17… Septiņpadsmit… Šis skaitlis izskaidro to, kādēļ es sēdēju dušā, apķēris ar rokām abus ceļgalus, kurus ieskauj saplēstas zeķu bikses, vaigus rotā iztecējusi acu tuša… Bļaģ, nu kā FTF naktī var palikt 17?!?! Divus laukumus pēc kārtas mēs palikām otrie un katru reizi pietrūka pavisam nedaudz, Bet tā Lemberga hūte iedragāja pašapziņu tik ļoti, ka savos murgos, vēl joprojām meklēju punktu pie vēja ģenerātora… Rāznas laukuma apraksts arī neliecina ne par ko labu, bet jāsāk gatavoties.
~Paķer Hidru~ Šī frāze norādā to, ka viennozīmīgi būs jāpeld. Es esmu diezgan labs peldētājs un arī ar niršanu man nav nekādu problem, bet ir viens bet. Veselības problēmu dēļ es nevaru peldēt… Tātad, jāpeld būs kādai no mūsu meitenēm. Tā, kā neviena no meitenēm nepretendē uz nāriņas statusu, saprotam, ka viennozīmīgi būs nepieciešams kaut kāds peldlīdzeklis. Tiek veikts lauka pētījums, kura laikā secinam, ka ir viegli atrast gadījumus, kad noslīkušais cilvēks ir tērpies hidrā. Mums neizdotas identificēt nevienu gadījumu, kad cilvēks būtu noslīcis peldot uz vienradža! Tātad, viss kas mums ir nepieciešams ir brilles un vienradzis!
23:55
Esam nobāzējušies tieši pie meklējot nēmo, bet par to vēl nenojaušam. Krāsojam kaujas krāsas, dzeram pretvemšanas tabletes un esam gatavi šovam. Atveras mīklas. Saprotam, ka Bites internets šeit ir tik bieža parādība, kā iespēja vērot komētu! Līdz ar to secinam , ka mums nepieciešamas vismaz divas mīklu lokācijas, lai mestos piedzīvojumā. Meičas diezgan ātri sazīmē dzirnavas, jo man diemžēl Samanta Tīna patīk līdz brīdim, kad viņa sāk izdvest skaņas izmantojot savu muti. Līdz ar to Eirovīzija man ir diezgan hard pass. Kas tālāk? Mākoņkalns. Nolemjam sākt ar mākoņkalnu jot as ir tepat, kamēr mēs dosimies taga medībās, kāds paliks mašīnā un zīmēs pārējās mīklas. Dodamies uz kalnu, priekšā mums ir daļa no NLP, kas arī rokas pa kalna augšpusi meklējot tagu. Dzimst doma, ka pīpētājs nemaz līdz kalna galam nedavilktu bez atelpas, līdz ar to sākam stalkot kāpņu platformu dēlīšus. Pēc tam, kad jau 3 reizi esmu uzkāpis kalnā un man jau sāk raustīties kreisais plakstiņš, sāk rasties šaubas vai kalns ir īstais, jo blakus taču ir Liepu kalns ar skatu torni, bet vis mīklā liecina, ka šis spots ir īstais. Esam vairākkārt izstaigājuši kāpnes, apstaigājuši pilsdrupas un arī īstos soliņus, bet nekā. Rodas ideja braukt vākt pārējos punktus un atgriezties šeit vēlāk, jo Nemo tāpat būs ezerā, kas ir tepat blakus. Kamēr mums kalnā ir Santa Barbara, Ance mašīnā ir itkā atradusi īsto bērnu laukumu Lūznavā. Daudz nedomājot salecam auto un stiepjam uz bērnu laukumu. Piebraucot “īstajā” vietā, esot jābūt pamestai 3 stāvu mājai blakus ceļam, es saprotu, ka ir tumšs un tā, bet paskatoties pa logu es ne sūda neredzu, līdz atveru karti un secinam, ka šī ēka jau ir nojaukta ar visām tās peripētijām… Nu vnk izcils starts, pulkstens ir gandrīz 3 un viss ko esam dabūjuši ir pamatīga vilšanās. Bet nu 7niekā arī nekad nav tā, kā Kivičam, kad katrs šāviens beidzas ar bērnu. Braucam uz Maltečeri, jo zinām, ka tā vieta tiešām ir īstā, pa ceļam tiek sazīmētas arī dzirnavas. Ieliekot “Waze” Maltečeri, tā maita mūs aizved uz tāda paša nosaukuma viensētu. Šajā brīdī man jau galvā nāk domas, kur es pēc dušas noliku savas zeķubikses, jo visticamāk man viņas atkal būs nepieciešamas. Pārņem sajūta, ka arī pēc šī laukuma mēs par sevi varēsim teikt, kā Japāņi pēc otrā pasaules kara- galvenais ir piedalīties! Ievadam īsto Maltečeri un jožam. Pa ceļam Meitenes ir atminējušas Ludzas baznīcu, līdz ar to paliek nedaudz omulīgāk, ka vismaz mīklas mums iet uz priekšu. Ierodoties Maltečerē saprotam, ka esam vienīgie- nevar jau vairs saprast tas ir labi vai slikti, bet pēc pāris minūtēm pie dzirnavām cilvēki sāk rasties tik pat strauji, cik Indiešu komentāri, zem puskailas meitenes foto Instagram. Kas ir pats dīvainākais, viņi tik pat strauji arī pazūd. Laikam meklējam ne tur, kur vajag, bet kur vajag? Izrādās, ka meičuki nebija paraustījušas liktenīgo ķēdīti, ko es izdaru! Yess! Ir pulkstens 4:00 un mums ir pirmais punkts. Nolemjam, ka brauksim uz Ludzu, jo tur 50km ceļa, kura laikā vēl varēsim dzemdēt idejas par mīklām. Pa ceļam meitenēm rodas doma, ka varbūt varam paskatīties kur ir tas Nemo. Jāsaka, ka labi, ka mums tagat ir divas Lienes, jo ja to būtu teikusi Lieņux mēs gan jau ar Ances to atkal būtu noairējuši, bet tagat mums ir līdzsvars. Kā iespējamā lokācija mums šķiet kāda slēgta kempinga vieta. Pa ceļam uz šo vietu mēs uzskrienam īstajam bērna laukumam. Ātri ielecam centrafūdziņā un gatavs. Ātri vēl nobraucam gar piekrasti un saprotam, ka nebūs. Vicojam tālāk uz Ludzu. Kamēr meitenes lasa Tagu pie drupām, saprotu, ka mans IQ līmenis šorīt jau ir sasniedzis vidējo istabas temperatūru. Pamanu blakus esošo Lavvazas kafijas aparātu un saprotu, ka Late mani glābs. Kamēr dzeru lati izdomāju izbraukt cauri ludzai ar satelītu un pameklēt cūkmenu. Man negribas lielīties, bet man ir diezgan labs skills atrast grauztus no “augšas”. Lai slavēta late, atrodu vietu, kas +/- 10m ielas garumam atbilst mīklas aprakstam. Piestājam tur un hops, tags ir rokā. Tur arī iesprūstam mēģinot atminēt tolmetu, bet nolemjam, ka labāk ir doties savākt Nemo un Mākoņklanu un tad risināt to, kā mums nav. Atpakaļceļā tiek precizēta nemo atrašanās vieta. Kas ir pats interesantākais, nevalda vairs nekāda spriedze un viss ir tādā chill, jo laika amplitūdas ziņā, saprotam, ka mēs esam tādī paši favorīti, kā Kanādas hokeja izlase šī gada čempī. Nonākot pie Nemo satiekam Čiepas un Melno Bedri. Melnā Bedre nezināmu spēku vadīta nolemj, ka vieta nav īstā un nozūd ātrāk, nekā Tavas šķiltavas 5dienas vakarā. Saprotam, kur jāpeld, betja jānirst, tad Lienīte nav pārāk laba nirēja, kas atkal liek sarukt manam virtuālajam loceklim. Beigās tiek nolemts, ka peldēs viena meiča no čiepām un viena stalkeru meiča leks vienradzim mugurā. Kamēr meitenes airējas pretī nēmo, mēs apmaināmies ar hintiem un uzzinām, kur mākoņkalnā paslēpies tags. Neražiņa, jo es neskaitāmas reizes biju nopētījis tos solus, Laikam, ka šovakar ne tikai man IQ ir mērāms ar mīnuss zīmi, bet arī mana redze. Pēc mirkļa, abas meitenes atgriežas krastā slapjas, kā tuvredzīga ginekologa deguns, jo izrādas, ka bija jānirst lejā. KAut kur pa vidu šajā notikumu burzmā ir uzzīmējusies Latgaļu komanda, kas ar LAIVU aizbrauc pēc Nemo. Paralēli, Ance no viņiem dabū hintu par Tolmeta mīklu. 5 minūšu laikā sazīmējam īsto ezeru un metamies turp. Dīvains liekas fakts, ka lādes mīkla vēl nav atvērta, bet mums jau ir 6 mīklas un palikusi pēdējā. Aizbraucam uz Dziļūtu, kur sastopam NLP un Latgaļus. Reāls šoks ir tā sūda makšķere ar uzgriezni galā, ko kāds ir atstājis. Izskatās kaut kas, kam laikam būtu jānoder, bet nu man negribas to baļķi stiept apkārt ezeram. Pastaigājot, gar ezera krastu atrodu jāņtārpiņu un saprotu, ka vajadzības gadījumā ar kātu improvizēšu. Nostaigājam ezera priekšpusi un saprotam, ka laikam prātīgāk būtu dalīties un katram pārim iet par savu pusi. Es atstāju Ancei ar Lieņuku auto atslēgas un kopā ar Lienīti metamies šturmēt labo ezera krastu. Nonākot pretējā ezera puses atpūtas vietā sastopam tur abas skaistules, kuras nolēmušas atbraukt ar auto, kas vēlāk izrādījās ģeniāla ideja. Ģimenes kopsapulces laikā nospriežam, ka šī varētu būt īstā čilla vieta, tikkai ko meklēt un ko pie velna iesākt ar to jāņtārpiņu?!?! Staigājot gar ezera krastiem es piefiksēju, ka Latgaļu komanda centīgi mērcē to sūda uzgriezni pie krasta ūdenī, kaut ko cenšoties izmakšķerēt. Sākumā šī ideja liekas diezgan neloģiska un pat stulba. Pēc 3 stundām pa visam netālu no tās pašas vietas es atrodu sevi stāvām krasta malā un mērcējot savu uzgriezni ezerā gluži tāpat kā to darija Latgaļi...Es ar katru plunkšķi, kas atskan pēc katra iemērciena saprotu, ka tas ko es daru ir tik pat bezjēdzīgs cik Gobzems Saemā, bet izmisums un vēlme nepadoties dara savu. Apstiprinājums no tehniskās komandas, ka viss ir vietās izraisa vēl lielāku izmisumu, līdz brīdim, kad dodoties atpakaļ no uzgriežņa peldināšanas mēs pamanam Garneles, kas kaut ko ņemas uzkalnā. Pieejot klāt saprotam, kur tad īsti tas uzgrieznis ir jāpeldina! Tīģergarneles jau ir tikuši pie loma un kājām zibot nozūd aiz apvāršņa, kamēr es bļaģ, cilvēks, kurš ir veltījis pāris stundas visādi peldinot un mērcot uzgriezni, nevar īstajā caurumā izmakšērēt īsto zivi. Tikkai ar otro bāzienu un kārtīgu rokas ieslidināšanu caurumā (Lūdzu neizņemiet šo no konteksta ) man izdodas nomakšķerēt tagu. Mēs ar Anci arī sākam skriet uz auto. Pa ceļam rācijā sabļaujam virsū Lieņukam un Lienītei, lai meitenes chill spotā savāc pikniku un lec iekšā mašīnā. Mēs ar Anci atskrienam tādā tempā, ka mēs vēl ilgi elšam un pūšam, kā ar dakšiņu sadurts akvalangists. Šajā brīdī mēs aptveram, cik stratēģiski labā vietā mums stāv auto, un ka mums distances ziņā ir labs handikaps Tīģergarnelēm. Adrenalīns un spriedze pa gaisu! Kamēr braucam ārā uz ceļa, meitenes ir salikušas skaitļus un atvērušas lādes mīklu. Viens vārds – Lipiški, tikkai, atkal nav zonas un vienīgais mans ceļvedis ir graudaina karte ar pikseļainiem ceļiem. Meitenes ir izdomājušas, ka lāde būs viennozīmīgi ūdenī un būs jāpeld, līdz ar to pa ceļam tiek vilkti peldkostīmi un Lieņuks zilu seju cenšas piepūst mūsu vienradzi. Pa ceļam Ance ir sazīmējusi īsto kalti, manas rekomendācijas par to, ka vajadzētu noskaidrot, ko nozīmē tās rindas un vai tā gadījumā nav kāda dziesma tiek noairētas ar to, ka zivs un krokodils peld, thats it. Ierodamies pie kaltes. Abas Lienes aizskriet rakties pa piekrastes ūdeņiem, kamēr mani nokomandē ielīst kaltē. Ielienu kaltē un domāju, cik labi ir meklēt ja nezini ko meklēt. Ātri iegoglējot dzejas rindas man iznirst īstā dziesma un saprotu, kas jāmeklē. Apziņa, ka tulīt, tulīt pie apvāršņa var parādīties arī Tīģergarneles, liek asinīm vārīties un es izskrienu no kaltes ātrāk nekā zibsnis beidz skatoties porno! Mums jāmeklē pīli! Es uzsaucu, pamanam arī BK simbolu pie priedes un pēc brīža jau ir sazīmēta arī īstā pīle. Lienīte un Lieņuks ir aizpeldējušas līdz Pīlei, bet neizdodas atvērt lādi. Šajā brīdī mans virtuālā locekļa garums ir sasniedzis Kena izmērus. Ierodas arī Tīģergarneles, kas ātri uzģērbj hidras un arī metas ūdenī. Mums neviena no Lienēm nav baigā nirēja, bet Lieņux saņemas un nirst pakaļ lādei, bet Lāde ir Liela, Liene ir maza, ūdens ir slapjš un nekādi neizdodas atvērt lādi. Tīģergarneles ūdenī jāsaka, ka ir in their natural habitat, jo viņi peld ātri, bet mums lāde vēl nav vaļā. Lieņuks sakopo pēdējos spēkus un metas lejā pie lādes, atver to un kā pati saka, elpojot savu pēdējo gaisa burbuli izlasa lādes paroli. Pēc tam viņa, principā slīkstot peldēja augšup. Paradoks, ka slīkoņi parasti slīkst, virzoties uz leju ūdenī, bet Lieņux mums ir unique. Uzpeldot Lieņux palaiž vaļā savus tikko nopelnītos trotila pautus un abas ar Lienīti airē uz krastu, lai iedotu mums paroli. Ance no krasta metas pretī meitenēm, un ievada paroli! Spiedzieni, prieki un asaras,konfetī, lidojoši šampaniešu korķi, žonglējoši klauni, go go dejotājas, kokaīna celiņi, nu labi labi. Nespēja noticēt mijās ar sajūsmu un emocijām par tiko piedzīvoto. Beidzot ir kritusi mūsu lādes nevainība. Krastā izpeld Tīģergarneles un apsveic mūs ar uzvaru, pie reizes viņi ir arī paņēmuši no lādes gan totēmu, gan pudeli ruma...ups. Tajā brīdī vis , kas mums interesēja bija uzvara līdz ar to par lādes saturu neviens no mums nedomāja. Kudos Tīģergarnelēm, ka iznesāt krastā un atdevāt mūsu Lieņukam Totēmu! Respekts Jums un prieks, ka par uzvaru cīnījāmies tieši ar Jums! Lai Jums naktīs guļot, nekad nav karsti! Paldies centrālei par kārtējo piedzīvojumu un ugunīgo laukumu, paldies Melnajai Bedrei par dāvanu, paldies Čiepām par kooperāciju pie Nemo.
P.S.
Mājupceļš....
Klusums mašīna....
Pēkšni
Oskars: „Bļaģ, tā arī netikām pie BK džempera”

23:00 - Rubaki pieparkojušies Rēzeknes Viršos, lai ieķertu siltās kebabu naksiņas pirms sezonas noslēdzošā FTF laukumu. Tā kā ūdens temperatūra rādās ap 14 grādiem, kas ir gan silti, gan auksti reizē, atkarībā no tā cik ilgi jāblandās pa ūdeni, tad šoreiz pat esam sagatvojušies ar jaunām budžeta klases hidrām (ak šie impulsīvie inventāra pirkumi 7nieka vārdā), vecām noputējušām ūdens brillēm un snorkeļiem. Nu tad jau AIZIET! ES TEICU AIZIET!

00:00 Dzin-dzin! 😄

00:10 - 01:00 🤔🤯🦐

Tiek atzīmēts PĪRĀDZIŅŠ NĀK LAUKĀ Zosnas muižā, tikmēr meklējot MEKLĒJOT NEMO tiek atrasts arī līdzīgs bērnu laukums pretēji otrā krastā, blakus pamestajam kempingam. Ok cool. Piesakās ar Maltas-Tečeres Caurums, tāpat arī KALENDĀRS MANI SAUC.

01:05 Nu labi, braucam! Dodamies uz LUDZU ar 3,5 mīklām kabatā. Katra minūte te no svara.

01:44 Apžilbinot ar lukturiem visus vietējos svētos garus, čiepas, čuvakus un tēlus uz bruģētās ieliņas Ludzā, tiek pacelts KALENDĀRS MANI SAUC. 1/7. (Divi rubaki paiet garām punktam)

02:28 Dodamies Rāznas ezera virzienā, kur krūmos pieripojam pie atzīmētā pamestā kempinga. Perfekti, te arī bērnu laukums. Gaismiņas jau ņirb un mūs pie турники jau sagaida kāda komanda. Hit&Run (2/7) ar mazu ekskursiju gar visiem slēgtajiem namiņiem.

02:35 Apsveram ideju, ka MEKLĒJOT NEMO jau tepat arī būs pie tā kempinga un laipas Rāznas krastā. Laukums ir, ilgtermiņa (bomāru) kempings arī. Hmm, bet neko BK7 veidīgu neredz.
Kādu stundu mēģinām salauzt NEMO, TOLMETU, CŪKMENU, bet kā nedodas rokā, tā nedodas tās zivtiņas. Neiet baig glud, zin.
Nu labi, braucam uz to Mal-Techno? OK, nu labi.

03:50 Tuc, tuc. Notiek vismaz 3 vai 4 komandu uzlidojums Maltečkas dzirnavām. Kāds plosās cauri nātrēm, kāds apsver līst iekšā tuneļa straumē zem ceļa. 10 min laikā tomēr punkts atrodas, kad vismaz 3 komandas rubaki tam pagājuši garām. 3/7.

04:16 Esam atpakaļ pie skaistā Rāznas ezera pār kuru nu jau sāk mirdzēt vūlkāniski sarkans saullēkts. Absolūti pasakains skasts v1. Mašīna tiek pieparkota, lai uzņemtu dažus foto un piepildītu mašīnu ar odiem (paldies, you know who 😄) Tikmēr viena no Rubacienēm izmet ideju, ka varbūt tas NEMO kempings nemaz nav kempings, bet gan long-term-parking a.k.a. kapi. To te gar krastu netrūkst un tajos regulāri sastājas rindā visādi cilvēki, kas nav pieteikušies rindā.
Saliekot viens un divi kopā, īsā laikā atrodam arī ticamu variantu, kur meklēt NEMO. EU, bet kruti! Adrenalīns sakāpj strauji un lidojam līdz asfaltētajam laukumam ezera krastā.

04:45 Esam te vieni. Perfekti. 10 minūšu laikā akmens ar logo tiek uziets (kad tam paiet garām visi 6 rubaki vismaz 1 reizi). Tu saki, ka vienkārši jāpeld iekšā un jāmeklē? Nu jā, laikam. Bet cik tālu? Nezinu. Brilles mums ir, tad jau manīs zem ūdens varbūt kaut ko.
Skrējiens atpakaļ uz mašīnu un īsā laikā tiek uzrautas hidras, brilles un 2 rubaki lec ezerā, bez skaidra mērķa, kur jāpeld.
Kad ūdens jau līdz krūtīm atskan saucieni no krasta, ka: “TAISNI!!! PELDAT TAISNI”
Bet mēs jau peldam taisni, kāpēc viņas mums sak… ĀĀ, JĀ ES REDZU!!! REDZU BOJU!
Tā kā saules gaisma vēl pašvaka, ūdenī mums līdz ir arī zip-lock maisiņos iemesti rokas lukturi, ar kuriem zem ūdens izgaismot lādi (zip-lock maisiņi netur ūdeni, kā izrādās)
Viens no rubakiem ienirst zem ūdens un iestājas klusums. Skalojas tikai viļņi, saule knapi sāk mirdzēt starp mākoņiem. Pēc 10 sekundēm punkts rokā. 4/7. Slimi. Labākais punkts mūsu BK7 pieredzē. Pīļu ikdiena ir diezgan kruta. Peldot krastā manām, ka mūs novēro kāds no citas piebraukušas komandas.

05:40 jau kāpjam augšā Mākoņkalnā, lai meklētu kur atpūšas kurītāji. Stundu nevaram atrast. Bet toties - absolūti pasakains skasts v2. Atbrauc viena komanda, aizbrauc priecīgi. Nu ko? Mēs visu esam iztaigājuši jau divreiz. Augšā un lejā arī jau divreiz, līdz brīdim, kad otrajā piegājienā tiek uziets pareizais soliņš. 5/7 Labs, cepums par noformējumu, arī šim bija uzsēdušies virsū un pārliekušies pāri vismaz 2 rubaki, bet savā negulētajā smadzenē punktu neievēroja. 😄

06:40 noris intensīvs darbs pie ZPD par tēmu “600m garās ielas Ludzā un to vēsture”, un par to, kas varētu būt detektīvs Gailītis (variantu netrūkst).

07:40 iesniedzam ZPD par Ludzas ielu garumiem, saņemam 6 balles, un izceļam CŪKMENA IENAIDNIEKA POSTENI 6/7. Tagad atliek tikai tas nožēlojamais Tolmets. Neviens neesam tā kārtīgi redzējuši Lykuma Draugu Sarkano Tveici, tāpēc tikai ap 09:00 rītā saslēdzās pareizie neironi un atvērts pilnais filmas ieraksts.
Visticamāk nepārbaudīsim visus 600 ezerus tuvākajā apkaimē, tāpēc derētu samazināt meklēšanas loku. Izskan Dziļūts, Stoļerovas ezers un virkne citu ezeru, kas varētu būt piesaistīti filmai. Pēc garas diskusijas, kāds ieminas, ka droši vien “Dziļi, dziļi” nav rakstīts tāpat vien. Aiziet maucam uz RIBALKU.

10:30 Piebraucot pie RIBALKAS ezera ir jūtama sabraukušo rubaku/dārzeņu sautējuma pakāpe. Melnā Bedre mūs instruē, ka esam vēlie viesi šajā ballē, bet iesaka izstaigāt arī pašiem ezera takas, un iepazīties ar tās sniegtajiem brīnumiņiem. Tāpat arī saņemam informāciju, ka NLP jau ir izbraukājuši ezeru krustu šķērsu ar savu motorlaivu, bet bez panākumiem. Pietrūkst tikai grils, blū-tūs tumbiņa un ar ugunskura dūmiem pievilkušos drēbju aromāts. Īstākā Rubaku balle. Visas sastaptās komandas runā par makšķerēm, uzgriežņiem, uzvedās dīvaini, smīn acīs skatoties un sūdzas par odiem. Neliela mēroga sociālais apjukums. Augstu pacēlusies spīd saule un cepina jau tā pārceptās smadzenes. Jūtams bezcerības aromāts gaisā, jo te ir komandas kas jau 7h nespēj salauzt Ribalkas Sonāti.

