#GanJauSanāks komanda šoreiz laukumā dodas divu cilvēku sastāva, taču ar jaunām uniformām.
Nobāzējamies Tukuma Circle K, apēdam pa maizītei un knapi vien paspējam atvērt datorus, kad pulkstenis nozvana pusnakti.
Plkst. 00.50 priekš mums rekordātri ir 7 no 7 mīklām.

Mistiskais Labirints - mototrase pie Ķesterciema apļa
Slidkalniņš uz elli - poļu kalna tramplīns
Neuzvaramie - partizānu bunkurs
Viss ir saistīts - ceļš starp Meirovica un Coja avārijas vietām
Sarkanais Punduris - Engures osta
Veļu pritons - Oksles muiža
Sermuļu bunkurs- mājas “Caunes”

Viss šķiet nevainojami un dodamies ceļā.
Pirmā pietura Poļu kalns- viss iespaidīgi un slidkalniņš ir bet taru nav kur atstāt , tāpēc virzāmies tālāk.
Kā otrais pietur punkts ir moto trase. Šeit jau sastopam pirmās komandas, bet esot uz vietas, saprotam, ka nav riktīgi un braucam pa Meirovica - Coja ceļu. Lēni izbraukti abi virzieni. Tumsā ar lukturīti apspīdēti visi koki, akmeņi un māju logi, bet nekā. Skaidrs , ka vieta īsta, bet pieņemam lēmumu atgriezties gaismā
Braucam uz Engures ostu. Esam klāt, viss sakrīt, bet lienot zem piestātnes, slapinot dibenu jūras ūdenī un izrokoties pa Sarkanā Pundura miskasti pēc pusotras stundas esam izmisumā.
Cik labi sākām, tik ļoti nevedas meklējumi- acīmredzami pietrūkst dāmu acis mūsu komandā.
Braucam uz Partizānu bunkuru, un tur arī pirmais skaitlis, bet tikai 5:14!!!
Tālāk ceļš ved uz “Caunu” mājām. Izbradājam slapjo pļavu pa tumsu, bet neko vairāk, kā vienu māju neredzam. Nav nedz pagrabu nedz bunkuru. Laižam uz Oksles muižu. Kārtejās 35 minūtes ceļā pa piekares pārbaudījumu un nonākot gālā konstatējam, ka akurāti blakus atrodas arī māja cilvēkiem. Nebūs riktīgi.
Tā kā pie apvāršņa sāk parādīties pirmie gaismas stari, braucam uz Enguri. Tur piebraucam, piebrauc vēl kāda komanda un spēcīgs “Hit & Run” no viņu puses. Skaidrs ka tālu nebija jāmeklē. Mazliet vairāk uzmanības mazajam sarkanajam namiņam un braucam pie Meirovica. Izbraucam ceļu abos virzienos vēl lēnāk, vēl uzmanīgāk. Nekā.
Satiekam citas komandas. No smīniņa , kas ieraušas kādas komandas sejās, pēc tam kad esam izstāstījuši, ka arī “Caunu” mājas nebij riktīgas, dodamies atkal turp. Un, protams, gaismā pagrabs ir redzams jau no iepriekšējā mežu kvartāla.
Nav spīdoši. Tā kā esam netālu, dodamies uz Pļavas staciju, lai pārliecinātos, vai tur nedzīvo tie Veļi. Un re kā - Veļu ballītes pārpalikumi ir nepārprotami. Bet skaitlis.. tas mums prasīja pusotru stundu mazā mājelē. Izložņāts pat otrais stāvs, kura tur īsti pat nebija. Visu cieņu BK komandai par šo.
Atgriežamies pie Meirovica. Pulkstenis jau daudz. Satiekam komandu 7.elements. Pēc nelielas apmaiņas ar hintiem, viņi dodas uz Pļavas staciju, mēs uz Kalteni. Ceram, ka tur atradīsim Slidkalniņu. Pēc pamatīga brauciena arī slidkalniņš ir rokā, bet atliek vēl Labirints un Meierovics.
Mājas darbu pildot, bija apskatīts arī labirints Engures ezera augšā. Tā kā citu variantu mums par labirintu nav, izdomājam pārbaudīt šo variantu, bet kad esam sākuši braukt pa meža celiņu, nodomājam – tur taču nav nekas, kas būtu kā konkrēta ieeja labirintā. Ātrs apdomas brīdis, nebraucam tālāk. Apskatam bildes no tiltiņa netālu no mola, braucam turp. Izkāpjot ārā viens no komandas saka, ka jābūt uz mola. Braucam, bet galā šļagbaums, nē, nu nebūs. Pag, iesaucas otrs, atradīsim citu ceļu. Piebraucam, priekšā NLP un 7.Elementa mašīnas, jābūt. Gara pastaiga, bet ir!

Aizbraucam pie Coja, ielikam pirmajā gaņģī un ripinamies kājāmgājēju ātrumā. Paiet vairāk kā pusotra stunda- aplūkots katrs putnu būris, katra caurteka, elektrības stabs un akmenis. Nav. Tumsa ari klāt, bet cerības nezūd. Apciemojam arī tuvākos kapus. Varbūt tie saista šos cilvēkus, bet tukšums un pilnas acis izmisuma.
Ir tumšs. Bez mums pa ceļu pārvietojas vēl vismaz trīs komandas. Apciemojam mednieku torni, kuru jau bijām aplūkojuši arī gaismā, jo šoreuiz sapratām ka cipari nav ar pliku aci redzami.. pēc kāda laika tālumā manam mašīnu, kurā sakāpj cilvēki un tā dodas prom ātrumā, kādā mežā atrast nevar neko. Vai nu strauja padošanās vai atrasts meklētais. Pārbaudām aptuveno lokāciju un pēc mirkļa meklētais ir rokā. Veiksme ir ar mums.
Lāde mīkla vaļā un pievienojamies cīņai, kurā iesaistījušies jau 7.elements un Stalkeri.
Izbraucam no meža, kur labāks internets un ķeramies klāt. Rovas- drošvien latviskoti grāvji, bet pārliecības nav. Darbam pieslēgušās arī mājās esošās meitenes, kuru darba cēlieni ir beigušies. Kad jau bijām ceļā uz kādu no grāvju lokācijām ar torni, no māju puses atskan balss- rovas ir salas engures ezerā. Pie Ķūļciema ir arī tornis, laivu bāze, teoretiski taka uz Apaļrovu.
Braucam.
Esot tur, konstatējam, ka ezers ir aizsalis , pārplūdis un salu mums neredzēt kā savas ausis.
Uzkāpsim tornī- pameklējam bet atrodam vien pamatus. Meklējam dušas-nav. Pēc lielas saņemšanās dodamies iekšā recepcijā.
Pēc visa spriežot, kāds te bijis vien dažas stundas pirms mums. Aplūkojam gultas veļu , kas jāņem pašiem, bet tur nekā nav.
Neskaidrība piezogas. Ejam pār pļavu uz kemperi. Tuvojamies tam un sejās parādās smaidi. Tas aicina nomazgāt sevi.
Aši pārskatām apkārtni, atslēgas rokās un pēc mirkļa jau atrodamies omulīgajos apartamentos zem zvaigžņotās debess.
No pilnīga izmisuma uz FTF!!! Tas tik bija kaut kas
Lāde sagādājusi daudz emociju. Laukums lielisks. Paldies BK censoņiem un konkurentiem.
Būs jāpapildina FTF saraksts uz jauno uniformu mugurām :D

Gari neizplūdīšu par to, kā mums gāja FTF naktī, bet ir bijis labāk un ir bijis sliktāk.
*Labirintu, ar papildspēkiem citās valstīs, sazīmējām ātri, bet redzot kā naktī tiek norakta skaidu kaudze otrpus molam, šī vieta tika noairēta. Dienas vidū tomēr atgriežamies un paņemam to, kas tik ilgi mūs tur gaidījis. Atpakaļceļā satiekam Tīģergarneles, kuriem mēģinam nepārliecinoši iesmērēt ideju, ka šis mols nebūs īstais :D Cepums Centrālei par bildi, jo lai kā mēs mēģinātu izprast bildes tapšanas leņķi, mums tas tā arī neizdevās.
*Slidkalniņš tiešām veda uz elli un tā arī nesanāca sazīmēt īsto vietu, jo mūsu pārgurušie prāti atteicās skatīties tālāk par Neuzvaramajiem. Bet labi, ka ir tik forša komanda, kā 7.elements. Bučas!
*Neuzvaramie salikās tikpat ātri kā Punduris. Tikai uz vietas negāja viss tik raiti. Tika iedegta svece un pēc Oskara komandas izslēgti visi mākslīgie apgaismojumi (jā, pat prožektors bunkurā tika aizsegts), jo kāpēc lai punkts nebūtu uzlīmēts uz svečtura stikla un nebūtu kā ēna, kuru tad mestu sveces gaisma? M? Kāpēc? :D jo vienmēr taču pastāv variants, ka Centrāle ir uztaisījusi acīm nesaredzamus ciparus :D Not this time.
Vismaz varējām aprēkt Oskaru, kurš ar lukturi vazājās apkārt kā tāds svētceļnieks.
*Saistītie arī salikās dikti ātri, bet naktī izbraukājot ceļu un satiekot citus nomaldījušos un apmulsušos rubakus, saprotam, ka šis ir darbiņš dienas gaismai. Atgriežamies pa dienu, viens brauciens pie Zigfrīda (drošības labad palūram arī visās caurtekās) un atpakaļceļā saule parādīja, kur tas suns aprakts. Liktenis, tā teikt. Pa ceļam gan atkal satiekam apmaldījušos rubakus, kas nu jau gabalu ir izlēmuši veikt kājām. Lēnām pazūdam.
*Punduris vispār bija īzī-pīzī-lemonskvīzī. Liene uzreiz zināja, kur tas āķis meklējams.Tur arī satiekam Tīģergarneles. Lieki teikt, ka viņi ir mācījušies no labākajiem-aka mums. Kamēr viena no Garnelem būdiņā ir uzlasījusi punktu un izmisīgi cenšas izkļūt nenododot punkta lokāciju, otra Garnele uzsāk “Spēlmaņu nakts” balvas cienīgu improvizācijas teātri. Brīdi vēlāk viņi nozūd kā rīta rasa un arī mums punkts rokā.
*Veļu pritons. Ievaļījam Pļavu veikalā pēc kādas zanačkas un prasām pārdevējai vai apkārtnē nav ēkas ar šādiem interjera dizaina elementiem. Šī skatās kā uz jukušiem un noliedzoši krata galvu. Varbūt meičuku darīja bažīgu tas, ka jautāju vai var nopirkt nažus, jo-nu hallo! Kaut kāda pamesta ēka un vēl naži? Un neesam tak vietējiem, skats ar’ mums jau tāds pabaiss.
Nu neko, gan jau jāmeklē pilsētā. Mhm… Vai es komandas čatā nosūtīju vecā dzelzceļa plānu ar tekstu, ka jāapskatās vecās stacijas? JĀ! Vai mēs to izdarījām? NĒ!
*Sermuļu bunkurs. Kauns pat atzīt kādas tikai ideja te nenāca prātā…izskanēja arī īstie atslēgvārdi, bet eži arī nelikās zemē metami. Protams, ka apskatījāmies īstos ceļus, bet atkal-vai kāds izlasīja māju nosaukumus? Nē! Vietējā ex-rubaka palīdzība šeit noderēja un ātri punktu atradām.

Uzreiz jāpiebilst, ka punktu meklēšanā nepalīdzēja ne svārstiņš kristāla izskatā, ne manas 5 diendusas, kurām būtu it kā ‘jānoskaidro prāts’.

Lāde…hihi. Vot, ar lādi gan mums interesanti izgāja *klusām raudu*.
Rovas-google saka, ka tie/tās ir zemūdens akmeņi. Atrodam, ka no Engures līdz Mērsragam daudz tādu. Pakāpies augstāk-HA! Vienai vietai blakus ir tornis! Euuu! Un arī kempings! Vai strādā 24/7? Hvz, jābrauc. Piebraucam un IR!!! Uz torņa ir BK tags… *iekšēji svinam uzvaru*
B*e, nu ne jau jūrā? Bet pa to akmeņu rindu faktiski var pa sauso tikt. Blakus stāv laiva. Moš kompingā var airus dabūt? Nevar! Oskars nav nekāds mīkstais un prosta ies pa jūru līdz lielākajam akmenim…long story short-tas tags tur stāv jau vairākus gadus.

Jāpiebilst arī tas, ka DUSi tur strādā tikai līdz 19:00 un ārpusē ar kartiņu norēķināties nav iespējams. Paldies visiem Rubaku dieviem, ka Liene ir no Tukuma un Lienes brālis operatīvi sagādāja mums mašīnas spēka dziriņu.

Kamēr tā chillojām gaidot papildspēkus, lāde krita un nekautrējāmies izmantot papildiespējas hinta veidolā, kas mums iebakstīja tieši acī vietu, kurai garām braukuši bijām kādas 100 reizes. Nu-kā ir tā jādzīvo. Lāde gan feina un Centrāle punktu izvietošanā ir pārspējuši paši sevi. Paldies, paldies un cerot uz ātrākiem laukumiem-tiekamies nākamajā mērčukā ❤️

7nieks Engurē? Forši, Kurzemē mums vienmēr labi veicas. Jāsaka gan, ka šoreiz veiksmīgs bija tikai pats sākums, bet nu par visu pēc kārtas.

Nobāzējamies Engures centrā pie Topiņa un ar nepacietību gaidām pusnakti.
IEEJA MISTISKAJĀ LABIRINTĀ. Diezgan ātri nonākam pie domas par kanālu un salu veidojumiem Engures ezerā, taču īsti nav skaidrs, kur uzņemta bilde, teorētiski ieeja būtu Mērsraga mols, bet nospriežam, ka tur nav tādu smilšu un atliekam šo uz vēlāku laiku.

SLIDKALNIŅŠ UZ ELLI krīt pāris sekundēs, jo nobraucienus pa slidkalniņiem jau savulaik bijām izbaudījuši. Principā jau likās, ka Kaltenes trubas būs viens no punktiem, uzreiz kā izlasījām laukuma aprakstu un par tajā minēto depozītpunktu.

NEUZVARAMIE arī atkosti diezgan ātri, jo punkts atrasts laukuma priekšizpētē.

VISS IR SAISTĪTS. Par Coju saprotam diezgan ātri, taču otru negadījumu īsti nevaram atrast, atliekam uz vēlāku.

SARKANAIS PUNDURIS atrodas pavisam ātri, salīdzinām krānu ar pāris citiem instagram krāniem un īstais krāns ir rokā.

VEĻU PRITONS neraisa vispār nekādu ideju, varbūt kāda muiža, jo tāds savdabīgs lapiņu raksts uz sienas..

SERMUĻU BUNKURS. Vispirms viens otram paskaidrojam, kas īsti ir sermulis un tad jau arī Caunu mājas pašas sevi prezentē garākās taisnes malā.

Ir plkst. 01:00 un startējam no veikala stāvlaukuma ar 4 atminētām mīklām. Sākam ar Sarkano punduri, kurš ir burtiski pāri ielai. Sākam ar mājiņas apskati, kamēr viens jau taisās sākt rakāties pa būdiņā samestajiem atkritumiem, otrs jau atradis un spīdina lukturīti uz viltīgi noslēpto ciparu.

Braucam uz Kaltenes slidkalniņu, tur viss ātri un esam jau ceļā uz bunkuru. Tur redzam pirmos rubakus, taču viņi ļoti ātri nozūd. Bunkurā veicam dažādas darbības ar laternu, ar kurām nelepojamies, taču beigās tiek pakustināts arī īstais objekts un cipars rokā.

