Ilgais gaidīšanas laiks beidzot ir galā, un FTF medības ir klāt. Naktsmītne Pāvilostā ir rezervēta un pirmo reizi pusnakts tiek gaidīta nevis lai pašautu vaļā šampanieti, bet gan, lai pašautu vaļā mīklas. Viesu namā sagaida neliela vilšanās, kad saimniece pēkšņi paziņo, ka šobrīd ir problēmas ar internetu un numuriņos nav wifi. Sākumā vārdi šķiet kā duncis mugurā, bet 2020.gads mūs labi sagatavojis, un ilgi neskumstam, tikai pasmejam, ka viss kārtībā un palaižam ar telefonu Tele2 hotspot (neapmaksāta reklāma). Kad pulkstenis sit 00:00, tad esam priecīgi, ka mājasdarbs atkal ir atmaksājies un “KOMANDANTSTUNDAS SABOTIERIS” krīt uzreiz.

Tūlīt pēc tam seko “ZAĻAIS STARS”, kas bija manīts Instagram, bet atlika tikai atrast precīzu lokāciju.

Arī “HENDRIKA GOLDENA POSTENIS” neatpaliek un īstā dabas taka (ja to tā var nosaukt) seko nākamā.

Tālāk tiek atkosts “NĀRNIJAS SKAPIS”. Ar kādas laivotāju iecienītas lapas palīdzību īstās drupas aizķēra aci jau pašā sākumā, bet nevarējām savilkt kopā ar mīklu. Daži “googlējieni” un tiek atrasti arī meklētie Esteres piedzīvojumi pa Tebras upi. Palikušas trīs mīklas, bet neiespringstam, jo laiks līdz 5:00 vēl gana. Laiks sāk ritēt straujāk un saprotam, ka varbūt, tomēr būs auzas.

“PELNU ISTABAS PAREĢOJUMS” ir atkosts tik tālu, ka esam ieguvuši vārdus “Mo”, “Zelts” un “Virši zied”. Kā arī saprotam, ka tas būs pie DUS Virši. Tiek atrasta pārējiem vārdiem atbilstoša armijas bāze, bet tās piekļuve un neziņa par pirmo mīklas vārdu rada šaubas. Loģiski, ka festivālā un pirms ciemiņiem, kā arī armijas iebrukuma laikā vai tehniskajā pauzē- ‘’velc dūmu’’, bet kaut kā līdz galam nesaliekas kopā.

Metam mieru un ķeramies klāt “BOBA DAINU SKAPIS”. Pulkstenis sit 3:00, bet pagaidām nekā. Ziniet tos 100 bezjēdzīgos ekrānšāviņus, kurus uztaisāt ar domu “Ooo, šis noderēs”, bet tā arī nekad tos neizmantojat? Arī pie mums komandā ir entuziastisks ekrānšāviņu veidotājs, kurš izmisuma vadīts sāka iet cauri saviem nekad neizmantotajiem attēliem, kuri ikdienā tika taisīti ar domu “brīvdienās noderēs urbex meklējumos”. Un šeku reku, acīs iekrita pirms kāda laika uzņemtā Jāmaiķu muiža. Un kas gan ir vēl labāk, kā aizdejot līdz cilvēkam, kurš ikdienā ņirgājās par apsēstību ar ‘’skrīnšotu taisīšanu’’ un svinīgi paziņot “ir”, acīs iesmērējot ekrānšāviņu.

Palicis “TŪKSTOŠ DURVJU NAMS”, kur skaidrs, ka jāmeklē pie Rīvas karjera. Atrodam kartupeļu pagrabu un, šķiet, ka ir īstais. Pulkstenis ir 4:00 un gaidām mājsēdes beigas, lai dotos laukumā.

Plkst.5:00 braucam uz KOMANDANSTUNDAS SABOTIERI. Cipars krīt ātri un dodamies tālāk.

NĀRNIJAS SKAPIS. Apjaušam drupu apjomu, bet vēl nesatricināti divatā dodamies cipara meklējumos. Izložņājam visas drupas, aizejam līdz upei, bet nekā. Pēc 1 h metam mieru un vienojamies doties tālāk un atgriezties ar izvēdinātu galvu.

BOBA DAINU SKAPIS. Pēc 1 h neveiksmes cipara meklējumos iepriekš, ieraugot lielo muižu, zobi nedaudz savelkas. Vienojamies par sākšanu ar otro stāvu un esam patīkami pārsteigti un dodamies tālāk.

HENDRIKA GORDONA POSTENIS. Ar gumijniekiem ejam takā, zinot, ka dosimies Lielās takas virzienā, bet nezinot, ko īsti meklēt. Kad izbrists līdz vietai, kur ik pa laikam zib rubaku lukturīši, sākam meklēt kaut ko, nezinot ko. Pēc 15 min nezināmais atrasts un dodamies tālāk.

NĀRNIJAS SKAPIS DUBLIS 2. Pa ceļam ar vēsu galvu esam sapratuši, ka jāmeklē kokā, jo Nārnijas skapī ir iegravēts koks. Ierodamies punktā, un tur jau redzama cita komanda, kas ložņā pa visu laukumu. Klusiņām atrodam iespaidīgo koku un ciparu, izlienam caur muižu pa citu pusi, lai komanda nesaprot, kur atradām ciparu un dodamies uz auto.

TŪKTOŠ DURVJU NAMS. Kartupeļu pagrabs nebija īstais. Paldies par uzmanību.

Braucam tālāk uz ZAĻAIS STARS. Aizčāpojam līdz trepēm, dažas potenciālas Instagram bildes un ejam atpakaļ uz mašīnu.

PELNU ISTABAS PAREĢOJUMS. Ierodamies pie mototrases un abiem šķiet, ka nebūs, bet atstājam auto pie zīmes un dodamies tālāk ar kājām. Pusceļā viens rubaks salūzt un saka, ka nebūs. Otrs klusē un dodas tālāk. Solis pa solim un nonākam līdz pirmajam bunkuram, viens rubaks pilnībā pārliecināts, ka nošāvām griezi otram dusmās izspļauj “Ja te būs cipars, tad es mēnesi nepiesiešos par zeķēm, kas nav veļasgrozā”. (īstenībā piedāvājums bija neķītrāks, bet nācās cenzēt uz zeķēm :D ). Uzminiet, kurš puisis pēc garas darba dienas var nesatraukties par mīļotās ķērcieniem par nesavāktām zeķēm?!

TŪKSTOŠ DURVJU NAMS DUBLIS 2. Izdomājam aizbraukt līdz karjeram, cerot, ka ieraudzīsim būvgružu kaudzi, jo sākam apšaubīt, ka izvēlējāmies īsto karjeru. Klāt tikt nevar, tāpēc turpinām riņķot paralēli skatoties satelītu. Acīs iekrīt ēka pie bijušā dzelzceļa un pašiem neticot esam atraduši meklēto. Lādes mīklu vēl neviens nav atvēris, tāpēc divatā kā idioti, noskaņojot sevi uz uzvaru, saucam: “FTF, FTF, FTF”. Apņēmības pilni 11:09 ievadām ciparus un esam tikuši pie Lādes mīklas.

LĀDES MĪKLA. Ar ko sākt? Katra upe, kapi, tilti, dižakmeņi un drupas izmeklēti no A līdz Z, bet nekā. Sēžam, meklējam un laiks rit arvien straujāk. 12:34 Lādes mīklu atver Tomātu padusītes un mums nav nekā. Sākam svīst. Meklējam tālāk, bet viss ved strupceļā. 13:00 Lādes mīlu atvēruši arī Gan jau sanāks, bet mēs vēl joprojām sēžam ar neko. Piezogas doma, ka viss pazaudēts un FTF nespīd, bet tāpat nav jau nekas cits, ko darīt, kā turpināt meklēt. Turpinām. Atrodam daudz potenciālus objektus, pat pārāk daudz un tas apgrūtina meklēšanu. Tiklīdz pārbaudi katru objektu atsevišķi, tad izrādās, ka tas ir galīgi garām.

13:30 aizbraucam līdz Tērandes muižai. Kad gribi, lai tas ir īstais objekts, tad Tu pievilksi visus atslēgas vārdus: “Upe”- Užavas upe, “Ziema’’, Ziemeļbriežu mājas, “Akmens’’ random liels akmens tieši pie iebrauktuves, “Mirušie”- Leišu kapi, “Rons Vīzlijs”- mājas Dzintari vai arī sarkanās krāsas tornis blakus- nu, mēs neturpināsim, jo domu sapratāt- mēs pilnīgi visam pievilkām sakritības. Kad sapratām, ka nebūs, tad braucām uz stāvvietu sēdēt tālāk bezcerībā un viens rubaks jutās kā apdalīts no Centrāles puses. Kas notika? Mīklu atvērām pirmie, bet jau 2,5h neesam nonākuši nekur. Un tad notika izmisuma kulminācija. Sajūtas bija tādas it kā Centrāle apbižoja un noņēma čupa-čupu. Un ko dara bērns, kad tas tiek apbižots? Tieši tā, skrien pie mammītes. Bilde ar atslēgas vārdiem tika nosūtīta mammai un pajautāts vai viņa saprot, kas tā par vietu Jūrkalnes pusē. Sāka nākt neskaitāmi varianti tādi kā: Jūrkalnes kapi, baznīca, tornis, Māra grāvis un visbeidzot Fēliskberga graudi, jo Poterā bija FĒLIKSS!! Tas bija pēdējais piliens un mammai tika aizsūtīts “Poterā bija FĒNIKSS, paldies par palīdzību, bet tālāk tiksim galā paši”. Mamma vēl 1 h turpināja sūtīt visādus variantus- “Rīvas tilts”, “Labrags” u.t.t.(telefonā vismaz 50 mammas sūtītās bildes)- bet es turpināju sūtīt “Mammu, lūdzu, pietiek un paldies, bet mēs paši tiksim galā”. Mamma nepadevās, un neatlaidīgi turpināja sūtīt 101 bildi, kas bija, maigi sakot, garām. Kad izspļāvu draugam frāzi “Atgādini, lai es vairāk neprasu mammai palīdzību’’, tad notika neticamais. Biju jau beigusi whatsapp ielādēt viņas sūtītās bildes, bet aiz neko darīt ielādēju pēdējo un, ko mēs tur ieraudzījām? Tieši tā, LĀDI! Mamma bija atradusi mājas ‘’Štubjus’’, kas mums ieķērās acīs un pāris atslēgas vārdus izmantojot 14:51 LIDOJĀM UZ LĀDI. Stāsta morāle: mamma vienmēr zina labāk.

Kad cerību pilni ap 15:20 iebraucām pie Lādes, autiņš saniķojās. Saplīsa atspere, nobloķēja riteni un apstājāmies meža vidū. Saskatījāmies, izkāpām no auto un skrējām uz Lādi. Bez vārdiem salikām savas prioritātes un steidzāmies pēc FTF, zinot, ka raudāšana par mašīnu jāatliek uz vēlāku.

Īpašs paldies Gan jau sanāks komandai- kārtējo reizi!! Katru reizi, kad viņus satiekam, ir prieks pa visu ģīmi un jūtamies, kā atraduši lādi, jo viņi vienmēr ir klāt, kad mums ir auzas un viņi VIENMĒR bez vārda runas nāk talkā un sniedz palīdzīgu roku! Un, protams, paldies arī Centrālei par lielisko laukumu un neaizmirstamo piedzīvojumu!

Laimīgu visiem 2021.gadu! Lai veselība,panākui un veiksme nākošajās rubās!

