Preiļu laukums jau pirms starta šķita cerīgi - daži no mums bija to rajonu izbraukājuši piedzīvojumu mačos, citi praktiski šī laukuma bijušie aborigēni.

Dodamies laukumā individuāli distancējoties mašīnās un 0:00 un ir acīmredzami neticamais - 2 mīklu lokācijas izskatās jau apmeklētas Daugavpils posmā meklējot lielisko maģisko lielāko A (piem lielāko akmeni), divos ir būts sporta pasākumos, atliek tikai atrast objektu ap Krustu, dzeltenās durvis un tuneli.

Sadalām darbus un jau 0:15 it kā visi punkti ir atlikti kartē un var sastādīt optimālo maršrutu. Atbildot uz Stalkeru jautājumu - mums ar visu neoptimālo maršruta plānu tīrā braukšana uz/no prasīja +- kādas 2st (Balticmaps pat piesola maršrutu ~1h 45 min).

Bērnu noliktava - šeit gan uz vietas iestigām uz gandrīz kādu stundu. Apkārtni nopēdojām tā, ka varētu padomāt, ka bijusi kāda skolas ekskursija. Notīrijām visas sētas, akmeni, tiltiņus (paņēmām geocache), meklējām kokos - līdz cita komanda mums, negribot parādīja īsto vietu. Laikam tur nebijām tik cītīgi nopēdojuši, lai saprastu, ka tur var tikt apakšā. Šī lokācija mums bija palikusi pēdējā un jau uzmācās domas, ka būs tradicionālā 2.v, piebrauc cita komanda, atrod un tad nu nervozi skatāmies vai kādam atvērsies lādes mīkla vai nē.

Preiļu saliņa - Sākam ar saliņu un top skaidrs viss uzdevuma tekstā minētais (tik daudz videokameru sen nebijām redzējuši). Tomēr ātri top skaidrs, ka tur nebūs, un dodamies uz pussalu. Virzoties pa pussalu aizdomīgs liekas nu tik smuks putnubūris, kurš ideāli saskan ar uzdevuma kraukli (neskaitot Preiļu ģērboni). Vienīgi atliek pabrīnīties kādēļ nav nevienu pēdu, kaut arī kāds no pussalas ir aizčāpojis uz salu, kur bija izbradāts viss ap estrādi. Punkta risinājums vienkārši ekselents (viena komandas dalībnieka TOP favorīts). Sākumā gan mēģinām atvērt ar zara palīdzību, bet bija skaidrs ka punkts ir neredzams no lejas, bet tad nākas vien vienam upurēt savus plecus zābaku zolēm. Iesakām komandā turēt kādu 1.8m garu balerīnu, kura pārvietojas češkās. Būs vieglāk ņemt šādus punktus.

Ekskursija uz sauli - sporta zāle jau redzēta bildēs un arī aborigēni kaut ko par to jau zina. Piebraucam, kāpiens caur logu un tieši priekšā jau cipari. Hit and run.

Tev nebūs kāpt - arī redzēts meklējot lielāko A un atliek tikai nenogāzties caur papuvušajiem dēļiem. Dažreiz ir labi, ka tas viss tiek meklēts naktī un nevar redzēt daža laba objekta tehnisko stāvokli.

Iekšas uz āru - skrējiens iekšā/ārā/iekšā un cipari ātri atrodas.

Pagastmājas mistērija - savulaik apmeklētais Geocache un Google rezultāts par pāvesta sekretāru JRT izrādē saliekas kopā brīnišķīgi, kā rezultātā esam pie šī punkta šķiet kā otrie. Pēc pēdām skaidrs, ka viens cilvēks gājis, bet auto bijuši vairāki. Ja neskaita nelielo skrējienu līdz punktam, Hit and run.

Jaunie elektriķi - Aizkalnes truba ir jau redzēta piedzīvojumu mačos un azartā ielienam varenajā čūskā, kura iet uz otru istabu. Tikai vēlāk pamanām, ka tālāk truba balstās uz apšaubāmu kociņu un ķiegeli. Bet nu ātri vien tiek atrasts arī īstais atvieglotais čūskas līkums.


Lādes uzdevums - praktiski uzreiz skaidrs, ka jāmeklē kaut kas ar 484 un tas varētu būt pie dzelzceļa. Kā vēlāk izrādījās, tad atskaite nāk no Sanktpēterburgas. Sliedes pazīstamas no sporta pasākuma, atliek tikai ‘aizbrist’ tos 1.5km. Atrodam lādi un sākam mēģināt pielietot tekstu no uzdevuma, ka lādi palīdzēs atvērt Durvju sargs un vadiet info otrādi. Vienīgais, kas mums ir - 484.3, nu tad vadām n-tajos veidos.
Neder. Nu labi, uz atslēgas ir arī M175, skaidrs - tātad M=1000 un attiecīgi 1175. arī neder.
Zvans Centrālei, kura saka - uz atslēgas ir viss vajadzīgais. Ok, liekam visādi 5711, 1571, ar nobīdēm, bez nobīdēm. Skaidrojamies tālāk - izrādās atslēgai vairs nav elements ar BK iecerētajiem cipariem.

Visā tajā rīta nogurumā un salšanā mūķējot vaļā slēdzeni pat pamanījāmies paņemt tikai kafijas dāvanu kartes :) Paldies nākamajai komandai, par sportisku principu un gara uzturēšanu!

Pēc lādes atrašanas gan radās pārdomas vai gadījumā centrālei nav kāds tiešais kanāls pamestu ēku apdzīvotības novērtēšanai :)

Paldies par laukumu, naglu riepas arī noderēja

Vien pāris dienas pirms 1. Feb. piezogas ideja, ka Preiļu laukumā varētu mēģināt atkal pacīnīties par FTF. 25% Don Julio pamatsastāva ideju gan sarežģī darba plāni pirmdienā, pārējie 50% bez auto. Neko darīt, atlikušajam pamatsastāva rubakam nagi tomēr niez un uz FTF medībām tiek piesaistīts zaļknābis, kurš par 7nieku dzirdējis tikai nostāstus, kur nu vēl par FTF nakti...

-Točna būs laba doma braukt divatā?
-Jā, davai, maucam, what can go wrong…

Tā nu svētdienas pēcpusdienā nesteidzīgi dodamies uz Preļiem. Pa ceļam, ieturamies kolorītā itāļa picērijā Līvānos (precīzāk, paņemam picu un baudam to ar Rimčika stāvlaukuma skatu). Džeks piedūrīgs, pica priekš Līvāniem arī tīri tā neko - ja kāds šo lasa atpakaļceļā un ir izsalcis, iesakam. Kontekstam - https://youtu.be/g1e-wbIeLL8

Preiļos iebraucam īsi pirms 22:00, dodamies uz vienīgo pilsētā esošo viesu namu. Atceroties, ka Viļakas posmā Balvu Hiltonā FTF naktī izskatījās pēc reģionālas nozīmes konferences, sagaidam, ka arī te satiksim citas komandas. Tapēc īpaši izbrīna laipni sagaidošās saimnieces sacītais, ka būsim vienīgie viesi. Čats arī tāds pakluss - maybe cīnīsimies tikai paši ar sevi. Suure, dear. Pēc aša power-nap, parādās gan aktivitāte čatā, gan centrāle nomierina, padaloties IG ar citu rubaku storijiem par ceļu uz Preiļiem - it's on un azarts ir atgriezies.

Pirmā diezgan ātri krīt PAGASTMĀJAS MISTĒRIJA, mājasdarbs nav pildīts velti. Tuvākās divas stundas gan kā pa celmiem. Ik pa brīdim pāris pavedieni šur un tur, bet nekas konkrēts rokā nedodās. 2:15 ar vienu punktu kartē, ticība finišēt normālā laikā sākt lēnām blāvēt. Zaļknābis vien pirms brīža izteicis minējumu par to, ka ĀBOĻĒDĀJU ŠĶIRSTS varētu atrasties Preiļu pils parkā. Uz ko pamtsastāva pieredzējušākais rubaks ar pilnību pārliecību atbild “- nu neiet līdz galam kopā ar mīklu, plus, tur pārāk publiski. Čista nebūs, meklējam tālāk…” Pēc vēl pavadītām 30min interneta dzīlēs, veiksme sāk lēnām uzsmaidīt uz 40min laikā mīklas krīt viena pēc otras. Kā otrais drošais punkts, kartē tiek iezīmēta Jaunaglona, kas savelkās ar mīklā minēto jauno pilsētu un tālāk jau īstā arodskola tiek sazīmēta ļoti ātri.

IEKŠAS UZ ĀRU krusts arī ir labi zināms - tajā aplī Don Julio vairāks reizes riņķoja, kad Daugavpils posmā bijām aizdevušies flexkursijā meklēt lādi starp silto zemi Maltu un svēto zemi Aglonu :)). Bet re, tagad noderēja - veiksmīgi saliekas kopā atslēgas vārdi, ko iebarot Googlei, verificējam atrasto adresi streetview un trešais punkts arī kartē! (Zaļknābis turpina uzsvērt, ka ceturtais, ieskaitot viņa minējumu par Preiļu parku, ko pieredzējušākais rubaks turpina norakstīt..)

Neskaitot ŠĶIRSTU, palikušas trīs mīklas. Īstais akmens ar sētiņu tiek atrasts kā pēdējais drošais punkts, par TEV NEBŪS KĀPT un JAUNAJIEM ELEKTRIĶIEM tikai minējumi. Karlo Vivāri asociējas ar sanatorijām, līdz ar to kā vienīgais puslīdz ticamais punkts tiek atzīmēta Sanatorija Rāzna, kurai blakus tieši ir ezers, līdz ar to gan jau trepes arī kaut kur uzradīsies. Izskatās patālu, atstājam kā pēdējo punktu maršurtā. Elektriķiem baaaigi tiek pievilkta klāt keramzīta rūpnīca, bet ne kā cita labāka nav. Tad pēkšņi ieraugot to, ka Preiļu parkā ir Ievas un Ādama sala, pamatsastāva rubaks sāk lēnām ticēt tam, ka ŠĶIRSTS tiešām varētu būt tur, bet nu nevar jau uzreiz atzīties zaļknābim, kuram esi 2 stundas teicis, ka tur nebūs. “Nu labi, tas jau tepat, I guess varam jau nobraukt garām..” Lecam uz auto, 3:30 izbraucam no bāzes. Auto nepaspēja uzsilt, kā 3min brauciena attālumā jau esam pie Preiļu pils parka.

Skrējiens līdz salai, kur kameras apstiprina, ka vieta būs īstā. Rubaks paslavē zaļknābi par pirmo atminēto mīklu 7nieka karjerā, atzīdams savu kļūdu, un sākam ķemmēt salu. Drīz vien top skaidrs, ka punkts tur nebūs un dodamies skrējienā apkārt dīķim. Īstā vieta iekrīt acīs veiksmīgi ātri, bet cita komanda jau min uz papēžiem. Sākumā rodas plāns nomaldināt otru komandu citā virzienā, bet tikpat ātri vien saprotam, ka teamworkā tikt pie punkta būs prātīgāk. Kopā ar ДУБЛИ tiekam pie cipariem, ar labiem nodomiem apmainamies ar hintiem (kas abi izrādīsies galīgi nepareizi :D), un braucam tālāk uz PAGASTMAJAS MISTERIJU. Tur mūs ДУБЛИ jau apsteiguši un ir priekšā. Skrējiens uz upes pusi, iekšā, ārā, skrējiens atpakaļ - tautā sauktais hit and run. :) Tālāk brauciens līdz akmenim 35 min - tiekot līdz mežam ir skaidrs, ka nu būs jautri, 5+ km jābrauc principā pa kupenu ar grāvjiem abās pusēs. Tas, ka sēžam sedanā arī nepalīdz. Bet nu, vismaz pilnpiedziņa, nav ko mīzt, maucam tālāk. Iebraucot stāvvietā pie akmens rodas sajūta, ka esam atbraukuši uz kādu underground mūzikas festivālu meža vidū - stāvvietā vismaz 6-7 citas mašīnas un lukturīši spīguļo visos virzienos kā producentu organizētas gaismas.

Pie akmens maldamies apkārt, kad vienā brīdī visas komandas viena pēc otras nozūd atpakaļ uz stāvvietu. Paliekam pedējie, vēl kādas 20min ķemmējam apkārtni, līdz nu pašā pašā pēdējā vietā, kas netika pārbaudīta punkts arī tiek atrasts. Braucot ārā no meža, piestājam vēl pie keramzīta fabrikas drupām. Sarkanie milzeņi skursteņi izskatās cerīgi, bet bildes vietu neatrodam un atmetam ar roku, jābrauc tālāk. Pēc 45min brauciena esam pie IEKŠAS UZ ĀRU, nogurums rīta pusē dara savu - pirmajā apskatē punkts netiek atrasts, pēc izbrauciena apkārt blakus esošajiem garajiem šķūņiem krīt tikai ar otro reizi pareizajā vietā. Turpat netālu mūs sagaida arī CEĻOJUMS UZ SAULI, tur hit and run.

Pulkstens jau nedaudz pāri septiņiem, pieci punkti rokā, lādes mīkla jau gandrīz divas stundas vaļā, bet pati LĀDE nav kritusi. Iebraucam Aglonas Viršos pēc kafijas, kas diemžēl vai par laimi beidzas ar 15min powernap, pēc kura pamostoties NLP jau ir svinējuši uzvaru. Par laimi gan uz Sanatoriju Rāzna nebraucam un atlikušās divas lokācijas sazīmējam ar centrāles palīdzību. JAUNĀ ELEKTRIĶU PULCIŅA vieta tiešām iespadīga. TEV NEBŪS KĀPT - baudāms kāpiens augšā un lejā, jeb skaists punkts uz i, lai vērtu vaļā lādes mīklu. Tajā brīdī vēl nezinājām, ka jautrākā daļa tikai sāksies... pāris minūtes pēc mums, pie torņa pieripo abi GAN JAU SANĀKS komandas busiņi.

Kad ieraugam, ka arī GAN JAU SANĀKS ir atvēruši lādes mīklu, miegs pēkšņi vairs nenāk un azarts atkal uz visiem 100%. Tālakais nedaudz miglaina asa sižeta filmas cienīga notikumu gaita - pakaļdzīšanās pa DPils - Rēzeknes šoseju, mašīnu pamešana kupenā, 1+ km skrējiens pa kupenām un sliedēm. Visu cieņu GAN JAU SANĀKS rubakam, kurš beigās arī mūs panāca un apsteidza. Kardio būs vairāk jāpatrenē nākamajai reizei :D. Pie lādes lokācijas, spriedzes trilleris diezgan ātri noslēdzas, kad zaļknābis jau atkal saves the day (night?) un atrod lādi. Urrā, par spīti likstām, tomēr esam otrie.

Paldies CENTRĀLEI par vēl vienu lielisku lakumu, paldies ДУБЛИ par sadarbību Preiļu parkā un GAN JAU SANĀKS par spraigo cīņu līdz finiša līnijai un kopīgo cīņu ar sniegu arī pēc finiša līnijas.

Kādu nedēļu pirms FTF nakts sākam meklēt RUBmājas ar elektrību un pāris gultām. Vienīgais “jēdzīgais un nedārgais” atradās Jēkabpilī (pēc rubas atkal secinājām, ka pārāk tālu no laukuma).

Pirms kārtīgas spēles vajag kārtīgi paēst un pagulēt. Taimeris sit 23:30, skan modinātājs un visi lec kājās no savām migām. Kāds uztaisa tēju, kāds uzvelk dūmu un sēžas pie datoriem gaidot maģisko 00:00 un veiksmes novēlējumus.

Mājas darbi pildīti ar vērienu, bet ne vienmēr viss ir tik vienkārši.

Visātrāk atnāk Abolēdāji – āboli, kameras, sala. Skaidrs, ka tā ir Preiļu estrāde uz salas.

Bērnu noliktava – vairāki no rubakiem mājas darbu pildot redzējuši līdzīgu sētiņu kā bildē. Šķiet būs īstā vieta, bet kāds sakars vietai ar mīklu? Kāds no rubakiem pat bildēs pārskaita sētas dēlīšus starp stabiem un saka ka ir vienādi :D un tad atskan teika par velnu kam izgāzās akmeņi. IR

Ekskursija – viena no komandas rubacēm klusībā lasa par Jaunaglonas skolu, kas beidza darbību 2015. It kā ir, bet 100% pārliecība nav. Meklējam citas mīklas, bet pēc neilga laika nāk apskaidrība ka Jaunaglona būs īstā.