10:45 Labi, sadalāmies uz pusēm un dodamies flexkursijā. Taka ap ezeru iemīta pamatīgi, un šķiet, ka viss kam var pieskarties ir jau apcilāts, izkustināts un apčamdīts. Paņemam līdzi vienīgo uz koka atrodamo uzgriežņa komplektu aukliņā, bet nav ne jausmas kas ar to būs jādara. Tiek atrasta arī iespaidīga garuma makšķere. Vairkāk kā 2 metrus gara. 😄
Ejot tālāk pa taku, redzam cilvēkus ar tukšu skatienu, kuri sakumpuši sēž krastā un metā iekšā ūdenī uzgriezni aukliņā cerot atrast zeltainos BK cipariņus. Un tādi te ne viens vien.
Hmm, varbūt mīklas atbilde ir uzgriežņa ārejais diametrs, 26 mm? Nē, nesanāk. Nonākam takas galā, kur ir otrais parking/relakss spots, te jau 2 komandas priekšā nīkst un čīkst par odiem.
Kopčatā ieskan ziņas, ka izsūtīta tehniskā komanda, kas apstiprinās vai punkts nav pazudis. Tad nu arī sākam vērot vai kāds neuzvedas netipiski, bet nekā. Sākam lēnām soļot atpakaļ uz savu mašīnas pusi, līdz uzmanību pievērš divas dāmas, kuras stāv uzkalnā un kaut ko pēta telefonos. Hm, nu labi, kā jau visi rubaki. 5 min vēlāk Centrāle ziņo, ka punkts ir un mēs visi esam akli. Ha, lieliski. 😄 Šis tik ātri vēl nebeigsies.

11:25 Ok, labi. Ieslēdzam atpakaļgaitu un pārbaudām vietu, kur manījām abas dāmas telefonos? Nu jau nozudušas. EU, REDZ KUR IR. PUNKTS IR KOKĀ AUGŠĀ. OK, bet ko tālāk?
Kas tā par melno cauruli tur? ES ZINĀJU, KA BŪS JĀMAKŠĶERĒ. Lādes mīkla vaļā.

No muguras jau piezogās Stalkeru pārstāve. Un mums nākas ieslēgt sprinta režīmu atpakaļ uz mašīnu, kur gaida atlikusī komanda, gatavi sākt lidojumu uz lādi.
Sirds dauzās, jo zinām, ka Stalkeri ir noparkojušies ērtākā vietā tuvāk Tolmeta punktam.
Pieskrienot pie mašīnām ir manāma panika apkārt esošo komandu vidū. Melnās bedres pārstāvis ar platām acīm un rāciju rokā gaida un domā, ko teikt pārējiem rācijā. Paralēli fonā grupiņa ar Mamma piespieda skrējējiem ielido pa taku mežā meklēt punktu.

LĀDE.
11:48 Ok, Anša Pīle, kruti. Lidojam Lipušķu virzienā un kartē atliekam būvi, kas apzīmēta kā ‘’Kalte ned.” kā ticamu variantu, kur meklēt. Tur piebraucot secinām, ka vietas, kur noslēpt lādi netrūkst, bet kaut kas nav. Neesam īsti krastā, vai ‘’netālu’’ no Lipušķiem. Ok, variants 2 ir tā garā būda krasta aiz pilsētas, maucam!
Piebraucot krastā redzam priekšā Stalkerus un burvīgu skatu - abas meitenes ar baltu uzpūšamo vienradzi jau ir pusceļā līdz kaut kam peldošam ūdenī.
HIDRAS MUGURĀ, PELDČĪBAS KĀJĀS, AIZIET! AIZIET! Viens no rubakiem uzvelk hidru otradi UN uz ārpusi (fail-fail). Un notiek skrējiens, iekšā Rāznā. Labi, ka paņēmām brilles, jo zem ūdens lasītprasme bez tām pierādās grūta.

Long story short, apsveicam Stalkerus ar FTF!
Palīdzam izvilkt rumu un totēmu no lades, kas izrādās iespaidīgi smagi, lai ar tiem peldētu krastā.

PĒCVĀRDI.
Sagaidījām vairākas nākošās komandas un likām uz pilnu skaļumu Ansis - Pīle, lai motivētu viņus nemeklēt pašā kaltē, bet gan … 😄
Izveidots neliels totalizators par to kura komanda - Mamma Piespieda vai Melnā Bedre pirmie paņems lādi. Abas komandas izvandās pa visu kalti, līdz viens pārstāvis no Mamma Piespieda 20 minūtes stāvot ūdenī līdz ceļiem vēro pīli, kura pēc viņa vārdiem “baigi ilgi jau stāv uz vietas un nekustās!”

Secinām, ka pie TOLMETA mums principā uzspīdēja veiksme. Bijām īstajā vietā, īstajā brīdī - sanāca baigi ērti, iesaku citiem arī pamēģināt. 😄

Paldies par laukumu, iespējams mūsu mīļākais tiktāl. Mīklas spēcīgas, punkti tikpat spēcīgi un to noformējums kā vienmēr augstākā pilotāža.

🔥 🦐🔥 🦐🔥 🦐🔥 🦐

Mums, lūdzu, uz Ludzu, lūdzu! ...ko lūdzu?

Mūsu viena gada sudrabkāzu ruba jau sākumā uzstāda ļoti augstas prasības - sastāva sastāvā ir teju viss original Rūjiena gang (ar visu Volvo senioru priekšgalā) un FTF dikti gribās. Pēdējā brīdī vietas taupīšanas nolūkos no seniora tiek izsviesta makšķere - a priekš kam... - galvenais, lai ir daudz šneki. Teju 11os iegrabināmies naktsmītnē Ludzā, un tie no jums, kas nepacietībā cēla rokas - nē, šoreiz tie nav domes apartamenti, bet gan autentisks latgaļu hotņiks, kur mūs gaida speķis un čajs. Zinām, zinām, nu nav gluži tas, bet vismaz ir kur uzvelt vainu par nedabūto FTF. Varam sākt vakara programmu.

NEMO - ai, hidrotērps un peldlīdzeklis... nezinam īsti, par ko mēs domājām, dodoties uz Latgales jūru, bet par kuģošanu acīmredzami nedomājām. Vismaz viens no packing lista mums ir - labs garastāvoklis. Pamests kempings ķipa ir zināms, tad jau būs īstais.

PĪRĀDZIŅŠ - ai, vēl nezin. Bet 3 pamestas skolas listē ir, vienai no tām jābūt.

TU BŪSI VĒL - fonā mākoņi + BK džekiņš, tātad MākoņKalns! Un Ulmaņklucis arī te. Reku skaisti, svētība mīklai ir dota.

KALENDĀRS MANI SAUC - esam jau tuvu tāda paša nosaukuma grāmatas pirkšanai netā. Tur noteikti jābūt atbildei, jo nekas cits prātā nenāk. Turklāt galvenais varonis taču iemīlējies medmāsā - balta vasaras kleita kā slimnīcas māsiņām - vai tik šī nebūs Rāznas sanatorija? Kā reiz atrodas kalnā, kāpnes ir, tikai īsto leņķi neatrodam.

MELNAIS CAURUMS - o je, nevar saprast, ir kauns šo tik ātri uzminēt vai būtu kauns šo neuzminēt? Katrā ziņā, jāatzīstas vien ir, ka Eirovīzija ir vēl pārāk svaigā atmiņā. Ūdensdzirnavas rokā. 12 punkti Mamma piespieda! Paldies, ejam tālāk.

TOLMETA RIBALKA - Lykuma Draugi ir nemirstoša vērtība. Sekojam detektīvam Gaiļeitim pa pēdām uz Stoļerovas pagastu, bet īsto gala lokāciju nodod internetā atrasts attēls, kas uzreiz iezīmē īsto koku kontūru.

CŪKMENS - te nu tiek ņemts metramērs rokā, mērot visas Ludzas ielas, līdz tiek atrasta īstā. Kā teikt, nebrauksim taču atpakaļ uz Ludzu (droši atsaukties uz šo teikumu stāsta turpinājumā), tāpēc šis jānoloka uzreiz. Un ir! Īstā iela uzmērīta, zemes kadastros iereģistrēta, nu tikai jābrauc inspekcijā. Ar to arī sākam.

Vēl tikai pa ceļam uz izeju jāiestūķē mutē pēdējais speķa gals, čajs pa virsu, klunkš klunkš, labi sakratām, un 1:30 esam tačkās gatavi slānīt.

Pirmā pietura Ludzas cehs - vieni pirmajā stāvā, citi otrajā, o, kaimiņš rubaks "sveiki!", riņķī apkārt, turpu šurpu, reku i. Braucam.

Tālāk dodamies pretī Dziļūta RIBALKAI - vieni pa labi, otri pa kreisi. Labā puse veiksmīgāka ar guvumiem. O, kas par strīķīti. O, vēl viens. O, trešais. A moš jāņem līdzi? Galvenais tikai pēc tam nolikt "līdzīgā vietā". Tālāk jau dodamies ar visu striķi pa labo pusi apkārt, ilgi ilgi, jau pusezers, vēl bišku, pazūd ceļš, atkal parādās, sākas grava, krūmi, pēkšņi pilnīgs purvs, zīme privātīpašums, koks pāri, ejam tālāk. Divas trešdaļas jau, paliek gaišs. Pludmalīte! BK zīmes gan nav, bet šī ir pirmā kārtīgā atpūtas vieta, tāpēc sākam kā ekstrasensi svārstīt striķi pa ezera virsmu. Lohi? Jā. Bet 4 no rīta tas ir labākais variants, kas mums ir. Nu neķeras nekas! Jābrien dziļāk iekšā. Jau līdz pusei esam ūdenī, kad ierodas NLP un pievienojas mums lohošanās izpriecās, tikai bez striķa. Vienā brīdī tomēr arī šai jautrībai pienāk gals, un zvanām otras puses bridējiem, kas tikmēr tādā pašā manierē lohojas oriģinālajā krastā, lai brauc pakaļ. Vēl brīdi palohojamies kopā. Piebrauc arī Melnā Bedre, tāpēc uz brīdi lohojamies neuzkrītošāk, bet esam sevi izsmēluši, tāpēc samulsinām viņus, sparīgi salecot mašīnās un adios.

Meklējot NEMO kempinga krastā, negaidīti uzduramies PĪRĀDZIŅAM! Opā, patīkams pārsteigums, taču pie reizes arī nozīmē, ka "kempings" a vot nemaz nav kempings. Ģeniālā doma ir braukt apkārt visam ezeram, līdz ieraudzīsim "lielo placi" vai boju. Sagatavojamies lielam braucienam, taču trips izvēršas pavisam īss, jo jau pēc līkuma pamanām priekš septiņiem no rīta aizdomīgi lielu pikniku jūras krastā. Stājam nost un ejam čolēt. Cik saprotam, notiek vismaz 3 komandu lielā gaidīšana uz čali ar matraci, lai varētu no viņa izžmiegt skaitļus. Paprasām, vai varēs aizņemties matraci - nevarēs. Nu okei, kas jādara jādara, par savu neapdomību ar ekipējumu ir jāmaksā, izģērbjamies un ejam tāpat, tad jau tipinām, tad peldam. Boja ir klāt, īsākais salmiņš tiek morāli iedalīts, nirējs ir izraudzīts. Buļ buļ, un pēc mirkļa jau skaitlis rokā. Plēšam tālāk.

Diezgan ātri krīt Mākoņkalna punkts, tur gan atkal satiekam Melno Bedri un 2 citas komandas. MELNAIS CAURUMS gan tiek pameklēts mazliet ilgāk, un atliek tikai 5 cilvēkiem paraustīt nepareizo ķēdi, līdz kāds tomēr izceļ īsto. No cauruma ārā un žvikts pa mašīnām.

Mūsu nākamais minējums KALENDĀRAM ir Rāznas sanatorija, taču atbraucot ātri vien top skaidrs, ka konkrēto kāpņu te nav. Sasēžamies turpat uz kopīgo rīta beša apspriedi, taču, kad arī tā neiet no vietas, pārejam individuālajā smadzeņu drillēšanas režīmā pie savām viedierīcēm. Uzvarošie atslēgas vārdi laikam ir "baltas kāpnes Ludzas novadā" (tieši tik neizteiksmīgi), kas aizved mūs pie pašas Dievmātes jau pirmajā galerijas bildē. Mirklis neticības pilna skatiena, bet, jā, tā tiešām ir viņa - viņa, kas visu nakti gaidīja mūs precīzi 157,42 metrus no bāzes mītnes... Vai esam vīlušies? Jā. It īpaši šobrīd, kad esam vistālākajā iespējamā punktā no spēles sākuma. Bet tā kā neizskatās, ka kāds progresētu pie Dziļūta ezera, esam mierā ar šo mazo dītūru.

Iepazīstināsim jūs ar mūsu klasisko "ir 10 no rīta un neesam gulējuši visu nakti" aktivitāti: kad ceļu rehabilitācijas luksoforā iedegas sarkanā gaisma, ir jālec ārā un jāorbitē ap mašīnu līdz a) paliek nelabi, b) iedegas zaļā gaismā. Tādu luksoforu nu Rēzeknes-Ludzas posmā ir gana daudz, tāpēc pagūstam i iztrenkāt miegu, i arīdzan pavilkt uz aktivitāti vēl vienu mašīnu. Viss, pietiks riņķot, esam Ludzā, savācam pirmspēdējo punktu, un tālāk jau braucam pievienoties piknikam pie ezera.

Ballīte griež vaļā ne pa jokam. Šašliks, peldes un laiskās snaudas - kur gan vēl 7niekā tas redzēts! Mēs tam visam jožam garām, jo ir ceļā tapis ģeniāls plāns. Varbūt, ka punkts nav nemaz pie šitā te ezera, bet pie itā tur, kas kartē aiz brikšņiem rēgojas. Purva bridēju brigāde dodas uzbrukumā, un visi jau bravūrīgi, līdz iznāk ezera saimnieks ar suni un pasaka, ka šitā nebūs gan vis, a! Dodamies atpakaļ uz pikniku, bet tikmēr jau visas klačas iet ap testētāju komandu, kas ies punktu baudīt savām acīm. Esam ļoti pārliecināti, ka punktu neatradīs, tāpēc jau teju esam ar kāju uz pedāļa, lai brauktu prom no nezonas un potenciāli tuvāk finiša vietai. Bet tad...

Tālāk viss līdz lādei norisinās kā spraiga sižeta filmā (vārīgākajiem aizspiest ausis)! Pienāk ziņa, ka punkts ir. Kā, ir?? Apjukums galvā un raibs gar acīm. Kur tikko bija čalojošs piknika galds, vairs nav neviena, no malu malām dzirdama sasaukšanās, kāds brauc prom, kāds skrien krūmos. Mēs arī pazūdam biezoknī, kāds seko uz papēžiem, kāds skrien jau atpakaļ. Ziņa: Lādes mīkla ir pašauta vaļā. !!! Tīģergarneles - bāc, žuļiki, tikko tak vēl bija piknikā! Izskrienam atpakaļ pludmalē, Garnelis skrien no pretējās puses, nu skaidrs, punkts ir visu laiku bijis pretējā krastā! Kur kur?? Kāds skrien tālāk, cits paliek bradāt krasta smiltis. Paiet 5 min, paiet 10. Ejam jau no abām pludmalēm pretī viens otram, Melnā Bedre osta katru mūsu soli, satiekamies, samaināmies, pētām krūmus, pētām ūdeni. Un te - kas tas? Simbols kokā! Zibenīgi metam uzgriezni ūdenī, nu te ir jācopē! Bet nav, nav! Ko mēs darām nepareizi?? Un tad tuk tuk pa plecu "eu, večuk panāc šu", kalnā augšā, pāri un taisni. "Kas tur?" "Nu truba bļ*a". Nu mooooins.. Laimīgā kārtā Melnā Bedre atstāja mūs tieši pirms bļembas atrašanas, tāpēc esam vienīgie ar atradumu. Pametam pludmali un attīstām pirmo kosmisko ātrumu uz grants ceļa pretī lādei.

Trešā vieta šobrīd ir pārliecinoša, mīkla pārāk viegla, lai cerētu uz pirmo, iepaliekam 30 min, bet viss vēl ir cerīgi... līdz Volvo seniors ekspresīvi atvadās no riepas, un tur arī paliekam. Uz mirkli stāvam putekļos un skatāmies uz riepu (jebšu tās vairs nav) un domājam, vai šis ir tā, kā tas beidzas.. Nē, ir jāsaņemas, rezerves riepa out, serviss ir ātrs un ar decent izmēra žēlastību, un zirgā esam. Taču ar to arī lāde ir atvērta, tāpēc skrieties vairs nav nedz jēgas, nedz iespēju. Par spīti tam nākamā lādes mīkla kā neseko, tā neseko, tādēļ bronza ir reāla.

Pēc īsas acs uzmešanas nepareizajai kaltei, esam ceļā jau pie īstās, kur mūs sagaida nākamā ballīte ezera krastā. Čempioni un Pirmie-aiz-strīpas noskatās, kā mēs viens pēc otra rindiņā (gluži kā zivs uz vēdera caur to šauro spraugu) pazūdam kaltes caurumā. "Nu vot, duraki" droši vien viņi nodomāja. To pašu pēc kāda laika nodomājam arī mēs, bet pagaidām vēl cilājam dēļus un atrokam ne vienu vien nepatīkamu līķi vai mēslu kaudzi. Tikai ne lādi. Kad pietuvojas Melnā Bedre, kļūstam pavisam izmisuši - tiek ieprovēts gan kaltes jumts, gan blakus esošie krasti. Viss, līdz viens no komandas izlemj doties taisni ezerā no zīmes. Dziļāk, dziļāk, skats ezera ūdeņos pa labi, pa kreisi... "a kāpēc tā pīle tik ilgi tur stāv?"... vēl dziļāk, dziļāk... "nu toč nekust jau 10 minūtes"... ai fuck it, ar visu kreklu ūdenī, tam jābūt tur. Saukt nevar, Melnā Bedre sadzirdēs, pārējie aizņemti krasta ķemmēšanā, šis jāpaņem uz sevi. Niriens Nr. 1 - smags vāks, rokos akmeņos, neko nesataustu, paņemu akmeni, ķeru elpu. Bāc, uz tā tikai BK simbols. Nr. 2 - smags vāks, šķiru akmeņus prom, dibenā nekā, uz lādes vāka lapa, bāc, nav vairs laika, ķeru elpu. 3.. 2.. 1.. Nr. 3 - vāks nežēlīgi smags, kas rakstīts uz lapas??, viss vienā blurā, jāpieliecas vēl tuvāk, vēl tuvāk, aizrijos ar ūdeni, bāc... Nr. 4 - vāks svina smags, pielieku seju pie lapas, nekā, viss velti, tikai migla, faaaak... iznirstu, rīstos. Saucu "NEVAR SALASĪT!!!". Komandas biedri fiksi aizrunā brilles (paldies brāļiem un māsām Tīģergarnelēm par kārtējo labo sirdi!), tās ceļo ar komandas papildspēku nomaiņu. Tikmēr jau Melnā Bedre teju ietērpusies savā līdakas kostīmā, tāpēc šim jābūt pēdējam nolaidienam dzelmē, vairāk laika mums nav. Nr. 5 - vāks ne par kripatu vieglāks, bet.. IR!!! Kampjam gaisu un peldam ar kodu uz mēles gala. Cits komandas beidrs jau līdz pusei iebridis ūdenī, lai pārņemtu stafeti ar koda nodošanu, tas veiksmīgi atceļo līdz krastam un 3. vieta ir nodrošināta. Spriedzes filma beidzot ir noslēgusies.

Lielisks posms, lielisks finišs! Lielākais prieks jau, ka varējām sagādāt lielisku šovu uzvarētājiem, viņi šādu izklaidi bija pelnījuši.


Ko iemācījāmies no mūsu pirmās sezonas:
- nātres vēl joprojām dzeļ arī pēc 5 stundām;
- ja liekas, ka nav, tad visticamāk nav;
- bet dažreiz ir;
- nereti ir tur, kur es jums otvečaju, ka nav;
- mašīna spēj braukt arī bez dažām detaļām
Ar šādu zināšanu bāzi tad esam gatavi savam FTFam jau nākamsezon! Saturās!

Vēl joprojām nespējot darbam izskaidrot, kādēļ 1. datumi jāņem brīvi,
Mamma piespieda

Vispasaules apokalipses un no tās izrietošo apstākļu iespaidā Melnā Bedre FTF izcīņā nav varējusi piedalīties kopš tālās Embūtes laukuma, ir burtiski izslāpusi pēc šīm nakts izpriecām un jau vairākus mēnešus mokās greizsirdībā, noskatoties uz citu laukumu FTFiem.

Šoreiz visas atrunas gan pie malas - pamēģinām divatā (parasti - piecatā) ar nelielu atbalstu attālināti? Ņemot vērā citu komandu rubaku/auto skaitu un to pielietotos resursus, cerības uz FTF gaužām niecīgas, tomēr apkārtni manakarte.lv projekta ietvaros, iespējams, esam izķemmējuši vairāk nekā citi. Aiziet!

Jau plkst. 19:00 trīs rubaki (trešais gatavojas eksāmeniem un līdzi vēlāk nedodas) nobāzējušies Rēzeknē un steidz vēl kopā finišēt pēdējos laukuma izpētes mājasdarbus. Peldēt īsti nekārojas, tomēr nāras tērpu komandas sērferis sazīmējis. Gan jau nevajadzēs, tomēr tiek notrausta putekļu kārtiņa arī no sen aizmirstām zemūdens brillēm. Drosmes nirt īsti nav, tomēr it is what it is. Un galu galā nelielas dāvaniņas, ko ielikt lādē, arī sagatavotas un smalki noformētas, jo… kas gan ar šo ideju varētu noiet greizi???

02:00 - lai arī ne pārāk raiti, tomēr soli pa solim kaut kā piecas no mīklām ir atšifrētas (lol, kā tad). Grūtības sagādā Pīrādziņš un Ribalka. Ir nojausma, ka jāskatās tajā apkaimē, kas pagaidām starp Ludzu un Mākoņiem tāda tukša un apdalīta palikusi, tomēr kopā nekas nelīmējas.

02:15 - Agri (rubaks, kas attālināti pieslēdzies uz mīklu minēšanu), Tu vēl šeit? - (ieilgst klusums) - Agri? - Agri?? - Es te, jā. Paātrinātā tempā skatos Lykuma Draugus! :D - (mega flashback uz Rēzeknes laukumu un šīs pašas filmas skatīšanos).

02:30 - Tom, nāc, paskaties. Dziļūts. Nevarētu būt? Ir šajā pagastā, ir pilnīgā ceļu nekurienē. - (paiet brīdis) - Eu, mīkla taču arī sākas ar “dziļi, dziļi”! - Viens no rubakiem googlē uziet foto no ezera un... waaaaaat?!? Foto identisks mīklas bildei - sakrīt gan koku galotņu līnija, gan ĒNAS EZERĀ!!