Par Jaunā gada sagaidīšanu kaut kur 7nieka tālajās ārēs bija skaidrs jau no 2020.gada sagaidīšanas Saldū!
Sākām ar nakts mītnes meklējumiem, bet viss tik dārgs, vis tik dārgs, ka turpinām meklēt. Par laimi viena rubaka paziņam ir māja Pāvilostā un par vēl lielāku laimi viņš pats vecgada vakaru pavadīs citur. Tā nu tiekam pie mājas Pāvilostas centrā.
Pēcpusdienā izbraucam no Rīgas, fāst fūdi, veikali un esam klāt, tiek uzklāts galds un gaidām 2021. 00:00, tiek atrauts bez bezalkoholiskais šampis, saskandinām un metamies savos datoros un telefonos. Instagrama sačatojamies ar jauko,skaisto Stalkeru komandu kas piedāvā palīdzību izmisuma brīžos.:)
Pagājušas pāris h un ir lielas šaubas par diviem punktiem, Zaļo staru un Pelniem.
Tad nu pulkstenis 05:00 un dodamies uz pirmo šaubīgo punktu.
1. Zaļais stars. Zinām ka runa iet par “māja kuģis” zinām kur viņa ir, protams tālāk vajag stāvkrastu kur koki krīt pāri galvai. Tad nu Dodamies uz Ulmali un sākas maza flexskursija. Divi rubaki laicīgi iet uz mašīnu lai mūs kaut kur savāktu. Ejam, ejam, ejam, ir arī pa kāpnēm kas noteikti nav īstās, jo redzētās ir ar margām. Nogājuši pāris km saprotam ka nebūs. Maucam uz Jūrkalnes stāvkrasta kāpnēm, protams arī nav. Pagaidām šajam metam mieru.
2. Pelnu istaba. Pirmo mīklas daļu nekādi nevaram izdomāt, uzkaramies uz dūmiem. Festivālos uzvelk dūmu, kad kaimiņs nāk maybe, kad armija iebrūk…var žaļo uzvilkt, tehniskajā pauzē ar pa dūmam uzvelk. Tālāk Mo, Bitkoints-vērtīga valūta tātad zelts un Virši. Doma ka virši ir Virši-A, Mo-mototrase, dūmi-dūmi no močiem a zelts hvz. Aizbraucam līdz trasei, ir arī atrastas bildes ka tur ir kaut kas no militārajiem objektiem palicis,bet pieļaujam lielu kļūdu ieraugot “ķieģeli” nez kāpēc izdomājam ka , nu nē te tak nebūs un braucam uz Namu ar tūkstoš durvīm.
3. Tūkstoš durvju nams. Šī mīkla krita nosacīti ātri, ātri tika sazīmēts karjers un uz austrumiem vecā stacijas ēka. Esam klāt, durvis īstās un metamies iekšā 15.min un punkts atrasts, ejot prom novēlējām laimīgu jauno, baltā BMW ekipāžai kas tieši piebrauca.
4. Hendriks,L.B un Gibsons. Šī mīkla ļoti, ļoti patika. Šīš rubas favorīts bet vieta… No sākuma gan jau kā citas komandas šo no sākuma mēģinājām savilkt ar Elvisa līdzinieku un Gibsonu ar ģitāras firmu. Bet tad daleca ka tas tak draugs džins. Kadiķi un jāmauc uz Gudeniekiem. Tumsā te ir galīga mērce, jo nav ne jausmas kur un kāpēc vispār jāiet. Priekšā jau spīd lukturīšu. Aizejam līdz norādei un nolēmām iet pa lielo taku uz Lielo kadiķi, vismaz mēģināt īstajā virzienā. Divi rubaki iet atpakaļ izpētīt pussabrukušās ēkas kas bija sākumā. Varbūt tās ir senču mājas. Tur nekā un ejam pie pārējiem kaut kur tumsā un slapjumā. Veiksmes pavadīti arī nejauši uzejam posteni un priecīgi meklējam taku pa kuru ienācam.
5. Boba dainu skapis. Mmmm skaistie Jamaiķi, favorīt muiža no visām 7nieka redzētajām. Ātri iekša vieni pa pirmo stāvi otri pa otro un ar trešo vērienu īstās durtiņas vaļā. Visu izpētam, apbrīnojam un noslaukot asaras par tik skaistām, aizmirstām un nevienam nevajadzīgām muižām dodamies tālāk.
6. Nākamā episki skaistā vieta “Nārnija”. Pagaja laiciņš kamēr atradām Ievu,Ilzi,Jāni un Valdi interneta dzīlēs. Ātri apskatot bloga bildes atrodam arī meklētos latvāņus milzīgas dzirnavas. Te kaut kā ozolu palaidām garām un koncentrējāmies uz skaistajām drupām. Visi kakti, krūmi un baisais pagrabiņš izložņāti, un sauciens no rubaku dāmas”nākat pie ozola”, mjā īsts nārnijas skapis. Skaisti. Sataisām bildītes un maucam tālāk.
7. Komandabtstunda vēļ 2 stundas kad šo atminējām. Ilgi nevarējām saprast kur tāds kāpnes var būt…armijas bāze,bāka,skatutornis??? Un tad šī gaumīgā rotas "sakta“, tad jābūtas ar Sakas upi kaut kam, geocachings nāk palīgā un ir. Piebraucām no Sakas puses bet mašīnu vajadzēja kādu gabalu pirms tilta atstāt, jo diezgan lielas peļķes bija. Aizgājām, uzreiz lejā un punkts rokā.
Tā, paliek vel divi punkti, aizbraucam uz Pāvilostas armijas bāzi cerībā ka atradīsim kādu pelnu istabu kādā bunkurā bet nekā. Aizlaižam vēl līdz vecajam alus brūzim bet tur visas durvis un logi ciet un zīmes ka cilvēku kustība aizliegta. Izmisums, sarkanas acis, bam lādes mīkla ar vaļā. Sarakste ar Stalkeriem vai ir Ulmale, jā ir, bet mēs tur jau visu izstaigājam pa nakti,…un tad netieš hints uz Hortus kempingu. Mašīnu atstājam pie Imantas atpūtas bāzes un ,metamies uz stāvkrastu. Ir, vēl paliek pelni, dosimies atpakaļ uz mototrasi un lai būtu droši uzčatojam ar Mamma piespieda un ir apstiprinājums ka īstā vieta. Pa dienu arī varam iebraukt pie trases ignorējot visas ceļa zīmes  un lādes mīkla arī mums vaļā.
Lāde. No sākuma tumša bilde, tad lēnam kaut kas sāk izkristalizēties. Meklējam rižu, rudu. Ir variants par Rudupi,Akmeņragu, BalticMaps pat atrodu vietu kas beigās izrādījās īstā, bet :( nezinu kāpēc pēkšņi atradām kaut kādu rudo akmeni un citus mēslus un no Akmeņraga pilnīgi novēršamies. Besis un gribas ēst. Braucam pie bērniem uz Pāvilostu uztaisām pusdienas, paēdam un lāde kritusi. Zvans centrālei un bēdu pilna seja ka lāde ir tur kur sākumā domājām. Ātri esam pie pagraba paspārdām zemi, jo domājam ka ierakta un tad nejauši uzskrēju vieglam akmenim.
Paldies BK par skaisto Jauno gadu, paldies, Stalkeriem un Mamma piespieda. Tiekmies nākamajā posmā!

Bučiņāāāāās!

Fakts, ka Jauno gadu sagaidīsim laukumā tika nolemts jau vasarā. Tiklīdz tika izziņots laukums, uzmeklējām arī naktsmītni Jūrkalnē un gada pēdējā diena tiek aizvadīta jau te pat pie laukuma.

Klāt pusnakts un salūtam sprakšķot metamies mīklās. Kā pirmais, pateicoties mājas darbiem, krīt HENDRIKA GORDONA POSTENIS. Arī ZAĻAIS STARS uzmeklēts raiti.
Vārdu pa vārdam tiek aprunāts Mārlijs, kartē uzmeklēta iepriekš manītā Klostere un tur pat jau arī pamanīti Jamaiķi un BOBA DAINU SKAPIS rokā. Un tad arī sākas ļoti garā Jaungada nakts. Plāns par pagulēšu līdz plkst 5.00 izplēn kā citas ģeniālās idejas. Tiek caurskatīti Laivu maršruti, meklēti karjeri un domāts, ko velkam, kad gaidām ciemiņus. Nekādi napamet doma par čībām un no visām pusēm pārdomāts, kāpēc Armijas iebrukuma laikā vai tehniskajā pauzē tās jāvelk. Bet pulkstenis pa to laiku steidzas uz priekšu.

Ap plkst 3.00 beidzot atrasta Estere ar savu žurksuni un NĀRNIJAS SKAPI un KOMANDANTSTUNDAS SABOTIERIS, kurš bija paskrējis garām mājas darba laikā. Laiks mūs nežēlo, strauji tuvojas rīts, bet mums ir tikai 5 no 7. TŪKSTOŠDURVJU NAMS prasa daudz laika visas nakts garumā. Tiek apskatīti visi tuvākie karjeri un arī Rīvas karjers ar tuvumā esošo kartupeļu stalli, kas galu galā tiek nosprausts kartē. Atlikušais laiks līdz plkst 5.00 aiziet PELNU ISTABAS zīmē. Visādi tiek mēģināts salikt vārdus kopā, tomēr līdz pat 5.00 nekā, kaut arī “Zelta mopēds” bijis viens no pirmajiem atradumiem mājas darbu veicot.

5.05 un dodamies laukumā. Ceļā uz Labragu. Nogriežamies pa vienu ceļu, tur kempingi un nolemts doties pa citu taku līdz jūrai. Ceļš briesmīgs, nonākot pie stāvkrasta, saprotam, ka trepes meža vidū neviens te nebūvē un kalnu kazu garā laižamies lejā pa nogāzi. Kāds paprāvs gabals gar jūru kājām punkts rokā un paprāvs gabals atpakaļ. Četrāpus augšā pa stāvkrastu un dodamies uz KOMANDANTSTUNDAS SABOTIERI, kas neliek mocīties un esam ceļā uz NĀRNIJAS SKAPI.
Mazliet piesardzīgi atveram aploku un dodamies drupās. Pārmeklējām katru pagrabiņu, katru aku, drupas no katras puses. Pa to laiku mums kompāniju jau sastāda kāda cita komanda. Ir jāpārbauda arī upe, bet pa ceļam uz to, noviz gaismiņa, koka dobumā un nepievēršot lieku uzmanību izlavamies no teritorijas.
Tālāk vietējās nozīmes lielceļš mūs ved uz Jamaiķiem. Muižu pamanījāmies izstaigāt visos četros stāvos, bet BOBA DAINU SKAPIS pirmajā piegājienā tika pārmeklēts pavirši. Sākot otro apgaitu visas durvis vaļā un varam braukt uz kadiķu “taku”.
Bijām nepietiekoši aplūkojuši šo apskates objektu. Morāli gatavi jaukai pastaigai pa laipām un skuju piebirušām takām, bez gumijas zābakiem mērojam ceļu uz HENDRIKA GORDONA POSTENI. Mazliet sašutuši ieraugot aizaugušos džungļus, tomēr lēnām virzāmies uz priekšu meklējot pazīmes, kas liecinātu, ka te kādreiz bijusi lielā taka. Pēc kāda posma apjaušam, ka no takas vairs nav ne miņas un komanda nolemj doties atpakaļ, pārmeklēt sagruvušās ēkas, kurām pagājām garām pirms takas. Gordons un Gibsons taču devās meklēt savas senču MĀJAS. Bet viens no rubakiem turpina meklēt taku un pēc piecām, desmit minūtēm veiksmīgi. Medību tornis priekšā, tajā augšā un maldoties pa beztaku atpakaļ uz auto.
Rīvā apskatam kartupeļu glabātuvi, kas uzreiz liek noprast, ka nebūs īstais TŪKSTOŠ DURVJU NAMS. Izbraucam visas tuvākās stigas no karjera uz austrumiem. Vēlreiz pārlūkojot karti nolemjam aizbraukt uz ziemeļos esošo staciju. Ieejas durvis pārliecina, ka esam īstajā vietā un pēc neilgas pastaigas punkts iegūts un dodamies uz auto.
6 no 7 ir, atliek vien PELNU ISTABAS PAZEMES PAREĢOJUMS. Sēžam ceļa malā un lauzam galvu. Noskaidrojuši, ka 7.elements ir iztikuši bez pirmā vārda mīklā, arī mēs cenšamies izveidot atbildi no esošajiem trim. Pēc 20 minūšu sevis pierunāšanas, dodamies uz Jūrkalni. Skeptiski, jo jau iepriekš ‘street view’ kartēs esam novērojuši “ķieģeli”, kas stāv priekšā iebrauktuvei. Aizbraucam turp un tik tiešām, ķieģelis ir priekšā. Nedabūjuši iztrūkstošo iegriežamies “Viršos” pēc kafijas. Ap šo laiku nolemjam sazināties ar “Mamma piespieda”, kas piedāvājās palīdzēt ar PELNIEM. Uzzinām, ka meklēto var atrast zem ķieģeļa un ejam pakaļ.
Pulkstenis rāda mazliet pāri 13.00 un vaļā ir lādes mīkla arī mums. Caur galvu izšaujas Pinnu upurakmens, Rīvas tilts ar dzirnavām, bet tad nāk Ziemupe, tur ir Filozofu akmens (kā Potera grāmatās), tur ir upe, tur ir tilts, pamesta armijas bāze, pagrabs, kapi nu viss, viss ko vajag. Aizbraucot galā (pa ceļam piestājot dažās pieturvietās, kas varbūt būtu lādes cienīgas) priekšā Ziemassvētku vecīša ciemats. Kūsā dzīvība, pats vecītis aicina uz kādu dziesmu, visur sastutētas koka zīmītes. Esam pilnībā gatavi tūlīt atvērt to lādi, kuru, iespējams, mums palīdzēs atvērt Ziemassvētku vecītis, vai arī atradīsim to pie Filozofu akmens. Pārstaigājam visu. Apskatam visu- Filozofu akmeni, lukturu koku, mežaveča mājiņu, piemiņas vietu jūrniekiem, zvaigžņu krāteri, iemēģinām šūpoles, safotogrāfējamies bet lādes kā nav , tā nav. Paēdam līdzpaņemtās maizītes un dzeram tēju. Nesaprotam, kā tā lāde te ir paslēpta, ka mēs to nevaram atrast. Katrs auto, kas piebrauc šķiet pilns ar rubakiem, kas grasās “nocelt” mums lādi.
Tad notiek negaidītais. Lāde atvērta, zvans 7.elementam un vilšanās – viņi nav Ziemassvētku vecīša ciematā. Lecam auto un laižam uz Akmeņragu. Turpu šurpu pāris reizes un esam pie īstā pagraba. Viens no rubakiem jau nāk laukā no pagraba un saka, ka jāiet meklēt citur. Otrs tikmēr nolemj pārliecināties vai tiešām pagrabs nebūs īstais. Izmantojot jau pieminēto “pasper-klausies” metodi lāde atrasta, veram vaļā un dodamies palīgos 7.elementam. Viņi gan veiksmīgi jau pamanījušies paši atrisināt problēmu ar auto. Iedrošinām mērot ceļu mājup pašiem un paši dodamies uz Jūrkalni, kur vēl pārlaižam nakti, lai ar svaigiem spēkiem atgrieztos Rīgā.