Saites uz āru – lielais aplis ar krustu pa vidu, svari, bet kas ir tas priekšmets un process? Tā arī nenoskaidrojām. Vietu caur google maps atrast arī prasīja kādu laiciņu, bet IR.

Mistērija – geocatch izskatīts visā apkārtnē, bet bailes no tumsas arī neparādās. Saliekam visu kopā un IR.

Elektriķi – Sarkanais milzis jau redzēts bildēs, bet uz pirmo acs uzmetienu nešķiet pazīstams. Jūtūb video un ir pat bildes vieta. IR

Un visbeidzot nāk Bauslis! Izmeklēti Karlovi vari kaimiņi, nekā. Kas tas ir, “kad nedrīkst, bet ļoti gribas, tad var”, ALKO. Meklējam alko rūpnīcas apkaimē, nav. Muzeji, nav. Spirta brūži, nav. Kas pie velna tas ir??? Atradām Bečeru ezeru (dzēriens Bečerofka) un mājas ar nosaukumu "kāpnītes", nospriedām ka jābūt, bet attālums no Preiļiem pārāk liels. Atmetām kā variantu, bet ļoti ticams :D. Vairāk kā stundu netiekam pie atbildes un nospriežam, laiks maukt laukumā un pa ceļam minēsim.

Ap 04:30 pametam rubmājas un kāpjam divos T4. Komandas koordinators paziņo, līdz pirmajam punktam (akmenim) 56 min ceļā. Nepatīkama nopūta, bet nu neko, kā ir, tā ir. Pirms lielā pagrieziena uz akmeni pamanam divus auto, kas stāv ceļa malā un rubaki spīdina lukturus kaut kur tālu pļavā (ko tie tur meklē :D) ceļš uz akmeni lēns, grāvji dziļi, ka tik neiemaukt grāvī. Pirms akmens ceļi krustojas ar Don Julio (pirmo, bet ne pēdējo reizi). Īsa pastaiga uz akmeni, kādas 10 min un ejam tālāk.

Braucot uz nākošo punktu, apskatam bildi vietai un tad tāds WTF, lādes mīkla vaļā!? Ko, kā, kāpēc! Mums ir tikai viens cipars, bet NLP jau atvēruši lādes mīklu. Skaidrs ka FTF mums nespīd, zvans draugam (7.elements) par Bausli. Ātra vārdu apmaiņa un saprotam ka kāds no rubakiem šo torni bija redzējis ne vienu reizi vien.

Vācam ciparus vienu pēc otra, tiešām hit&run, izņemot Sarkano milzi, jo tur pavadījām kādas 20min. Truba jau pašā sākumā bija pareizā, bet leņķis no kura skatīties gan ne. Pa ceļam atkal redzam pretī braucošu balto BMW, saprotam ka citiem ir cits maršruts.

Pēdējais punkts, Bauslis. Kad braucam klāt, viens no Don Julio lec no torņa un lec iekšā BMW. Čaļi ātri ārā no abiem T4 un tornī augšā. Rubaces lejā ātri reizina ciparus un lādes mīkla vaļā. Paiet 2 min un IR, braucam. 5 sekundes pirms mums, izkustas arī Don Julio, skaidrs, būs skrējiens pēc miljona :D Sākumā “baltajiem” izdodas atrauties, bet tā kā ceļš kādas 25min, panākam un uz robežas ar apdzīšanu. Piebraucam vietā kas atzīmēta Lursoft lapā, saprotam ka auto nav kur nolikt, tāpēc ātri jābrauc grāvī. Tā darām visas trīs mašīnas :D Visi lec ārā un sāk skriet pļavā. :D Baltie ir mums nedaudz priekšā, kādus 100-150m. Mēs apstājamies pie pamestām mājām lauka vidū, viņi ieraugot, ka mēs stāvam, arī apstājās. :D Ātri uzmetam aci baltic maps, saprotam ka viņi ir uz pareizā ceļa, kaut gan bijām pļavas vidū. :D Un tad sākās īstais žurku skrējiens 1.2km garumā. Ja neskaita to, ka bijām lūzeros, vienam no #Gan jau sanāks izdevās apsteigt vienu no Don Julio. Kādas 10-20 sekundes mūs šķīra no otrās vietas, bet arī trešā ir pjedestāla vieta. Kopā ar Don Julio gājām uz auto, lai “Viens par visiem, visi par vienu” izraktu visus trīs auto no grāvja. :D

Sorry, ka tik gari, bet tas tapēc, ka bija ļoti labs posms!
Paldies Don Julio par spriedzi, 7.elementam par labajiem vārdiem un, protams, Centrālei par izcilo posmu!

Pāldies un uz tikšanos martā!

Uz Preiļiem devāmies optimisma un lielu cerību spārnoti. Būtu forši turpināt Jūrkalnē iesākto un pacīnīties par FTF. Būtu forši arī cītīgāk sekot līdzi notikumiem valstī. Stulbi, ka tieši mūsu nezināšanas dēļ iešāvām paši sev kājā, domājot, ka svētdienas naktī arī jāievēro mājsēde līdz 5iem rītā. Tā nu nesteidzīgi risinājām mīkliņas.

Jāsaka gan, ka pārāk raiti tas nevedās. Uzreiz krita EKSKURSIJA UZ SAULI un PAGASTMĀJAS MISTĒRIJA, jo šos objektus bijām atraduši veicot laukuma izpēti mājās. ĀBOĻĒDĀJU ŠĶIRSTS tika atminēts nākamais, bija skaidrs, ka tas ir parks, taču precīzu lokāciju nolēmām meklēt uz vietas. IEKŠAS UZ ĀRU tika sazīmētas satelītā un street view, skenējot baltā krusta apkārtni. Joprojām īsti nespējam sasaistīt mīklas tekstu ar ēku, kurā atrodas auto svari. TEV NEBŪS KĀPT sagādāja lielas grūtības, taču vienā brīdī nāca apskaidrība par to, ka tas varētu būt putnu vērošanas tornis un tad jau īstais parādījās diezgan ātri. NEPAKLAUSĪGO BĒRNU NOLIKTAVU tā arī nespējām atminēt. Izpētījām visas iespējamās HES un dzirnavas tuvējā apkārtnē. Lieki piebilst, ka tas nekādus rezultātus nedeva. ELEKTRIĶU PULCIŅŠ sagādāja apmēram tikpat lielas problēmas. Vēlāk, protams, izrādījās, ka šo objektu bijām atraduši, gatavojoties laukumam, taču rubas naktī par to veiksmīgi aizmirsām.

Pulkstenis nosita 5:00 un devāmies ārā no naktsmājām Aglonā. Vispirms apmeklējām torni un brīnījāmies, ka tur jau redzamas pēdas nesen uzsnigušajā sniegā. Likās, ka šajā objektā jau nu noteikti būsim pirmie. Tālāk devāmies uz svariem un pēc tam, neko ļaunu nenojauzdami, braucām uz Jaunaglonas skolu. Un tad sekoja zvans no #GAN JAU SANĀKS, kuri sagrāva visas mūsu skaistās cerības, paziņojot, ka lādes mīkla jau labu laiku ir vaļā un ka svētdienās mājsēde nepastāv. Lai nejustos tik slikti, maiņas rezultātā vismaz tikām pie trūkstošajiem punktiem.

Skolā uzkavējāmies vien pāris minūšu un pēc brīža jau bijām Aizkalnē. Metāla čūsku atradām diezgan ātri, taču tai vēderā līst nu galīgi negribējās. Beigu beigās to nācās darīt divas reizes, jo pirmais piegājiens bija no nepareizā gala. Tajā brīdi vēl nodomājām vai tik vietējie neuztrauksies par dīvaino troksni, jo tā skārda truba nenormāli skaļi grabēja un atbalsojās tukšajās telpās, kad tur iekšā rāpoja rubaki.

Turpinājumā devāmies uz Lielo akmeni, taču pirms tam google maps atgādināja, ka vienmēr jāpārbauda izvēlētais ceļš. Vienā brīdī sapratām, ka tiekam vesti ne gluži tur, kur vajadzētu. Veicām apgriešanos šķietami nekaitīgā vietā, un pēkšņi attapāmies ar diviem riteņiem iekšā ar sniegu aizšķūrētā grāvī. Pagāja kādas 40min, kamēr cītīgi uzarām ceļmalu, bet beigās tomēr pilnpiedziņa un neatlaidība atmaksājās un tikām ārā pašu spēkiem.

Kā pēdējo bijām atstājuši Preiļu parku. Mūsu pirmā noskatītā vieta nebija īstā. Neizjutām vēlmi stundām ilgi klaiņot pa parku, tāpēc, daudz nedomājot, izmantojām hintu un devāmies uz pareizo pussalu. Uz vietas viss bija skaidrs, jātiek iekšā būrī. Ar celšanu uz pleciem nepietika, tāpēc bijām radoši un pie zemē atrasta koka ar pieres luktura lentu piesējām telefonu un nofilmējām ciparu.

Pa ceļam uz lādi satikām #GAN JAU SANĀKS, pārmijām dažus vārdus un saņēmām draudzīgu brīdinājumu par jauko pastaigu, lai tiktu līdz stacijai. Kārtīgi izstaigājāmies, atradām staciju, atradām lādi un viss beidzās labi. Paldies Centrālei par interesanto laukumu un mīklām! Martā būsim atpakaļ!

Patiesība ir tur...iekšā. Iekš Latgales.

20:36 - Mitsubishi tiek papildināts ar atstarojošo BK atpazīšanās zīmi Akropoles stāvlaukumā.
23:53 - Divas ekipāžas ielido Preiļos, tuvākā lielveikala stāvlaukumā, kur tajā pat mirklī tiek rauti vaļā datori un vilkti laukā jauniegādātie 12V inverteri.
23:59 - Opelī problēmas ar bezvadu tīkla nodrošināšanu.
00:00 - Mīklas vaļā.
00:04 - Opelī joprojām problēmas ar bezvadu tīkla nodrošināšanu.

00:05 līdz 01:00 - Pirmajās minūtēs klusums un nopūtas. Pēc brīža skaidrs, ka Āboļēdāji meklējami Pils parkā, varbūt pie Zirgu staļļa vai blakus esošās sargu būdiņas (glūnošās acis). Īsi pēc tam krīt Iekšas uz āru un Ekskursija uz Sauli un Bērnu noliktavas lielais, resnais. Un tikpat ātri sāk kristies kritiskā domāšana, jo bez fact-checkinga par apdzīvotāko apkaimi tiek pieņemts Purvciems, kurā ir Nīcgales iela. Nīcgalē, kā ticams variants tiek atlikta Keramzīta ražotne. Kā zemas ticamības alternatīva arī ielikts arī pats Sarkanais Jasmuižas milzis. Ideja mīklai Tev Nebūs Kāpt tiek nomarķēta pie kādām ūdensdzirnavām, kurās ir vizuāli līdzīgs Karlovivari ūdens dambis veidots. Idejas Pagastmājai vēl nav. 6/7 mīklām šķiet 1h laikā atminētas, tad jau laiks mesties laukumā.

01:00 līdz 03:00 - Ieripojam Preiļu parkā, ķemmējam zirgu staļļus, garo pussalas desu, sargu māju, pat balto estrādi ar kamerām, bet punkts rokā nedodas. Kādas 30-40 minūtes šeit pavadot lemjam, ka atgriezīsimies vēlāk ar precīzākām idejām par Kraukļa meklējumiem. Pašapziņa mazliet iedragāta, kaut atbilde slēpās tepat acu priekšā.
Dodamies tālāk uz atliktu punktu pie Feimankas upes - ūdensdzirnavas, kur tumsā cenšamies saskatīt kāpņu paliekas, bet nekā. Tajā pat mirklī piebrauc draudzīgs saimnieks ar bisi rokās un prasa, ko šeit darām. Saprotot, ka neesam zagļi, burlaki, narkomāni vai kādi citi sprandlauži, mēs šķiramies uz mierīgas nots. Punkta arī šeit nav. Pašapziņa nokrīt vēlreiz. Divi nepareizi atlikti punkti.

03:00 - 06:00 - Ieripojam pie Iekšās uz āru. Hit & run, mums pirmais punkts šovakar! Tālāk uz Ekskursiju, kur sekojot iemītajām pēdām relatīvi ātri atrodās sporta zāles punkts. Īsa 3 vs 3 streetball spēle un dodamies tālāk. Mokošs sniega ceļš līdz Bērnu Noliktavai, šoferis ik pēc 200m jautā: “CIK VĒL TĀLU PA ŠĪM ŠAUSMĀM JĀBRAUC? ES NEGRIBU TAJĀ GRĀVĪ IEBRAUKT.””
Priekšā vismaz 2 komandas, lukturīši pa visiem krūmiem, patiltēm un tualetēm margo. Tā šķiet, ka uz vietas esošie NLP jau salikuši rokas klēpī un gaida, kad kāds atradīs punktu (dzirdēju ka kāds uzdod jautājumu par to, vai šis ir pēdējais punkts). Pašiem jau caur zābakiem jau sāk sūkties baltā sniega mērcīte no bradāšanas pa 20cm sedziņu. Tiek čukstus pamesta ideja, ka bērnus tak liek stūrī, kad viņi blēņojas un šitai zīmei ir daudz stūri (trīs). Kāpiens augšā, tad līdiens pa apakšu un punkts rokā, ne divas minūtes vēlāk NLP parauj lādes mīklu, kamēr mums šis bija 3. pareizais punkts. Malači gan mēs, gan viņi!
Tālāk īsā vizītē Nīcgales Keramzīta rūpnīca atrodam divas lielas čūskas un jūru ar gruvešiem, bet ne miņas no Elektriķu punkta. Tāpat arī īsa vizīe īstā Jasmuižas punkta, kur sagurumā pieejam pie lielās sarkanās būves, nesaskatām līdzību vai daudz pēdu ap ēku un atmetam ideju neieejot iekšā. Piebraucam Anspokos, jo ja nu tomēr mūsu Streičs te kaut ko noslēpies, arī nekā. Sagurums sāk likt par sevi manīt, kad daži no rubakiem jau palikt mašīnās.
07:00 līdz 10:00: Ar 2. piegājienu un vairāku formu akrobātiku un vieglatlētikas paņēmieniem tiek atvērta un nolasīta Kraukļa ligzda. 4/7 mīklām rokā. Dzin-dzin atveras arī lāde. Veram vaļā atlikušajām mīklām hintus, kas šķiet palīdzēja tikai minimāli. Pārbaudām Riebiņu muižas apkārtni meklējot Pagastmāju, bet nekā. Pagastmājas Mistērija mums bija mistērija. Filmas režisors Streičs ir no Anspokiem (faktiski laukumā dzimis). Streičs spēlējis mācītāju filmās, kā arī par vienu no filmām saņēmis atzinības balvu no paša Vatikāna (tātad Pāvesta sekretārs), kā arī nodarbojies ar glezniecību (tātad mākslas kritiķis). Bet mīklas vieta kā nedodas, tā nedodas rokās. Prasām palīdzību Mammas Piespiedējiem, kuri mums izklāj faktus uz delnas. Paldies par to, esam akli. Secinām, ka šo objektu esam jau atlikuši savās priekšizpētes kartēs, bet protams ar to ir par maz un stulbumu neizārstēsi.
Viena no ekipāžām mūs pamet un dodas pirmdienas darba darīšanās uz Rīgu (cik nu produktīvi tas izdosies). Uzvācam Pagastmājas tuneli, un braucam atpakaļ uz Jasmuižu, kur izķemmējam blakus esošos staļļus un būves (apskates vērtas). Bezcerības pilns zvans centrālei, kas apstiprina mūsu intelekta deficītu, ka jāmeklē ir tajā pašā sarkanajā milzī gar kuru nostaigājām jau naktī. Ou mai gād. Ar rūsas slāni uz vēdera un kājām ejam laukā no punkta, kur mūs sagaida pārītis no vietējās domes un prasa, ko mēs te iedomājušies vispār. Kas mēs tādi vispār? Vizīte jāsaskaņo, jo objekts bīstams tak, nevar tāpat vazāties tur. Izskaidrojam, ka te meklējām geocache, uz ko dāma no domes atbildēja, ka viņas kolēģis arī tādus meklē, nodošot ziņu. Lai jau veicas viņas kolēģim, un atliek tikai Tev Nebūs Kāpt.