PALIKUSI VĒL TIKAI VIENA MĪKLA!

04:00 - un tā pīrādziņam tiek patērēts smieklīgi daudz dārga laika, bet vēl aizvien komandai par to ir 0 clue. Ir atrasts foto ar pamestām atrakcijām no Zosnas muižas. Viens no rubakiem vēl nesen tur ir bijis, bet neko tādu nav redzējis. Varbūt kaut kur krūmos palaida garām? - ai, labi, vairs nevaram atļauties dirnēt siltumā. Metam laukumā un sākam ar Ludzu!

04:30 - tas skats… tas skats Ludzas pilsētā… kur pati pilsēta jau šķiet visai neparasta un ar savām klusajām ieliņām uz tām uzreiz savaldzina. Vietām kāds vientuļš slotas operators jau pucē ielas un nopēta garām traucošos rubakus. Citviet nakti pāršķeļ kāda iztraucēta sargsuņa rejas. Un tad tu uzbrauc pakalnā pie baznīcas un pilsdrupām un esi tur vienlaikus ar neizsakāmi skaistu saullēktu ar tā sarkanīgajām krāsām virs Ludzas ezera. Tik, tik neizsakāmi skaisti!!!

Ja vien… ja vien… nebūtu tāda steiga. Pat komandas fotogrāfs šoreiz neatļaujas tērēt daudz laika mākslinieciskiem foto. :( Abi Ludzas punkti tiek atrasti tik zibenīgi, ka rubaki pat nepagūst kārtīgi prātā apspēlēt ne pārāk gudru ideju par punkta meklēšanu uz kāda no Ludzas pilsdrupu fragmentiem.

Un nu, godātās dāmas un kungi, sākums trillerim Ribalkā.

Melnā Bedre piebrauc pie ezera. Pirmais skats - krastā max chillā atpūšas Mamma piespieda. Sēž pie galdiņa, vēl kāds no rubakiem tā kā bradā pa ūdeni vai peldas, īsti nevar uzreiz saprast. OK, rubaki tā kā pazīstami, viņiem patīk seek discomfort un tā, nu moš tiešām peldas. Nav gan īsti saprotama doma, ka viņi šādā naktī varētu nesteigties tālāk, bet kas mums par daļu. :) Savā starpā vēl apmaināmies ar ķircinošām frāzēm, kāds kaut ko nejauši vēl izmet par pavadītām 4h šeit, bet šajā naktī nekam nevar ticēt un mēs arī neticam!

Esam divi, tā ka sadalāmies un ejam katrs pa savu taciņu pretējās ezera pusēs. Labajā pusē pēkšņi atduros pret kaut kādu zaros iekārtu striķīti ar uzgriezni galā. Kas tas? Neko, nepievēršu daudz uzmanību un eju tālāk. Otrs striķītis. Āā, tās kādas jauna formāta norādes, kam sekot? OK, turpinu tālāk.

Te pēkšņi aiz muguras atskan soļi un gandrīz klāt piejož meitene no MP. Viņai rokā divi no striķīšiem, kurus žigli izkar atpakaļ zaros. Emm, ko? Tie striķīši ir jāsavāc? Viens? Vairāki? Kaut kur tālāk jānes? Meitene, nevainīgi izmetot frāzi “Pat neapskatīsies?”, aizskrien prom.

Stāvu un blisinu acis. Mīklā it kā bija minēti jāņtārpiņi, kas jāapskata un jāatliek atpakaļ. Lēnām tomēr pietuvojos un to vēlreiz nopētu. Pilnīgi nekā. Atstāt? Ņemt līdzi? Otrs rubaks pa rāciju ziņo, ka visa MP komanda fiksi salēkuši mašīnās un aizbraukuši prom.

Kas. te. notiek. Vai šeit kāds cits formāts, kurā jāsagaida nākamā komanda, kas ierodas, un “jānodod stafete tālāk”? Tāpēc nesteidzāties? Izvēršas diskusija - Tā meitene laikam skrēja apkārt visam ezeram pēc kaut kā, pārējie vienkārši viņu gaidīja un tad kopā devās prom. - Nē, tā nevar būt, tā meitene arī sēdēja turpat ar visiem, kad piebraucām. - Nē, viņa tur nebija. Visticamāk skrēja apkārt no tās otras apmetnes. Iešu līdz tai. - Nē, viņa pie auto bija gan, es viņu pazīstu un 100% tur redzēju! - (Otrs rubaks īsti netop pārliecināts.)

Kamēr viens rubaks turpina iet gar krastu līdz nākamajai apmetnei, otrs kādu brīdi dirn uz vietas un nevar izlemt, ko pie velna iesākt tālāk, līdz beidzot vienkārši atgriežas sākumpunktā pie auto. Tur nupat ieradusies vēl kāda komanda vai pat divas, bet, kā izrādās, ne pirmo reizi. Esot šeit jau pavadījuši daudzas stundas. Skats vēl neparastāks - sameistarojuši koka makšķeres, kur iekāruši dīvainās uz takas atrastās aukliņas, un tagad bradā pa ūdeni un kaut ko copē. Bet ko tieši? Who knows. Gumijnieki/krokši mums kājās un līdzīgi izdarāmies arī mēs. Ko meklējam? Nezinām. Kur meklējam? Visur turpat, kur viņi. Kāpēc? Kāda starpība, apklusti un copē!

Pavadām šeit vēl vairāk laika, atkārtoti un cītīgāk izbrienot takas apbus ezeram līdzi pat otrai apmetnei, bet bez jebkāda rezultāta un izpratnes par to, kas tad šeit īsti ir jāiesāk. Nolemjam pamest šo punktu un izbraukt pārējos, jo, kā noprotam, citas komandas varētu būt mums jau stipri priekšā.

Nemo. Tēmējam uz Rāznas pērli. Stāvlaukums, kempings un tā. Paliek gaišs, tomēr doma par peldi nesajūsmina pat ar visu hidrotērpu. Rubaks, kuram plānots peldēt, nemaz tik labi nepeld un droši arī nejūtas. Pie Ribalkas dzirdētas baumas par punktu pat 100 m attālumā. Shiiiiiiit.

Pa ceļam negaidīti pamanām vēl kādu stāvlaukumu, kas, lai arī īstais nešķiet, tomēr liek uz brīdi piebremzēt, jo pie tā gar krastu klejo sveša komanda. - Labdien! Kas jūs par komandu? - Stalkeri. - Skaidrs. Mēs Melnā Bedre. - Mēs zinām. Mēs esam stalkeri. Haha.

Pēc ļoti īsas izpētes nospriežam, ka te (īstajā vietā!) nekā nebūs, tāpēc dodamies uz mūsu sazīmēto vietu. Bet, ak vai - kā izrādās, Rāznas pērle totāli nebūs īstā vieta. Pavīd doma, ka varbūt tomēr jāspraucas gar žogu un caur krūmiem līdz krastam, bet pēc brīža tā par laimi tiek atmesta.

Labi. Dodamies pārbaudīt pīrādziņu Zosnā, par ko jūtamies vēl mazāk pārliecināti. Un pārāk liels jau nav mūsu pārsteigums, kad saprotam, ka bildē redzētās atrakcijas dabā vairs neeksistē.

Paliek ļoti skumji.

Vismaz Melnais caurums tiek sazīmēts rokās ātri vien un no jauna iedveš kaut nedaudz optimisma. Mākoņkalnā savukārt elpu pazaudējam ātrāk par pīpmaņiem, introvertam piemērotāko vietu nespējam izprast un rezultātā kāpnes augšā un lejā nostaigājam vairākkārt. Diena vēla un liels ir rubaku sagurums. Šajā brīdī sastopam draugus no Pīlādžu komandas un turpmākajās gaitās ik pa brīdim satiekamies vai apmaināmies ar kādiem sīkiem mājieniem.

Pēc Mākoņkalna punkta atrašanas dodamies uz īsto Nemo vietu. Tiek lemts, ka uz punktu tomēr peldēs otrs rubaks, kurš par šādu izpriecu jūtas drošāks. Pīlādzīši, kuriem atlikusi Ribalka, pret hintiem par to gatavi atvieglot mūsu ciešanas Nemo punktā, tomēr Melnās Bedres rubaks kārdinājumam neļaujas un punktu ūdenī sazīmē pats. 5/7

Miscommunication rezultātā uzzinām nevis hintu bērnu laukumam, bet uzreiz skaitli. Nē, tas nav forši, punkts jāatrod dabā, lai tur vai kas. Šajā brīdī attālināti pieslēdzas komandas papildspēki no Olaines un no Gruzijas. Necerēti, bet ar svaigiem spēkiem mums veicas un sazīmējam to turpat netālu.

6/7! Eu, FTF vēl ir iespējams, laižam atpakaļ zvejā! Ir ~09:00, un esam droši, ka tur noteikti jau briest vaļā ballīte.

Pārsteigums mūs piemeklē, kad pie ezera redzam tikai vienu mašīnu. Kāda mašīna, šķiet, ir arī otrā ezera pusē. Bet kur, pie velna, ir visi pārējie? Nav zināms. Zināms ir vien tas, ka kāda no komandām visu ezera piekrasti paguvusi pārmeklēt pat ar laivu un vispār šeit ir jau gandrīz visu nakti.

Atkal un atkal cītīgi pārmeklējam abas taciņas, tomēr uzmanība galvenokārt tiek pievērsta krastam un dažādām bebru alām gar taku, visur iebāžot arī to sasodīto jāņtārpiņu. Protams, jāņtārpiņi jau sen ir izklīduši starp komandām un daļa visticamāk par tādu eksistenci nemaz nenojauš. Jautājums, vai tie ir optional un vai bez tiem var iztikt? KAS PIE VELNA VISPĀR IR JĀMEKLĒ???

Stāvvietā ierodas aizvien vairāk komandu. Max chill, apkārt vairs klīst vien retais, daļa pat vienkārši mašīnās guļ. Centrāle ziņo par plkst. 12:00. Komandas diskutē par to, kas tajā brīdī notiks un vai varbūt punkta nemaz nav un tajā brīdī vienkārši ieradīsies Mārtiņš ar šašliku un meitenēm un sāksies 7nieks komandu sezonas noslēguma ballīte.

Tomēr viens no Melnās Bedres rubakiem nespēj nosēdēt un atkal dodas gar ezera nepareizo krastu. Līdzi nāk arī vairāki Mamma piespieda rubaki. Visi tādi viltīgi un mānīgi viens pret otru, nevar saprast, kuram ticēt.

Paiet kāds laiks, un pēkšņi Melnās Bedres attālinātie spēki informē, ka lādes mīkla esot vaļā!

Tieši šis brīdis šķitis neparasti aizraujošs jau daudzu laukumu gaitā, kur vispirms stundām ilgi vajā neveiksme, bet tad pēkšņi īsā brīdī notikumu attīstībai slūžas vaļā, notiek jauni pavērsieni, no visām pusēm pienāk jaunas informācijas druskas, visas komandas kaut kur steidzas, chaos ensues un adrenalīns pārņem no jauna. Likmes ir augstas!

Rubaki no Mamma piespieda ar klausuli rokā arī metas uz stāvvietas pusi, tā it kā zinātu, kur jādodas. Melnās Bedres rubaks, gudrāks nekļuvis, metas pakaļ. Apkārt baumo, ka punktu atradēji atnākuši no otra krasta. Pirms mirkļa no turienes dzirdēts arī kāds šķietams prieka izsauciens. Kāds pat sarēķina, cik minūtēs no punkta viņi atgriezās pie auto, un aptuveni (bet nepareizi) nosaka punkta lokāciju. Vēl pēc kāda brīža izrādās, ka Mamma piespieda tomēr nezina, kur jādodas, un sāk sekot Melnās Bedres rubakam instead, domājot, ka tas gan zina. Ha, kā tad!

Un tā nu paiet vēl vismaz pusstunda vai stunda, kurā punkts atrasts netiek. Pārāk vēlu Melnā Bedre saprot, ka Mamma piespieda lādes mīklu atvēruši jau pirms pusstundas, bet kas vismaz nozīmē, ka tagad gan zinām kaut ļoti aptuvenu vietu. Šeit pievienojas arī Pīlādzīši un punkts ar ļoti lielām grūtībām tiek BEIDZOT atrasts.

Kamēr esam ceļā uz Rāznas ezeru un zonu, tikmēr attālinātie papildspēki jau noteikuši lādes atrašanās vietu. Tomēr ir pārāk vēls un rubakiem nepielec, kāpēc Tīģergarneļu komanda pēc lādes atrašanas turpina chillot ezera krastā. Tiek izmests [nu jau] nesmieklīgs joks, ka laikam viņi lādi paslēpuši auto bagāžniekā, jo pēc kaltes pārmeklēšanas kopā ar Mamma piespieda lāde netiek uzieta. Arī tad, kad vairāki Mamma piespieda rubaki jau brien ezerā, arī tad Melnajai Bedrei vēl nepielec.

Varētu ziņot par laimīgām beigām. Bet nē! Visbeidzot sasniedzot LĀDI un vairākkārt ienirstot līdz parolei, Melnās Bedres rubakam to nekādi neizdodas salasīt arī no dažu cm attāluma. Krastā palikušais rubaks vēro ūdenī notiekošo un spītīgi ignorē Stalkerus (?), kas aiz muguras draudzīgi pasmejas un piedāvā savu piepūšamo vienradzi.

Starp smiekliem un jokiem pēkšņi no ūdens atskan palīgā saucieni! Klau, bet neizskatās arī, ka rubakam ir kādas problēmas! Pēc brīža tiek saklausīti viņa vārdi - notrūkusi pīle un vajadzīga palīdzība to piestiprināt atpakaļ. OMG, nopietni? :D :D Krastā panesas vaļā jautrība. Ne mazāku jautrību sagādā arī skats, kad rubaks nelaimīgs un saguris brien ārā no ezera un velk to pīli sev līdzi. :D

Paldies jau vēlreiz, @Baltais Kalns, tas bija izcili skaisti un neaizmirstami!

Izvērtējot vēlreiz pārējo komandu sagatavotību un resursus, secinājums viens - spēles popularitāte ir mainījusies un divatā uz FTF var cerēt vien tādos laukumos kā šis, kurā visi pie kaut kā smagi iesprūst. Citādi - bez variantiem.

Tagad ķersim iztrūkstošās miega stundas un jau pilnākā komandas sastāvā noslēgsim sezonu ar Ventspili, kuru šoreiz esam atstājuši kā pēdējo.

Melnā Bedre out.

Tiek dots akcepts no 1. datuma rubaku jubilāres doties FTF nakts medībās un var sākt morāli gatavoties Rāznas flekskursijai. Nāras tērps tiek aizlienēts un ūdens ne-izturīgas ūdens brilles sagādātas. “Kad gliemeži skrien” un “Erudītās piepes” apvienotās komandas 4 biedri Rāznas rubu sāk Maltas konspiratīvajā dzīvoklī un divi attālināti no Rīgas. Īsi pirms 12tiem tiek iedarbināts Zoom un sākas sekunžu atskaite.
Pirmais iespaids - nav galīga truba, tādēļ dzimšanas dienas ballīte ir jāatceļ un ķeramies pie mīklu risināšanas.
Viens no pirmajiem krīt Nemo - apstāšanās plaču pie ezera ar kapiem/ilgtermiņa kempingiem par laimi nav daudz, tā ka skaisti smilšainais stāvlaukums tiek atzīmēts kartē - 1/7
`Es biju te` mīkla sadusmo vienu no gliemežiem - `tajā bildē taču neko neredz, tikai mākoņus` - kad tas ir pateikts skaļi, tad atnāk apgaismība un kartē tiek atlikts Mākoņkalns.
Cūkmens liek paspīdzināt smadzenes, bet kad Piļsāta pi upis ar` atkosta un Viļaka atmesta, tad Ludzas īstā šķērsiela atrodas ātri un kartē jau 3/7.
Kalendāra mīklai nesekmīgi tiek šķetinātas būvnieka Kalnozola gaitas un Oskari Rāznas pusē, kad viens no gliemežiem skaļi nodomā - `tām noteikti ir jābūt trepēm uz kādu baznīcu`. Un pēc īsa brīža viena no piepēm čatā jau iepostē meklētās kāpnes Ludzā 4/7.
Pīrādziņš galīgi nav mīksts un pa īstam rokā negrib doties. Viena no Piepēm sazīmē kartē Peirāgu ciemu. Eu, nu šitam jābūt īstajam, nu nevar nebūt, es tak zinu šitos fonētikas trikus no cetrālas puses, Jamaika un Jamaiķi, Stārķi un Kārķi, Pīrāgi - Peirāgi (esam galu galā Latgalē, ja!) mēs jau visu šito jau prohoģiļi. Turpat blakus Puša, tur tak nesen kā skolu aizklapēja, noteikti, ka sporta laukums. Piepe ir diezgan lepna par savu veikumu, bet pārējie komadas biedri neslēpj skepsi. Tiek atliktas vairākas potenciālās vietas. Nu ir gandrīz 5/7.
Melno caurumu mīklā Piepes ātri sazīmē ar Maltas Eirovīziju un tad nu aktīvi tiek skenēta Maltas apkārtne, Viens no gliemežiem vairākkārt mēģina piedāvāt Maltas Pienotavu (nu, nevar būt ka tur nebūs kāds punkts). Tad skaļi tiek spriedelēts par sakarību starp Maltu un Tečeri un rubaki vienbalsīgi nosaka ‘’Maltečka’’ - 6/7.
Ribalka rokā nedodas. Izdzirdot inspektora Gaiļeiša vārdu, viena no Piepēm iesaucas - ite že Stoļerovas poļeceja! Kurš tad nezina nelegālās maizes ceptuves sāgu, jo īpaši, ja viens no ierunātājiem ir radagabals. Pārējā komanda to noskatās vēl n-tās reizes, bet tas ne tikai nepalīdz, bet pat apgrūtina vietas identificēšanu, jo areāls ir pārāk plašs -Gaiļets ir no Stoļerovas, bet taču aizbrauc uz Ļendžiem, ķert Rekeļu, nu, tad jau arī Ļendžos viņam draugi, ar kuriem pie ezera pasēdēt? Faak, tur tak triljons ezeru abos miestos. Un, protams, arī fonētiskā līdzība nepalīdz, jo pie Kučeriem ir Gailīšu ezers.
1:35 tiek nolemts netērēt vairāk laika un laist uz Ludzu - tālāko punktu. Ceļā 50 min + ceļu remonts ehh nu neko. Bet centrāle jau solīja ftf 11 stundās, tā ka nebēdājam.
Kalendārs - piebraucam, izlec pirmie divi rubaki sāk skenēt jaunavu, vietējos milzu zirnekļus un apkārtni. Var redzēt, ka neesam pirmie. 5 min un punkts ir rokā.
Cūkmens - priekšā gaismas, konkurentu auto veic aizdomīgu manevru, bet nepakļaujamies provokācijām un ejam uz iepriekš noskatītajām ēkām, neskatoties uz to, ka kaut kur netālu suņa sargs galīgi nav priecīgs par nakts aktivitātēm. Pie latvāņiem punkta nav, bet ziloņu takas norāda, ka šis daudziem bija pirmais galapunkts. Nākamajā ēkā punkts jau ir rokā un laižam uz Stoļerovu.
Zverincu ezers - piebraucamais ceļš rubaku gaumē, ezera krastā metāla laiva (tolmets) - viss atbilst. Izskatās ka neviens vēl te nav bijis - super, būsim pirmie. Gar ezeru taku nav, bet, nu, taka jau var būt tāds nosacīts veidojums. Pabrienam uz vienu un otru pusi, pabarojam odus, pariņķojam uz vietas, bet, kad jāņtārpiņus arī nemana, tad sāk zust pārliecība. Arī sakritību ar bildi no mīklas nevar atrast, tā ka bēdu mākti secinām, ka punkts nav īstais. Drošības pēc piebraucam pie Stoļerovas ezera, bet tur no ezera tikai nosaukums palicis – kaut kāds krokodilu un begemotu dūksnājs no National Geographic filmām, fck. Paliek Gailīšu ezers, bet tas gandrīz 2stundu brauciena attālumā. Iekšējā sajūta saka, ka punktam jābūt Stoļerovā, bet kā mēs secinājām Viļakas laukumā, ap plkst 4 ir kaut kāds apziņas lūzumpunkts, kad loģika nevirknējas. Nolemjam uzlabot noskaņojumu un laist pēc Nēmo, tas nav tālu un 100% būs.
Gliemežu straujo lidojumu negaidīti pārtrauc stirna, kurai tieši tobrīd ievajadzējās šķērsot ceļu, apmetusi slaidu salto tā pazūd pļavā. 1/0 stirnas labā. Zvans 110, skočs (diemžēl nebija makgaiverene kā 7.elementam, tikai caurspīdīgais) + metāla drāts un nepaiet ne 20 min un varam turpināt ceļu.
Nemo - vieta ideāla, nometam mašīnas stāvlaukumā un ejam pie ezera - tur piknika mājiņas, liela laipa - skenējam visus objektus, bet nekas neliecina par boju ūdenī vai zīmi ezera krastā. Morāle ir vēl vairāk sagrauta un kāds no gliemežiem secina, ka vispār skatam nepaveras Rāznas ezera plašumi, bet kaut kāds sīks ezera piedēklis, kas tikai lielākajā pālī atgādinātu Latgales jūru. Soļojot atpakaļ uz mašīnām, tiek atrasts vēl viens stāvlaukums ar visu ilgtermiņa kūrortu blakus.
Nemo dublis Nr2, vieta īstā, pāris komandas jau smeļ smiltis kurpēs un mēģina ar 5. maņu saprast kur tā fck boja. Noejam 2x gar krastu, zīmi neatrodam, bet acīgie gliemeži pamana jūrā melnu piduku. Tā kā labākas idejas nav, tad gliemezis lec (vai drīzāk ieslīd) iekšā hidrā un gatavojas šturmēt jūru. Lieki teikt, ka hidras nepieciešamība no konkrētā gliemeža tika ļoti apšaubīta, jo nu nebūs jau centrāle tik nežēlīgi, ka tajā ūdenī ilgāk par 5 sekundēm jāatrodas. Pa to laiku jau var dzirdēt, ka blakus tiek pumpēta laiva un skatītāju stāvkrastā arī saradies ka biezs. Ar kājām veicamais attālums izrādās diezgan garš, bet laiks tiek izmantots lietderīgi un pa ceļam tiek labotas brilles, jo vienā pusē ir noplīsusi gumija. Remonta rezultātā noplīst arī otra puse, tā ka nākas brilles turēt ar roku un zem ūdens tēlot nāru-vienroci. Ūdens ir patīkami atsvaidzinošs, lai gan nevarētu teikt, ka 5 min brienot pa 10grādu silto ūdeni būtu pārāk sakarsis. Paverot vāku ūdens saduļķojas un nākas patīrīt smiltis nost no cipariem. Ar otro piegājienu Cipars ir rokā. Lai nebojātu citiem prieku, Gliemezis rūpīgi nolaiž kastes vāku, kas pēc pirmā piegājiena bija palicis vaļā un ciparu tad var redzēt pat nenolaižoties. Atpakaļ ceļā tiek novēlēta veiksme laivotājam, kuram laikam izdodas pacelt kastes vāku ar airi. Nu baigā gan škrobe, ka laivotājiem tik viegls loms...No ūdens puses arī zīmīte krastā tiek pamanīta - skaidrs - tā vairāk domāta kā bāka, lai pēc garā brauciena zina kur jāatgriežas krastā. 3/7, morāle atkal augšā.
Pīrādziņš - tiek izstaigāts Pušas sporta laukums un Peirāgu agrotehniskais komplekss, bet vajadzīgās konstrukcijas rokā nedodas. Morāle atkal lejā. Tiek nolemts apmeklēt Mākoņkalnu un melno caurumu un pa ceļam turpināt meklēt pīrādziņu.
Mākoņkalns - smēķētājs noteikti nemaz nekāptu un paliktu kalna pakājē...tiek apskatīts piknika komplekts kalna pakājē ar visu citas komandas rubaku uz tā. Lab` varbūt smēķētājs uzkāptu līdz pusei...raitā riksī daļa komandas atrod vajadzīgo beņķi, patēlo aizdusas mocītu smēķētāju un laižam pa trepēm lejā. Lai jauktu pēdas atpakaļ ceļā rūpīgi pētām visus trepju pakāpienus, nu, principā tēlojam prātā atpalikušus tūristus.4/7
Melnais caurums - hit and run 5/7, Bet, nu, caurums episks, būs jāatgriežas citā reizē.
Pa vidam tiek lauzta galva par Tolmetu...variantu pārāk daudz… Likuma sargi tiek skatīts vēl un vēl...video tiek pieminētas vairākas vietas šajā apkārtnē, arī Adamovas salu ezers, lai arī kartē izskatās dikti civilizēts, tomēr punkts tiek atzīmēts...
Pīrādzīņš 2, morālo moku rezultātā internetā tiek atrasta džudo nometne ar vajadzīgajām atrakcijām - wtf - mīklas nosaukumā un tekstā nav nekādas norādes... Aizbraucam uz vietas - vietai vizuālā sakritība ir, sākam skenēt metāla konstrukcijas, ēkas un katru logu, pa kuru varētu mest ar mīklā minēto akmentiņu. Kad 10 apļi jau izieti un vietējie makšķernieki jau tramīgi skatās uz rubakiem, kas spieto pa apkārtni jau kādu stundu, tiek apskatīts pēdējais spots - būdiņa, kurā tas pīrādziņš varētu nākt ārā - vietējā toča...nav! Kad ir izskatīti visi ūdens skalojamie bačoki un iebāzts pirksts katrā trubas galā, secinām, ka ir truba un jāmet miers. Laikam ir rīta prāta aptumsums, jo neredzam to, kas jāredz. Par laimi, blakus esošie makšķernieki policiju vēl nav izsaukuši, jo vispār tā laikam skaitās privātā teritorija. Morāle atkal sagrauta.
Kā pēdējais variants ir pabraukt uz nākamo apbūves teritoriju, jo arī tur kartē izskatās pēc bijušās nometnes teritorijas - jā, konstrukcijas ir, bet žogs apkārt, un šī izskatās nopietnāk pieskatīta nekā iepriekšējā teritorija. Pilnīgās bēdās nolemjam iegriezties arī nākamajā ceļā - nu, vēl sliktāk jau nebūs - izmisuma gadījumā sāksim aptaujāt vietējos, neesam vairs tik aizdomīgi, jo nakts ir garām un vietējie jau sāk rīta copes un darbus. Iebraucam pēdējā iebraucamajā ceļā un te mums pilnīgi negaidīti paveras skatam vēl viens laukumiņš, nopietni? 3 vienādas konstrukcijas un mēs stundu esam pavadījuši pie nepareizajām? Viens divi tiek atrasta centrifūga un mums ir 6/7.