29. decembris pienāk ar "viss slikti" ziņām un liekas, ka viss brūk kopā. Top skaidrs, ka atrastā bāzes vieta Alsungā atkrīt un arī līdzšinējais apjomīgais sastāvs jau iet pāri sirdsapziņai. Nebraukt vispār? Gaidīt februāri? Raudāt? Pirkt griķus? Paiet 24h un pieslēdzam arī veselo saprātu - 7nieku izlaist taču nevar, bet sāpīgi izšķiramies, ka brauksim 2x mazākā sastāvā un 5:00 no Rīgas. Vēl 24h un, aizveroties pēdējām durvīm uz visapkārt sprāgstošo ārpasauli, tiekamies uz Jaunā rubas laukuma ieskandināšanu. Līdz ar mīklām tiek atšauta arī svinīgā kombuča! 2021, bring it on - esam gatavi!

Pirmais skrīnings iziet Mammas kontroli - katrai mīklai ir ko iekomentēt, idejas raisās. KOMANDANTSTUNDA tematiski tiek nogāzta uzreiz. NĀRNIJAS SKAPIS atbilst mūsu atrastajai bildei no izpētes, vēl tikai jāapstiprina fakti. Pāris stundas vēlāk galvas atkal tiek liktas kopā - ZAĻAJAM STARAM esam izsekojuši līdz Pāvilostas mola bākai un kādam skatu tornim. GORDONS ved uz Jūrkalnes dabas parku, kur dāmu mīlulis Igo esot izveidojis koncertzāli un tagad dodas no Liepājas pretī tās vidū iestādītā koka saknēm. NĀRNIJAS banda ar visu žurksuni ir izsekota, apstiprinājums gūts. PELNU ISTABA būs pie Viršiem, bet kas tieši? Mo, Zelts. Ko velk uz festiņu? Vanzijs? Matracis - Zelta Motracis? Ehhh.. ir 3 no rīta, kādas spožās idejas var gribēt? BOBA SKAPIS ir pie Suitu sievām, es Jums otvečaju, viņas ir katoles un dzied regeju! Atrodam visas pamestās muižas Suitu novadā. TŪKSTOŠ DURVĪM sākuma punkts skaidrāks par dienu. Tālāk gan neiet spoži, stigu nav, tikai dzelzceļš, bet tā koka stacijas ēka it kā jau sen nolīdzināta... Bet virziens skaidrs.

Precīzi 5:00 (nu, vai 5:11) lecam tačkā un stūrējam no Rīgas uz NĀRNIJU! Ceļš ir pilnīgā miglā, zvēri lec pašnāvības misijās pa labi un pa kreisi, bet šoferis ir augstākās raudzes, visu cieņu! Tikmēr aizmugurē tiek bakstīts guļošam pie pleca: "Hei, moš tas pirmais ir tracksuit?!". "Jā, jā.." tiek saņemta atbilde. Vēlāk gan tādu faktu pats neatceras, taču iedrošinājums bija dots, un līdz ar to arī minējums par Jūrkalnes MOtoTRACK un bunkuriem aiz tās.

8 no rīta esam pie NĀRNIJAS un sākas drudžaina drupu izpēte, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī nokrišana no koka. Tikai ne no īstā. Lokācijā uz otro izpētes raundu ierodas arī 7. elements un, lai vai cik noslēpumaini viņi censtos būt, mūsu stalkeru prasmes arī ir līmenī, tāpēc tūlīt pēc viņu aizbraukšanas arī mums skapis ir rokā! Braucam uz tiltu.

KOMANDANTSTUNDA noķerta acumirklī. Tilta kvalitāte iemēģināta arī ar vāģi, braucam uz Pāvilostas molu pēc ZAĻĀ STARA. Tur gan nevienas kāpnes acu priekšā nerēgojas. Arī otrā mola pusē ne. Hmmm, trepes vēl Jūrkalnē varētu būt.

Pa ceļam sākas flekskursija, piestājam apskatīt jūrā ieskaloto batereju, jo punkts it kā būtu stilīgs, bet nekā. Pēc tam Jūrkalnes dabas parks, rubas cover bilde, bet arī nekā. Nekas, Igo tāpat nebija mūsu gaumē. Viens rubaks dodas meža ķemmēšanā, cerot uziet zīmi, bet tā vietā uziet bunkurus. Sākas spriedzes filmas cienīgs sižets. Telefons nomirst pirms tiek sazvanīti pārējie, lukturīša izpētei nav, tāpēc tiek veikta rituāla deja ar telefonu padusē, kas atgūst pāris pročus. Drudžains zvans šoreiz sasniedz adresātu, avārijas brigāde momentā steidz palīgā un PELNU ISTABA kopīgiem spēkiem ir atklāta. "...neviens, kas šo lasījis, vēl nav..." - ui, vai šis bija tas pareģojums, ko nedrīkstēja lasīt? Jop...

Tālāk jau iegūstam lielās priekšrocības ar PELNU ISTABAS atrisinājumu un sajūtamies kā Centrale, kad sāk birt apmaiņas piedāvājumi. Tūlīt no Tomātu Padusītēm iemainām atminējumu par ZAĻO STARU, tas uzreiz tiek savākts. Pēc tam arī ar #GAN JAU SANĀKS apmaināmies ar hintiem par GORDONU. Turpmāko stundu un dienu laikā palīdzam vēl dažiem, kas maldās, sajūta visnotaļ pacilājoša. Domājam, kā jūtas Centrāle, kura pati iedzen rubakus izmisumā un pēc tam velk no tā ārā?

Pa ceļam vēl atliek piestāt Rīvā pēc TŪKSTOŠ DURVĪM. Stacija tā arī ir vienīgais variants, tāpēc ļoti ceram uz izdošanos. Nu ja, koka ēkas vairs nav, bāc... Bet liels ir prieks, kad apejam baltajai ēkai no otras puses. Nu ja, koka durvis! Viltnieki. Izložņājam visu un paspējam ielūzt arī tualetē, līdz īstās durvis tiek atvērtas.

Kā tas nākas, ka lāde jau 3 stundas nav atvērta??? Sākam lolot haipu, jo mums tikai vēl 2 spoti un lādes līdz šim bijušas mūsu stiprā puse. Taču GORDONS sagaida ar slapju vilšanos, zīme uzieta uzreiz, taču ko tālāk? Aizejam lielu loku gar dzeloņdrātīm uz vienu pusi, tad otru, tad atkal pirmo. Kur?? Postenis, postenis... iekšā mājās? Kā Visuma zīmi saņemam norādi no Pūkainajiem par jancīgo punktu satelītā, sākam brist taisni purvā, viena bota slapja, otru ar nav ko saudzēt. Bet izlaužot krūmus, meklētais punkts iznirst acu priekšā. Stunda pazaudēta, lāde tikmēr ir atvērta, bet dodam pa bundžām!

Tālāk jau sākas cīņa nevis ar citām komandām, bet gan ar valdību. Mājās palikušie rubaki ir atlauzuši Jamaikas noslēpumu un Gudenieku suitu muižu īstajā brīdī nomainām pret Jāmaiķiem. Izspēlējam ašo Latloto ar BUOBU SKAPI un veram vaļā lādes mīklu.

Nojauta nemaldināja, par spīti pārējo komandu stundu ilgajiem apjukuma mirkļiem, esam nosprauduši punktu 20 minūšu laikā. Kā? Vaicājot pārējiem par to, kas īpašs Ronam Vīzlijam, atbilde par matu krāsu atskan korī. Pēc Rudupes līdz ar to nav tālu jāmeklē un Ziemupe, kapi, Akmensraga bākas gaisma sakrīt kā saukti. Drošības pēc vēl saņemam apstiprinājumu no #GAN JAU SANĀKS, jo sacīkstes ar laiku ir kļuvušas nopietnas, un bliežam. Akmens tiek atrasts ar klasisko "iesper un klausies" metodi. Esam galā! Un jā, pirms 22:00 jau pa gultām, lai Mammai mierīga sirds.

Paldies BK un laukuma draugiem par jaudīgu gada sākumu! Šoreiz laukums visu dienu kā pa miglu - gan simboliski, gan burtiski. "Kā pa miglu, mana dzīve iet, kā pa miglu, kas nekad nepāriet..." skanēja vairākkārt dienas laikā.

Izvējoti un saviļņoti,
Mamma piespieda

Jūrkalne aka Mājsēdes posms
Šoreiz kaut kā neiespringām, jo nebija skaidrs vai vispār posms notiks. Tikai vecgada vakarā iemaksājām dalības maksu, lai parisinātu uzdevumus, ja nu naktī nav ko darīt . Tiesa gan ik pa brīdim dažiem iešāvās doma, ka tomēr, ja uzdevumi labi risināsies, tad varētu plkst. 5:01 startēt no Pierīgas uz Jūrkalnes pusi. Taču varbūtība, ka varētu izcelt FTF startējot laukumā pēc plkst. 8iem nelikās visai ticama un laika pavadīšanai ar ģimenēm tomēr ir lielāka prioritāte. Tādēļ noskatījāmies tikai, kā FTF komandas mokās ar lādes uzdevumu– paši esam bijuši šādā situācijā, kur Lādi nevaram atrisināt/atrast vairāk kā 3h un visi sāk mainīties ar atbildēm, lai tikai iedzītu. :)