10:00 - 14:00
Pie torņa rodas ideja, ka pakāpieni izzāģēti lai ierobežot apmeklētāju skaitu covid-laikmetā. Punkts rokā, lāde vaļā un galamērķis nosprausts pēc dažām minūtēm.
Skaists, un reizē grūts pārgājiens līdz lādei, pie kuras jau acīmredzami ilgi mokās Stalkeri. Tiek izkalkulētas opcijas un secināts, ka arī 0 ir pāra skaitlis, ja to ļoti vēlies. Lāde vaļā, laukums galā. Beidzot.

Saldējošs, balts un slidens laukums. Secinājām, ka pie asākas meklēšanas punktos būtu ietaupījuši sev vismaz 2h+ braukāšanas turp-atpakaļ uz punktiem. Mīklas labās, laukums arī. Šis mums bija pirmais patiesais sniegotais laukums, un patiešām, tā šajā galā netrūka. Uz tikšanos nākošajos laukumos un FTFos.

Divi dubļi par savu bāzes nometni ir izvēlējušies Lūznavu. Pusnakti sagaidām virtuālā laukuma priekšizpētē. Mazais ‘bez piecām minūtēm trīsdesmitnieks’ power nap, pulkstenis sit pusnakti un mīklas vaļā. Pirmā doma…..’Nu kāpēc es redzēju TO Twitter postu……’, otrā doma…..’Domā vēlreiz par pirmo domu, jo nekas cits bez tā uzreiz zvanus nezvana’, trešā doma…..’Mēs te neatbraucām, lai tagad izslēgtu datorus un ietu gulēt, a nu ka – smadzenes, pie darba!’….Un tā mēs, mobilizējot smadzenes, jau 2.30 ar, pašiem par pārsteigumu, 5.5/7 mīklām dodamies laukumā.
N1: EKSKURSIJA UZ SAULI
(Lasīt vēlreiz pirmo domu.) Iekšā-ārā-un prom.
N2: IEKŠAS UZ ĀRU
Baltajam krustam garām ir braukts. Neliela street-view izpēte Aglonas Stacijā un meklētais objekts rokā. Uz vietas sākumā izložņājam visu ēku, ēkas ārpusi un nekā…. Pamanām tālumā tuvojoties citu komandu, sasprindzinām izdomu, atgriežamies ēkā un paspējam piefiksēt BK vizuli ar vērtību pirms otra komanda izkāpusi no spēkratiem.
N3: ĀBOĻĒDĀJU ŠĶIRSTS
Preiļu parks atkožas ātri. Sākumā ābolus saistām ar zirgāboliem un līdz ar to parka nomalē esošo bijušo zirgu stalli. Tad atrodam īstos mīlniekus un lokācija saliekas potenciāli pareizi. Ierodoties parkā, kāda komanda jau ļoti aktīvi izložņā saliņu. Mazā dubļu apspriedē tiek nolemts netērēt vispār laiku uz mīlnieku saliņu, jo acīgo acu skaits ir tik liels, ka diez vai šeit punktu varētu izlikt. Sākumā paejam uz vienu pusi no saliņas, bet bez rezultātiem. Pa to laiku otra komanda, kā izrādās 25% Don Julio + zaļknābis, aizdevusies uz otru (lasīt - pareizo) pusi. Mēs, neatrodot meklēto savās takās, arī dodamies turp. Satiekam 25% Don Julio + zaļknābis jau bakstot būri, neliela kooperācija un tiekam pie abpusēji priecīga rezultāta. Ar vislabākajiem nodomiem apmaināmies ar citu mīklu pilnīgi nepareizām atbildēm un šķiramies……lai atkal satiktos nākamajā punktā…..
N4: PAGASTMĀJAS MISTĒRIJA
Aizdomīgais Geocache saliekas kopā ar Znotiņiem. Uz vietas saprotam, ka labi, ka nesākām iedziļināties totēma stabos. Cik gan daudz baltu totēma stabu – gan Preiļos, gan Feimaņos un citur tika ieraudzīti meklēšanas laikā.
N5: NEPAKLAUSĪGO BĒRNU NOLIKTAVA
Sākotnēji jau sākam rakt neuzceltos HESus, nerealizētos ES projektus, tad sākam pētīt bildi vērīgāk. Tā sētiņa šķiet kaut kur redzēta priekšizpētes laikā……Atrodam akmeni, sazīmējam velnu, pārskaitām stabiņus un Bingo!
Jau ceļā uz akmeni panākam kādu komandu 2 auto sastāvā. Ierodoties pie akmens, te jau īsts festivāls, nu varētu būt kaut kas līdzīgs Staro Nīcgale. Visi muģījās kur nu kurais, katrā nomalē un paksītī pa kādam rubakam. Top skaidrs, ka punkts ir pamatīgi noslēpts. Burzmā atlētiskais dublis pamanās ielūrēt noliktavā. IR! Tur ir vizulis, bet vēl nav vērtības. Kamēr burzamies ap noliktavu un lienam atkārtoti apakšā, arī citas komandas sāk saost, ka kaut kas te ir. Punkts rokā un pa sniegoto trasīti prom!
Un šajā brīdī ba-bam divi pārsteigumi! Ir tikai ap 5.30 un mums ir 5/7 (prieks un laime!), bet otra lieta – tikko ir atvērta lādes mīkla.
N6: JAUNAIS ELEKTRIĶU PULCIŅŠ Vol.1
Sākotnēji kā apdzīvotās apkaimes joslu sazīmējam Nīcgales ielu. Sarkano milzi – PSRS un čūskas vēderu – Nīcgales keramzīta rūpnīcas tuneļus. Aizbraucam turp un par pārsteigumu no rūpnīcas ir palikuši tikai skursteņi. Saprotot, ka te nekā nebūs, dodamies prom uz variantu B. Variantā B sarkanais milzis ar elektriķu STA adresi pie Raiņa ielas ir pašsaprotamāks. Bet laikam kaut kā nenoticējām paši sev…. Aizejam līdz ēkai – neliels riņķis apkārt un pieņemam lēmumu, ka te nebūs. Neizskatās pēc īstās lokācijas - dome blakus, sēta riņķī, logi aizsisti ar dēļiem…Atkāpjamies uz auto
Nonākot auto neatlaidīgi sāk uzbrukt ‘bez piecām minūtēm trīsdesmitnieks’. Vienam 8.00 zoomiņš, otram vienkārši acis vairs neturas vaļā. Un atlikušajām divām (nu vienai taču!!!) mīklām šķietami nav atbilžu. Dodamies uz bāzes nometni pāris stundas palādēt baterijas.
N6: JAUNAIS ELEKTRIĶU PULCIŅŠ Vol.2.
Atverot acis, lāde ir kritusi. Atveram hintu. Jābrauc vien atpakaļ uz Raiņa ielu. Pa ceļam punktu Centrāle anulē un tā arī Jauno elektriķu pulciņu nesanāca apmeklēt. Kas ilgi nāk, tas….iet gar degunu.
N7: TEV NEBŪS KĀPT
Ar Karlovi Vari apkaimi mums saistās tikai avoti. Līdz ar to sākotnēji skrīnējām visu apkārtni ap Aglonas Svētavotu. Tad meklējām citus avotus, bet bez panākumiem. Te arī nederēja Don Julio iemainītais hints, kas veda uz Rāznas sanatoriju. To mēs gan nemaz nepārbaudījām, jo tas šķita daudz par tālu. Pēc lādes krišanas atveram hintu un tad jau lēnām top arī skaidrs par Ostrovu. Lokācijā uz vietas viss aši knaši bez starpgadījumiem.
LĀDE:
484…Kas izgāja caur dubļu galvām? Ģeodēziskais punkts ar šādu numuru ir Liepājā, velomaršrutu kartē arī neatrodam, autoceļš ar šādu numuru Balvos, varbūt Čaču mājas Preiļu rajonā ( jo taču Četri Astoņi Četri no pirmajiem burtiem sanāk Čači ) un tā varētu turpināt. Ietiepīgajam dublim X robežās no 0 līdz 1 ir šķietami bezgalīgi daudz vērtību… Nuuu 0.1, 0.01, 0.001, 0.0001 utt. (nu jūs jau sapratāt). Atlētiskais dublis mēģina pierunāt, ka ir tikai 9 iespējas. Paliekam katrs pie sava un atveram hintu. No Rīgas attālināti pieslēdzas dublis doktorants ortodonts un ātri sazīmē lokāciju.
Atlētiskais dublis aka karšu guru ierauga Balticmaps ceļu līdz lādei. Ietiepīgais dublis, dabā ieraugot šo netīrīto, sniegoto ceļu, kas tikai uz kartes izskatās pēc ceļa nosaka “Tev laikam izaugs lielāks krāns, ja izbrauksim pa šo ceļu…” Sacīts un darīts! ‘Pedal to the metal’ un pusceļā norokam mašīnu. Atlikušo ceļu veicam ar kājām un top pilnīgi skaidrs, ka pa šo ceļu citas komandas uz lādi nav braukušas vai gājušas. 12 lādes koda kombinācijas tiek sazīmētas uzreiz un pie lādes, kā par pārsteigumu, nostrādā pirmā uzrakstītā.
Lāde super! Laukums brīnišķīgi sniegots! Paldies! Tiekamies martā!

"Nu, kā ta jums gāja?"
"Ai, nu kā gāja, tā gāja, ko piesējāties?"

Izštukot, kurš brauks uz posmu un kurā mašīnā, jau bija 7nieka cienīga un smadzeni kausējoša mīkla. Taču ar to visi pre-rubas izaicinājumi nebeidzas, tikko kā esam iekārtojušies Preiļu sādžā, sasprauduši sildītājus un sākam rubīt iekšā datorus - zuk! - iestājas blekauts. Zābaki kājās un raujam vaļā korķu lādi, taču tā izrādās vesela. Laikam pārsvilinājām vārīgos vadus. Lielisks vakara iesākums..

Tas nekas, māja jau iesilusi un mēs taču pieelposim - viņi teica... Jau pēc dažām minūtēm temperatūras rādītāji krasi krītas. Pusnakts. "Kā jums liekas, cik ilgi izvilks mans da.." un atbilde top skaidra momentā. Acis visiem kļūst lielas, joki mazi, un sākas bada spēles ar bateriju izturību.

Vērojot savas elpas garaiņus blāvajā datoru gaismā, līdz 2:00 tomēr izturam aukstuma un bezelektrības čellendžu un esam ar kaut ko pat tikuši galā:
ESKURSIJA - bijām jau sevi iepazīstinājuši ar sirdi plosošo Jaunaglonas video Jūķūbā, tāpēc mīkla atnāk viegli.
ĀBOĻI - šaubu nav, saldo pāri meklēsim Preiļu parkā.
ELEKTRIĶI - rubaku var izdabūt ārā no rajona, bet rajonu no rubaka - nekad. Pļavnieku ielas ir zināmas, tāpēc vai nu Jasmuiža, vai Dravnieki (tautā saukti par Polkoronu). Atliek pārbaudīt.
PAGASTMĀJA - nu, kā lai pasaka, noskatīties filmu, kur Kauperu piesit pie krusta, noteikti nebija produktīvākā stunda minēšanas procesā. Taču izklaidējoša gan. Patiesībā īstā vieta jau no pirmā acu uzmetiena stāvēja galvā, tāpēc atlika tikai iegooglēt Znotiņa uzvārdu, lai saprastu saistību starp intriģējošo geocaching punktu un šo jancīgo filmu.
BĒRNU NOLIKTAVA - viss sakrīt, tas ir tas milzīgais somu celulozes uzņēmums, kuri vēlējās būvēt dambi uz Daugavas, taču projekts izgāzās! Tikai jocīgi, izredzētā būvniecības vieta kaut kā patālu - uz Jēkabpils pusi. Hmmm, nu jāpasearcho vēl.
IEKŠAS UZ ĀRU - krusts apļa vidū jau pār mums ir lējis savu apgaismību, taču tālāk pa tuneli pretī gaismai netiekam. Meklējam Remontniekus un citus -niekus, bet paliekam pie Kastīres (kastīte + tīrīšana?). Nepārliecinājām? Jā, sevi arī ne.
TEV NEBŪS KĀPT - un mums nebūs atminēt šo mīklu.

Aiziet! Mašīnā mūs sagaida patīkams siltums un esam gatavi doties EKSKURSIJĀ. Kad ierodamies, kāds tieši dodas prom, tāpēc pēdas ir atstātas un zinām, kurās mājās čista nebāzt degunu. Brīdi paklejojam, taču atrodam.

Izmetam goda apli ap labi zināmo krustu, taču šo nolemjam atstāt dienas gaismai, jo nevēlamies spēlēt Super Bingo ar to, kura no 5 izbrauktuvēm būs īstā. Dodamies pretī Jasmuižai un ELEKTRIĶIM. No sākuma cenšamies izlauzties līdz ūdensdzirnavu drupām, kas smuki novietojušās upes čūskas vēderā, taču mūs aptur privātīpašums. Nu labi, pievēršamies muižas teritorijai pretējā upes pusē.

Verot vaļā durvis, vāģī ar slaidu loku ielec melna minka. Vai šī būtu tā latgaļu viesmīlība? Nospriežam, ka tas uz veiksmi, un ņemam līdzi izpētē. Un kā reiz - tieši ēka ar aizdomīgi līdzīgām trubām, taču ielīst nevienā nevar. Arī milzīgā cisterna pagalmā, kuras vēderā izskatās kā sēņu tripā, nav īstā. Apjukuši nolemjam izmest mazo loku pa atlikušo Jasmuižu. Tiek pamests skats arī uz milzīgo, tumšo ēku blāķi pāri pļavai, taču nē, nav vērts, braucam tālāk. Ja vien būtu redzējuši tā krāsu...

Un te izlemjam, ka pienācis laiks "mazai" flekskursijai - dodamies pakaļ ĀBOĻIEM. Kā jau daudzi, no sākuma izošņājam staļļus, tad dodamies dziļāk džungļos. Pēc brīža nonākam arī pie šķirsta, kas apsargāts labāk kā Putina pils, un liekas teju būs! ... 2 hours later - pēc skraidīšanas pa visām salām, pussalām un sasalām atgriežamies mašīnā. Nekā.

Starp citu, lai vai kurš brida pāri visam dīķim no salas uz salu, izsakām cieņu viņa apņēmībai un zābaku ūdensizturībai.

Tiesa gan esam pārmijuši pāris neveiklus un mīklās tērptus vārdus ar satiktajiem Stalkeriem (kas mums gan laikam palīdzēja daudz vairāk kā mēs viņiem), tāpēc tālāk pārdodam savas akcijas somu celulozes fabrikā un dodamies pēc dižakmens, pa ceļam novērtējot kataklizmu, ko cita komanda atstājusi ceļa malā (paši arī knapi neieperamies). Akmens atkal sagādā neparedzētus sarežģījumus - sākot ar "dirsā darbs... vai paskatījies labi dziļi tualetē?" un beidzot ar "tā taču Pirmā Kursa dziesma! Pārmeklē šķūni!". Apskaidrība par "NEPAKLAUSĪGO kaktu" beigās noveļas kā akmens uz galvas, un varam doties tālāk.

Burvelīgi, lāde jau sen ir kritusi, bet mums ir tikai 2 skaitļi! Pa ceļam paspokojamies PAGASTMĀJAS tunelī un dodamies uz Polkoronu pēc ELEKTRIĶA, lai tur uzzinātu, ka tas ir anulēts un punkts īstenībā bija pārsimts metrus no vietas, kur jau naktī blandījāmies.

Nu jau kārtis krīt viena pēc otras, zinām, uz kuras salas meklēt ĀBOĻU kraukli, un atkal varam tikai nopukoties uz sevi, ka šis kraukļu būris jau naktī tika ievērots, taču tik vienkārši paskrējām tam garām.

TEV NEBŪS KĀPT arī pēc hinta nekļūst skaidrāks, jo Tartakam šķietami ir kādi 4 dažādi gali (un jā, visi 4 arī tiek izbraukāti), bet tad beidzot uzzinām, ka Karlovi Vari saistās nevis ar spa kūrortu, bet gan ar Ostrovu. Augšā - lejā, skatu baudīt vairs nav noskaņojuma.

Visbeidzot sākam skautot arī krusta apli, un pēc mazas riņķošanas ap Aglonas staciju, rajona sunča pakasīšanas aiz labās auss un emergency gardumu operatīvas likvidēšanas iebraucam arī īstajā paviljonā. Griežam to IEKŠ' UZ ĀR' un rubījam vaļā lādes mīklu.

Lai gan citādi sāk likties, ka esam līdz galam nedatēsti, ar lādes mīklām līdz šim esam pārsteidzoši izveicīgi un arī šoreiz tā lobās ātri. Tāpēc jau drīz mērojam labi iestaigāto walk of shame līdz stacijai, LĀDEI un atpakaļ.