Ir ap plkst. 9-10 un aktīvi sekojam vai kāds vēl nav atrāvis lādes mīklu un ar ļaunu prieku secinām, ka arī citām komandām rubas agonija rit pilnā sparā. Tas dod mazu cerību stariņu pirmajiem tikt pie Ribalkas ezera - a, ja nu viņi visi ir pie nepareizā ezera? Tiek apbraukāti vēl pāris ezeri un internetā atrasts ĪSTĀ vieta - Černostes ezers, kur iemests (Hvz kā viņiem tas izdevies) metāla konteiners, kas klusībā rūsē un priecē atpūtniekus. Nu, ir jābūt, come on, nu, metāla koņķis ezerā, nu parādi man lielāku tolmetu! Faaak, vai tā var būt, vai varam būt pirmie pie lādes mīklas? Pielidojam pie ezera, redzam koņķiku ezerā, apkārt citu komandu nav - skaidrs, kāpēc viņi to Ribalkas punktu nevar atrast, viņi nav atraduši ĪSTO tolmeta ezeru! Piepe rauj nost ūzas un metas ezerā, par laimi nav pārāk dziļš un konteineram var apiet apkārt, nesaslapinot pi***. Tiek apiets apkārt divas reizes, pat uzlīsts augšā. Nu, nav! Visas darbības monitorē vietējā sabiedrisko ugunskuru rušinātāja. Smaga bija vilšanās, kad tika saprasts, ka ezers nav īstais. Kad tika atsākts ceļš uz Stoļerovu, lai skenētu tur palikušos ezerus, lādes mīkla krīt... Piepe joprojām uzskata, ka šis bija Patiesais Tolmeta vārda cienīgais ezers.
Pēdējā punkta atrašana jau notika autopilotā un izmantojot visus pieejamos hintus. Punktā vēl satiekam pēdējās mohikāņu komandas - Avokado un 7.elements.

Pie lādes vietas ir īsts rubaku tusiņš. Ar 7.elementu salīdzinām stirnu radītos bojājumus...
Krastā gaidām savu kārtu, kamēr 2 laivas un vairāki ūdenslīdēji cīnās ar nemirstīgo un nepaklausīgo pīli. Pēc ilgākiem pūliņiem, kad pīle ir atteikusies pievienoties betona klucim, tā atkal tiek nogādāta krastā. Izceļojusies pa vairākiem saimniekiem, tā nonāk mūsu gādīgajās rokās nemaz nenojaušot, ka jau drīz beigs savu dzīvi plastmasas maisā un tiks apglabāta turpat krastā.
Slapjo hidru negribas vairs vilkt virsū, tādēļ jālec pakaļ lādei apenēs.
Tā kā pīles-bojas vairs nav, tad paplunčājamies aptuvenajā lādes vietā, bet redzamība no augšas ir pavisam bēdīga - skatoties no augšas ūdens viļņos labākajā gadījumā var redzēt tikai savu roku, par kājām vai ezera gultni nemaz nerunājot. Tā nu pēc 10 min peldes secinām, ka sava deva hipotermijas ir saņemta, jābeidz tēlot zivs un jābrien krastā piebeigt to pīli.
Pīlei tiek atrastas pagaidu mājas 20cm zem zemes un Centrāle saņem norādi, kur meklēt kapiņu ar svarīgo laukuma elementu - 50 soļi uz ZA no BK zīmes.

Ilgākā ruba ever ir pievārēta, 15min powernap un esam gatavi 3h ilgajam mājupceļam. Adrenalīna deva milzīga, gribējās, protams, labāku rezultātu, bet nu piedzīvojums/ izdzīvojums bija neaizmirstams. Paldies centrālei par skarbi episko piedzīvojumu!

Pirms laukuma sākuma vel runājam, ka gan jau būs Flexkursija (ja jau 11 stundas paredz Centrāle) un cerams, ka nebūs tāda mīkla kā Dpilī ar A burtu.

Ir 0:40 un mums ir visu mīklu lokācijas, kas gan slikts var notikt vai ne?

Lokācijas krīt vienas pēc otras, nedaudz aizķeramies gan Ludzā (vai ziniet ka otrā pusei ielai ir dziļumā pie ezera ir elegantas senas un pieejamas attīrīšanas iekārtas (cūkmena ienaidnieks), kuru ēkā arī var ierāpties? Tad aizskrienam uz īsto ēku un spietojam ap bildes vietu un nekādi netiekam pie cipara. Uzkāpjam pat kaut kā 2.stāvā, lieki teikt, ka cipars ir vietā, kur tam tieši gājām garām ieejot ēkā. Mākoņkalnā atrodam ar otro kāpienu, Maltečka krīt ātri un Pīrādziņš vispār hit and run. Nemo nedaudz pameklējam marķieri krastā, bet ari tas krīt ātri.

Nu un tad pienāk Ribalka. Ir vēl tumšs, izlecam no auto LVM atpūtas vietā, ievērtējam taku pa kreisi – nē, pārāk slapji. Otra daļa jau ziņo, ka labajā pusē uz takas kaut kas ir. Jā, uz takas karājas aukla un uzgrieznis. Laikam jau tas ir tas jāņtārpiņš ko jāapskata, taču jāatstāj gan kur atradi.
Nu neko, brienam tālāk, taka beidzas, taču iebrienam jaunu taku. Tiekam apkārt ezeram un pamanām pašvaldības atpūtas vietā citu komandu, kura aizdomīgi mētā auklu ar uzgriezni ezerā. Te mēs uzzinām, ka tādas auklas ir bijušas vismaz kādas 3. Lieki teikt, ka atlikusī nu ir ezera otrā pusē. Tas gan nav šķērslis – velkam drēbes nost un gan jau ar rokām kaut ko tumsā ezerā sataustīsim, jo nu jābūt taču – relaksēta vietiņa, tieši makšķerēšanas spots, pat spainis nolikts.

Pēc kāda laika izlemjam, ka nav ko – jāiet pakaļ vien tai auklai un varbūt vel kāda relaksēta vietiņa ir. Ejam gar ezeru, uzejam tādu pamestu atpūtas vietu, taču tur ir matracis (!), tas taču arī der kā relaksējoša vieta. Nokļūstam līdz auto un tālāk seko kādas 6..7 stundas bradāšana ar uzgriezni pa ūdeni, papildspēku izsaukšana ar laivu un eholoti. Ar to apbraukājam ezera pludmales, paralēli velkot gar laivu mūsu uzgriezni auklā un cenšoties ezera ūdenī pamanīt to piena kannu pie kuras būs pielikts magnēts.
Tad nāk prātā jaunas idejas – jūs domājat, ka tā ir sakritība, ka uzgrieznim ir tik pat stūri kā lapenei reklamētājā atpūtas vietā? Ne jau velti teikts – apskatīt un nolikt, tātad nav jāņem līdzi.
Un domājat ir sakritība, ka virs ezera ZR ir purvs, kurš dažās kartēs izskatās pēc uzgriežņa, un tas, ka netālu ir pamestas mājas “Klusais stūrītis” (relaksējošs klusums)? Vel gaismā atklājas, ka pie takas ir sarūsējis krēsls – tas arī labi derētu atpūtai.

Dažas komandas jau padodas, bet sākam pārbaudīt arī pludmales smiltis, tad vel rodas idejas par bultskrūvēm ēkām, kurām labi derētu uzgrieznis. Mājas bāze vel iesaka pārbaudīt vai stāvlaukums neizskatās pēc uzgriežņa -> varbūt tā vidū kaut kas ir..

Pienāk tehniskās palīdzības brīdis un kā vēlāk izrādās tajā brīdī neesam bijuši tur kur jābūt. Drīz vien krīt Lādes mīkla un saprotam, ka nu jau steigas īsti vairs nav. Ņemam hintu – vai ziniet, ka pa kreisi no LVM atpūtas vietas uz takas ezera R krastā uz koka ir liels dzeltens marķējums, tam blakus ir tā nelegālā atpūtas vieta ar matraci un daudziem bebru caurumiem ūdenī? Ja jau teikts, ka vajadzīga mentālā un fiziskā drosme, tad tik jābāž un jāmeklē tur. Labi, mums nav līdzi uzgrieznis ar auklu, bet ir taču koki un rokas :D

Atveram Lādes mīklu un lidojam. Tik labi lidojam, ka noķeram pamatīgu metāla skavu riepā. Pitstops ar riepu maiņu un esam klāt tieši uz brīdi, kad svinīgi no ūdens iznes pīli. Tā kā neesam īpaši peldētāji, pumpējam vien laivu un pieklājīgi uzticam pīles glābšanu 7elementam, kas sevi reklamē kā nesliktus peldētājus 😊

Paldies par laukumu un tiekamies sezonas 1. posmā septembri vai kādā 7nieka Kausa izcīņā

Pienākusi ilgi gaidītā rubas diena. Braucam uz Rēzekni, kur esam nolēmuši nobāzēties un esam apņēmības pilni. Nekas mūs neapturē… BUM. BĻ*. STULBĀ STIRNA! Kāpjam ārā no auto un gluži kā ceļot telefonu no zemes, kad tas piezemējies uz stikliņa, gaidām to patiesības mirkli, kad ieraudzīsim, cik traki būs. FUCK! Lukturis karājas kā kule. Bufera un spārna daļiņas izkaisītas pa ceļu tā it kā te būtu gājis garām Ansītis ar Grietiņu. Ko darām? Pulkstenis ir 22:30, mums nav pat savilcēji un esam kaut kur pirms Stirnienes. Talkā nāk makgaiverene un veiksmīgi ierodamies Rēzeknē.

00:00 un pašaujam vaļā mīklas. MEKLĒJOT NEMO- skaidrs, ka tas būs Rāznas ezers, tāpēc vairāk arī nemēģinām iedziļināties un nolemjam, ka uz šo tāpat brauksim, kad būs gaišs un tad uz vietas skatīsimies.

KALENDĀRS MANI SAUC. Akmeņu kaudze, tātad drupas. Sazīmējam Ludzas pilsdrupas un atlikts otrais punkts.

PĪRĀDZIŅ NĀC ĀRĀ. Skaidrs, ka tas ir bērnu laukumiņš, bet tas īsti mūs nekur nenoved. Katrs klusībā meklē tālāk līdz viens rubaks skaļi pasaka “Man liekas, ka tas ir pie pamesta kempinga, bet nevaru atrast”. Otram rubakam iespīdas acis, jo pamests kempings bija atlikts pildot mājasdarbu. Sazīmējam foto apstiprinājumu un pārliecināti atliekam arī trešo punktu.

CŪKMENA IENAIDNIEKA ŠTĀBS. Tā kā zināms ir stāsts par Šķērsielu, tad atlika tikai atrast īsto no visām.

MELNAIS CAURUMS. Nedaudz pacietības un pār mums beidzot līst apgaismība, ka jāatrod Eirovīzijas rezultāti un sazīmējam Maltas upi. Tiek atrasts, ka uz Maltas upes ir divas ūdensdzirnavas, bet viens rubaks ar frāzi “kādā sakarā” pārliecina, ka tas jau nu noteikti nebūs un tā nu apstājamies pie diviem dzelzceļa tiltiem. Atliekam to, kas nomaļāks un ķeramies klāt TOLMETA RIBALKAI. Nu, šī mīkla mums galīgi negāja. Ilgi spiedām un tā arī neizmocījām. Smadzenēm kaut kāds aizcietējums. Līdz beidzot veiksmi izdomājām izmēģināt ierakstot google ‘’detektīvs Gailītis’’ (šķiet, ka FTF naktī mīklā bija Gailītis nevis Gaiļītis, bet iespējams bijām to palaiduši garām). Kurš no Jums reģistrējas ask.fm, lai izstalkotu “Detektīvs Gailītis” profilu? 🙋‍♀️😅 Ar kaunpilnu seju, jāatzīst, ka mēs gājām pat tālāk. Kad neviena no 494 Gailīša atbildēm ask.fm neveda uz atrisinājumu, tad ķērāmies klāt viņa profiliem iekš Facebook, Twitter un Draugiem.lv. Tur arī nekā. Ieraugam zem gailīša ask.fm profila norādītu lokāciju Stroņaļova. Tāda neeksistē, bet netālu ir tāds pagasts Stoļerova. Moš tur? Ai, nē, pārāk pievilkti izklausās. Sākām domāt, ka varbūt viņam ask.fm ir jāuzdod jautājums… Beigās atmetam ar roku un ķeramies klāt pie ES BIJU TE- TU BŪSI VĒL. Smadzenes ir pārāk nogurušas, lai tiktu galā ar šo. Pulksten 2:00 nolemjam doties laukumā ar šķietami 5/7.

Pirmo bez aizķeršanās paņemam KALENDĀRS MANI SAUC. Pie CŪKMENA IENAIDNIEKA ŠTĀBA satiekam jau arī citus rubakus. Izbraucam šķērsielu, nopētot visas ēkas, un piebraucam pie vienīgās, kurai manījām flīzes. Ēka izrādās īstā, cipars rokā.

Tālāk dodamies uz fake MELNAIS CAURUMS. Izložņājam dzelzceļa tiltu no visām pusēm, ieraugām aku, kas vieš sajūtas, ka varētu būt īstā vieta, apskatām aku, blakus atrodam vēl vienu, bet nekā. Saelpojušies svaigu gaisu sākam risināt mīklu no jauna. Tiek atvērts balticmaps un pārskatīta visa upe, meklējot kaut ko uz tās pa divi. Pēkšņi tiek atrasti divi ūdensdzirnavu ezeri un atskan frāze “C’mon’’! Mēs atkal esam pacilājuši un jau sākumā pieminējuši īsto variantu, bet kā idioti atmetuši pat īsti nepārbaudot. Klasisks 7nieka moments! Nu neko, ierodamies pie dzirnavām, ielecam iekšā dzirnavās, atrodam melno caurumu. Apbrīnojam caurumu, pāris fotkas, un tad sākam skatīties visās vietās, ko redzam. Pabāžam galvu pie ķēdes it kā nekā nav, bet ja 7niekā redzi ķēdi, tad parausti to. Paraustam un saprotam, ka būs. Izvelkam un cipars rokā.

Braucam pēc PĪRĀDZIŅ NĀC ĀRĀ. Pa ceļam redzam rubaku saietu pie Rāznas ezera un ir skaidrs, ka šeit būs jāatgriežas pēc NEMO. Piebraucam pie kempinga, ieņemam kursu vēmiena atrakcijas virzienā, skats apakšā un dodamies uz auto, vienojoties, ka atgriezīsimies šeit nesteidzīgākā dienā. Dodamies atpakaļ pēc NEMO. Krastā stāv vismaz padsmit rubaku, ūdenī viens ar hidrotērpu. Pievienojamies skatītāju pulkam un vērojam, kas te notiek. Pēc mirkļa ūdenī parādās arī laiva, kas dodas dziļi iekšā ezerā, ieceļ kaut ko laivā un dodas atpakaļ krastā. Noskatoties kā palikušie cilvēki krastā pumpē visādus pūšamos peldlīdzekļus, nopriecājamies, ka esam nopirkuši laivu, ko īstenībā jau gribējām izdarīt sen, bet 7nieks tikai paātrināja šo procesu. Jūtot pāris skaudības pilnus skatienus, ar laivu dodamies pēc cipara. Romantiskā izbrauciena laikā aizrunājamies un pabraucam kādu gabalu garām bojai. Atgriežamies pie bojas, gribam celt iekšā, bet baigi smags un nav tik vienkārši, kā izskatījās no malas. Kaut kā pūšot un stenot, tomēr ievelkam to laivā. Atpakaļceļā brīdinām drosmīgo Franču Pīlādzīšu rubaku, kurš peld pēc skaitļa uz piepūšamā matrača, ka viņam visdrīzāk būs jāņurko, uz ko izdzirdam atpakaļ “prieka” pilnu ZBIS!

Pēc ilgiem meklējumiem esam atraduši vienu ezeru, kura vidū atrodas metāla mājiņa ar kuras palīdzību tiek sūknēts sapropelis jeb Latgales melnais zelts. Nu it kā ar savilktiem zobiem varētu būt, braucam skatīties. Pa ceļam redzam rubakus, kas izbrauc no Mākoņkalna. - Paga. Ko Tu redzi mīklas bildē ES BIJU TE- TU BŪSI VĒL? – Mākoņus. - Nu, značit punkts būs tur. – Nē, šaubos.

Pēc pāris minūtēm jau esam klāt pie sapropeļa ezera. Cik ātri atbraucām, tik pat ātri sapratām ,ka galīgi garām. Braucam atpakaļ. Neticīgais rubaks tiek pierunāts iebraukt paskatīties Mākoņkalnu- tāpat citu variantu vairs nav. Piebraucot un ieraugot akmeni, arī neticīgais top ticīgs + ieraugam priekšā Franču Pīlādzīšus, kas iedrošina, ka esam īstajā vietā. Garais kāpiens augšā, pārmeklēta katra sola apakša pie estrādes, bet nekā. Sadalāmies. Divi intraverti pīpmaņi un punktu nevar atrast. Kas tad nu? Jāsaņemas. Motivējot sevi ar: “
kad atradīsi ciparu, varēsi uzpīpēt”, cipars tiek atrasts un laimīgi dodamies uz auto.

Iesēžamies auto, saprotam, ka atkal jāmeklē TOLMETS un nelaimīgi dodamies uz NEMO stajanku. Lādes mīkla vēl nav vaļā un cik dzirdēts no citiem, tad saprotam, ka visiem problēmas ar TOLMETU. Bezcerībā auto pavadītas šķiet stundas. Stāvvietā atkal sastopam Franču Pīlādzīšus. Apmaināmies ar izmisumu par TOLMETU un noskaidrojam, ka visas komandas mīklu ir atrisinājušas, bet lādes mīkla nav atvērta, jo nevar atrast ciparu. Viņi mums pamet hintu, ko dabūjuši no citas komandas ‘’ezers atrodas pagastā, kur esot mega Tolmets’’. Mums tas nepalīdz. Pēc kāda laika skaudībā noskatāmies kā viņi aizbrauc no stāvvietas. Pēc brīža, kad jau apnicis atrasties vienā vietā, izlemjam aizbraukt uz vienu random ezeru nekurienes vidū, bet tas, protams, nav īstais. Esam izmisuši, tāpēc liekam kaunu pie malas un rakstām 🥑🥑🥑, lai izdīktu kādu hintu. To saņemam, ezers šķiet, ka ir īstais. Nu jau arī tikko lāde ir kritusi, tādēļ, lai būtu pilnīgi droši, atveram centrāles hintu. Liela pastaiga apkārt Dziļūtam, patīkama cope un beidzot dodamies uz Lādi.

Nesaprotam, kādēļ tik ilgi 5 komandām ir atvērtas lādes mīklas un tikai 4 komandas ir tikušas pie pašas lādes. Kaut kas nav labi. Pienākot pie ezera tiekam pārsteigti nesagatavoti ar jautājumu: “Jūs labi peldat?”. Viens rubaks pārliecinoši un lepni izspļauj “Jā”, bet ātri to nožēlo. Norautā pīle tiek iesviesta mūsu laivā un stafete ‘’piespraud pīlīti’’ tiek nodota mums. Naivi domājot, ka izdomāsim kaut ko, kā lādi dabūt ārā neienirstot, dodamies kordu virzienā. Kopā ar NLP meklējam lādi, bet ūdens ir tik duļķains, ka lādi saskatīt nevar. Paliekam vieni un turpinām meklēt. IR! A ko tālāk? Aukstā ūdenī kaut kā negribas lēkt, mēs te tā laivā sēžot pieradām pie komfortiņa. Pēc brīža atkal ierodas NLP, šoreiz apbruņojušies ar cilvēku, kas uzņemas smago nastu- ņurkošanu pēc lādes. Bet pēc vairākiem mēģinājumiem, visiem top skaidrs, ka nebūs. Ūdens stindzinoši auksts un redzamība gandrīz nekāda. Arī citas komandas jau devušās prom un metam mieru. Tikmēr ieradusies komanda Kad piepes ar gliemežiem tiekas, savā starpā salīdzinām stirnu nodarītos bojājumus, nododam tālāk pīli un dodamies mājās. Mājupceļā pēkšņi ieraugām, ka ar LATGAĻĪŠIEM esam vienīgie, kas Lādi tā arī nav atvēruši. Kā godprātīgi pilsoņi zvanām Centrālei, lai noskaidrotu, kā tad tā. Lādes kodu ievadām arī mēs, bet tomēr vienojamies, ka atgriezīsimies gan uz kempingu, gan pie reizes ūdens punktus paņemsim kā tas pienākas.
Paldies Centrālei, laukums bija fantastisks! Viens no favorītiem. Tik daudz pārsteigumu vienā laukumā! Cepuri nost!
Skaitot dienas līdz septembrim,
7.elements

Latgales jūra mums līdz ceļiem. Turp devāmies kā divas naivas nāriņas, atpakaļ – kā rūdīti jūras vilki. Lūk, to nodara 7nieks. Bet tikai mieru, ja arī sirdī īsti zvēri, no ārpuses vienmēr mati izķemmēti un gliemežvāki sakārtoti.

