Esam jau pieraduši, ka ir jāņem tas FTF un tamdēļ ir jāņem darbā brīvdiena! Vairs nav kalendāra pētīšana un stīvēšanās. Uz Aprīli komandā atgriezās arī kolēģis ar izveseļoto roku. Runā, ka esot saaugusi un esot pat garāka 😂
31.martā neraksturīgi vēlu iztūcamies no mājām, jo nav jau vairs 3h ceļā. Pa ceļam, kā parasti, uzpildam auto, uzpildam cukura krājumus un dodamies Nītaures virzienā.

Šajā reizē esam plašākā skaitā un vēl ar daiļā dzimuma atbalstu no mājām. Kā vēlāk redzēsim, šoreiz sieviešu loģika un piegājiens bija izšķiroši..

23:55 visiem pieslēdzamies attālinātajai sapulcei un 00:00 raujam mīklas vaļā.

Līgates flexkursija sākums
Nu šis krīt kā pirmais un tiek atlikts kartē. Plānojam ņemt kā pēdējo, jo tā taču flexkursija. Nu un sanāca jau arī tāda, bet par to vēlāk.

Aizbraucis jumts paver skatam zvaigznes
Šajā punktā palīdz mājasdarbs un atliek tikai pārbaudīt vai plašais interneta bilžu klāsts atbilsts Centrāles bildei. Sakrīt arī mīklas apraksts ar vietas nosaukumā pieminēto Vatu.
Piebraucam klāt starp ēkām, izskatās ka blakus mājā vēl neguļ, un suns arī galīgi nevajadzīgi rej. Ieslēdzam stealth mode un dodamies klusām iekšā ēkā, cenšoties pārāk netraucēt kaimiņiem naktsmieru. Ēkas priekšā novilkta lente… uz sekundes simtdaļu ienāk prāta doma vai tā ēka tik bīstama kļuvusi ka norobežojuši? Tad pamanam svaigi nozāģētus kokus, gan jau ka norobežo zāģēšanas vietu… bet vai tad laukos tā darītu... Labi, vienalga, kāda starpība, nākamajā mirklī daļa jau ir pagrabā ar pilnu pārliecību, ka tur arī būs, jo tas izskatās pēc perfektas vietas, kur paslēpt kādu skaitli. Daļa tomēr paliek ārā un tēmē uz otro stāvu. Pagrabs daudzsološs, tiek izskatītas visas telpas un novērtētas iebrukušās griestu konstrukcijas.. bet diemžēl nākas atzīt 2. stāva pārsvaru. Hit and run - stealth mode.

Gandrīz ideālas vakariņas
Komandā cilvēki dažādi, katrs pievērš uzmanību savām lietām. Viens pamana, ka bildē redzamā konstrukcija nav padomju laika, jo padomju laikā vairāk cieņā bija H profila metāli šādām konstrukcijām. Tātad kaut kas svaigs. Tad citi ierunājas par kino un ātri vien Ķeipenes kinostacija tiek atzīta par potenciālo vietu. Tad arī saprotam, ka tas varētu būt galds ar krēsliem, kas ideāli atbilst mīklas tekstam. Pārējo jau uz vietas skatīs.
Vieta zināma un skaidrs, kur jāmeklē - ātri aizbraucam, pārkāpjam pāri lentei, slēdzene tiek noņemta un skaidrs, ka jākāpj. Čalis ar salauzto roku, kurš parasti rāpjas, pakrata galvu, ka sausa runa un šis nav šoreiz viņa izaicinājums… 😊
Augšā dodas nākamais, kurš vēl nav šodien nekur rāpies.. arī augumā ap 1,9 m… visiem tāpat jau nav ko tur līst… ātri augšā, iekšā. Pārējie, protams, dod vērtīgos padomus no āras: “Mēģini kāpt tikai uz konstrukcijām”, utml. 🎯 and 🏃‍♂️

Ne visai glītā meiča
Šī uzdevuma risināšanā iesaistījās visa komanda, jo uz to momentu laikam neviens neko citu neminēja. Nu ka tā ir ragana bija skaidrs jau no pirmajiem teikumiem, bet mēs centāmies piešķirt tam visam kādu nozīmi. Atsaucām atmiņā bērnības pasaku par mazo raganiņu un viņas kraukli Abraku. Un tad centāmies to visu kaut kā sapīt kopā līdz mirklim, kad ēterā atkal sievietes balss teica, ka ir tāda upe Raganiņa un ezers Raganītis. No uzdevuma teksta tapa skaidrs, ka vajadzētu meklēt tuneli, vai caurteku un līdz ar to tika atlikti 3 punkti kur upe krustojas ar ceļu. Tajā skaitā arī zaļo ceļu, kuru viena karte uzrāda kā nebraucamu 😊
Šī iemesla pēc mēs pat netīšām sadalījāmies, jo daļa komandas izdomāja apskatīt vienu caurteku, bet otra daļa bija ielikusi tieši zaļā ceļa caurteku. Labi kā tā, jo vienas caurtekas vietā ceļš bija vienā līmenī ar upi 😊Pa to laiku otra daļa paņēma punktu pie zaļā ceļa, pa kuru tad arī turpinājām tālāk braukt.

1875.
Tiem, kas pieķērās šai mīklai, ātri vien bija skaidrs, ka ir vārdi ķert, grābt, nauda un dzirnavas. Bet nu līdz galam kopā īsti neliekas. Un tajā momentā pieslēdzās sieviešu loģika un piegājiens un ātri vien ēterā bija dzirdams Ņemnaudu dzirnavas. Nezinām kā viņai tas izdevās un pēc kā tika meklēts kartē, bet viss sakrīt.
Aizbraucot uz vietas uzreiz sajūta ka vieta īstā.. vēl jo vairāk to apstiprina iekaltais gadskaitlis 1875. Ūdens līmenis augsts un visur jālien skatoties, lai nepiesmeļ zābakus. Kāds iesaucas:”Redz kur ir”, bet kā lai tur tiek klāt? Pamēģinām no vienas puses, no otras un skaidrs, ka jāsūta kāds caur centru pa mazo caurumu un baļķi ūdenī. Sacīts darīts. Pārējie labakajās padomdevēju tradīcijās noskatās kā biedrs cenšas ielocīties caurumā. Skaitlis rokā un ar nelielu palīdzību pa citu ceļu biedrs tiek laukā. 🎯and Slow 🏃‍♂️

13.ozols
Šis kaut kā grūti nāca. Bet tikai tāpēc, ka meklētājā bija jāieraksta pareizā vārdu kombinācija. Un kā izrādījās korekti ir rakstīt partizāni, nevis mežabrāļi. 13 ozoli un partizāni uzrādīja Sērmūkšus un kartē bija redzamas drupas, kas tīri labi savilkās kopā ar uzdevuma bildi.
Uz vietas skaisti piebraucām pie drupām. Ir redzams, ka ir bijusi cita komanda. Pēdas arī ved uz drupām, tās izložņājam turpu šurpu, bet punkta nav. Otra komanda var redzēt, ka arī nav skraidījusi pa iekšu. Nolemjam iet tālāk uz krusta pusi, kur pamanām celiņu un atrodam bunkuru. Bunkurā vajadzēja 2 cilvēkus, lai atrastu zem lāvas esošo ciparu 😊 Punkts rokā, dodamies tālāk.

Pansionāta zvaigzne
Jau neilgi pēc 00:00 ētērā izskanēja, ka tur ir 34 T burti, bet uz to momentu tas tika vienkārši pieņemts zināšanai un risinātas citas mīklas. Kad šī bija palikusi pēdējā, un apskatot kartē atliktos punktus, secinājām, ka ļoti labi iederas Mores muzejs un 34 T burtiem ir arī sava nozīme. Labi, ka neveltijām daudz laika bildes pētīšanai, jo bija moments, kad bija doma meklēt transformatoru būdu vai ko tml.
Kaut kā bija licies, ka More mazliet civilzetākā vietā atrodas, bet tomēr piebraukt var tika pa grantiniekiem. Gāžam visi viens aiz otra un vienā mirklī mūsu bezceļu biedri nozūd... redzam nošērotajā lokācijā, ka čaļi atkal grib pa taisno aizbraukt… jo nav jau baigajā cieņā pie tanka piebraukt pa “normālu” ceļu. Lieki piebilst, ka taisnakais ceļš beidzās pļavā un nekas ātrāk nesanāca. Piebraucam, pagaidam kādas 40 sekundes, kamēr piebrauc pārējie komandas biedri un tad lēnā muzeja pastaigas gaitā apskatam eksponātus. Līdz visi satiekamies pie tanka. Čalis ar lauzto roku pakrata galvu … lai lien tas kurš jau iesildījies 1875. gadā. 😊
Kad skaidrs ka ir īstā vieta, tad labākajās Top Gear tradīcijās visi lēnam dodas prom kamēr koleģis vēl tankā.

Līgates flexkursija beigas
Kā jau iepriekš minējām, tad šo punktu nolēmām ņemt kā pēdējo. Daļa komandas auto izdomā doties pa vienu ceļu, bet otra daļa komandas pa citu ceļu. Jāsaka, ka lepnākā daļa komandas ar džipu bija izvēlējušies ceļu, kuru beigu beigās netīšām aizšķērsoja cita komanda 😁 Un tad arī varēja redzēt kam ir “džips” un kam ir “īsts džips”. Kamēr daļa komanda izbaudīja dubļu vannas, tikmēr otra daļa jau metās iekšā takā. Protams, ka azarts liels un ie info stends tiek apskatīts pavirši (ko gan tādu jaunu mēs te varētu atrast, taka taču jau zināma).. Arī takā noslīdot pa ledaino ceļu, uzreiz ir doma, ka visi punkti būs tur tālajā galā uz kuru vai nu jāriskē pa baļķi iet, vai iet visu taku. Nu tā nu mēs arī aizmaucām visu taku uz otru galu un atradām tikai vienu no punktiem, kā arī vienu pāri upei. Pa to laiku pislēdzās otrā komandas puse, kura veiksmīgi izpētīja info stendu, lēnām, prātīgi nākot mūsu virzienā, atrada vēl 2 punktus, ar ko bija pietiekami lai atvērtu lādīti pie info stenda. Pa to laiku gan tika atrasts arī 4 punkts, bet tas jau bija mazsvarīgi.
Gribētos vēl pieminēt, ka ejot šo taku ar ģimeni, bija licies, ka tā ir garāka. Naktī, saspringumā tas viss likās tik ātri 😊

Lāde
Esam laukā no flexkursijas, bet nolemjam, ka visiem jātiek atpakaļ pie saviem auto arī pusceļā dubļu vannas malā palikušajam un vienu vietu jānobāzējas, lai rautu vaļā lādi.
Tā arī izdarām un tiekam kopīgi līdz Nītaurei, kur tad atkal bruņojušies ar datoriem veram vaļā lādes mīklu kad pulkstens rāda ~ 5:00
Vieta aptuveni skaidra, virziens nosprausts. Kamēr dodamies uz nosprausto vietu secinām, ka pirmā doma par labradoru ir Mielavs, bet 2x2=4 nav Mielavs. Līdz ar to šis variants tiek atmests un nolemjam risināt, kad atradīsim lādi.
Sasniedzam pirmo sazīmēto vietu, kas ir kaut kāda ferma un tur tālāk vēl arī kaut kāds dižozols. Daļa komandas pārbaudīs šo vietu, bet otra daļa aizdodas pa ceļu uz priekšu, lai tiešām atrastu kartē neatzīmētu meža ceļu ar visiem nepieciešamajiem sūdiem, kur blakus ir izcirtums. Un kā jau visas pārējās komandas, arī mēs atduramies pret koku uz ceļa un nostājamies blakus mēslu kaudzei.
Paiet kāda pusstunda, kuras laikā izķēmējam visas ierakumu bedres, visu mežmalu, atrodam dziļāk mežā kokā pakārtu atstarojošo vesti un vel pēc padsmit metriem ap koku sejas augstumā lielo Maximas maiņu - tā nevar būt sakritība!. Bet mēslu čupu nemaz nedomājam aiztikt.
Pieslēdzas otra komandas daļa, kura arī sāk ķemmēt mežu. Un tad atskan priecīgas skaņas mežā, kas nozīmē, ka lāde atrasta. Paspējam vēl pačakarēt pēdējos komandas biedrus, kuri nekādi nespēj noticēt, ka lāde ir zem tās mēslu čupas, bet nu ap kādiem 6:15 esam pie lādes. Tālāk sākas Youtube video meklējumi par labradoriem utt. Joprojām neviens neizdomā nočekot vai 2x2=4 ir Mielava dziesma. Kamēr citi meklē atbildi ar galvām, tikmēr cits liek lietā “Brute Force”. Kad ir tiks līdz 500, pieslēdzas mājās pamodušies ģimenes locekļi, kuri tomēr norāda, ka 2x2=4 īstenībā saucās Nedalamā un viens no autoriem ir Mielavs! Kā sauvulaik diezdāja Bloodhound Gang - Foxtrox Uniform Charlie Kilo. Paiet kādas 10 minūtes līdz saliekm pareizo matemātiku kopā un tiekam pie variantiem, no kuriem viens ir arī pareizais. Tagad sēžot un rakstot liekas reāli vienkārši, bet no rīta ap 6:30 pēc negulētas nakts un aukstā rītā tas ne sūda nav vienkārši.
Paņemam izcīnīto dziras pudelīti, dāvanu karti, ierakstamies logbook, uztaisām smuko komandas bildi un vēlreiz nopriecājamies par ideālo lādes veidolu. Centrāle, žetons jums par lādi, jūs nebeidzat pārsteigt.

Paldies Centrālei par ideālo laukumu, pavasarim par burvīgajiem ceļiem (vienam auto ir pat neliels robs priekšējā stiklā) un pārējām komandām par konkurenci. Šoreiz sanāca būt uz viena viļņa ar Centrāli.

1.maijs kā katru gadu iekrīt brīvdienā, tāpēc jau šobrīd zinām, ka piedalīsimies un būsim pilnākajā iespējamā sastāvā. Tāpat arī ceram uz spēcīgu konkurenci, jo mērcē foršāk kopā!

P.S.
Ļoti ceram, ka Kotletes pabeigs savu FTF naktī uzsākto pirmo rubu un turpinās arī piedalīties FTFos.

~le début~
Jūs jau zināt, kādas sajūtas Jūs pārņem FTF dienā! Pāris stundas, un Tu entuziasma pilns metīsies rubā pretī nezināmajam! Šī nebija no tām!
Pamostos un saprotu, ka man vēljoprojām ir temperatūra. Veselu nedēļu jau slimoju ar angīnu laikā, kad apkārt plosās kovids, kuru var saķer pat nenolaizot kāpņu telpas rokturi, bet es esmu ticis pie angīnas. Apzinoties FTF nakts svarīgumu, veselu nedēļu esmu dzēris visādas tējas, ēdis ķiplokus, turējis Laura Reinika plakātu virs gultas un nekā! Par spīti visam, tieši FTF dienā jūtos vissliktāk...
7nieka komandas whatsapp čats:
Ance: Oskar, Kā Tu jūties?
Oskars: Nu jūtos tā, ka gribētu sev iepist!
Liene: Bljaaa
Tālāka sarakste ir par to,kā abas, kā jau jaunās māmiņas man liek uzsvaru uz veselības svarīgumu un mierina, ka uz Nītauri varam doties, kad būšu vesels.... Fuck NĒ! Esmu 3 nedēļas iepriekš pakārtojis visus plānus un dzīvi rubai un tagat nekā. Pēķšņi atcerējos aktrises Lucy Liu interviju kādā vīriešiem paredzētā žurnālā, ka viņa labprāt nomirtu nodarbojoties ar seksu. Thats it! Esmu gatavs šodien nobeigties risinot lādes mīklu!
​Pēc pāris stundām jau tiekamies. Pie mašīnas ātri uzspēlējam ierasto tetri, lai pamanītos sabāzt mašīnā visu ko dāmas ir paņēmušas līdzi! A ko, mazums, kad var noderēt ķinas porcelāna servīze vai molberts...
Ance manam kaklam ir sarūpējusi speciālu dzērienu, kas sastāv no ingvera, citrona un vēl visādām sastāvdaļām, kas palīdzēšot manam kaklam un temperatūrai. Lai neizplūstu gari par to, pēc kā šis dzēriens garšo, iztēlojieties, ka Jūs dzeriet „Dzintara odeklonu” un uzdzertie šķidrās ziepes, bet šonakt es esmu gatavs jebkam.
Vispār ir tik cool, ka esi vientuļš čalis komandā ar divām māmiņām. Brīžiem ir tāda sajūta, ja uz FTF nakti paņemtu līdzi netīrās zeķes vai neizgludinātās drēbes, līdz rītam viss būtu nokārtots!