Aglonas tuvums laikam mums šoreiz gaismu nerādīja, izņemot tik cik nepalikt sniegā visas tās 5 reizes, kad iespolējāmies kur vaig i nevaig (skriešana zemajam vāģim no priekš un pakaļ aizdomīgi atgādināja Rūjienas posmu). Taču esam guvuši vērtīgas atziņas, za to nākamais posms būs mūsējais! Un tas nekas, ka sakām to katru reizi, šoreiz tā čista būs!

Lelais paaaļdis bīdrīm Teiģergarņeļīm, kas jau kuro reizi mūs glābj drūmākajos mirkļos!

Lādot savu priekšējo piedziņu,
Mamma piespieda

Mīklas nenāca viegli – blenžot ekrānā, pavadītas daudzas stundas, bet rezultāti viduvēji. Līdz ar to laukumā dodamies ar 3 zaļām mīklām, 2 dzeltenām un 1 baltu. Jā, arī mums ir luksafora princips. :D

AKMENS

Sākam ar pašu labumiņu. :D Akmeni uz vietas grūti nepamanīt, bet bļembuks, tā jau cita runa. Pēc vairākiem riņķiem ap akmeni, tiltiņu izskatīšanas un trijstūrīša mājiņas apmeklējuma (tas esot labs veids, kā atrast meklēto, pēc citu komandu piedzīvotā) atradām izcilu nepaklausīgo bērnu noliktavu – ar žagariem un “ja ļoti gribas, var iztēloties, ka izskatās pēc koka kājām no bērna statujas” koka pagali. Izskenējām katru centimetru, bet vienīgais, ko ieguvām bija atsaluši kāju pirksti.

Krosiņš -13 grādos līdz mašīnai un zāles palīdzība.

Jāmeklē trijstūris.

Pēc īsas pauzes – IR! Lecam ārā un jožam atpakaļ pie akmens. Telefons + viedpulkstenis izrādās ir īstā kombinācija – viens un divi gatavs.

Esam pārsteigtas par mega-slēpni atzīmei, bet vēl nezinām, kas mums priekšā. :D

AGLONAS STACIJA

Šim mājasdarbs izpildīts pa 100%. Iemetamies iekšā, noplēšam vāciņu, atstutējam turpat zemē, jo, sasodīts, kaut ko saplēsām, apejam vēlreiz apkārt aparātam, ieskatāmies pa caurumiņu apakšā un ir!

Tad vāciņš tomēr bija īstais. Nu nekas, salabosim. Bļembuks izmakšķerēts, nofočēts un īsa zelta saules fotosesija aparātam, kas aizdomīgi atgādina svarus. Īstā funkcija gan paliek neskaidra, bet tas izzināšanai citai reizei, jo sals jau kniebj degunā un pirkstos. Ātrā solī desojam atpakaļ uz pusceļa vidū noparkoto auto.

PREIĻU PARKS

Jau Rīgā jūtam bažas, vai Preiļu parks nenesīs Viļakas salas sajūtas. Parks liels, atzīme maziņa. Vieglā riksīti čop-čop nonākam līdz pussaliņai. Putnu būri atrodam gandrīz uzreiz. Tas vilšanās skatiens mūsu acīs, kad saprotam, ka nedavilkt mums līdz augšai, noteikti bija nenovērtējams. :D Noplātam rokas, vēl apsveram, ka varētu ar zaru atķeksēt āķīti, bet kā tad to aiztaisīt? Un nolemjam atstāt raizēšanos par šo skaitli citai dienai.

Atpakaļceļā uz auto gan ieprotam apmaldīties 2 priedēs :D, jo vienai čiepai liekas, ka redzēja vēl vienu būri pussalas sākumā. Otra saka: “Varbūt uz vienas logo, uz otras cipars?”. :D Nu, hipotēze ir, jāiet pārbaudīt.

Jā, redz kur ir!

Pag…

Tas ir tas pats? :D

MISTĒRIJAS MĒĢINĀJUMS

Riebiņu ciems un Riebiņu muiža ar gājēju tiltu. Loģiski.

Ne gluži.

Nu, loģiski ir, bet 7niekam cita loģika.

Balto stabu nav, nekā nav, viss pārāk apdzīvots, sajūtiņas arī nav.

Bliežam uz Rēzeknes mājām pa ceļam paķerot apskatei Lomu vecticībnieku lūgšanu namu, jo tam ir zaļas sienas un dzeltenas durvis. Jā, jo mēs lasām visu info par sēriju un turklāt cītīgi. ;) Reizēm.

Izrādās, ka zaļas sienas + dzeltenas durvis, logi ir populāra kombene Preiļu pusē. Viss oki, esam uzzinājušas ko vairāk par Latgaļu kultūru.

MINĒŠANA

Kā jau kārtīgā 7niekā, ir vajadzīga vakara un rīta minēšanas sesija. :D Vakars nenesa gaidītos rezultātus, ir ideja par Ostrovas skatu torni un trepēm, bet netiek atrasta neviena apstiprinoša bilde, ka trepes tornim vairs nav. Atmetam. Pirms tam bilde piezūmota, izpētīta ar lupu un secināts, ka ir potenciāls optiskajai ilūzijai un objekts ir no koka, nevis betona, kā sākumā varētu šķist. Tas arī viss.

Mīļie, rīts IR gudrāks par vakaru!

Pēc nelielas pamocīšanās arī Ostrova tiek savilkta ar Karlovy Vary un nopūšamies, jo vakar braucām garām skatu torņa zīmei ar komentāru: “Haa haa, šo mums nevajag!”. :D Šodien komentāru nav.

Pēc šī 7nieka par Sauli zinām vēl mazāk nekā tad, kad uzsākām spēli, bet, dziedot līdzi skolā (zīmīgi!) apgūtajai dziesmai “Nē, manis nav” (paceļ roku, kurš vēl atrada šo YT video :D), arvien vairāk nostiprinās Jaunaglonas ideja. Mēģināsim.

Mistērijai saņemam hintu no “Mamma piespieda” dalībnieces, kuras vārdu uzzinām tikai nākamajā dienā. :) A piemīt īsts sportiskais gars – palīdzību neatsaka. :) Paldies!

Pēc īstās vietas atrašanas seko vēl skaļāka nopūta, jo tunelis izrādās atrasts mājās esot, kad tikko Preiļi parādījās pie apvāršņā. Citēju priekšizpētes doc ierakstu: “Dīvains tumšs tunelis. Varbūt noder.”

Noderēja. Paldies. :D

JAUNAGLONA

Iesākam ar blakus ēku, bet ātri vien nonākam sporta zālē. Spartakiāde atrasta, metamies iekšā skolotāju istabās (vai tehniskajās telpās).

Izpētam elektrības skapjus – JA NU, atvilktnes, plauktus, durvis un ko tik vēl ne. Atrodam otru spartakiādes zīmi un caurumoto grīdu. Uzkāpjām 2. stāvā. Saprotam, par kādu zaļo sienu un dzeltenajām durvīm bija runa. :D Upsīt.

Sāk jau atkal salt, salt, salt, bet čiepas vēl nepadodas. Apskatām lampu, kas mētājas zemē. JA NU. Pašas jau brīvprātīgi tur neliktu bļembuku, bet ar BK nekad neko nevar zināt.

Sākas jau čīkstiens, jo salst, salst, salst, bet nepadodamies. Un ir. Ar tādu prieku ieraugām uzpūsto zīmi, jo vakar izlases kārtībā paņēmām visus dīvainos punktus un bijām gatavas šodien nolasīt ciparus no elektrības kastes korķiem vai sazin kā vēl. :D

TORNIS

Trīcošas kājas. Protams! Skaidrs, ka citiem šis ir “špicka!”, bet mums – spēku pārbaude. It kā jau parasts skatu tornis, tādos kāpts ne vienu reizi vien, BET. Ir bet.

Izņemti pakāpieni. Tātad nav labi. Blakus māja. Ja nu kāds skatās? :D Sniegs. Nevar redzēt kādi dēļi apakšā. + augstas bīstamības objekts. :O

Līdz pakāpieniem tikt “Elementāri, Vatson!” stilā. Tālāk jau mierīgiem soļiem.

Čiepa caur “oi, neee, tālāk neiešu!” tiek līdz 3. kāpju laidienam, bet atpstājas pie pakāpiena, kam jākāpj pāri. Skats uz augšu arī neiedvesmo – tas izbirušais dēlis... Brrr.

Čik-čik lejā.

Padosimies?

Otra Čiepa norāda uz to, kāpēc tornis aizvērts. Daļēji izpuvusī balsta kāja pārliecību nevieš. Vai tomēr? Kāpēj-čiepa uzsit pa stabu un secina: “izturēs”, un dodas otrajā tūrē, jo kā bieži – ar vienu reizi ir par maz. :D

Tikmēr otra Čiepa veic goda apļus ap torni, jo salst, salst, salst.

Trīcošās kājas nav pazudušas. Bet tomēr drošā solī ātri augšā.

IR!

Fikss skrējiens līdz auto.

ATKĀPE

Mašīnai vajag benžu, lai brauktu. Paneļa rādītājs saka, ka degviela pietiek vēl 22km, bet tuvākais benzīntaks 30km. Sliktākais scenārijs – 8 km turp un atpakaļ ar benžas kanniņu? Salst, salst, salst.

Saspiežam īkšķus un lidojam (mierīgi) uz Preiļu pusi. Viss ok. Benžas pietika, drāma tikai izklaidei.

MISTĒRIJA

Hit&Grab. Galvenais, ka Geocache atrasts.

PUTNU BŪRIS 2

Jau gandrīz aizmirsies, vēl taču mums trūkst putnu būra. Ar trenera palīdzību saņemam norādes un hintu, ka atzīme ir arī uz būra vāciņa. Ok, ar to jau mēs varam kaut ko iesākt. Laikam. :D

3. būra apmeklējums. Apbruņojušās ar slotu, lāpstu (varēja atstāt mašīnā) un papildu kurpju šņorēm (kuras tika iemestas somā pāris minūtes pirms iziešanas no Rīgas mājas. Kā man patīk, kad viss sastājas pa plauktiņiem!) skriešus jožam pie būra.

Vairāki neveiksmīgi sniega attīrīšanas mēģinājumi, viens 4 minūšu video un nosalis (izslēdzies) telefons.

Vai minēju jau, ka salst, salst, salst?

Krosiņš līdz mašīnai, siltums uz augstāko. Skatāmies video un Mērfijs ciemos – attīrīts viss bļembuks, izņemot kreiso augšējo stūri. :D Jap. Besis apvienojumā ar entuziasmu – atkarīgs, uz kuru Čiepu skatās.

4. būra apmeklējums. Ir plāns. Slota – aiziet! Telefons – aiziet! Un….. irrrr!

Hops! Atstājam zemē turpat atrasto zaru (ko noteikti bija sarūpējusi jau cita komanda) un skriešus uz mašīnu.

MĀJUPCEĻŠ

Komandas darbs, mazās uzvaras un ārpus 7nieka ikdienas dzīves pienākumu klātbūtne atver mutes sirsnīgām sarunām. Mājupceļš (uz Rēzeknes mājām) tiek pavadīts tādās sarunās, par ko parasti runā pēc 3. glāzītes ar svešiniekiem vai labā ceturtdienā ar draudzeni pie kafijas tases.

BRĪVAIS VAKARS JEB LĀDES MĪKLA

Ievadam reizinājumu. Naaaav. Kooa?

Pārbaudam skaitļus. Visi pareizi, bet nav.

Sākam jau bliezt citas formulas.

Par laimi īsa saruna ar draudzīgu komandu un skaitļu apmaiņa, noved pie secinājuma, ka 6 un 8 izskatās līdzīgi, ja filmēti ar garu koku :D un ja vēl to dara ar selfīša kameru, tad var iznākt arī 48.

Bet krīze novērsta, viss oki, mīkla rokā.

Matemātika.
Labi, ka ½ Čiepu var lepoties ar A līmeni vidusskolas matemātikā un augstākās matemātikas zināšanām. Tās otrās gan nenoderēja, bet 1. klases cietais rieksts tiek atkosts īsā laikā (neiesaistoties diskusijās, vai 0 ir pāra skaitlis vai ne-negatīvs skaitlis) un iegūtas 12 iespējamās kombinācijas.

Ar pašu LĀDES atrašanās vietu gan vēl nekas daudz nav skaidrs.

Sazīmēta zvaigznīte kartē no Preiļiem 484km attālumā visos virzienos, noskaidrots, ka 484 km ir no Liepājas līdz Ludzai unn.. no Ludzas līdz Liepājai. :D Noskaidrots arī, ka KATES mēbeles domā, ka līdz Rēzeknei ir 484 km. ??? Ā, ok, tas ir turp un atpakaļ.

Otrais meklējums mātē Gūglē ir īstais un Zolvas stacija 484,3 km tiek sazīmēta rekordīsā laikā.

Ko nu.. pēkšņi atbrīvojies vakars :D.

LĀDE

Iesākam ar mēģinājumu piebraukt pa ceļu, kas BalticMaps rādās liels, bet citās kartēs vispār nav redzams.

Neveiksmīgi. Ceļš, pa kuru būtu jābrauc, šoziem nav redzējis sniega tīrītāju ne vienu reizi.

Metam rinķī un plāns B – Apsāni.

Pie Apsānu dzelzceļa pārbrauktuves nav ērti auto atstāt, mēģināsim caur Keikiem. :D (Jā, mums bija smieklīgi par Keikiem :D).

Keiki izrādās īstais virziens, noparkojamies ceļa galā un dodamies ekspedīcijā uz Antarktīdu.

Brienam, brienam, brienam. Un vēl mazliet brienam.

Labi, ka 7niekā iekļauts ziemas treniņš, citādi viena vienīga sēdēšana pie datora. :D

Tiekam līdz sliedēm un raitā solī līdz 484,3.

Ienākot pagalmā, stacijas ēkas vidējās durvis pašas aicinoši atveras kā sakot “Welcome, my loves!”. Pieņemam uzaicinājumu un ejam iekšā.

Ieejam visās telpās. Arī tajās, kurām priekšā ragaviņas. Vienā no telpām uz ķeblīša stāv “SHAPE” žurnāls ar bijušo skolasbiedreni uz vāka. Cik Latvija maza un neparastas sagadīšanās notiek. 2014. gads. Sen. Tad gan jau šeit neviens nedzīvo, bet sajūta tomēr tāda, ka vieta nav tik pamesta kā izskatās.

Ieskatāmies visos pagrabos un visos šķūņa nodalījumos.

Pēdējā šķūņa nodalījumā ieejot un ieraugot lādi, pārņem sajūta, ka to atverot dziedās enģeļi un spīdēs gaisma.

Viena čiepa saka otrai: “Nu, būs?”.

Atveram un…

NAV.

Tikai veca ķivere.

Tomēr intuīcija saka, ka jāparokas, un ar pāris vēzieniem LĀDE ir rokā.

LĀDE lādē. Mums patīk. :)

Tagad tikai atliek ievadīt uzkostās 12 ciparu kombinācijas. Neliels nemiers par to, vai izdosies atvērt, jo iepriekšējā mēnesī kādu mirkli mūķējām atslēgu vaļā. :D Ja nu neatlec uz īsto kombināciju?

Sals kniebj ne pa jokam, ķimerējoties ar metāla slēdzeni. Ievadām visas kombenes, bet atslēga stāv kā stāvējusi.

Pamanām īsto svītriņu, pret kuru jānostāda cipari. Ups. Pirmais mēģinājums ir pareizais un LĀDE vaļā!

LĀDI labi aprokam un ļoti raitā solī tekam uz auto.

Atpakaļceļā uz sliedēm dzirdam dīvainu skaņu – tā kā traktors, tā kā vilciens?

Nokāpušas no sliedēm, lai bristu uz auto, dzirdam, ka skaņa kļūst arvien skaļāka, un ir. Lēnā solī pa sliedēm čunčina kravenieks.

Aptuveni pirms gada DZ ir RA (toreiz gan ar citu nosaukumu) pirmo reizi devās laukumā. Dažādi notikumi un apstākļi gan valstī, gan pasaulē ir pamatīgi izretinājuši komandas sastāvu un uz kādu laiku komanda paņēma pauzi. Dalībniekie pabiruši kur nu kurais - arī pa citām komandām. Bet turpinam nemitīgi sekot jaunumiem - kurā Latvijas galā tad atvērsies tas nākošais laukums.