Pie Caunu mājām lukturīšu diskotēka, priekšā divas vai trīs komandas. Apstaigājot māju kļūst skaidrs, ka tāda pagraba šeit nav, taču uzmanīgi vērojot konkurentu gaismiņu kustības, pamanām aizdomīgu aktivitāti nedaudz tālāk no mājas un tur arī īstais pagrabs.

Plkst. 03:19 un mums jau ir 4/7, neparasti labs sākums. Braucam uz Coja piemiņas vietu, jo tā ir vienīgā daļa, ko saprotam no Viss ir saistīts mīklas. Gandrīz pirms galamērķa ieraugām brūno zīmi par Meirovica piemiņas vietu un nolemjam painteresēties par konkrēto personu. Tad arī top skaidrs par īsto ceļu. Un tad nu sākās mūsu ciešanas daudzu stundu garumā, precīzāk, 8h bijām iesprūduši bez panākumiem, vizinoties turp un atpakaļ starp piemiņas vietām, izmēģinot pāris nederīgus variantus atlikušajām mīklām, pļāpājot ar citiem rubakiem utt.

Kādā brīdī nolemjam apvaicāties par idejām Melnajai bedrei un viņi draudzīgi iesaka Labirinta meklējumos doties uz Mērsraga molu, jo bildes fonā varētu būt redzamas nevis smiltis, bet gan šķelda, kas atrodas ostā. Saulīte spīd un nesmādējam labu pastaigu līdz mola galam, kur, pašiem par pārsteigumu, atrodas arī cipars.

Tālāk maiņas darījums ar Gan jau sanāks un tiekam pie Veļu pritona. Uz vietas gan nesokas tik labi. Īpašu uzmanību veltam jaukajai pagraba bedrītei zem grīdas, kura tiek vairākas reizes rūpīgi izrakāta. Jāsaka gan, ka ciparu bez papildu norādēm būtu meklējuši vēl ilgi. Šāds noslēpšanas veids tiešām pārsteidza, visu cieņu Centrālei!

Ir 6/7, taču cerības uz FTF pamazām sāk zust, jo tuvojas tumsa un gribas pabeigt spēli. Kārtējo reizi mērojot ceļu starp abām piemiņas vietām, nolemjam izteikt piedāvājumu Stalkeriem. Pēc pārrunām un nosacījumu noteikšanas viņi piekrīt un tiekamies uz gadsimta maiņu tumšā meža celiņā apmēram vienādā attālumā no katrai komandai trūkstošajiem punktiem. Darījums ir noticis, lidojam atpakaļ uz nelaimīgo ceļu un šaujam vaļā lādes mīklu.

Uzreiz pēc tam mēs šaujam arī paši sev kājā un braucam uz Kalteni, jo tezaurs saka, ka rova ir akmeņaina vieta jūras dibenā. Atrodam kaut kādu loģiku starp akmeņaino pludmali, putnu torni un kempingiem. Brīdī, kad esam izstaigājuši putnu taku un kāpjam lejā no torņa, lāde ir kritusi.

Piebraucot lādes vietā, mašīnā jau sakāpuši Stalkeri un sveicinot mūs dodas prom. Veram vaļā lādes durvis un izbaudām romantisku divvientulību jaukajā namiņā, šoreiz prieks arī par iegūto trešo vietu.

Tādā kopsavilkumā laikam jāsaka, ka mums patīk šie garie 7nieka posmi, kur vajadzīga zināma izturība. Tāpat arī izbaudām mainīšanos ar punktiem, protams, vislielākā bauda ir pašiem atminēt visas mīklas, bet uzskatām, ka gana patīkami ir arī veikt stratēģiski pareizus maiņas darījumus. To laikam sapratīs tikai tās komandas, kas piedalās FTF mērcē un ir pavadījušas neskaitāmas stundas pie vienas mīklas, sākot apšaubīt savu veselo saprātu. Paldies Centrālei par laukumu, par interesanti paslēptajiem cipariem un par iespaidīgo lādi, kuras dēļ noteikti ir vērts cīnīties arī tās 23h. Tiekamies aprīlī!

Ahhh, kur gan tie laiki palikuši, kad rubu varēja izrubīt līdz pusdienlaikam un jau vakarā baudīt Centrāles izslavētās vannas bumbas...

Bet nu, kas jādara, jādara. Kaste (jā, pat ne bļoda, bet vesela The Kaste) ar tradicionālo izmisuma rasolu, spudūc, bagūzī! Tur pat, protams, arī svari un snorkelinga brilles, un esam gatavi ģimenes izbraucienam. Kompaška mums šoreiz tāda kolorīta - viens uz kruķiem, viens galvā sarunājas ar "draugiem", viens brauca no Anglijas tikai dēļ rubas, bet lielākā daļa tikai vakar izkāpuši no ceļojuma. Naktsmītni esam sarunājuši tikai pāris stundas atpakaļ. Bet ja mamma spiež, tad jābrauc ir. Tādi nu mēs esam.

Tāks. Pusnakts. Ko mēs redzam?
LABIRINTS - nu 100 banāni, ka tas ir Engures ezera mistiskais raksts. Gājputni, kas atgriežas zemē, kur neko nav pazaudējuši, čalis, kas skatās uz ezera plašumiem... Un smiltis. Nu jā, un smiltis. Ķipa tā kā jūra, bet kur tad tie labirinti? Vadoties no Usmas posma zāģeru labirinta, norakstām šo pagaidām uz kādu skatu torni.
SLIDKALNIŅŠ - ticiet vai nē (jā, labāk neticiet gan) bet šī krīt kā "pārliecinoša mīkla" viena no pirmajām. Jo tas taču ir skaidrs, ka slidkalniņš ir tramplīnlekšanas tornis pie Raudām. Viens, divi, trīs. Vīīīī, un mēs ieslīdam pilnīgās auzās.
NEUZVARAMIE - atliek tik pielikt stroķi pie pieres un īstais atminējums uzreiz ķešā - bunkurs it is.
SAISTĪBAS - Cojs yeees, bet kas ir otrs? Kaut kādā mistiskā veidā esam pierakstījuši, ka Meierovics piemiņas vietā tika nošauts, nevis apmeties grāvī, tādēļ savelkam BKmobīli ar melno līkumu pie Ķesterciema. Taču kā izrādīsies, šī vēstures pārrakstīšana galīgi nebūs lielākais ieberziens.
PUNDURIS - ja kāds no gandarījuma patiesi murrāja, tad tas ir šīs mīklas atminētājs, jo jau ar pirmo aci uz bildi tika nosprausts Engures mols.
VEĻU PRITONS - izvilkums no mūsu nakts minēšanas pierakstiem: "Izrādās, ka latvieši ir centīgi pastardienas gaidītāji un, gaidīdami pastardienu, gan iekopj neapgūtas zemes, gan rok kapus, gan reģistrē savus grēkus, lai varētu atskaitīties svētajam Pēterim, gan arī masveidā ietērpjas baltos palagos, lai draudzīgā kompānijā atvadītos no šīs zemes gaitām." Tas arī ir aptuveni tas, cik tālu tiekam. Vēl mēģinām to visu saistīt ar Pētera dzīvi, bet kad sienas sāk teikt "lohs, lohs, lohs", šo domu atmetam. Labākā vieta ko pārbaudīt - pamestā viesnīca Ikars.
SERMULIŅA BUNKURIŅŠ - šīs nakts zelta atklājums - sermulis ir tā pati cauna! Principā ar šo arī varētu nakti noslēgt un par drupaču gudrāki būtu kļuvuši tik un tā. Punkts un āmen.

Bet tomēr 2 naktī izkustamies no mājas un dodamies apgaitā. Pati pirmā vieta kur piebraucam ir Mērsraga mols cerībā atrast kādu smilšu kalnu, bet visa pieeja liekas ciet, tāpēc bez ceremonijām braucam tālāk. Atjautības mīkla: cik rubakus vajag, lai apgāztu bunkuru kājām gaisā? Īstenībā pietiek ar vienu, bet šoreiz ir veseli 8, kas nozīmē, ka nabaga bunkurs tiek izsvēpēts no grīdas līdz griestiem. Ā, ķeblītis. Nu ja. Cik ātri orkāns ienesās, tik ātri tas arī pazūd. NEUZVARAMIE rokā.

Tālāk jau esam uz garākās taisnes, pa kuru rubaku džipi jau kursē kā trolejbusi. Izslēdzam gaismas, iegriežoties pie īstās mājas. Visi sasprūk iekšā, tikai klibais rubaks no mašīnas izmisis nopakaļ sauc: Kur jūs?! Tas nav mājā!! Prom! Meklējiet apkārt! Padoms aiz auss, drīzi vien jau čatā parādās bilde ar punktu, un klusiņām abas mašīnas viena pēc otras izslīd no nu jau piebāztā pagalma, atstājot citas komandas lukturīšu disenē. SERMULIŅŠ rokā.

Pa ceļam paķeram fikso nakts sakaru ar vienu muižu, vienu pamestu kempingu, bet nekas dziļāks tā arī starp mums neizveidojas, tādēļ drīzi vien jau mums ir hookups tiešā nozīmē ar PUNDURI. Lieta nodarīta ātri un nesāpīgi, dodamies tālāk.

Ierodamies pie SAISTĪBĀM, tikai sākumā uz neīstā ceļa, tur stāv liela pamesta māja, kas, protams, gaidīto rezultātu nesniedz. Izbraucam pie paša Coja, lai tur satiktu mūsu klasiskos nakts saskrienamos biedrus - Stalkerus ar kaķi. Un arī Dubļus. Pāris laipnības un nelaipnības vērstas uz Centrāles pusi, un tā arī šķiramies, pagaidām. Lēnā garā izbraucam īsto SAISTĪBU ceļu, bet neko aizdomīgu nemanām. Un nav jau arī īsti zināms, kas "aizdomīgs" būtu jāmana. Tāpēc pagaidām liekam šo mierā gaišajam dienas laikam un dodamies pie SLIDKALNIŅA.

Liels ir mūsu haips, ieraugot majestātisko Slidkalnu, un tikpat liels ir besis, kad pēc 20 minūšu vicošanas pa stieņiem un sijām, saprotam, ka te nekā nav. Kāds ir laiks? O jā, ir izmisuma rasola laiks! Kastei vāks ir vaļā un mielasts var sākties! Un kāds tagad ir laiks? O jā, ir laiks jaudas snaudai! Nu, vienvārdsakot pēc pusotras stundas vēl esam tepat, un tas nozīmē vienu - ka mērce ir klāt.

Labi, nav ko skābt, pietiek ar vienu muzikālo reiva pauzi, kas pieceļ no kapa pat klibos, un esam gatavi šansēt tālāk. Atpakaļceļā izbraucam vēlreiz caur nelaimīgo SAISTĪBU ceļu, šoreiz pat 3 rubakiem ejot ar kājām visu to gabalu, un neatrodam absolūti neko. Izņemot shortcutu, kurš pēc kartes ir vēl īsāks par īsto ceļu. Un kārtīgu dubļu kalnu uz tā. Iespolē vienreiz, otrreiz, un noraugamies, kā uz vējstikla slaidā lokā uzlido dubļu kakucis. Maza piepalīdzēšana no aizmugures, un kalns ir pievārēts. Tikai ātri tinamies prom, pirms māju saimnieks ir iznācis paskatīties uz savu izvandīto iebraucamo ceļu. Tad šeku reku satiekam Dēmonvilkus Lordu paketē, kuri apgalvo, ka punkts nu čista ir pazudis, un klusējot noskatāmies kā viņi aizbrauc uz tā paša dubļu ceļa pusi. Teikt viņiem? Ai nē, lai pabauda.. Mēs gan nojaušam, ka pazudis punkts nebūt nebūs, tikai sāk ost pēc ļoti, ļoti lielas mērces...

Tālākais pēcpusdienas progress gan paiet bez liekas drāmas. Un arī bez steigas. No malas saņemam vertīgu info par LABIRINTU, kas ļauj mums satikt Tīģergarneles un Stalkerus uz Mērsraga mola. Apmuļļājam dažādas slidkalniņa idejas, kas aizved mūs līdz Ķūļciema baznīcai un diezgan iespaidīgai kaltei tai blakus. Viena iekārta tik aizdomīgi asociējas ar taromātu, ka pavadām 10 minūtes to grābstot no visiem caurumiem (bildē), bet nekā. Un tā pēc krietna laiciņa esam atpakaļ Engurē, 3 mīklas vēl nav izkustējušās, un Saule jau ir norietējusi. Te pēkšņi kaut kādā skaļajā domu delīrijā ne no kā sāk figurēt vārdi - sīpoli, olas. Un nepagūtu ne pateikt "Arstarulsmirusa puskažociņš" kā ir skaidrs atminējums par Lieldienām un augšāmcelšanos! Tikai ko ar to iesākt? Vienīgā vieta, kas saistās ar Lieldienām, ir sala Kaltenē, un līdz tai tikpat tālu kā no Ķemeriem līdz Voleriem. Nu labi, pierunājāt, maucam!

Pa ceļam tiek sazīmēta arī lielo trubu patversme, un kļūst skaidrs, ka šis viss nav tikai sakritība. Viens, divi, trīs. Viens, divi, trīs. Viens. Vīīīīī, un Mamma piespieda pazūd caurulē. Un atgriežas jau ar SLIDKALNIŅA skaitli!

No "piz*ģec" mums ir" uz "aidā, FTF!!" 5 sekunžu laikā. Uz mirkli liekas, ka esam zirgā, bet tūlīt pēc tam jau tiek atvērta lādes mīkla, un spriedze gaisā tikpat bieza kā gaidāmā mērce. Mums ir tieši pāris vietas, kuras patestēt PRITONAM, un par SAISTĪTAJIEM esam nosprieduši, ka tā kā neviens nespēja tur neko atrast un arī bildē nav nekā, tad skaitlim jābūt vienkārši km skaitam starp abiem negadījumiem! Līdz ar to mūsu izredzes ir labas, vai ne?

Ja vien kāds no šiem pieņēmumiem būtu pareizs... Pie Oksles muižas mūs sagaida trīs rintintini, un Gan Jau Sanāks dāsni paziņo, ka skaitlis tomēr ir jāmeklē sūnās, un PRITONS nebūt nemaz nav muiža. Tiek atvērta lāde, un tas ir mūsu lūzumpunkts. 22:30. Puse komandas aizbrauc mājās, un paliek tikai 4 mazohisti, kas cīnīsies līdz galam. Par hintu palīdzību šoreiz diskusiju nav, ar tiem mēs dāsni cienājamies. Bez sirdsapziņas pārmetumiem. Un lai atrastu skaitļus, arī ar tiem nav gana. Pavadām savu pusstundu Pļavas stacijā, ar kruķi bakstot sienu un rubakiem vienam pēc otra ietestējot stacijas džakūzī pagrabu, taču tikai pēc zvana 7. elementam (paldies, ka jums nenāk miegs!) atrodam virināmos dēļus. Nereāli. Bet vēl nereālākas liekas sūnas uz SAISTĪTO ceļa. Pat zinot ko meklēt, mūsu reida mašīna ar lukturīšiem pa visiem logiem, tam paslīd garām. Ziņa 7. elementam. Tiešām tur? Tiešām? TIEŠĀM?? Ar nepacietību gaidām logbooku, kurš šo pirmais atrada un KĀ???

Lādes mīklu klanoties mēģinām minēt tieši 10 minūtes. Hints vaļā, navigation set. Braucam. Tālāk neatceros, sekoja parubiens... Bet galā bija spocīgi. Un treileris bija stilīgs nudien. Vēl tikai atliek pārvarēt vēlmi, kā mīklā teikts, iečekoties un atlūzt tepat uz soliņiem. Nākot atpakaļ, nākas pielabināt mašīnā guļošo rubaku: "Pabīdies!" "Nē. Guļu." "Pabīdies!" "Kāpēc?" "Jo braucam mājās." "Grrrrh."