Uzdevumi risinājās pat pārsteidzoši raiti (līdz vieniem palikušas tikai 2 mīklas un dodamies gulēt) tikai divi šaubīgie bija palikuši, tādēļ divi drosmīgākie komandas dalībnieki, ievērojot visus noteiktos ierobežojumus, nolēma doties 2. janvārī laukumā. Startējām divās vienīša ekipāžās no rīta jau plkst. 5:01 no Rīgas puses, ar domu, ka agrāk būs mazāk komandu, un lielāka varbūtība dabūt augstāku vietu… jo kā nekā ir jāaizstāv sezonas 'kopvērtējuma' līderu statuss. :)
3 stundas ceļā un uzreiz pie Boba dainu skapja, ārā vēl tumsa .. ar visu to, ka izbraucām tiklīdz bija legāli.. objektā neesam vieni. Ievērojam distanci un arī maskas tiek lietotas. Dainu skapis padodas visai ātri.
Kamēr tumšs dodamies meklēt džinu Hendrika Gordona postenī, jo nav zināms, kur būs punkts un ceram, ka tumsa var palīdzēt. Snieg sniegs, kas protams apgrūtina redzamību brikšņos, ko sauc par taku. Tā kā pirms tam esam apskatījuši šīs vietas bukletu, tad uzreiz jožam uz lielajiem kadiķiem, jo loģiski, ka džinu jātaisa no tiem, pat nepaskatoties uz norāžu stabu. Pa ceļam meklejot takas vēstures liecības, lielo kadiķu pusē ielienam purvā (klajumā), kur iznirst Hendrika Gordona postenis… viss skaidrs.. augšā – lejā un prom. Gaismā tomēr būtu bijis ērtāk… bet noteikti ne interesantāk.
Tūkstoš durvju nams – šis ir tricky, jo it kā atrisināts, bet tur nav ēkas.. pareizāk sakot ir, bet maza.. skaidrs, ka karjers ir īstais un kaut kur turpat vien jābūt. Aizskrienam uz objektu takas galā, kas izradās mednieku namiņš un ar pļavā novietotu mērķi šaušanai… durvis tikai vienas… Sākam ķemmēt padomju atstātās drupas apkārtnē.. cerība sāk zust, līdz mājā palikušie iemet ideju par netālo dzelzceļu un staciju. Ripināmies pa pamesto dzelzceļu ik pa brīdim paskrāpējot auto apakšas. Stacijas vairāk nav.. bet krūmos tālāk ir liela ēka ar daudz durvīm.. Bingo!
Tālāk uz Nārnijas skapi un, protams, ka jāaizbrauc līdz pat galam - drupām, ko ieskauj latvāņu un elektrisko ganu mudžeklis.. Priekšā jau viens džips stāv.. dīvaini, ka neredz nevienu kurš meklētu … vēlāk pamanām ka šoreiz šie čaļi nav konkurenti.. jo cītīgi cenšas, kaut ko noķert tuvējā upītē. Ko meklēt nav skaidrs bet ir sajūta.. ka tad kad ieraudzīsim saprasīsim… pirmais perfektais objekts ir šķūnītis… šķūnītis kurā ir aka! Izcils portāls uz Nārniju, viss tiek izskatīts no visām pusēm un aka izpētīta.. līst iekšā negribas, jo dziļa un nav ne mazākā norāde redzama, ka tā būs īstā.. paejot nedaudz uz priekšu iznirst Nārnijas ozols. Biedrs saka, ka apskatījis un neesot, šoreiz 4 acu princips attaisnojās… ātrs kāpiens un skaitlis rokā.
Komandantstundas sabotieris – pieripināmies pie tilta noskrienam lejā, kur saprotam, ka jākāpj šoreiz uz konstrukcijām kulturāli no tilta pa kāpnēm. Viens vienā galā otrs otrā galā, taču neko neatrodam un jau ir vēlme spert lielo soli uz konstrukcijām virs upes, bet pirms tam nolemjam izlasīt uzdevumu …hmm top skaidrs ka tā darīt nevajag. Sākam ķemmēt tilta augšu, apakšu, kokus utt, nekā nav.. un šoreiz tikai mainītās lomās atkal nostrādā 4 acu princips… bija tur kur uzreiz ielīdām tikai nepietiekami augstu tika paskatīts.
Pelnu istaba – piebraucam, īsa pastaiga gar trasi, pirmais bunkurs, vienas durvis, otras durvis… un cipars pa pus sienu.. uz brīdi liekas, ka šis ir metiens .. nevar taču tā būt, ka tik vienkārši.. bet tomēr dažreiz organizatoru pieminētie Hit&Run piepildās… bet kā bez Viršiem, tikai Matraci sakrustojot ar Moe var izdomāt Moto trasi – nav īsti skaidrs. Par matraci mums labāka versija gan bija Smoke.
Tālāk zaļais stars - zinām ka kaut kur starp Labragu un Jūrkalni ir jābūt. Piebraucam Jūrkalnes pludmalē, lai paskatītos kā klajas bušu makšķerniekiem, un ar līdz paņemto binokli tālumā otrā līča pusē ieraugam kāpnes uz debesīm. Ātrs pārbrauciens, šļūciens pa nogāzi un cipars rokā.
Lādes uzdevums – interesants virknējums ar vārdiem, balstoties uz iepriekšējo posmu pieredzi, skaidrs ka daļa apzīmē vietu kartē un daļa kaut ko kas atrodas uz vietas (bija gadījums iepriekš, kad mēģinājām googlēt mūmijas… kas patiesībā bija izžuvis dzīvnieks uz vietas muižas pagrabā…) Kad top skaidrs virziens Ziemupe/Akmeņrags, tad ātri sazīmējas arī potenciālā lokācija. Atstutētā zīme un pagrabs signalizē jau pa gabalu, ka esam īstajā vietā.. nez kāpēc gribas iespert pa akmeņiem.. jo nekā cita tur nav.. un pirmais no tiem iegrabas… Lādes risinājums elegants.
Paldies Centrālei par laukumu, gaidām nākamo. Šis posms bija savdabīgs dēļ globālās situācijas, bet no savas puses ievērojām gan spēles, gan valsts noteiktos ierobežojumus, ieteiktu tā rīkoties arī pārējam komandām, lai drīz varam visi startēt pilnos sastāvos.
'Kopvērtējuma' līdera statuss saglabāts! :D


Prieks arī par FTF ieguvējiem - neatlaidība startējot 2vatā attaisnojas un nav arī jāmainās ar atrisinājumiem ar citām komandām vai jāveido zviedru ģimene, lai uzvarētu.

Doma par FTF Pūkaino prātos maldās jau labu laiku, vismaz no Rēzeknes posma, tik zvaigznes un vēlmes nekad nesastājās pareizajās vietās. Un lūk, sapratuši ka Jaungada ballītes Palladium šogad nebūs – nolemjam tapt dziedināti kārtīgā rubas mērcē.

Piedzīvojumi sākas vēl agrā vecgada vakarā. Pūkainie ierodas postenī, kas šoreiz ir caur radu būšanām sarūpēts dzīvoklītis Kuldīgā. Negaidītas grūtības ar tikšanu dzīvoklītī, bet beidzot priecīgi tiekam pie līdzpaņemtā rosola un pīrādziņu ēšanas.
Pusnakts, šampis, īss sazvans ar draugiem un sākam minēt mīklas.

Zaļais Stars – ok, peldošo māju zinām un virziens it kā skaidrs. Gordona Postenis – nav divu domu. Pūkainais iesaucas džins, kadiķi un tad jau prātā nāk kaut kur manītā kadiķu audze. Nārnijas Skapis – tie latvāņi redzēti pildot MD, pārbaudām blogu ar skaisto sunīti un apstiprinājums rokās. Un lūk, pie Pelnu istabas mūzika apstājās un sākas mērce. Ko tur velk? Onesie, jumpsuit, dūmu, zaļo? Un nezin kāpēc Pūkaino prātos zied tikai Papardes ;) Nenokaram galvu un ejam tālāk. Boba dainu skapis – atpazīstam pēc logu dekoriem MD failā. Tūkstoš durvju nams - karjers rokās, tuvumā stacija ar logiem, kas aiznagloti ar durvīm. Jābūt īstajam.

Komandantstundas sabotieris – Em, kas tas par torni? Buramies cauri interneta dzīlēm un beigās šo pašu trepi sazīmējam mājas darba materiālos. Ir nedaudz pāri diviem naktī un mums it kā ir atminēti 6 no 7 punktiem? Mājas darbs izpildīts godam, bet ar to prieki beidzās. Pelnu istaba kā negrib krist, tā negrib. Ap trijiem saprotam ka gudrāki netapsim un nolemjam doties nelielā spēka čučiņā.

Pirmais cēliens. Pieci no rīta un esam ceļā uz Boba Dainu skapi. Uzspēlējam durtiņu atvēršanas spēli un izkrīt laimīgā loze. Ok, braucam pie Gordona un satiekam flekskursijas kadiķu jaunāko brālēnu. Protams pieļaujam visas klasiskās kļūdas pēc kārtas. Savu zemo auto, drošības pēc, atstājam drošā vietā, bet patālu. Gumpīši, protams, arī paliek mašīnā. Tumsā lavoties pamanāmies paiet garām mīklas bildē redzamajam stabiņam, un kaut kā dīvaini izejam mazo taku. Kad beidzot esam uz pareizās takas galīgi nav skaidrs cik tālu jāiet un ko vispār mēs meklējam, pārvietošanās temps ir neticami lēns un aizaugusī taka rada bezcerību. Par laimi viens no Pūkainajiem satelīta bildēs pamanījis kaut ko un mērķtiecīgi uz to virzās un paiet tam garām. Kamēr tiek meklēts pareizais virziens cits Pūkainis sazin kādā veidā tumsā noorientējas pēc koku palīdzības paspīdina lukturi pareizajā virzienā un spīdīgā bļemba jau māj pretī pa gabalu. Tālumā lavās citi rubaki. Pa garāko iespējamo ceļu ātri dodamies prom.

Dodamies uz Tūkstoš Durvju namu un esam pārsteigti, ka gaidītā nama te nav. Izlavierējam blakus esošo māju un secinām, ka nav īstā vieta. Jau ejam prom, kad ejot ārā tomēr ieraugām bildes vietu. Apgriežamies un dodamies vēlreiz ielūzt izpuvušā grīdā. Skaitļi rokā, bet te nu beidzās Pūkaino FTF piedzīvojuma pirmais cēliens. Pūkaino šoferis jau kadiķu aizaudzē jutās nu tā ne pārāk, bet nu tagad izskatās pēc nelaimes čupiņas, kurai vajadzīgas ripas un miegs. Ceļš līdz štābiņam gandrīz stunda, atpakaļ uz Zaļā Stara pusi vēl gandrīz stunda. Nokļuvuši štābiņā secinām, ka atpakaļ braukt nav droši, vietām migla un šofera vecākais vietnieks nejūtas uz 100% možs, lai nodrošinātu drošu pārvietošanos. Tiek balsots par rubas turpināšanu pēcpusdienā.

Otrais cēliens – Pēc lieliska 4 stundu miedziņa, Pūkainie ir gatavi turpināt rubu. Paldies komandai “Mamma piespieda” par hintu - beidzot ir idejas par Pelnu istabu. Re kā, izrādās, ka papardes nezied, bet virši gan un velk nevis dūmu, bet trenuškas (nu okei...). Kritušais komandas biedrs ir atpakaļ ierindā. Aizbraucam, aizejam līdz bunkuriem, pārdzīvojam ka Instagram redzējām pareizo vietu, bet nesavilkām ar mīklu. Cipari un tumsa klāt. Nākošā pietura Zaļais stars. Pastaigājām, iztērējam daudz laika, papētam trepes pa ceļam un secinām, ka neesam pareizajā vietā. Braucam uz pareizo pludmali, šausmināmies par dabas niķiem un tad jau drīz punkts rokā. Hmm, līdz mājsēdes iestāšanās brīdim palikušas kādas trīs stundas. Bet vai sanāks 2 punktus paņemt?

Pie Komandantstundas Sabotiera nolažojam un iztērējam vājprātīgi daudz laika. Izložņājuši krustu šķērsu, bet neaizdomājamies līst tur, kur jālien. Laika nav daudz, zvanām Centrālei, lai pabiksta pareizajā virzienā. Ok, jāsteidzas tālāk - varbūt sanāks hit and run ar Nārnijas Skapi. Migla un laika ierobežojums šoreiz ir pret mums. Tumsā izložņājam drupas un apšaubāmas drošības pagrabus, bet nemanām to, kas slēpjas aiz sabrukušas būdiņas. Nav laika un 50+ minūtes līdz štābiņam un gribot, negribot ir jādodas. Šoreiz pašcieņa neļāva zvanīt centrālei. Samierināmies, ka trešais cēliens būs, turklāt garāks nekā gribētos.

Trešais cēliens. Svaigi kā gurķīši dodamies atpakaļ uz Nārnijas Skapi. Pilnīgs balagāns jau mūs gaida priekšā. Rubaki no malu malām sabraukuši un atrunājas, ka šeit tik ieradušies latvāņus apskatīt. Trīs mašīnas aizbrauc, mēs dodamies izlūkos un dienas gaismā ātri ieraugam kāroto.

Lāde – atkal vārdu spēles. Lai arī Pelnu mīkla mūs pievīla, šoreiz esam attapīgāki. “Gaisma” mūs vilina uz Kurzemes krasta bākām. Akmens saskan ar Akmeņraga bāku, tāpat arī Ziemupes liegums, kapi, tilts un Rudupe (kas gan cits vēl varētu asociēties ar Ronaldu Vīzliju :D). Viens no Pūkainajiem ir ļoti skeptisks par variantu, bet pārējie cerīgāki - nekas prātīgāks tāpat nav atrasts. Dodamies uz to pusi apskatīt pamestos militāros objektus ar cerību atrast kādu pagrabu. Izstaigājam un kā jau iepriekš tika paredzēts - šī nav īstā vieta. Pūkaino komandas lielākais skeptiķis tikmēr uzrakstījis centrālei. Centrāle apstiprina, ka kopumā esam uz pareizā ceļa. Ok, skatāmies kas tuvāk tiem kapiem un tiltam. Karte mums rāda, ka ir tādas mājas “Dandzenieki”, arī drupas ir. Izskatam, bet nav īstā vieta. Ok, laiks brutāli izbraukāt visas Rudupes tuvumā esošās pamestās mājas, bet jau nākošā pietura izrādās ir īstā, turklāt lielisks pārsteigums ar lādes noformējumu.

Kopumā – Pūkainie ļoti apmierināti ar laukumu, mīklām un savu sniegumu. Jāsaka gan, ka Pelnu istabas atminēšanai mums bij’ jāpīpē kas stiprāks.

Paldies Baltajam Kalnam par rubu! Laimīgu un veselīgu Jauno gadu BK un visiem rubītājiem!