Ieraugot - laukums Preiļos, āķis ir lūpā uzreiz. Tas tak dzimtais rajons! Nu kā var neņemt šo laukumu. Kaut vai 50% sastāvā. Gan jau saies.

Atverot mīklas - iekšējā balss un sestais prāts saka - tomēr ruba būs tajā otrā bijušā Preiļu rajona pusē, kas nav tik tuva un labi zināma. Bet mīklas ir - tad jau jāmin! Tiek nolikta arī nedēļas nogale, kad tiks iekarots laukums (jo šobrīd bieži ceļot apkārt, pat uz dzimto pusi... nav vēlams).

Kopumā minēšana galīgi negāja viegli.
"Ekskursija uz Sauli" un "Iekšas uz āru" - sajūtas saka, ka Aglonas puse un tiešām - pa visa veida kartēm tiek sazīmēta Jaunaglonas arodskola un objekts Aglonas stacijas tuvumā (ja nemaldamies, autosvari?)

"Āboļēdāju šķirsts" liek aizdomāties par Preiļu parku un vasaras zaļumballēm, kas tur bijušas. Bet ir tur arī Ādama un Ievas saliņa. Tikai trešās dienas vakarā atnāk atskārsme, ka tie tak Ēdenes dārzā ābolus ēda... Sazīmējam aptuveni lokāciju. Būs.

Tuvojas noteiktais termiņš un pārējās mīklas galīgi nedodas rokā. Karlovi Vari aizmaldina uz Karlovkas mājām Sīļukalna pusē, Nepaklausīgo bērnu noliktavā cenšamies sazīmēt kādu kārtējo politiķu afēru un neuzcelto HESu, TECu vai AES, da jebko... Par pagastmājas mistēriju pat vispār nav ko runāt. Nedēļas nogale tuvojas un metam kaunu pie malas - ņemam hintu... Un, protams, seko arī visas atklāsmes sev pašiem - nu kā mēs varējām būt tik akli... Nīcgales akmens pat tika apmeklēts atceļā no Daugavpils laukuma...

Pēc 5 minūtem kauna, lokācijas atliktas kartē un maršuts aptuveni skaidrs.
Pēc diez gan pamatīgas pašizolēšanās (attālināts darbs, ēdiena piegādes, minimāla mijiedarbība ar apkārtējo pasauli..) piektdienā dodamies uz bāzes staciju laukuma malā. Tuviniekiem arī tiek apstāstīts - kas tad te īsti notiek pa rajonu. Un - šie grib līdzi! Iespēja izrauties no Covid ikdienas taču.

Sestdienas rītā startējam.
Pirmā pietura - āboļēdāji. Pēc dažu dižkoku pamatīgas izpētas un apstaigāšanas tomēr tiek izvēlēta cita pussalas daļa, kur acīs iekrīt putnu būrītis. BK logo. un kādus 3+ metrus virs zemes. Ziedojam plecus komandas labā.. Punkts savākts.
Pagastmājas mistērija. Taciņa jau iestaigāta, hit&run.
Nepaklausīgo bērnu noliktava - reāls tusiņš un tiek satiktas visaz 3 citas komandas. Kamēr daļa no komandas aizklīda galīgi tālu mežā, pārējie tomēr pamanās atrast kaktu, kurā paslēpti cipari. Protams, vēl fotosesija uz lielā akmens un diez gan riskants nobrauciens pa apledojušām akmenī izcirstajām kāpnēm.
Tev nebūs kāpt - skaidrs, būs jākāpj. Visi komandas biedri tomēr neuzdrošinās. Bet skaists skats.
Ekskursija uz Sauli - pirms aiziet uz pareizo vietu (sportazāli) nedaudz tiek apstaigātas arī citas ēkas. Cipari atrodas diez gan ātri.
Iekšas uz āru - novērtējam humoru un joku par mājsēdes veikumu (jo objekts ir svari). Skaitļi atrodas un veram vaļā lādi!

Lāde - 484,... Ļoti labi noapaļojoties uz 301 jūdzi! Aiziet, meklējam... bet loģikas nekādas. Atmiņā parādās attēli no Balticmaps, kur ir mājas ar kilometru skaitļiem gar dzelceļu! Un ir, Zolvā, gandrīz vai tepat blakus (veiksmīga izvēle - no Preiļiem braukt uz Znotiņiem, nevis Aglonu). Balticmaps saka, ka tur gandrīz var piebraukt. Google un Waze - no way. Šoferis - davaj mēģinam. Bet nonākot vietā, kur jābūt pagriezienam pa labi - ceļa nav. Google bija taisnība. Braucot atpakaļ vēl jāizmainās ar baļķvedēju. pēc 1.5km bridiena gar sliedēm (paldies Svētku Rasolam par iemītu taciņu!), lokācija sansiegta. Apskatot visas telpas - uz galda esošais Shape žurnāls rada dīvainu telpas apdzīvotības sajūtu. Bet galu galā - atrodam lādi. Un lādē - īsto lādi! Bridiens atpakaļ līdz mašīnai un - atpakaļ uz bāzi.

Paldies BK par laukumu! Patīkami ieraudzīt kaut ko jaunu jau it kā zināmajā apvidū.

Preiļi. Daudz ir pasaulē pilsētu skaistu, bet par Tevi man mīļākas nav, tik ar Tevi man domas saistās katru dienu no janvāra vidus jau.

Tieši tā pagāja mūsu laiks kopš atgriešanās no Jūrkalnes, taču tas gan maz palīdzēja mīklu minēšanā. Nevienu no daudzajām, tipa, pamestajām muižām tā arī nevarējām pievilkt mīklām un sarkanais nepabeigtais milzis bija paguvis izkrist no atmiņas, vien sirdi plosošais skolas video un remonts+nieks kaut mazliet glāba gana bezcerīgo situāciju. Šķiet, par visāda veida un izmēra elektro, hidroelektro, koģenerācijas un saules enerģijas ģenerācijas stacijām attiecīgajā reģionā tagad zinām visu. Kaut kur starp Rāznu un Rušonu bijusi pat iecere būvēt atomelektrostaciju, taču līdz iekārtu iepirkumam, kur nu vēl no Somijas, tālajos padomijas laikos tā arī netika. Īstā pussala arī negribēja doties rokās, tāpat kā koka tornis un pagastmāja, tad nu izlēmām ķerties pie hintiem, lai arī kā negribējās.

Orākula palīdzība atvēra acis uz Bērnu noliktavu un Āboļēdājiem. Cik stulbi uzsēsties uz domas par velniem-politiķiem, kuri velti izšķieduši mūsu sūri grūti maksātos nodokļus kaut kādu nejēdzīgu iekārtu iepirkumam. Bez tam, pie akmeņu karaļa tika iebraukts ciemos jūlijā atceļā no D-pils laukuma, par ko liecina vasarīgās bildes telefonā ar zīmīgo sētiņu. Koka tornis Tartaka galapunktā arī atradās, taču ar ciemu pie Feimankas upes iebraucām auzās ar visu hintu.


Turpinot tradīciju, sākām no šaubīgākā gala – Riebiņiem, pa ceļam gan iegriežoties parkā pie Aboļēdājiem. Pussala iepretim mīlnieku saliņai bija viegli sazīmējama un kraukļa mājvieta tāpat. Komandas biedrene gan aizrādīja, ka krauklis nemaz neesot varējis šos vērot, jo viņa mājas durvis un logs un otru pusi. Lai nu kā tur būtu bijis ar vērošanu, bet tās durvis joprojām bija problēma. Mēģinājām pielietot zarus un tuvumā esošos dēļu gabalus, bet tie nepalīdzēja. Ja izdotos atķeksēt, tad kā pēc tam ciet dabūt? Ar aci piemetot, pat ja izdotos noturēties balerīnas pozā uz pašiem pirkstu galiņiem, mūsu abu garumu summa + rokas stiepiens diezvai aizvilktu līdz būrim. Zvanījām viesu nama saimniecei un sarunājām vakarpusē aizņemties 2.5m kāpnes – ideāli.


Riebiņi – viss it kā atbilda aprakstam, arī gājēju tiltiņš, taču vieta visai apdzīvota un baltus stabus nekur nemanīja. Satikām Dēkaiņus, kuru aprakstus visā garumā bijām lasījušas gatavojoties laukumam, šie devušies kārtējā piedzīvojumā ar slēpēm. Forši cilvēki, taču tuneļa bildē kļūdījās un aizsūtīja mūs flexkursijā uz Feimankas ūdenskrātuves aizsprostu. Znotiņmuižu gan arī pieminēja, taču kas gan par to domās, ja vietējie bildē sazīmējuši aizsprostu.

Labā ziņa, ka pēdējās pāris dienās nebija snidzis un ceļi salīdzinoši braucami, to īpaši novērtējām Nīcgales pusē. Tur, kā jau iepriekš aprakstīts, festivāls vai rubaku ziemas nometne. Ir dienas laiks un tātad bez lukturīšiem, bet mežs čum un mudž pilns ar savējiem. Ap 50 metru rādiusā koki no visām pusēm apložņāti, bet nekā, līdz kamēr kāds no augumā garākajiem ielūkojas informācijas stenda iekšpusē.


Tāda sirreāla sajūta braucot gar majestātiskajām baznīcām un blakus esošajiem tukšajiem, pamestajiem namiem bez logiem. Reiz šīs vietas ir piedzīvojošas pārticību un rosību. Lai arī nākamie 3 punkti nāk ātri, daudz laika prātuļot nav, jo jābrauc pēc trepēm un tad vēl LĀDE, kuru galu galā atstājām uz nākamo rītu pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem piebraukt ēkai mazliet tuvāk. Kaut kā negribējās ticēt, ka stacijai nav piebraucamā ceļa. Tā nu ieguvām mazliet laika jautājuma noskaidrošanai, vai nulle ir pāra skaitlis, par ko, naktsmītnē satiktā komanda ar lepno uzrakstu DONE sniegā uz mašīnas aizmugurējā loga, piekrītoši māj ar galvu - esat uz pareizā ceļa.


Jebkurā gadījumā, izbaudījām un izbridām Preiļu ziemīgo laukumu no sirds. Vilinošā piedzīvojumu garša , kas atkal uzradusies jau izbraucot no Rīgas, neatstāja ne uz brīdi līdz pat lādes atknibināšanai ar sasalušiem pirkstiem pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem iedabūt īsto kombināciju neīstajā rindiņā.

Paldies BK par laukumu un iespēju iepazīt vēl daļiņu no Latvijas, kur bez rubas palīdzības nez vai būtu radusies doma doties. Taču tagad jau kaļam plānus te atgriezties siltākā laikā un izbraukt ar laivām vai velo. Ar siera pilnām somām un labām domām esam atpakaļ dzīvē parastajā, ar nepacietību gaidot ziņu par martu. Paldies satiktajām komandām par draudzību! Uz tikšanos!

Klāt mēnesis, kad padsmitajā datumā visi kvēlie mīlnieki metas viens otra apskāvienos, iespējams, arī kaķi sāk sajust pavasari un lēnām jukt prātā. Nemainīgi klāt arī februāra ruba.
Šoreiz lieliskie Latvijas ceļi rubakus vedīs uz Preiļiem. Mums nav nekādu iebildumu. Ņemot vērā kā Jūrkalnes apriņķis mums pāris reizes sāpīgi iekrāmēja pa kājstarpi, šoreiz Brālis bija apņēmības pilns veikt ( tā saucamo ) mājasdarbu. Arī par to mums nebija nekādu iebildumu.
Šoreiz uz Rubu tikām ar otro reizi – bija plānos doties 6.februārī, bet dzīves apstākļi rada korekcijas un ieradāmies skaistajā 20.februāra dienā. Un sūdzēties nevaram – saulains, ne īpaši auksts, bet gana piesalis, lai nav jācīnās pa šļuru, putru utt. Lai gan tieši par to viens gudrais parūpējās rubas dienas otrajā pusē :D Kārtējo reizi sagatavojušies ar ekipējumu, trosēm, rezerves riteņiem, salātiem, maizēm un citiem labumiem startējam Preiļu virzienā. Šoreiz divi auto no Rīgas, bet viens no Daugavpils. Un pirmais noliktais punkts, kur tiekamies ir…

PAGASTMĀJAS MISTĒRIJA – Kārtējo reizi priecājamies, ka komandā mums ir arī daži kulturāli cilvēki, kas prot kaut ko vairāk par kotletēm un mītiņiem. Tāpēc šeit kotlete Džesei, kura zina, kur atrodas teātris un kas ir Znotiņa kungs. Mēs nevarējām nepiekrist šai ģeniālajai domu plūsmai! 8:00 no rīta pulcējamies Znotiņos. Visi friši un priecīgi. Šoreiz esam ņēmuši vērā Kadiķu audzes padomus, ka punktus vajag atlikt precīzi. Aizdodamies līdz, kā mums šķiet, senai ūdens attīrīšanas vai turēšanas iekārtai un atrodam punktu. Tas mums prasa 10 minūtes. Rīts iesācies labi. Redaktors veic iesildīšanās manevru ar iesēšanos sniegā. Pēc 5min izbīļa viltus trauksme un maucam tālāk.

ĀBOĻĒDĀJU ŠĶIRSTS – Šis punkts arīdzan aizsauc senās atmiņās un teikās, kas atkal ir mūsu komandas dāmu stiprā puse. Džese rok, rok, līdz izrok cilvēces sākuma vaininiekus. Pasaule dzimusi Preiļu parkā, par to parūpējušies Ādams un Ieva. Ticēsim viņiem, bet brauksim pārbaudīt! Skaistā sestdienas rītā iebraucam Preiļu pilsētā un piestājam pie Parka ieejas arkas. Uz ledus vīri jau bauda copi, mēs viņus sākam traucēt ar vazāšanos šurpu turpu pa skatuvi, apkārt, uz ledus, zem ledus, pie tilta, kur atstutēts copmaņa vello. Tā kā šis ir Džeses punkts, viņa uzstāj uz pussalu – kādam taču tas viss jāvēro. Duram pāri ūdenstilpnei, acis šaudās pareizajā augstumā un pēc brīža uz putnu būra zināms logo sazīmēts. Optimiste tiek uzstutēta uz Redaktora pleciem, pārējie mazuliet pietur, atbalsta un esam zirgā. Un arī Brālis baigi nedabon pa kaklu no Džeses, jo visu ceļu pilinājis savu skepsi :D Šeit nesteidzoties pavadām 20 minūtes.

IEKŠAS UZ ĀRU – Šeit kaut kā dāmas atkal ar savu iekšējo intuīciju un balsi lietu nodarīja. Haskī nāca klajā ar stāstu, Džese pieprasīja precizējumu uz kartes un Efekts pasākumu piebeidza ar tekstu, ka “Atradu Iekšas uz āru!”. Ja nu kļūda manos aprēķinos, tad piedodiet, bet tas viss notika tik ātri! :D
Diezgan sprauns pārbrauciens no Preiļu parka un nonākam pie bildē redzamā īstā svēršanas punkta. Einam iekšā un riktīgi, kā saka, iecepī tie vecie svari. Un tas, ka viņi tur vēl atrodas. Kamēr mēs brīnāmies par padumjo savienības tehnikas brīnumiem, Optimiste jau ir izmakšķerējusi pieķēdēto punktu. Top ašais foto un 5 minūtēs esam gatavi.

EKSKURSIJA UZ SAULI – Brālis saka, ka md pildot šo esot kaut kur redzējis. Bet tā jau parasti ir – ja esi kaut kur redzējis, tad nevari atrast. Šoreiz mīkla gan nāk talkā un sniedz salīdzinoši daudz info, kā rezultātā pa visiem kopā nonākam pie Jaunaglonas varianta. Pieturēsimies.
Piebrauc pie skolas ēku kompleksa un secini, ka tur noteikti nebūs un nevajadzētu līst iekšā. Bet paveroties pa kreisi mums jau ir vismaz 2 aizdomās turamie. Duram iekšā sporta zālē – aizraujošs skats. Šādas ēkas vienmēr fascinē – ar savu jau nomocīto stāvokli, bet tāpat spēj acīm iztēloties, cik viss kūsāja priekos un bēdās sporta sačos pirms gadiem 20. Izložņājam sporta zāli, beidzamajā točā ( protams, kur tad vēl :D ) atrodam punktu. Pēc tam vēl izlemjam iepazīties ar ēdnīcas ēku, jo steigties nav kur. Pārāk labi iet. 10 minūtēs ir punkts un vēl pēc kādām 15-20 lecam pa mašīnām.