Pēc pāris mirkļiem esam jau ceļā un pārņem sajūsma par komandas atkalredzēšanos un gaidāmājiem piedzīvojumiem, kuri zinām, ka neizpaliks... oi kā neizpaliks!
Ierodamies Nītaurē, ātri paķeram kofeīnu krūzē un nospriežam, ka vislabākā vieta, kur sagaidīt pusnakti būtu Zaubē, jo tur tak tik daudz slavenu pamestu objektu, tā teikt, būsim pašā epicentrā.
Palikušas pāris minūtes līdz divpadsmitiem. Es ātri steidzu ieķert ibumetīnu, savukārt Ance šauj iekšā zāles pret nelabumu. Aizmirsu piebilst, ka mūsu Ancei braucot mašīnā un skatoties telefona ekrānā paliek tik pat slikti, cik pansionāta „Saulriets” iemītniekiem skatoties Samantas Tīnas Eirovīzijas dziesmas videoklipu...
Pusnakts! Atveras mīklas! Visi trīs iegrimstam burtu slejās.
1875
Diezgan ātri saliekam kopā 1875 un tepat tuvumā! Braucam! Paceļam intensīvi risinam pārējās mīklas. Ierodoties pie dzirnavām, spriežot pēc pēdām, esam šeit pirmie. Ātri tiek pamanīts mazais tags pie loga un kā par spīti ir vēlviens tags, nedaudz dziļāk lejā. Pēc Cirgaļu torņa incidenta, es domāju daudziem ir „Trust issues” tapēc protams bija jānokāpj un jāpārbauda arī tas. Arī 21, laikam tomēr dublieris, ātri nospriežam un lecam atpakaļ auto.
Pa ceļam abas dāmas veiksmīgi ir atšķetinājušas aizbraukušo jumtu un lidojam uz turieni. Ceļā mums izdodas salikt kopā vēl 13. Ozolus un iespējams ideālās vakariņas, lai arī nav īsti saprotams, kur tur ir tas, kas redzams bildē. Un tas viss tepat blakus!
Aizbraucis Jumts paver skatam zvaigznes
Ierodoties pie Vatrānes muižas sākumā māc šaubas, ka ir īstā, jo blakus lamājas suņi un pašai muižai sarkana lenta riņķī. Mēs ar Lieni, gandrīz jau esam paspējuši iebāzt savus purniņus muižas pagrabā, kad Ance sauc, ka Tags ir rokā. Easy Peasy. Jožam uz vakariņām!
Gandrīz Ideālas Vakariņas
Ierodamies vakariņās. Par cik šeit vides objektu daudz, ātri sadalamies. Es pat neesmu paspējis izdomāt uz kuru no objektiem došos, kad dzirdu jau atkal Ances balsi, ka tags ir atrasts. Sāku domāt, ka tām Ances zālēm pret nelabumu ir kāds labs blakus effekts, jo viņa šodien spridzina! Kamēr es nonāku, līdz galdam, Liene- mūsu augumā īsākais un smalkākais rubaks ir jau krēslam puncī. Tā kā es arī esmu diezgan ziņķārīgs, kā tur iekšā izskatās, jo bilde mani konkrēti samulsināja, izdomāju arī iebāzt savu kokonu šahtā un ko es redzu?!? Lienei ir fucking fotosesija. Selfijs ar tagu no kreisās, selfijs ar tagu no labās... Es uz to noskatoties sāku, kā sencītis skaidrot FTF svarīgumu un to, ka tā nevar. Brīdī, kad tiek apsvērtas metodes, kā viņu prettiesiski dabūt ārā no krēsla, Liene ir uztaisījusi savu perfekto pašiņu un ir gatava cīnīties tālāk. Salecam mašīnā un vicojam uz 13 ozoliem.
13 Ozoli
Nezinu, pa kurieni brauca citi rubaki, bet pieļauju, ka pa to pašu ceļu, pa kuru mēs. Slapjš, uzpampis, bedre pie bedres. Visu laiku sanāk braukt diezgan saraustīti un to var redzēt arī Ances sejā. Katru reizi, kad tiek piespiests bremzes vai gāzes pedālis, man šķiet, ka Ance pavemj sev mutītē un viņas sejas krāsa nomainas par pāris toņkārtām uz baltāku. Arī Liene saka, ka viņai sāk palikt slikta dūšiņa. Es pie stūres sāku justies, kā dieva lomā, ka ar savām kāju manipulācijām spēju valdīt pār Ances kuņģa spazmām.
Ierodamies Ozolos. Es palieku mašīnā paminēt pārējās mīklas, kamēr dāmas dodas uz bunķīti. Šī ir viena no tām reizēm, kad man gribas uz SIA Bite Latvija kantori aizsūtīt džihādu, jo „Curiosity” Marsa roveram uz Marsa ir labāks internets nekā man šeit. Es vēl neesmu paspējis ielādēt mīklas, kad meičuki jau ir atpakaļ un tags ir rokā.
Viss ko uz doto brīdi zinām ir Līgates Flexkursija un tas arī viss. Neko, nolemjam braukt atpakaļ ar cerību, kad būs labāks internets un pa ceļam atšķetināsim vēl kaut ko.
Pa ceļam man pirmo reizi sanāk ieskatīties pulkstēnī un redzu, ka ir pagājušas knapi 2 stundas un mums jau ir 4 punkti un mēs zinām kur ir piektais, atliek tikkai divas mīklas. Apmēram pusceļā atpakaļ pār mani nāk epifānija par pansionāta zvaigzni. Nolemju paskatīties ātri cik T burtu ir mīklā. Oskar! Skaties uz ceļu! Liene mums ir profesionāla autobraucēja un gandrīz katru reizi, kad es ieskatos telefonā, lai nočekotu karti vai uzmestu aci kādai no mīklas bildēm, Lienes nosodošais aizrādījums, kā ass nazis ieduras manā kuprī. Sāku pat pieķert sevi pie vēlmes abas rokas turēt uz stūres, gluži, kā eksāmenā.
Okey, Liene, cik T burtu kopā ir mīklā? 34! Es zinu, tas ir T-34! Dāmas tas ir tanks un es zinu, kur viņu meklēt! Ātri nolemjam, ka More ir tuvāk un brauksim vispirms tur un pēc tam uz flexi!
Pansionāta Zvaigzne
Ierodoties Morē mēs sastopamies ar pirmajiem rubakiem savā ceļā. Aizbraucam līdz tankam un konstatējam, ka tas ir iežogots muzeja teritorijā. Saprotams, ka pārņem nedaudz bailes, ka ieejas biļete šonakt būs administratīvais protokols. Sākas diskusijas WTF? Kapēc pārējie rubaki ir apsēduši blakus esošo kalti? Sāku pētīt bildi un iegūt īstu konfirmāciju, ka tas tik tiešām ir kāds no tanka elementiem īsti nevar. Aizbraucam līdz kaltei un ātri izrikšojam cauri. Nop. Te nav kur būt kaut kam kas ir bildē. Nolemjam doties atpakaļ pie tanka. Kad esam nonākuši pie Tanka, ierodas arī NLP. Vīri droši dodas iekšā pa vārtiem. Bļin tāda sajūta, ka viņi paši tikko atslēdza vārtiņus. Note to ourselfs –nemīzt! Uzreiz pēc NLP reida ielecu tankā un savācu tagu. Šajā brīdī saprotam, ka bijām priekšā pat NLP. Kā mēs zinām šāda iespēja ir tik pat reta, kā iespēja redzēt komētu.
Pienācis laiks doties uz Flexi! Jau pa ceļam nolemjam, ka ņemot vērā manu veselības stāvokli, man būtu visprātīgāk palikt mašīnā un cīnīties ar ne pārāk glīto meiču, kamēr dāmas jozīs pa taku un sameklēs visus tagus.
Līgates Flexkursija
Ierodamies šeit ap pulkstens 3jiem un šis ir mūsu pirmspēdējais punkts pirms lādes. Stāvlaukumā izskatās, kā pie „Akropoles” notiekošajā Coffe and Cars tusiņā. Pilns ar mašīnām un cilvēkiem. Dāmas paķer rāciju un aizbizo biezoknī, kamēr cenšos atminēt mūsu pēdējo mīklu. Ik pa laikam man izdodas cauri rācijas čerkstoņai saklausīt tādas iedvesmojošas frāzes, kā ...es esmu apmaldījusies...., Es nezinu, kur palika Ance,....Oskar dirsā.... Lēnām stāvlaukums ir iztukšojies un esam vienīgā mašīna stāvlaukumā un man nav ne mazākās nojausmas, kur abas manas skaistules ir pazudušas. Pēc kāda laika tiekamies pie mašīnas. Meitenes ir atradušas tikkai 2 no 4 skaitļiem. Nolemjam, ka es svaigiem spēkiem došos flexī, Liene būs mans gids, bet Ance paliks mašīnā un cīnīsies ar neglīteni.
​Sākums diezgan iespaidīgs, nevar saprast, kā ātrāk pārvietoties, vai ejot stāvus vai šļūkt uz dibena, bet pēc pāris neplānotiem špagatiem un olimpiādes cienīgām piruetēm esam nonākuši lejā pie upes. Liene man atrāda pirmo atrasto tagu pie atpūtas vietiņas. Okey es saku, kur tālāk. Liene man saka, tur pa leju jau mēs visu izstaigājām, bet te pa augšu mēs vēl neesam gājuši. Well okey, ejam tad pa augšu. Liene naski min pa priekšu un pēkšņi mani pārņem tāds What the actual fuck Liene! Liene apgriežas un prasa man kas noticis. Es saku- tā augša pa kurieni Jūs neesat gājušas ir ceļš pa kuru mēs tiko atnācām. Liene skatās uz mani, kā uz cilvēku, kura vecāki nelasīja, ka uz balinātāja pudeles ir rakstīts „glabāt bērniem nepieejamā vietā”. Oskar, mums jāiet ir šeit! Es stāvu un domāju, vai es tiešām jūku prātā? Es zinu, ka es ļoti labi orientējos apvidū, bet šovakar es neesmu tas asākais instruments instrumentu kastē. Un tad es pamanu vietu pie upītes, kur piegāju tiko kā nokāpām lejā. Es lepni rādu Lienei savas pēdas sniegā, kas apliecina to, ka mēs tik tiešām pa šejieni nokāpām. Izskatās, ka mans arguments ir bijis pietiekoši spēcīgs, lai diezgan izmisusī Liene piekristu man.
​Turpmākais ceļš ved augšup un lejup, pa ceļam iebāžot savu degunu visās konstrukcijās un nopētot katru stabiņu, katru koku. Ja man kāds jautātu es diezgan pārliecinoši varu atbildēt,ka zinu, kā izskatās katrs margu puļķis dabas takā. Esam nonākuši līdz diviem tiltiņiem, kur es diezgan veiksmīgi pamanos iebāzt savu galvu- tieši pretī tagam. Ir! Mums ir 3 vērtības, jāatrod vien ceturtā. Kamēr dodadmies tālāk pa taku un esam pa ceļam apspriedušies vēl ar pāris rubakiem, nonākam pie atklāsmes, ka mums pietiek tikkai ar 3 tagiem, jo 4to vērtību varam vienkārši atminēt pie slēdzenes. Pa rāciju nododam 3 skaitļus Ancei , kas ir blakus slēdzenei un sākam domāt pa atpakaļceļu. Esam ar Lienes pie aizskalotā tiltiņa. Mēs saprotam, ka šajā punktā esam zaudējuši perspektīvu, jo NLP ir pašāvuši vaļā lādes mīklu, bet cīņa vēl nav galā un atpakaļceļš pa taku prasītu savu pusstundu ja ne vairāk. Liene pompozi paziņo, ka viņai ir maiņas botes un ir gatava forsēt upi. Šajā brīdī, kā ar sirpi pa pautiem, man nāk atklāsme, ka es neesmu paņēmis līdzi maiņas zeķes, ko parasti daru, bet toties man ir gumijnieki, kas ir līdz celim, kuri protams, ka nav man kājās bet ir mašīnā. Man pa galvu šaudās simtiem domu, vēl šorīt es gulēju gultā slims, vēl pirms pāris stundām man bija temperatūra, bet tagat es forsēšu upi, jo cmon, Liene ir gatava iet pāri. Parasti tak meitenes čīkst. Iet pār upi viennozīmīgi ir pats loģiskākais variants, tapēc es apsēžos uz tiltiņa un sāku vilkt nost savus zābakus un zeķes. Izģērbjot savas kājas mani pārņem līdzīgas domas, kā meitenei izģērbjoties pirms savas pirmās reizes. Kā tas būs? Vai man to vajag? Vēl jau var pateikt nē! Vai man patiks? Kamēr es esmu ieslīdzis šajos eksistenciālajos jautājumos Liene jau ir tikusi pāri upei otrā krastā. Cik es skatījos viņas veikumu, piefiksēju, ka zemūdens koks ir diezgan slidens, bet par laimi Lienei kājās bija botes. Pienākusi mana kārta, sāku iet pāri un konstatēju, ka ūdens ir auksts, koks ir slidens un, ka ņiprā straume reāli grib mani iegāzt upē pilnā augumā. Visvairāk mani uztrauc pēdējās divas uzskaitītās lietas, tapēc virzos pa baļķi lēniem, maziem solīšiem, kas savukārt nekādīgi nepalīdz cīnīties ar pirmo problēmu. Brīnumainā kārtā esmu otrā galā, ātri uzvelku atpakaļ zeķes un apavus un dodamies atpakaļ līdz lielajam kāpienam. Kāpiens lejā takas sākumā izrādās nebija tik grūts, kā kāpiens augšā. Man jau visu vakaru no temperatūras pulss turas ap 100-110. Kamēr Liene, kā jauns sacīkšu zirgs veikli lēkšo augšā pa sniegoto taku es iepalieku aizvien vairāk un vairāk, līdz Liene ir pazudusi manam skatienam. Apstājos, lai atpūstos un lai paskatītos, kādu pulsu mans pulkstenis rāda. Iedomājieties tos Jaunā Gada korporatīvos pasākumus, kur cilvēki ar šampanieša glāzēm rokās skatās pulkstenī un skaita pēdējās sekundes līdz jaunajam gadam. Tā tagat es stāvu nekurienes vidū skatos pulkstenī un skaitu sitienus līdz sirdstriekai. Nedaudz atelpojos un vijoles skaņu pavadījumā turpinu kāpt līdz sākumam. Nonāku pie auto. Paldies Dievam tas murgs ir beidzies! Liene maina apavus, Ance ir pārsalusi es esmu dzīvs un mēs esam gatavi doties tālāk. Bet nav īsti kur, jo neesam tikuši galā ar neglīto meiču. Vienojamies, ka dosimies prom no šejienes un meklēsim, kur ir labāka zona.
Uzsākot braukt, es knapi noreaģēju redzot, ka no automašīnas paneļa manā virzienā lido nezināmas izcelsmes objekts. Es to protams, ka refleksa vadīts noķeru un izrādās, ka šis objekts ir ķekars ar ķiršu tomātiem. ĶEKARS AR ĶIRŠU TOMĀTIEM!!! Jūs nevariet iedomāties, kādi procesi notiek cilvēka centrālajā nervu sistēmā, kad viņš tumsā satver saujā ķekaru ar ķiršu tomātiem. Es apturu auto, ieslēdzu gaismu un šī ir pirmā reize, kad šonakt gaismā ieraugu auto salonu. Mašīnas priekšā izskatās, kā zviedru galds, kas beidzot izskaidro no kurienes uzradās tomāti, savukārt paskatoties uz auto aizmuguri, izskatās, kā H&M uzlaikošanas kabīnē. Es reāli brīnos, kā mēs vēl spējam atrast lukturīšus un citas lietas. Lieki piebilst, ka uz Lienes „Eu, es nevaru atrast savu telefonu/naudasmaku” mēs ar Anci vairs nereāģējam! Ātri tiek attīrīts auto panelis no gastronomisko izvirtību elementiem un braucam tālāk, pa ceļam iemetot „Urbānajiem Zvēriem” ar hintu par nemnaudu dzirnavām.