Nu tad, lai iet! Pēdējais šajā sezonā.

PIRMS–7NIEKS

Darbi atprasīti, pārlikti un piekārtoti, un dienas vidū mierīgi čibinām uz jūras pusi. Jau tuvojoties galapunktam, atskaitāmies čatiņā uz Centrāles jautājumu, kurš tad šonakt medīs FTF. Pēc īsa mirkļa saņemam ziņu no #FrančuPīlādzīši, ka Centrāle mūs ieteikusi kā draudzīgu komandu (lielisks veids, kā paglaudīt mūs pa spalviņai :D) un vai gribam mesties vienā laivā. Pārnestā un tiešā nozīmē.

Mums acis uz kātiņiem. Paga, paga, tie joki, ko mētājām apkārt par to, ka varbūt “laivu” vajadzēs, jo sērijas apraksts trakoti slapjš, tomēr nebūs bijuši joki? :D Skaidrs, ka Čiepām līdzi nav tās laivas, un arī ne hidras vai skābekļa balona. Bet ir peldkostīmi un ūdens brilles. Gan jau davilks.

Turpu-šurpu sarunas ar pīlādzīšiem un vienojamies, ka ūdens punktos apvienosimies. Īsti jau nesanāca :D, bet par to vēlāk.

Nu ko, tad vajadzēs kaut ko ar ko peldēt. Izvēle krīt par labu ūdens matracim no RIMI, kas, protams, ir rozā un, protams, pilnīgi nepiemērots sausai slīdēšanai pa līdzenu ūdens virsmu. Bet aprīkojums ir rokā. Pa ceļam vēl groziņā iebirst citi vakara labumi, un esam gatavam LATGALES JŪRAI.

MINĒŠANA

Nav sajūtas, ka būtu FTF – romantiska gaismiņa, kafija, mieriņš. Mīklās nekas nav skaidrs, nav šoreiz arī iekšā tāds kurbulis-azarts. Bet mērķtiecīgi, bez stresa ritinām to kamolīti un, kā gadījies kā ne, šis tas arī atšķetinās.

Par NEMO saprotam, ka būs Rāznas ezers, bet tas tāds paliels. Precīza vieta netiek sazīmēta.

PĪRĀDZIŅŠ tiek atstāts līdz nākamās dienas pēcpusdienai gandrīz neskarts. Pirms tam gan izskatītas gan Labvēlīgā tipa dziesmas, gan dalībnieku bērnības mājas. Nekā.

ES BIJU TE – TU BŪSI VĒL – nekas nav skaidrs. Nāksim vēl.

KALENDĀRS MANI SAUC. Atrodam grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Vai tas palīdzēja atminēt mīklu? Nav skaidrs, bet kaut kādā veidā tiek sazīmētas īstās trepes un fona māja kļūst par daļu no pieminekļa. Viens “check”, JES!!

MELNAIS CAURUMS. Lai arī neviena no Čiepām neseko līdzi Eirovīzijai, iekrīt galvā ziņa no kosmosa un saslēdzas mīkla ar Eirovīziju. Saraucam pieres par vieglo “fat-shaming” piesitienu mīklai, bet, nu, Malta ir rokā. Mēģinām vēl kā citādi savienot ar to Beyonce, jo Maltas dziesmas nosaukums “Destiny” un vai tad Beyonce nebija grupā “Destiny’s child”? Bez rezultātiem.

Dzelzs lēdiju sasaucam ar dzelzs tiltu, kas gan iznāk patiesībā vairāk kā dzelzs kungs, bet naktī likās traki loģiski. Sazīmējām pat divus dzelzceļa tiltus Maltas tuvumā pāri Maltas upei. Nu, lieliski!

RIBALKA. Ja nav konkrētu ideju, tad jāķeras pie tām, kuras naktī liekas 100% loģiskas un viss sakrīt, un kas nesakrīt, to var pievilkt tā, ka sakrīt. Tā mēs atradām tos divus ezeriņa kandidātus, kas patiesi nebija īstie. :D Kaut kur starp (vairāk virs) Lielo Liepukalnu, Kromonu kalnu un Dzierkaļu kalnu atrodam divas ūdenstilpnes, kas šķiet ārpus civilizācijas un noteikti apvītas grants ceļiem. Turpat netālu – Krasnoselka, ko savelkam ar metālpārstrādi (Tolmets) (konkrētu loģiku šim labāk neprasīt :D), Ribaku mājās (skan kā Ribalka!) un Žogotova – kā žagata un tām taču patīk spīdīgas lietas kā metāls (atkal Tolmets). Nu… Vismaz ir kaut kas. Ieliksim kartē. :D

CŪKMENS. Ludza. Pilsēta krīt pirmā. Pēc laiciņa tiek atrasta arī filma “Šķērsiela”. Tik cerīgi! Atliekam kartē Zvirgzdenes šķērsielu. Brauksim skatīties, un tad jau redzēs.

Plkst. 2.30 vēl aizvien siltumā blenžam ekrānos. Tomēr, ja gribas izjust kaut nedaudz FTF asumiņu, spriežam, ka laiks atlikt kartē punktiņus un doties uz tiem, kas ir kaut cik sazīmēti. Kamēr viena Čiepa ierosina atlikt tos punktiņus un varbūt vēl pārskriet pāri mīklām vēlreiz, otra jau ir sapakojusi datoru un gatava doties. Ok, tad jau laikam braucam!

KALENDĀRS MANI SAUC

Maģisks rīts. Baznīca. Viegla tumsiņa. Jau gaisā virmo baltās naktis. Ejam ar pietāti pie Mātes Marijas prasīt, kur atzīme. Neesot viņai. Pačekojam apkārtni, bet tikmēr pīlādzīši mums iemet galvas mājienu, ka virziens uz Ludzas pilsdrupām būs īstais, līdz ar to bļembuku atrodam raiti. Mēs pretī atkal pasviežam ideju, ka Eirovīzijā tādas labas dziesmas bijušas šogad.. ;)

CŪKMENA IENAIDNIEKS

Sarunā ar pīlādzīšiem saprotam, ka Zvirgzdenes šķērsiela nebūs īstā. Nu neko, B variants – Latgales šķērsiela. Izbraukājam, bet īstās flīzēs kaut kā nekrīt acīs. Tādi labi mājas kandidāti arī nē.

C variants – Stacijas šķērsiela. Ir pat šis tas skatāms! Atrodam arī šeit CŪKMENA pretinieku štābus, bet flīzes kā nav tā nav. Vismaz dabūjam noskatīties, kā divas pīles plūcas ceļam pieguļošajā grāvī un spriežam, cik daba ir nežēlīga. Pat pilsētā. Ak, pīles…

Cūkmena ienaidnieks stāv kā stāvējis, metam mieru un atgriezīsimies ar gaišāku galvu.

NEĪSTĀ RIBALKA

Oi… Zemes ceļi ir, ezers fantastiski skaists, bet… zonas nav un sajūtas arī nav, ka būs īstais. Tomēr Čiepa-šoferis vēl spītīgi stūrē mežā pa ceļu, kas kļūst arvien aizaugušāks, kamēr Čiepa-blakussēdētāja jau atmetusi cerību šai vietai. Tiek veikts 7nieka cienīgs apgriešanās manevrs tādā šaurībā kā Juglas dzīvoklī, un virzāmies atpakaļ uz zonas pusi.

NEMO

Plāns – nobraukt pa leju Rāznas ezeram un skatīties, vai kaut kur neredzam lampiņas vai citu aizdomīgu sabiezējumu.

Un plāns zelta vērts – izgriežam no blakus ceļa un pāris metrus tālāk vienā stāvlaukumā traki daudz mašīnu priekš plkst. 7.00 rītā. Strauji griežam iekšā, nočekot, kas te notiek. Pierullējam stāvlaukumā un vienam auto logā BK simbols.

Esam atradušas NEMO. :D

Labā ziņā – uzspējām uz ballīti! Kad atnākam pie ezera, izskatās, ka komandas vēl meklē, kur tad jāiet. Nu, mēs arī. Paejamies gar krastu un vienā mirklī ieraugām JŪRĀ mežonīgā dziļumā mazu, melnu punktiņu. Vai varētu būt īstais? Tā kā nav līdzi binoklis, tad tikpat labi tas varētu būt arī putns, kura mieru tūlīt grasās traucēt bars peldētāju.

Redzam krasta malā, ka vienas komandas pārstāvis, kurš laikam izvilcis īsāko sērkociņu, velk hidru un brien iekšā melnā punktiņa virzienā. O-ouuuu, tad jau būs īstais.

Rīts nežēlīgi auksts – bezmiegs klabina zobus, ūdens liekas ledains. Čiepas sagurušas un arvien īgnākas stāv pie ezera un galīgi necenšas aizstāvēt savu draudzīgās komandas titulu, ieturot pamatīgu distanci no citām komandām. Čiepa-peldētāja ilgi sver – peldēt vai nē, kamēr otra Čiepa ir pateikusi stingru nē, ka viņa šeit nekādā gadījumā nepeldēs. Ne kopā, ne viena. Tas esot par traku, veselība tomēr svarīgāka.

Kamēr stāvam, domājam par dzīvi un salstam, piebrauc vēl komandas ar dažāda veida aprīkojumu. Beidzot satiekam arī dzīvē pīlādzīšus, kas čakli pūš savu RIMI ieguvumu. Puiši apņēmīgi un zina 100%, ka peldēs. 7. elements lepni izvelk savu gigantisko laivu un dodas romantiskā un sausā rīta laivu braucienā. Citi atkal sasēduši krasta malā un vēro drosmīgos.

Aizejam uz mašīnu ar domu, ka laikam jādodas tālāk, bet Čiepai peldētājai nav miera padoties un mašīnas aizmugurē tiek uzpūsts rozā matracis. Redzam, ka piebrauc vēl trīs mašīnas. No tām tikai birst un birst ārā cilvēki. Mamma piespieda arī pievienojas ūdens ballītei.

Īsa sarakste ar Stalkeriem un tiek noslēgta vienošanās peldēt kopā. Stalkeri būs klāt pēc kādas stundas, mums ir laiks aizšaut līdz Mākoņkalnam, kura atrašanās vietu esam uzodušas sarunās ar citiem. Aiziet!

MĀKOŅKALNS

Piebraucam pie Mākoņkalna. Kāds jau priekšā, bet dodas prom. Pāris minūtes pēc mums stāvlaukumā piestāj arī pīlādzīši. Negaidīts pārsteigums!

Dodamies augšā pa trepēm, kur aizdusu var dabūt ne tikai kautrīgi un sabiedriski pīpētāji, bet arī veselīgas, jaunas dāmas.

Augšā nemaz nedodamies, jo pa kreisi ved taciņa, kas tā vien sauc intravertos.

Pirmais soliņš un miskaste izskenēta. Nav.

Otrais soliņš. Rūpīgi skenējam līdz viena Čiepa pavelk otru, paskaties!

Tiek apvaldīts sajūsmas sauciens, jo apkārt kaut kur klaiņo vēl komandas.

BEIDZOT. Beidzot ir kokā ieskrāpēts logo. Pēc Viļakas hameleona, Preiļu putnu būra un citiem radošajiem punktiem, kokā ieskrāpēts logo ir TOP 1 gaidītākais pavērsiens kā nomaskēt bļembuku.

Ok, logo ir, bet kur skaitlis? Papētām apkārt, bet nāk cita komanda. Bāc. Jāslēpj, ka šeit ir. :D

Paejam tālāk.

Puisis atnāk, apskata soliņu, dodas tālāk.

Ejam atpakaļ.

Uzmetam aci soliņam, bet, bāc, no otras puses nāk komanda. :D Ejam garām.

Otri paiet garām soliņam.

Ok, saprotam, ka nevaram šitā ilgi ņemties, ejam pie soliņa, kas būs–būs.

Viena Čiepa pēta simbolu, otra uzsit ar kāju pa koka bluķi, gaidot sazin ko, un pārsteiguma sauciens netiek apvaldīts, kad koka ripa padodas tik viegli kā riņķis ap vingrotājas roku.

Cenšamies to vēl nomaskēt, bet Mamma piespieda jau ir klāt un saka, ka nav ko vairs slēpt, visu jau ir pamanījuši. :D

Jes! Ar Mākoņkalnu esam veiksmīgi tikušas galā! Laiks aukstumpeldei.

ATRODAM NEMO

Kad piebraucam pie Rāznas ezera otrreiz, Stalkeri jau ir priekšā. Viena dāma jau peldkostīmā, tikmēr tiek pūsts Stalkeru vienradzis.

Čiepa-peldētāja fiksi gatava uzdevumam, brilles uz pieres un īsa fotosesija. Un tad skrējiens aukstajā ūdenī.

Krastā stāvošie bažīgi noskatās, kā divas meitenes uz peldpūšļiem iepeld dziļajā Latgales jūrā. Dāmas gan šķiet bezrūpīgas – čivina un šļakstās.

Sasniedzot boju, priekšā pārsteigums – betona plāksne nav paceļama ne pa vienai, ne pa divām. Uz krastu tiek uzsaukts “Nevaram pacelt!”, bet komandas biedriem krastā ir 100% skaidrs, ka prom nepeldēs, kamēr skaitlis nav dabūts.

Dāmas ir cīnītājas.

Kamēr Stalkeru pārstāve pietur pūsli un sniedz morālu atbalstu, Čiepa-peldētāja ienirst vienreiz un nolūko situāciju, un tad otrreiz – betona plāksne vaļā un skaitlis rokā. Konstrukcija uzreiz pati aizkrīt arī ciet un ar uzvaras sajūtu var droši peldēt krastā.

Atpakaļceļš no bojas tiek pavadīts ikdienišķās pļāpās tā it kā būtu jūlija vidus, pluss trīsdesmit un atvaļinājums. Bet tās ir Čieplkeru dāmas – pat grūtākie uzdevumi tiek pārvarēti ar labu noskaņojumu.

Tikko kā slapjās komandas biedrenes izkāpušas no ūdens ar pūšļiem rokās, piebrauc džips ar koka laivu piekabē.

Pēc divu dāmu drosmīgā peldējiena uz RIMI atpūtas pūšļiem, trīs lieli, sausi vīri laivā liekas tik ironiski, ko asās Stalkeru mēles arī neslēpj. Pilnīgs kontrasts – mēs ar visnesaturīgāko aprīkojumu pret puišiem ar vislielāko laivu kāda šajā punktā redzēta. :D

Grūti noslēpt lepnumu par savām komandas biedrenēm!

Čiepa-komandas-mamma cenšas ātri iedabūt čiepu-peldētāju siltajā auto, jo zobi klab ne pa jokam. Siltums uz Hi un pirts var sākties.

Peldēšanas adrenalīns un krasta svaigais gaiss ir sniedzis jaunu enerģijas devu un Čiepas lemj paņemt vēl vienu punktu pirms dodas uz Rēzeknes mājām atpūsties.

MELNAIS CAURUMS

Maltas ideju par dzelzs tiltu smagi samīcīja sadraudzības komandas. Nebūs īstā vieta. Tiek noprecizēts, ka dzelzs lēdija IR dzelzs lēdija jeb Mārgarita Tečere. Iespējams, ka arī vārdu salikums “Maltečka” nonāk pie mums ne tajā “pareizajā” ceļā, bet uzzināt nepareizajos veidos arī veiksme, ko šoreiz labprāt izmantojam.

Dzirnavas izpētām kārtīgi. Viskārtīgāk to vietu zem dzirnavām, ko visi labi aplūkojuši, spriežot pēc iebristās takas.

“Viens no diviem, kas radies uz tās, cilvēku ietekmes rezultātā.” Ieraugām divus dzirnakmeņus. Savelkas ar “viens no diviem”. “Uz tās” daļu aizmirstam, bet atcerēsimies, ka ir jau deviņi rītā un īsti nav gulēts kopš iepriekšējā rīta.

Izstaigājam dzirnavas un tiltu no visām pusēm, līdz vēlreiz ejam pārbaudīt melnā cauruma apkārtni un šķiet kaut kas tajā caurumā pie sarūsējušās ķēdes ir pieķēries.

JES!

Bļembuks rokā.

Staigājot pa dzirnavām, vienai no Čiepai acīs līp ciet, var just nogurumu un lai rītdiena būtu KAUT CIK jēdzīga un miega režīms maksimāli nesačakarēts, sen jau bija laiks šņākuļot.

Braucam uz Rēzeknes mājām atpūsties.

TEHNISKĀ KOMANDA

Gandrīz jau Rēzeknes māju pagalmā, izlasām ziņu, ka RIBALKA ir klupšanas akmens visiem un, iespējams, kaut kas noticis ar punktu.

Centrāle izziņo, ka līdz 12.00 pagaidīs, ja neviens nebūs atradis, sāks dalīt hintiņus vai kādai komandai būs jāupurē FTF un jākļūst par tehnisko komandu.

Čiepas izlemj, ka tāpat nav ko zaudēt, par FTF titulu necīnāmies, pieteiksimies par tehnisko komandu. Ir plkst. 10.10, pāris stundiņas līdz 12.00 varēs pagulēt un tad doties glābt situāciju.

Uzrakstām Centrālei.

Sekundes laikā ir atbilde.

Tā.

Paga, paga, Centrāle gribēs, lai mēs braucam uzreiz? :D Čiepas nebija apsvērušas tādu scenāriju.

Zvans.

Centrāle stāsta par punktu: “Tur pie ezera kokos sakārtas tādas uzgriežņu atslēgas, kas appūstas ar luminiscējošu krāsu”.

Čiepas domā: “Ok, tad tur kaut kur.”

Centrāle turpina: “Bet tas tikai vizuālam skatam.”

Čiepas: :D

Centrāle: “Tur jāiet pa taciņu gar ezeru un atzīme pie koka pašā taciņas malā.”

Čiepas pie sevis: “Ok, tad jāskatās, kur tā atzīme palikusi.”

Centrāle: “No atzīmes turpat kalniņā…”

Čiepas: :O

Centrāle turpina: “... ir ierakta truba, kas apklāta ar zariem.”

Čiepas domā: “Ok, tad tur būs.”

Centrāle: “...un trubā..”

Čiepas: :D

Centrāle: “... ir magnētiska zivtiņa, kas ar metāla priekšmetu ir jāizmakšķerē. Un uz zivtiņas ir skaitlis.”

Čiepas: :O :D “Ok, viss skaidrs!”

Kas jādara jādara, 10 minūšu tehniskā pauze Rēzeknes mājās un tikpat negulējušas, bet ar misiju dodamies uz Dziļūta ezeru.

RIBALKA

Pielavāmies punktam no otras puses pēc Centrāles ieteikuma. Konkrētas koka koordinātes nav, jāmeklē uz vietas. Turpat apkārt jau siro pāris komandas, grūti būt neuzkrītošām.

Koku arī šķiet palaižam garām. Meklēsim trubu kalniņā. Pēc mirkļa to arī uzejam. Pagriežamies ar skatu uz ezeru unn….

...liela, koša atzīme tieši pretī. :D

Punkts vietā!

Ziņojam Centrālei, Centrāle ziņo tālāk čatiņā, ka punktam viss ok, komandas var vainot tikai pašas sevi pie savas neizdošanās. :D

Lai vai kā centāmies būt neuzkrītošas, mums tomēr ir aizdomas, ka pilnībā neizdevās un kāds kaut ko dzirdēja un redzēja, jo tūlīt pēc mūsu došanās prom arī LĀDES mīkla bija kritusi.

Čiepām āķis lūpā un miegs mašīnas aizmugurējā sēdeklī, brauksim vēlreiz uz Ludzu atrast īsto šķērsielu.

CŪKMENA IENAIDNIEKS – 2

Pļāpājot ar citiem, esam noskaidrojušas, kura ir īstā šķērsiela. 600m gara, bet vai tiešām Ludzas nomalē? Pēc kartes mums stabili izskatās vairāk pēc Ludzas centra, bet īstā iela ir rokā, braucam!

Nobraucam garām visām potenciālajām mājām. Tā ar flīzēm šķiet pārāk uzkrītoša. No ielas arī neievērojam īsto flīžu rakstu. Apstaigājam vēl citas mājas. Īstajā ieejam pēdējā un arī no otras puses.

Izbrienam cauri plastmasas dēlīšiem un dokumentu mapēm. Paņemam pagriezienu, pačekot, kas tur tālāk, un tieši pretī tālumā raugās skaitlis. Latgalē veiksme ir mūsu pusē!

Atrodam arī īsto sienu, kas ir ļoti tālu no skaitļa, un priecājamies, ka secība bija otrāda, ka skaitli atradām vispirms, citādi būtu veltījušas labu laiku bildes sienas tuvākās apkārtnes izpētei.

ATPŪTA

Nu tad beidzot ir laiks miedziņam.

Šaujam uz Rēzeknes mājām pa Waze ieteikto ceļu, kas ir garākais ceļš cauri remontiem. Čiepas piever acis pie katra luksofora sarkanā, bet ar visu papildu laiku, kas veltīts stāvēšanai sastrēgumos, beidzot esam Rēzeknes mājās un varam iekrist gultiņā uz īsu atpūtu.

Ir plkst. 14.00.

PĪRĀDZIŅŠ

Mostamies ap plkst. 17.00 turpināt rubīt.

Pīrādziņš mums galīgs pabērns, vispār nav apčubināts visa 7nieka laikā. Bez kauna veram vaļā hintu. Ar visu to uzreiz nedodas rokā, bet pēc kādas stundas vilku bīdīšanas šurp un turp, atrodam Vilkukrogu pie Rāznas ezera, kas šķiet pārāk labs, lai nebūtu īstais.

Lecam auto un 19.00 izbraucam ķert vilku aiz astes.

Izbraucam cauri māju un vasarnīcu rajonam. Kartē atzīmētais potenciālais punktiņš izrādās ir privātmājas pagalmā. Nu neko. Pabrauksim vēl pa ceļu uz priekšu, skatīsimies, kas būs. Ja nekā laba nebūs, rakstīsim kādam un lūgsim papildu hintu.

Ieraugām vecās kempinga mājiņas.

Paga… vai tā nav TĀ … atpūtas bāze?