TEV NEBŪS KĀPT – Bez grūtībām jau nebūs uzvaras saldās garšas. Tā būtu jānoraksturo šis punkts. Ja ekskursējot uz sauli mīkla pasniedza roku, tad šīs mīklas tekstā varēja atkal sajust to spērienu pa kājstarpi. Sāpju bērns – visilgāk auklētais, līdz pat krasām viedokļu atšķirībām, derībām un palīdzīgu draugu padomu tā izaudzināšanā (atrisināšanā).
Dodamies uz Ostravu, kur visi Karlovi vari un viss pārējais, kas mūs šajā mīklā padarīja trakus :D Vēljoprojām Redaktoram ar Brāli derības – lielas trepes vai mazas trepes, milzīgs objekts, vai mazs. Galu galā, piebraucam pie torņa. Redaktors sajūt uzvaras garšu, saņem savā virzienā neglaimojošus izteicienus un ir ticis pie 2L Brāļa :D ( paldies mazajām līkajām naglām! ) Šoreiz drosmīgākie Optimiste, Brālis un Redaktors un Džese kāpj līdz pat augšai un iegūst kāroto ciparu kombināciju. Augšā, punkts, foto, lejā. 10min un gotovs!


NEPAKLAUSĪGO BĒRNU NOLIKTAVA – Kaut kā rubaki dabiski katrs parasti pieķeras kādai mīklai, kas uzrunā. Šoreiz Efekts licis uzsvaru bērniem un vēsu prātu sazīmē internātā mīklu un pasakas par bērniem, velniem un to, ka visa vaininieks ir Nīcgales akmens. Der!
Šeit bija vēl garāks pārbrauciens, laikam garākais. Tiekam līdz akmenim. Tur rubaku nosēts. Esam piebraukuši no citas puses kaut kā baigi tuvu pilnīgi klātu. Draivers paver durvis un pagriež skaļāk savus 3 kilovatus. Fiksi aizbiedējam visus pārējos ar skaņas vilni un ķeramies pie apvidus ķemmēšanas. Šoreiz izvēlamies nevis kāpt, bet rāpot. Roka zem stenda, punkts. Foto uz akmens, šļūciens lejā un pa mašīnām. Lāde jau sauc!

LĀDE – Piestājam pie vienas no rajona Pašvaldības ēkām ( ātrumā izkrita no prāta, kuras ) un sākam šķetināt. Šķiet, nepaspēja vēl aizpīpēt, kad jau Brālis kliedz, ka mājasdarbs izspēlējis trumpi. Sākotnēji mazliet kļūdījies pierakstot kilometrus, tomēr pilnīgi noteikti skaidrs, ka tā ir Zolvas stacija. Un otra daļa būs kods. Reizēm par to ir viegli aizmirst un gribās otro daļu iepīt pirmajā :D
Braucam uz staciju. Sākotnēji parkošanās vieta plānota viena, bet esot par tālu. Braucam mazliet atpakaļ – varbūt šeit? Nē, tomēr nē. Un te Redaktors ar visiem saviem šipiem iesēžas – Brālis ar Draiveru stumda milzīgo čemodānu, dāmas filmē un smejas :D Kad pēc minūtēm 10 esam atkal atguvuši žirgtumu, sporta seanss cauri un lemjam braukt iekšā tuvāk dzelzceļam pa vienu mazāku ceļu. Nonākam pietiekoši tuvu, atstājam kontaktus logā, ja nu kas un dodamies. Pēc aizraujošam 15-20 minūtēm esam stacijā. Meklējot punktu, brīžiem pat baisi, jo šķiet, ka tur tikko vēl kāds nakšņojis vai tēju dzēris. Tai pat laikā viss jau aizlaists. Kad Redaktors jau grasās lēkt pagraba bedrē, dzird kliedzienus: Atradām! Džese ar Haskī par to parūpējas. Haskī pievērš uzmanību lielajai lādei, bet lūdz atbalsta roku Džesei salmus likvidēt. Peles, redz nepatīkot un bail! Paverot salmus, turpat jau lāde!

Tā nu nesteidzot 13:22 mēs esam pieveikuši laukumu un tas ir neticami. Neviens nav noguris, ārā ir gaišs un laiks ir tik daudz, ka pat nezin ko iesākt! Katrs atkal dodās savā virzienā – kāds uz Rīgu, kāds uz Daugavpili. Priecīgi, apmierināti, pacilāti! Laimīgā kārtā stigā iestigušajiem palīdzība ar vairs nav vajadzīga, paši tikuši laukā un darba diena ir beigusies!
Esam pārliecināti, ka šī līdz šim bija mūsu veiksmīgākā ruba. Par to liecina tempi, kā viss tika iziets un, ka nekur neuzsēdāmies ( paldies atkārtoti Kadiķu audzes pieredzei )!
Bet rēķināmies – ruba neļauj ieslīgt pašapmierinātībā un Valkas-Sedas apriņķa punkti jau pierāda, ka šeit viss nu tik viegli vairs neies. Veiksmes visiem, kas tur vēl ārā! 

Domāju, ka izdevās, jo no rīta pieceļoties varēja kārtīgi samīļot 3 suņus (paldies Dievam, ka viņš deva divas rokas - vienu vienam sunim, otru otram), arī fakts, ka atbraucot uz Latgali ciemos, mūs labi pacienāja ar izsmalcināti labiem dzērieniem jeb sociālajiem lubrikantiem + vēl izveidotā spotify playliste ar tayloru swiftu punk rock stilā un labu “pārāk jauna” izpildījumu, kā arī divu cilvēku dziesmu ar vārdiem “varējām ilgāk pagulēt!”, bet nu... music to my ears.

Rēķinājāmies jau, ka kādā brīdī galva sāks atteikt, bet paveicās, ka vistas fileja smadzeņu vietā parādījās tikai, lai tiktu pie lādes. Bet nu tas ko vairāk dabūjām dzirdēt komandas starpā - “bet nu būtu vēl labāk, ja varētu vairāk pagulēt”.

Zaudējām nevainību rubam. Nenožēlojam!

(o)(o)
Marts iestājās ļoti ātri pēc Jūrkalnes laukuma. Tā kā Elīnai esot tiešie sakari ar cilvēkiem, kuriem ir tiešie sakari ar cilvēkiem valdībā, tad visu laiku tiekam biedētas ar "pilnīgu lokdaunu" un tāpēc ir strjomīgi pirkt laukumu,ja nezini vai cilvēki valdībā ļaus mums piedzīvot laukumu. Tomēr brīdī,kad Elīna mazliet atslābst,nopērkam laukumu un vienojamies,ka Preiļos taisām divdiennieku sarkano ziedu viesu namā. Laiks mums ir,mīklas nav grūtas,nesteidzīgi kartē saliekas seši punkti. Startējam piektdienas pecpusdienā,satiekamies Preiļos sarkano ziedu namā. Un ne saukta, ne aicināta,līdz ar mums Preiļos atgriežas ziema. It kā skaisti,bet vai vajag? Piektdienas vakarā aplasām geo slēpņus un ir doma arī atrast āboļēdājus,bet nonākot vietā,saprot,ka nekāds hit&run te nebūs labāk paspēt uz veikalu,lai vakarā neuzmāktos senais pupertorikāņu kodzerskadizdzers dēmons. Vakars paiet mierīgi-paēdam,padzeram,parēcam. Krūzes no aizliegtā plaukta neaiztiekam.
Sestdienas rīts pienāk ar -7 grādiem pēc Celsija un 10cm sniega kārtu, bet nav nekāda vainīte-saulīte spīd un puķes joprojām ir sarkanas. Atkal mēģinām atkost āboļēdājus,bet saprotam,ka teritorija paliela,tāpēc ieraujam vienu hinta tableti. Yummy..tiek liktas lietā Makgaivera spējas,un cipars tiek iegūts izmantojot mob.tel,matu gumiju un koka zaru. Pārējie cipari tiek apbraukāti diezgan raiti. Braucot pa sasalušajām risām, esam pateicīgas neaicinatajai ziemai un mīnusiem Celsija skalā, jo diez vai būtu priecīgas,ja ceļi būtu mīkstākā agregātstāvoklī. Hintu tabletes vairs neēdam,jo - NB! hintu lietošana izraisa atkarību!
Lādes mīklu atraujam pie Pagastmājas mistērijas. Paņema vēl pāris geo slēpņus un tad ķeramies pie risināšanas. Diezgan ātri nonākam pie Zolvas stacijas. Nagi niez ieēst hintu,jo stacija diezgan patālu un būtu stulbi aizbraukt un izdzirdēt Wrong pogas skaņu,bet tomēr atturamies no hintiem un braucam. Pie lādes jau komanda priekšā,samainamies kaut kur uz sliedēm. Pie lādes mazliet "paspīdam" ar visādiem izgājieniem,bet nu ir jābūt lašaram,lai to saprastu :D
Paldies par Preiļiem!
Nu nezin' vai valdīb' ļaus,bet gribētu vien malk' iekš Valk'!

Sākumā apmeklējām Nīcgales keramzīta rūpnīcu. Diezgan forši skursteņi, varēja šos iezīmēt ar kādu cīparu anulēto vietā. Bija vērts piebraukt. Tālāk ceļā uz akmeni. Diezgan daudz interesenti šodien un kaut kā dikti staigā apkārt nezin kāpēc. Dodoties prom atbrauca vēl pāris mašīnas ar akmens faniem. Mūsu otrā mašīna paskatījās, ka cilvēks pagājis garām un droši (agresīvi) deva atpakaļgaitā, neskatoties uz to, ka ir vēl cits cilvēks nedaudz tālāk. Tā i, ka ļauj sievietēm stūrēt. Šoreiz nenotrieca un cerēja, ka vairs nebūs jāsatiek šī komanda šodien 😬😬😬
No akmeņa uz pagastmājas mistēriju veda sasalušu dubļu ceļš ar daudz bedrēm. Not cool. Google gribēja cauri laukam vest, bet ar nelielu ekskursiju atpakaļ izbraukājām Nīcgales mežus un pie upes mūs sagaidīja hit&run. Gaumīgi piena baseini, vienīgi piena koka vēl neziedēja, tāpēc pagaidām tukši.
Preiļu parks laikam ļoti populārs, staigā apkārt visādi cilvēki dikti daudz. Lokācija vienkārši pisģec. Kurš normāls cilvēks iedomātu skatīties tur? Par laimi, mums komandā nav daudz normālo cilvēku un zināja, ka ir jāskatās arī TUR. Centāmies nemanāmi savākt punktu, lai nespoilotu konkurentiem prieku, bet nu biedrenei, kas kāpa uz pleciem, protams, vajadzēja šodien uzvilkt sarkanu jaku. Tā kā tāds sarkans karogs. PALDIES, MADARA! Vienīgi labā ziņa, ka laikam šo lokāciju izspoilojām tai pašai komandai, kuru pirmīt gandrīz notriecām.
Turpinājumā mūs sagaidīja Aglonas stacija. Forši svari, bet jāmeklē to punktu. Komandas biedrs kaut ko bakstās un dzirdu tik “oi...” un tur vienu detaļu rokās no tiem svariem, pie sevis nodomāju “nu bļed, jau kaut ko salauzi...”. Bet acīgā komandas biedrene pamanīja ķēdi un punkts rokās.
Tālāk ceļā uz zilganzaļo, dikti dzidro ekskursijas papild-papildpunktu – Čertoku. Izbraucām cauri baltā krusta aplim. Pa to dienu tam aplim piebraucām no visām 4 pusēm, sākumā krusts foršs, pēc tam jau likās “atkal, cik var..”. Pa ceļam neplānots ekskursijas punkts Aglonas baziliska izskatā. Not bad. Tālāk Velnezers - smuki sasalis un ar sniedziņu, izskatās tikpat dzidrs un skaidrs kā visi citi ezeri. Fail. Ripojam uz pēdējo punktu. Gatera papildpunkts tieši pa ceļam, taču ārā līst un vēss, tad to izlaižam.
Savācām pēdējo punktu, izdomājām lādi, liekam Googlē un braucam! Esam gandrīz klāt un tālāk (googlē) ved dikti aizdomīgs ceļš līdz lādes lokācijai. Bet līdz punktam vēl kāds pusotrs kilometrs. Neies tak ar kājām 1,5km! Tāpēc riskējam braukt pa šo dubļu peļķu ceļu. Nebija starp dienas labākajiem lēmumiem. Sākām braukt, likās, nu šeit laikam iesēdīšos ar savu Bembiju un nekur netikšu. Jo tālāk, jo arvien pieauga pārliecība, ka izbraukt nevarēs! Pusceļu nobraucām, sapratām ka nebūs un ar 95% pārliecību, ka būs jāēd dubļi, griezām riņķi un devāmies atpakaļ. Bet zemais Bembijs stiprs un ļoti pozitīvi pārsteidza, varēja gan izbraukt dziļākās peļķes, gan uzsākt no dubļiem. Tā nu ar trīcošu kāju izripinājām ārā, aizbraucām līdz tramvaja sliedēm un ejam ar kājām tos 1,5km 😊
Lādes atvēršanai izmēģinājām visas variācijas. Tad izdomājām nākamo derīgo kombināciju un joprojām nevērās vaļā! Tad sākām funktierēt, vai tas nepāris tiešām bija pēdējais? Pārbaudīt jau nevar, jo bildes mīklai nav un zonas arī nav. Tad sākās ķīmiķošana ar pin kodiem, līdz nāca atklāsme, ka varbūt tie cipari ir jāliek pret citu atzīmi uz atslēgas. Hops! Un lāde vaļā. Negribas jau lielīties, bet mēs pie lādes atslēgas nostāvējām 10 minūtes un īstā kombinācija izrādījās tā, ko pašu pirmo izmēģinājām.

BK, prīmā! Paldies par fantastisko rubu!

Cik vēlāk jāiet laukumā, lai no laukuma būtu palikuši pāri tikai 5 no 7 punktiem? Tieši tā, ar mēnesi pietiek bļ… Kāds sakars, iepriekš varēja chilliņā mēnesi vēlāk pagarinātajos laukumos ierasties, nestresot un viss čiki puki.. Tagad ar garu degunu jārubī 5 mīklas. Kāpēc tikai piecas tiek rubītas? Salikām kalendārus kopā un viss bija slikti, tikai 14.marts bija brīvs pēc vēlās Jūrkalnes rubas, jo 2 no mums parāva kovidsvētkus pirms janvāra un bija diezgan dead. Nu neko, jārubī ruba.

Nepaklausīgo bērnu noliktava īstenībā krita sekundēs risinājuma ziņā, bet jau tad bija palikušas 6 mīklas, ko rubīt, tas bija ātri. Bet jā, vasarā pēc D-pils uztaisījām nelielu līkumu un šo to apskatījām, šis tas iekrita acīs un te jau pēc tās sētiņas pirmais čujs teica, ka Nīcgales akmens it is. Vajadzēja tikai uzmest aci teikai, ka varēja jau google spreadsheets šito krāsot zaļu.

Ja vien pārējais būtu gājis tik viegli, reāli sajūta, ka biežākajiem rubītājiem kovids visas smadzenes likvidējis un nekas nedodas rokā bez hintiem, ar kaunu sejā taisām vaļā hintus, jo laiks ir nauda un naudas nav. Kaut kas sāk meikot sensu, bet tāpat stragls bija īsts.

Āboļēdāji jau kopumā izklausās pēc Preiļiem gan pēc tā melnā kraukļa, gan pēc āboļēdājiem (viens saka, ka zirgāboli, otrs saka, ka kurš tad tos grauž, bet normālus ābolus zirgi toč labprāt iesnacko). Doma ķip skaidra, bet atzīmējam nepareizo pussalu sev - pretī drupām. Lohiem lohu problēmas, pat nelietojam hintus LOL.

Tev nebūs kāpt bija viens no nesaprotamākajiem, bilde labi sajauc prātu un pat hinta info dod tikai aptuveno reģionu, kur ar mašīnu mētāties apkārt. Labi, ka pabazarējām ar Pūkainajiem, kas nav tādi lohi kā mēs un teica, lai paskatāmies kartē nedaudz plašāk ap to galapunktu, jo mums ir izteikta tendence ieciklēties tajā vienā spotiņā, kas hintā dots :D Labi, atrodās arī īstā nekāpšanas vieta.