Ne Visai Glītā Meiča
Ja man būtu sevi jāraksturo, es teiktu, ka esmu diezgan progressīvs. Man nav nekas pret homoseksuāļiem, neesmu rasists, neesmu seksists, bet ja man kāds prasītu, kā Tu nosauktu ne pārāk glītu meiču es viennozīmīgi atbildētu, ka Cūka! Bet nav te nekādas cūkas. Mums visiem trīs šķiet loģiski, ka tā ir Ragana. Amads spriežot pēc tezaura ir apvidvārds vārdam amats. Bet visa tā mīkla, visi skaitļi, notikumi, salidojumi, mersedesi ved mūs teikas virzienā. Nu es nezinu, ja tā nav teika un viss šis stāsts ir izdomājums, es zvanīšu 7nieka centrālei un prasīšu, lai viņi man iesver kādu kilogramu no tā, ko ir lietojuši sacerot šo mīklu! Nu itkā loģiski liekas, ka Amads varētu būt amatas upe, bet tas puļķis bildē ir mulsinošs. Balticmaps tiek mēģināts sameklēt kaut kas ar vārdu Ragana un par spīti visam tika atrasts viskas tikai ne vajadzīgā upe ar tuneli. Piedāvājam apmainīties ar lokācijām kādai citai rubaku komandai. Mēs viņiem iemetam ar T34 viņi mums ar zaļo dzelzceļu.... Prieka pilni plēšam uz Zaļo dzelzceļu. Priekšā mums ir vēlviena rubaku komanda, kuri atgriežas jau no taga medībām. Ātri ar Lieni nolēkšojam lejā, tunelī iekšā un tags rokā. Kāpjot atpakaļ kalnā man vēlreiz nākas noraidīt piedāvājumu dziedāt eņģeļu korī otro balsi. Esam auto un šaujam vaļā lādes mīklu.
Lāde
Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka ir jābrauc uz Vites Upespils ceļu. Vienīgi ceļā mums paies vesela stunda. Aprēķinot to, cik daudz citu komandu ir atvērušas lādi, mums ir pārliecinošas iespējas būt otriem. Ceļā prasu, lai man kāda no meičām nolasa pilno lādes mīklu. Puse, kā parasti neizsaka neko, bet tā daļa par reizināšanu. Varu būt pateicīgs vienai no iepriekšējajām darba vietām, kur mani spīdzināja ar radio „Skonto” klausīšanos. Bija tāda kaitinoša dziesma, kuras autors savos vēlajos 40 cenšas iemācīties reizrēķinu. Boom, dziesma ir rokā. Palikuši vēl pāris kilometri līdz vajadzīgajam ceļa posmam un mašīnas salonā var just, ka nevalda vairs spriedze un adrenalīns, bet ir jūtama miera aura. Tāda sajūta, ka Liene tur aizmugurē guļ uz pranamata un dedzina vīraka kociņus. Uzmetu aci tam, ko dara Ance, viņa cītīgi orto foto kartē zondē īsto meža ceļu. Liene, šis nav tāds kā uzbrauciens, bet ko Tu tur aizmugurē dari?!? Liene: Sēžu Instagram! Mani atkal pārņem pīļmātes sindroms un sāku mācīt, ka pa ceļam tak varam atrast 4 skaitļus, lai varam atvērt lādi bez problēmām.
​Nonākam galā un sāk dalīties domas, kas kartē ir apzīmēta, kā stiga, dabā ir pamatīgs grants ceļš, kam blakus arī ir meža ceļš, kurš arī nav atzīmēts kartē, bet viņā nevar īsti iebraukt. Pofig, atraujam vaļā hintu! Stāv rakstīts, ka īstais ceļš atrodas starp abām mājām un te Liene no aizmugures nāk klajā ar spārnotu ideju-Braucam visu ceļu līdz tām otrām mājām un skatamies kādi ceļgali tur ir, kas vispār bija ļoti loģiska un pareiza ideja, kuru mēs priekšā sēdošie noairējām tik pat veiksmīgi, kā Šlesers noairē jautājumus par digitālgeitu. Ignorējot Lienes ieteikumu, mēs nogriežamies uz jauno grants ceļu, kurš ved uz tuvumā esošo dižozolu. Pie sevis nodomāju, varbūt tas ir vecais vīrs, kas tusē pa sūnām. Jaunais ceļš aizved mūs līdz pārplūdušam meža ceļam. Šitas nav okey. Tas ceļš ir tāds, pa kuru ar vieglo auto nevarētu izbraukt, bet mums ir džips. Sedas laukumā es vairākais reizes biju spiests paklausīt Lienes –Oskar, lūdzu tālāk nebrauc. Taču ne šoreiz! Arī ne pēc tam, kad Liene man paziņoja, ka pa šo ceļu neizbrauktu pat traktors. Mans ego ņēma virsroku un mēs paspējām nodarboties ar offroad adventures pārsimts metru garumā! Beidzot tiek skandinātas slavas dziesmas manām braukšanas prasmēm un auto spējām. Pat Liene beidzot atzinīgi izsakās par manu braukšanu! Esam nonākuši pie dižozola pie kura ir pamesta māja. Ātri izložņājam māju un saprotam, ka nebūs. Papētot vēlreiz karti saprotam, ka laikam esam jau pārāk tālu no oriģinālās vietas un nolemjam braukt atpakaļ tikai šoreiz no otru māju puses un nepieciešamais meža ceļgals pats mūs atrod. Tik vienkārši! Viss kas bija jāizdara, bija jāpaklausa Liene! Aizbraucam līdz vietai, kur meža ceļu šķērso koks un lecam ārā. Ieraugam musaru, bet ko mums meklēt? Nezināmu spēku vadīts es nolemju, ka man vajadzētu ar kāju uzšaut pa vienu no musara maisiem. Paralēli faktu konstatācijai, ka esmu sasitis kāju, man nākas secināt, ka viss tas musars neizskaidrojami turas kopā! Tas Ksenukai maisiņš!!! Pieķeros ar rokām un kačing esam atraduši lādi! Nu sākas pats jautrākais, atrisināt lādes slēdzeni. Tiek mēģinātas visādas sareizināšanas kombinācijas. Es cenšos iesaistīties maksimāli cik varu, bet pēc šīs nakts pārdzīvojumiem manas smadzenes ir jau ieņēmušas kartupeļa formu. Ar katru šeit pavadīto minūti aizvien pieaug spriedze, ka tūliņ, tūliņ ieradīsies vēl kāda komanda. Pēkšņi Liene saka, ka mums vajag četrciparu skaitli! Captain obvious es iesaucos un mēs sākam smieties. Pēc tam, kad esam beiguši raustīt savus ķermeņus smieklu izraisītās konvulsijās sākam aptver, ka doma īstenībā ir pareiza un mums ir jāsareizina tā, lai tik tiešām rezultāts būtu četrciparu skaitlis. Kāpināšana kvadrātā! To protams, ka teica Liene nevis es. Man kvadrātā vairāk asociējas ar piektdienas vakaru un acīm. Paņemu telefona kalkulatoru un saprotu, ka pat nemāku šo manipulāciju veikt ar to. Kamēr es skatos youtube video, kā izkāpināt kvadrātā ar „Iphone” kalkulatoru, meitenēm jau atbilde ir rokā un tiek atvērta lāde! Beidzot! Man pat gribas izkāpt no zemeslodes aiz priekiem! Ātri paņemam kodiņu, ierakstamies logbūkā. Es šoreiz atļāvos savākt sev mazo dziriņas pudelīti, ko Ance vēlāk noraksturo, kā reti pretīgu liķieri! Kārtējā „labā” pēdējo stundu izvēle, nospriežu pie sevis. Ātri visu saliekam, kā bija, lai nebojātu nākošajiem rubakiem lādes atrašanas priekus. Esam pie mašīnas un tieši ierodas ”Mama piespieda”. Ātri aprunājamies, novēlam veiksmi un braucot prom pie sevies katrs no mums nodomā- Bļe, kur jūs visi tgt pišat?!?! Lāde ir tepat... Bet nedrīkst bojāt arī viņu vilšanās un atrašanas prieku.
~Fin~
Pabraucis pāris kilometrus saprotu, ka ar vienu aci redzu ceļu, ar otru savu iepriekšējo dzīvi. Saku Lienei, lai ved mūs mājās un es beidzot atpūtīšos auto aizmugurē, viņas izveidotajā uzlaikošanas kabīnē. Nu tad beidzot es varēšu arī viņai uzbļaut, lai skatās uz ceļa, lai brauc lēnāk utt. Tagat varu mierīgi izmērīt temperatūru un iedzert jaunu zāļu dozu, ko biju pilnīgi piemirsis nakts azartā. Mani sāk pārņemt izsalkums un es atceros, ka Ance pus vakaru lielījās, ka ir līdzi paņēmusi pankūkas ar Nutellu un banāniem. Bāc, kas var būt vēl labāks brokastīs, kā pankūkas ar diabētu. Attaisu vakuuma trauciņu un nez kāpēc man šīs sarullētās pankūciņas izskatās, pēc mazām bēbīša kājiņām, ko arī skaļi paziņoju. Es pat nezinu kapēc, laikam mani pārņēma šoks, jo nebiju gaidījis sarulētas, bet gan trīsstūrīšus...Ēdu to pankūku un bāc, esmu tāds dārzenis, tā nutella pil visur, uz maniem pirkstiem, uz drēbēm, uz blakus esošo datora somu, visur. Kad manas rokas jau izskatās, kā parkinsona slimniekam pēc tualetes apmeklējuma es uzsaucu: Ance, padod man lūdzu tualetes papīru, mana bērna kājiņa sakakājās. Mašīnā sākās tadi smiekli, ka man uz brīdi likās, ka mēs tiešām iebrauksim pretējā joslā un nositīsimies. Šoutouts Lienei par auto vadīšanas spējām histērijas apstākļos!
Esam veiksmīgi tikuši mājās, jeb precīzāk, vietai, kur meitenes atstāja savu auto. Ātri pārkrāmējam mantas, atkal tiek pārvietots molberts, atvadamies uz mēnesi un dodamies pa mājām. Ir pienācis brīdis, kad beidzot varu ieiet dušā, apķert ceļgalus un vainot sevi pie visām šīs nakts neveiksmēm. Nekas Oskars, nekas! Nākamreiz mēs būsim vēl labāki!

***
Iedomājies skatu, kur tālumā kvēlo gaisma. Kā cerības stars tuneļa galā par to, ka vēl var pagūt paņemt FTFu. Tuvojoties šai gaismai, sajūti tās sildošos starus. Nu jau būs! Šoreiz tak paņemsim. Pienākot klāt, saproti, ka tā tik degoša misene vien ir.
Nu labi, tik slikti arī negāja.
***
Braucot uz laukumu novērtējam faktu, ka beidzot pa ilgiem laikiem navigācija ceļu līdz laukumam rāda īsāku par 3h.
Zaubes veikala ‘’SKORPIONS’’ asfaltētais sānpagalms tiek pieņemta, kā nometnes vieta abiem rubaku braucamrīkiem. Laukā jau satumsis un temperatūra jau krītās tuvāk nullei. No gaisa nāk kaut kāda slapja, balta figņa. Blakus aiz stūra sēž vēl kāda neidentificēta komanda ar diviem braucamrīkiem. Ātri savstarpēji samēramies ar dažādiem lukturīšiem, tiek izdalītas koplietošanas rācijas, datoru lādētāji un sastēllētas darbstacijas. IT’S THE FINAL COUNTDOWN.
00:00 ...
00:15 Krīt Flexkursija tikpat ātri kā sabiedrības uzticība valdības covid-laika lēmumiem. Punkts kartē atlikts pie takas sākuma.
00:17 Krīt Vatrāne.
00:58 Krīt arī 13. Ozols, punkts kartē.
01:22 Kāds saskaita 34 T burtus. T-34. Tanks, uz kuru jau gribējām Septembra laukumā braukt, bet tas taču muzejs. Privata teritorija, dzeloņdrāšu sēta apkārt. Vai tad Centrāle tādā vietā liktu? 100% jāmeklē kaut kur pļavā, jo telefonā bilde priekš kam tad?
01:58 Atrodas arī Ķeipenes punkta galds un vēja šūpotā lampa. Protams pirms tam ir ilgi spriests, vai te nav atsauces uz mīklas nosaukumā minēto šovu.
02:00 Laiks sist pa pedāļiem un pa amortizatoriem. Startējam laukumā ar 5 mīklām.
***
GANDRĪZ IDEĀLAS VAKARIŅAS. Punkts ļoti tuvu mūsu bāzei, vairāki komandas rubaki jau te ir iepriekš vakariņojuši, bet nevines nebija ielīdis galdā. Galda korpuss nosēts ar semkām un urīnveidīgiem aromātiem, caur kuriem sanāk izslīdēt četrrāpus. Punkts rokā.
AIZBRAUCIS JUMTS. Burtiski hit&run izkāpjot tikai ar 1 kāju laukā no mašīnas. Likās pārāk viegli, tāpēc vēlreiz pārbaudām, vai blakus esošajā ēkā pāri ceļam nav citi punkti. Ēkai ir ļoti līdzīgi logi 1875 mīklai. Tomēr šķiet, ka nē. Un dodamies tālāk.
Tālāk ceļš ved uz FLEXKURSIJU 40 minūšu garumā. Un tas ceļš i’ baigā mērc’. Ar mašīnām tiek noēvelēta mālaino dubļu virsējā kārta, lai piebrauktu pie Flexkursijas punkta. Bet par laimi viss OK, slīdam pa taku lejā. Viena daļa aizslīd lejā, otra tomēr aiziet apskatītites uz infostendu un atklāj kritisko informāciju. Pretī nāk jau šķietami sagurušās Kotletes, kuras pasviecinām. Pēc neilga laika 1. punkts rokā. Pie baļķa pār upi par laimi netiek pieņemts neviens debīls lēmums šķersot upi pa tiešo, un lemjam iet pa taku apkārt kā civilizēti ļaudis, nevis kā kaut kādi barbari. Kamēr viens mežā apmaldās, citi jau paņem 2. un 3. punktu. Čarkstošās rācijas skaņas apstiprina, ka: “mu-s piet-s a- trī- cip- kā-s iet ap-kaļ?”
Skrējiens kalnā pa ledus klāto taciņu ir kārtējā kardio-nāve pulkstens 04:12 no rīta.
Pa to laiku mājās esošais rubaks, kurš šoreiz bija plānojies izgulēties un atpūsties, turpina minēt mīklas un ir atšifrējis Nemnaudu dzirnavas.
***
Ok, tālāk tepat uz Mori. 5 min laukā no Flexkursijas un mežinieku radītās rises + slpajdraņķis, kas nāk no gaisa ir radījis optimālus apstākļus, lai noraktu mūsu Hyundai. Izskatās diezgan RIP (kā teiktu mileniaļi) mūsu cerības tikt pie FTF. Mālainās smiltis lietū ir ieguvušas želejīgu konsistenci. Ar cik lielu spēku pastum uz vienu pusi, ar tādu pašu spēku dubļi stumjas atpakaļ un ieņem savu oriģinālo formu. Ņūtona kāds tur n-likums un fizika par elastīgu priekšmetu spēju atgūt savu formu.

Vai mums ir virve?
Nē.
Vai mums ir lāpstas?
Nē, bet man redz kur viens pāris ar baltajiem cimdiem.
ROKAM VAĻĀ!!

Aptuveni 30 minūtes tiek meklēti risinājumi ar gariem mietiem, plikām rokām, lai atbrīvotu Hyundai priekšpusi no želejdubļiem, kuros tas iesēdies. Šofera krēslā var iekāpt tikai pa logu. Tiek mēģināts stumt gan no priekšas, gan no pakaļas, bez panākumiem. Tiek vardarbīgi iznīcināta vienīgā eglīte, kas te brikšņos ir atrodama, lai veidotu zaļo paklāju. Tiek notestēti dažādi šoferi un IR, IR! IR LAUKĀ! Esam MAX (tāpat kā excel funkcija) dubļaini un sakāpjam atpakaļ automobīļos.
PANSIONĀTA ZVAIGZNE.
Piebraucot secinām, ka apkārt sēta, bet iekšā tomēr iet drīkst. Iemetam simbolisku 1 EUR ieejas biļetes maksu par mūsu vizīti, un uzreiz lecam apkārt tankam. Viens no rubakiem ielec iekšā un saka, ka nav! Pats uzkāpju uz virsbūves arī, skatos iekšā un domāju vai ir vērts kāpt iekšā. 1 minūti nostāvu ieliecies ar galvu, bet neredzu nekādas pazīmes par to, ka varētu būs jebkas līdzīgs bildei redzamajā skatā. Viss pārāk sarūsējs. Laukā nu paliek tik auksti, ka nerodas arī nekāda pārliecība ka jāķemmē pārējos eksponātus kārtīgāk. Ātra ekskursija caur blakus esošo kalti un nekā. Tizli, vieta šķiet īstā, bet ko nozīmē tā bilde klāt? Labi atmetam un braucam tālāk.
Braucot cauri Nītaurei redzam lielu rosību uz un zem tiltiņa pašā centrā, kur arī pieparkojamies uz mirkli. Tajā brīdī dzirdam svešas balsis rācijā:

Čšššs-redz kur vēl viena komanda piebrauca.
kO mĒs šEiT vIsPāR mEkLēJaM? Kur mēs tālāk braucam? čššssss.

Šī saruna nevieš cerību, ka te var kaut ko atrast, tāpēc tuprinām ceļu tālāk.
1875. Hit&Run, paņemam punktu, kas tālāk no ceļa, ēkas apakšdaļā. Pulkstenis 06:22 un lādes mīkla jau kādu laiku vaļā.
Joprojām nav variantu par Neglīto Meiču, zinām tik ka varētu būt runa par raganu. Mores Tanku arī atliekam pagaidām. Braucam uz 13. ozoliem.
13. OZOLS. Stāvlaukumā satiekam sagurušos 7. elementu, sekojot viņiem ielienam bunkurā, jo mīklas tekstā arī par to tieši runa. 5 min un rokā. NLP nu parāvuši arī FTFu. Malači! Ļoti labs ātrums. Līdz ar to arī paraujam vaļā hintu Neglītajai Meičai, kas mūs neilgā laikā noved pie Raganiņas caurtekas. Tur punkts rokā samērā viegli. Un sakauti dodamies vēlreiz atpakaļ pie Mores tanka.
Mores armijas muzejā pavadām vēl 30 minūtes, hints no 7. Elementa, ka ‘’tas cipars noteikti ir tur kur jūs jau esat bijuši!” Paldies. Duuuuh.
LĀDE.
Zip zap, ripojam uz Lādē minēto ceļu, tikmēr mašīnā skan dziesma Nedalāmā un ir vaļā google Lyrics šai dziesmai, kurā ‘’divi’’ parādās 11 reizes, un tad 11x2 x2 (vai tomēr +2) gan jau būs lādes atslēga. Paralēli tiek sazīmēts arī pareizais ceļš, ko uz vietas jau apstiprina, priekšā esošās automašīnas. Lādi paņēmuši NLP un STALKERI, tagad lādes teritoriju ķemmē MAMMA PIESPIEDA un 7. ELEMENTS. Nevar saprast uzriez vai viņi jau atraduši vai nē, jo nav zonas. Visas mašīnas stāv noparkotas pāris metrus attālumā no pāris ļoti kārtīgām atkritumu čupām, uz kurām pat neviens nepaskatās. Ieskrienu brikšņos uz priekšu pa šķietamo ceļu, kur uz koka karājās vairāki rimi maisiņi, vestes, kas kā maldugunis rāda ceļu. Un tad kā cerības stars, iečarkstas rācijas kabatā.
Čššššssssšssšs.
Čččs-lāde-ššssšs.
Mums ir ššščcčččččccsšsš.
Ar to arī pietika, lai grieztu pa 180 un ietu skatīties, kur tik ātri kāds no mūsējiem viņu atradis. Esam jau pēdējie rindā pie viņas?
Pulcēšanās notiek turpat ap autostāvvietu, blakus musaru maisiem. Man tiek dots uzdevums novērst uzmanību blakus esošajai Mamma Piespieda pārstāvei, ko arī labprāt daru, uzsākot sarunu. Prasu, kurš bija viņas mīļākais punkts šodien - līdzīgi kā prasīt, kas ir tava mīļākā krāsa un mīļākā filma? Paralēli tiek atrauts lādes vāks vaļā un ESAM 3. VIETĀ. Gluži kā Panorāmas sporta ziņu dienas momentā - džeks, kurš sprinta skrējienā no 8. vietas pēdējos 100 metros ieslēdz turbo un visus apdzen ieņemot 3. vietu.
Paldies par laukumu, sanāca vairākkārtējs aplauziens. Vieslielākais pie T-34, kurā iekāpjot punkts neatradās pirmajā reizē. Lādes noformējums arī bija bomba un Centrāles triki un joki turpina priecēt.
Kā jau vienmēr, tiekās nākošajā FTF laukumā jau pavisam drīz.

Par plezīru absolūti nevar sūdzēties - jau atkal pusnakti sagaidām domes apartamentos. Nav slikti, pie šādas tradīcijas mēs varētu arī pierast. Mums tiek ierādīta telpa un tūres beigās "ā, un ja atbrauc policija, tad (*pieiet pie sienas, noņem gleznu, atver lūku) jums VISIEM jāsalien te iekšā!"
Daudzsološi, vakara programma var sākties.

Izpēte veikta godam - ir atzīmēti kartē visi lielākie kraja akmeņi un iecelts mūsu vidū pats akmeņu pārzinis. Bet verot vaļā mīklas... jau ātri vien iebraucam vienā no atliktajiem kartes punktiem. Un tās ir Auzas.

