabā un tur jau viss kā uz delnas. Sēž divi apmierināti Šļepkavas bedrē kā krupji skolas pagalma bedrē.

Daukas lapenē viss skaidrs, atliek tikai savstarpēji vienoties par pareizo skaitli, kas nav nemaz tik vienkārši. Tomēr, izvēloties pareizu skaitīšanas taktiku, nonākam pie pilnīgi drošas pārliecības par īsto vērtību. Bildes gan arī sataisītas, jo dubults neplīst.
Alnis atrodas vēl tikai braucot uz to pusi, kad kartē uzpeld Maki, pedālis grīdā un slīpējam granteni līdz pat fotoradaram. Skaitlis hit and run.
Ir vēls, bet paķeram vēl klāt tos Svētos mēslus, kas ar visu hintu bija ciets rieksts nogurušām acīm. Absolūts favorīts, Centrālei cepums.

Vakaru noslēdzam ar sešiem salasītiem punktiem, no kuriem puse bez hintiem. Pie tāda rasklada kā nepareizi noteikts laukums nemaz nav sūdīgi. Ugunskurs pie Vecmuižas ezera un varžu simfonija ieaijā saldā miedziņā līdz rītam.

Šļepkavu labākajās tradīcijās, šoreiz guļam nevis pie Olgas vai Labirintā, bet gaužām tuvu Akmens laikmetam, ko bez hinta ieliekam kartē reizē ar brokastu kafiju vēderā. Īsa un ātra pastaiga, ilga un izmisīga meklēšana. Kad visi akmeņi ir izpētīti visas reizes, notiek īsa komandas apspriede un pareizā mīklas interpretācija sniedz tūlītēju rezultātu.

Lādes mīkla vaļā un dvīnīši atrodas nepieklājīgi ātri. Hokeja pieredze apstiprina aizdomas un nav nemaz tik tālu jābrauc. Pastaiga no tilta līdz platformai, skats uz upi un aiziet, čāpojam jau atkal pa uzkrītošo Rubaku taku. Pie mājeles top skaidrs, ka līdzpaņemtais dvielītis nenoderēs, bet kāpēc tad to vajadzēja paķert… paga, rekur jau ir dvielis. A kožaks pričom? PIPĻUKI!

Pirmā Šļepkavu lāde bez lādes hinta. Turpinām mācīties domāt, nu jau kaut kas sāk sanākt. Paldies par laukumu, izbaudījām līdz kaulam!