Tas arī viss. Ir jau gods noslēgt FTF diseni, bet nākamreiz pacentīsimies uz ko citu. Varbūt, ka tos svarus vairs nevajag vazāt visur līdzi...

Kasot kakučus no vējstikla un domājot par savām miega stundām,
Mamma piespieda

00:00 Šoreiz 4 garneļu sastāvā, esam pieparkoti burtiski 2 minūšu attālumā no Sarkanā Pundura, pie kura arī ierodamies dažās minūtes pēc pusnakts.
00:05 Kamēr divi no rubakiem ķemmē ceļamkrāna katru kaktu, un ar vienu aci vēro nupat piestalkojušos STALKERUS, tikmēr divi paliek mašīnā virpināt pārējās mīklas.
00:15 Punkts rokā! Neveikla māņkustība soļojuma formā uz pretējo piestātnes daļu, lai nenodotu punktu, kas kā beigās redzams, nenostrādā. Labi, stalkeri, ņemat par labu, ja? 😅

00:16 - 01:30 tiek apžļambātas vairākas idejas:
Mistiskais labirints - Mototrases tuvākajā apkaimē
Neuzvaramie - Partizānu bunkurs
Viss ir saistīts - Meklējam dažādas avārijas tuvākajā apkaimē (0% uzmanība kartē atliktajai Coja piemiņas vietai)
Sermuļu bunkurs - Caunu mājas ceļa malā.
Veļu pritons - ❌
Elles slidkalniņš - ❌

01:45 Piebraucam Caunēs un whatsapp grupā nosūtītā ziņa vēsta: “Esam Caunēs, bet šķiet, ka te nekā nav, koka namiņš bez pagraba”
Tikmēr jau mājinieki dodas pie miera un novēl veiksmi laukumniekiem.
Bāc - šeit vajadzēja būt, klau kas tas tur tālu… eu dzirdēji to skaņu? Kaut kādi meža zvēri, baigais bars. ĀTRI UZ MAŠĪNU, FFFAAAAAAK. Cik ātri ieradāmies, tik ātri pametam šo vietu. (pirmā paviršā kļūsa ar vietas pārbaudi). Tālākais ceļš uz Partizānu bunkuru.

02:10 Piebraucam pie Neuzvaramo bunkura un ātri saskrienam iekšā. Vieta īstā. JĀ! 5 minūšu laikā viss tiek apcilāts un apmētāts un punkts rokā. 2 no 7.

03:30 Pa ceļam rodās ideja, ka Ieeja Labirinātā varētu būt, ka runā par Mistiskajiem putnu ligzdošanas labirintiem Engures ezerā. Un vienīgā skaidrā ‘’ieeja’’ šajā labirintā ir Mērsraga kanāls, kas sākās starp Mērsaga moliem, kur ir arī lielas smilšu kaudzes. Attopamies pie pastaigu takas pirms mola. Ārā vēl tumšs un 2/4 rubakiem izlec no auto, lai ietu skatīties, vai tādu bildi var uztaisīt uz mola. Otri divi paliek lauzt mīklas mašīnā. Paiet pusstunda, un rezultāts nekāds. Meitenes atgriežas atpakaļ tukšām rokām un tukšiem skatieniem. “Tādu skatu tur nevar redzēt, turklāt tur kuģis priekšā bija.. Mēs līdz mola vidum aizgājām”. Nu okēj, šis tomēr grūtāk nekā likās. (jau otrā kļūda ar paviršu vietas izmeklēšanu mūsu dārziņā šovakar!)

05:00 sāk saslēgties mīkla par Viss ir Saistīts, jo uzkožam to, ka COJS TAK IEBRAUCA TAI AUTOBUSĀ. Neilgi pēc tam tiek uziets arī stāsts par Z.A.Meirovicu. Nu viss ir saistīts beidzot.

08:00: Izbraucam vienu reizi cauri nāvīgajam COJA-MEIROVICA ceļa posmam, nu jau ar pirmajiem saules stariem starp kokiem. So far, so bad. Neesam šeit vienīgie. Nu labi.
Īsā tūre līdz Tukumam, kur tiek izmests viens no rubakiem vilcienā uz Rīgu. Paliekam trijatā, kafija, tēja un brokastu burgeris ar 30% atlaidi tuvākajā K-Aplītī, maucam atpakaļ pie Meirovica. Vismaz 4 reizes turp-atpakaļ. Nezinu cik šeit stundas pavadām, izstaigājam blakus ceļus, visas caurtekas, mednieku tornīšus, katru ceļa zīmi, katru akmeni, arī katru-ne-fucking-akmeni pārbaudām. Vai vārds Tukšums veido atskaņu vārdam Tukums? Šobrīd tieši tā arī jūtamies - kā nelāgā Tukuma nostūrī, trešdienas vakarā. Ir darba diena, uz ceļiem redzami cilvēki, kuri rosās darbos, kamēr tu sēdi mašīnā ar sāpošām acīm un blenz telefonā, ar 2/7 atrastām mīklām.
Mājinieki mostās un netīšām izlasa, ka palikušas ‘’tikai 2 mīklas!’’ un nopriecājas, taču tā gluži nav un fakti tiek ātri vien sakoriģēti, nē mums ir ‘’tikai 2 mīklas’’.

11:27 Satiekam Demonlordus ar kuriem pārminam dažus vārdus - viņiem tikai par vienu mīklu vairāk, ok cool!
11:38 satiekam Mammu piespieda, kurus jau pa gabalu var redzēt, jo 9 (?) cilvēku sastāvā konvojē pa Coja ceļu. Skats nudien iespaidīgs: 2 mašīnas lēnām ripinās, pa logu izkārušies cilvēki, blakus, pa ceļu soļo vēl kādi 3 cilvēki, tad blakus tiem pa grāvi paralēli brien vēl pārītis. Apmaināmies arī pāris jokiem par to, ka varam prasīt mīklu hintu ziedojumus. Kad nav ar ko tirgoties, vari tikai lūgties. Tas baigi nenostrādā.
12:00 joprojām tikai ar 2 punktiem rokā, apmainamies ar informāciju ar Demonlordiem, satiekot viņus blakus Coja piemiņas vietai - un izrādās, ka CAUNAS kuras apmeklējām naktī tomēr bija pareizas.
*kasetes lentas tīšanas skaņas uz priekšu*
12:30 Piebraucam (vēlreiz) Sermuļu bunkurā-urrrā! Punkts rokā! 3/7
13:30 Piebraucam un izbrienam krastu/ūdens šķērsojumus Mērsragā pie Vēja ģeneratoriem, lai saprastu, ka neesam pareizajā pusē (-1h)
14:40 Piebraucam (vēlreiz) pareizajā mola pusē un dienā kārtīgāk aizejam līdz mola galam. Urrāā (gribu nomirt) Jēēj! 4/7
16:40 Aizbraucam pārbaudīt lielo slēpotāju slidkalniņu/tramplīnu ideju Raudā, jo teksts skaidri saka ‘’Negribas raudāt, bet raudi’’. Tas nekas, ka šeit jau bijis BK punkts un, ka privātīpašumu zīmes. Pēc tik daudz negulētām stundām, ignorējam šos 🚩 sarkanos karogus vairāk nekā samīlējies pusaudzis braucot pie draudzenes ģimenes uz Latgali.
Mājinieki tikmēr uzosta Slidkalniņa mīklā ideju par Lieldienām un sīpolu mizām, kas mūs noved pie domām par Kalteni, bet neko konkrētāku.
17:30 Saule iet uz rietu un pēdējā vizīte cauri 6.6km ceļa posmam no Coja pie Meirovica, neved pie cerētā. Neiztrūkst Viļakas rīta-gaismas raksturīgā lukturīša kratīšana, turot to pie galvas. Nesekmīgi.

75% FTF kapitulācijas rādītājs, komanda paceļ baltos karogus un zilos riņķus zem acīm, un nosprauž Waze mājupceļu.

24h vēlāk pēc rubaku rūpnīcas iestatījumu atjaunošanas, AKA hard reset, dodamies atpakaļ ceļā. 8h miega, 8h darba dienas un 8h nezinu kā: 2 rubaku nomaiņas un auto nomaiņas un jau ar max pavērtiem hintiem.
Coja ceļā pat ar hintiem naktī netikām galā, nācās celt pašu Centrāli no vannas laukā (sorry!)
Caurule Kaltenē - episka, labs atradums.
Pļavas stacija mūs šajā otrdienas vakarā nomocīja vismaz 45 minūtes.

Un tā pa posmiem, tomēr 02:00 esam pie “Nomazgā mani” romantiskā namiņa.

Maņas pārņem mirušie prusaki, WunderBaum, un taukos aplipušais putekļu slānis. Bonusa punkti par gaismiņām un dzērieniem. Perfekti.

Paldies par laukumu!

Mūsu spožākie mirkļi:
• Atrast interesantu pamestu objektu meža ceļā pie Coja (57.116201, 23.211494), jo tā nevar būt sakritība, ka ceļu bloķē liktenis jeb koks;
• Izstaigāt Raudas pagastā Vella kalna mednieku namiņa drupas, kas ir tieši kalna galā (tieši labs slidkalniņš uz leju);
• Aizbraukt uz Mērsragu, ieraudzīt, ka šķeldu nosedz kuģis un nospriest, ka te jau nebūs;
Vēlāk atbraukt no ostas otras puses un mēģināt šķērsot ezeru/applūdušo upi;
• Atrast jaunus ‘taisnāku’ meža ceļus no Meirovica uz Coju un spēt izspraukties zem ceļu bloķējoša stāvošā ekskavatora kausa (57.115554, 23.162130). Mēģināt izbraukt vel taisnāku purva ceļu caur Kalēju mājām (57.113868, 23.149508);
• Aizbraukt uz Kaltenes zivju cehu (jo tur izskatās būtu kur samest pudeles), secināt, ka nebūs, izbraukt ārā no teritorijas un apstāties vietā tieši blakus/uz trubām un aizbraukt prom;
• Paskatīties Pļavu stacijas mazu bildi un to atmest, jo mums taču vajag kaut ko ar kapiem un veļiem un bomžiem nevis pļavām;

Šī sava veida mīlestība sākās Embūtes posmā, "Baltā namiņa" mīklas karjerā. Tā turpinājās Usmā, kad centāmies lādi atlauzt ceļā, kas izskatās pēc adatas un šī "lādes" atvēršana būtu bijis ļoti skaists noziegums. Tas beidzot pienāca Engurē. Skaists noziegums, kas bija kemperis!

PS. Santai ļoti pietrūkst tie laiki, kad lādei bija atslēgas, kas satur ciparu kombinācijas.

Aizbraukt prom no visiem darbiem, lai izjustu kārtīgu smadzeņu pirdienu bija tieši tas, kas nepieciešams!

Nebijām kādu labu laiku bijuši, tāpēc izsalkums pēc negulētajām stundām bija jūtams. Karoc pelēcītim servisā teica, ka strauji bremzēt tik nedrīkst, pārējais mazsvarīgi un maucam. Galvenais tikt atpakaļ ar numura zīmi.
Piektdienā principā smadzene darbiem atslēdzās jau 12 un prātā ir tikai un vienīgi 7nieks:
Par IEEJA MISTISKAJĀ LABIRINTĀ bija skaidrs, ka nu ir jābūt tiem rakstiem Engures ezera augšā, ieeja varētu būt tajā augstāk esošajā ūdens šaurumiņā, kur pa mežu jālien.
SLIDKALNIŅŠ UZ ELLI - izskatās, ka būs jāslīd iekšā misenē, bet tāda konkrēta vieta mums nav.
NEUZVARAMIE - nu ja šitais nebūs partizānu bunkurs, būs jāiet kopīgi biki paraudāt.
VISS IR SAISTĪTS - pirmā mīkla, kas bija skaidra... (it kā), zinām, ka tā būs Viktora Coja piemiņas vieta, tad tur drošvien kaut kur arī meklēsim
SARKANAIS PUNDURIS - osta, būs osta. Citus variantus nemaz neizskatām.
VEĻU PRITONS - šis varbūt bija viens no spilgtākajiem izmisumiem, ja tu googlē sāc jau meklēt "pīpētava Engures novads". Bet nu jā, skaidrs, ka kas neiet kopā, jo kurš gan tādā pritonā dzers šampi un kolu STIKLA PUDELĒS.
SERMUĻU BUNGKURS - kāpēc tieši sermulis? Izrādās šamējie pēdējo reizi redzēti tieši Engures novadā pie Dzedrupe. Taisne ar tur ir kaut kāda, izskatās, ka pie safari izbrauciena arī tiksim, brauksim un redzēsim.

Darbā sēžot jau kāja trinās un tā viena vēna ar spiežas uz pieres ārā ar nepacietību mesties piedzīvojumā. Mantas bagenē, iemet vēl peldkostīmu un dvieli... ja nu, vēders ar hesīti pielikts un aidā.
Varbūt tomēr hesītis vienam rubakam nenāca par labu. Pie pirmā punkta zaudējām dalībnieku, kurš atlikušās stundas spēcīgi iemiga jeb kā mēs to saucām – hibernējās (smalkākai informācijai youtubē Liepājas āpsis)

Pirmais tuvākais sanāk ir VISS IR SAISTĪTS. Piebraucam pie Coja piemiņas vietas un sākam meklēt apkārtni. Bet protams, ka mēs neko neatradām... lai gan mēs atradām jenoti.lv ciparus, tātad pilnībā nullē neesam. Pēc aptuveni 30min mēs sapratām, ka mums vajag vēl vienu notikumu. Kartē atrodam, ka netālu piemiņas vieta Meierovicam. Pēc apraksta ar sajiet. Tad nu metāmies ceļā. Esam uz ceļa, visiem acis vaļā, pagaidām braucam Jāņa Daliņa soļošanas ātrumā un meklējam. Piestājām pie specifiskas vietas, kur tāds klajāks un divi lieli koki ir, izskatās, ka visai specifiska vieta - NĒ. Aizbraucām līdz vienam galam, metam riņķī, nu jau "Daliņš staigā" ātrumā un piestājam gandrīz pie katra koka, celma un vietas, kad "man ir tāda čutene ka ir te". Lai pavisam skaidrs, ka čista nebūs naktī šis, apmetam vēlreiz riņķī un braucam "šoferīt lēnāk!" ātrumā. Nu vot tā, mežā pat koku nevar atrast, braucam prom!

SARKANAIS PUNDURIS vismaz nepievils. Punduris apskatīts no visām malām, osta arī nedaudz līdz brīdim kad ieslēdzās kāda signalizācija, lai saprastu, ka mums ir par dažām minūtēm mazāk laika, lai atrastu meklēto. Ilgi nepagāja līdz viena un otra kāja jau ir iekšā mazajā mājiņā un cipari no tā skatu punkta ir rokā.

NEUZVARAMIE ceļš tāds pagarš. Būtu rēcīgi, ja nebūtu īstā vieta. Lukturītis atrasts, bet kā tas ir ka tur nav cipari? Protams, gultu apakšas izpētītas un ilgs laiks nav pagājis, kad bluķītis ir riņķī un varam braukt tālāk.