Iekšas uz āru - bet kāds sakars auto svariem ar iekšām? Kulturāli lauķi jau zina, kas bildē, bet kur tādu meklēt? Labi, ir skaidrs, ka tuvumā vēlams būt bijušās saimniecības ekām, jo nekurienē tādus svarus netaisīja, otra lieta, ka hints tomēr ir the MVP, jo zinājām, kur lūrēt. Viena daļa ciklējas pie Bazilikas stacijas, vienlaicīgi sakot, ka tā taču ir visa tā teritorija, nevis tikai pati stacija, otra daļa jau lūr maps no augšas un meklē strupceļus, nu gan jau google nebūtu braukusi pietiekami dziļi saimniecības vecajā mērcē iekšā, bet šo moš tomēr nofočēja? Pirmais strupceļš, ko atveram ar street view ir īstais, izskaitām stabiņus, nu ķip ir..

Pagastmājas mistērija arī mums bija īsta mistērija līdz hintam + brīdim, kad komandā beidzot radās atklāsme par to, kāds sakars ir nosaukumam un jaunajam vīram. Sākumā bija atrasti nedaudz vairāk tiltiņi kā vajag, hints pat vairāk noveda no ceļa :D Bet kombinācija starp jaunā vīra uzvārdu un vajadzību atrast tiltiņu deva rezultātu. Nebija gan skaidrs, ko mēs tur meklēsim, kāds tunelis, bet pēc nelielas apspriedes ar Pūkainajiem uzzinājām, ka geocache vajag skatīties biežāk. Kārtējo geocache grābekli ieķeram pierē un punkts ir atlikts mūsu kartē.

Pienāk liktenīgā svētdiena, 5/7 ir mūsu GPSiņā un gāžam sešos ārā no Rīgas, pirmais mums plānā tas velnam izkritušais akmens, ko vasarā apskatījām un nenojautām, ka vajadzēs arī pa ziemas/pavasara ceļiem doties turp. Šļura kopā ar dubļiem un cietu ledu, tāda laba kombinācija, pa kuru pērties skatoties uz dziļiem grāvjiem abās pusēs :D Šoferiem biš chill, meičukiem ne visai :D Akmens apkārtne tiek izstaigāta kārtīgi, visādas versijas par to, kur varētu likt nepaklausīgos bērnus arī tiek iečekotas līdz paliek pēdējais - tā zīme, kurai pa augšu vai pa apakšu jālien, jo nu nekur citur nav un ziloņtakas arī visas jau iečekotas. Skaitlis rokā un varam turpināt savu pavasara ceļu izbaudīšanu virzienā uz Znotiņiem. Tā neko sanāk brauciens, brīžam rati sagriezti līdz galam, a tačka iet taisni, bet nu mūsu vag missenvāgen duets iet uz priekšu bez quattro tā neko :D

Znotiņos viss ātri un vienkārši, nevaram gan iebraukt, kas pie velna šī par konstrukciju ir.

Tālāk plānā maldīties Preiļos, jā… Nu kā jau tādiem hintus ignorējušiem jauniešiem pienākas izložņājām kārtīgi visādas vietiņas, jo puse no komandas velk uz tiem dienvidaustrumiem, puse no komandas saka, ka tur baigais biezoknis un rekur tie koki rindiņā izskatās baigi nice, moš tur tā bilde tapināta. Beigās jau nonākam pareizajā vietā, varējām nebūt lohi un klausīt BK, nevis sekot vadātājam :D Būrītis nice, bet kā tur tiksim, uz pleciem kāpt īsti negribās, jo dubļi tādi labi, selfijstick arī isti nav, lai arī bija čatiņā redzēts, ka varētu noderēt. Ķeramies pie radošiem instrumentiem, ar garu koku atķeksējam vaļā būrīti, tad ar to pašu koku turam būrīša durtiņas nedaudz vaļā, lai ar telefona zoom meklētu skaitli. Zooms labs, bet par īsu, labi, ka ir spogulene ar lielo objektīvu, zoom klāt un skaitlis ir. A kā dabūt ciet? Tiek paņemts vēl viens koks, ar vienu tur durtiņas ciet, ar otru makšķerē to mehānismu, kamēr ir klikšķis un varam pazust.

Turpinājumā dodamies uz Bazilikas staciju, pa ceļam viens no vag parauj labu gļuku apdzīšanā, mašīna paliek bez jaudas, bet nu braukt vēl var, nogriežoties uz īsto punktu fiksi uztaisam restart, lucky bet tačka klausa un varam turpināt ceļu ar nelielu izbīli (mājupceļā gan tiek parauts error kā nākas ar visu vag iecienīto check engine lampiņu, bet nu… lamājoties tikām mājās daudz maz norm). Pie svariem viss diezgan vienkārši, inspicējam svariem pirmo vāciņu - skaitlis nav, nepievēršam uzmanību tai ķēdei, aplūram vēlreiz visu teritoriju un otrajā piegājienā pie svariem tiek atrasts otrā pusē caurums, pa kuru iekšā ieskatoties atrodas cipars, izrādās, ka tā ķēde svaros bija lieka, neesam svaru mehāniķi, tāpēc sākumā neaizdomājāmies :D

Pēdējais plānā nekāpšanas posms, lai arī uzkāpām. Shady kāpiens augšā, shady kāpiens lejā pa gaismu, kur trepām sāni neslikti ļodzījās… Bet viss safe un raujam lādes mīklu vaļā.

Pirmajos brīžos nekas nemeiko sensu, vienojamies iečekot Višķu baznīcu no ārpuses, tiek izmesta frāze, ka “Jāpalūdz Dievs, lai saprastu mīklu”, bet būtībā jā - pie baznīcas stāvlaukumiņā ir googlē ievadīta 484 kilometrs frāze un atrodas lursofts ar 484.3, seems legit, trešais meklējums kā nekā :D Pa to laiku arī sazīmētas kādas 16 ciparu kombinācijas lādes slēdzenei, un saliktas varētu teikt augošā secībā. Foto un lidojuma prieki pie baznīcas, maucam uz lādi. Pie lādes gan piebraucam pareizi ar otro piegājienu, pirmajā reizē google mūs aizved neceļos, bet otrais brauciens noved tieši pie Melnās Bedres un Vienradžu mašīnām, skriet nav jēga, kamēr ir neliela rinda pie lādes, iečekojam pārējās stacijas ēkas, papriecājamies par fasādes apdari, un paskumstam par to, ka šādi skaisti elementi nolemti iznīcībai.

Lāde ar pirmo kombināciju diezgan smuki atraujas vaļā un varam atstāt priecīgi savu upeņu arseniču un izvēlēties, kuru mazo uzvaras šmidziņu ņemsim līdzi ( черный рыцарь ). Atpakaļceļā iečekojām abus BK ieteiktos objektus, nu super! Paldies BK, paldies arī Vienradžiem par “Tajā šķūnītī nekā nav” :D Tiekās Valkā!

Atsūtīts links: 7nieks.lv
-Kas tas?
-Kaut kādas mīklas, kvesti. Varētu pamēģināt.
-Kas tur jādara?
-Nav īsti skaidrs. Gan jau būs sīkāka informācija, kad sāk spēlēt.

Komandās 1-10 cilvēki. Domājam, nebūs divatā par maz? Atbilde no potenciālajiem komandasbiedriem vienmēr nežēlīgs: "Uz kurieni? Preiļiem? Svētdienā? Ne tak!"

Braucam divatā.
Pēc 4h brauciena esam klāt un saprotam, ka sajēgas īsti nav, kur braukt un kas īsti jāmeklē.
Domājam, ka secībai laikam nav nozīmes. Zinām, kur jāmeklē baltais krusts, izbraucot pāris apļus un raustot plecus - kur tad tagad jādodas, veram vaļā Hintu. Izložņājam rajonu un, mazliet apjukuši, tomēr uzejam bildē redzamo vietu. Iekšas uz āru pieveikts!
Ķeramies pagastmājas mistērijai. 2h riņķojam pa RiebjViņiem, esam 90% pārliecināti, ka esam pareizajā vietā. Izbraukājam vairākas vietas, kur upe krusto ceļu. Sēžam mašīnā, ēdam iebiezinātā krēma cepumus un saprotam, ka nebūs. Meklējam zāles palīdzību.
-Nu ja, vietu vismaz ziniet? Jaunais vīrs - znots. Znotiņi. Skatamies viens uz otru, šokēti par šādu domu gājienu. Braucam uz Znotiņiem, mēģinot sevi pārlieicnāt, ka esam loģiski domājoši un inteliģenti cilvēki. Uz vietas viss jau skaidrs. Redzam totēmus, ieskrienam un paķeram ciparus, bet nospriežam, ka paši neatrastu.
Jau praktiski tumsa. Esam bijuši arī kaut kādās vietās, kuras ir "maybe te", bet esam diezgan pārliecināti par Ekskursiju uz Sauli. Brienam ar lukturīšiem apkārt ēkai , kura ir ciet, durvju stikls izdauzīts, nevaram saprast, cik tālu šī spēle mūs vedīs, vai tiešām arī veikt noziegumus? Lienam iekšā noplūdušākajā ēkā, izložņājam visu pirmo stāvu, kāpjam augšā, lienam aiz visām durvīm. Daiļumam neomulīgi, bet acīgās acis bija pamanījušas vēl vienu ēku, kur nolemjam paskatīties. Sporta zāle. Nu bet protams, atbilst arī bildei! Diezgan ātri arī cipari tiek iegūti.
Atpakaļceļā nav skaidrības, vai tiks ziedota vēl viena brīvdiena, lai pabeigtu spēli, vai labāk mēģinās nākamo, kas ir Valkā, tomēr, īsāks ceļš. Elektriķu pulciņš jau ir ciet, tad rēķinam, ka 4/7 jau it kā nav slikti. Tad jau rdzēs.

Tiek nolemts, ka mēģinās pabeigt. Papētam mājās sīkāk, kas kur varētu būt, sastādam maršrutu. Aprēķins, ka ap 18 jau brauksim mājās.
Kraukļa būris Āboļēdāju šķirstā pēc kārtīgas meklēšanas un improvizētām zaru kāpnēm un spēcīgām pievilkšanās spējām tiek pieveikts. Muskulis nosauc iegūtos ciparus.
Nepaklausīgo bērnu noliktava nav īsti skaidra, kolēģu padoms dod ieskatu, kur jābrauc, sākumā dodamies uz Tev nebūs kāpt. Līst, dubļi, braucam otrpus ezeram, skatu tornis pārāk publisks, jāskatās kaut kas nomaļāks. Iestiegam dubļos, taču paši tiekam ārā. Uzmanīgi ložņājam pa privātām teritorijām, lemjam, ka jāpavaicā padoms. Tiek nodota precīzāka norāde, neticam, ka viss ir TIK vienkārši. Kāpiens patīkams, ārā gaišs, skats lielisks, viss kārtībā.
Pie akmeņa jau krēslo, ciparu lokāciju nodod glīti, salijuši darba cimdi, kas atstāti. Rokas, lai pievilktos, šodien vienreiz jau izmantotas, lemjam līst caur elli, dubļiem. Īsa pārģērbšanās un cipari tiek iegūti.
Ir tumsa, un šodien ir jāpabeidz. Lai tiktu pie lādes mīklas, atkal lūdzam palīdzību, laika nav, mēģināšanas iespējas lēnas, saprotam, ka esam pārcentušies ar mēģinājumu skaitu.

Daiļums bakstās pa telefonu un kaut ko rēķina, Muskulis iesprindzis vēro ceļa rises un purpina, ka tūlīt iestigsim uz palikšanu. Koordinātas ir aprēķinātas. Uz vietas skatamies uz savu ideju un nevaram saprast, vai tiešām tas gabals ar kājām. Papētam kartes, citu variantu nav. Saņemam apstiprinājumu, ka ideja pareizā. Vilciens tumsā taurē, bet nenotriec. Tik viegli no mums vaļā netikt.
Ar otro mēģinājumu lādes kods tiek pieveikts. Dzeram šampanieti.
Par Valku spriest ir pāragri. Jāatiet no šī visa. Emocijas dažādas. Domās vēlāk. Gultā tiek ielīsts jau vairāk rīta pusē. Pārgājiens ir nosaldējis, viscaur izmērcējis. Garais 4 stundu brauciens naktī nogurdinājis.

Nākamajā rītā tomēr tiek iegādāta Valkas karte. :)

Nevainības zaudēšana.
Pirmajā Covid vasarā tik uzzinājām par #7nieku un tieši tik laika nepieciešams veciem cilvēkiem, kam 40nieks tuvāks nekā Jēzus liktenīgais vecums, lai saņemtos iesaistīties rubā personiski. so here we go - bērni atstāti mājās ar vecvecākiem un jau 10:00 ēdam smadzeņstimulantu Tupla uz diviem Jēkabpils Statjikā - oi, pardon my Frenč, Circle K.
Visus punktus Dūmi mājās izpīpējuši, maršrutu optimāli saplānojuši un lepni dodas uz savu pirmo dzīvē #7nieka punktu - Pagastmājas mistērija - drošībai paņemot hintu - nu kā 2 pirkstus apčurāt - tie tak Riebiņi ar Riebiņu muižu, kur tas apraksts tā drusku jokaini der, bet nu kur tad būs vēl viena vieta ar muižu un ciemu vienā vietā pie Freimankas upes ar visu kājāmgājēju tiltiņu bonusā. tik tos stulbos baltos stabus nekur nevar manīt... bijām visur - netālu ārpus Riebiņiem atradām arī baltos stabus un milzīgu kompleksu Freimankas upes krastā, kur arī aiz ausīm pievilkts gājēju tiltiņš - pārmests dēlis pār upi taču skaitās, right?? un tajās ēkās pat grīdā līdzīgas rises ir.... bet to ēku tik daudz un tomēr kaut kāds čuiņiks iekšā, ka kaut kas īsti jau nav, jo nav jau vairs ciematā. Sūtam stabu bildes centrālei - vai ir īstās? Saņemam maigo versiju FU2, jūs nekulturālās cūkas, kas neko nerubī no augstās mākslas - te tak runa par pašu Znotiņu un Balto Helikopteru. TĀDS kauns!!! Es Skaistais Dūms, kas praktiski dzīvo iekš JRT un ir biļešu iegādes virtuozs un pašu Barišņikova Znotiņa tandēmu dzīvajā skatījies..... nu kā??? Morāli sagrauti dodamies uz Preiļu āboļēdājiem- ejot iešā parkā saku Stiprajam Dūmam - tā tagad te mēs pēc tā principa Veni Vidi Vici, ja? Un tu var neticēt mindseta spēkam utt, bet punktu paņēmām 3 minūtēs ar visu kāpšanu zeķītēs plecos vīram, kas mani nenometa dubļos ( īpaši lepnums parādījās lasot pēc rubas logbukus, ka te daudzi veica apkārtnes īpaši padziļināto izpēti. Un nē, te nebija iebristu taku, jo sniegs viss nokusis).
Eiforijā, kas drusku liek piemirst neseno kaunu, dodamies uz tiem Znotiņiem. Atrodam it kā īstos stabus un tā kā esam nekulturāli, tad iesperamies īstā kūtī... Kad esam to apjautuši, dodamies meklēt pareizos baltos ķieģelu stabus un tad jau viss kā pa sviestu. Tad dodamies pie Nepaklausīgajiem bērniem, ko izkodām bez hinta pēc žoga bildēm, kas noveda pie fantastiskās teikas, par kuru smējos dikti, jo pirms tam bezcerīgos meklējumos biju aizrakusies līdz Pļaviņu netapušajai celulozes rūpnīcai par 900 mio sadarbībā ar Somiju un Zviedriju... žel, ka tas Pļaviņās bija. Punktā ieciklējāmies, ka cietumā aiz žoga liek tos bērnus. Kad bijām ar glāstiem līdz organsmam noveduši ik katru žoga dēlīti, ķērāmies klāt pie roku iebāšanas visneiedamākajos dobumos un caurumos. Labi, ka čūskas un citas jaukas radības vēl nav modušās. Tad uz stigas mūs apņirgt izgāja 4 stirnas un tad ar nelielu hintu no Centrāles tomēr piespiedām sevi gulties dubļos, lai atrastu kāroto - dubļaiņi un gandrīz laimīgi dodamies medīt Karlovi Varus, kas mūsuprāt saistīts ar avotiem un tāds ir pie Višķu ezera, kas gandrīz sakrīt ar paņemtu hintu par Tartaku. braucot caur Višķiem no attāluma aplūkojam skatu torni - nē, nu tur tak nav vērts braukt - tur viss smuki a mums kaut kādas industriālo palieku šausmas jāmeklē.... 2h mēģinājām visādi pie tā Tartaka ZA gala piekļūt un vēl pie visādiem citiem galiem.... Besis pilnīgs. Stirpais dūms saka, ka viņam ZB jau riktīgi un ka jālaiž uz naktsmājām.... Skaistais dūms izmisīgi čatiņā meklē hintus un pamana, ka ""Persiki "' lūguši tur padomu. Lepnums pie malas, rakstu Persikiem. Persiki atsaucīgi un gatavi palīdzēt -bet Dūmi jau lepni, prasīs tikai Hintu - Persiki apliecina, ka grozamies jau ap pareizo vietu. Paldies Persikiem par morālo atbalstu grūtā brīdi. Dūmi vienojas tomēr to Torni apskatīt, jo viss pārējais jau pa kvadrātcentimetram izpētīts - nav vairs neviena cita čeļa un celiņa,kas pievest pie kāda no 3 ezeriem.... FAAAAK bija maigākais vārds, kas nāca torņa pakājē. Kāmēr Stiprais DŪms dusmīgi pūta dūmus lejā, Skaistas dūms cēlās debesīs. Tad pa ceļam uz naktsmājām Aglonā tiek aukstasinīgi un zibenīgi izņemtas iekšas uz āru un Lādes uzdevums vaļā, jo viss cits jau anulēts. Lai arī saproti, ka 484 km daudz nemainīsies no X vērtības, bet nekas prātā vsp nenāk iesācējiem.... tiek nogurumā ņemts hints un tad jau 1min laikā tiek kartē atrastā pareizā vieta, kurp dodamies nākamajā rītā.
Izgulējušies, paēduši ap 10:00, ņemot vērā čatā dotos ieteikumus neizaicināt dubļu ceļu dievu, noliekam mašīnu pie sliedēm un dodamies 1,6km pastaigā pa sliedēm. Lādes vieta super. Paša lāde nāk ātri, bet nu tā kombinācija - gandrīz stundu veicām Einšteina vai vismaz Hoakinga cienīgus maneverus numeroloģijas pasaulē, jo nulle nav pāra skaitlis... Kad pirksti zili un bezcerība smeļas mutē, tad uzsitam ziņu centrālei ar jautājumu par nulli.... Mijoties ārkārtīgi dažādām emocijām sirdī un galvā, ar pirmo mēģinājumu atveram lādi un dzeram JD.
Mājupceļā pa kluso apmeklējām arī anulēto Ceļojumu uz Sauli, atroadm punktu, bet tas laikam bij lieki, jo Stiprais Dūms ir dusmīgs par šo punktu, jo tas liek tev klaji pārkāpt turpat izvietotos aizliegumus... Diskusija uz pāris stundām Skaistajam dūmam nodrošināta un drusku apdraudēts nākamais laukums, bet gan jau ka Skaistais dūms zinās, kā Stipro dūmu pielabināt.
Tiekās nākamajā laukumā - personīgā prāta adaptācijas izaicinājumā.