VAKARIŅAS - kino, galds, lampas, Ķeipene, aidā! Tikai kurai mājai tādi bēniņi? A moš pagrabs? Vilcienu garāža?? Saktīsim uz vietas.

NEGLĪTĀ MEIČA - kas par palagu!! Nu tā, huuuh, kur sākt, sākām ar Melāniju Vanagu un visu viņas dzīvesstāstu... Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem mīklas tekstā iepīt dārgo Melāniju, apstājamies pie tā, ka par viņas piromānes nosliecēm vēsture klusē un Amatas skola it kā vēl stāv uz vietas vienā gabalā. Un publiskajā balsošanā tomēr atzīstam viņu par diezgan glītu. Taču pētot viņas bērnības takas Amatas krastos, uzduramies aizdomīgai upītei ar nosaukumu Raganiņa. Šis prasās pēc dziļākas izpētes...

1875 - grābt, raut, ņemt, vilkt, nauda, piķis, džungurs, kāposts. Nekas nelīmējas kopā.. Raut + nauda = RauNa??! Dzirnavas ir? Ir! Bet čo ta pa tālu, neskriesim pa priekšu ratiem ar visu zirgu. Apdomāšanās ir zelts.

PANSIONĀTS - ooo, ja gribat auzas vairumā, pienāciet pie mums! T burti ir elektrības stabi, kas sastājušies rindā. Un šī uzparikte tātad noteikti ir no HES! Un fun fact! Vai jūs zinājāt, ka Allažu pansionātā Ziemassvētkos dāvanas atlidināja ar dronu? Mēs arī ne, bet tagad zinām. Īsta zvaigzne pansionātu vidū, vai ne?

FLEXKURSIJA - pie svētā Nītaura, vismaz viens mums ir pārliecinošs! Piekāpsim gan labāk dienasgaismā.

AIZBRAUCIS JUMTS, 13. OZOLS - vēl divi ir, bijām jau atlikuši kartē, nācās tikai pārliecināties.


Pēc 2 stundu svaidīšanās šurpu turpu un pāris "vēl 5 min, tūlīt kaut kas būs" un tikpat daudziem "nekā" izlemjam doties nakts melnumā. Riepām kaucot un asfaltu dedzinot (vai drīzāk klusi izslīdot no pagalma, lai kaimiņi nepamana), braucam pretī... tieši tā, Nītaures ex gaļas bodei!! Lai pārliecinātos, ka tur nu čista nav 1875.

Piebraucam uz VAKARIŅĀM, bet mielasts jau novākts, un johaidī, kas tas par puteni! Luktura gaismā ejot pretī sniegam kā Star Wars haiberspeisā, sākam riņķa danci ap galdu. Līdz kāds parausta slēdzeni, un atskārsme, ka tā ir salauzta, ir daudz pacilājošāka kā tad, kad to pašu atskārt par sava riteņa slēdzeni rajona poģītī. Augšā un pīļu gājienā. Nu ja, tik tagad pamanām, ka čubaks taču bildē tup, nevis stāv!

Turpat kaimiņos nonākam pie Vatrānes BEZ JUMTA. Iekšā jau spokojas cita komanda, kurai ejot garām un sveicinoties, notiek negaidīta balss (un pēc tam arī sejas) atpazīšana. Kur gan vēl satikt sen neredzētus kursabiedrus, ja ne pamestā muižā 3 naktī? Vēlāk šie kontakti izrādīsies visnotaļ noderīgi. Atnākam atrodam priekšnamā klusi un zaglīgi slīdam uz mašīnas pusi..

Ceļš līdz OZOLU bunkuram gan ir kriminālo aprindu cienīgs, taču vismaz aizmigt neļauj. Pēc grants karuseļa pateicamies par braucienu un izkāpjam ne gluži izvemties, bet atgūt pamatu gan. Esam klāt. Aši izslīdot cauri bildes ēkai, lukturīšu disene tiek atstāta aiz muguras, dodoties lejā uz bunkuru. Cipariņš tiek veikli atrasts lejā zem lāviņas, lai gan vēlāk noskaidrojam, ka tas pēc tam mistiski mainījis lokāciju nakts garumā.

NEGLĪTĀ MEIČA - posma zvaigzne - jau pārbraucienos tika apviļāta šurpu turpu, ņemta i no priekšas, i no pakaļas, bet tālāk par Raganiņu tikuši neesam, ir gan sazīmēts attiecīgais tunelis. Variants neticās, jo upei ar stāstu nekāda sakara, ne tur skolas gar krastu, ne tās 3 pietekas, ar kurām "ballēties". Bet tad skats vēlreiz uz bildi, un koka puļķītis kā ar mietu pa pieri! Tam taču jābūt km stabiņam no Zaļā dzelzceļa! Apstiprinājums ir gūts, tāpēc vāģis tiek lepni stūrēts virsū uz dzelzceļa un pretī upei - 1km, 500m, 200m, STOOOOP! Izkāpjam nakts melnumā, vēl joprojām neticot punkta eksistencei šajā universa nostūrī. Kamēr citi klumburē lejā pa vienu pusi, biedrs jau ir noāvis kājas un brien cauri no otras puses. IIIIRRR! Ko, kā, kā tas notika? Šim bija jābūt tam punktam, par kuru mēs rakstītu "ā, un tad mēs pakāsām veselu stundu, bezjēdzīgi tēlojot vilcienus uz zaļā dzelzceļa". Nekā!

Drīz tā kļūst par mūsu priekšrocību, jo arī čatā meiča ir kļuvusi par pieprasītāko nakts izklaidi. Tādēļ, kamēr pārējie dodas FLEXKURSIJĀ, medīt skaitļus, biedrs paliek augšā ķert zonu un dealot hintus. Cits biedrs tikmēr, iekarsis azartā, pagūst uztaisīt lielu būkšķi un izpildīt Andra Ērgļa cienīgu gājienu lejā no ledainā kalna. 3 no 4 skaitļiem pēc laiciņa ir, ceturtais rokā nedodas. Zvans augšai, lai vada iekšā un ceturto uzmin. Tā arī notiek.

Kamēr rubaki stiepjas augšā, locks jau ir vaļā, hinti noķerti, T saskaitīti. Jādodas uz PANSIONĀTU Morē. Izkāpjot tur no mašīnas, ar šķību aci raugāmies uz lielo sētu. Nevar būt, ka jāiet iekšā, staigājam apkārt, kāds ielavās aiz sētas - "neskaries nekam!", puse brandžas aiziet līdz tuvējai kaltei. Un tā manīgi uzmanīgi pēc 10 minūtēm jau visi bradājam pa tanku placi un lienam visās spraugās, kur var ielīst. Tanks nez kāpēc tiek atlikts līdz beidzamam, un tikai pēc BK FAM solo hit&run uznāciena kārtīgi izpētām iekšpusi arī mēs.

Tikmēr beidzot kartē ir uzskriets virsū Ņemnaudas dzirnavām, kas tikpat ātri tiek atrastas un slapjais baļķis līdz skaitlim nomērots. Un Lāde... neveras! Try again. Neveras. Reizrēķins ješoraz. Neveras. Kas par desām? Kādam ir bildes no punktiem? A bilžu naaav. O ooou. Šoreiz Centrāle sniedz palīdzīgu roku un viens nomisējies cipariņš tiek salabots. Tikmēr esam salauzuši kodu un nākas gaidīt nezināmu laika sprīdi, līdz mēģināt atkal. Spriedze aug. Vēl ir iespēja būt otrajiem. Ja nu vienīgi, varētu ātrāk tikt pie mīklas. Kad lāde ar joni ir vaļā, zummmmm lidojam pretī Upespilij!

Pirmajam celiņam blakus mājas, bet grausts galā ir, tāpēc dodamies pārbaudīt. Sadalāmies. Vieta ļoti sketchy, pamats zem kājām ļogās. Ātri vien top skaidrs, ka vieta nebūs īstā, jādodas atpakaļ. A te pēkšņi Bummm! -"Eeuuu!" -"Vai viss kārtībā?!" Pēc mirkļa izbīļa abas frakcijas atkal satiekas, kritienu nav piedzīvojuši kā vieni, tā otri. Kas tad tur gāzās? Vēl joprojām paliek mistērija..

Mašīnā pilnā skaļumā skanot Nedalāmajai (vai jāskaita ieraksta 2, rakstiskie 2 vai unikālie 2? - rezultāts variē tikai par pāris miljoniem), ar otro piegājienu iešaujam īstajā ceļā. Priekšā Stalkeri jau kāpj atpakaļ vāģi - ka tevi divi deviņi! Atkal nepaguvām. Taču handikaps ir un vieta īstā. Stratēģija - pirmais solis ir ieskriet dziļi mežā, un tikai tad nākt atpakaļ. Tur uz kokiem sasprausti maisiņi - must be a sign! Taču nav. Kamēr spārdām mežmalas sūnas, piebrauc ballīte. Nu jau spārdītāju pulks trīskārt lielāks. Tā nu spārdām un spārdām, līdz rācijā paziņo, ka lāde ir kritusi. Tīģergarneļu rokās, tieši pie mūsu noparkotās mašīnas. Nu ja, kā gan citādi.

Jau otrā reize, kad lāde mūs apčakarē. Bet tāpēc mēs mājās cītīgi rubījam sudoku, testējam jaunās enerģijas dzērienu garšiņas, krājam mūzikas disku bibliogrāfiju un veidojam akmeņu enciklopēdiju. Lai nākamajā posmā nekas nespētu mūs apturēt, pat NLP turbo dzinēji.

Laukums paliks atmiņā kā grantinieku meka. Un vēl tik daudz atlikto kruto punktu netika izbraukti, ka nāksies paviesoties Kentauru ārēs atkal.

Paldies Stalkeriem un Don Julio.
Līdz Darba svētkiem!

Ilgi ilgi atgūstoties no pārdzīvotā,
Mamma piespieda

Šoreiz laukums pārsteidzoši tuvu mājām, par to laikam vairāk bijām priecīgi, lai pēc neizcīnītā FTF kaunpilnais ceļš mājup paietu ātrāk. Bet nu par visu pēc kārtas.

Naktsmājas bijām atraduši pašā Siguldas centrā. Bruņinieku un auksto ieroču ieskauti sagaidījām pusnakti. Mīklas izmisumu neraisīja, jo par FLEXKURSIJU jau viss bija pateikts priekšā, IDEĀLO VAKARIŅU spotu arī bijām pavisam nesen apmeklējuši vienas citas spēles ietvaros. Nākamais krita 13.OZOLS, un tad bez liekām ceremonijām arī AIZBRAUKUŠAIS JUMTS. Drusku ilgāk gāja ar mēmo šovu, lai gan uzreiz bija skaidrs, ka runa ir par dzirnavām, īstās tik viegli nedevās rokās, bet tad negaidīta veiksme, ķemmējot Balticmaps, un punkts kartē atlikts. Vislielākās galvassāpes sagādāja PANSIONĀTA ZVAIGZNE un NE VISAI GLĪTĀ MEIČA. Ideja izskaitīt T burtus mīklā it kā ienāca prātā, taču slinkums ņēma virsroku un, mūsuprāt, lielākā zvaigzne pansionātā varētu būt televizors, taču tas mums neko daudz nedeva, par meiču vispār nekādu variantu nebija. Izbraucām no naktsmītnes plkst. 02:30 ar 5/7 mīklām.

Sākām ar Līgatnes upes dabas taku. Kad atbraucām, bija viena mašīna, kad devāmies prom - vismaz sešas. Drusku nosvīdām ne tikai mēģinot noturēties kājās uz ledus klātās nogāzes, bet arī tad, kad sapratām, ka esam nonākuši takas beigās tikai ar diviem atrastiem cipariem. Bet nu, ejot atpakaļ, sazīmējām arī trešo un ar to pietika, lai mēs dotos uz info stendu un atvērtu kastīti.

Pēc tam dzirnavas, Ķeipene un Vatrāne krita viena pēc otras. Ar divām trūkstošajām mīklām joprojām īsti nevedās. Parādījās ideja, ka NE VISAI GLĪTĀ MEIČA noteikti ir ragana, taču tālāk netikām. PANSIONĀTA sakarā iedomājāmies, ka varētu apmeklēt Elkas kalna TV torni, bet to, par laimi, neizdarījām. Nonākot pie 13.OZOLA, besis jau bija aizmiglojis acis, un nevarējām atrast ciparu, lai gan tas bija novietots vietā, kuru apskatījām vairākas reizes. Klīstot pa bunkuru, drupām un aplūkojot katru no 13 ozoliem, bijām tur patērējuši apmēram stundu. Tad atbrauca Tīģergarneles, iegāja bunkurā, pāris minūtēs atrada ciparu un mēs pēc tam izdarījām to pašu. Tikmēr lāde bija kritusi un mēs pašāvām vaļā hintus.

Raganiņas tuneli apmeklējām vispirms un tad atpakaļ uz Mores muzeju. Tur sekoja kārtējais ieberziens. Pirmais, ko izdarījām - ielīdām tankā, taču ne pietiekami dziļi. Tur netika saskatīta mīklas bildē redzamā vieta un līdz ar to tanks tika izbrāķēts. Drusku žēl lielās dzeltenās mašīnas, jo to rubaki nežēloja, tika atvērts viss, kas veras un kas neveras cerībā atrast ciparu. Pēc diezgan ilga laika, kad daļa no muzejā sastaptajām komandām jau bija devusies uz blakus esošo pamesto ēku un citi joprojām mocīja dzelteno auto, mēs nospriedām, ka būs īstais laiks paprasīt papildu hintu Centrālei. Tad nu vēlreiz iekšā tankā un cipars rokā.

Lādes lokācija bija diezgan tuvu, nolēmām uzreiz braukt un pa ceļam meklēt dziedošo suni. Atradām šo - https://www.youtube.com/watch?v=avkYiUXiNw0 Piedziedājums tiešām lipīgs, bet tie divnieki kaut kā galīgi nelikās kopā. Nonākot meža ceļa galā jau redzējām Mamma piespieda, kas siroja pa mežu, pēc tam piebrauca arī Tīģergarneles. Mašīnu novietojām tieši pie atkritumu kaudzes, kura beigās izrādījās lādes kamuflāža. Par noformējumu paklanāmies Centrāles priekšā, izdomāts un nostrādāts vienkārši lieliski. Acīgākie šoreiz Garneļu pārstāvji, mēs šoreiz pievienojāmies pēdējie no klātesošajiem un priecājāmies, ka nebija jāmin lādes kods.

Paldies Centrālei par foršo laukumu un izcilo lādes noformējumu, bija interesanti! Tiekamies maijā!

Solo FTF mēģinājums ar backoffice palīdzību!