Izdomājām braukt apskatīt vietu, kur piekļūt pie mistiskajiem labirintiem, bet sapratām, ka vieta nebūs īstā. Ap šo laiku jau vēl kāds rubaks izdomā hibernēties.
Šoferītim ar tā pagrūtāk paliek, bet labi, ka no aizmugures divas rokas turēja acis vaļā un blakus sēdētājs ar elkoni spēcīgi bakstīja, ka vēl nav laiks hibernēties. Vispār devāmies atrast veļu pritonu, kur ar viena interneta avotu noskaidrojām, ka varbūt tas ir Ķūļciemā - nejautāt kāpēc. Atradām pamestu ēku (moš tur ir kādreiz gājis garām dzelzceļš) un, lai fiksi noskaidrotu ir vai nav, šoferīte aizdevās viena. Nu teiksim tā, adrenalīna deva noķerta un miegs vairs nenāk, kad iespīdinot lukturi mājā ieraugi gleznu ar melnu dāmu, kas skatās tieši uz tevis.
Vai Jūs sagaidījāt 6:00 himnu? Jā mēs arī nē, jo ap to laiku saldi gulējām... atvainojos - hibernējāmies!

Izkliedz Keitijas Perijas firework un mauc pa safari braucienu, kas par laimi viss bija piesalis un nekādas skādes mašīnai izdarīt nevarēja. Esam uz ceļa, lai noķertu SERMUĻA BUNKURU. Zinājām, ka vajag to māju, tāpēc piebraucām un aidā pāri strautiņam uz māju. Līdz viena kāja ir pāri strautiņam, ievērojām, ka bunkurs ir tepat - tad nu augšā, lejā, priekā, iekšā!

*Biedrs vēl joprojām hibernējās*

SLIDKALNIŅŠ UZ ELLI negāja viegli, hinta atraušana vaļā arī diži nepalīdzēja - nu tā, ka mēs skatījāmies arī autoru grāmatai "Lieldienu salas noslēpums". Godīgi es nemaz neatceros, kā komandas biedri saprata, ka jābrauc uz Kalteni, laikam filma nobruka. Bet nu bijām pie Lieldienu salas, izstaigājām krasta malu, ielecām vēlreiz mašīnā, lai izbrauktu un iebrauktu Kaltenē un ieraudzītu kaut kādu ķieģeļu namiņu kreisajā pusē šosejai. Komanda sadalās, lai vēlreiz izmeklētu apkaimi un čatā tik atnāk ziņa - vajag īsos! Kopistiski abas īsās ir pirmajā trubā un IR!

IEEJA MISTISKAJĀ LABIRINTĀ. Man liekas, ka šī mīkla mani vajāja, nu toč jābūt ir tam Engures ezera labirintam, bet ieeja? Piebraucām pie mazajām šaurajām upītēm labirinta augšpusē, lai saprastu, ka būs ritīgi jālien cauri mežam. Bet nu nav tā čutene, nav! Nu viss vajag palīdzību. Tiek paziņots par molu - bet... Engures ezerā taču nav molu! Labi aizbraucam uz Enguri, lai atrastu taku, līdz kurai varam aiziet uz molu un dabūt apgaismību, ka Engures ezers neietek Engurē, bet gan Mērsragā. HAHA
Mērsragā ievērojam ceļu, uz kuru varēsim tikt līdz molam un, klausoties crazy frog, dodamies ceļā. Jā, mēs apskatījām arī zaļos akmeņus un trubas, kas tur tā interesanti mētājās. Katrā ziņā - pēc šitāda gājiena pienācās citro stop...

Nu ko atliek tas Cojs un Veļu pritons. Iedomājāmies, ka pritons būs veca degvielas uzpildes stacja Smārdē, tad primāri labāk būtu aizbraukt savākt Coju. Nu tad tagad mūs praktiski tikai vējš dzen uz priekšu, jo uzspiežot vairāk gāzi, izskanēja "eu eu eu šoferīt davai lenāk". Vēlreiz piebrauc pie diviem lielajiem kokiem, ieraugām, ka tur arī ir kaut kāds augsts krēsls, nu ir zīmīgi, bet protams, ka ne BK. Braucam tālāk, visi izkārušies pa pelēcīša logiem ārā un… EI TU NOOOO... BK visu cieņu!

Cik labi, ka ir pazīstamie, kas laicīgi noliek mūsu ideju par degvielas staciju Smārdē :* Ierodamies Pļavās uz VEĻU PRITONU. Šis atkal likās, ka būs tas ašais punkts, iekšā, bilde, ārā - HA! Izmisuma līmenis kāpj pa līmeņiem, pagrabā visi ķieģeļi jau aptaustīti, sienas aptaustītas, gandrīz visi ķieģeļi pacelti, lai pēc tam atrastu, ka slēpnis nav mājā un šeit jau vairākas reizes nogājām garām. Bet nu ir, tas jau galvenais!

LĀDES mīkla ir atvērta arī mums. Cik labi, ka mums komandā ir meitene no Latgales, kas zin, kas ir rovas! Rovas ir govs sūdi, mēslojums! Daaa! Līdz ar to mēs meklējam kolhozus, fermas, jo nu čista būs! Bet nu gadījumam uzrakstīsim latviešu valodas skolotājam... mmmm cancel cancel, meklējam zivju saimniecības. Ilgs laiks nepaiet līdz saproti, ka laiks rit pārāk ātri un ir jāver vaļā hints. 4. laivu nomu jau bijām skatījuši iepriekš, bet nu nevar būt, ka būs jau šeit, tāpēc mēs katram gadījumam izdomājām aizbraukt uz citu vietu, kur arī var tikt klāt no rietumiem ezeram, bet ilgi nepalikām, jo izrādās bijām kāda mājsaimniecības pagalmā. Labi, braucam pie Artūra. Ievērojām, ka kāds cilvēks stāv pie kempera un izdomājām aiziet pajautāt saimniekam par to vai viņš zin vēl kādas laivu nomas vietas šeit. No mašīnas izleca īsākais cilvēks ar Red Bull asinīs un ejot tuvāk ierauga "nomazgā mani". Tā nu lūk, redzējām, ka no kepera ārā nāk vēl cilvēki un skaidrs, ka Mandarīni pasteigušies ātrāk :D

Adrenalīns iegūts, acis konusā un var braukt mājās un cerēt, ka uz 1. aprīli dabūsi brīvu no darba.
4 rubītāji un 1 hibernējies rubītājs jeb ZEVS out

ДУБЛИ par bāzes vietu izvēlējušies Bērzciemu. Laukuma priekšizpētei laiks nav sanācis, būs jautri!

Labirints – pirmais variants Engures ezera puķe, lokācija atlikta pie paša labirinta.
Slidkalniņš – Jāraud ir no sāpēm vai bailēm – Vecmokas! Tur ir muiža, kurā bija koncentrācijas nometne. Un muižas logi ļoti labi atbilst pantiņam Viens, divi, trīs. Viens, divi, trīs. Viens! Vīiiii!
Neuzvaramie – Partizānu bunkurs.
Viss ir saistīts – Avārija Tsoija un avārija Meirovica viss skaidrs. Īsākais ceļš ir, būs!
Sarkanais Punduris – Engures ostā ceļamkrāns.
Veļu pritons – LLU kempings, tas tač skaidrs! Daļēji pamests un viss pārējais LLU atrodas Jelgavā!
Sermulis – Dublis karšu eksperts šādus punktus ēd brokastīs!

Apbrīnojami ātri mums ir 7/7. Divi naktī, laižam ielās!
Uz kartes atlikti punkti veido smuku ovālu, jāizdomā, kurā virzienā braukt..
Sāksim ar Labirintu, jo tas būs 100% punkts. Aha aha tā viš noteikti būs! Apskatām peldvietu pie Engures ezera un secinām, ka nav īstais. Šobrīd citu ideju nav.. Braucam pie partizāniem, aša bunkura izpēte - Yes skaitlis rokā. Tālāk Sermuļa pagrabs. Ierodamies pie mājām, divi auto priekšā. Karšu izpēte devusi cerēto, lēnām virzāmies pareizajā virzienā un paņemam punktu. Tālāk ceļš ved pie Pundura, vieta liekas ļoti publiska un nekur rāpties negribās. Pārlasot mīklu ir skaidrs, kur jāmeklē un punkts rokās dažās minūtēs. Ārā vēl pamatīga tumsa, un, dodamies uz īsāko, ceļu starp avārijām. Izbraukājam turpu/šurpu bet neko neredzam. Piestājam pie Tsoja pieminekļa aprunāties ar citām komandām, bet neko vērtīgu neuzzinām. Nolemjam atgriezties gaismā. Braucam uz LLU kempingu. Esam klāt, lukturi galvā un dodamies izpētē. Pēc 15 min pastaigas secinām, ka nebūs šeit pritons. Mazliet skābām sejām, jo divi punkti pēc kārtas jau nav un kopējā situācija arī nav diezko spīdoša, braucam uz mūsu pēdējo punktu uz Vecmokām slidkalniņa meklējumos. Ārā skaists saullēkts, bet vieta nav īstā.. Nu ko 3.5/7 ir, ko tālāk? Dodamies vēlreiz pie Meirovica, lai izbrauktu visu ceļa posmu. Uz ceļa sastopam vēl kādas komandas, bet liktenis mūs neatrod. Pulksten 7:45 nolemjam atkāpties, dodamies uz Bērzciemu. Pēc diendusas ap 13 sākam otro piegājienu. Labirints tomēr varētu būt Mērsraga ostā, jo ieeja labirintā no jūras. Mērsragā uz mola bijām, bet priekšā tak žogs, nebūs aiz žoga tak! Punkts nav… Par Pritonu un slidkalniņu ideju nav. Nu labi, tad vismaz Meirovicu pa gaismu jāatrod! Izbraucam visu ceļu un nekā.. Šeku reku lādes mīkla vaļā.. Atgriežamies Bērzciemā. Nogurums dara savu un arī nākamajā rītā jāceļas 5, lai atgrieztos darbos! Galīgi sašļukuši kapitulējam.
No rīta uzmetam aci hintiem un nāk apgaismība par pieļautajām kļūdām. Rastas jaunas mācības, ir vieta izaugsmei! Nolemjam atgriezties sestdien, lai pabeigtu FTF.

Paldies par emocijām! Tiekamies nākošajā FTF.
ДУБЛИ

Ko? Mums pašiem savs sasniegums. Šo laukumu izgājām bez zvana centrālei.
Bet čats ar Lord Bebeny gan bija garš.
Šādos tempos turpinot. S13E02 FTF būs mūsu.

Nevainības zaudēšana FTF naktī.
Tā kā personīgajā kontā nedaudz mainīgos sastāvos jau ap 6-7 rubām un galvā šī doma jau neliek mieru kādu brīdi, tiek izlemts, ka šī nu būs TĀ reize. Un tā kā tā ir TĀ reize, tad priekšspēle ir ļoti svarīga, lai viss slīdētu kā pa sviestu, bet emmmm wait for it - slīdēja gan, bet pa mērci. bet back to priekšspēle - Tad nu tiek norezervēta bāzes nometne Brizulē (te jāpiemin, ka bažīgus mūs darīja jau pirms rubas fakts, ka pašāvām garām savam kempingam, jo aizskatījāmies uz vecu fermu, apspriežot, ka gana Baltkalnīga izskatās. aizskatīšanās rezultējās ar 8km apli pa granteni, bet to veicot uzskrējām virsū tādam lielam piemineklim - roka, kam atšauts rādītājpirksts. Eu, laukuma aprakstā bija kaut kas par likteņa pirkstu, eu rekur ir! Eu, redz kā mēs veiksmīgi apmaldījāmies ceļā uz kempingu. Eu šitā ir zīme. Eu šitais noteikti būs. Redz, kā mums Fortūna smaida jau pirms rubas un ieved speciāli neceļos. Yeah right.