Ceļā uz Latgales jūras laukumu vienas Čiepas IG plūsmā ievērota interesanta vecā PSRS atpūtas bāze pie Rāznas ezera. Moto-kolēģis devies izbraucienā un dalījies ar atradumiem. Čiepa uzjautāja, kur atrodas, bet vēl atbilde nebija iekritusi kastītē, kad piebraucām pie bāzes. Otra Čiepa atkal šo vietu uzgājusi priekšizpētē, bet bērnu laukums nedevās rokā.

Kā jau gadījies pie citiem punktiem, arī šeit ir sajūta, ka ir īstais. Sieviešu vai 7nieka intuīcija, variants pēc jūsu izvēles.

Bērnu laukumā īsa fotosesija uz bērnības mīļākās atrakcijas, sauksim par tārpiņu, un bļembuks pie centrifūgas ātri atrasts.

Gribējās jau to deju ap stieni, bet stieni neatradām. Nu nekas. Jāiztiek ar iekšu griezēju.

LĀDE

Čatiņā jau iekritusi ziņa, ka LĀDEI ir tehniskas problēmas un kaut kas ir notrūcis. Centrāle iedrošina, lai komandas ver droši vaļā hintu, tad varēšot atrast.

Klausām Centrālei un veram uzreiz hintu vaļā. Kamēr viena Čiepa vēl čubinās, taisa datoru vaļā, tūlīt būs minēšana, otra jau ielikusi koordinātes uz īsto vietu un gatava braukt. :D Nu labi. Dators ciet un esam ceļā uz LĀDI.

Piebraucam pie Kaltes.

Shiiiittttt. Būs abām jāpeld. Nav izvēles. Čiepa, kas teica, ka točna nekur nepeldēs NEMO punktā, Čiepas-peldētājas iedvesmota velk peldkostīmu un gatavojas kaut kam trakam.

Esam ļoti priecīgas, ka ir izdarīts bērnības pienākums apgūt peldētprasmi, jo abas čiepas prot peldēt. Tas tā, lai sevi mierinātu, ka būs jau ok.

Kamēr viena Čiepa atkal čammājas, otra jau ir peldkostīmā UN uzspējusi uzpūst pūsli. :D

Tas brīdis ir pienācis. Koordinātes telefonā iestatītas (telefonā, kas dosies līdzi peldē) un bļebmuks pie koka atrasts.

Čiepai-līdzpeldētājai klab zobi un trīc ķermenis, bet ir jāiet. Brienam ūdenī un atstutējušās uz rozā matrača peldam iekšā, cenšoties atkaut domas par to, cik tas ir prātīgi un kā peldēt tā, lai nesarauj negaidīts krampis.

Metri krīt lēnām.

Pārāk lēnām.

Krasts tikai attālinās un attālinās, bet šķiet, ka īstajai vietai kā neesam, tā neesam pietuvojušās.

100m.
80m.
60m.
40m.
10m.

Kaut kur tuvumā jābūt.

Ūdens tumšs un koordinātes nedaudz lēkā. Nav īsta pārliecība, cik tuvu ir LĀDE, lai gan karte rāda, ka esam virs. (Piebilde tiem, kas peldēja pēc LĀDES, kad situācija bija tāda, kādai tai jābūt, – kad mēs peldējām, pīle atradās krastā un nebija nekāda orientiera, kur tieši ir LĀDE, tikai koordinātes.) Līdz ar to, lai arī brilles uz pieres, lemjam, ka prātīgāk būs sataisīt selfīšus, uztaisīt ekrānšāviņu un atskaitīties Centrālei.

Jāņem vērā arī, ka Čiepa-līdzpeldētāja cenšas nepanikot, ka esam tik tālu no krasta vienas pašas un aukstā ūdenī. Tas nerosina arī Čiepu-peldētāju ilgi ņemties pa ezeru. Turklāt brilles uz pieres ir Čiepai-līdzpeldētājai, jo Čiepa-peldētāja drosmīgi tur telefonu virs ūdens. Līdz ar to jānirst būtu Čiepai-līdzpeldētājai, jo sev neuzticētos, ka izdosies noturēt otras Čiepas telefonu virs ūdens sausu. Nav jau tā, ka Čiepa-līdzpeldētāja nemāk peldēt vai nirt, bet vienai tas ir kā būt zivij ūdenī, otrai – kā vardei – bišķīt apslapināties, paplunčāties, bet forši pasēdēt arī uz akmens pie upes krastiņā.

TIKAI Čiepas var aizmirst visu, lai sataisītu smuku fotosesiju ezera vidū. :D Un vēl izskatīties TIK LABI negulējušas un nedaudz trīcot bailēs. Goda vārds, lielākā dzirkstele acīs ir esot piedzīvojumā vai tūlīt pēc tā, un to kameras acs labi nolasa. Ezera vidus selfīši iznāk tik dzīvīgi un skaisti. Palīdz arī tas, ka esam trāpījušas tieši uz zelta saules stundu jeb “golden hour”.

Bet tad pagriežamies pret krastu, lai peldētu atpakaļ.

Tik tālu.

Kustinām kājas kā mazi katamarāniņi, bet šķiet, ka vispār nekustamies uz priekšu. Čiepa-līdzpeldētāja cenšas vēl aktīvāk nekrist panikā, jo sajūta, ka mēs pilnībā nekustamies uz priekšu, sit pa nerviem.

“Mēs tiešām kustamies?”

“Jā, jā, kustamies,” apstiprina Čiepa-peldētāja, rādot uz punktiņu kartē kur LĀDE un kur esam mēs.

Pfū. Laikam gan.

Tomēr Čiepa-līdzpeldētāja jūt, ka skatiens uz krastu, kas netuvojas, nekādi nepalīdz, tāpēc aizspiež acis ciet un kustina kājiņas kā gulbītis, cik stipri var.

Tikmēr Čiepa-peldētāja taisa selfīšus, video ar katamarānu kājiņām un krasta bildes. :D

Čiepa-līdzpeldētājai jau visa dzīve paskrējusi gar acīm, līdz beidzot Čiepa-peldētāja nostājas uz kājām un līst prieka asaras, ka esam atpakaļ pie zemes.

OMG. Nu, bija traki un neteiktu, ka 100% prātīgi. Bet tāds restartiņš dzīvei iedots, jāsaka, ka tieši laikā.

Krastā nosūtām Centrālei foto pierādījumus, ka bijām praktiski uz LĀDES un jautājumu, vai, viņaprāt, Čiepas ir pelnījušas sērijas paroli. :D Centrāle novērtē atzinīgi Čiepu veikumu un pretī atsūta paroli un video, kā tad visam bija jāizskatās. Allejuja!

Prieks par padarīto un pārvarēto! Un veiksmīgo iznākumu. Latgaļīši gan ir nedaudz sačakarējuši mūsu titulu paņemt pēdējām LĀDI no FTF pulka, bet tas nekas – esam tikušas TOP10, kam nav it nekādas nozīmes, bet savam prieciņam varam priecāties arī par to. :)

Paldies, BK, par lielisko sezonu un čaklo darbu sarūpēt bariņam trako ikmēneša izaicinājumu! Šo sezonu noslēdzam arī ar mūsu pilntiesīgo atgriešanos 7niekā. Dzīvē daudz kas mainījies, bet piedzīvojumu kāre tomēr paliek asinīs nemainīga.

Lielisku vasaru visiem rubakiem un organizatoriem! Meklējiet foršos piedzīvojumus :), dalieties stāstos soc. tīklos un tiekamies septembrī! 👋

Sirsnībā
Čiepas🤍

Fantastisks laukums. Tas nekas, ka pašapziņai kanti rīve fakts, ka bez hintiem nu nekā 🙁
No otras puses – arī hintu veidošanā Centrāle ir ieguldījusi daudz darba un izdomas, ka taisni žēl, ja tie būtu pilnīgi veltīgi un neviens nelasītu. Un ir žēl, ka tad, kad lāde atvērta, vairs nevar izlasīt, kas tad tajā hintā tur bija 😊

Pirms došanās laukumā ir atminētas 4 mīklas ar hintiem , 3 hinti nav atvērti un šķiet, ka zinām, kur punkti varētu būt paslēpti.
Nakšņojam kempingā, par kuru no Rīgas skatoties šķita, ka tā ir īstā vieta Nemo un pat cerība, ka varbūt vismaz to zīmi krastā atradīsim jau piektdienas vakarā. Pat prātā neienāca doma, ka īstā kempinga atpūtnieki ir tie paši slavenie klusie kaimiņi, kas vienmēr mājās… Saulrietā peldoties ir skaidrs-te nebūs …
Vakarā vēlreiz pārskatām visus iespējamos kempingus, īpašu uzmanību pievēršot lieliem stāvlaukumiem. No rīta rūpīgi apbraukājam visus iespējamos kempingus- nu nav, un nav !!! Un vismaz pāris reizes pabraucam garām īstajai vietai pat neiedomājoties par to, ka tieši stāvkarasts ir tā vieta, no kuras paveras plašs skats.
Šajā flekskursijā aplūkojam arī “ Rāznas Priedes”, ko bijām iecerējuša, kā Pīradziņa vietu. Nu nēē, neder! Nav centrifūgas un pārāk komerciāli 🙁 Veram vaļā hintu. Hints ir labais!!!! Aspātīgi, smieklīgi 🐺 Vieta kur vilki kož, Tātad varētu būt kaut kāds Vilkukrogs . Ak vai- Vilkukrogu daudz pa Latviju, bet nevienu Googles tante nerāda Laukumā. Bet jēēē!!! Ir Vilkakrogs –šis laikam ir vientuļais kodējs!!!! Braucam!!! Protams- ar hintu ir viegli- ceļa malā atrodam pagātnes bērnu spēļu vietu un leģendāro centrifūgu.

Bet ko darīt ar Nemo??? Nākas mest kaunu pie malas un atkal glābties ar hinta palīdzību. Hintā koordinātes… Tur tak mēs bijām!!!! Un vakar atbraucot tur bija arī pirmā Rāznas fotosesija! 8. marta nepeldētaja ierauga tālumā mazu punktiņu- vai tik tā nav boja??? Nu nēee, tas jau laikam kāds putns, bet dīvaini tomēr, ka uz vietas stāv un nepeld projām… Atrodam zīmi uz akmens, peldētāja saspļauj brillītēs uzvelk peldcepuri un aidā – līdz bojai aizpeldēt easy, bet nu dziļi, dziļi dzelmē tā kaste izskatās … Nepeldētāja satraukusies- Centrāle teica bīstami vienam nirt , nu nē, nē, nenirsti. Peldētājai nav īstas pārliecības par niršanas spējām un punkts ar nožēlu tiek pagaidām atlikts uz vēlāku laiku…
Tālāk ceļš ved uz Ludzu. Lauku šķērsiela ir atrasta, par to nav ne mazāko šaubu, ka iela īstā. Jo – Google izmeta 4 ielas Ludzā, kas 600 m garas un asociācijas ar slaveno filmu ir tikai šai. Visas citas ielas Ludzā, kas arī saucas šķērsiela, Google cilvēciņš ir izbraucis un atradis par nederīgām. Lauku šķērsielā ir definētas pat vairākas potenciālās punkta vietas. Intuīcija palīdz izvēlēties pareizo ēku, bet, ak vai , aizved uz nepareizo galu, kur tumšās telpas bez logiem, ar siltumizolācijas sienām , ar biezajām smagajām durvīm, kam gan tādas domātas??? Izpētot grāmatvedības dokumentus, kas uz grīdas mētājas un ieraugot uzrakstu – ādu apstrādes cehs nāk apjausma - laikam kādreiz tur bijušas milzu saldētavas gaļas kalniem. Veģetārieša šausmu kambaris… baisi. Klīstam… klīstam… klīstam… Pat uzmācas šaubas, vai īstā ēka, līdz ieraugam rūtaino sienu. Tātad ir īstā. Pēc vēl gana ilgas meklēšanas gar rūtaino sienu tomēr beidzot arī punkts rokā- vienīgais bez hinta šajā spēlē.
Kalendārs nedevās rokās - absolventu gadagrāmata aizveda neceļos, ilgos un šoreiz maznoderīgos pamestu skolu meklējumos pa visu laukumu. Nācās atvērt hintu un Marija baltajā kleitā blakus pilsētas lepnums uzveda mūs uz pareizā ceļa.
Tolmeta ribalku glāba tikai hints. Visu cieņu tām komandām, kas pareizo ezeru bez hinta atrada. Atverot hintu skaidrs - vajag Tolmeta cienīgu ēsmu. Kas tas būtu? Metāla vizulis? Ne taču - nu protams, ka ķārtīgs magnēts  Tiek iegādāts magnēts, kas notur 80 kg un stipra virve. Esam rūpīgi sagatavojušās ribalkai. Pa taciņu gar ezeru vampīru mākoņa pavadībā dodamies meklēt vietu, kur pakāpties augstāk, ka norādīts mīklā. Pakāpjamies gandrīz pēc 10 soļiem, līdz ieraugām zīmi uz koka. Izlasām tekstu vēlreiz – jākāpj augstāk, bet velns ar ārā - no turienes līdz ezeram patālu, nekāda cope nesanāks!!! Tad nu pamanām melno zivs namiņu, sienam virvē magnētu un cope var sākties, bet nekas neķeras  Pa to laiku lejā pie zīmes jau rosās vēl cilvēki, eh droši vien tūristi. Nē šie tā kautrīgi vēro mūsu darbības un pamatīgi sapriecājas ieraugot zīmi kokā, un pamazām velk augša pie mums. Pa to laiku , metot kaunu pie malas, sakonektēta, Centrāle un noskaidrots, ka domājām otrādi. Bleķi vajag !!!! Bet metāla nav. Bolūdeiši atrod divus atslēgu riņķīšus, bet tā zivij par švaku ēsmu . Beigās magnēts tomēr glāba- ieskrūvējamais āķis tam no metāla un izrādās pietiekami laba ēsma . Ak kāds priekpilnas gaviles par nocopēto zivi!!! Tikai atpakaļ uz mašīnu ejot pamanītām kokā ļoti rūpīgi iesietu skaistu, baltu aukliņu ar kārtīgu uzgriezni galā 😊
Laika vēl daudz, bet 2 pēdējie punkti tiek atlikti uz nākamo dienu, jo Laukumā ieradīsies 8.marta draugi, kas daudz par šo spēli daudzus stāstus dzirdējuši, kam āķis lūpā un arī gribas izmēģināt spēkus punktu meklēšanā.
Es biju te- Tu būsi vēl - par šo ir ideja, ka pieklājīga paskata Čalis ir Repše, un atstātais klucis ir viņa pārdotais īpašums “Rāznes Gulbis” un gulbji tak arī lido gaisā, ne tikai smuki peld pa jūru. Otra ideja, ka bildē ir kāda virsotne. Īstas skaidrības nav tāpēc tiek atvērts hints. Nu protams- mīklā tak jau viss bija pateikts-gan mākoņi bildē, gan intravertais kurītājs, kas atradīs no burzmas klusu vietiņu kur uzpīpēt. Un tieši viens no 8. marta draugiem pamana gaumīgi noslēpto zīmi uz soliņa baļķa gala, kuru īstenie rubaki jau neskaitāmas reizes aplodājuši un apčamdījuši no visām pusēm. Komandā un draugos ir spēks! Respect Centrālei par punkta estētiku un inženiertehnisko risinājumu.
Melnais caurums , kam arī mīkla patiesībā ir vienkārši ģeniāla un no vairākām pusēm risināma nedodas rokās. 8. Marts kā gaisīgas un izklaidīgas būtnes meklē nez kāpēc nevis 255 bet 225 punktus. Bejonses daiļrade izpētīta, 4 albums noklausīts, pat albuma dziesmu lirikas izlasītas - tas nekur neved. Pāris izlasītie raksti par Margaretas Tečeres diētu arī neko nedod  Kad hints atvērts, kauns par savu aklumu . Un izrādās, ka dzelzs lēdija ir noderīga pat 2x- gan nosaukuma veidošanā, gan cipariņa atrašanā Melnais caurums patiesi iespaidīgs un ir prieks, ka var bez steigas te visu aplūkot un izložņāt.
Nemo. Dublis Nr. 2 . Laiks draudīgs, pūš vējš, gāž lietus, jūra pamatīgi viļņojas. Komandas biedru kategorisks nē peldētājas vēl pie Melnā Cauruma izteiktajai idejai, ka varbūt tomēr pamēģināt ienirt. Tiek pieņemts lēmums šeit atgriezties ar papildspēku- īstenu Nāru, kam jaunākais hobijs ir niršana.

Nemo. Dublis Nr.3 - nu jau pēc nedēļas, kad laiks tāds, ka vienīgā saprātīgā nodarbe ir mērcēšanās vēsā ūdenī. 8. marta peldētāja kopā ar Nāru dodas uz boju. Nārai ieniršana un vāka atvēršana prasa laikam kādas 5 sekundes. Cipars skaidri redzams.
LĀDE- Ķirsītis uz kūkas.
Sareizinām cipariņus, atveram mīklu - nu nē tas nevar būt!!!! BEIDZOT , BEIDZOT arī mūs pārņem tā laimīgā eiforijas pilnā sajūta, ka esam uz viena viļņa ar Centrāli. Kur ir Lipuški zinām, kalti atrast nebūs grūti. Anša dziesma “Pīle”. Tātad tur būs pīle un būs jādara kā zivij- jāpeld , to mēs varam 😊😊😊 Aiz kaltes pludmalē tusē tādi vietējam kolorītam neraksturīgi atpūtnieki, ko zibenīgi identificējam kā Don Julio , kas tikko atvēruši Lādi. Pīli gan nekur neredz  Bet jūras viņos redzams objekts, kas neiederas ainavā. Viss šīsdienas 8. Marta sastāvs, nepeldētāju ieskaitot, draudzīgi ielenc ezerā nogrimušo dārgumu. Atslēga tiek atvērta un prieks neviltots par šīs sezonas noslēguma laukumu.

Grandoši aplausi un nebeidzamas ovācijas Centrālei par šī laukuma interesantajām mīklām, oriģinālajām punktu lokācijām un hintiem, kas nekļūdīgi noved pie mērķa.

Vēlam visiem skaistu vasaru un ar nepacietību gaidām septembri.