Sen bija vēlme atgriezties FTF mērcē....tad nu beidzot šoreiz.
Guvis komandas atbalstu backoffice lomā, nakts aizsegā dodos Nītaures virzienā. 23:50 noparkojos Augšlīgatnes Kool benzīntankā, ieslēdzu laptop un telefona hotspot. Gaidu mīklas.
00:00 AIZIET!
00:06 Backoffice ziņo, ka mīklas esot "radošas"! Šāds komentārs nevieš cerības. Tai pašā brīdī pārčekoju mājasdarbu - mežabrāļi! Noteikti Sērmukšu bunkurs. Patālu...googlējam tālāk.
00:09 Atceros, ka kādreiz manīts Eizenšteina muzejs ar krēsliem, galdu. Viss saiet kopā ar kino un vakariņām! Arī tālu...
00:11 Googlējam visas SI mērvienības.
00:11- 00:23 Whatsapp klusums. Diezgan haotiski turpinās googlēšana.
00:23 Ziņoju, ka ar 3 diezgan drošām mīklām dodos Flexkursijā, cerot, ka ar pārejām palīdzēs negulētāji no mājām. Tā atrodas vien 12km, ja tic navigācijai. Bet kādi 12km!!!! Mērce sākas meža ceļa pēdējā posmā, kas vienā vietā ir tik ļoti meža tehnikas izbraukts un pārvērties zampā, ka gandrīz pieļauju kļūdu, ātri gan atmetu domu par apstāšanos, kas visticamāk nozīmētu palikšanu uz šī ceļa līdz rītam. Gāze grīdā….ātrums arvien krīt, pats pie sevis bubinu: Davai, davai…aiziet!!! Auto ar lielām mokām izlien uz mazliet sausāka ceļa posma. Vēl šur tur drudžaini sanāk iekrampēties stūrē, bet šoreiz gāzi neatlaižu ne brīdi, cerot, ka izpūtējs nepaliks kkur uz ceļa.
00:47 Pēdējais km…un beidzot ieripoju stāvlaukumā. Šeit valda klusums un tumsa. Esmu pirmais?! Pārbaudu info stendu un atviegloti ziņoju backoffice, ka vieta īstā un dodos mežā. Kopumā flexkursijas vienīgie pārbaudījumi bija neliels šļūciens uz dibena pa ledaino ceļu un upes forsēšana pāri kokam! Atrodu gan tikai 2 pēdējos ciparus, to saprotu, kad esmu apgājis apli un atgriezies takas sākumpunktā. Vēlme iet vēl vienu apli ir nekāda…tāpēc to atmetu uzreiz. Koda pirmie cipari tiek vnk uzgriezti…tās taču tikai 100 kombinācijas, ir bijis trakāk :D
01:30 Pirmais punkts ir kritis. Biedri ziņo, ka tagad tuvākais punkts ir Morē. Jautājumus neuzdodu…to, ka mīklā ir tieši 34 “T” pārbaudu krietni vēlāk jau rīta gaismā, bet par to vēlāk…
02:01 Noparkojos pie piemiņas krusta Morē, pretī muzejam. Citi rubaki jau priekšā. Bet redzu, ka pāris komandas pamet vietu un dodas uz 200m attālo pamesto kalti (?). Backoffice apstiprina manas šaubas…tur taču muzejs, žogs riņķī, tur noteikti nebūs, bet jābūt kkur blakus! Ak, kā mēs kļūdījāmies!!! BK nav nekas neiespējams :D Kādu stundu pazaudēju ķemmējot aizdomīgas ēkas Morē un tās tuvumā! Bišķīt besis, bet dodos tālāk tukšām rokām.
03:21 Ātri paņemu dzirnavas! 5min tiek pazaudētas, jo krutojumā griežoties rinķī nogrimstu mini zampā. Labi, ka bagāžniekā ir lāpsta. Dodos uz bunkuru….jā, galīgi neloģiski, loģistika šonakt nav mana stiprā puse, bet tas ir šī brīža nākamais drošais punkts, tāpēc nolemju netērēt laiku. Pa ceļam no kāda sānu ceļa izgriežas pāris auto un seko man. Noteikti rubaki, kas vēl naktī konvojos varētu braukāt pa Amatas novada mežiem?! Pie bunkura ierodos ar pāris min handikapu pār otru komandu. Mazliet paklīstu, meklējot īsto skatu no mīklas. Ir! Īsa vārdu apmaiņa ar rubakiem….izložņāju drupas, eju tālāk čekot ozolu - NAV!
04:48 Atliek bunkurs…kopumā diezgan raiti punkts tiek paņemts. Pirms brīža esmu saņēmis info no backoffice: Vatrānes muiža. Tas netālu no Eizenšteina “dzelzceļa stacijas”. Šie būs nākamie 2 punkti! Navigācija nepiedodami rāda, ka līdz Vatrānei 53km….F***!
05:10 Pratā ienāk doma, ka mīklas foto ir redzams krēsls vai galds no iekšpuses.
05:20 Saņemu ziņu, ka lades mīkla vaļā. Man tikai 3 punkti!
05:38 Backoffice apstiprina, ka jābūt galdam (Kā izrādīsies vēlāk...nenoticu līdz galam versijai un klīstu riņķī un apkārt, bet līdz domai pārbaudīt druvis, kas ieved galdā nonāku krietni velāk).
05:51 Ziņoju, ka uz vietas neizskatās, ka būs īstā lokācija (ir muzejs vai kkas tml un neizskatās, ka krēsla vai galda "iekšas" būtu pieejamas apskatei). Pēc tam pats sev pārmetīšu, ka jābūt uzmanīgākam un piekaramā atslēga, kas kkur piekārta nebūt nenozīmē, ka durvis ir aizslēgtas. :D Paklīstu vēl apkārt. Bezceris...skaidrs, ka ir īstā vieta, bet kko palaižu garām.
05:52 Pēdējais backoffice biedrs ziņo, ka dodas gulēt! Pieņemu lēmumu doties uz Vatrāni un tad gaidīt iespēju atraut vaļā hintus! Kļūst pamazām gaišs…ceru, ka dienasgaisma man palīdzēs.
06:36 Protams, vispirms izložņāju visus pagrabus, bet Vatrāne krīt diezgan ātri - 4 punkti rokā! Pa ceļam gan tiek apskatīta vēl viena pamesta kalte! :D Ja nu? Noparkojos uz Ķeipenes vaļņa…skaists skats rīta agrumā. Kāds stopētājs, kas varētu būt BK stāstā iepītais personāžs-stāstnieks, garām ejot jautā, vai nepavedīšu kādu gabaliņu? Atbildu, ka sorry, man pagaidām tepat pa rajončiku vēl jāpariņķo! :D Kaut kādā brīdī, neilgi pēc tam, kad lāde kritusi, atrauju pirmo hintu. Nu C`MON!!! Es jau to tāpat zināju….Potjomkins, galds! Labi, braucu atpakaļ pie Eizenšteina. Šoreiz gandrīz uzreiz pamanu, ka galda durvis nav aizslēgtas! Gaisma tiešām palīdz. Mazliet dusmojos uz sevi, bet pavisam nedaudz, jo apzinos, ka FTF šoreiz tas nebūtu glābis, un kopumā startējot solo, uz to cerēt būtu bijis diezgan naivi!
07:35 5.punkts rokā!
07:38 Rauju vaļā atlikušos 2 hintus! Ja Mores hints atkal ir WTF??? T34? NEVAR BŪT??? :D Tad gluži pretēji par ne visai glīto meiču pagaidām nav ne mazākās nojausmas. Šis hints man tiešam vairāk kā palīdz…kartē ātri atrodu īsto vietu. Bet vispirms jātiek galā ar Mori! Laižam tālāk!
Ap 08:00 pirms pašas Mores auto sāk raustīties! TĀ TIK VĒL TRŪKA!!! Kaut kā tieku līdz tankam. Viena komanda jau priekšā! Šoreiz metu kautrību pie malas un eju pa vārtiņiem iekšā. Mazliet apskatu tanku…tad kāda dāma nolemj līst iekšā. Pēc pāris minūtēm gan neko neatrodot, lienot ārā jautā vai es arī gribu pārbaudīt? Lai neapvainotu, pasaku, ka, protams, kad gan vēl būs iespēja ielīst īstā tankā (un tas nav melots)!? Mana neticība šoreiz nes augļus – punkts rokā. Lienot ārā nosaku, lai meklē kārtīgāk - punkts IR iekšā! Uzņemu pāris foto un dodos uz auto!
08:35 Pēc neilgām pārdomām, neskatoties un auto dīvaino uzvedību, riskēju un dodos uz Raganiņu! Ātri atkožu, ka galvenais ir maigi apieties ar gāzes pedāli un nepārsniegt 2,5k apgriezienus, tad var daudz maz normāli kustēt uz priekšu. Droši vien kkas ar degvielas padevi, iespējams filtrs ciet…to, protams, droši nezinu, bet atceros, ka iepriekšējā dienā esmu nobraucis burtiski tukšu bāku. Varbūt tas pie vainas. Var tikai minēt....
09:24 Raganiņa rokā! Modušies kolēģi atrauj vaļā lādes mīklu.
09:33 Navigācijā iesista Upespils – atkal 50+ km. Spontāni ienāk prātā “reizināšanas” dziesma. Balss ziņā noziņoju backoffice! Ziņas ar kodu variantiem birst viena pēc otras! :D
10:38 Iebraucu pamestā fermā! Uzreiz skaidrs, ka nebūs, ka jāmeklē meža ceļš. Vairākiem pabraucu garām pa ceļam uz fermu. Braucam atpakaļ. Lai gan lokācija netika apspriesta kā potenciālā vieta, bet nodevīgi iebraukts celiņš liek apstāties. Griežu iekšā un pēc 50m priekšā redzu kādus 5 auto un bariņu rubaku! Šie gan jau pošas prom. Aizdomīgā drazas kaudze ar K-senukai maisiņu apstirpina aizdomas, ka vieta ir! Vispirms gan pārbaudu tuvumā esošos “aizdomīgos” ierakumus, bet drīz atgriežos pie miskastes.
10:56 LĀDE ATRASTA. Kāds kods? Tepat klāt jau arī Don Julio komanda, vēro mani pa gabalu. Viņi arī līdzigi kā es, vispirms šķiet bija nolēmuši pačekot apkārtni! Aicinu droši piebiedroties! Koda piemeklēšana no visiem variantiem…matemātiskas darbības utt utml aizņem kādas 10min.
11:08 LĀDE VAĻĀ!!! Ieraksts logbook, malks uzvaras dzēriena un dodos prom, lai lēnām ripinātu galvaspilsētas virzienā!

Ir divējādas sajūtas, mans pirmais ever solo FTF mēģinājums ir noslēgts diezgan vieksmīgi! Loģistika šoreiz gan pilnīgi nekāda (maigi izsakoties): šķiet diezgan veiksmīgi zvaigznītē izbraukāju visus talākos spēles laukuma punktus! :D Bet tādā veidā šķiet izvairījos no citiem FTF kārotajiem…tikai 2 no 7 punktiem un pie lādes nebiju viens! :D
Jā, un kāds jau šo ir teicis: TICIET SEV!!! Par to arī maza škrobīte.
Visādi citādi lielisks laukums un milzum daudz adrenalīna un pozitīvu emociju!!
Milzīgs paldies backoffice, bez kura būtu stipri drūmāk!!!
Paldies BK par laukumu un tiekamies nākamreiz!!! 😊

Golfiņš, fileja, dubļi. Tie laikam būtu tie 3 galvenie vārdi, kas mums raksturotu šo rubu. Bija super, bet bija arī diezgan liels pārbaudījums mums visiem, bet īsumā stāstot... paņemam popkornu un iekārtojamies ērtāk.
Drum roll please...

Izziņots jauns rubs = “woop” un “aiziet” komandas čatā. Nu ko jāsāk meklēt, kur ta varētu piemest diben kamēr meklējam mīklas. Tad nu šeku būs mums vieta no vienas mums te tēta māsīcas tēva lauku mājas kaimiņa - šitais ir tas, ko iepriekš lasīji “īsumā sakot”.
Sazvanījāmies ar onkulīti. Viss super, jauks vīrelis gaidīs mūs ciemos!

Sitis 31. marts, berzējam rokas, kāpjam mūsu rubakā golfiņā un maucam uz Skujeni. Milzīga motivācija, milzīga degsme un milzīgi daudz smieklu maucam rubīt Nītaures rubu. Pa ceļam jau sākām spekulēt par to, kas nu būs, ko nu sagaidīt un ei tu no a ja nu viņi izdomā pateikt april, april un ruba nemaz nav - paldies Dievam, ka tā nebija.
Pa ceļam pie mūsu jaunā čoma jau dabūjām izgaršot ruba ceļus, šoferītei dabūt iespringumu un mest krustus, lai nepaliekam pa vidu, bet saaafe, sagāja, esam klāt. Uzsildam tējiņu, sagatavojam kompīšus un sākam sist bazaru ar mūsu viemīlīgo onkulīti. Aiziet stāsti par to kā tad reiz te ir bijis, kas ievērojams ar interesantiem stāstiem ir apkārt un ik pa laikam teksts “pieraksti” no komandas biedriem.

3,2,1... sākam!
Mīklas iespaidīgas, par dažām vietām jau ir nojauta, kur tās varētu būt. Pie mīklām pieķeramies pamatīgi un iedziļināti, moš pat pārāk iedziļināti. No lielā klusuma un iespringušām sejām līdz nosēdētiem dupšiem, pārsālīta prāta un sāpošiem vēderiem no smiekliem.

“Lab džeki, pietiks, braucam maucam.”

Mīklas nav līdz galam, bet nu saaajies, jo nu kad tad nav sagājis. Lecam golfiņā un aidā!
Domājam nu moš 13.ozols būs tās Skujenes pilsdrupas, tas taču tepat - nu davai maucam. Hahā - nebūs
Runājām par to Melāniju no tās hronikas, par to meiču, nu tad aizmaucam uz viņas muzeju. Inči ta inči, bet hahā 2.0.
Nu nekas moš tad varam aizbraukt uz to vietu no kuras izsūtīja uz Sibīriju, nu uz to Amatas staciju. Stilīga vieta bet nu hahā 3.0.
Nu lab beidzam jokoties un maucam tad vismaz uz taku, nu tur čista jābūt.

Pa ceļam šoferīte pamatīgi iespringusi, rokas uz 10tiem un 2iem, kamēr mašīna tik pa lab’ pa kreis’ tik sērfo un metās slīpi. Dabūjām arī normāli nomazgāt mašīnu ar labu plunkš un uz sekundi paceļam persikus.
Piebraucam pie takas ar tematiski nokrāsotu golfiņu atbilstoši rubam. Izkāpjam no mašīnas un davai uztaisam mazo pimp my ride video. Filmējam līdz brīdim, kad - eu a kur ir mana numura zīme? Ak vai
Tieši tā - golfiņam pazaudējām numura zīmi.
Labi, aiziesim savāksim punktus un aizbrauksim atpakaļ uz to plunkš.
Punktus savācām un bija laiks braukt pakaļ numura zīmei. Ideja jau bija ierakstīt visiem čatā, bet par laimi, atradām zīmi un varējām doties tālāk.

Tad nu sākās braukāšana pa pārējiem punktiem.
Intereantākais vēl noteikti bija saprast, ka esam pavisam otrā ruba galā, kad sapratām, ka esam nepareizajā vietā - histērisku smieklu starts => Sinduli tev pietiks stūrēt, mainamies.

Izbraukājāmies pamatīgi, visvairāk laikam pārsteidza, ka iebraucām Zaubē, lai parunātos ar vietējiem un uzzināt, ka satikuši esam Zaubes namu pārzini. Bonuspunkti mums. Uzzinājām, kur jābrauc uz 1875 (šo vēl nebijām atminējuši), iegooglējām un.... tu nopietni? Nemnaudu dzirnavas? Kā mēs to neiedomājāmies? AAAA

Bet nu labi, dabūjām vismaz labi izvizināt golfiņu, bet nu bijām pamatīgi pievarēti, bet, protams, ka diezgan laimīgi par visu kopumā.

Aaa un ja domājat vai pielikām numura zīmi atpakaļ, tad atbilde ir - protams, ka nē. Blakus sēdētājs šoferim tapa par numura zīmes turētāju.
Paldies un tiekamies nākamajā!

Trešā reize.

Visu gatavošanos atlikām uz 2. aprīli. Principā pašapziņa bija pacēlusies līdz Godlevel un likās, ka mums nu pietiek ar laukuma nosaukumu, lai savāktu visus esošos un neesošos punktus.
Kad katrs bija sastiepis tik alus cik var pacelt, plānošana varēja sākties. Jāatzīst, ka šoreiz, geo atradām pāris pamestus industriālos objektus, bunkurus un pilis iegūglējām - nospriedām, ka zelts būs jārok Zaubē. Ak kā mēs kļūdījāmies, par atlikušos vakara gaitu atmiņas paliek tik miglainākas un neskaidrākas,- pilsdrupas, skursteņi, karotāju asinis, kaujas un dumpji.. Meži, ielejas, Minotauri, tukšas taras kalni..
3. aprīlis - rīts ap pus11iem.
Esam optimizējuši šoferu skaitu uz - viens. Brokastīs sviesta zivs ar kafiju. Izbraucam.
Pēc kādām divām stundām esam kool, izstāvam rindu, lai samaksātu par degvielu, tik garu, ka nepameta pārliecība,- būs bez maksas.
Tagad ir tas brīdis, kad sākam skaitīt ozolus. To ir daudz un nekur nav 13.. Braucot uz Nītauri rubakus uzrunā zīme More, raujam pa labi gāzi nenoņemot. Piestājam stāvlaukumā, izlaižam aplīti pa ierakumiem, un tad googlējam. Iebraucam apskatīt tanku, skaidra lieta, jo ,kad gan vel mēs būsim Morē. Tālāk - braucot uz Nītauri, izložņājam pamesto ēku pirms pansionāta, kura zvaigzne spīdēs tikai vēlāk. Nītaurē mums pieslēdzas mūsu draugi, kuri laiž uz Valmieras pusi. Pa ceļam iebrauca apraudzīt, kā mums klājas un palīdzēt izložņāt kaltes Nītaurē. Jāatzīst esam tukšā jau kādu laiku. Episki krusti mētājas ceļmalās un no varenajām pilīm nav palicis pāri nekas. Braucam uz Zaubi, mums viss ir skaidrs, jo ir analoģijas ar Viļaku. Zaubē apjūkam pagātnes drupu kalnos, draugi novēl veiksmi un dodas svinēt Lieldienas. Beidzas arī ozolu skaitīšana. Krīt daudzi Hinti, jo jūtam, ka nebūs. Sajūtam Eizenšteina vaibu, tālu, par maksu - atliekam. Pēc hinta atvēršanas Mincene atceras stāstu, no kundzes eļļas bodē par Nemnaudu dzirnavām, Jāņasēta apstiprna. Nav tālu, braucam! Pa ceļam apspriežam Mores tanku, tur tak nebūs, bet ja būs tad arī Eizenšteina galds ir īstais. Jādomā plašāk.// Dzirnavās tiek ieraudzīts pirmais pazīstamais simbols. Viss droši, 17:11 esam zirgā. Nedaudz vēlāk 3 tankisti un Mincene ieradušies Morē, un vēro, kā viens auto no Zaubes tagad pieparkojies stāvvietā, protams, tur ir vel 7 citas automašīnas. Jūtamies droši. Izstāvam rindu uz drapaku, toč zvaigzne - mirdz!! Prieks par nosaukumu, kauns, ka ņēmām hintu. Lecam iekšā - 5 minūtes un esam pārlādējuši. Tālāk jau sēžam bulciniekā, tiek finišētas sviestmaizes.. Ideju nav daudz.. google 20 min.. Nu nav te pamestu dzirnavu, kuras ražo vatus.. nav.. un tad iemetot 5 atslēgas vārdus uzrodas Vatrānes muiža, domas dalās pārāk tālu. Bet netālu no galda, citu ideju mums nav. Braucam.
18:41 - Jumts krīt.
18:51 - Galda durvis vaļa, dzelži uzreiz pazīstami. Tā nav ne estrāde -nekas tāds. Tas ir galda rāmis.
18:59 - LATS/ Sgušonka, Alus un cepumi.
Mincene iemet čatā Līgatnes dabas taku, beidzu pārskatīt pietekas, un bunkurus.
Ierodoties pie takas - zīmē komanda atrod 5 G čipu. Dodamies takā. 4 – 3 - 2 krīt. Nospiežam, ka 1. gan jau nemaz nav. Aprīlis. Apkārt neiesim, kaut arī taka skaista. Vienīgā bēda mincene ļoti nepārliecināta par upes šķērsošanu pa koku. Tomēr, jāatzīst mūsējā vienmēr kritiskos brīžos atrod drosmi un izdara neiespējamas lietas. Visi sausi, hakeris pie stenda pēc minūtes nosauc skaitli. Kur tālāk?!
Pēc hinta, protams, vieglāk, bet mēs vīri bez sievietes pie tās raganiņas nosaukuma netiktu. Ilgs klusums spēku izsīkums. Attopamies Laimes Ligzdā. Šoreiz ne uz kāzām nākuši,- pāri laukam mežā bunkurs. Tomēr nolemjam, ka drupu nebūs. Bazarā vairākkārt figurē Daiņkalni un ozoli. Viss ir putrā. Nav bunkura. Brigādei beidzas alus. Jautājam centrālei. Centrāle offline. baterijas visiem 20 %..
Nolemjam doties uz GREEN RAILWAYS, pēc ilgas Geo filtrēšanas atrodam konkrēto vietu, tālu nav tomēr bunkuru apgabalu pamest negribas - bet braucam, vismaz kaut kas.
23:02 - lukturi pa gaisu, grava negaidīti stāva. Vieta tumsā episka, pēc skaņas likās, ka būs jāpeld. Solo būtu jāņem simtiņš, pirms ietu.
Tālāk Mincenes māsa pamet kaulu par Sērmukšiem - google.. Caur migulu visi saprotam, ka par šo vietu Skujenes pagastā, viens no mums redzēja vīziju šorīt 3:30///
Dodamies. Ceļš garš - ceļa daudz.
Bukurs krīt ātri, viens uz ozoliem, divi bunkurā, Mincene pieskata drupas.
23:50 Rubīts pacelts. Lādes mīkla vaļā.
50 min ceļā... nu ok.. Braucam.. Pusceļā Mincene sāk dungot dziesmu par labradoru, vēlāk uzliek jaunības dienu gabalus.. IndiJānis alu nedod. braucam atpakaļ, kur pats Jeegers bija pamanījis neuzkrītošu celiņu pie izcirtuma. Bulcinieks iet līdz galam. Apstājamies, uz apli ar lukturiem, nekā nav. Pārbaudam visas bedres. Aizdomas ir par katru ēnu. Varbūt ceļš nav īstais. Sildamies mašīnā. To pašu vēlreiz. Līdz beidzot, skaidrais šoferis ar pirkstu sāk bakstīt mēslu kaudzi. Tiešām aizdomīgi stingrs tas pasākums, negribīgi paņemot kārtīgi, vāks ir vaļā. Tagad atslēga. Meklējam liriku vadam ciparus nav. nekā nav. nekrīt. Pauze mašīnā, vairāki solo mēģinājumi hakot beidzas neveiksmīgi. Ņemam hintu. Nevajadzēja pazemoties. :D Šoferis atkal pie atslēgas, izpētīju ka cipari tā viltīgi iekrīt vietā. Bet nekādu klikšķu nav griežot uz apli. Hakera kungs, jau bija atradis instrukciju kuru nevarēja ielādēt, kā šīs uzlauzt. Izlēmu ņemt uz neatlaidību, no jauna 2 2+2 2x2 2x2+2... 10 min atveras mašīnas durvis un saka 2058, tieši tikko esmu ticis tik tālu, nav uztaisu +2 un domāju turpināt ar 4k, no mašīnas balss par 4k, bet ir arī viedoklis, ka tie visi jau savadīti. tomēr atslēga vaļā.. atslēga viltīga… Ja nebūtu, reizinātu ar 4 un 6.. par laimi tas nebija jādara.. vējš lopisks un par to aizmirst ļāva vien gandarījums, apliets ar graķīti lakricas. Priekā visiem. Ne bez veiksmes, esam mājas. Braucot mājās, krita zvaigzne, kuras aste neizdzisa minūtes piecas, bezvējā varbūt arī dzirdētu. Tas bija kā sulīgs punkts uz I. Šoreiz, bez sniega un citām komandām. Šis bija īsts izaicinājums. Tiekamies laukumā.