Tātad beidzot kempingā ar pilnu ekipējumu.
Pirms tam ir izstudēts internets no galvas, atlikts miljons punktu, tikpat daudz screenshoti telefonā. Cepam šašliku, nemierīgi dīdam kājas un priecājamies par sevi, cik mēs gatavi un gudri. īsinot laiku tiek atrādīti savi mājasdarbi, kur izceltas arī labākās pērles, tai skaitā Pļavas stacija, uz ko viens Rubaks saka- o jā, šito vajag atcerēties, šitāda stacija ir reāli labā. Yeah right. Stulbā Pļavas stacija!
23;45
kafija uzvārīta, printeri pieslēgti, pienākumi sadalīti. Tūlīt būs, tūlīt būs. Tūlīt mēs visiem parādīs.
Pusnakts klāt, raujam mīklas vaļā. Tā kā mājas darbs labi paveikts un smadzenes vēl nav piemampušas, tad uzreiz ir skaidrs Neuzvaramā Pētera bunkura punkts, Uzreiz ir skaidras 2 avārijas un tiek spiegts, ka skat,tās mašīnas taču ir plaukstās, tā ir norāde uz mūsu pirkstu - jāsāk skatīt vai tas pirksts sanāk uz īsākā ceļa, Bet nu šitais nevar nebūt, jo tur tak arī māju nosaukums tie Drukši, kur Meierovica bračka vai brālēns dzīvoja un viņi no turienes tajā liktenīgajā dienā brauca - nu viss tak ir saistīts. Nu bāc, tur viss sakrīt un mēs tik gudri....Yeah right again.
Kamēr puse no komandas sajūsmā par Coju, otra puse atradusi Sermuliņa aka Caunas bunkura atrašanās vietu.
Vēl viens rubaks visiem rāda sava mājas darba pērli - Niedru labirintu - nu tas nevar nebūt un kādi smuki celiņi līdz pašam labirinta sākumam pieiet.
0;45 - ir 4 no 7 - not bad at all. ir miglainas idejas par Slidkalniņu uz Elli - tur pie Raudas ir tas vecais slalomtornis. Tā ka principā ir 5/7 un pārējo domās pa ceļam.
01:00 - lecam Hilluxā un tā kā esam apmetušiem Brizulē, tad principā Coju varam gandīz ar kājām paņemt. Fortūna mūs mīl, laižam ātri paņemt šito un tad mauks tālāk. Yeah right. Bijām pie sava nolāpītā Likteņpirksta, bijām pa visiem iespējamajiem īsākajiem ceļiem, bet pēc 2,5h liktenis mūs tā arī neuzmeklēja. Sagrauti dodamies Sermuliņu medīt.
3;45
Tuvojoties Caunu māju pagalmam, taureņi sāk lidot vēderā un tu atceries, ka šī tak ir mūsu PIRMĀ reize. Ak tad tā tas dabā izskatās - rubaku lukturīšu ballīte tumsā par kurām lasīts logbukos. Izbaudam mirkli, bet tad,sūds, mājā nekā nav, bet pag - bildē tas atgādina vairāk pagrabu un tak nosaukumā bunkurs ar, bet te tik viena māja - apkārt nekā nav.... Zoom in balticmaps -eu te rādās, ka sētā ir 3 celtnes. tiek ierubīts lukturis ar baterijām mugursomā. Eu, tik nespīdini cilvēkiem virsū, pēc tam 5 min neko nevar redzēt. Hmm, a varbūt tā ir taktika? nē, mēs ir jauki. Lukturis dod gaismu tuneļa galā un tiek pamanīts uzbērums kaut kāds nedabisks - jāiet paskatīt. punkts rokās, lukturis izslēgts un klusiņām lavamies uz mašīnu tumsā. Lai citi vēl pameklē.
4;15
Neuzvaramais Pēteris tiek uzvarēts ātri, lai gan lukturis ar logo lika apmulst, bet tad tika pamanīts kaut kāds aizdomīgs bluķītis, kas te ne pa tēmu liekas. punkts rokā.
Nu ko, entuziasms sāk atjaunoties. Laižam uz labirintu. Tas celiņš( cits celiņš, jo mēs neesam ostā, bet pie ezera, kur sākas labirints),tāds vairāk pēc taciņas izskatās, bet mums tak Hillux - kaut kāds labums vismaz būs no tā degvielas gurmāna. Hillux nepieviļ, bet pieviļ galamērķis - te nekur nav tās smilšu kaudzes un lai arī kā vienam rubakam gribās, lai bildēs nebūtu smiltis, bet niedru gali.... bet nebūs. Klau, a moš jādomā plašāk? Moš tā ieeja ir paša kanāla sākums, kas sākas Mērsraga ostā? Un balticmaps rāda, ka tur ir grants kaudzes milzīgas. Laižam pie kaudzēm. Kas par figņu - te slēgtā zona ar fizisko apsardzi, pariņķojam tur un bēdīgi braucam prom, jo te viss ir slēgtā zona. Nu kāda jēga braukt skatīties uz otru kanāla pusi? Grants kalns tak ir šājā pusē, otrajā tāda nav un tur tāda pat slēgtā zona. Kaut kur mums te ticības sev pietrūka.... Par Labirintu citu ideju lielu ideju nav, tik vien kā no Coja netālu ir viens karjers un mototrase - tur varētu būt. Nebija gan, ja kas.
Veļu pritonam kā variants tiek likta Ķūlciema sv.Arsēnija pareizticīgo baznīca, kas pēc puspamestas ēkas izskatās no interneta resursiem. Nebija gan, bet Ap 5;30 šī vieta bija tik spocīga - tur varēja ieiet iekšā, tur sveces, ikonas, iebrukusi grīda, var uzkāpt zvanu tornī, kur ir arī zvans. Bet nu viens rubaks saka, ka viņam ZB un viņš grib gulēt, jo neko prātīgu mēs izdomāt nevaram patreiz un tā Rauda ar aiz matiem pievilkta un to labāk pa gaismu pēc 2h miedziņa paņemt. Pirms 07:00 atkritēju izlaižam kempingā, bet pārējie 3 dodas tomēr uz Raudu pa ceļam vēl izšturmējot to nelaimīgo mototrasi cerībā par labirintu. Ierodoties Raudā un braucot uz to Slidkalniņu, uzduramies militāram objektam. Eu, skaties, kādas tur dzeltenas durvis aiziet kalnā iekšā. no turienes varbūt pat var skatu uz tiem kokiem iekadrēt. a slidkalniņš te prečom? Nu kā? slidkalniņš aiz tiem kokiem ir. Tas tik uzvedinājums. Nu tur bija viskaut kas, tikai ne to, ko vajadzēja, bet vieta gana iespaidīga. Labi tiekam līdz slidkalniņam. Uuuuu, tur 2 mašīnas priekšā. uuuuu ļoti cerīgi. Eu, kas notiek mašīnā gandrīz visi ir beigti -izrādās Mamma piespieda bauda powernap vai mēģina aizmirst rūgtumu sirdī, ka punktu šeit neatrada nedz viņi, nedz mēs. Kad es biju nokāpusi lejā no slēpošanas kalna, lai aplūkotu tur seksīgu sarūsējušu pusiekārtu vagonu, tad uzkāpusi atpakaļ, tad manu sirdi priecēja Mammas piespieda rīta rosme, kur 2 auto ekipāža bija uztaisījusi ko līdzīgu mazam Pozitivus.
Bēdīgi 12:00 ierodamies kempingā, kur gudrākais rubaks ir izgulējies un uzcepis sev omleti. Mēs pārējie vīzdegunīgi atsakamies no omletes, bet atkorķējam prosecco pudeli,ielejam pa glāzei un izslēdzamies uz 2h. Pēc 2 h miega smadzeņu darbība neko daudz nav uzlabojusies un tā kā mums nav ideju, tad ap 15:30 dodamies uz visiem iespējamajiem graustiem - ar domu brauks un skatīsies. Kur tik mēs nebijām un ko tik mēs neredzējām, bet Pļavām lepni aizbraucām garām un par savu staciju bijām aizmirsuši. Izmisums pilnīgs. Bet nu pēdējā cerība uz Sarkano Punduri - nu tam jābūt Engurē - tur agrāk čalis uzvārdā Morgenšterns( un tas nav krievu reperis vai vāciskots Lucifera Morningstāra personāžs) taisīja slavenus buriniekus - Latvijas pasts pat pastmarku tam par godu izlaidis, a tagad tur taisa tos smalkos katamarānus. un Kāds sakars? Kā kāds. Morgenšterns pa vecai modei šķirstu taisīja, a tagad katamarānus ar datoru taisa. Uzvārds viņam ir kā zvanigzne, a Sarkanais Punduris arī ir zvaigzne. Un vispār tie sausie dibeni ir tās laivas ostā tagad nesezonā. Viss tiek uzskatīts par pilnīgu murgu, bet nu tie sausie dibeni vēl varbūt. Bet Engures osta tak traki publiska un sakopta vieta. Bet nu labi, pirms tumsas iestāšanās šo vēl varētu apskatīt. Esam klāt. Eu, skaties tur drusku nostāk tās ūdens attīrīšanas iekārtas un tur tās mucas ir sarkanas - būs tas punduris. Ejam skatīt. Atkal žogs priekšā, āķi ar nekur tādu nevar redzēt. Nu nebūs te Engurē, jo visa pārējo ostas daļa ir publiska. Viss braucam mājās. Bet nu viens rubaks žēli īd - nu davai kāpjam mašīnā un tā lēnām izbraukājam to Engures ostu uz atvadām. Trenētais žēlabainais skatiens, kas aizgūts no Šreka multenes kaķa, nostrādā un atmaksājas. Eu, rekur āķis. Eu, rekur punduris, kur tās pudeles iekšā. Eu, pēc 45minūtēm, kur ir tas punkts? 46.minūtē(19:15) tā līstīte dabūja daudz zemu frekvenču enerģjas. Tiek lemts dotiesuz Rīgu, jo par pārējiem punktiem nav vairs ideju. Braucot uz kempingu pēc mantām vēl vienu reizi( laikam kādu 10 jau) izbraucam visīsāko ceļu, bet liktenis mūs neatrod. 19 stundās 3 punkti - mūsu pirmā reize nebija tāda, kādu to bijām iecerējuši. Braucot uz Rīgu izdomājām Slidkalniņu, jo atnāca tās olas un sīpoli un tad jau Lieldienas un google maps atklāja, kur ir Lieldienu salas - bet nu come on tik tālu? tas galīgi nav laukuma rādiusā...
Mērci pabeidzām pēc nedēļas saulainā svētdienā paraujot vaļā hintus. īsais rezumē par svētdienu un atlikušajiem punktiem:
1. Drusku ienīstam sūnas.
2. No Lieldienu noslēpuma acu kaktiņš vēl viegli raustīsies kādu laiku un tiks tērēta nauda psihiatram, lai mazina dažas fobijas.
3. Labirintos nedrīkst zaudēt ticību sev un visi gali nav vienādi. Un to punktu paņēmām nepārkāpjot nevienu noteikumu vai aizliegumu - tik druksu ar kājām jāpaiet un jāseko oficiālajām uzvedinošajām norādēm.
4. Vajag arī produktīvi izmantot iepriekš sagatavoto mājās darbu, jo Pļavas mums bija uzreiz, tik vajadzēja vēlreiz to atcerēties, jo viss storijs tad uzreiz sakrita.
PS - Bildē GRJOBANIJS LIKTEŅPIRKSTS

Grūti iekomentēt kaut ko labu par šo sēriju. Vienojāmies ar komandu, ka šis bija vissliktākais 7nieka laukums, kurā esam bijuši. Mums vairāk patīk minēt mīklas, kas noved pie precīzām koordinātēm, nevis 4km garā ceļa posmā meklēt punktu kokā. Priecēja vienīgi pati lāde, ļoti oriģināli. Lūdzu, šādus punktus vairs netaisiet. Ar cieņu, neapmierinātie un izbesītie Izcilnieki.

Vēl pirms FTF pusnakts Zušuciems nosprausts Engurē un ar lielu prieku konstatēts, ka laukumam jābūt patīkami mazam, jo puse taču sanāk jūrā. Laicīgi nolemts, ka nekāds FTF rubaks mums nebūs, jo darba diena un mēs vēl mazi un naivi. Tomēr paraut vaļā mīklas un sākt OSINT darbu nekas taču netraucē.

Labirintā glīta smilšu čupa, uzreiz atrasti visi iespējamie karjeri un kādam blakus pat smuka moto trase. Pilnīgi droši, ka būs īstais, liekam mapītē koordinātes.
Slidkalniņš uz elli nedod pilnīgi neko, ne pēc bildes, ne apraksta. Tā arī paliek.
Neuzvaramie ir partizānu bunkurs, kas gan liekas krietni patālu pret laukuma izmēra ilūzijām, bet pierakstīts tiek.
Viss ir saistīts lietā Cojs nevaid miris un Gogoles tante samērā aši piespēlē arī a. god. Meierovica kunga bojāejas nianses, un īsākais ceļš sazīmēts bez piepūles.
Punduris ar sausiem dibeniem vispār viegli, tur osta iezīmējās vienā setā, tikai nācās mazliet parakt internetus, lai Onkuļa krāna bildē apstiprinātu savas aizdomas.
Veļu pritons ir pilnīgā dirsā. Gan mīklas minēšanas, gan pašās beigās arī atrašanās vietas ziņā.
Bet sermuļu bunkurs samērā aši uzzīmēja garo taisni uz kartes, kur papildus izmeklēšanu veikt īsti pat neprasījās - brauks un skatīsies, gan jau pamanīs uz vietas.

Varbūt jāmaina komandas nosaukums uz “Brauks un skatīsies”, jo ar tieši šādu devīzi pārāk vēlā sestdienas rītā (lasīt: ap pusdienlaiku) arī dodamies uz Zušuciema pusi. Tuvākais punkts ir moto trases labirints un netālu esošais karjers, kur ar iztēles palīdzību tiek sazīmētas tīri derīgas smilšu čupas, tomēr rubaku pēdu un labu slēptuvju trūkuma dēļ nākas atzīt sakāvi. Tātad Labirints būs vēlāk.


Dodamies pie Coja vizināties pa īsāko ceļu, kur arī pavadām pāris nākamās stundas. Abos virzienos izbraukāts un trešajā piegājienā varam arī ķerties pie hinta un iešanas ar kājām. Kāda cita komanda pārliecinoši [izliekas, ka] nepamana vienradzi, bet mums acis pareizajā vietā un daudz sūnām veltītu sliktu vārdu pavadībā dodamies garā ceļā uz garo taisni.

Uz taisnes nekā nav. Brauc uz 20 un nekā nav. Esot jābrauc lēnāk, lai var pamanīt “bunkuru”. Esot jāiet mežā pētīt dabisko reljefu - ja nu tur apakšā kaut kas ir. Nav. Tur nekā apakšā nav. Toties solītais safari gan ir un stalts aļņu pāris pilnā godībā demonstrē savas baltās pakaļas, cēli dodoties dziļāk mežā. Pamestas mājas mums tāpat interesē, tāpēc piebraucam izpētīt un prom braucot acīm paveras arī aizdomīgas pagraba durvis. Cipars rokā, karte izpētīta, sapratām Caunas.

Te jau sāk krēslot un Slepkavas, pilnīgi aizmirstot par Pētera bunkuru, dodas meklēt naktsmītni Engures ezera austrumu krastā uz ļoti izteiksmīgas, bieziem mežiem klātas pussalas. Nu, tās pašas pussalas, kurai ziemeļos ezerā tādi smuki raksti. No malkas gādāšanas brīvajā laikā tiek liktas lietā pēdējās veselā saprāta paliekas un mistiskais labirints beidzot iezīmējas pareizajā atrašanās vietā, bet līdz “ieejas” saprašanai gan nācās pagaidīt nākamo rītu. Nu, a kas? Mēs līdzīgi nakšņojām Lubānā pie Olgas, paši to neapzinoties.

Degvielas cena pret ēdelīgās džipmašīnas bākas izmēru ierobežo manevru plašumu, tāpēc otrā diena ir hintu pilna. Kuģošanas zīmes labi pazīstam, tāpēc mušmires krāsa pat norāda pusi, uz kuru tēmēt. Pastaiga, pētot novērošanas kameru leņķus un cipars ātri rokā. Sētas un zīmes mūs baigi nesatrauc, tāpat ielīdīsim arī tur, kur tipa nedrīkst. Komandas apspriedē vienbalsīgi nolemjam, ka šai mīklai bilde bija reti sūdīga, bet godīgi jāatzīst, ka kontekstā ar mīklu varējām nostrādāt labāk.

Tālāk ceļš uz bencīntanku Engurē, kur mums jāapciemo Punduris. Pēc mīklas ir pilnīgi skaidrs, kur jābūt cipariem, bet tie, maitas, acīs nekrīt. Protams, ka ielīdām arī apslapināt dibenus. Protams, ka aizgājām līdz galam pa abiem moliem. Protams, ka izstaigājām arī to smirdīgo sūkņu staciju, kur tipa nedrīkst. Protams, ka uzlīdām arī uz jumta Pundurim un protams, ka beigu beigās ieraudzījām arī bēdīgā paskata dēlīti, kas, visticamāk, ilgi vairs neizdzīvos. Pundurim plaši papildinājās necenzēto vārdu krājums. Joprojām prasās intensīvi mazgāt rokas.

Dzerot bencīntanka kapiju, tiek pieņemts brauciena sāpīgākais lēmums atzīt sakāvi un rakstām centrālei. Par Pēteri jau esam atcerējušies, bet Pritons un Slidkalniņš ir tik tumšas mīklas, ka pat atvērtie hinti mūsu pelēkajās šūnās nespēj uzšķilt nepieciešamo dzirksteli vismaz kaut kādu ticamu minējumu variantu radīšanai. Centrāle dāsni piešķir visu nepieciešamo veiksmīgai maršruta plānošanai un maucam pēc atlikušajiem trīs punktiem.

Ceļā pie Pētera Oktes skola/muiža ir pārāk pievilcīgs objekts, lai tam šautu garām, piekarei grabot, tāpēc metam malā un lienam iekšā. Otrā stāva pritonā svaigākās pēdas ir savus 8 gadus senas, bet izsmalcinātās garderobes un sadzīves priekšmetu izpēte sniedz ļoti interesantu priekšstatu par tā laika mājas iedzīvotāju. Īpaši jau poļu XXX diska vāciņš, kas, acīmredzot, pritona iemītniekam bijis vienīgais iztēli motivējošais uzskates materiāls, jo pats disks vai ierīces tā satura aplūkošanai muižā nav un nekad nav bijušas. Joprojām prasās intensīvi mazgāt rokas.

Pētera cipari atrasti diezgan aši, lai gan lukturis veiksmīgi novērsa uzmanību uz krietnām piecām minūtēm. Stacija glīta, slēpnis momentā parauts vaļā - eņģes nodeva, šitādus mēs saprotam. Pie slidkalniņa vairāk laika pavadījām meklējot geokešu (un turklāt veiksmīgi, HA!) un ielīdām arī trešajā pasveicināt četrkājaiņa mirstīgās atliekas. Cipars gan, protams, padevās tieši pirmajā, kā tas arī bija gaidīts. Joprojām prasās intensīvi mazgāt rokas.

Lādes mīkla vaļā, par rovām viss skaidrs, laivu tēma nolasīta, kempings arī. Vakars gan jau tuvu un turpinām šaut artilēriju - hints, laivu nomas sameklētas, “nomazgā mani” raksta tikai uz netīrām mašīnām, ripojam. Braucot no ziemeļu puses ir svēts pienākums ieraut arī vecās tantes un dusmīgā suņa sētā, lai apmestu riņķī pie ķieģeļa un dotos tālāk pie Artūra. Kemperis vietā, atslēgas rokā un pirmais, kas tiek atvērts, ir ledusskapis. Aliņus gan tur neatradām, bet vismaz šis vienradzis arī ir kritis.