Latgales Jūras mīklas Lemūri sagādā uzreiz pēc Ventspils un nesteidzīgi risina kādu mēnesi. Jo Lemūriem ir izkristalizējusies varena ideja - nolīgot Rubu. Nu, vai izrubīt Līgo, lielas atšķirības nav 😅
Pirmais, par ko rodas nojausma, ir Tu Būsi Vēl. Kalns it is. Mākoņkalns, gan jau. Protams, jādabū apstiprinājums, jāatrod tā teika, kas, lemūruprāt, ir uzdevuma pamatā. Uzreiz gan nekas nesanāk. Un arī Liepukalns ir gana slavens... Turklāt, tajā ir TORNIS 😝 Šoreiz Lemūri uz torni iekrist vairs nav gatavi, tāpēc mīkla atlikta pie šaubīgajām, apstākļu noskaidrošanai.
Nēkamais - Melnais Caurums. Par Maltu skaidrs uzreiz, bet - ir upe, ir miests, vietu it kā padaudz. Derētu konkrētika. Ok, kaut kas no Tečeres, labi, varbūt noder. Bet kāds no tās Beyonce te labums? Gala beigās Pilots, inspicējot upi, atrod Maltčkas dzirnavas. Viss izskatās tieši tik labi, ka būtu jābūt punktam. Sīkais tomēr pārdzīvo par Beyonce.
Patiesu interesi izsauc Kalendārs Mani Sauc - jo grāmatu Sīkais nesen lasījis un, būdams pilnīgā sajūsmā, ieteicis arī Pilotam. Bet nu - uz pirmo skatu mīkla ar lasīto nekā nesasienas. Slimnīca? Baznīca? Hmmm... Bilde gan ir superinformatīva, tiek pieslēgta reljefa karte. Bet pagaidām nav rezultātu. Pa starpam Sīkais izmeklējis Beyonce piederošos īpašumus Maltā, bet līdz reizināšanai nav ticis.
Pēc kādas nedēļas atkal tiek noziedota viena brīvdiena (nu labi, ne visa) 7nieka mīklām. Pilots atliek kartē Ludzas Mazā Ezerkrasta ielas skaistos 600m. Un Sīkais uz tās uzreiz atrod pamestu pirti! Pirti, Karl! Kā gan vairāk ieriebt kādam, kā pie*iršot pirti? Būs. Tieši tādas flīzes bildēs gan neredz, bet flīzes tur ir, viss liekas loģiski un papildus apstiprinājuma nebūs. Pirmais stabili ir.
Ķeramies pie Nemo meklēšanas. Pilots izsērčo krasta līniju Latgales jūrai, atliek smuko skatu vietas, sašķiro pēc var/nevar būt iepretim kempingam, un lai tajā pašā laikā būtu gana diskrēti. Izvirzās viena vieta kā neapšaubāms līderis. Ir placis, kur nomest mierā - plaša pļava pie ūdens ar zabrosu blakus. Visiem ir skaidrs, ka tas tizlais teikums par gaidīti/negaidīti slēpj sevī īsto atslēgu, bet pagaidām Lemūri ārpus kastes nespēj padomāt un akceptē vietu, kā ja ne drošu, tad apmeklēšanas vērtu. Sīkais padalās ar ziņām par analītisku darbu Beyonce diskogrāfijas sakarā 🤦‍♀️ Pagaidām viss.
Laiks strauji iet uz priekšu, un nupat jau vajadzētu sākt saņemties, jo tā īsti nav ideju ne Pīradziņam, ne Ribalkai un vispār, tā cieti atlikta tik Cūkmena pirts (hahahā 😜), arī par Beyonce vēl daudz nezināmā. Kaut kā šoreiz nevedas uzķert pareizo domu, pa apkārceļiem maldoties, laukumā šķiet tūkstoš iespēju, un Pilots ierosina šoreiz atvērt laukuma karti. Pārējie piekrīt. Nu, kaut kad tam bija jānotiek. Ū, re kā tas izskatās, - Lemūri, kas līdz šim nav papildiespējas izmantojuši, apbrīno melnbalto "amēbu". Tas palīdz, pat ļoti. Darbs beidzot kļūst produktīvs, vien kādu nedēļu pirms izbraukšanas.
Es Biju Te - Liepukalns atkrīt. Tātad Mākoņkalns. Pār to brāžas googlējumu vētra (pārsvarā "velns piedirš mākoņkalnu" stilā ), jo gribas tomēr saprast, no kādas teikas tas pieklājīgais čalis un kas tas par kluci. Tomēr teikas vietā Sīkais izceļ info par Ulmaņa vizīti šajā vietā un piemiņas akmeni. Khm. Nu, principā, arī variants - Lemūri ierēc un atliek otro punktu Mākoņkalnā.
Samazinātajā areālā ar virsmas modeli tiek izcelts Kalendārs Ludzā - arī savā ziņā cūcene, bet, ieraugot bildes internetā, vairs šaubu nav, vieta īstā.
Malta kartē pārstāvēta tik īsā posmā, ka vairs nav šaubu par Maltečkas dzirnavām, pat Sīkais negribīgi piekrīt, gan vēl ko noņurdot par Beyonce kurpju kolekciju, kas reizinās ar 4 😝
Runājot par Nemo - uz Lemūru izvēlēto vietu var piebraukt divējādi, un tuvākais ceļš ir zem ķieģeļa. Tā kā labākas idejas par negaidītiem viesiem kempingā nav radušās, tad šis minējums tiek pieņemts par nosacīti derīgu.
Tolmeta Ribalkas ezers līdz šim ir meklēts, galvenokārt atsvaidzinot zināšanas par Lykuma Draugiem un jūsmojot, ka nu arī jaunās komandas iepazīs šo šedevru 🤣🤣🤣 Pēc Gaiļeiša novēlējuma atpūsties Adamovas ezera salās tiek atrasts arī potenciāls ezers. Jo patiesībā tas salainais pie Adamovas ir Odomovas ezers, bet tam apkārt pa dienu neapiesi. Jā, tieši izmērs un novietojums kartē ir meklējumu pamatā. Bet Adamovas ezers uz Aglonas pusi ideāli atbilstu visam. Tiesa, nedz kūrorts, nedz kāds rūsošs baļķvedējs tur novēroti netika, tāpēc versija palikusi karāties gaisā. Pēc laukuma robežu atklāšanas tā izkrīt no kartes grabēdama. Jaunajā areālā izpīpēt Dziļūtu ir padsmit minūšu jautājums. Un tad jau, spēlējoties ar zināmu nosaukumu, google dāsni dala info par jauno kūrortu, un pat bildē redzamā vieta atrodas. Pēdējais palicis Pīrādziņš. Jūs jau saprotiet, kāpēc Lemūri šo stāstu atstāj saldajā. Pīrāga mīkla iekrīt Pilotam rokās jau FTF skrējiena laikā, kad viņš kādu pusstundu pirms darba palauž galvu un kompi cerībā kaut kā līdzēt Melnās Bedres rubakiem, kuri cīnās laukumā un sūtījuši SOS. Tiesa, nekādu rezultātu tas nedod, bet rodas priekšstats, ka tas ir hard. Un tas IR hard. Soli pa solim apskatītas apdzīvotās vietas iekš streetview - ja nu paveicas ko ieraudzīt. Grozīts, ņurcīts, tulkots un atkal kopā likts mīklas teksts un virsraksts, analizētas Labvēlīgā Tipa muzikantu vasaras māju adreses, nu, karoč, tur reāli daudz kas tika darīts, bet bez rezultāta. Gandrīz ik vārds piemērīts adrešu meklētajam un rezultāti analizēti. Nekas nemeiko sensu, pat samazinātajā laikumā nē. Ir atrastas cerīgas konstrukcijas Ņukšos, bet, nu jau reverse help modē no Melnās Bedres saņemts hints, ka centrifūgai noteikti jābūt. Izmisumā Lemūri lūdz vēl kādu info Bedrei, ciktāl tas iespējaims, lai nenograutu galīgi pašiem meklēšanas prieku. Un saņem norādi: ap Rāznas ezeru. Tik šauru areālu apberot ar jautājumu gūzmu, Sīkais beidzot kādā krievu saitā izkapā bildes ar vajadzīgo. Ir, ir centrifūga! Drīz izdodas pievilkt arī aptuvenu lokāciju Vilkakroga rajonā. Uzmanīgs skats kartē - bļaaa, te tak ir vietvārds Arteks, sauc Pilots, kā mēs šo neredzējām?! Tur būs! Lemūri atsprauž punktu kartē, bet par vietas sakaru ar mīklu īsti skaidrības nav. Nu, labi, vēl viens zvans Bedrei, kas teicās zinot arī pareizo risinājumu. Kā, nu viss tak elementāri, saka Bedre - rekur, pirmajā rindkopā viens vārds ir Vilka, bet pēdējā ridkopa, kur runāts par tostiem, norāda uz krogu!  Brīdis klusuma un sirsnīgs divbalsīgs BĻA, jo, nu - kāpēc uzmanība jāvērš tieši uz šiem vārdiem?! 🤔🤯 Izraujot no teksta, teiksim, Kazakus vai Bumbas, arī var nonākt nesliktās lokācijās. Īstenībā, ar šādu metodi no konkrētās mīklas var izdabūt praktiski jebkuru vietu Latvijā. Lemūriem vairs nemaz nav žēl par šo pazemošanos līdz "pushintam".
Anyway, 7 no 7 ir, un Lemūriem atliek tik ekipējuma sagatavošana. Tas sastāvēs no: 1) laivas, kas, pirms tika 3 vietās pārdurta, Cenu Klubā maksāja 16 eiro; 2) tai komplektā nākošiem saliekamiem airiem, kuru lāpstiņas atrodas tik dienu pirms starta; 3) divām aizlienētām glābšanas vestēm, kas šķiet tīri lietojamas; 4) riktīgi vintage, prikolīgas ūdenslīdēja acu-deguna maskas; 5) aizlienētas super-puper-advanced go-pro hero kameras ar zemūdens kitu, ar ko to visu vājprātu safilmēt. Komplektā nav vien īpaša talanta peldēt un, jo vairāk, nirt 😅
Anyway, Lemūri ir gatavi nesteidzīgam divdienniekam un patīkamam sezonas noslēgumam šādā sastāvā: Vintāžs ar tā Pilotu un Sīko un Oktāvija ar Igauņu Pilotu un Junioru.
Let the show begin!
Līgo rītā abas ekipāžas traucas Latgales Jūras virzienā. Maršruts šoreiz nosprausts caur Preiļiem, lai sāktu ar Maltečkas dzirnavām un ātrāk tiktu skaidrībā par Beyonce. Dzirnavas paveras skatam gana nobradātas, tad jau pareizi vien būs. Ātri tiek nočekots melnais caurums un tā apkārtne, bet Lemūri uzraujas uz padjobku, nepamanot iekārto, un dodas tālāk. Pilots pat iebrien straumē aiz slūžām, karsts taču. Tomēr otrajā aplī punkts krīt. Par Beyonce skaidrība tā arī netiek rasta 😝
Lemūri trauc uz Mākoņkalnu. Noparkojas pie labierīcībām, kuras, ja reiz ir tāda izdevība, Juniors steidz izmantot. Un tas brīdis, kad, aizcērtot durvis, atklājas, ka pie tām pieķēries pabrangs lapseņu pūznis. Āaaaaa!!! 😱 Lemūri uzjož kalnā pavisam noteikti ātrāk par astmatisku kurītāju. Bet nu, bez upuriem, kas priecē. Komanda sadalās, paklīst un pēc kāda laika tiek uziets arī negaidīti lieliskais slēpums. Lai gan Pilots pamana BK logo, baļķa galu pakustināt attop tik Sīkais, kurš, savukārt, pirms tam logo nav pamanījis.
Divi ir, dodamies saukt ārā Pīrādziņu. Auto  noparkoti ēnā, Lemūri paietas kājām, izlien pa pamatīgi nosliedētu caurumu sētā un drīz vien nokļūst laukumā, kur it kā ir pieejamas visas uzpariktes. Tik centrifūga nolauzta un pieslieta pie koka, un tā baigi publiski visapkārt te viss. Jau pēc minūtes Lemūriem piebiedrojas, cik var saprast, blakus esošā kempinga saimnieks ar vaicājumu, kas pazudis. Lemuri atņurd kko par virtuālo spēli un intensīvi turpina meklējumus. Saimnieks nu jau uzstājīgi grozās līdzās, pamazām veidojas sakarīgs dialogs, kura laikā kļūst skaidrs, ka šis laukums tiešām pieder viņam, un ne par kādām virtuālām spēlēm viņš neko nezina. Un, bez obid, bet tas tak viņa īpašums un bez saskaņošanas te nekas nevarētu būt spēlējams. Bet lūk, tur - rokas mājiens uz krūmiem - dažsimts metrus tālāk, tur gan esot pamests spēļlaukums, kur tad tas geokešs arī droši vien būšot. Ehhhh, tāda nevajadzīga, bet, par laimi, visnotaļ mierīga konfrontācija, jožam prom pa labam. Vajag ar' tā sagadīties, ka gandrīz identiski laukumi blakus. Protams, gan mazliet tālāk, kā pārsimts metrus, atrodas arī īstā lokācija, cipars arī atrodas, seko īsa fotosesija "dzelžos" un ātri tālāk - nežēlīgi cepina saule.
Nākamo - wannabe Nemo - Lemūri atmet jau piebraucot. Te viss izskatās nepareizi, pārāk daudz tautas (ok, īstajā vietā, lemūruprāt, izskatījās identiski, bet to viņi vēl nezin).
Tālāk uz Rēzekni, nomest liekās mantas un salikt paiku un dzērienus aukstumā, kas, cerams, būs pieejams naktsmāju vietā. Kolorītās ķoķas Klavas viesu namā First Price (cik latgalisks nosaukums 😅) ir viss nepieciešamais, Lemūriem atvēlēts viss otrais stāvs, kur ir pat ledusskapis. Krava nomesta, back to game, uz Ludzu. Ā, nē, papriekš paēst un tad uz Ludzu! Visā pilsētā Līgo pēcpusdienā vēl strādā, šķiet, tikai picērija pie Hotel Rēzekne. Bet picas izrādās negaidīti jēdzīgas, izsalkums tiek remdēts. Vienīgi skāde, ka Latgales galvaspilsētā noskalot picu tiek piedāvāts tikai ar Carlsberg vai Heineken, pudelēs protams. Ehhh, bet nu, vismaz alus ir auksts. Tagad gan - ceļā!
Lemūri drīz jau ir Ludzā un pieripo pie pirts. Izskatās daudzsološi! Padodies, Cūkmena ienaidniek!  Ienaidnieks nepadodas, bet pastrādājis gan pamatīgi. Pa musoru brienot, Lemūri inspicē visdažādākās flīžu kombinācijas, tomēr vajadzīgo neatrod. WTF?!? Viss it kā tik atbilstoši - bet pat bildē redzamo vietu atrast neizdodas 😕
Labi, jāaizstaigā līdz Kalendāram izvēdināt galvas. Kalendāra vieta episka, cipars atrodas ātri, Lemūri atļaujas mazliet pazvilnēt pilsdupu ēnā. Atpūtušies, tie uzsāk otru uzbrukumu pirtij. Vismaz jāatrod Sīkā pazaudētā dzerampudele. Tā atrodas ātri, bet tad arī Lemūri nolemj, ka ir kļūdījušies ar lokācijas izvēli. Fuck. Zvans Melnajai Bedrei, kas apstiprina - vieta nav īstā. Kaut kad ap šo laiku tiek arī saprasts, ka kolorītā iela sasaucas ar filmu Šķērsiela. Nu, arī Mazās Ezerkrasta ielas vēsture bija gana raiba, bet ko nu tur vairs. Pilots atsprauž kartē Stacijas šķērsielu, kur vilinoši spīd pāris zabrosi. Kā jūs domājat, vai tie atbilda aprakstam? Protams! Vai tur atradās punkts? Protams, ka nē 😝 Labi, trešais piegājiens! Ir vēl viena šķērsiela - Lauku, garums arī derēs. Braucam. Jau tuvojoties skaidrs, ka būs. Blakus gan uzreiz nobremzē izpalīdzīgi vietējie, šķiet, Oktāvijas igauņu numuri tajos vieš līdzcietību. Bet Lemūri lepni atsakās no helpa tikt atpakaļ civilizācijā. Kā vietējie izgaist ap stūri, šie metas iekšā objektā - šoreiz, kā pa brīnumu uzreiz pareizajā, un pēc īsa brīža laika abi Piloti uziet arī ciparu. Jā, te varēja pablandīties arī ilgāk, tādas vietas mūs interesē. Ok, tāpat jau neiet tik raiti, kā gribētos 🤭
Vēl tak priekšā slavenā Ribalka, stāsti par kuru sen klejo ēterā. Šausmu stāsti 😱 Saulei laižoties uz rieta pusi, Lemūri trauc uz Dziļūtu. Un pa ceļam pēkšņa apgaismība nāk pār Junioru, kurš aizdomājas līdz ģeniālajai atslēgai uz Nemo - par to kempingu, kur ierodas negaidīti un paliek ilgi. Bravo Junioram, bravo arī Centrālei par šādu uzdevumu. Bet to laikam ņemsim rīt, nu - varbūt šovakar, ja Ribalka ātri padosies. Ko? Kas?!? Ribalka ātri padosies?!? A ko, Lemūri tak vēl tur nav bijuši, cerēt jau var 🤣
Kūrortiņš jau prognozējami tinas šašlika dūmos, krievzemes melodijās un ļaužu čalās. Četri Lemūri pārģērbj mazliet nopietnākas drānas un apavus, paņem lukturus un cietām sejām dodas mežā. Pa labo pusi. Tiekot apmēram līdz gājiena vidum, skaidrs top tas čatā uztvertais rubaku izmisums, jo slīpā taka pamatīgi griež ārā pēdas, ir dunduri, ir krūmi, viss kā vajag. Vienīgi nav skaidrības, kas un kā jāmeklē. Paejoties vēl kādu gabalu, jāšķērso pieteka, aiz tās, šķiet, izvietojies cits svinētāju pulciņš. Tātad ir vēl viena piebrauktuve ezeram. Igauņu pilots un Juniors forsē ūdensšķersli un paņem pauzi. Pilots ar Sīko dodas tālāk, un pavisam netālu no otrās atpūtas vietas pamana skārda kannu. Līdz šim vienīgais ar Tolmetu saistībā esošais objekts tiek rūpīgi inspicēts. Nekā. Sāk krēslot. Lemūri pa pāriem virzās tālāk, līdz aplis ir noslēdzies. Cietu seju 4 Lemūri caur atpūtnieku pūli dodas pie mašīnām. Kara padome. Igauņa spēki šodienai ir galā, pie tādiem kurratiem viņš vēl nav bijis 🤪 Tiek lemts, ka Sīkais ar Pilotu, ņemot līdzi visas kompānijas lukturu un ūdens rezerves, dosies atpakaļ. Juniors ar Igauni atkāpsies pie ķoķas Klavas gatavot ko salātiem un riktēt grilu - Līgo vakars tak. Viss izskatās tieši tik bezcerīgi, lai atkal patraucētu Melno Bedri, kuri jau vairākkārt šodien nepacietīgi apjautājušies - nu, kā jums tur ar Ribalku 😜 Vienojušies, cik apjomīgs drīkst būt hints, Lemūri vaļā mutēm sāk klausīties Melnās Bedres stāstījumu. Kādi jāņtārpiņi?!? Kur jākarina?!? Bedre atzīst, ka nav izslēgts, ka jāņtārpiņi visi zuduši, un ātri instruē Lemūrus, kā no sūdiem un kociņiem pagatavot savu makšķeri. Par laimi, viss vajadzīgais Lemūriem atrodas. Oktāvijas eekipāža aizbrauc. Cietu seju divi Lemūri izbrien caur vieglā neizpratnē esošam svinētāju pūlim un dodas tumsā. Šoreiz pa kreisi. Ir nolemts, ka vienīgā cerība - nomīdījums, jo gana daudz komandu atradušas, tas nevar būt bez pēdām. Trešai reizei nepietiks ne spēka, ne laika, ne gaismas, ne dzeramā ūdens.
Ar lielu atbildību Lemūri soli pa solim virzās, virzās - līdz stratēģija attaisnojas. Vispirms tiek atrasts brīnumainā kārtā izdzīvojis jāņtārpiņš. Pēc tam, šķiet, metrus 100 tālāk Pilots pamana kārtējo sliedi, kurai tur nevajadzētu būt, pakāpjas pa to mazliet kalnup un, pagriežot galvu, nonāk face to face ar norādi. Gaviles! Sīkais tikmēr jau jož augšup pa diagonāli, brēkdams - rekur ir, rekur ir. Pilots arī dodas turp, vērodams putnu  būri, uz kuru, viņaprāt, skrien Sīkais un netiek gudrs, ko un kā tur makšķerēt. Kamēr gandrīz paklūp pār cauruli 😅 Tālāko jau zinātāji sapratīs. Process gan nebija īss, vairākas reizes atskanēja nepatīkams plunkš, kam sekoja vilšanās pilns bļāaaaa, bet objekts vnk lielisks, cepuri nost, šitāda izdoma! 👍👍👍 Galu galā vēl krietni pirms pusnakts no tumsas pie ugunskuriem iznirst divi nomūrējušies Lemūri un cietu seju caur totāli apjukušiem svinētājiem dodas uz mašīnu.
Līgo nakts paiet zibeņu mirdzumā uz ķoķas Klavas terases, sūcot alu un ēdot šašliku - vārdu sakot, nekā oriģināla. Gulēt visi dodas laikus, operācijas laikā Lemūri disciplīnas pārkāpumus nepieļauj.
Rīts sākas ar Klavas sarūpēto brokastu - baisu šķīstošo kafiju un samērā bēdīgajām brokastu desmaizēm, pa divām katram (breafkast included, you know) - kas asi kontrastē ar virtuves grandiozajiem reģipša griestiem a-ļa 90-tie, kas bagātīgi rotāti ar kristāla lustru un diskobumbu 🤦‍♀️ Latgolas šarms!
Beidzot Lemūri traucas uz Latgales jūru - inspicēt "kempingus". Pirmie divi, nomaļāki, ir garām, bet tad kārta īstajam. Pilota binoklis ātri pamana vajadzīgo ūdenī. Bļāaaa, bet nu reāli tālu gan... Nav brīnums, kāpēc pat tik publiskā vietā šis varējis tik uzstādīts un nav zudis. Abas ekipāžas piebrauc tieši iepretīm. Laiva momentā sapumpēta, vestes uzrautas, maska ir, gopro ir, airi ir. Aiziet jūriņā, pirms viss piepūšamais uzsprādzis atkal cepināt sākušajā saulē! Pilots brien, Sīkais laivā, Igaunis ar Junioru jūt līdzi no krasta. Drīz top skaidrs attāluma iemesls. Tā vien šķiet, ka izdosies aizbrist, un nepeldošo Lemūru sirdis sāk iesilt... bet tā gluži nav. Jāpeld būs. Ok, vestē tas nav nereāli. Bet jānirst arī būs... Ok, skatīsies. Pie bojas Sīkais palaiž go-pro, iedod to Pilotam un tas laižas lejup. Diemžēl saprast, kā pareizi to visu dabūt vaļā, pietrūkst gaisa, plātne tiek pacelta, apakša nofilmēta, bet atvērta netop. Nākamie piegājieni jau vairs tik labi neizdodas, un galu galā ciparu vēlāk Lemūri iegūst no Centrāles. Bet vismaz mēģināts ir, un atmiņai paliek daži aizraujoši video 😅. Kamēr nosacīti peldošie Lemūri tiek atpakaļ, nabaga Igaunis sagriezis kāju uz asa akmens. Blakus tusējošo atpūtnieku onka, stutējot uz auto savu laivu, samiernieciski nosaka - nu ko jūs tur ņematies, tā tak boja, kur laivas sien, tur betons tik apkšā, es jau visu apskatīju. 😅 Jāpiebilst, ka todien ūdens ezerā bija dzidrs kā Maldivu lagūnā, redzēt varēja, šķiet 10 metrus uz priekšu.
Ok, Centrālei nosūtīts proofpic's, Lādes mīkla vaļā  Igaunis sadakterēts - laižam. Pieripojot aiz kaltes, pašā ezera krastā, Lemūri uzreiz pamana, kas ainavā lieks. Skaidrs jau, ka šeit viss būs daaaudz vieglāk, kā sākotnēji paredzēts. Vēl gan joprojām gabals no krasta iespaidīgs, bet finiša reidžā trīs Lemūri trauc uz "boju", daudz neko nebēdājot. Krastā paliek tik savainotais Igauņu pilots. Patiesi, pie Lādes ūdens nav pāri galvai pat Sīkajam, tā ka visi dabū paņurkot, pafilmēt un papozēt, un ar lepnumu katrs paņem līdzī pa baltā zelta gabaliņam 🤍 Šoreiz Lādes šmidziņas nav, nav arī iespējas atstāt ko no savas puses. Tādēļ gādīgi līdzpaņemtais šampītis īstā Pirmās Formulas apbalvošanas ceremonijas stilā tiek kārtīgi sakratīts un izslacīts uz klātesošajiem 😅 Aukstas Coronas pudelītes saskaras ar patīkamu šķindoņu, pār Latgales Jūras plašumiem izskan četrbalsīgs NEPELD!!! 🎉🎉🎉
Nu, tas bija patiešām episks sezonas noslēgums, vislielākais paldies BK!
🖤🤍🖤
Tiekamies nākamajā sezonā!

Laukums kā rotaļa.
Mīklas gan pakaļa.

Latgales jūra paliks atmiņā ar rekordlielu skaitu - hintu atvēršanā. Pēc Latgales jūras zelta meklējuma peldes bija patiess prieks par savu baiļu un šķietamu nevarēšanu peldēt vēsā ūdenī. Mājupceļš uz Valmieru veda caur Dpili :D
Paldies sajūtu inženieriem par sezonas piedzīvojumiem. Top 3 laukumi - Bārta, Ventspils, Latgales jūras zelta meklējums!

1. Normāli paveicās,ka nevarējām iznomāt laivu Brekšos,lai nokļūtu līdz Nemo,jo realitātē laiva nebija vajadzīga, būtu tikai noairējušās 2+2 km un noskatījušās,kā citi aizbrien līdz punktam. Normāli paveicās.
2. Normāli nepaveicās,jo lāde bija pazudusi. 45 minūtes ūdenī,klaboši zobi,maska,makarons un telefons maisiņā nesekmēja lādes atrašanu. Nodevām simulantu gulbi nākošajiem meklētājiem,kuriem bija mazliet jēdzīgāks ekipējums. Kādu laiku jutām viņiem līdzi krastā. Nesagaidījām lādes atrašanu, devāmies mājup ar rūgtumu sirdī.
Merry error everybody!

Jau atkal klāt jauns mēnesis, jauns posms, jauna ruba. Pēc Aivara izliktajām lamatām un auto kāpu piedzīvojumiem, neesam metuši plinti krūmos un gatavi jaunam startam. Šoreiz gan laikam karstums, hokeja čempionāta pēcgarša un, iespējams, vēl kāds iemesls ņem virsroku, tādēļ 31.maija naktī neviens pat īsti pie mīklām nepieķeras. Lai gan, ja ņem vērā, ka parasti, to dara kādi 2-3 rubaki, tad pārējie kā ierasts pie mīklām nepieķeras 😀 Tad rodas satriecošā ideja katram cīnīties pašam par sevi un pēc dažām dienām nākt klajā ar ģeniālām vietām un lokācijām. Bet viss beidzas kā parasti. Visas mīklas uzmin tieši daži un tie paši Rubaki.
Tas gan nenozīmē, ka nav sastādīts plānuss, kā pieveikt Latgales Jūru un apkārtējos plašumus. Rubas Karaļvalsts ziņojusi, ka būs peldes un niršanas pasākumi. No 7 Rubakiem komandā ir tieši 2 tādi, kas nenoslīks. Super, der! Pārējiem pasākuma laikā jau būs savi attiecīgie uzdevumi. Un, galu galā, laiks plānot ir vesela vasara, jo datums tiek nolikts 21.augusts. Uz to brīdi visi jau ir arī ar zaļajiem kovidpāsiem un pie viena beidzot atkal izbaudām kopības sajūtu, ieķerot īres busiņu. Tas ir mazliet lētāk un drošāk kā iegrūst vēl 4k auto remontos pēc Latgales ( jā, vienā uzkalnā stabili ar busu bijām ar visiem 4 ratiem gaisā pie sotaka kmh 😀 ) ceļiem  Vasara paskrien vēja spārniem, kam bija jāizkūst, tas pie 35 grādiem izkusa, kam bij jāizcepjās, tas izcepās. Komandas biedriem smadzenes arī karsa un pārkarsa, bet galu galā pie 7 lokācijām tikām.
21.augusta agrs rīts. Draivers ar Efektu ap 6:00 tiek pie busa un lēnā garā Rīgā un pieRīgā savāc pārējos salašņas. Ap 8:00 startējam Latgoļis Jūrjas virzienā.
Busā mūs pavada LV DJ sets – sākot ar skolotāju Armandu no tālajiem 2000iem, Bruneti kilikili kur no vēl tālākiem 90iem un pašmāju pēdējo dienu hītu – Pandēmijas nav, pandēmijas nav. Pandēmija neeksistē 😀 Pēc pārbrauciena, kas ilga, šķiet, 4356 dienas esam pie vietas.