ДУБЛИ nemāk rakstīt dzejā, tāpēc dodas FTF’ā,
Pusnakts klāt - mīklas vaļā nāk,
Galvas kūp! Internets sāpēs vaid, līdz pareizai atbildei jātiek lai,
Glītai meičai pansionātā aizbraucis ir jums,
1875. gada flexkursijā restorānā baigā “13 ozolos” tai bija vakariņas,
Atbildes nenāk viegli, zibenīgi uznāk miegi,
NLP jau lade vaļā, kamēr ДУБЛИ čuč baltā mājā,
Nu ir laiks ārā doties!!
ДУБЛИ velkam striķiem bruņojušies,
Punkti krīt cits pēc cita;
Pēdējais skaitlis reizināts tiek un uz auto skriets;
Virziens uzņemts, māli šķist – ДУБЛИ par augstu vietu cīnīties mīl;
Piedziedājums ļoti lipīgs! Dzidam līdz’;
Purvā iekšā – zaļa veste priekšā; Šī ir zīme! Dodas dziļāk iekšā;
Otro stundu griežam purvu esam atraduši maisiņu pulku;
Pavediens vaļā, vieta īstā! Bet mistika ir lāde slēptā!
Purvā slapjām kājām, kaunpilns zvans Centrāles bosam;
Nolaistu degunu, dodamies uz auto pusi;
Kur miskastē slēptā lāde dus.


Paldies, par piedzīvojumu tiekamies Maijā! :))

Pavasaris jau mina uz papēžiem un, ieelpojot pirmo silto gaisa malku, dzima ideja Nītaures rubu paņemt eksperimentālā kārtā. Aprīļa pirmais nogrieznis solījās būt gana sauss un silts kā dienā, tā naktī un tas bija jāizmanto. Mums bija nedēļa mīklām, kaujā norunājām doties 8.aprīlī. Bet šoreiz naktī uz 8.aprīli. Tātad būt laukumā jau pirms pusnakts un piedzīvot sajūtas tuvu tām, kā ir bliezt FTFā. Lai gan iepriekš domas par šādu scenāriju dalījās, galu galā visi bija ar mieru šo pieredzi iegūt šādā – salīdzinoši mierīgā veidā, kad nav jāskrien pa galvu, pa kaklu. Arī mīklu minēšana šoreiz notika pēc FTF noteikumiem. Satikāmies jau 1.aprīļa vakarā un 20:00 visi kopīgi vērām tās durvis vaļā. Eksperimentālā kārtā arīdzan sadalījām mīklas uz katru cilvēku. Sanāca pa vienai. Kā nu mums sanāca? Tas turpinājumā un pārdomas par šo eksperimentu būs iekš beigu rezumē.

Tātad mēs aptuveni ap 18:30 satiekamies Juglas statoilā, nospraužam maršrutu, ievadām koordinātas, izdalām rācijas un dodamies ceļā. Protams, nemainīgi, gāžam ar trim friču tačkām. Ja jau valdība neko nemaina dienas kārtībā, arī mēs turpinām kā iesākts.

Ne visai glītā meiča – Tikai pāris dienas pēc 1.datuma stāšanās spēkā tiek salikta puzle – upe, slota, neglīta meiča utt. Nāk talkā pāris aplikācijas un aizved mūs pie Raganas. Precīzāk, Brālis un Džese mūs aizved pie tās. Vēl precīzāk, trīs vācu autobūves šedevri. Bet atgriežoties… Ved tas mūs uz Raganiņas strautu, kaut kādu caurteci zem veca dzelzceļa.
Esam mūsu piedzīvojuma pirmajā punktā. Tas ir atlikts precīzi, aujam gumijniekus, kāds šļūc lejā pa kalnu, cits godīgi apiet gar maliņu. Lienam iekšā ūdeņainajā alā un tur jau ir pirmais numurs. Piecās minūtēs esam gatavi. Tad trīs draiveri atcerās autoskolas figūru “apgriešanās”, izpilda to ekstremālos apstākļos un pēc brīža jau rullējam tālāk.

13.ozols – Pāris stundas un uzkarsušu smadzeņu šūnas prasa arī 13. ozola atrašanās vieta ar dažādu mapju un satelītattēlu palīdzību. Talkā nāk arīdzan dažādi raksti par piemiņas vietā notikušiem pasākumiem. Bet Haskī ir uzdevumu augstumos un atliekam punktu.
Šoreiz pārbraucieni ir garāki, pēc aptuveni 40 minūtēm esam jau pie trīspadsmitā ozola. Sākam ar teritorijas izpēti, drupas iekšā, ārā… caurumi izložņāti. Vienu brīdi gribās jau arī ielīst blakus esošajā noplukušajā baltajā ēkā – a ja nu? Bet diez vai. Daļa dodas tālāk uz piemiņas plāksnes un kapavietas pusi. Turpat jau arī taciņa noved līdz bunkuram. Neticami, ka tas nav slēgts un ir apskatāms. Kamēr iekšā bariņš drūzmējas, ārā esošie jau signalizē par uzvaru. Punktu atrodam 15 minūtēs.

Pansionāta zvaigzne – Nu bet protams. Protams. Tā jau nebūs īsta ruba, kur viena mīkla mums neiznesīs smadzenes. Toties tā idejās aiznesa mūs uz dažādiem HESiem, pamestām ēkām utt. Un tad 5.aprīlī Redaktoram atvērās acis. Paskatoties mazliet no citas puses, skaidrs, kas ir 34 T un skaidrs, kur to konkrētajā rajonā meklēt. Braucam uz Mores Kauju muzeju.
Atkal nepilnu 50 min pārbrauciens un esam Pansionāta Zvaigznes meklējumos. Nepalaižam garām ziedojumu kastīti, ieliekam 5 eiro un 7ratā dodamies iekšā teritorijā. Ko nabagiem padarīsi :D Laikam karma tomēr redz monētu un cilvēku skaita disbalansu. Neticami, bet ieradāmies ap 22:40 un savu lažu rezultātā pakāsām aptuveni 1:15h. Dzeltenais avio buss tika apložņāts no visām pusēm, visas malas izstaigātas, tur esot uz lauka ar lukturi tumsā arī gluži nepadauzīsies. Kā brauc auto garām, tā mēs satumstam. Beigās, kad jau izmisums grib ņemt virsroku, mēs liecam savas muguras un prasām čatā palīdzību. Paldies NLP, kas aši sniedz palīdzīgu roku. Un saprotam, ka tai brīdī bijām pavirši, akli un uzsēdāmies ne tam pavedienam. Ap pusnakti beidzot pametam zvaigžņoto kapsētu un nosolāmies tur kādudien ierasties jau uz pilnvērtīgu vizīti.

Līgates Flexkursija – Džese šo salauž diezgan raiti un pārliecinoši. Šķiet, krita jau pēc kādām 20 minūtēm, kamēr pārējie vēl lauzīja galvas.
Cik viegli gan krita mīkla siltā mājas dīvānā. Cik ilga šķita īstās zvaigznes meklēšana Mores muzejā… Un tad Tu nonāc šajā ellē. Viss jau sākās kā labākajās šausmu filmās, jauki un skaisti. Uzreiz atradām vienu no cipariem, tālāk kāpelējām pa kalniem, koka kāpnēm un spriedām, kuru no mums pirmo novāks. Ja nu tā būtu īsta filma. Vai kāds pazudīs, vai kādam aizvērsies? :D Beigas bija tādas, ka mēs nonākam kaut kur takas galā pie kritušā koka pāri ūdens tilpnei. Spīdinot lukturīti, Redaktors redz to pašu vienīgo punktu, kurš ir takas sākumā paņemts. Tuvākā nākotne nav iepriecinoša un sniedz divus variantus: visi dodās atpakaļ pa izbristo maršrutu vai arī slīd pāri tam kritušajam kokam bez nekāda nodrošinājuma. Konsīlijs lemj sūtīt Redaktoru un Brāli pāri kokam, pārējie tusē turpat līdz turpmākam info. Abi brašuļi nonāk atpakaļ sākumpunktā, atzīstot, ka visai komandai pāri iet ir visai bīstams pasākums.
Tiekam līdz kartei, ko, protams, punkta sākumā bija pārāk liels slinkums nofotografēt. Kamēr tiekam atpakaļ līdz pārējiem rubakiem, ir secinājums, ka karte ir tikpat noderīga un precīza kā plāksteris mironim. Respektīvi esam safisušies diezgan nopietni tai pasākumā, nākas visu pārējo komandu raut pāri ūdenim un doties vēlreiz meklēt punktus. Ar dažādiem mietiem, kokiem, smiekliem, izbīli un videomateriāliem visi ir droši nonākuši sākumpunktā. Tad kāds atceras par hinta iespēju. Atveram – tā dod tiešu un skaidru info. Tālāk vairs neizplūdīšu, aizgājām, savācām punktus, pa īsāko ceļu atvilkām līdz auto. Pārguruši un izbesīti. Es labāk būtu vēl vienu stundu pavadījis T34 tankā. Es nezinu, kā naktī, tumsā un tai meža biezoknī varēja atrast tos punktus plēšot FTF režīmā. Mēs vēl šai jomā esam pilnīgi rūkiji un konkrētais punkts skaidri iezīmēja komandas tuvāko nākotni šajā visā pasākumā. Noklaiņotas 2 stundas, beigās atvērta mehāniskā lāde un punkts ir kabatā.

1875 – Kad ir pagājušas jau aptuveni pāris stundas un Redaktoram griežas galva no youtube videorullīša atkārtošanās, pieslēdzās citi rubaki. Kā pirmo versiju atrodam Zaubes Dzirnavas. Tās tiek ielikts kā punkts. Bet rubu gaidot, par šo iezogas šaubas. Brālis ar Džesi neliekas mierā un sazīmē Nemnaudu dzirnavas. Ko es nevarēju izzīst no video, to citu cilvēku pacietība atrada interneta plašumos.
Pēc diviem smagajiem punktiem šīs Nemnaudu dzirnavas bija kā auksta alus malks nākamajā rītā pēc 12 stundām skaistā plostā. Piebraucām, apstaigājām aptuveni 2-3 minūtes un tur jau plāksnīte skatījās tieši sejā. Cik ātri, klāt, tik ātri prom. Ir aptuveni 3:30 no rīta.

Gandrīz ideālas vakariņas – Visi vēl normāli izguļ vakarnakts neveiksmi, alu un picu. Bet brālis no rīta sveicina ar Ķeipenes staciju un saka, ka tur brauksim ēst gardās vakariņas. Te nācis talkā instasūc.
Braucam iekšā Ķeipenē, no attāluma jau redzam instalācijas. Jāsaka, ka izskatījās tieši tik skaisti, cik varēja būt. Arī improvizētā vilciena arka ar industriālām lampām. Dienasgaismā ne tuvu nebūtu tāda aura. Kamēr mēs visi priecājamies, brālis jau ir tapis par Džonu Makleinu un dodas iekarot bezpajumtnieku klubiņu. Jā, tieši tā tai caurulē izskatījās – kāds bij pamatīgi uzdzīvojis :D Bet ar visu braukšanu, līšanu un fotografēšanos jau 4:05 mēs kāpjam auto uz dodamies ceļā.

Aizbraucis jumts paver skatam zvaigznes – Kad esam klātienē cietuši fiasko ar blitz mīklu minēšanu, Brālis jau mājās esot uzzin, kurš ir tas jukušais un pēc aptuveni 5 stundām Vatrāne ir mūsu ceļvedī.
Vatrānes drupas mums ir aizskrien un paņem punkts. Tā kā piekodināts ilgi apkārt nevazāties, tad auto atstājam tuvāk ceļam. Savācam punktu un tinamies prom no logiem, kur kā skaudīgas acis deg dažādas krāsas lampiņas.

Lāde – 4:20 slēdzam vaļā lādi. Minēšanas vietu izvēlamies turpat atpakaļ Ķeipenes parkinga placi vai autobusa pieturu. Nu kaut kas tāds. Komandā jūtams sagurums, Redaktora auto sastāvam jau smadzenes nejaudā. Bet Brālis ar Džesi sazīmē vajadzīgo dziesmu. Draivera auto tiek nodarbināts ar matemātikas uzdevumiem. Labi, ka mums ir kāds, kas to visu prot galvā :D
Tikmēr pārējie rok karti, meklēdami, kas tai ceļa posmā būtu īpašs. Kā variantu noliekam drupas – iespējams, kolhoza vai lauku saimniecības. Ar domu, ka braucam un uz vietas skatāmies, ir vai nav. Esam uz vietas, izmetam loku pa teritoriju un NAV. Tur pat parasti novērojamās izgāztuves nav. Lemjam par labu hintam, kas mūs ieved turpat netālu esošā meža celiņā. Braucot ieraugām atkritumus, kas idejiski atbildētu vīra iemīļotās apkaimes aprakstam. Tas liek apstāties un uzsākt lādes meklējumus. Kad nogurums mijas ar neticību un kāds jau spļauj tekstu, ka atkal nav īstā vieta un jādomā, ko tālāk… Lieti noder pēdējā laikā pielietotā sper un klausies taktika. Ko lai saka – šosezon lādes “slēpšanas” idejas silda sirdi! Iesperts pa īsto vietu, sareizināts kvadrātos tiek uzlauzts šifrs un mūsu pirmo nakts rubu mēs lepni piebeidzam 5:51 no rīta.

Rezumē no vidējā Nav laika, vēlāk rubaka ir tāds. Nakts pasākumam ir kaut kāds savs šarms. Tāpēc arī bija iekšēji nezūdoša vēlme pamēģināt, kā tas ir. Kā ir meklēt, brist, krist un atkal meklēt punktus naktī. Kad šķietami dažāda rakstura pretinieku un lamatu ir daudz vairāk kā dienā. No otras puses secinājām, ka esam komanda, kurai patīk baudīt šo pasākumu nesteidzoties, patīk novērtēt Latvijas dabu, apbrīnot 7nieka piedāvātos punktus dienas gaismā. Izmest vēl kādu loku, uztaisīt skaistus foto, nevis skriet pa galvu, pa kaklu. Uz kādu brīdi mūsu komandas FTF ir izsapņots gan vēljoprojām nepietiekamās pieredzes dēļ, gan augstāk minēto iemeslu dēļ. Mēs esam priecīgi un laimīgi, ka izmēģinājām šādu formātu un bija forši 8:00 no rīta iebraukt mājās un vēl iedzert uzvarētāja alu. Bet pirmās nakts dauzīšanos pagaidām atstāsim citiem biedriem. Iespējams, nākamsezon, kādā Rīgai tuvākā posmā ar siltiem laikapstākļiem atkal varētu aizvērties :D Veiksmes visiem, kas vēl tur ārā!