Diemžēl Preiļu laukuma mīklu minēšana Lemūriem paiet zudību zīmē. Novadpētnieks, kurš pirmais tām pieķēries un lepnā  vientulībā ieguvis atbilžu versijas sešām (!) mīklām, atstājot vien "iekšas" bez atminējuma, gan vēl paspēj uz ekskursiju uz Sauli. Tomēr pārējie Lemūri risina jau vairs tikai 5 atlikušās. Eh, šāde, bet paši vainīgi, nav ko vilkt garumā... 😥
Par minēšanu jāteic, ka Lemūru pēdējā laika stratēģija ietver neatkarīgu versiju izstrādi par katru no punktiem, to pēcāku salīdzināšanu čatiņā un breinstormu, ja kāds punkts nevienam nedodas rokā. Dānijas štābiņš tālab sāk ar "iekšām", kas krīt pāris minūšu laikā. Tālāk jau katrs Lemūrs aizrokas līdz patiesības saknei vairumā uzdevumu. Īpaši smalki sanāk ar Pagastmājas Mistēriju. Sīkais Lemūrs, viņa arī komandas Hronists un šo rindu autors, iet, acīmredzami, pa Centrāles paredzēto taciņu, pa vienai vien atrodot lomas, kuras spēlējis Kaspars Znotiņš (ha, sveiciens Dzelzītim! 😉), līdz vajadzīgā vieta rokā. Kamēr Novadpētnieka pieeja ir gaužām netradicionāla. Jaunais vīrs? Znots! Pāvests ar sekretāru ir Romā, Roma ir Itālijā, a vēl Itālijā ir Sutri, un Sutri ir arī mūs interesējošajā rajonā. Sutru pagastā ir Znotiņi! A pri čom te mākslas kritiķis? A mākslas kritiķi noteikti ieinteresētu valsts nozīmes mākslas priekšmeti, kas glabājas Znotiņu baznīcā! Kas ir pats interesantākais - šīs dīvainās minējumu ķēdītes rezultātā atrodas tieši tā pati vieta, ko jau aptuveni atlicis kartē Sīkais Lemūrs 🤪
Tā nu viss pamazām šķetinās, līdz pēc kāda laika top skaidrs, ka nekas nav skaidrs par Nepaklausīgo Bērnu Noliktavu jeb NBN. Un, ka Nebūs Kāpt versijas arī nav tādas, kuras gribētos iecementēt. Paralēli darbojoties, pēc krietnām pūlēm dažu savu versiju pārapstiprināšanā ar zāles palīdzību, Hronists tomēr Ostrovas torni izceļ gaismā. Un te pie viena arī izrādās, ka Novadpētnieks šo objektu ir apmeklējis vairākkārt, un arī apzāģētās trepītes redzējis 🤦‍♀️🤣 Jā, nu kuro reizi jau Lemūri klūp pār torni, gūst punus un nelabojas 😅 Šitā jau mums bad karma kaut kāda! Kopumā mīkla tomēr sagādā zināmu vilšanos, jo pārāk jau nu daudz Karlovi Variem pievelkamu lietu un vietu, ar ko tie slaveni. Ostrova, salīdzinot ar minerālavotiem, kūrortiem, stikla muzeju (oi, un Līvāni izskatījās tik cerīgi!) un slavenajām kalnu kazām, Lemūriem šķiet tāda melna un maziņa. Bet laba mīkla ir atminēta mīkla, un tagad visi spēki tiek mesti uz NBN.
Par zvēru rakto upi šaubu nav nevienam - tā ir Daugava, un šo pārliecību Lemūri cenšas saglabāt, lai cik vilinoši nebūtu daudzie pieteku aicinājumi papētīt kādu turienes HESu. Nu, ka tam jābūt kam HES-veidīgam, arī īsti šaubu nav. Bet Daugavas kaskāde nav nekāds akordeons, ko pastumj vai pavelk kā vajag. Daugavpils un Jēkabpils it is - tās tuvākās vietas. Daugavpils ir tālu un tur jau rubīts. Jēkabpils arī ir tālu, bet aiz ausīm pievelkamā distancē. Neizdodas gan gūt pārliecību, ka kādreiz kāda no daudzajām idejām būtu sākusi materializēties kādā pasūtījumā, bet viss pārējais tur it kā būtu. Biedrības, organizācijas, pašvaldības - vellu tur pietiekami, kas dambi taisījušies sliet. Somijas firmai, kas reālākajā projektā bija izraudzīta kā turbīnu piegādātājs, Novadpētnieks atrod pat reģistrācijas numuru. Tikai - tas ne vella nedod! Pareizāk sakot - nedod idejas, kur meklēt 12 vellu veikumu. Pat, ja izdotos definēt projekta koordinātas plānotajiem objektiem, dabā taustāmu liecību tur nekad nav bijis. Strupceļš. Vairākus vakarus lauzījuši galvu, Lemūri iegūst nelielu norādi. Upe tiešām ir Daugava, bet objekts nepavisam nav saistīts ar to. Faaaaak, tas visu tikai sarežģī... Tiešām kkur nostāk būtu paredzēts kāds karjers jaunajai būvei un tā?? Mnjah. Dānijas štābiņš nospļaujas un pāriet pie alternatīvām metodēm, abstrahējoties no uzdevuma un liekot lietā "pieredzīti". Ok, šādi nepaiet ne pusstunda un Nīcgales lielais akmens pats iekrīt plaukstā 😅  Eh, šitā notupīt... 🤦‍♀️ Un Novadpētnieks, tak izrādās, ne tik sen tur vēl bijis. Nē, nu šo uzdevumu, par spīti visam, Lemūri atzīst par labu esam. Kaut kas varēja būt mazāk samudžināts - nu, tur, Somija, teiksim, nepieminēta, bet - kā jau teikts, laba mīkla ir atrisināta mīkla, un beidzot var drošu sirdi (un skumju prātu par zudušajiem punktiem) doties laukumā.
Došanās laukumā, līdzīgi kā ar Jūrkalni, sanāk mazliet saraustīta. Vispirms plānojas 13/03. Lemūram-Novadpētniekam nakts dežūra, bet sākumā tas nešķiet gana nopietns iemesls, lai atceltu braucienu. Vienīgais, tā kā laukumu paredzēts šturmēt divu Lemūrdāmu sastāvā (sūda kovids piekoriģējis komandas iespējas līdz minimumam) un Novadpētniekam pēc lāga negulētas nakts vēl jāstūrē, draudzīgi noskaņotajam Jenotu tīmam tiek palūgts padoms - ar kuru punktu vislabāk beigt, lai būtu max tuvu Lādei. Ieteikums - Iekšas Uz Āru. Ok, pieņemts. Tomēr naktsmaiņa izrādās drūmāka, kā plānots, un brauciens pārceļas nedēļu uz priekšu.
Tā nu 20/03, nepacietībā graužot nagus, Sīkais (Hronists) un Novadpētnieks jau ap 7:00 ir ceļā, pārējiem komandas biedriem sekojot ekšenam watsapp čatā.
Dienas galvenā baža ir par to, vai Lemūru smalki-dāmīgais auto spēs izlauzties līdz Nepaklausīgo Bērnu Noliktavai. Bet uz vietas izrādās, ka ceļš vēl joprojām ir gana labi sasalis un balta sniega klāts, līdz ar ko piekļuve grūtības nesagādā. Oh, nu iespaidīgs gan tas Nīcgales Lielais akmens, patiešām dižs! 🤩 Uzreiz arī satikti kolēģi-rubaki - viena komanda taisās prom, kad mēs piebraucam, otra ierodas, kad jau dodamies prom. Cipars atrodas negaidīti ātri. Oh, well, šāds slēpšanas veids ir jau manīts, ja ne 7niekā, tad geocaching'ā noteikti.
Pirmā atraduma spārnoti, Lemūri trauc uz Pagastmājas Mistērijas spotu. Te viss vēl ātrāk - pateicoties Novadpētnieka nopietnajai pieejai, tunelis Znotiņos atlikts kartē ar metra precizitāti.
Kā nākamais tiek apmeklēts Āboļēdāju Šķirsts, un te nu Lemūrus sagaida piedzīvojums 😅 Pie ieejas Preiļu pils parkā piefiksēts rubaku auto, un, jā, patiesi, kāda personu grupiņa tusē starp kokiem, netālu no estrādes saliņas. Lemūriem gan šķiet, ka punkts būs pašā estrādē, un vispār - ja jau tik tālu braukts, jānovērtē tas sudraba šķirsts. Šķirstam nav ne vainas, tomēr uzreiz skaidrs, ka te nekā nebūs. Videonovērošana un tā... Tikmēr no iepriekš pamanīto kolēģu puses atskan pāris spiedzieni, tiek būvēta dzīvā piramīda. Hm, punkts kokā..? 🤔 Lemūri lēnā garā dodas uz to pusi, kolēģi jau ir beiguši rosību. Tikšanās, sveicieni, veiksmes vēlējumi. Ē, pag, tā bija ironija - vai veiksme tika novēlēta no tīras sirds? 😅 Anyway, ieraugot putnubūri, ir skaidrs - veiksme te noderēs. Jo neviena no divām Lemūrdāmām nav īsti spējīga pacelt otru līdz kārotajam objektam. Beeet varbūt tomēr cipars ir kaut kur citur?! Nuuu, kaut kur zemāk... Ai, nu davai, nemānam sevi un ķeramies klāt! Tomēr, lai ciešanas nebūtu par velti, jautājums draudzīgajiem Jenotiem - punkts točna ir TUR? Jap, atbild Jenoti. Pavīd nodevīga doma uzprasīt uzreiz arī ciparu, bet nē, Lemūri taču nepadosies, pirms nebūs izmēģinājuši savus spēkus. No tuvējās zaru kaudzes tiek izvilkts kaut kas ļoti nosacīti trepjveidīgs. Novadpētnieks to skeptiski nopēta un paziņo - mani neizturēs. Ok, jākāpj Sīkajam. Izpildīšanās ilgst kādu brītiņu, Novadpētnieks tur, Sīkais kāpj, balansē un mēģina filmēt. Rociņas biš par īsu, ok, pastiepjamies vēeel drusku... Te galvenais nenojobņīties lejā un nenosviest telefonu 🤦‍♀️ Pēc zināma brīža nofilmēts ir viss, izņemot ciparu, kuru fucking grūti iedabūt kadrā. Ok, neliela atpūta, dublis divi, trīs un četri - un ir, ir cipars, aleluja! Pēc rubas izrādās, ka Lemūru aktivitātes ir pamanītas - rubaks no Čangalijas komandas raksta, ka viņa Preiļos dzīvojošie vecāki ir manījuši - "kāda dāma kokā rāpjas". Lemūriem ir zināmas  šaubas, ka viņas šajā spotā izturējās (un izrunājās) kā dāmas, tomēr riktīgi patīkama tā sajūta, ka visu izdevās izdarīt pašām 💪🤩
Trīs ir, divi palikuši, ļoti labi.
Tālāk ceļš ved uz Višķiem. Uzņemts selfijs ar jauko balto kaķīti, ievērtēta absolūti fantastiskā Višķu baznīca, un tad jau klāt punkts, kurā Nebūs Kāpt. Katram gadījumam Lemūriem līdzi štrope, bet kāpiens izrādās nebūt ne tik traģisks. Biš mīzīgi tikai pašā augšā, ka tik neizlūst kaut kur cauri, bet skats noteikti ir tā vērts.
Pēdējais punkts sarakstā - Remontnieki. Īsi pēc ierašanās tur parādās vēl viens rubaku tīms, bet Lemūri tobrīd ir jau atraduši viltīgi noslēpto plāksnīti un dodas uz mašīnu lauzt vaļā Lādes mīklu. Kad kolēģi ir prom, neliels laiciņš tiek veltīts fotosesijai, jo nu, objekts gana interesants. Tikmēr Štāba Lemūrs no Dānijas jau ziņo, ja ideja par Lādes lokāciju ir. Praktiski vienlaicīgi štābiņš un Novadpētnieks iemet čatā ideju, kas izrādās pareiza. Tikmēr Sīkais ņemas ar matemātiku - bet, tā kā Centrāles pārliecība par 0 kā pāra skaitli ir zināma jau no citas rubas, Lādes kods rokā praktiski momentā. Laižam!
Izrādās, ka līdz Lādes lokācijai nāksies paieties, jo Lemūru auto nav diez ko piemērots piļījienam gar dzelzceļu. No problems, pastaiga nevienam vēl nav kaitējusi! Pirmie soļi pamestajā ēkā liek Lemūru sirdīm ietrīsēties. Esam lieli zabrosu fani, un kur tikai visur nav būts, bet šis objekts, nez kāpēc, šķiet patiešām visai nemīlīgs. Brīdī, kad spēcīga vēja brāzma liek visām durvīm ar baaaisu čīiiikstoņu aizvērties, Lemūrdāmas palecas augstāk par dirsu un izgrūž visai necenzētas replikas 🤬😱🤣
Tomēr neviens maniaks no skapja laukā nelec (kas ir saprotams, jo pat maniaks nebūtu tik tērēts, lai sēdētu te skapī), un drīz vien atklājas arī Lāde lādē. Uzdevums veikts, tradicionālais brēciens "Nepeld!" un uzvaras malks, ieraksts logbukā un atstāta mazā lemūršmidziņa kā dāvana nākamajiem rubakiem 🥳
Piedzīvojums izdevies uz goda, laukumā pavadītas piecas stundas. Ļoti, ļoti žēl par zudušajiem diviem objektiem - Sīko Lemūru visvairāk interesē tieši pamestie nosacīti industriālie objekti. Bet, protams, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ, kas pēdējais - tam jau tiek tikai tas, kas atlicis 🤷‍♀️
Kārtējo reizi liels un sirsnīgs lemūrpaldies BK Sajūtu Inženieriem par šī visa organizēšanu un uzturēšanu, bija patiešām labi 🖤🤍🖤
Tiekamies Valkā!

https://youtu.be/m6wlcZ4-rkA