Sajūta gan palika tāda, ka šoreiz vienradzis nogalināja mūs, tāpēc uz nākamo posmu komandas nosaukums var tikt nedaudz mainīts, lai tas vairāk atbilstu realitātei.

Mīklu minēšana nebija diez ko veiksmīga, tikām galā ar avārijām un partizānu bunkuru. Beigās nolauzām arī Engures ostu. Sermuļu bunkuram bija pareizā doma, taču “tur pilnīgi nekā nekur nav” mūs šoreiz pievīla. Tad viss pārējais neiztika bez hintiem.
Dodamies ceļā 7:00, tātad faktiski 8:00 dodamies ārā no Rīgas. Pirmais punkts – stacija ar geokeču. Tā kā neko no tām stacijām nerubīju, tad piestājām pie Tukums-2. Izskatās, ka tur ir cits pritons, ne tas ko mums vajag un ātri saprotam, ka būs jāmeklē vecākas stacijas. Tālāk uz avārijām. Dāmas izplānojušas, ka jābrauc no Meirovica uz Coju, jo pēc tam Engures punkts nākamais. Lai tad nav jābraukā turp-atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu! Taču liktenis mūs neuzmeklēja un beigās 3x izbraukājām to ceļu un tad ar hintu devāmies flexkursijā, līdz beidzot krita pirmais punkts. Pulkstenis bija jau gandrīz 12. Likās, ka šis posms ir tuvu Rīgai un nebūs garā diena :D
Tālāk ceļi veda uz Engures ostu, puse komandas saprata, kur jāmeklē un nevarēja atrast, otra puse komandas izrāpoja visu ostas apakšu. Uzskatām, ka ostas apakša būtu daudz septītnieciskāka vieta punkta lokācijai un pie vairāk ūdeņiem tiešām būtu slapji dibeni! Madara gan būtu likusi septītnieka etiķeti uz pudeles un metusi kopējā miskastē. Saldējums, bildes jūrā, pāris hinti un dodamies uz Pļavu staciju. Vēl bija Stalkeru novēlojums “Lai veicās atrast uz vietas ciparus 😏”, ko īpaši neņēmām vērā. Pļavu stacija hit&run, kaut gan uzraksts uz sienas “Šis ir fake!” lika nedaudz aizdomāties, bet ja jau hintā ir sliktie vārdi uz sienas, tad jau būs īstais. Tālāk fotosesija ar zirgiem un dodamies ceļā. Maza piebilde – izrādās, ka tiešām fake cipari. Ja kāds zināja, ka ir fake, tad droši vien būtu bijis vēlams nevis rakstīt, ka fake, bet gan mēģināt nodzēst šos ciparus ar BK logo.
Nākamā pietura Sermuļu bunkurs, kuram piebraucām pa iespējams garāko taisni dienvidu-ziemeļu virzienā. Mājīga vietiņa, hit&run. Nākamais upuris bija Partizānu bunkurs. Logo atrasts, bet kur ir cipari, kas ir līdzsvarā? Nepilnu pusstundu pavadījām pie info dēļa, lai izrēķinātu ciparus šim te līdzsvaram (“6 kritušie un 6 dzīvi palikušie?”), bet Stalkeru palīdzība teica, ka dzīve ir vienkāršāka un šoreiz nav nekāds kukulītis jāizdomā. Ieraugot celmu, prātā atausa Mākoņkalns un varam doties tālāk.
Aizbraucām uz Lieldienu salu. Te īsti nekā nav kur ielīst, kur nu vēl kāds slidkalniņš. Pastaiga ar jūras pūpoliem un skaidrs, ka meklētais nebūs šeit. Laikam jāsaka skuķiem, ka jātinas prom uz nākamo punktu un šo tad pēc tam risinās. Taču šoreiz paklusēju un nezin kāpēc devāmies pāri šosejai kaut kur. Nav ne jausmas, kā un kāpēc te nokļuvām, bet jaukas trubas, kur visi kopā ielīdām, foršs treniņš kājām. Pēc tam pusstundu mekējām geokeču, kas tā arī netika atrasts.
Nobeigumā Mērsraga mols. Mērsraga molam tā kā nevar tikt klāt nemaz. Vai tomēr Rojas?! Un Rojas ir krietni populārāks, kur atgriezties. Hmm, bet ja esam Mērsragā, tad jau var arī aiziet nočekot šo. Nu labi, ejam. Ou, zīme, ka nevis aizliegts, bet STINGRI aizliegts atrasties ostas teritorijā. Tāpat turpinām ceļu. Tiekam līdz molam. Īsti neizskatās labi, bet kaut kādi atpūtnieki staigā, tad riskēsim paiet pa molu, kas šķietami jau tiešām ir aizliegtajā teritorijā. Aizejam līdz žogam, vēl viena aizlieguma zīme. Madaru šī zīme apturēja no turpmākā ceļa, bet bija arī tādi, kuriem aizlieguma zīme ir kārtējais aicinājums paskatīties, kas tur tālāk ir. Jā, un ir cipari!
Tālāk lādei mīkla neveras vaļā, attiecīgi vai nu Mērsraga cipari te ir no cita laukuma vai arī Pļavas tiešām ir fake. Centrāle apstiprina, ka Pļavas ir fake. Lādes mīklai veltām stundu-pusotru, ar Pelēkā paugura palīdzību noskaidrojam, ka jebkurš variants, ko varētu loģiski izdomāt, ir nepareizs. Hints mūs aizved un vēlā nakts tumsā divi riņķīši pārskatot visas vietiņas un lāde rokās! Man likās ļoti creepy vieta, bet Madarai te nebūtu iebildumu palikt pa nakti, ja nu kādam interesē.

Hey! Forša diena, lai rubītu! Cepuri nost par Stacijas punktu. Bomba. Visilgāk pavadītais laiks punktā, bet wow moments bija to vērts!

Tieši tik ļoti mēs šoreiz nebijām uz Centrāles viļņa. Cēres karjers.

Par estētiku pirmā vieta sūnu ciparam. Par asprātību stacijas ciparam. Specbalva "Dīvāna ekspertiem" par palīdzību krīzes brīdī !

Pēc iepriekšējās “Lubānas ledāja” nogurdinošās epizodes vienu brīdi pavīdēja doma “Nekad vairs!”, taču nākamā mēneša sākumā atkal tika pagarināts mocību sertifikāts uz vēl vienu epizodi un viss sākās no gala, vienīgi šoreiz ar mīklu šķetināšanu visi bija vēl slinkāki un rezultāti bija vājāki, nācās paraut hintus ne tikai teoriju apstiprināšanai, bet vispār kaut kādas sajēgas iegūšanai. Bet "Viss ir saistīts" aptuveno lokāciju sazīmējām diezgan smieklīgā veidā. Kādā vakarā A skenē karti, kamēr L vēl strādā. Kartē parādās piemiņas vieta Viktoram Cojam. A- "Kas ir Viktors Cojs?" L ieplešas acis šokā - "Kā Tu nezini? ".. 1min googlēšana.. A - "Kāpēc lai es zinātu? :D", nu lab figūriņas ir avārijas, meklējam otru - visādus avāriju scenārijus googlējam, bet nekā prātīga. Vēl random kartes skenēšana uz 30 sekundēm - pag, Meirovica piemiņas vieta? Tā - kas tad mums te notika? Okei, mums ir otrs atskaites punkts - bet kas ir īsākais ceļš? Pieņemam tieši pareizo, lai arī nezinām, vai tiešām var izbraukt, haļaviņa. Tā kā laukums šoreiz bija tuvāk, izlēmām startēt stundu vēlāk kā parasti, izbraucot no Rīgas septiņos ar randiņu ap astoņiem kādā no Tukuma apkārtnes tankštellēm, kurā potenciāli lētāk (kā tad!) var uzpildīt dārgo degmīzalu un doties meklēt piedzīvojumus...
Pirmo punktu izvēlamies “Viss ir saistīts”, kuru FTF naktī ilgi meklēja, un dodamies turp. Šaurais zemes ceļš gar Z. Meierovica pieminekli liek pavīpsnāt nelielā neticībā (kartē izskatījās platāks), šļūcam pa dubļiem lēni, acis un dibenus sasprindzinājuši, taču visā nozīmētajā ceļa posmā neviens neko tā arī nepamana, jo saule acīs un citas pirmās pasaules problēmas, nostājamies pie ceļa gala, kas ved uz hintā minēto dīķi. A varbūt esam kļūdījušies? Abas ekipāžas sadalās – vieni dodas uz priekšu tālāk (a ja nu?), otri atpakaļ un brauc vēl lēnāk, pētot ne vien ceļmalas, bet arī koku galotnes, jo vienu brīdi pavīd doma, ka trakā Centrāle var kaut ko arī augstu gaisa pakarināt. Tie, kas devās atpakaļ pēc kāda brīža jau nesās pakaļ tālāk aizbraukušajiem – “Atradām! Nu, tā Centrāle ir vispār... Braucam!” Uzacis otrās ekipāžā sēdošajiem pašaujas gaisā – kas tad nu?! - un mašīna tiek apgriezta pretējā virzienā. Jā, punkts pusceļā uz hinta dīķa pusi, ja mēra no bojā gājušā valstsvīra pieminekļa – uz apsūnojuša koka stumbra no sūnām “uztamborēts” BK simbols ar ciparu, kas vēl smuki aizsedzies ar sīkām eglītēm. Nu, kā naktī šito vispār var atrast?! Visi nopriecājamies, ka pašlaik ir saulains rīts un dodamies uz nākamo punktu.
“Sermuļu bunkurs” ātri tiek atrasts, vienīgi misēklis sanāk ar kartē atlikto punktu – tas ir mazliet nostāk un rāda neko neizsakošus krūmus ar meža cirsmu aiz tiem. Chill & easy, savācam pagrabiņa galā uzzīmēto ciparu, uz māju pat nedodoties – nevienam nav intereses. Tālāk dienaskārtībā bijusī mazbānīša stacija...
“Veļu pritons”, o, jā – kaut jupis tevi! Kā mēs nopriecājāmies, ka tik forši un ātri ejam pa “točkām”, cik raiti mums viss notiek! Mājiņa ceļa malā īstā, “pīpētava” arī uz vietas – ķeramies pie meklēšanas. Tiek pārmeklēti visi pakši, izkustināti visi dīvāni, akmeņi, reģipši uz grīdas, sadurtas n-tās naglas zābaku zolēs, mēģinām pat šķidros bēniņus pārmeklēt, divreiz izslaucīti tiek abi skursteņi, pārmeklēts pseidopagraba spots, 10x apļos un astotniekos apstaigāta tā sranā būda no visām pusēm, izpētīts un pārrakts kāds kvadrātkilometrs apkārtnes teritorijas – nekā, pilnīgi nekā! Īpaši tiek šturmētas tās 2 istabas, vai nu jau studio tipa savienojums, kur ir visi sliktākie vārdi iekšpusē un daži pat ārpusē uz sienām. Taustīti dēļi, filmētas pažobeles, kustinātas tapetes, kas nolobījušās, nu nekā! Esam patirsuši stundu un esam tādi paši lāmes kā sākot visu pārmeklēt. Pāris reizes tiek ievākta insaideru info līdz tiekam pie precīzāka hinta – jāmeklē kaut kas acu augstumā, kaut kāda nagla vai kas. Atkal tiek apstaigāta māja no ārpuses, īpaši intensīvi apskatīta tajā pusē ar sliktajiem vārdiem un no otras mājas puses skan balsis, ka punkts ir atrasts – Āh! Grrr! Tfu! - kā to varēja nepamanīt (vai pamanīt?)?! Katrs no komandas vismaz vienreiz šeit ir gājis garām un pat virsū skatījies! Skaitļa spots tiek sazīmēts pēc saliektas, mazliet apsūrbējušas naglas vienā no ārsienām, kas paver vienkārši elīti noslēptu ciparu sienas dēļu otrā pusē. Kad viss ir iedokumentēts neskaitāmās biužās, kāds pamana, ka uz sienas dēļiem ir ar naglu ieskrāpēts arī BK simbols. Ēm, ko? Nopietni?! Dohhh!
Mazliet ieskābuši dodamies uz partizānu bunkuru. ”Neuzvaramie”. Vējš ir pieņēmies spēkā, mežos un laukos konvulsijās purinās koki, arvien biežāk pamanām vēja nodarītos postījumus nolauztu priežu paskatā (Vējš augstākās priedes nolauza, Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja - tās šodien nez kāpēc lūzt visbiežāk), pie bunkura arī ir krustām šķērsām salauzts mežs, it kā kāds te būtu nesen slānījies. Ārpusē bunkuram neko nesazīmējam, iekšpusē ātri vien atrodam sveces izgaismotu lukturi ar BK simboliņu, visas galda un sēžamo zonu apakšas izpētītas, sīki apskatīti visi gaismas rīki, kas gaida uz galda, un telpas tumšajā krēslā sākam prātot, vai tik nav jāskaita lāvu dēlīši (kaut gan mīklā nav nekādas norādes uz to), lai iegūtu ciparu. Kāda no komandas meitenēm nejaušam/tīšuprāt apgāž koka bluķīti, uz kura ne pārāk ērti var pasēdēt, taču labi var pakāpties un cipars izrādās ir šī bluķīša apakšā. Nu, vienkārši un eleganti!
Tālāk ir pārbrauciens uz Kalteni, kur jūras krastā zīmējas Gaiļu dzimtas veidojums, ko sazīmējām pēc Lieldienu olu krāsojošajām sīpolu mizām. Kaut kur blakus jābūt “Slidkalniņam uz elli”. Tas izrādās ceļa otrā pusē pakalnā ar savām “viens, divi, trīs, vīīīī!” trubām. Komandas līderis mēģina ielīst vienā no tām, nedaudz paskatās ar prožektoru, nekur nekas nepaspīd un lien ārā, tāpēc abās sānu trubās tiek sūtītas divas īsākās komandas meitenes (vidus truba atsijāta, jo izskatās, ka tur nav līdis pilnīgi neviens cauri tai drazai), kas zosu gājienā ar uzmundrinošiem “Ātrāk, ātrāk!” rāpo lejup līdz no kreisās trubas dziļās pazemes atskan vārgs pīkstiens “...ir...”.
Tā kā “Sarkanais punduris” ir nonests un anulēts, atliek vien savākt “Mistiskā labirinta” skaitli un vērt vaļā lādi. Ceļojums līdz Mērsraga molam sanāk tāds saraustīts, jo nav saprotams kā pie tā piebraukt (uz ceļa zīmēm un norādēm neviens, protams, neskatās), līdz beidzot kaut kā izdodas pieripināt līdz vietai, kur piekļuvi jūrai neaizšķērso žogi. Vējš jūras krastā ir negants, saplosītās viļņu galotnes šķīst uz visām pusēm, triecas pret mola akmeņiem un izsijājas vēja brāzmu paķertā jūras lietū pār molu. Nostāvēt uz mola gandrīz nevar, kādu no meitenēm ir jāsaķer aiz rokas, lai pēkšņā vēja brāzma to neieripinātu Mērsraga kanālā. Komandas līderis pasper dažus soļus, sagrīļojas un ir spiests strauji pietupties, lai arī neielidotu blakus esošajā kanālā, jo virsjaka nostrādā kā bura un masts ir gatavs ar visu buru gatavs doties ūdenī. Ko nu? “Nē, šis nav variants!”. Zīme arī brīdina, ka īpaši nedroši vētras/stipra vēja laikā atrasties uz mola. Visi ar skumju skatu noskatās uz bangojošo jūru, viļņu šļakatu nolieto molu un gatavojās kapitulēt, taču otrās ekipāžas šoferītis sevī pēkšņi atrod king-konga drosmi, degošām acīm sit dūri pa krūtīm un izsaucās “Es iešu!” “Trakais, tu ko?!”, bet ir jau par vēlu – drosminiekam telefons rokā, episkā pasākuma filmēšana ar bangojošo jūru fonā ieslēgta, un šams jau pucē mola gala virzienā. Ticis līdz mola slapjajam viducim, drosminieks saņem pirmo dušu – kāds vēja un zemūdens straumju sagriezts palielāks vilnis dusmīgi atsitas pret mola akmeņiem un vaidēdams izšķīst šlakatu lietū, uzgāžot pārsteigtajam piedzīvojumu meklētājam pirmo spaini ar jūras ūdeni. Kreisā roka, sāns un bikses līdz kul... jostas vietai vienā mirklī slapjas, jo uzvilktās un šādiem likteņa pavērsieniem nepiemērotās drēbes pacietīgi visu sasūc sevī līdz pēdējam pilienam. Filmējošais telefons acumirklī tiek paslēpts kabatā, saslapinātais drosminieks tā štengrāk ar glaunos zābakos ieautajām kājām iekrampējas mola betonā, lai paskatītos, kas par “dafuck” nupatās notika, un saņem otro spaini jūras ūdens tieši sejā – vēja pluinītā un izmisīgi pieturētā cepure kopā ar jakas priekšpusi arī šo pacietīgi sasūc sevī. Noslaucījis aizlieto ģīmi, puņkodamies un neganti lādēdamies nabags aizelsies teš uz priekšu, ar miglainu skatienu mēģinot kaut ko cipar- un taureņveidīgu saskatīt uz mola akmeņiem un sienām. Nekā. Mola galā piekļuvi bākugunij aizšķērso žogs, vienu brīdi ir doma pat aizrāpot līdz tai, taču pāris vēja brāzmas un no pleca gandrīz norautā un kanālā iepūstā somiņa ar dokumentiem, mašīnas atslēgām, kredītkartēm un citiem civilizācijas labumiem ātri vien atvēsina sakarsušo prātu. Tā kā ar asarojošajām acīm mola galā neko neizdodas vairs saskatīt, jābrien vien atpakaļ, cīnoties ne vien ar sevis balansēšanu (pusslapjās drēbes, varētu teikt, ka pat palīdz), bet nu jau arī ar sānisko pretvēju. Vienā brīdī negantais vējš no deguna izmāna pusšķidro puņķu kunkuli un, pa vaigu šurpu turpu viļādamas, iemāna to nelaimīgajam drosminiekam labajā acī. Kamēr notiek izmisīgā cīņa ar lipīgo un auksto ķēpu labās acs rajonā, pret mola akmeņiem atsitās un rupju šļakatu lietū izšķīst kārtējais lielais vilnis. Aizsargājoties tiek pacelta labā roka, un trešais spainis satek caur jakas piedurkni teju līdz padusēm, taču jakas un bikšu labā puse atkal pacietīgi sasūc atlikumu sevī. Ir izmisīgs mēģinājums apskatīt mola labās puses ar metāla sijām klāto stāvkrastu, taču pasākums beidzas gandrīz traģiski – vien aiz akmens aizāķētā kāja notur pārgalvi uz mola, kad pēkšņa vēja brāzma to gandrīz nopūš no mola blakus esošajā kanālā. Un turpat ir arī nu jau ceturtais spainis ar jūras ūdeni, kas saslapina gaisā pašauto pakaļu, laipni pašļūc zem jakas un pa muguru notek teju līdz lāpstiņām. Drēbes, protams, atkal visu sasūc sevī. Līdz kaulam izmirkušais un nu jau salstošais četrus spaiņus smagākais drosminieks paātrinās savos meklējumos – kāds vairs tur skaitlis?! - un, salstošās konvulsijās kratīdamies, teš atpakaļ uz mola sākumu, kur pacietīgi gaida smilšu vērpetēs ieskautie komandas biedri. “Nav...” skan skumjš un zobus klabinošs kaunpilns atzinums savā sakāvē... Sejās mestās smilšu saujas rijot un smilšainos zobus šņirkstinot, komanda dodas atpakaļ uz mašīnām, kur slapjo drosminieku gaida patiess glābiņš apsildāmo beņķu ampluā. Ehh, civilizācija! Pēdējo skaitli mēģinām dabūt no Centrāles, a izrādās, ka viņi šodien nav sasniedzami un telefons saka, ka zvana saņēmējs ir ārpus uztveršanas zonas. Nākas domāt variantu, kur izrakt skaitli, paskatāmies, kas izgājuši šo epizodi, un sazīmējam vienu numuru - šoreiz mums izlīdz Tīgergarneles (paldies, kolēģi!).
Lāde vaļā, sēžam kādā no Mērsraga tankštellēm un minam – akmeņaina jūrmala (rovas), tornis/bāka, kempings... Vietas iezīmējas trīs – Kaltene, Mērsrags, Engure. Kaut kā vairāk liekas, ka tā varētu būt +/- LLU Engures atpūtas bāze vai tās apkārtne, taču smilšainais ceļš galīgi neiet kopā. Kamēr mokāmies ar minēšanu, otrās ekipāžas šoferīša sildāmbeņķis dara savu labo darbu, ar maigu čūkstēšanu tvaicējot ārā jūras slapjumus. Pēc gandrīz stundas saprotam, ka nebūs, jo nekā prātīga nav un nevaram līdz galam savilkt visu kopā. Ar šī brīža degvielas cenām arī nav baigā motivācija visas superšvakās versijas manuāli pārbaudīt – jāšauj vaļā hints... Engures ezera laivu bāze rietumu krastā... Ezera krastā tikai divas redzamas, nu labi ceturtā derēs! Vēl minūtes 10-15 mēģinām saprast kāds tam visam ar mīklu sakars, tiek izteikti minējumi, ka varbūt tā mazgāšana varbūt kaut ko uz vietas izteiks, varbūt izdomāta jauna metode kādu koordināšu iegūšanai, bet nu labi – ir vienkārši jābrauc un jāskatās uz vietas. Programmējam nafigācijas, maucam pa lopiem un triecam savas bleķa karietes norādītajā virzienā, atkal sparīgi mīdot zemes ceļu dubļus un saceļot pienbaltos putekļus. Vēja postījumi nu jau redzami krietni biežāk. Kādus pārsimts metrus no pagrieziena pēdējā ceļā uz laivu bāzi ceļu aizšķērso nesen vēja nolauzts lapu koks, ko ne apbraukt, ne pārbraukt. Labi, ka komandas līderis bija tik tālredzīgs un pirms šīsdienas brauciena laika prognozes iespaidā bagāžniekā iemeta fuksīti. Šitā manta te lieti noderēja! Kādas piecas minūtes pacīnījāmies, kamēr sazāģējām resnos stumbrus, un ceļš brīvs! Engures ezera krastā uzreiz uzmanību piesaistīja apsūnojis automašīnas dzīvojamais treileris ar tam ļoti piemēroto uzrakstu “Помой меня”. Labi viss savelkas kopā ar hintu un pēc nelielas apskates no ārpuses (ja nu nav jālien iekšā) neliels brainlag kā tikt iekšā līdz pamanām atslēdziņu, kas piestiprināta ķēdītē, durvis vaļā un lāde, ja to tā var nosaukt vaļā. Vienīgi nav saprotams, kādā veidā bez hinta varēja nonākt šajā vietā...
Kopumā piedzīvojums, kaut arī noīsināts par vienu punktu (tāpat kā gadu atpakaļ pie Sedas purva), sanāca iespaidiem bagāts un interesants. Paldies BK par laukumu un tiem, kas palīdzēja!