P.S. Nedrīkst aizmirst par mūsu galveno piedzīvojumu. Šķiet, tas ir pārbrauciens no Neglītās meičas pie Ozola. Kur esam pusceļā, priekšā kārtīgs ceļa krustojums. Mums jāgriež pa kreisi, pa labi uz tā paša ceļa ir policijas ekipāža. Brālis dažas dienas atpakaļ jau paspējis atbalstīt Valsts Kasi finansiāli. Griežam pa kreisi un rācijā dodam zināt, pa labi menti. Brauc mersis, golfs un galā audi. Nogriežamies, iesmejam, ka tūlīt paņems audi un tik tiešām… Ieslēdzas zilas bākugunis un audi notur. Pārējie pabrauc metrus 100 uz priekšu.
Īsais izklāsts – tai dienā aptīrīts tas inkasācijas privātais auto, kur neģēļi ar audi a4 vai a6 markas automobīli aiznesuši prāvu kāpostu. Ir visLatvijas trauksme. Policija jautā, ko mēs te naktī darām – atbilde, spēlējam geokeču. Policista kungs jautā – kas tas tāds? Brālis atbild, ka spēle, kur punkti jāmeklē esot. Pirmais tik paraustījis plecus… Palūdzis atvērt bagāžnieka nodalījumu, paskatījis visu pārējo un novēlējis veiksmi. Jautājis gan vai viņi esot pirmā ekipāža ko sastopam, jo pa visu Latviju bruņotus laupītājus meklējot… Jauki ar šo domu doties pa pamestām ēkām :D Katrā ziņā tikšanās ir īsa. Droši vien krietni garāka tā būtu ar merša auto sastāvu, kuram bagāžniekā lauznis, sapierene, virves, kaudze ar lukturiem, nažiem un vēl kaudzi ekipējuma :D Bet viss labs, kas labi beidzas un nakts bija brīnumjauka – redzēti truši, alnis, stirnas, jenoti un citi zvēri! Labi, ka ne laupītāji!

ir drausmīga sajūta, ja ielien tankā meklēt elektrības uzparikti, neatrast. Tad pēc 2 iztērētām stundām atkal ielien, lai ieraudzītu ciparu un saprastu, ka elektrības uzparikte tev nafig vajadzīga. Paldies par spēli. Sveiciens frišajiem avokādo !

7nieka 7. sezona 7. sērija. 777. Tik zīmīgu momentu bijām nolēmušas atzīmēt ar pirmo cīņu divatā par FTF – galu galā trīskāršais 7nieks noteikti nesīs veiksmi. Bet dzīvei bija savi plāni, un redzēt FTF tumsu šajā posmā mums tomēr nebija lemts – neparedzēti ģimenes apstākļi nogrieza FTF sapņus ļoti tuvu skrējiena sākumam.

Līdz ar to viena no Čiepām laukumā dodas ekstrēmi negatava – tām pāris mīklām, kas brīnumainā kārtā palikušas pāri no otras Čiepas labi saminētajiem gabaliem, pievēršoties tikai dienu pirms izbraukšanas.

Tā kā šajā mēnesī īstā dzīve prasīja pārāk daudz uzmanības, ar vieglu roku ņemam hintus sīvākajām mīklām, un saliekam kartē visus 7 punktus bez pārlieku lielas piepūles. Brauksim 7niekā atpūsties!

AIZBRAUCIS JUMTS PAVER SKATAM ZVAIGZNES

Kas par metaforu. Izcili!

Park&Grab. Palienam zem sarkanās lentes, pat neizslēdzot auto motoru. Viens pluss braukt brīvdienā – sakopšanas darbi arī atpūšas. Nesatiekam nevienu dzīvu dvēseli, tikai kaimiņu suns mūs ievēro un skaļi par to ziņo. Bet neviens jau neklausās. Patraucamies garām stārķu daudzstāvenei, kurai arī aizbraucis jumts, bet pavards palicis, un aidā! uz nākamo punktu.

GALDIŅ, KLĀJIES! JEB GANDRĪZ IDEĀLĀS VAKARIŅAS

Pati mīkla īpašu skaidrību neviesa, lai gan Ķeipene ar visu pusdienu situāciju bija piefiksēta, bet atzīmēta kā “pārāk tālu”. Hints ir nepārprotams un jaunā rubaku Google – Tviteris – hintu apstiprina. ;)

Atkal līdiens zem sarkanās lentes un taisnā ceļā pie galda. Iepriekš drošībai vēl bļembuka potenciālā vieta nofiksēta ar Youtube video.

Durvis galda iekļūšanā līdz kājai vaļā, gan jau kāds nesen bijis. Trepes neērtas, bet Čiepai-kāpējai šoreiz pat iekšas nenotrīcas. Viegla stīvēšānās, kā no trepēm nokļūt galdapakšā, bet to ar ticību saviem spēkiem atrisinām. Prieks, ka jodziņa un špagats ir labākie draugi, lai gan ar visu to dažviet liekas, ka krampī rauj dīvainākās vietas, lokoties cauri stiprinājumiem. Kādās formās bija jāsaliecas būdīgajām garo puišo komandām tiešām nezinām un pat nevaram iedomāties. Sūtiet foto! ;)

1875.

Pirmais iespaids, ka ar mēmo būs auzas, bet sistemātika visu izglābj. Paldies, organizatoriem, mums kaut kad jāuzspēlē mēmais dzīvē, izcili parādīts. :D

3,2,1 – “… nauda dzirnavas” ir rokā.

BalticMaps un “dzirnavas Amata” piebeidz mīklu un skaidrs, ka Nemnaudu dzirnavas ir pārāk labas, lai nebūtu īstās, lai gan internetā nerodam apstiprinājumu mistiskajam 1875.

Īstā ēka, īstais stūra akmens, īstais bļembuks. Palasot citu komandu logbookus uzzinām, ka vietā bija 2 atzīmes, bet mēs paņemam to vienīgo, ko atrodam, un pārsteigtas par savu augsto efektivitāti punktu ņemšanā (3 punkti pirms 13.00! Jauns rekords pilnīgi noteikti), dodamies tālāk un jau jūtam, ka varētu visu nodarīt vienā dienā. Savu entuziasmu gan vēl apvaldām un nesakām HOPS pirms neesam pārlēkušas, jo priekšā flexkursija, kas izklausās biedējoši flexīgi. :D

13. OZOLS

Uzzinām par Jāni Pīnupu. Iespaidīgs stāsts, traka dzīve. Mīklai nenoderīgi.

Lēnām partizānu gaitā aizrāpojam līdz Alfrēdam Suipem un 13 iestādītajiem ozoliem. Ļoti zīmīgi. Sērmūkši nostiprina savu vietu kartē.

Šis ir viens no FTF priekšizpētē atrastajiem punktiem, bet Skujene ar Sērmūkšiem traki sajūk un mīklu atminam divreiz jeb katra Čiepa guva to prieku sajust patīkamos taureņus vēderā, kad saproti, ka esi uzdūries atminējumam.

Pie punkta noparkojamies blakus gandrīz tikpat pat netīram Bembim kā mūsu Hondiņa. 7nieks? Šodien brīvdiena, ir potenciāls. :D Bet šis arī objekts, ko varētu apmeklēt civiliedzīvotāji.

Pie bunkura pāris puiši ložņā pa augšu, pa apakšu, bet iekšā bunkurā tik daudz ļaužu uz kvadrātmetru, cik vienā telpā sen kopā nav redzēts. Sasveicināmies un secinām, ka visi kaut ko meklējam.

Mūs jau informē, kur apskatīts, kur safilmēts un cik ilgi meklēts.

Ne jau, ka mēs neuzticamies cilvēkiem, bet 7nieks ir pierādījis, ka pārbaudīt aiz citiem (arī komandas biedriem) ir labais tonis. Īsa apgaita pa bunkuru un uz ceļiem tieši zem petrolejas lampiņas pretī skatās atzīme. Vienīgais puisis, kas palicis ar mums bunkurā (pārējie ātri vien nozuda, mums atnākot), džentlmeniski palien zem sola un nolasa skaitļus. Pārliecināmies fotogrāfijā, ka skaitļi īstie, kas izskanējuši mutiski (skat. rindkopas sākumu), un, kā pēc labi padarīta darbiņa, jožam tālāk.

#12nieks, bija prieks jūs satikt laukumā tādus smaidīgus un draudzīgus!

LĪGATES FLEXKURSIJA

Ar cilvēcīgo kļūdu, aizšaujam nevis pa apli uz tuvāko punktu RAGANIŅU, bet uz LĪGATES FLEXKURSIJU. Pa ceļam vēl Hondiņa iestiprinās Pūķī (vietējas nozīmes benzīntanks Nītaurē). Kamēr pildāmies, garām pašauj #12nieks, jautri uztaurējot. Secinām, ka gan jau mums līdzīgs maršruts un stipri iespējams, ka nākamajā punktā tiksimies. Kas par dedukcijas spējām! ;)

Ceļš uz FLEXKURSIJU jau flexīgs, bet pēc Valkas–Sedas LĀDES ceļa, zinām, ka Čiepa-šoferis brīvi tiek galā ar pusšķidrajiem segumiem, prasmīgi šļūcinot dzelzs rumaku cauri jebkurai situācijai, ko 7nieks liek priekšā.

Iebraucot FLEXKURSIJAS stāvvietā, secinām, ka esam vienīgās. Kā tā var būt? Bet nepaiet ne pāris minūtes, kad laukums pilns ar mašīnām.

Redzam gan #12nieks, gan citus vēl neiepazītus rubakus. Pa mīksto nogaidām, kad beigsies krusas vilnis (kas citiem it nemaz netraucē), bet mēs tikmēr uzņemam spēkus pastaidziņai.

Sākam ar info stenda apskati, esam apguvušas mācību stundu, ka tie ir svarīgi. Tur jau priekšā kāda komanda, kas ķimerējas otrā pusē stendam. Nav īsti skaidrs, kas tur notiek, un normālu atbildi arī nesaņemam. :D

Kad komanda aiziet, iečekojam pašas, un visu saprotam.

Žēl gan, ka nebija izdevība, apjukums vai prieks pašām atklāt maģisko kastīti. Kā būtu šis punkts izspēlējies tādā gadījumā, varam tikai minēt un apcerēt.

BEIDZOT sākam FLEXKURSIJU. Sākums sajūtās un izskatā kā klases ekskursijā, dodoties baiļu takā. :D Nav skaidrs, kas sagaidīs, un vai izdosies sevi parādīt no labākās puses.

Sāksim ar to, ka vieta burvīgi skaista!

Nedaudz par daudz cilvēku gan. Trenējam FTF prasmes skaļi neizkliegt “IR!” vai “ATRADU!”. Bieži braucam 7niekā tik vienpatīgi nepopulāros nedēļas laikos, ka varam klaigāt, cik tīk, – tas jau iestrādājies kā reflekss, ieraugot pazīstamo simbolu.

Uzlasām skaitli pie ugunskura, turpinām ceļu pa šo pašu krastu.

Vienai no Čiepām 7nieka meži īpaši “bīstami” – iepriekšējā “noķēra zaķi”, šajā, lienot cauri vismazākās nozīmes nelielam krūmam, dabū ar zaru pa aci, kas rezultējas ar nelielu asinsizplūdumu acs baltumā. Goda vārds, brīdinājums “Uzmanību! Augstas bīstamības objekts!” jāliek mežiem. :D

Bļembukus atrodam raiti un patstāvīgi. Atsakāmies no piedāvājuma apmainīties ar skaitļiem – gribas tomēr pašām atrast.

Atgriežoties takas sākumā, saprotam, ka mums 1. skaitļa trūkst, bet tikai 10 kombinācijas jāizmeģina, nemeklēsim – uzgriezīsim.

Domāts darīts, skaitlis rokā viens un divi!

PANSIONĀTA ZVAIGZNE

34 T. Noup. Tik tālu nedavilka prāta plašumi. Varbūt arī par maz laika investēts. Labākais minējums – TTTTT – kā elektrības stabi. Nesakiet, ka nav labi. ;)

“More tanks” :D :D meklējām jau sezonas sākuma Siguldas posmā. Kuram punktam gan vairs neatceramies, bet “more tanks” palicis atmiņā. :D

Muzejā mūs jau sagaida pazīstamie #12nieks, kas aprunājušies ar pārējiem pansionāta iemītniekiem, dodas tālāk laimi meklēt.

Arī šeit pēc tik uzkrītoša hinta, pa taisno dodamies pie T-34.

Neliela tielēšanās pie līšanas tankā (brrrrrrrr kara tehnikai no Čiepas-kāpējas puses), bet, kad pirmais, weeeeeeee vilnis pārvarēts, līdiens iekšā ērts un vienkāršs. Atkal jāliek lietā stiepšanās prasmes un, ja jau esam te lejā, tad jāizčeko visi stūri – arī tas tālākais un nesimpātiskākais. :D Elektrības lietiņu, kas bildē, tā arī neatrodam, bet bļembuks vietā. Ar to šoreiz pietiks!

Čop-čop, un varam doties tālāk.

RAGANIŅA

Raganiņa krīt ar hintu. Izrādās, ka grāmata, uz kuras notikumiem balstīta mīkla, bērnībā lasīta, bet ne tā, lai atcerēros sižetu. Konkrētais hints atkal saliek visu pa plauktiem un dodamies ekskursijā pa zaļajiem dzelzceļiem.

Upes caurteka nav īpaši baisa un punkts iegūstams sausām kajām (ejot lejā pa nogāzi, prātā jau tiek vilkti nost apavi un plānota loģistika). Pirmo ieraugām Geocache, kas rada sajūtu, ka būs kaut kas dīvains, bet nē, tieši pretī Geocache, lukturu gaismā gozējas atzīme.

7 no 7, done!

Turpat pie RAGANIŅAS sareizinām skaitļus. Īsa cīņa tikt pie skaitīkļa, kas neliek beigās e…, bet viss veiksmīgi – ekselis izglābj.

LĀDE

Daļa LĀDES mīklas ir sērijas apraksts. Nu, OK.

Vidējo daļu pat nevar īsti nosaukt par mīklu – mulsinoši atklāti pateikta LĀDES atrašanās vieta. Šoreiz neko nesarežģām – nedaudz pačekojam Google Maps, bet drosmīgi izlemjam, ka meklēsim dzīvē (šis NE REIZI mūsu 7nieka karjerā nav izdevies :D :D – “meklēsim dzīvē” vienmēr ir ievedis izmisumā).

Pēc tik atpūtīga 7nieka, gribas tomēr kādu asumiņu – nolemjam laist pēc LĀDES uzreiz un paķert visu vienā dienā.

Otrais meža ceļš ir īstais un par laimi vai nē, priekšā gaida jau divi auto un vesels bars cilvēku sapulcējušies ap plastmasas maisiņu čupu čubinās.

Kā būtu, ja mēs būtu bijušas šeit vienas, vai būtu pašāvušas garām? Varam atkal tikai minēt. Redzam plusus mūsu vienpatīgajiem 7niekiem, lai gan ir prieks arī sastapt laukumā citas komandas – it sevišķi pēc tik nošķirtas ziemas.

Jau kāpjot ārā no auto pie LĀDES, saprotam, ka mums nav koda. :D

Neko darīt, pačekojam, ka modernās mākslas izstāde mežā, kas pievērš uzmanību svarīgam un tikai pēdējā laikā arvien vairāk aktualizētam jautājumam par ilgtspējīgu dzīvesveidu, tiešām ir LĀDE, un sēžamies auto.

Bērnu dziesmas par skaitīšanu.

Labradors un Ainārs Mielavs. Nav skaitļu. Atmetam.

IMDB.

Family Guy.

Atceramies Pīteru. Tīri sakritības pēc (vai plānotas jaušības dēļ) Braiens ir labradors. Jābūt.

Bet nav.

Vēl mazliet bērnu dziesmas un raksts, kāpēc divi suņi ir labāk nekā viens.

Čiepa-matemātiķe jau izmet idejas, ka varētu vienkārši reizināt tos 2niekus līdz kaut kas sanāk un tad mēģināt tās kombenes.

Satumst.

Atbrauc vēl viena komanda.

No auto vērojam LĀDES medības dzīvajā, kāda nebijusi pieredze! Pēc kāda laika pamanām, ka LĀDE atrasta. Domājām, ka laidīs prom, bet nē, sākas otrais posms. Saprotam, ka mums ir LIVE cīņa par godalgoto 31. vietu jeb kurš pirmais sareizinās pareizajā skaitā divniekus.

Skatāmies, kā “pretinieku” komanda ik pa laikam lec ārā no auto un mēģina idejas. Mēs spītīgi sēžam mašīna un meklējam īsto.

Iet laiks, visi minam.

Un tas brīdis pienāk – otra komanda pārliecinoši izkāpj no auto un viena Čiepa saka: “Ir viņiem atbilde”. Un tā arī ir.

Otra komanda aizbrauc, paliekam vienas mežā tumsā.

Vēl pācīnāmies, bet nekas jauns nenāk prātā. Nav laika arī nosēdināt info, kas bieži labi strādā. Veram hintu.

Viss nepārprotams.

Īstajā dziesmā ir daudz par daudz divnieku un LĀDES uzdevumā daudz par daudz rēķināšanas priekš Čiepas-rakstnieces. Kamēr Čiepa-rakstniece cenšas savākt kopā visus divniekus, Čiepa-matemātiķe jau nāk klajā ar jaunu hipotēzi, ko dodamies apstiprināt dzīvē.

Nav.

Čiepa-matemātiķe sāk no galvas saukt četrciparu skaitļus, kas šķiet nav balstīti nevienā aprēķinā un rada aizdomas Čiepai-rakstniece, ka Čiepai-matemātiķei ir tiešais sakars ar pašu matemātikas pirmavotu.

Pamēģini 2048! Pamēģini 4096!

Un pēdējais tiešām nostrādā.

LĀDI jau sakārtojam nākamajiem, kad, pielabojot kompozīciju, paceļam BK dziras pudelīti, kas palikusi ārā no iepriekšējiem. Varbūt speciāli un tā tam jābūt? Nu, ja tā, tad tagad vairs tā nav :D, jo pudelīti ieslēpām atpakaļ LĀDĒ.

Foto: Uzmanību! 7niekā galvu var pazaudēt!

Komamda kādu laiku bija atstājusi BK novārtā, bet šoreiz bija jābrauc! Viss salikās tā, ka bijām gandrīz pilnā sastāvā + viens jaunpienācējs, jo izrādās, ka covid laikā arī var atrast boyfendu! Mistika.
Tā kā sen nebijām minējuši mīklas, tad hintojām uz nebēdu! Ne tik produktīva diena darbā un mīklas esam atminējuši.