MELNAIS CAURUMS - 1.jūnijā rītā ap plkst. 12:00 krīt caurums – tas, kas melnais. Brālis sazīmē Maltečkas Dzirnavas. Izrādās, ir skatījies Eirovīziju. Vai, precīzāk, kaut ko no tās atceras. Ausījies arī mazliet vēstures stundās un Tečeres kundze tam nav paslīdējusi garām nepamanīta. Pieķēris veco kundzi un savienojis ar Eirovīzijas pārstāvi mums ir punkts. Skan loģiski.
Arī mūsu maršrutā Dzirnavas ir pirmais punkts. Ir skaists sestdienas rīts, plkst 11:30. Piebraucam, turpat noparkojamies. Lienam apkārt drupām, salasot visus dadžus. Redaktors ar Brāli dodas tieši pašā cauruma epicentrā. Ja Brālis bija acīgāks google, tad punktu šoreiz no aizgalda izvelk Redaktors. 15 minūtes un esam iesākuši veiksmīgi.

ES BIJU TE – TU BŪSI VĒL - Mākoņkalna lokācijas vietu Brālis ar Džesi noskaita kā pēc grāmatas. Gan Ulmani atraduši, gan kafijas biezumos izzīlējuši, ka būs jākāpj. Un protams, ka Mākoņkalna pagasts pats par sevi saliek punktus uz i.
Pēc cauruma dodamies pie kluča. Diezgan loģiski. Bet Kaža mūs ar savām mākoņlaivām nesagaida diez ko laipni. Visi kurītāji tiek virsotnē un atelšas, uzkurī un sāk meklēt kāroto. Redaktors un Haskī salūzt un dodas meklēt laimi atkal lejā pa kāpnēm, piekodinot, ka mūs atpakaļ negaidiet. Mijoties izmisumam uz kalna pārējo rubaku izpildījumā, un divu dezertieru pūliņiem, cenšoties atrast punktu tualetēs, izlemjam pavērt vaļā hintu. Šeit gan šoreiz varam vainot drīzāk savu radošo izdomu, un pēc ilgākiem meklējumiem un savā ziņā palīdzības no citas rubaku komandas, tiekam pie bluķī apslēptā punkta. Muļļājām mākoņus vairāk kā stundu.

MEKLĒJOT NEMO - Brālis ar Džesi ņem šo uz sevi. Saliek kopā skaistu skatu uz Latgales Jūru, kur iepretim ir garākas atpūtas cienītāju kempings – tobiš kapiņi. Kāpēc gan ne? Kopā tas veido Veresovskas Kapus.
Dienas labākajā laikā pēc pastaigas mākoņos, ap 13:30 esam Rāznas Ezera pludmalē. Ir maķenīt mākoņains, bet vēl salīdzinoši patīkams laiks. Tā kā no divām nirējām ierindā ir palikusi tikai Džese, tad Brālim neatliek nekas cits kā doties pieturēt rociņu vai kājiņu. Pats turoties pie uzpūsta bērnu palīgriņķa, viņš droši brien iekšā Nemo mutē. Jāsaka, ka boju ieraudzīt varēja tikai rubaki ar asāko redzi – apbrīnojami. Tikpat apbrīnojami ir tas, ka Džese jau ar pirmo nirienu tiek pie īstā Bukarta un nu jau saules apspīdēti abi kāto ārā. Piedzīvojums bija ar asumiņu, gluži kā akmeņi ezera pakājē. Brālis gūst kara rētu, bet ar Džesi kopā nopelna jau iepriekš solīto siltumiņu. Pēc Nemo iegriežamies bodē un paņemam varoņiem viņu kāroto studentu maizīti – Tuļiks 4ever. Ar Nemo draudzējāmies 40 minūtes.

PĪRĀDZIŅ NĀC ĀRĀ - Tā kā pīrādziņš ir viens, tad šoreiz arī atbildību uzņemas viens. Kurš? Brālis, protams. Viss info par šo punktu, ko brālis čatā mums atsūta, ir divas bildes – Jaunais Dinamietis. Un trešā vēl ar vemjamo ratu – bērnu rotaļlaukuma centrifūgu. Esot arī kaut kur pie Rāznas. Tad jau tuvu :D
Pēc peldes vajag arī atsildīties. Šaujam uz Dinamieti. Iebraucam sporta kompleksā, secinām, ka viss kaut kā pārāk attīstīts, daudz ļaužu, jauniešu Džudo nometne. Un vispār staigā ar skarbu vaigu apveltīti treneri, tērpušies sporta tērpos, ko rotā uzraksts Latvija. Kad nupat cita rubaku komanda jau saņēmusi dembeli tīties prom no teritorijas, esam pārliecināti, ka mums jāpieņem šis pats lēmums. Bet Brālis ir parūpējies un liek šaut pa kreisi nākamajā ceļā. Tur nonākam pareizajā – aizmirstajā Dinamieša kaktā. Labprāt būtu pabaudījuši Padomju savienības bērnu izklaižu piedāvājumu, bet Brālis zem vemjamā rata minūtes laikā atrod ciparu un ir jāteš tālāk. Tuļiks silst!

TOLMETA RIBALKA - Kas jādara pirms kārtīgas ribalkas? Jāatpūšas. Un pēc? Jāatpūšas.
Tā arī sanāca, ka šī mīkla krita īsi pēc Jāņiem. Dažas brīvās dienas Brālis izmantoja, lai turpinātu Latvijas kino izpēti un saskatījies kaut kādas dīvainas filmas kliedz, ka jābrauc esot uz Stoļerovas Poļicejas kaut kādu mīļāko vai mīļākās ezeru? Esot smuks ezers un tā. Ja jau šim papardes pateikušas priekšā, tad nav pamats neticēt!
Gremdējoties PSRS atmiņās, kuru mums pašiem gandrīz vai nav, tomēr kā kārtīgi pionieri esam bruņojamies ar dziru, ar makšķeri, ar pludiņiem, āķiem. Buss tiek novietots salīdzinoši tuvu kārotajai ūdens tilpnei. Dodamies mini pārgājienā. Pārgājiens izvēršas īsāks kā plānots, arī punkts atdodas salīdzinoši ātri. Tur jau kāds parūpējies par lokālo makšķeri. Bet ja atnesuši savu, tad laižam savu. Salīdzinoši viegli paštaisītais skrūvjuzgriežņu magnēts, līdzot makšķerkātam un auklai, dara savu. Zelta zivtiņa 3 vēlēšanās vietā pačukst vienu vajadzīgo ciparu kombeni un pēc 25 minūtēm jau busā traucam pie Kalvī…, ui, Cūkmena.

CŪKMENA IENAIDNIEKA ŠTĀBS - Kas meklē, tas atrod. Kas prot google, tas atrod. Precīzāk, kas paņem kompi rokās un min mīklas, tas atrod. Ja mazliet proti latviešu kinematogrāfijas vēsturi un proti lasīt, tad saliekot kopā, nav šaubu par rezultātu. Jebkura Šķērsiela būs slavena – vai tā ir Rīga vai Ludza. Kārtējo reizi Brālis un Džese izšauj lielo lozi un šahiņu brauksim spēlēt uz Šķērsielu – to, kas Lauku.
Šķērsiela mūs priecē, pats Cūkmena štābs gan ne. Lai gan punkts ieveļās azotē 5 minūtēs, bet pašā pilsētas centrā tādu drazu baigi netīk redzēt. Vēl uzmeklējam šahiņu, uztais foto, pabrīnās, kā vietējie atskaldījuši visas flīzes pat entos metrus virs galvas un dodamies turpat pie Marijas kalngalā.

KALENDĀRS MANI SAUC - Ja brauc uz Latgali vai tās pusi, tad zini, ka Jaunavu Mariju Tev būs godāt un cienīt. Attiecīgi, kura gan vēl meitene varētu būt baltā kleitā karstā vasaras dienā. Skaidrs, ka Marija. Brālis un Džese pa saviem kanāliem arī noskaidro, kur viņa visbiežāk tusē un būs jābrauc iepazīties uz Ludzas Pilsdrupām.
Marija mūs sagaida ar skaidru, zilu debesjumu, saulainu skatu. Visi priekšnoteikumi, lai apstaigātu pilsdrupas un pabaudītu skatu no augšas uz Latvijas vecāko pilsētu. Nenoliedzami skaistas peizāžas. Redaktors un Haskī dodas uzmest aci info dēlim. Kamēr pirmais pēta bildes, Haskī jau turpat jumtiņa korē tiek pie beidzamā nepieciešamā punkta. Pilsdrupās pavadām skatu reibinošas 15 minūtes.

LĀDE - Kādā no ēdampauzēm Brālis nav tērējis laiku velti un sarakstījis visas iespējamās apkārt esošās ūdenstilpnes, zinot, ka arī beidzamais uzdevums būs ar degunu pa priekšu cauri ūdenim.
Uh, ah un vēl neesam Norvēģiem vārtus iemetuši, kad jau ir atrasta nepieciešamā ūdens tilpne ar krastā esošo veco Kalti. Šoreiz gan nākas braukt kādu gabaliņu ilgāk no Marijas, bet toties vienojamies, ka Džesi uzdevumā atbalstīs abi “dižpeldētāji” – Brālis un Redaktors.
Esam pie Kaltes, salīdzinoši droši šaujam gar šlagbaumu, nonākam krastā. Simbolu pat necenšamies meklēt, jo Baltais Gulbis vilināt vilina pie sevis. Trīs Musketieri dodas kaujā. Atkal ir maķenīt mākoņains, bet pirmais izbīlis ir garām, kad ūdens līmenis pārsniedz jostas vietu. Otrais izbīlis ir garām, kad jādodas palīgā Džesei un dižpeldētāji savos riņķos pazaudē zemi zem kājām. Straume ir gana iespaidīga. Redaktors pieķeras pie Gulbja ķēdes un kļūst par daļu no bojas. Brālis turpat blakus apvienojas ar Redaktora riņķi un veido pontonu. Džese pa to laiku laižas lejā pirmoreiz. Uzpeld augšā un ieguvums ir pāris BK7nieka akmeņi. Uzlabojam tehniku, Džese jau pa ķēdi laižas otro reizi. Tiek augšā un diezgan droši saka, ka tur ir Baltais Zelts. Bet grib pārliecināties par otro vārdu. Pēc maza atelpas brīža ir trešais mēģinājums, kas ir veiksmīgs un apstiprinošs. Ar uzvaras un ūdens garšu mutē, mēs lēnām kuļamies krasta virzienā. Tur mūs sagaida komandas biedri, pasniedzot dvieļus un silto dziru. Viņus pa to laiku apciemojuši vietējie, jautājot, ko te dara. Bet bijuši mierā ar spēles noteikumiem, ja vien nemēslojot. Visi priecīgi – i rubaki, i vietējie. Lāde noslēgta, bilde uzņemta, lecam pa vecam uz mājām 

Līdz ar to – savu pirmo pilnvērtīgo sezonu esam noslēguši. Spītējot visām likstām, ķibelēm, arī kovidam un ierobežojumiem. Mērķtiecīgi piebeidzām visas 9 epizodes. Ar mainīgiem panākumiem – labākām un ne tik labām reizēm. Ar nakts piedzīvojumu, ar divdienniekiem. Bet katrs no šīs sezonas ir kaut ko ieguvis, paņēmis labāko. Attīstījis sevī maņas, domāšanu, dažādas rakstura īpašības. Un, neapšaubāmi, mēs katrs esam ārkārtīgi priecīgi caur šādu spēli gūt iespēju un apskatīt Latvijas skaistākās vietas, kas bieži cilvēka acij paliek nepamanītas. Paldies komandai – Brālim, Džesei, Draiveram, Efektam, Haskī un Optimistei. Paldies BK 7nieka komandai par izturību un varēšanu. Paldies arī foršajiem cilvēkiem, kurus šajā sezonā laukumos ir izdevies iepazīt vairāk vai mazāk. Tiekamies Rubā jau pavisam drīz. Veiksmes visiem, kas tur ārā!

Redaktors. Nav laika, vēlāk.

Majonēzes jūra
Par Latgali sākam domāt pa ceļam mājās no Lemberga Hūtes:
- “Eu, nu? Braucam?”
- “Jā, bet kurš nirs?”
- “ES,” braši paziņoju pēc 4 stundu ilgas lādes meklēšanas, adrenalīna pilnām asinīm, un īsti nedomādams par šī solījuma sekām.
Mūsu komanda tradicionāli ir tādi prātīgi un apdomīgi minētāji – papētījām mīklas vienā weekend, un ātri krita “Kalendārs Mani Sauc”, kā arī pa lielam tikām skaidrībā ar “Melno Caurumu” (par laimi mums neatklājās fetišs uz Bejonci kā Lemūru komandas dalībniekam, tādēļ uzreiz ciparu sasaistījām ar Eirovīziju) . Otrā kārtīgā minēšanas reize sagadījās tikai iepriekšējā weekendā pirms braukšanas. Tajās dienās tika sagrauztas vairākas pildspalvas, krustām šķērsām izskraidīts Gaiļītis pa ask.fm, izskatīta visa Tolmet uzņēmuma vēsture un to pieņemšanas punkti no streetview, tomēr kopā ar hintiem no citām draudzīgām komandām, (neskaitāmiem “wtf nu kas tā par loģiku”) krita Nemo: viens no komandas biedriem google street view apbrauca apkārt visam Rāznas ezeram, tikai lai saprastu, ka visreālākais “lielais placis kurā mest mierā” bija tieši 500m no randomā izvēlētā sākumpunkta, diemžēl virziens ap ezeru nebija īstais un uzdevums prasīja 50x vairāk laika.
Es Biju Te. Hints no kolēģiem: “Skataties kas ir bildē!”. Da bļ**** nekā!!!!. Čaļis ar muguru un areāls ap viņu. Kkādi svētie? Kapi? Baznīca? Priesteris? SKATATIES VĒL KAS IR BILDĒ! Nu nekā, mākoņi tikai! /klusums 1min/ Wtf, tiešām tādēļ, ka bildē mākoņi, būs Mākoņkalns? Protams, ierodoties punktā, kļuva skaidrs, ka neprotam līdz galam visu sagooglēt. Tika atminēts arī Cūkmena ienaidnieka štābs. Dažkārt viss ir daudz vienkāršāk kā sķiet – pēc izmisuma vairāku stundu garumā izrādījās, ka eksistē viegli atrodams .pdf dokuments ar visām Ludzas ielām un to garumiem. Pēc tam vecā labā dedukcijas metode: viens biedrs sēž pie google maps, otrs pie PDF, pēc kārtas saucot ~600m ielu nosaukumus, otrs pārbauda, vai ir Ludzas nomale. Streetview – lielas betona ēkas – Lursoftā reģistrēts kā gaļas pārstrādes uzņēmums – done!
Par pīrādziņu ideju nebija arī pēc hinta atvēršanas, savukārt Tolmeta hints visu padarīja puslīdz skaidru.
Šoreiz bijām nolēmuši par labu 7nieka divdienniekam, jo 1/6 daļai komandas Latgalē bija paredzēts koncerts, un, apvienojot punktus ar kultūru, plānojām, ka brauksim 5dienas vakarā, 6dien agri (nesanāca) sāksim meklēt, 6dien vakarā koncerts (nesanāca), un 7dien no rīta lāde un pa mājām (sanāca).
Koncertējošajai zvaigznei divi koncerti bija ieplānoti arī 5dien Kurzemē, tādēļ norunājām, ka viņa mums pievienosies 6dien agri no rīta. Kaut kā gadījās, ka, kamēr izturīgākie rubaki vēl pārrunāja nākamās dienas plānus un malkoja dzērienus, Zvaigzne bija nospēlējusi koncertus Talsos un Pļavmuižā, pagulējusi mājās Rīgā, piecēlusies, savākusi mantas un devusies ceļā uz Latgali. Par laimi Latgale ir tālu un brauciens no Rīgas aizņem ap 4h, ieskaitot pauzīti, tādējādi apbalvojot izturīgākos rubakus ar ekvivalentu laika sprīdi miegam (4h). Kopumā 11os bijām gatavi startēt.
Melnais Caurums – klasika. Visi seši stāvam un veramies melnajā caurumā, pa kuru lēni, bet neapturami plūst tērcītes, un gaidām. Gaidām, kad kāds pat pieteiksies doties iekšā, tā arī notiek, un jau pēc 5 min ir skaidrs, ka nebija jau pēc kā doties. Bet protams, tas jau būtu smieklīgi, ja melnajā caurumā būtu “melnais caurums”.. Toties ir slapjas un nosalušas pēdas. Satikām “Nav laika, vēlāk” ,kuru prieks par atrasto ciparu ir tik skaļš un pie sevis nepaturams, ka arī mēs ātri vien esam klāt un nu jau priecājamies kopā ar viņiem.
Es biju te – katru reizi BK komanda pārsteidz ar savu izdomu kā paslēpt ciparus. Punkts rokā knapi pirms viens no rubakiem otrā kalna pusē gatavs “šturmēt” veco, aiznagloto ateju (jo kas gan vēl precīzāk atbilst atelpas vietiņas aprakstam ja ne mazmājiņa?)… dodamies tālāk.
Priekš Nemo punkta bijām apbruņojušies ar SUP dēli un nāras tērpu (šķita, ka esam pelnījuši varoņa medaļu par to, ka speciāli braucām cauri Rīgai pēc niršanas brillēm, bet tad palasījām citu logbukos, ka dažas komandas nopirka FREAKING LAIVU :D). Ar Nemo gāja grūti – komandas atbalsta un saucienu uzlādēts (tā tas likās viņiem) un “Bļe ko viņi tur klaigā un mahājās ar rokām, neko nevar dzirdēt” (no mana skatu punkta), es devos Rāznas ezerā, kas tiktiešām vairāk atgādināja jūru. Biju iztēlojies stalti un veikli ieairēt ezerā, atrast punktu un doties ārā – ralitātē pūta pamatīgs vējš, bija jūras cienīgi viļņi un brīžiem likās, ka ar SUP dēli uz priekšu vispār nevar tikt. Saule spīdēja tā, ka boju viļņos arī redzēt nevarēja. Kā par nelaimi ezera vidū bija neliela zvejnieku laiviņa, bet tālu un 100% nebija skaidrs, laiva vai nomaskēta boja. Pēc 30 min cīņas ar dabas stihijām biju pietiekami tuvu, lai redzētu, ka boja cilā makšķerkātus, velk nost jaku un dara citas lietas, ko bojas parasti nedara. Tam sekoja 30 min cīņa ar dabas stihijām atpakaļ uz krasta pusi. Par laimi tikmēr bija uznācis mākonītis un acīgākie komandas biedri sazīmēja viļņos īsto boju, un tad jau arī cipars bija rokā.
Itkā bija jau pusdienlaiks un gribējās aizbraukt pēc kāda kebaba, bet tomēr nolēmām pa ceļam paķert Tolmeta ezeru. Kau kur mežā, kur mums drošivien nemaz nevajadzēja būt, pamanījāmies gandrīz iestigt dubļos. Pēc šī incidenta, komandas daļa, kas pārvietojās ar jauno, zemo BMW, laipni piedāvājās doties uz Rēzekni jau pasūtītukatram pa kebabam, bet pārējie devāmies pa dubļu takām meklēt tolmetu. Kamēr daži meklēja īsto vietu takā un mēģināja apklusināt rūcošos vēderus, citi priecājās par sēnēm, kas visu laiku lika novirzīties no takas un pēc tam radīja neizpratni pārējā komandā (Kā? Tu sēņoji kamēr mēs meklējām punktu??? ES GRIBU KEBABU! LIELU!). Pēc būtības punktu atrast nebija grūti, jo taka iebrista diezgan dziļa un veiksmīgi sanāca uzskriet virsū BK plāksnītei, īstajā brīdī pagriežot galvu ezera virzienā. Tālāk jau pēc mīklas norādēm, kāpjoties atpakaļ ieraudzījām trubu. Lasot FTF komandu blogus, varam tikai iztēloties to izmisumu un ārprātu, kas tur valdīja 1.Jūnija naktī/no rīta, nezinot norādi par ZR.

Uztankojušies Rēzeknes “Ausmeņa” kebabā, devāmies uz abiem Ludzas punktiem, kās ātri vien krīt. Ludzas pilsdrupās notrāpījām tieši uz saulrietu, kas mūs vainagoja ar fantastisku skatu! Lieliska un gleznaina vieta. Kamēr komandas biedri nestaidzīgi bauda saulrietu, Zvaigzne ir dziļi pārliecināta, ka tas noteikti nebūs tik pašsaprotami, tādēļ izmisīgi pārcilā katru akmeņu čupu ap baznīcas sētu, kā arī pabaksta bruģakmeņus uz ielas. Šeit der pieminēt, ka 6dienas vakara koncerts tika atcelts, jo tautas nama atbildīgā koordinatore aizgājusi pensijā un nevienam nav nodevusi informāciju par sarunāto pasākumu :D
Pēc lādes devāmies nākamajā rītā. Pēc pieredzes ar Nemo pierunāju Zvaigzni doties man līdzi uz SUP dēļa, lai ir ar ko dalīties emocijās, kad par katru metru uz priekšu vējš aizpūš divus uz atpakaļu, un kad normāls vilnis iešļācas sejā. Zvaigznei nebija paņēmies līdzi peldkostīms, tāpēc tika nolemts vilkt KONCERTKLEITU (!), jo kurš gan tā nedara. Savā ziņā līdzība nāras tērpam ir – kleita tomēr nosēta fliteriem, kas zaigo kā zvīņas. Lai gan sākumā likās, ka redzam īsto pīli, kamēr piepūtām SUP dēli, tā bija aizpeldējusi, un pēc 30 min bezmērķīgiem klejojumiem pa Rāznu sapratām, ka jāver vaļā hints un jāskatās koordinātas. Iphone navigācija izrādījās pietiekami precīza un atradām lādi ar visu norauto ķēdi, un ar lielu gandarījumu pabeidzām trasi.

Paldies BK komandai – katra trase arvien interesantāka. Tiktiešām izbaudījām šo trasi, par spīti izmisuma sajūtai, kas laiku pa laikam iezagās emociju spektrā.

P.S. Domājams, daudziem rodas iespaids “kas par pilnīgi stulbu komandas nosaukumu”, bet šim ir neizdzēšamas vēstures atmiņas no pirmā mūsu 7nieka piedzīvojuma (Jūrkalne) un notikumiem, kas tajā liktenīgajā naktī ir attīstījušies. Bet par to, iespējams, citā reizē… 😊