Sastāvā 2/6 esam nolēmuši jauno gadu sagaidīt savādāk nekā citus gadus.
Naktsmītnes Jūrkalnes mežu biezoknī. Ierodamies 31.12. Ar viesu nama īpašnieku apmijam pāris vārdus un uzzinām, ka netālu pie moto trases ir pamesta raķešu bāze(izklausās kaut kas labs), mazliet tālāk Labragā arī ir armijas daļa. Šādas tādas norādes par dabas objektiem uzzinām. Liekam visu aiz auss un sākam laukuma priekšizpēti.
Pulkstenis sit 00:00, mīklas vaļā.
Pirms tam vēl zvans vecākiem, brāļiem un māsām – laimīgu un priecīgu 2021. gadu,
Aiziet azarts, mīklas:
1) Zaļais stars – Viss skaidrs – māja kuģis, notēmējam lokāciju kartē. Google saka, ka Zaļais stars ir festivāls Pāvilostas pludmalē, viss okay, tātad viņš iet uz Ulmales pusi.
2) Hendrika Gordona postenis – ar šiem mīklā minētajiem dzērieniem draudzējamies, punkts būs Gudenieku kadiķu audzē.
3) Nārnijas skapis – priekšizpētes rezultātā nomad.lv uzduramies citam laivu braucienam pa Tebras upi un piefiksējam dzirnavas un latvāņus.
4) Pelnu istabas pazemes pareģojums – Atslēgas vārds Mo neko daudz nedod..
5) Boba dainu skapis – Par karību reģiona pieņemam Liepāju – tātad virtuozs būs vilciens Liepāja – Ventspils. Bet kas ir divas māsas? Upes? Ceļi? Novadi? Atbildi arī neatrodam.
6) Tūkstoš durvju nams – pareizie atslēgas vārdi googlē, karte vaļā, un Punkts Rīvas stacija.
7) Komandantstundas sabotieris – Metāla kāpnes. Pie Užavas bākas ir vecs armijas tornis būs tur!
Ap pulksten 3.00 dodamies pie miera ar 5/7 mīklām.
Starts 4.50 no meža biezokņa. Uz kartes izvaidots smuks apļa brauciens – tad tik gāzi grīdā.
Tā kā bāzējamies pavisam tuvu Raķešniekiem, ko saimnieks minēja. Tad, cerību pilni atrast Pelnu istabu, piestājam pie armijas bāzes blakus moto trasei. Irrr! Trāpījām! Prieks milzīgs, kurš pēc laiciņa izplēn gaisā... Gordona kadiķu audzē atstājam vairāk par stundu. Vieta ir pareizā, bet kas ir jāmeklē? Metam mazo loku pie bebra mājas, līdz pirts dīķim, tad atpakaļ un sākumu, sāk jau parādīties besītis.. Pavīd doma, ka būs pie lielajiem kadiķiem, uzņemam virzienu un ejam. Pilnīgs izmisums.. kas pie velna ir jāmeklē?? Ieraugot zīmes, ka nedrīkst barot dzīvnieku sāc piedomāt – a kas te dzīvo? Kapēc te ir svaigas dzeloņdrātis?? Varbūt lācis? Buļļi? Brienam tik uz priekšu. Besītis pārtop par besi, metam kuro loku uz riņķi. Uzduramies Gudenieku zīmei, kurā ir geocach, pie reizes atzīmējamies. Vēl pāris izmisuma apļi un atgriežamies sākumā, nemitīgi skenējam ortofoto bet nav rezultāta, kur aizķerties. Vienojamies par došanos prom un, ka atgriezīsimies vēlreiz. Dodamies uz Nārnijas skapi – kāda komanda jau priekšā. Pēc ēku stāvokļa saprotam, ka drupās, visticamāk, nebūs, meklējam pa perimetru. Izejam apli gar upes krastu, bet nekā. Šeku reku otra komanda lēnām nosvīst. Dodamies tajā virzienā un atrodam koka ēku ar aku tajā, nu vot rekur tas skapis ir. Uz Nārniju nokļuva caur aku? Pēc brīža ieraugam koka grauztu un ozolus. ДУБЛИs Ietiepīgais: “ooo paskaties, kāds liels ozols! /iebāž galvu milzīgajā šķirbā/, nē, bet te nekā nav...” Viens liels loks gar upi un agriežamies pie ozola. ДУБЛИs atlētiskais pie lielā ozola paceļ galvu un ierauga meklēto. Secinājums: jāpārbauda divreiz!!
Dodamies tālāk uz Rīvas staciju, ceļa galā spīd gaismas un laipni mūs palaiž garām balts BMW. Aši namā iekšā, 5 min un punkts rokās. Tālāk dodamies pēc Zaļā stara. Esam piebraukuši jūrmalā, pārgājiens gar krastu un nekā nav. Sākam pārdomāt mīklu, bet varbūt viņš dodas uz otru pusi? Paralēli kartēs tiek sameklētas nepārprotamas trepes – būs! braucam! Kārtējais pārgājiens un nav.. Sāk parādīties sagurums, jau kopā 11 km nostaigāti. Vēl pāris pieturas punkti, bet nekā... Labi, atstājam šo un dodamies uz Užavas torni. Piebraucam un jau uzreiz pēc konstrukcijas redzams, ka nav īstā vieta. ДУБЛИs atlētiskais aši uzraušas augšā, lai pārliecinātos, bet nav īstā vieta.. Pulkstenis jau mazliet pēc 10.00, ir sagurums, 17 km jau kopā nostaigāti. Ir jāpādromā stratēģija, jo nav 4 punktu. Dodamies uz Jūrkalnes mežu pagulēt, lai vakarā atgrieztos laukumā ar jaunām idejām.
Kamēr fleksojam pa pludmali, mums pievienojas ДУБЛИs doktorants ortodonts. Ap 15 ar jauniem spēkiem nu jau trijatā dodamies pēc Gordona kadiķiem. Izmetam pilnu lielo apli, jo atrodam informāciju, ka takas Z pusē ir lielākais kadiķis 80 cm diametrā. Nu viss skaidrs jābrien pēc tā, tur būs punkts. Nav!!! Atgriežamies sākumpunktā... Ar to arī FTF beidzās, jo lāde ir vaļā. Hints no Centrāles, metam vēl vienu loku un dodamies uz medību posteni. Besis un izmisums ir neaprakstāms, jo rīta agrumā bija jāizlaužas caur krūmiem 20m un būtu redzējuši torni... Kā būtu, ja būtu?? Dodamies uz Jūrkalnes mežu pēc jauniem spēkiem un pēdējām trīs mīklām. Vakara gaitā krīt Jāmaiķu muiža un Sakas tilts. Ar Zaļo staru netiekam galā..
02.01. Iesākam ar Boba skapi, pa ceļam satiekam rubaku komandu trīs auto kolonnā. Muižā mūs pārsteidz divi vietējie iedzīvotāji ar jautājumiem – Vai grasāties pārsolīt muižu? Vai esat metālu zagļi? Vai demolēsiet podiņkrāsnis? Draudzīgi aprunājamies, istāstam par Geocaching, ko te meklējam, un mierīgi izstaigājam muižu. Punkts rokā un dodamies uz Sakas tiltu. Priekšā cita komanda, sēžam auto un gaidām. Pēc laika viņi palaiž mūs pa priekšu, fiksi lejā pa kāpnēm un punkts rokā.
Zaļais stars kā pēdējais palicis.. Atliekam jaunu trepju punktu kartē un braucam, bet atkal nekā. Kopumā nu jau novērtētas ap 10 trepēm gar stāvkrastu. Hints pie centrāles un dodamies uz Labraga pludmali. Milzīgs sašutums, jo neticējām, ka punkts būs pašā centrā. Gribējās ko asāku, piemēram, pārgājienu 2km garumā?! 😉
Lāde: Kods krīt pāris minutēs... Aiz ausīm pievelkam dažādas vietas un vārdus, acīs iekrīt 2x lokācijas. Viena ārpus laukuma – to atmetam, braucam uz Kārpas upi – jo tak CūkKārpa ir Rona burvju skola, blakus tilts, fašistu kapi un Auseklis (jo Gaismas Pils taču!!), ortofoto arī redzmas drupas, piebraucam, un nav. Karte vaļā meklējam vēl – Rudupe iekrīt acīs, kapi arī ir, bet, kur ir gaisma? Salīdzinam viedokļus ar Centrāli un dodamies pēc lādes.
Paldies par besi, izmisumu un daudz (daudz!!) svaiga jūras gaisa! Paldies par laukumu, bija super!

ДУБЛИ

Sveiki! Klausījušies stāstos un piedzīvojumos, iedvesmojāmies un nolēmām izmēģināt šo spēli arī paši! Tā nu mēs reģistrējāmies un mīklu minēšana var sākties. 4 dienas minēšanu un dodamies ceļā. Pirmā reize kā jau pirmā it visā - ne Tu zini ko darīt, ne ko sagaidīt, ekskpektacijas tikai balstītas uz nostāstiem, nu neko, saliekam somas un 5.00 startējam no rīta.
Pirmā vieta Boba dainu skapis.
8.30 ierodamies līdz ar rītausmu, acu priekšā tumšā zaru apvalkā slēpjas spoku māja, zudusi pērle. Pirmajā sekundē pārņem šermuļi, bet jau pēc dažiem mirkļiem sākam aptvert neparasto miera sajūtu kas ir šajā mājā. Meitenes aizlaižas pētīt māju, puiši meklēt norādi uzreiz dodoties otrajā stāvā pie durvīm kas bija bildē, pirmā doma ir skapī un tā tiešām ir, fiksi apskatam māju un apkārtni, neticas cik viegli esam atraduši, kaut gan šīs mīklas minēšana bija vissarežģītākā , bet no woman no cry.
Pēc pavadītām 25 minūtēm ceļā ierodamies Gudeniekos un tad tik sākās, pēc dažam minūtēm uzgājām uz norādi un aidā 2 stundu gājiens, jeb drīzāk īsts bridiens pa purvu. Visā savā paskatā kļuvām par 4 purva briedējiem, turpu šurpu, šķērsu krustu. Vairākas stratēģijas bija mums, meitenes pa labi puiši pa kreisi un gar drātīm purvā iekšā. Pēc stundas sākas pirmās vaidas par zvanu centrālei, kas tūlīt tiek liktas pie vietas un teikts stingrs Nē! Esam izbriduši mazo taku, un lai kur neskaties liekas, esam bijuši visur, izgājušas uz lauka ieraugu mednieka namiņu citā laukā, skrienam domādamas tas ir īstais , nekā . Sākas aizdomas vai tik mēs esam akli, negudri un kā vispār kāds te kaut ko atrod, bet besis vēl nav.
Tā ir mūsu pirmā reize, bet mēs nelaidīsim tik vienkārši prom, turpinam brist. Vēl pēc 40 minūtēm slapjām kājām, smirdīgām padusēm un atvainojos, bet visi sapratīs :) nodirstiem apaviem un biksēm, lemjam ka jāmaina kaut kas, liekam lietā pragmātismu, ceļam augšĀ telefonus atrodam veco takas karti un dodamies pa lielo taku, jeb tās atliekām. Un atkal es redzu to sasodīto mednieka mājiņu, neliek mieru, jāiet skatīties un ak Dievs! tiešām ir. Laimīgi dodamies uz mašīnu un esam šokā, pavadījām šeit 2 stundas, uzkožam maizīti iedzeram teju, ap mazgājamies ar mitrajam salvetēm un laižam tālāk.

12.20 Ierodamies pie dzirnavām, meklēšana aizņem apmēram 5-7 minūtes, aplūkojam ar dronu, paložņājam pa drupām, ciku caku un laižam uz priekšu.

Dodamies uz tiltu, ierodoties mīkla kļūst absolūti loģiska, bet šīs mīklas minēšana arī bija viena no sarežģītākajām, bet pēc miljons random moto braucēju video noskatīšanās viens no mūsējiem ierauga mazu stūrīti ar kāpnēm, sekundes kadrs un ir īsta vieta, līdz galam tiešām neticējām ka šis ir īstais tilts. Puiši saka super vieta kur noslēpt simbolu, minūtes 10 apspriežam kādā veidā simbols tur novietots, neko neizspriežam un braucam tālāk.