Pirmie četri punkti krīt ātri. Vienu pat atrodam, neizkāpjot no auto! Tā, ka liekas, ka kaut kas nav tīrs. Baigi viegli.
Pa to laiku gan jauniņais jau ir paspējis saslapināt divas botes un tankā pārsitis pieri. Plākters un pieres un laižam tālāk.
Zinājām, ka flexkusija paņems vairāk laika. Kaut kā pilnīgi nejauši pašā sākumā uzejam kastīti, tāpēc uzreiz ir skaidrs, kas jādara. Atradām gan tikai trīs skaitļus, bet ar to mums pietika.
Kamēr piknikojam un dzeram šotus no bļodiņas un uzdzeram kolu no bļodiņas, tikmēr no takas iznāk cita komanda ar visiem četriem cipariem kabatā. Saprotam, ka viņi taisās kāpt auto un braukt prom. Tātad viņiem nav ne jausmas par kastīti.
Kā jau draudzīgi rubaki piedāvājam hintu pret hektoru. Puiši gan lepni paziņo, ka viņiem ir citi draugi, kas jau izgājuši un turpina kāpt auto. Visi bļaujam:" nu nebrauciet prom, nepadodieties, jūs esat tik tuvu". Vēl pāris hinti un puikas ir novirzīti pareizā virzienā.
Beigās izrādās, ka karmas spēks ir neizbēgams un mums pie nākamās mīklas ir jālūdz palīdzība, jo mūsu atrastā caurteka nav īstā. Tad mūsu jaunie draugi palīdz un tiekam uz priekšu!

Tiekam līdz lādei. Viena komanda jau priekšā blandās pa mežu.
Kurš vēl pamanīja, ka tas faking purvs ir sirds formā un hintā "mīlestība nedalāma". Loģiski, ka tas nozīmē, ka jāiet apkārt pa sirds kontūru!
Tikmēr daļa no hektorizētajiem rubakiem vnk vārtās skujās pie mašīnām/ lādes!
Pēc brīža ekskursanti saņem zvanu no hektorizētajiem, ka ir atrasta lāde. Pus stundu vienkārši ir sēdējuši blakus.
Kopā ar otru komandu tiekam skaidrībā ar hintu par nedalāmo mīlestību. Un sākam darīt to, kas tiešām bija jādara, nevis jālasa ērcītes pa sirds kontūras mežu. Nav taču valentīndiena, lai taisītu Stravā pastaigas sirsniņas formā!
Pēc neilga:
Pamēģini 1820
Pamēģini 4446
Pamēģini 5278
Pamēģini...
Pamēģini...
Pamēģini...
Pamēģini...
Ir!
Kā Tev sanāca?
Nezinu.
Ko Tu darīji.
Nu kāpināju.
Kā kāpināji?
Nu tā.
A kur tev sanāk 11
Nu reku. Nē pag, vairs nesanāk.
Nu nē, sanāk gan.
Ā, tā. Nu jā! Sanāk!

Paldies, par laukumu! Mums ļoti patīk, ka nav jābrauc uz tālajiem galiem!

7nieka S07E07 - kāds pasakains skaitlis! 🥰Lemūriem Nītaures laukums no paša sākuma šķiet veiksmīgs. Jau pašaujot vaļā mīklas, tiek uzķerts tas vecais labais BK vaibs, ko, diemžēl, īsti neizdevās sajust, šķetinot Valkas uzdevumus. Tas pavada Lemūrus visu minēšanas laiku un nepamet arī laukumā - super! 🖤
Bet ok, vispirms par mīklām.
Dānijas Štābiņš, zinot, ka šo laukumu jau raus "dzīvajā", pilotējot Vintāžu pa Nītaures grantenēm, min ar īpašu azartu. Vēlāk arī Sīkais (Hronists) un, visbeidzot, Novadpētnieks un Juniors piemet savus risinājuma variantus - tā teikt, dabl un tripl check. Šādi ātri vien top atminētas četras mīklas.
Pirmā krīt Neglītene, kas, spriežot pēc ierakstiem logbook'ā, daudziem rubakiem pašāvusi slotu priekšā. Tieši slota (neba jau viņa roombu darbināja kā mājas uzkopšanas līdzekli 😉) liek padomāt pareizajā virzienā. Tālākais ir minūtes jautājums, jo pati upele un tās nosaukums Štābiņam zināmi no senākiem laikiem.
Flexkursija Līgatē jau reiz ir baudīta, vieta skaidra - tur mocības būs uz vietas. Tālāk.
1875-ā mēmais šovs arī atkosts uz pieredzīti, jo Štābiņam Ņemnaudu mājas reiz bija netālu kaimiņos, kaut pavisam citā Latvijas malā. Līdz ar ko dīvainais vārdu salikums pazīstams - pāris minūtēs vajadzīgais ir rokā. Jāpiezīmē, ka tiem, kas šo dzird pirmoreiz, noteikti ir krietni grūtāk. Vismaz Sīkajam, kas atminēja gan "-naudu", gan "ūdensdzirnavas", tā "ņem-" sadaļa tā arī apstājās kaut kur starp ķeršanu un grābšanu, pie sakarīga rezultāta nenovedot 😅
Līdz 13 ozoliem gandrīz vienlaicīgi aizrokas gan Štābiņš, gan Sīkais, kaut arī katrs pa savu ceļu - savā ziņā bunkurs ir dzirdēts, un tam pievilkt risinājumu kaut kā sanāk, nemēģinot lieki piedomāt vienu ozolu Ešlija Vilksa muižai vai citādi kā maldoties.
Pārējās mīklas nāk lēni, bet labi. Lepni, kā trīssakņu dzerokli, Sīkais izceļ dienasgaismā patieso T burtu skaitu un kārtējo ģeniāli vienkāršo risinājumu. To no savas puses apstiprina arī Juniors. Līdz tam brīdim Štābiņš gan pāris dienas jau paskaitījis CET iedētos mietiņus no Nītaurei tuvo pansionātu transformatoriem... 😅
Ideālās vakariņas šķiet tik tuvu, un reizē tik tālu... Tiek mēģināti skatīt attiecīgi raidījumi un vilktas visādas bezjēdzīgas paralēles (un perpendikuli 😝). Līdz beidzot, kārtējā telefoniskā brainstormā Sīkais uzsver, ka vienīgā viņam zināmā vēja šūpotā lampa ir Ķeipenes stacijā, caur kuru divreiz močīts Dubultmaratonā Taisnais. Hm, Štābiņš saka - why not, izskatām. Bingo! Padziļināti meklējumi instagramā dod arī atbildi uz jautājumu: "A kur tur vispār var šitā ielīst?!"
Paliek Aizbraukušais Jumts. Nē, līdz tam, lai galīgi aizbrauktu jumts no minēšanas, Lemūri tomēr nenonāk, bet pasvīst gan, piemērot Ampērus, Kandelas un ko tik ne Balticmap'am. Doma par Teslu vai Kulonu mājām, principā, uzjautrina, bet rezultātus nedod. Zīvertu mājas gan atrodas, pie kam laukuma robežās, uz brīdi izsaucot patiesu sajūsmu, tomēr bildē redzamā objekta tur nav ar garantiju. Vilšanās 🤦‍♀️ Beigās, jau atgriezies Latvijā un nogarlaikojies pašizolācijā, Dānijas Štābiņš - nu jau atkal Vintāža Pilots - nospļaujas un iedarbina bruteforce. Tāda ēka nav adata, un tā vien šķiet, ka ir redzēta, gan atradīs, tā teikt, pa sētas durvīm. Un - viens, divi - atrod ar 🤘😎 Neba jau tas tik grūti, bet tā gribējās šo pareizā veidā atkost. Nu, jā, tas Wattram, you know... kaut kur Lemūri tomēr ir tikuši biš padirsināti 😅 Bet īstenībā nevar sūdzēties, jo, kā jau sākumā minēts, šoreiz visas mīklas Lemūriem šķita lieliskas.
Nu, ko, pēdējā nedēļa paiet mieriņā, Lemūri sagaida nosprausto datumu pilni apņēmības un pārliecības par savu minējumu pareizību.
15.maija rītā otrā ekipāža vairāku iemeslu dēļ tomēr nestartē un Novadpētnieks paliek mājās, gatavs sniegt štāba atbalstu, kamēr Vintāžs ar Pilotu, Sīko un Junioru traucas uz laukuma pusi.
Kā pirmais tiek apmeklēts Aizbraukušais Jumts. Tuvojoties objektam, jau redzams auto un pēc tam arī kkādi personāži, kas toč nav vietējie 😊 Pirmā tikšanās šodien ar Apmēram Pa Vidu, kurus vēl ne reizi satiksim. Prātīgi izvērtējot situāciju, ir skaidrs, ka šajās drupās Lemūri iekšā nelīdīs. Un nav jau arī vajadzība - plāksnīte patiešām redzama burtiski no auto loga. Toties var sarīkot nelielu fotosesiju uz nenožogotās drupu daļas fona.
Pa ceļam piestājot pie kāda geocaching slēpņa, Lemūru ekipāža mierīgā garā dodas uz Ķeipenes staciju. Steigties jēgas nav, no ierakstiem čatā skaidrs, ka komandu laukumā gana un uz vietas noteikti jau kāds būs. Ierodoties tur, redzama rinda - viens tīms ložņā pa mēbelēm, otrs gaida. Lemūri piesakās kā trešie un dodas bildēties pie lampām. Vispār te gribas ar lielu prieku atzīmēt, ka rubas kultūra nupat ir augstā līmenī. Nekādas drūzmēšanās vai uz galvas kāpšanas, katra jaunpienākusī komanda smuki pagaida, kamēr iepriekšējie atrod vajadzīgo un sabildējas, un tad tikai dodas objektā. Pilnīga peace and love atmosfēra 🤩👌 Kad pienāk Lemūru kārta, Sīkais fiksi iesprūk galda kājā un punkts krīt praktiski uzreiz. Tikmēr klāt vēl divas komandas, kurām tad arī laipni tiek dota vieta.
Tālāk uz Ņemnaudu dzirnavām. Kā par brīnumu, te neviena nav, un Lemūriem ir iespēja apbrīnot objektu lepnā vientulībā. Cenšoties nenograut sev neko uz galvas, jo konstrukcija vietām izskatās max nestabila, drupas akurāti apložņātas un plāksnīte atrasta. Fotosesijas laikā ierodas arī nākamie meklētāji.
Te Lemūru ceļš mazliet novirzās no rubas takas, jo Pilots jau mājās paziņojis, ka ir atradis kaut kādu īpašu bonusa objektu, ko vēlas parādīt Lemūrdāmām. Pēc zināma laika kratīšanās pa granteni ieintriģētajiem skatieniem paveras kaut kas patiešām ievērības cienīgs - Ežu jeb Māļu pareizticīgo baznīca 🤩🖤 Absolūti fantastiska vietiņa, bez tam šķietami pamestā baznīca nav nekāds Dieva aizmirsts kakts, par ko liecina ikonas un sveces.
Nodrošinājušies ar augstāko spēku labvēlību, Lemūri metas atpakaļ rubā. Ātri vien ir klāt Sērmūkšu bunkurs, priekšā neviena nav - bet burtiski pēc minūtes blakus noparkojas vēl viena ekipāža. Izrādās, Infinity Salsa. Prieks iepazīties dzīvajā! 😊 Lai neradītu lieku drūzmu, Lemūri laipni atvēl drupu pārmeklēšanu kolēģiem un dodas uz bunkuru ar domu atrast geocache. Pie viena gan atrodas arī cipars, kas liek Lemūriem uz brīdi sajusties neērti, ka pasūtījuši Salsu nepareizā virzienā 😅 Izrādās, ka kolēģi nav vis aizņemti ar drupu akmeņu pārcilāšanu, bet gan lidina droniņu. Silti ieteikuši Salsai apmeklēt Māļu baznīcu un pretī saņēmuši ieteikumu nebraukt uz flexkursiju no nepareizās puses, Lemūri dodas tālāk.
Raganiņas tunelis, lai arī sākumā šķiet tāds tricky, padodas vieglāk par vieglu. Pat līdzpaņemtie gumpāļi nenoder 🤘😎
Beidzot laiks Līgates Flexkursijai. Piebraukt nez kāpēc sanāk tieši no tās puses, par kuru brīdināja Salsas rubaki - tomēr Vintāžs un Pilots ir malacīši, līdz ar ko flexkursija lieki nepagarinās. Ar savu piemēru izdodas iedvesmot arī Kaimiņu Būšanu, kuru ekipāža arī veiksmīgi nonāk max izdevīgā starta punktā. Tā nu šis tiek uzsākts divu tīmu kopīgiem spēkiem. Pamazām vien savācas 3 punkti. Otrais cipars iztrūkst un ir sajūta, ka tam jābūt kaut kur otrpus upei. Tomēr meklējumi nedod rezultātu. Izmisuma gan arī nekāda nav, lai arī ir pagājis jau krietns laiciņš un Kaimiņi kaut kur pazuduši. Pēc īsas apspriedes Lemūri nolemj doties uz auto - galu galā, ja 3 cipari ir rokā un katram no tiem zināma sava vieta, ceturto vienmēr varēs piemeklēt. Pilots gan vēl lolo ideju, ka trūkstošais cipars varētu būt takas sākumā, līdz ar ko uzmanīgi tiek pārmeklēts galds, soli un infostends. Aiz pēdējā konstatēts nenoskaidrotas komandas pārstāvis ar rāciju un - surprise! - mistiska kastīte 😅 O, nu šeit cepuri nost, šis patiešām bija negaidīts sižeta pavērsiens. Lemūri sajūsmā! Un viena cipara neesamība te patiesi nerada problēmas.
Visbeidzot laiks apskatīt Mores kauju muzeju. Monētiņas žvadzot sabirst kastītē un trīs Lemūri kā īsti tūristi sāk appētīt un izložņāt visu, ko vien drīkst. Lai arī sākotnēji doma bija, ka cipars slēpsies iekš GAZ66, Sīkais to pilnīgi nejauši pamana pašas "zvaigznes" vēderā. Lieliski! Pēc piecām stundām laukumā Lādes mīkla vaļā.
Pēc neliela brīža Pilotam ir aptuveni skaidrs virziens, no mājām arī pieslēdzas Novadpētnieks ar ideju par matemātisko dziesmu, kuras autoru starpā ir Mielavs. Feini, tas der! Divnieku gan vairāk kā saprašanas, bet, ja tā paskaita, tad nemaz tik daudz to cerīgi-derīgo rezultātu nav. Ok, braucam! Ieturot kursu no Vites uz Upespili pa mistiskā vīreļa pēdām, paveras 3 potenciāli viegli garām palaižami celiņi. Vislabāk der trešais - jo tur gan izcirtums, gan draza... un nu baaaigi foršie caurumi zemē - tādi kā ierakumi, kā blindāžu paliekas... Būs, būs, te točna būs! Pēc pusstundas viegli saskābušie Lemūri konstatē, ka laikam taču nebūs vis. Katra bedre - īpaši jau tās, kurās skaidri redzamas citu meklētāju pēdas, akurāti izčamdīta bez jebkāda rezultāta. Sīkais mēģina iebrist purvā, Juniors čeko logbooku. Eu, Lādes mīkla vaļā vēl 4 komandām, bļin, nu kā tā?! 🤬 Visu dienu izbaudītā čiliņa atmosfēra pagaisusi bez pēdām, Lemūri saklūp Vintāžā un metas pārbaudīt atlikušos divus celiņus. Lieki teikt, ka vēl pēc pusstundas, saskābuši jau krietni vairāk, viņi atgriežas pirmajā lokācijā. Un burtiski tajā pašā brīdī tajā ierullē vēl viena ekipāža. Meklējumu sākuma procesā šāda konkurence varētu šķist kaitinoša, tomēr šobrīd Lemūri ir priecīgi par katru palīdzīgu acu un roku pāri. Mandarīni - prieks iepazīties! 🤝Trešā pusstunda paiet, ķemmējot nelielo meža stūrīti nu jau kopīgi. Procesā izrādās, ka Mandarīniem nav vēl izdevies saprast Lādes kodu - Lemūriem gan ir veselas 4 versijas 😉 Un, laikam jau, lai viss būtu taisnīgi, tieši Mandarīni ir tie, kas atrod Lādi. Piepeši atskan sauciens IR! un aicinājums pievienoties. Lemūri jož uz priecīgo balsu pusi un netic savām acīm - SRAŅ GOSPODŅA, to sūdu čupu tak speciāli vēl apgāja ar līkumu, lai neieberztos!!! 🤬😝🤣 Jā, nu, tas bija negaidīti, nu kaut kas pilnīgi out of, Lemūri šokā. Tomēr tas netraucē Sīkā veiklajiem pirkstiem griezt kodus. Trešā versija der! Pēc Ludviķa XIV galma cienīgām ceremonijām - lūdzu, kolēģi, ierakstieties! paldies-paldies, jūs pirmie! ☺ - beidzot ir klāt tas brīdis, kad var izbrēkt tradicionālo Nepeld! un iebaudīt Lādes šmidziņu. Juniors gan vēl joprojām jūtas mazliet traumēts no Lādes paskata un ietriepj līdzpaņemto rislingu 🤣
Rezumējot - 5 h laukumā + 1,5 h Lādei = neslikts rezultāts un pēcgarša ļoti patīkama. Mīklas, kā jau teikts, ļoti patika, un arī objekti bija redzēšanas vērti. Ko nu vēl teikt par flexkursijas pārsteigumkastīti 😍 Pat Lādes noformējums, kurš sākumā šķita tāda nevajadzīga podjobka, šobrīd (3 dienas pēc rubas) jau ir transformējies par atcerēšanās vērtu kuriozu.
Liels lemūrpaldies BK par piedzīvojumu un visām satiktajām komandām par kompāniju! 🤍🖤🤍
Uz tikšanos Ventspilī!

Un tā viņas sēdēja sūnās stundām ilgi... Ja kas, Indie Jāņa brūvējums ir ļoti labs - iesakām 🍺🍺
Skaists laukums, baudījām nesteidzoties. PALDIES un uz tikšanos!!!

Super! Tā kā bijām Nītaurieši bija ļoti interesanti!