Lemūri, tāpat kā liela daļa civilizētās pasaules, Ukrainas notikumu satriekti, savās domās un bieži arī darbos ir kaut kur tur, kur var būt noderīgi dzeltenzilajam standartam. Bet BK mīklas tie tomēr atver jau publicēšanas naktī, kā arī FTF mērcei seko līdzi. Un ar vieglām šausmām saprot, ka šoreiz patiešām nu neko nesaprot. Notikumi laukumā liecina, ka neba Lemūri vienīgie tādi 😝 Bet nu, laiks rit, un pamazām Lemūri atrod laiku un vēlmi pievērsties uzdevumiem, kuru sižeti joprojām šķiet visnotaļ miglā tīti.
Pirmais loģiski tiek apstiprināts Coja-Meierovica ceļš, kur viegli pie datora - grūti dabā 😜 Sermuļu bunkurs arī nesagādā problēmas, jo taisnes, ko "pievilkt" uzdevumam, ir tikai divas, un caunu - sermuļu sakarība ļauj starp abām izvēlēties īsto.
Bet te arī idejas beidzas un sākas konkrēta "tupīšana". Smadzeņu darbību neveicina arī tas, ka laukumā paredzēts doties kaut kad vēlāk, mazparedzamā nākotnē.
Pēc kāda laika notiek divas lietas. Novadpētnieks izmet perfektu ideju par slidkalniņu, ko Lemūri kopīgi noved līdz loģiskam galam (uzreiz jāsaka, ka mīkla kā tāda ir šī laukuma favorīts). Bet... tas loģiskais gals Lemūrus atved uz Lieldienu salu, kura gan jau ir piedalījusies BK, gan arī atrodas patālu no Engures. Lemūri noplāta rokas un nolaiž astes - nebūs... Otra lieta - Novadpētnieks un Pilots vienojas pārliecībā par Bušu karjerā esošo trasi kā labāko Labirinta prototipu. Tiesa, skaidrs, ka attēlā redzamo bilžuku ar "smilšu kalnu" fonā tur neiegūt, bet pāris km tālāk, uz Coja-Meierovica šortkata, ir aktīva karjera daļa, kur tas droši vien fočēts. Nu, lai būtu uzsvars uz smiltīm - nu, kā Mākoņkalnā uz mākoņiem, vēl nospriež Lemūri 🤦‍♀️ Trīs (it kā) ir.
Laiks iet. Pazūd Sarkanais Punduris, tuvojas iespējamais brauciena datums. Un Lemūrus pārņem tāda kā skepse, kā nihilisms. Nu nespēj viņi rast nevienu jēdzīgu pavedienu Veļu Pritonam. Pat ne tādu, lai vispār sāktu ko kustināt. Arī Neuzvaramie sagādā raizes. Pašsaprotamā ideja par partizāniem, kam veltītie objekti laukumā ir vairāki, nez kāpēc tiek noairēta pirmā. Nākamie minējumi balstās uz to, ka lukturis un raķešpistole abi norāda uz gaismu, ko dod... bāka. Un abstraktie, neuzvaramie kilometri, kas atnāks pie tevis sapnī, varētu būt Kolka-Dubulti gājiens, kura vidus (svaru kausi līdzsvarā) meklējams pie Mērsraga bākas. Un tur ir jauns putnu tornis. Tornis! 😅 No šī minējuma pārbaudes dabā gan Lemūrus izglābj uzpļāpājiens ar MB, kuri iesaka nesarežģīt lietas. Tad tomēr būs partizāni!
Long story short - pāris dienas pirms došanās laukumā nav risinājuma divām mīklām, un Lemūru konsīlijs pieņem lēmumu izmantot hintus, kas, kā zināms, Lemūru starpā tiek uzskatīts par sakāvi un apkaunojumu. Bet ko lai dara, ja, pat dauzot galvu pret sienu, šķiļas tikai zvaigznītes gar acīm, bet gaišas idejas nav nevienas?!? 🤦‍♀️🤦‍♀️🤦‍♀️ Sākam ar Veļu Pritonu. Hmm..? 🤔 Arī pēc hinta biš jāpadomā. Bet tad jau visai ātri atrodas Pļavas stacija, kurā dažādos laikaposmos pabijuši teju visi Lemūri. Bet, pat zinot vietu, jēgpilni pievilkt tai mīklu neizdodas 🤷‍♀️ Tas gan Lemūriem palīdz morāli attaisnot hinta pielietojumu, gan arī rada zināmu sarūgtinājumu. Pēdējā laikā tomēr aizvien vairāk parādās šāda tipa mīklas, kurās risinājums atkarīgs no spējas ieraudzīt lietas Centrāles acīm - ārkārtīgi subjektīvas lietas, kur nelīdz nedz prasmes, nedz pieredze, nedz tas, cik noderīgu virtuālu instrumentu ir tavā tūlboksā. Pie izdevības jāpiebilst, ka Lemūri nav sajūsmā par rubas virzību uz šādu new normal, pie kura nākamajā sezonā aizvien grūtāk paliek saskatīt sevi rubaku rindās...
Ok, nākamais - Slidkalniņš. Lieldienu sala 🤬 Mjā, to jau mēs tā kā sapratām, uzreiz jau arī kļūst skaidrs, par kādām "1, 2, 3" ir runa. Bet arī šeit bez hinta apstiprinājuma tik tālu un vēl uz lokāciju, kura faktiski jau reiz apspēlēta citā laukumā, Lemūri nebrauktu vis. Fuuu, tad jau laikam viss. Procesā atrasts arī Sarkanais Punduris (tiesa, arī ar zināmu palīdzību no MB - uzdevumu ta' neviens nebija iedomājies piefiksēt kādā skrīnšotā 😝), jo Lemūri tradicionāli grib apmeklēt visus punktus. Un to ieplānots paveikt 09/04.
Rubas rīts ataust aizdomīgs. Varbūt līs, bet varbūt arī nē 😜 Šoreiz nolemts pārbaudīt piekari Vietējā jaunajam visurgājēja/trolejbusa krustojumam. Tas piedāvā īsteni amerikāniskus plašumus un ērtības, tamdēļ Lemūru četrotne ne pārāk tālajā ceļā pagūst krietni ieslīgt komfortā. Bušu karjera sveiciens ar vēja brāzmu grieztu slapju sniegu ir gana skarba atgriešanās realitātē 😝. Tas gan dara raitāku Lemūru soli, jožot apkārt mototrasei un cītīgi pārmeklējot sākumpunktu ar apbalvošanas pjedestālu centrā. Bez rezultāta. Ok, nebūs īstais. Tā kā ideju par to, kur vēl varētu būt Labirints, pagaidām nav, Lemūri dodas uz netālu esošo Viss Ir Saistīts "sāpju ceļu", lai saprastu, cik tas garš. Parādās arī citi rubaki, kuri klīst pa to. Lemūri otrajā "ķemmēšanas" reizē jau virzās lēnāk. Kamēr acis nenogurušas fiksē katru aizdomīgo priekšmetu aiz auto loga, prāti strādā pie Labirinta. Tiek saņemts ieteikums no MB - bildē nav smiltis, bildē ir šķelda. Šķelda..? 🤔 Pārdomu rezultātā karjers ātri vien pārtop par Mērsraga ostu. Un par kādu Labirintu tad te bija runa, Lemūri saprot tik vēlāk, lasot logus 😅
Bet ok, jātiek galā ar sasodīto "sāpju ceļu", jo lokācija kaut cik precizēta un Lemūri vairs neslīpē visu 7 km garo posmu. Rubaku kopskaits uz ceļa strauji pieaug, kādas četras komandas virzās gan mehanizēti, gan kājām, bet visnotaļ nesekmīgi. Tik bēdīgs sākums sen nav bijis 🤦‍♀️🤦‍♀️🤦‍♀️
Lemūri saņem vēl kādu noderīgu norādi un, šķiet, arī līdz citām komandām ir nonācis kāds papildus info, jo, burtiski griežot kājām gaisā stipri ierobežotu posmu, Pilots beidzot pamana vajadzīgo. Jāpiebilst gan, ka Sīkais, pat skatoties tieši virsū instalācijai, pamana to tikai pēc krietnas pusminūtes. Smalks darbs, ko te lai saka! 🤩👌 Bet nu, 7 km random ceļa posma ķemmēšana tādas mākslas atrašanai, lemūruprāt, ir rubaku tīša dirsināšana. Var jau būt, ka tieši tāds ir bijis Centrāles mērķis, bet Lemūri disapproves 🤨
Nākamais sanāk Sarkanais Punduris, kurš pats, atšķirībā no cipara, nekur nav zudis. Lemūri mazliet attopas, fočējoties ar kolorīto objektu.
Tad seko gājiens uz Mērsraga molu, kur viss atrodas loģiskā vietā, tiesa, mazliet raisot diskusijas Lemūros, kuri jau pieraduši, ka punkti nekad nav aizliegtās teritorijās. Bet nu, te jau tie aizliegumi vairāk par citu tēmu, ja tā padomā... un salauzts žogs jau laikam vairs neskaitās žogs 😅
Lemūru vēderi sauc pēc karbonādēm, jo neveiksmīgais sākums prasījis gana daudz laika. Vietējais uzkurina apetīti, vēl atceļā no bākas ievedot Lemūrus bezizejā pie slēgtiem vārtiem, kā tāds Susaņins pa ceļam vilinot - tur būs tikai šlagbaums, izlīdīsim pa apakšu. Nekā, nākas mērot visu ceļu atpakaļ un iet gar žogu. Bet rezultātā karbonādes "Vētrasputnā" garšo tikai labāk un uzņemtās kalorijas iedvesmo tālākam brāzienam - uz Veļu Pritonu.
Pļavas stacijā arī sagaida pārsteigums, tiesa, pozitīvā nozīmē, jo punkts paslēpts labākajās geokešinga tradīcijās. Tiesa, tā kā Lemūri ir atvēruši hintu un tajā ir teikts arī par sliktajiem vārdiem, tad lielākā uzmanības daļa tiek veltīta pavisam citai stacijas pusei, kur tie vārdi ir vairumā 😜 Pavisam noteikti, te bez hinta būtu gājis raitāk. Bet noformējums izcils, cepuri nost 😍👌
Nākamais ir Sermuļu bunkurs. Šoreiz hit&run bez jebkādas dirsināšanas, par ko Lemūri ir ļoti priecīgi.
Turpinot tēmu, tālāk pie Neuzvaramajiem. Čevera bunkura apciemojums nāk ar pamatīgu izbrīnu, cik ļoti te viss mainījies uz civilizēto pusi. Kamēr Pilots ar Vietējo inspicē ārpusi, Sīkais un Novadpētnieks kopā ar vēl vienu rubaku komandu apsēž bunkuru. Drīz jau veiksmīgi tiek atklāts meklētais skaitlis, pirms vēl nācies ķerties pie lukturu aizdegšanas vai frekvenču ķeršanas antīkajā radiouztvērējā 😅
Labs ir, tad jau ciemos pie Gaiļiem. Trubā, loģiski, tiek iesūtīts Sīkais, kurš pats nebūt nav par to sajūsmā šoreiz. Par laimi, truba ir izvēlēta pareizi, zem kājām tikai sadauzītu stiklu šņirkstoņa, bet, par laimi, nekādu aromātisku pārsteigumu 😝 Cipars drīz vien rokā.
Lādes mīkla šoreiz gara. Skaidrs, ka atslēga uz to ir tā rova. Bet kā to interpretēt? Lemūri nolemj apmeklēt Kaltenes kalvas, kurās nav būts, bet kuras mīklai varētu atbilst tīri labi. Un, pat ja ne - jau teicām, ka tur nav būts. Tad nu apmeklējums izvēršas visnotaļ nesteidzīgā ekskursijā, kuras laikā Lemūri saprot gan to, ka Lāde te nebūs, gan to, ka, neredzot šo vietu, būtu dzīvots tikpat veltīgi, kā neapmeklējot Pluģu skansti 😅
Labi, bet kur tad ir Lāde?! Īss čats ar MB, kurā tiek iegūts neliels, bet būtisks hints, jo tālāk jau arī Pilota galvā saliekas, kur un ko viņš ko saistībā ar rovām jau ir redzējis. Lemūri trauc uz Engures ezeru, padomā ir divas vietas: kempings pie Pīlēniem Mērsraga pusē, kur arī uzcelts jaunais putnu tornis (jo taču jāpakāpjas - un nevar tak tā būt, ka rubā neviens tornis nav iesaistīts! 😅). Un vecā vācu hidroplānu bāze, kurā iemetusies laivu noma. Tiesa, turienes torni nogrāva ziemas vētra pirms 4 gadiem, bet varbūt tas jau atjaunots.
Loģistika liek sākt ar Mērsraga pusi, bet piecās minūtēs ir skaidrs, ka te nebūs, pārlieku privāti. Tornim gan ne vainas, skats smuks.
Ok, laižam uz otru. Te viss izskatās daudz cerīgāk, lai gan no torņa tik pamati palikuši, pakāpties īsti nav kur. Lemūri pārmeklē laipas, padiskutē, vai mazgāšanās neietver bridienu gar sen sakritušo laipu uz Apaļrovas salu, un nospriež, ka šobrīd it kā gana reālais pasākums marta sākumam būtu par traku. Diezin, vai Centrāle no rubakiem prasītu tādu varoņdarbu 😜 Tomēr vieta šķiet pareiza uz 100%, un Lemūri dodas uzmeklēt dušas. Tās neatrodas, toties no cita rakursa tiek pievērsta uzmanība episkajam lielceļu sloganam uz vecā kempera sāniem. Ātrs joziens turp, sirdīm satraukti pukstot, un jau tiek rauts vaļā kempera bagāžas nodalījums. BINGO!!! OMG, kas par Lādi!!! 🎉🎉🎉 Atslēguši kemperi, Lemūri omulīgi iekārtojas, iededzina gaismu podziņas, kā vēlēts, un izrevidē ledusskapja saturu. Lemūršmidziņa ieņem savu vietu starp labumiem, glāzītēs uzputo kāda cita tīma gādīgi atstātais šampītis (dievs jūs svētī, nezināmie labdari - tas bija kā kulaks uz aci 🍾🤩). Aukstie burbuļi kopā ar ārpusē piepeši sākušos lietusgāzi noskalo rūgtumiņu par atvērtajiem hintiem un "sāpju ceļu". Jāaa, un cik labi tādā brīdī ir nesteidzīgi veikt ierakstu logbook'ā sausumā, jo taču - NEPELD! 😅🐾
Lemūrpaldies par šo laukumu, un tiekamies nākamajā! 🤍🖤🤍