5. Negaidīts pārsteigums bija šī 1000 durvju māja, nācām uz veco staciju, pārliecināti ka tā būs īstā, bet nonākot īstajā vietā tas nav, bet ir cita ķieģeļu māja un viens no muzejiem ieraugot durvis iekliedzas ir! Metamies iekšā katrs uz savu stūri un bingo, negaidīti un ātri , pacilāta garastāvokli un ar patīkamu nogurumu dodamies tālāk , bet čuja tāda, ka tālāk tik viegli nebūs kā šīs pēdējas trīs. Fingers crossed 14.30

Pēdējas divas lokācijas kāpnes jūras krastā un bunkuru atrodam ātri, atveram lādi un čau Rasma! 5 stundu meklējumi ir sākušies turpat Viršu benzīntankā, dodos pie jaukajām pārdevējam, bet viņu ieteikumi nepārliecina, sākas diskusijas un liekas katram ir taisnība, jo lādēs apraksts nu der jebkam. Galā nolemjam ka tas ir Rīvas tilts, jo tur ir HES, drupas, kapi, tikai Ronu Vīzliju nekur nepiesiet. Jau vairāk kā trīs stundas pagājušās, aiz rakstīts vairākiem draugiem lai palīdz un šis nostrādā, saņemam ziņu ka netālu ir Rudupe, bet kur tālāk nesaprotam. Atveram hintu, daudz tas nepalīdz bet braucam meklēt. Esam īstajā vietā un tad tumsā mežā iekšā. Apbruņojušies ar lukturiem bliežam cauri, slāpji un nosaluši zvanam centrālei, bet zonai uz šo zvanu ir savas vēlmes. Beidzot sazvanām, no pārrautas sarunas saprotu ka mēs esam nu pavisam tuvu, saņemam norādes, ar seju pa roku, 1,5 stundu mēs trināmies riņķī meklējot drupas, kuras ir burtiski 30-50 m attālumā. Atveram laimīgi, iedzeram pa malkam, tālāk viss kā miglā.

Paldies par spēli, braucam uz Viļaku!

Fēliksbergai izslīdējām cauri kā kuģis pa mierīgu jūru – ar tik precīzu maršrutu vēl ne reizi nebijām devušās 7niekā.

Paliels nopelns tajā gan ir jaunajai hintu fīčai. Pēdējā vakarā pirms izbraukšanas tomēr izlēmām atraut vaļā padomus tām mīklām, par kurām skaidrība bija tik virspusēja, ka nedeva konkrētu virzienu. Vienīgais hints, kas deva vēl mazāk skaidrības kā pati mīkla bija PELNU ISTABAI, bet par to vēlāk.

BOBA DAINU SKAPIS

Ceļš pa taisno veda uz otro stāvu pie skapja, kā būtu zinājušas. Īss laimes spēles šovs, cerot, ka aiz durtiņām būs tas lielais laimests, un bija!

Papriecājāmies par sienas ornamentiem un raitā solī desojām atpakaļ uz auto, lai turpinātu Jūrkalnes puses izpēti.

KADIĶI

Lai arī džins pavīdēja kā ideja, viena no Čiepām ar šo domu izlēma tomēr nepadalīties, jo … jo ko ar to iesākt. :D Viens ir skaidrs – dzīvē džins par maz lietots. :D Izpētījām Elvisa atdarinātāja dzīvi un kādas ģitāras Elviss spēlēja. Izglītojoši meklējumi.

Pēc hinta otra Čiepa sazīmēja kadiķu audzi un viss salikās pa plauktiņiem.

Uz vietas sākam ceļu pa mazo taku. Dzeloņdrāts vienā pusē, sēta otrā, pa vidu zari un slapja žļura. Iebrienam mitrajā mežā un saprotam, ka tomēr kaut kas nav. Bliežam atpakaļ un ejam otrā virzienā – pa lielo taku.

Ejam pa aptuveno ceļu. Kā dzinējsuņi redzam iepriekšējo gājēju pēdas, kas ne vienmēr rāda pareizo virzienu, bet vismaz dod drošības sajūtu, ka kāds vēl te ir bijis. Atrodam Geocache, 7nieka mazo brāli, un turpinām ceļu cauri kadiķiem.

Dodoties aplūkot neiedvesmojošu dēļu čupu, viena no Čiepām nonāk mežmalā un, lai arī bļembuks nav redzams, uzreiz ir skaidrs, ka šis ir īstais postenis.

Nedaudz jau ietrīcas kājas, jo nav divu domu, ka būs jākāpj augšā, bet par laimi gan kāpiens ir drošāks, nekā sākumā izskatās, gan nav jākāpj uz grīļīgā paskata dēļu grīdas pašā postenī. Alleluja!

Neliels pārdzīvojums :D, jo diemžēl nebija iespējas noķert attēlā šo lielisko mirkli uz posteņa trepēm (Čiepām kāpšana ir ievērības cienīgs notikums!), jo viena Čiepa telefonu atstāja mašīnā, otra aizmirsa uzlādēt, līdz ar to esam kadiķu audzē kā pirms 20 gadiem, kad devāmies ārā, iemūžinot dzīvi tikai atmiņās un paļaujoties uz savām spējām, nevis telefona GPS.

Ar nelielu apkārtceļu, bet veiksmīgi tiekam līdz auto.

NĀRNIJA

Jau mājās, šoreiz bez hinta, bet ar uzvaras saucienu atradām Esteres piedzīvojumus ar Ievu, Ilzi, Valdi un Jāni. Un ksiu. Kāds prieks, kāda laime, beidzot ieraudzīt īstos laivotāju vārdus!

Pēc blogieraksta sazīmējam Saļienas dzirnavas un latvāņu mežu, tik tālu viss kā pa diedziņu, bet par to Nārniju gan tā izpratne švaka. Saprotam, ka 7nieka organizatori ir ļoti erudīti cilvēki, kas skatās ne tikai TopGear, bet lasa arī bērnu pasaku grāmatas, un ka mums ir vēl kur augt savā erudīcijā. Neviena no mums nav lasījusi Nārniju, ir zināms tikai, ka tur ir skapis. Bija pat jāmeklē, ko īsti tas skapis dara. :D

Mūsu pirmā ideja par skapi ir Saļienas dzirnavu dambis – koka konstrukcijas pie upes. Pēc pēdām (atkal) sazīmējam, ka citiem arī bijusi tāda doma, bet bļembuks tur nedodas rokā.

Atveram hintu un maucam uz pirmo dižozolu, ko ieraugām.

Nav.

Varbūt drupās pie dižozola?

Nedaudz papētam dzirnavu drupas, bet nekā.

Atgriežamies uz ceļa/taciņas un ieraugām vēl divus ozolus. Pietuvojoties atkal pārņem “šis ir īstais” sajūta, lai gan atzīme nav vēl redzama. Kaut dzīvē tā būtu biežāk. :D

Īstais ozols fantastisks.

Iesmejam par to, ko šeit darītu būdīga vīriešu svarcēlāju 7nieka komanda, un viegli ieslīdam Nārnijas skapī.

Iepriekšējo laukumu pieredze ļauj pārliecinoši pakāpties un saskatīt visu vajadzīgo. Īsa fotosesija ar šo dabas brīnumu un atpaļ uz mašīnu, taupot dārgās dienasgaismas stundas.

TŪKSTOŠ DURVJU NAMS

Karjers atrasts viens un divi.

Vienmēr noskurināmies par BK “tepat” vai “neej tālu”, vai “turpat blakus”. :D Šie termini ir diezgan stiepjami un katrs stiepj, kā kuram patīk.

Viena Čiepa kārtīgi meklē tikai stigas, kas ir taisnas un perpendikulāras, un strupceļus to galos. Meklējumi gan notiek plašā diapazonā, paturot prātā, ka arī austrumi var būt stiepjams jēdziens (kas izrādās tā arī ir).

Pēc hinta sazīmējam īsto vietu ļoti ātri.

Braucam pa bijušā dzelzceļa ceļu un īstajai mājai pašaujam garām, jo puse Čiepu nebija drošas, ka īstā vieta. Kad sasniedzam tiltu, skaidrs, ka būs bijusi tomēr īstā.

Čiepa-šoferis ar Čiepas-koordinatores palīdzību veic augsta līmeņa apgriešanās manevru šaurajā dzelzceļa ceļā, un braucam atpakaļ līdz baltajām ķiegeļu mājām, kas izskatās pēc garāžām.

Pirmais instinkts ir izpētīt māju ar daudzajiem durvju caurumiem. Ejot tālāk gan ieraugām īstās durvis no mīklas bildes, bet ja var vēl nelīst vecā mājā, tad atliekam to uz vēlāku un sākam ar ārpuses izpēti. Pēc brīža gan noprotam, ka būs vien jāiet iekšā un uzreiz tur arī attaust skaidrība, kāpēc tūkstoš durvju nams.

Papētam pirmo stāvu, bailīgi verot vaļā aiztaisītās durvis.

Nav.

Augšā pa trepēm.

Izpētām krāsnis un citus nostūrus. Atpakaļceļā iegriežamies vienā no telpām un pirmais pieliekamais, kurā ieskatāmies, ir īstais.

Godīgi sakot, paveicās. :D Jo visas durvis neizvirinājām.

LABRAGS

Instagrams ir mūsu labākais draugs. :D Mīklas stāstiņš viegli saliekas kopā, bet īstā vieta noprecizēta sociālajā tīklā. BEIDZOT atmaksājās IG patērēšana, un kāds ir ielicis smuku bildīti ar īstajām trepēm.

+ punkts arī vienai no Čiepām par acīgumu, ka trepēm trūkst margu, un ka tas ir diezgan īpatnēji, domājot par trepēm, kas ved lejā pa stāvkrastu.

Atrodam trepes, sākam ar fotosesiju. :D Telefoni nedaudz uzlādēti, var nodoties mākslai.

Objektu izpētām, bet daaaudz par virspusēju un ejam tālāk apskatīt citus stabiņus, nokritušos zarus un pat vecu ledusskapi, kuram noteikti NAV īstā vieta jūras krastā.

Pēc visādu koka štruntu izpētes, saprotam, ka kaut kas nav, un ejam vēlreiz pētīt trepes, jo vienmēr ir kāda vietiņa, kas palaista garām.

Pa ceļam ieraugām smiltīs arī #VALERA un jokojam, ka varbūt tas ir hints, kas jāraksta IG un parādīsies īstais skaitlis. :D Gardi smejam, kad izrādās, ka #VALERA ir vēl viena komanda, kas īsi pirms mums ir apstaigājusi laukumu.

Rūpīgā trepju izpēte dod gaidītos rezultātus un atzīme rokā. Pa gabalu redzam, ka tuvojas pārītis. Pie punktiem jau vienmēr pirmā doma “7nieks!”, bet šoreiz nē. Viņi gan dīvaini mūs noskata, jo, kamēr tuvojās, mēs ķiķinot ar telefonu skenējām trepju apakšu. :D

Nez, vai viņi arī pārbaudīja, kas labs tur apslēpts?

Atskatoties redzam, ka uz trepēm notiek iespaidīga fotosesija.

TILTS – SABOTIERIS

Vai tā bija domāts vai ne, bet viena Čiepa pēc bildes ir 100% pārliecināta, ka bildē redzamās trepes ir pie griestiem un ka priekšā ir sazin kāds fiziskais pārbaudījums tikt līdz atzīmei. Tāpēc arī komandas mīklu ekselī iemestais dzelzceļa tilts ar 5 jautājuma zīmēm ir tik nepārliecinošs minējums, jo nav redzamas tādas trepes. Otra Čiepa gan saka, ka “Jā, ir īstais! Re kur trepes!”, kamēr pirmā, aplūkojot bildi, tā arī neredz īstas trepes, jo tās, kas bildē, taču ir vertikālas. :D

Šo noskaidrojām tikai uz paša tilta ilgi stāvot augšā pie trepju ieejas. Izrādas, ka iepriekš bijām vedušas sarunas par šo punktu katra domājot ko citu. :D

Par laimi otra Čiepa uzreiz redzēja, ka trepes ir vertikālas un pat nebija apsvērusi otru versiju. Lūk, tas ir komandas darbs!

Pie tilta ierodamies melnā tumsā. Atstājam mašīnu pie dzīvojamās mājas un ejam kājām pa taciņu. Šis būtu arī mirklis pieminēt, ka šoreiz uz mums divām ir tikai viens kārtīgs lukturis, kas nepadara pasākumu mājīgāku.

Apskatām tilta apakšu no vienas puses un no otras.

Apskatām augšu. No visām pusēm.

Saprotam, kas ir domāts ar slimo vietu, bet nesaprotam, kur varētu meklēt kaut ko gaumīgi pieticīgu.

Nu labi.

Būs jākāpj lejā pa tām trepēm.

Tāpat kā POSTENĪ kāpiens nav tik traks kā sākumā liekas. Trepju apmalītes izrādās ir liels drošības atbalsts un, diezgan lepna ar sevi, viena no Čiepām ir nokāpusi lejā.

Izpēte, izpēte, bet nav. Atrastas daudz labas vietas, kur pielikt atzīmi, bet kā nav tā nav.

Varbūt otrā pusē?

Kāpjam lejā pa trepēm otrā pusē.

Arī daudz labu vietu, atrasts spalvu kušķis ar putna paliekām, bet tas nav tas, ko meklējām.

Sāk salt un domājam varbūt gaismā ievērosim kaut ko, ko palaidām garām. Šodien tāpat jau savākts rekordliels punktu skaits – 5 pirmajā dienā.

Metam mieru un stūrējam uz naktsmītni.

KĀ MĒS MINĒJĀM PELNU ISTABU

Pāvilostas mājās nododamies PELNU ISTABAS minējumiem, kam veltām atlikušās vakara stundas.

Prasām palīdzību draugiem un ķeramies arī pie citām komandām.

Čekojot čatiņu, viena Čiepa ierauga, ka komanda “Mamma piespieda” piedāvā dalīties ar hintiem par PELNU ISTABU. Droši vien, ka tas domāts vairāk FTFiešiem, bet nav jau ko zaudēt pajautājot.

Ātri uzsitam ziņu un noķeram mammu pāris minūtes pirms miedziņa. Mamma atsaucīgi dod hintu un saka, ka pirmais vārds nav “smoke” un, ka apģērbs ir kaut kas no sporta štātēm. Nu, vismaz. Būs kaut kas ar ko strādāt. Sakām “paldies!” un buramies tālāk.

Šeit gan top vislabākais variants par oficiālo mīklas hintu (kas skaidrību par savu īsto nozīmi nav radījis vēl šodien) – meitenes, wink–wink, jums vajadzētu saprast. :D :D

Izsmējāmies tik gardi kā sen nebija smiets. :D Un iesmiesim par to vēl ilgi.

BK, paldies par labiem jokiem un atmiņu radīšanu! ;) :D

Bet nopietnāk par atminējumu, viena Čiepa ieminas, varbūt vārds ir “pants”? Mo-pants jeb mopēds? Otra nav tik pārliecināta un neīstā Čiepu garā uztver šo minējumu pārāk nenopietni, ko pēc tam traki nožēlo. Vai bija domāts “pants” nav skaidrs, bet ideja par “Raķešniekiem” nostiprinās un sāk jau parādīties škrobīte, jo šis ir bijis mūsu kartē labu laiku, bet īsti nevilkās mīkla kopā.

Pirms miega notiek vēl ziņu apmaiņa ar “Stalkeru” komandu, kas tiešām godam pārstāv savu nosaukumu, un iegūstam savā īpašumā bildi no Facebook ar īsto bunkuru un apstiprinājumu, ka vieta ir “Raķešnieki” ar visu ķieģeli.

Apsveicu!

Vakars velti iztērēts, minot kaut ko, kas bija jau zināms. Nu, varbūt ne velti. :D Mums vienmēr būs “Japānas delegācija, ciemiņi, Sarkanais kardināls, mēnesnīca un mineta nedēļa”. :D :D

TILTS SABOTĒ OTRREIZ

Gaismā situācija nav labāka. Ir uzsnidzis sniegs un ārā ir vēl aukstāks nekā vakar.

Pārķemmējam tiltu, vēlreiz izčekojam visu, kas ir atrodams, nokāpjot pa trepēm, bet nekā.

Skaidrs, ka kaut kas palaists garām, bet kas?

Mašīnas siltumā, ēdot pusdienu sviestmaizes, sitam ziņu CENTRĀLEI, jo nav skaidrs, ko vēl vajadzētu izķemmēt.

Kamēr gaidām atbildi, spriežam, no cik ziņām un zvaniem CENTRĀLE būs izvairījusies, ieviešot hintus. Noteikti naktsmiers ir uzlabojies. ;)

Plink!

Spirtnīca.

Jāmeklē tomēr Spirtnīcā? :D

Āa nē, Čiepa uzdevusi jautājumu tā, ka nevar saprast, kas tieši jautāts. Upsīt.

Bet ideja atzīmei dabūta, tāpat arī vīliens, ka bijām rokas stiepiena attālumā. Tik TUVU, bet tomēr tik TĀLU. Kā katru reizi, gribas apņemties, ka nākamreiz NOTEIKTI izķemmēsim vēl cītīgāk un apskatīsim vēl ambiciozākas vietas. Šo to jau iemācāmies no iepriekšējās pieredzes, bet tāpat kā dzīvē, mācību ieviešana praksē neiet tik raiti, kā gribētos.

PELNU ISTABAS PAZEMES PAREĢOJUMS

Ķieģelis, raita pastaiga.

Viena Čiepa ieskatās īstajā bunkurā, bet mazliet par seklu ieiet iekšā un secina, ka nebūs.

Sākam ar lielo bunkuru pa labi.

Diezgan ātri top skaidrs, ka nav īstais.

Viena no Čiepām, dodoties ārā, dabū piemiņu no šī 7nieka vēl kādai nedēļai – labi, ka cepure, citādi puns un skāde būtu bijusi lielāka. :/

Pirms dodamies uz priekšu, nolemjam tomēr vēlreiz izčekot pirmo bunkuru ar skurstenīti. Ieejot iekšā ieraugām trepes pazemē pa labi, kam seko skaļa nopūta.

:D

Saņemamies un ejam lejā.

Nokāpjot lejā, atviegloti uzelpojam, jo ieraugām dienasgaismu. Pfū. Viss kļūst mazāk baisi.

Ātri sazīmējam īsto istabu, bet pareģojumu nelasām, jo drūmu ziņu šobrīd dzīvē pietiek.

Atzīmi atrodam ar jauno taktiku, kas paliks Čiepu noslēpumā kā slepenais trumpis nākamajiem 7niekiem.

Tā kā ir dienas vidus un esam norezervējušas naktsmītni vēl vienai dienai, izmantojam dienasgaismu pastaidziņai gar stāvkrastu.

LĀDE

Rons Vīzlijs. Nu, vismaz Poters ir lasīts. :D Kas tāds īpašs tam Vīzlijam? Tas, ka rudmatis ir skaidrs, bet vai tiešām tik viegli?

Pirmā ideja ir par veco Rīvas koka tiltu un Labraga HES drupām, bet kaut kas 100% nevelkas kopā. Turklāt nekad nevar zināt, kas no mīklas ir atrodams internetā, kas jāmeklē uz vietas. Varbūt tur uz vietas ir Vīzlija grafiti uzzīmēts. Kas to lai zina??

Tomēr pēc kārtīgākas izpētes, tiekam pie Rudupes. Viena no Čiepām jau galvā bija apsvērusi Ziemupi, bet nebija īsti savilcies kopā. Turpinot pētīt Rudupi, viss saliekas pa plauktiņiem.

Savācot mantiņas un drosmi, dodamies nakts melnumā un sniegā uz Akmeņraga bākas pusi.

Sākam ar piestāšanu pie drupām, kas ir ceļmalā, un iebrišanu random mežā, meklējot bunkuru/pagrabu, kas ir redzams topogrāfiskajā kartē. Kartē stāvām pagrabam labajā pusē, bet dzīvē apkārt tikai mežs.

Nebūs.

Ja nav sajūtiņas, tad nav.

Steidzīgi lienam ārā no meža.

Izmetam vēl lociņu pa ceļu ar mašīnu, līdz viena Čiepa ievēro vienā no daudzajām kartēm, ka pie drupām pieiet ceļš.

Ja būs braucams, jāizmēģina!

Ceļa galā ieraugām atstutēto zīmi un gavilējām. JES!

Pa taisno pagrabā, kas sākumā izskatās tukšs, bet tomēr jāieiet dziļāk, tie akmeņi tādi aizdomīgi, varbūt aiz tiem kaut kas paslēpts?

Goda vārds, sieviešu intuīcija, jo viena no Čiepām pasper pa akmeni (kas nav dabīgs reflekss – spert pa akmeņiem, padomājiet taču!) un pati sabīstas no skaņas, kas atbalsojas akmens pagrabā.

Viens un divi, akmens apmests otrādi, kods, kas iegūts ar pirmo meklējumu Google minūtes laikā pirms vēl mīkla bija atminēta, ievadīts, bet atslēga neveras vaļā.

???

Esam par vāju šai augstākās raudzes piekaramajai atslēgai?

Spiežam uz iekšu, velkam uz āru, nekas nenotiek.

Pārbaudām, vai kods ir pareizais. Nu, ir.

Pārrullējam ciparus dažādās pozīcijās.

Kā nedodas, tā nedodas rokā.

Sākam gūglēt, kā atvērt piekarāmās atslēgas. :D Noskaidrojam, kas par modeli atslēgai un ko tik vēl ne. Galvenie meklējumu rezultāti – kā atmūķēt piekaramās atslēgas. Nav gluži tas, ko gribējām.

Stīvējāmies ar to atslēgu kādas 15 minūtes līdz notika brīnums un tā beidzot atlēca vaļā.

Šis nav īstais laiks dalītam dzērienam ar pārdesmit cilvēkiem, tāpēc to laižam garām, bet ierakstāmies logbookā ar 18. kārtas numuru plkst. 18.01. Vienu minūti par ilgu tā atslēga nelēca vaļā.

Paldies BK par posmu un iespēju izbēgt no realitātes uz pāris dienām! Ar nepacietību un idejām gaidām februāri!

Kad redaktors met slinkumu pie malas, tad top kaut kas skaists. Labi, īsumā bija tā…

Kopš Jaunlatgales iekarotā laukuma, šķiet, pagājis tik liels sprīdis, ka Jūrkalnes ruba atnāk nemanot. Iespējams, cilvēki iegrimuši vēl rosola bļodā, steidz pirms komandantstundas sapirkt šampi un sīvo. Bet kaut kā neviļus līdz ar valstsvīru runām iekš tv pieslīd arī ilgi gaidītais 1.datums. Šoreiz sakrīt ar būšanu virtuālā svinēšanā pie datora ekrāniem. Lieki teikt, ka ir simtsunviena cita aktivitāte, kā arī ielietā dzira liek par sevi manīt. Protams, mīklas tiek aplūkotas, bet tomēr tiek atstātas uz nākamo dienu. Pienāk nākamā diena. Kamēr redaktors ir pamodies un sajutis galvā vati, pārējie rubaki jau šķetinājuši mīklu kamolu visu rītu. Un pēc tam arī visu pusdienlaiku un pēcpusdienu… un vakaru un atkal rītu.

Šoreiz ceļā dodamies pēc labākajām Top Gear tradīcijām. Ar 3 vācu autobūves šedevriem – latvietim tipiskiem aptuveni 15 gadus veciem normāli saglabātiem dampjiem. Esam par sevi pārliecināti un arī lepni, jo godīgi ievērojam visus distancēšanās un pārvietošanās noteikumus. Tas notiek 9.janvārī. Kad temperatūras stabiņš vēl silda ( salīdzinoši ar dienu, kad rakstu - 18.janvāri vai ar dienu, kad piebeidzu 31.janvāri ), bet sniegs jau ir paspējis pārklāt mūsu skaisto zemi. Attiecīgi 5:00 no rīta spiežam pedāli grīdā un steidzam Jūrkalnes virzienā. Sasnidzis, ceļš slidens, pretimbraucošie sniegašķūri mūs katru reizi cenšas iedabūt grāvī. Tā sliede vēl pa puspretējo joslu. Dažas šādas reizes pārbīļa mūsos raisa lielo drosmi un redaktors, izmantojot savu merša pakaļpiedziņas priekšrocību, dauzās asākos līkumos. Kā arī sapinoties rokām iegriež saulīti. Pārējie 2 vag grupas pārstāvji var tikai noskatīties un nodomāt ko katrs vēlas… :D

Boba dainu skapis. Mīkla nāca visvēlāk, toties stabili. Kad visi rubaki bija jau atmetuši cerības, tad no vates pamodušais redaktors devās uz vakara tikšanos ar Bobu iedzert alu un sazīmēja Jāmaiķu muižu 20 minūtēs. Akurāti glītās logu rūšu dekorācijas nodeva jau pirmajos interneta foto. Šeit arī ierodamies plkst 8:00. Dodamies iekšā, grupiņa ielien šķūnī, pārējie aizdodas uz muižu. Gājiens uz otro stāvu, lukturi apspīd jau pieminētās skaistās rūtis un skapī atrodas numurs. Gatavs 5 minūtēs. Uzdziedam tautasdziesmu uz muižas skatuves, ieplešam acis aplūkojot skaistās krāsnis un dodamies tālāk.