Sveicināti rubaki,

Jāatzīst, ka šo ziņu gribas rakstīt jau vairākus pēdējos 7nieka posmus un šis vājprāts gadu gaitā ir kļuvis tik mīļš, ka ir sērīgi secināt, ka no tā varbūt labprātāk gribas atteikties.
Mazliet par LEDEŅU priekšvēsturi - braukājam jau kādus sešus gadus, no labajiem laikiem, kad nebija atsevišķas mājaslapas, mīklas tika publicētas facebookā un komandas zem mīklām sacentās par posma labākā foto godu, tā vietā, lai čatā tiktu aprieti par bilžu priekšlaicīgu publicēšanu.
Esam bijuši Dubultos vairāk reizes nekā mums ir bijuši labi attaisnojumi tur būt, braukājuši FTF meklējumos un vienreiz pat ieguvuši titulu. Nelielamies, tikai apliecinam, ka nerakstam ar vieglu sirdi, ka turpmāk vispirms jautāsim citām komandām vai ir vērts braukt un tikai tad apsvērsim pirkt dalību.

No FTFiem atteicāmies jau pasen, kad secinājām, ka gūstam lielāku gandarījumu rubā dodoties pa dienu, kad varam apskatīt fantastiskos objektus, kurus maldoties pa nakti palaižam garām.

Tad varēja novērot, ka ar gadiem mīklas paliek aizvien sadistiskākas - laukumi nenoteiktāki un plašāki, bet pievienotās bildes gandrīz vispār nederīgas. Salīdzinājumam - kādreiz Flexkursija bija šokējoši garš pārgājiens (~2km uz vienu pusi) meklējot garām nepalaižamu akmeni, tagad Flexkursija ir 7 km auto brauciens/pastaiga meklējot 'likteni' (garām palaižamas sūnas uz koka).
Mūs uztrauc, ka līdzīgi normāli kļūs arī atklāti čakarēt komandas ar negaidītām prasībām kā - līdzi ņemamiem svariem, striķiem ar metālu u.c. ko jau esam pieredzējuši, bet turpmāku attīstību labprāt nesagaidītu.

Šure, gadu gaitā production value posmiem ir palielinājies. Kad sākām, LĀDES bija izmirkušas kastes purva vidū, pilnas ar kārumiem, dzērieniem un iemestiem sīkumiem, ko nu kurš vēlējies šomēnes atstāt, tad lielais pārsteigums Rēzeknē, kuru vienmēr atcerēsimies, kur bija jāielaužas bembja bagažniekā un mums līdzi bija pagadījusies dāvaniņa - HotWheels mašīnīte. Tagad? Lāde ir vesels treileris, iespaidīgs, bet pilnīgi tukšs.

Ņemot vērā augstāk minēto ar grūtu sirdi sakam,
LEDENES out..

Atguvušies no pirmajiem šokiem, esam nolikuši datumu, un pirmo Lieldienu pievakarē mērojam ceļu uz Engures pusi. Mājas darbs ir izdarīts, līdz ar to laukums krīt 4h30min laikā.
Turpinām arī tradīciju laukumā doties tumsas aizsegā.

Pirmo reizi rubā mūs veda jauns sabiedrotais - Subaru. Neviena bedre vai akmens nemaz necentās mest izaicinājumu.

Viss ir saistīts - visu cieņu, ja kāds šo punktu varēja paņemt tumsā!
Ieeja labirintos - ir diezgan skaidrs, ka tā ir Mērsraga osta, bet nolemjam pirms tam aši uzmest aci Engures ostai. Vēlāk, lasot citu logbokus, saprotam, ka bijām Sarkanā pundura pusē, bet pēc apraksta tā arī nesapratām, kur tas varētu būt bijis. Mērsraga ostā pēc nelielas izpētes un diskusijas saprotam, ka jādodas uz bāku. Pastaiga krēslā un atzinības vārdi tiem, kuri šo ceļu mēroja stiprā vēja laikā.
Slidkalniņš ir izcils punkts! Pa gabalu uzmetam aci arī bijušajai sūkņu stacijai.
Dodamies pie Pētera pasēdēt un padomāt. Izsakām apbrīnu visiem tiem, kuriem nācās bunkuros slēpties un ceram, ka mums nenāksies tādos slēpties. Kamēr tā prātojam, viens no rubakiem saprot, ka petroleja lampā noteikti nav sagadīšanās pēc, un cenšas to aizdedzināt. Labi, ka cits rubaks tikmēr veikli ir atradis ciparus.
Lai arī veļu pritons, tomēr cienījama tā Pļavu stacija. Atrodam sienu ar sliktajiem vārdiem un pat īstu kaku! Ieraugām propOgandu un kādu brīdi diskutējam, vai tiešām tā varētu būt. Tā kā pēdējais punkts tikai 6km attālumā, nolemjam neiespringt un atgriezties, ja nepieciešams.
Sermuļu bunkuru atrodam gana ātri.
Diemžēl kods nestrādā, un ir jāatgriežas stacijā. Pārāk ilgu laiku gan tur nepavadām, jo acīgais rubaks pamana īsto ciparu.
Lādes mīkla risinās raiti. Ātri tiekam vaļā no nepareizā virziena par nēģu nārstiem un saprotam, ka tas ir Engures ezers. Diezgan ātri nonākam pie varianta par kempingu/ laivu bāzi. Tuvākā ir pie Artura, tad uz to arī dodamies. Pārvarot bażas par to, ka esam ielauzušies privātmājā un no vagoniņa tūlīt dusmīgs Arturs lauzīsies ārā, aizejam to tomēr apskatīt un, voila, mīkla atrisināta!

Paldies par laukumu!

Priecīgas Lieldienas!

Šis bija mūsu komandas 2. 7nieks, un jāsaka, ka gāja diezgan labi. Iebraucot spēles laukumā bija skaidri visi punkti un pat neviens hints nebija izmantots. Tālāk gāja gan ar sarežģījumiem.
Viss ir saistīts - notikumi skaidri uzreiz, iepriekš dzirdēti. Bet uz vietas visu gabalu nobraucām turp-atpakaļ vienreiz, neko neatradām. Tad atvērām hintu, nogājām kājām īsāko posmu vienreiz - neko neatradām. Tad otrajā reizē lēni braucot ieraudzījām vajadzīgo.
Ieeja labirintā - ātri sapratām, kas ir labirints, un kur ir ieeja ar kaudzēm. Uz vietas arī bez problēmām.
Sermuļu bunkurs - ātri sapratām vietu, dienas gaismā uz vietas viss ļoti ātri.
Veļu pritons - šis bija visgrūtāk atkožamais, vēl izbraucot no Rīgas nezinājām, bet tad pārrunājot versijas sāku pārbaudīt stacijas, jo tas atbilstu "nevietā" kritērijam. Un izdevās atrast Pļavu stacijas interjēra attēlu no citas telpas, bet nu līdzības bija pārliecinošas, tā, ka bijām par 90% droši. Un bija arī. Uz vietas gan pailgi meklējām, bet beigās ar lielu prieku atradām. Viltīgi - viltīgi.
Neuzvaramie - lokāciju atradām bez problēmām, uz vietas arī ātri.
Slidkalniņš uz Elli - grūti bija izdomāt, bet nu viens dalībnieks bija tur bijis un ātri attapās, ka tā īstā. Patālu, bet uz vietas bez problēmām.

Lāde - te nu gāja kā pa celmiem. Pirmā versija, kas likās loģiska - LLU puspamestais kempings. Tur aizbraucām un visu pētījām, un viss atbilda: Namiņi ar gultām, kur cilvēki var nārstot gluži kā reņģes rovās, ēkas ar āra kāpnēm, no kurām vērot apkārtni, dušas, kur nomazgāties, ēdnīca. Ļoti jauka vieta pēdējam randiņam, tikai nekādas norādes neatradām. Tad atvērām hintu, kas paziņoja, ka vispār jau jāmeklē laivu bāze... Tad aizbraucām uz Mazsaliņām, jo internets vēstīja, ka tur ir tornis. Atbraukuši konstatējām, ka no torņa tikai pamati, bišķin paskatījāmies apkārt un atradām. Atradām tūristu karti, kurā skatu tornis iezīmēts pie Dzerupes laivu bāzes. Un vispār Mazsaliņas pārāk pieklājīga vieta kāda nomušīšanai. Pa dubļu ceļu iebraucot Dzerupē sapratām, ka šī tiešām ir nomaļāka un labāk derētu "pēdējam randiņam", bet nekāda torņa ta nav arī šeit un citādi arī nekādi neatbilst. Pārdomājot vēlreiz, izlasot par Apaļrovas torni un laipu, svārsts nosvērās atpakaļ uz Mazsaliņām. Aizbraucām atpakaļ un drīz vien atradām Lādi.
Paldies par spēli! Beigās tikām cauri ar diviem hintiem. Mums patika līšana trubā, Pļavu stacijas ēka, Lāde, bet vislabāk LLU kempings, kurš gan nebija trasē, bet labi atbilda fināla vietai.