Henrika Gordona postenis. Mīkla, kas krīt pati pirmā. Skaidrs, ka ja Henriks Gordons savu dziru brūvētu Latvijas ārēs, tad viņš ņemtu sastāvdaļas tikai no Gudenieku Kadiķu audzes. Haskī padziļināta izpēte internātā, Brāļa akcepts un punkts der.
Bet realitāte bija citādāka… Nav viena vārda, kas apzīmēs emociju gammu un spektru mums tur atrodoties. Piebraucam – pirmie, neviena nav. Dodamies uz priekšu, redzam šķūņus, dzeloņstieples. Tālumā jau vīd arī taku info zīme. Viss forši – sākam izpēti. Tomēr svaigs gaiss, jauks rīts, lieliski laikapstākļi un punkts īstais. Patinot filmu uz priekšu – pēc 2 stundām tai Audzē, jau ar 13 automašīnām stāvvietā, emocionāli noguruši un izbesīti – vairs nekas nešķiet forši. Sākumā arī neapjaušam, kas jāmeklē. Iespējams, neizpildījām mājasdarbu ar to torni. Bet nu, es atvainojos, tas tornis no zīmes bildē ir mūžības attālumā. Sasnigušais sniegs, došanos uz beidzot pēc 2h saskatīto torni, reizes 5 ieved strupceļā. Zem sniega segas cauri spīd ūdens – peļķe vai akacis… Pamazām komanda sarūk, gribētāji un izbesītie dodas uz auto sildīties. Beigās kopā ar Brāli lecot pa pauguriem, bet tomēr līdz potītēm ūdenī, nolaužam torni. Pagājušas 2,5h… Rīts, kas iesākās tik labi – ir kļuvis par tādu pašu kā parasti :D

Tūkstoš durvju nams. Šī mīkla visvairāk uz kārā zoba ir Brālim un Džesei. Tā viņi, viens otru papildinot un citu rubaku pozitīvi mājošo galvu pavadīti, nonāk līdz Rīvas karjera, kaut kādu bunkuru un vecās pamestās stacijas variantam. Jāsaka, ka pēc Gudenieku kadiķu audzes komandai ir jāsaņem sevi rokās. Mīklas atradēji dodas Pāvilostas virzienā pēc palīdzības. Nē, ne mentālas, bet tālu nav… Pārējie nedomājot spiež pedāli grīdā, nepabaidās arī no vecā dzelzceļa stigas un nonāk pie balta ķieģeļu nama. Ieejas durvis laipni smaida un norāda, ka esam pareizajā vietā. Vieta attaisno savu nosaukumu, jo aiz vienas no durvīm ir kārotā ciparu kombinācija. Principā 10min mūsu dzīves.

Nārnijas Skapis. Ieva, Ilze, Valdis un Jānis bij tik krāšņi un nodevīgi savā būtībā, ka viņus rubaki izskaitļoja diezgan ātri. Man neprasiet kā, jo es vēl biju vatē. Jāsaka godīgi, ka viss ko atceros ir Jāmaiķi. Bet nu labi.
Braucam uz Salienas Ūdensdzirnavām. Visi atkal apvienojamies, Audi no Pāvilostas ir atpakaļ un dodamies iekarot pussabrukušos mūrus. Šajā reizē ašākā acs ir Optimistei un punkts ir neticami skaists. Tik tiešām skapis – visi pa vienam iespraucamies iekšā, iekrāsojam mēteļus zaļganbrūnus un aprīnojam milzīgo dobumu. Vispār skaista ainava. Otrā virzienā no Dzirnavu ēkas Redaktors arī aplūko vecā tilta koka statnes – ziemīgi un iespaidīgi. Pavadām punktā ne vairāk kā 15min.

Komandantstundas Sabotieris. Sākotnēji bija daudz variantu/virzienu, kuros raudzīties. Sākot ar spēli Sabotieris, beidzot ar Sakas upi… Tā beidzamā arī pār sevi nes to vienu no daudziem desmitiem izskatītiem tiltiem. Haskī rok dziļāk un dziļāk līdz viens foto nodevīgi nodod it kā īsto margu konstrukciju. Liekam tiltu savā maršrutā un ceram uz labāko.
Esam pie tilta, tas uzaicinājis ciemos sniegu un ar mums spēlē spēles. Skaidrs, ka vieta ir īstā, bet arī izložņājot to no visām pusēm, ieskaitot blakusesošos laukus un stāvās nogāzes, nenākas. Laikam noticam mīklai, ka neesam slimaki. Līdz Redaktors pierāda pretējo, uzlien uz tā piesietā koka gabal, dabon rājienu. Bet spīts ņem virsroku un jālien vēl dziļāk arī zem tilta. Un tur tas ir. Arī Draivers un Brālis izlemj pārliecināties vai netiek melots. Viss gerai!
Mierīgā režīmā, šķiet, tas prasa ap minūtēm 20.

Zaļais stars. Te viss vienkārši. 1.janvāris – pusdienlaiks. Džese raksta čatā – tas ir Hortus Kempings. Atsūta pāris instagram foto. Apskatot nav nekādu šaubu.
Rubā tas ir priekšpēdējais punkts. Atrodam tuvāko legālo parkošanās vietu un caur skujkoku birzi dodamies jūras virzienā. Patīkama atmosfēra. Veroties no stāvkrasta redzam, šķietami, jūras izspļauto veidojumu. Steidzam pa tūristu kāpnēm uz pludmali un pēc neilga brīža esam pie kāpnēm. Pirmā punkta apskate dod apaļu nulli. Pēc pirmajām 10min jau esam augšā pie Hortus kempinga, kāpelējot pa kāpnēm augšā, lejā. Šeit par sevi liek manīt Kadiķu audzes 2 stundas purvā, jo 2x padomā vai kāpsi lejā un tad atkal augšā. Visu beidzot pēc vandīšanās Brālis vēlreiz aplūko pašas kāpnes un ir pats acīgākais. Jāsaka, gud lak tiem, kas to plāksnīti meklēs ar 10-15cm sniega kārtu :D

Pelnu istabas pazemes pareģojums. Punkts, kas ilgu laiku nelika mieru Brālim. Jo sākotnēji gan īsti nedevās rokā, gan arī tad, kad atdevās, tomēr radīja šaubas. Ņēmām talkā pagājušās rubas klupšanas akmeni ar Stiglavas gravām un principā diezgan loģiski vārds pa vārdam salikās puzle Jūrkalnes Mototrack. Turpat pie Viršu uzpildes stacijas. Lai arī interneta dzīlēs arī tika atrastas apstiprinošas bildes ( it kā ), tomēr šis līdz pat dienas beigām dažos rubakos radīja šaubas. Tā teikt, bij 50/50.
Pēc Zaļā Stara taisnā ceļā duram uz mototreka trasi. Bunkuri jāmeklējot. Laiks pamazām sāk spiest un no tuvāko pāris stundu mūsu lēmumiem būs atkarīgs, ko darīt, kā dzīvot. Un vai maz paspēsim laukumu pieveikt. Punktā vienlaicīgi dodamies ar vēl dažām komandām, tāpēc laicīgi šķīstam uz visām pusēm. Katrs lien savā betona mutē. Šoreiz veiksme uzspīd Redaktoram ar Haskī. Punktu atrodam pagraba dziļākajā punktā, kas beigās nav nemaz tik dziļš. Esam klusi un nelaupām citas komandas prieku, kas lien tieši tai telpu nodalījumā. Izliekamies, ka pa tukšo. Ārpusē ar rāciju palīdzību savācam pārējo komandu un šaujam vaļā lādi. Katra minūte ir svarīga. Tik svarīga, ka optimiste atkal aizmirst piefiksēt taimingu. Bet, domājams, ka minūtes 15-20 trekā tīri staigāšanas pēc.

Lāde. Lādi atšaujam vaļā aptuveni 16:30 vai 38. Īpatsvars un attiecīgais rezultāts – kods – krīt jau pa ceļam uz auto. Tad atpakaļ uz Viršiem – kam tualete, kam kafija. Godīgi izstāvam rindu, ievērojot 3 cilvēku ierobežojumu atrasties telpā. Kad šķidrumapmaiņa ar iestādi veikta, tiek ieņemta ērta poza katram savā auto. Vienā rokā dators, otrā telefons, trešajā rācija. Sākas pamatīga domu vētra. Pirmā stunda dod kaudzi ar ģeniālām idejām, virzieniem, bet kopumā tas nedod rezultātu, jo kāds no vārdiem visu laiku izkrīt. Tad rodas variants, kas Redaktoram neliek mieru. Piespiežu komandu braukt uz Labraga Hes, turpat netālu Feliksbergas piemiņas vieta. Principā viss pēc apraksta atbilst un varētu liecināt, ka vieta der. Šaujam uz dullo ar norunu, ka ja nebūs, tad ņemam hintu. Dullo nenošāvām. Piebraucam tai Labraga stāvvietā un tur priekšā jau 2-3 citu rubaku redzēti autiņi. Sēž ar datoriem un lauž lādi. Lāde ir salauzusi mūs un bez palīdzības netiekam galā. Hints visu ātri saliek pa plauktiem. Jo nav jau daudz rižiku burvju un ja arī ir, tad tiem kā apliecinājums būs tieši rudupīte Jūrkalnes apriņķī. Un turpat netālu jau arī ir vajadzīgās drupas. Tiem, kam labāks nets, brīvākas rokas un gaišāka galva, tie saliek punktus kartē un gāžam. Laiks vēljoprojām spiež. Šoreiz vairāk kā urīnpūslis. Braucot mežā, pusceļā pretī ripo zināmi auto. Saprotam, ka būs īstā vieta. Nonākam punktā, pārējie kā reiz beiguši un dodas prom. Mums ir palikusi pusstunda atrast un salauzt lādi, ja gribam paspēt uz Rīgu. Ir 18:45. Uzreiz pirmā ēka pa kreisi – daļa iebrien iekšā, daži akmeņi un nekā vairāk. OK, ejam tālāk pa pārējām takām. Bet pēc 5 soļiem saprotam, ka pēdas sniegā neturpinās. Neviens nav gājis. Un tā visapkārt, izņemot to būdu ar akmeņiem. Apskatot no malas tiek atrasta arī atstutētā koka zīme. Ejam visi iekšā vēlreiz. Izskan jautājums, ka tas viens akmens tāds dīvains. Redaktors uzšauj ar kāju sabiedē sevi un pārējos. Viegls un skaļš. Jā, te nu tā ir. Izdarām darbiņu, sarakstām vajadzīgo, atstājam rubakiem snikerīti un atviegloti pa mašīnām. Diena bijusi gara, nogurdinoša. Ieripojam savā rezidencē 21:56. Gluži kā pēc valdības likumu grāmatas.

Visi personāži un notikumi šajā stāstā ir izdomāti. Jebkāda līdzība personām, dzīvām vai mirušām, ir tikai un vienīgi sakritība. Jo Redaktors visu mīklu minēšanas laiku pavadīja varenā vatē un vien Bobs spēja viņu izraut no iznīcības. Kas šo logbook rakstīšanu padarīja līdzvērtīgu 2h mocībām pavadītām Gudenieku kadiķu audzē.

Lietas, ko paņemt līdzi uz nākamo rubu? Minēt tās sasodītās mīklas un nebūt vatē. Paņemt vēl vienas botas. Un rubīt. Rubīt, līdz komandantstunda mūs šķirs.

P.S. Kā arī lai piedod šoreiz Efekts, ka mazāk iekļuvis logbookā, jo laikam visi Efekti tika Draiveram mašīnā ( yeah baby, yeah! :D )

Paldies BK par skaisto gada sākumu!!! Laimīgā Zeme, Laimīgais Kalns, Baltais Kalns - jebkura no šīm kombinācijām skanēja pārāk vilinoši un piedzīvojumus sološi, ko garām laist nedrīkstēja, neskatoties uz pārdomu pilnajiem brīžiem ilgajos spēles starplaikos.

Izlēmām par labu mēneša sākumam, lai izvairītos no sniega, kas tika solīts mazliet vēlāk. Un Jūrkalne taču salīdzinoši zināma vieta, ha-ha. Dzīvē tas viss izrādījās kriektni savādāk, taču nebūt ne sliktāk un neapšaubāmi, daudz garšīgāk, neskatoties uz visām ķibelēm.

Dodoties laukumā, kartē bija atlikti septiņi punkti, tātad versijas bija. Hintus izlēmām vērt vaļā tikai galējas nepieciešamības gadījumā, ja versija nepareiza. Pirmais negaidītais pārsteigums - sniegs pat vēl pims izbraukšanas no Rīgas, vairākas mašīnas grāvī jau pie Ķemeriem, kas mazliet samazināja pašpārliecinātību un lika piebremzēt. Nu nekas, galvenais līdz vajadzīgajai stundai noklūt Jūrkalnē, lai nav priekšlaicīgi jāsabotē komendantstunda.
Tiktāl viss labi. Mīklas it kā atminētas, hinti nav aiztikti, padoms nevienam nav prasīts, esam bezgala lepnas par sevi, dizaina dzīvoklis Jūrkalnē fantastisks (piebildīšu, gandrīz pie mototrases vai precīzāk, mototrases īpašnieka dzīvoklis) , džins garšīgs, dzīve ir skaista.

Sestdienas rīts. Izlemjam sākt ar mīklām, kas mazāk skaidras, piemēram Pelnu istaba. Viena lieta gan šķiet skaidra - Užavas alus, tātad jābrauc uz to pusi. Turpat blakus atrodas arī mājas "Virši" un tālak daži grausti - tātad jābūt tur. Un ja ne tie grausti, tad Užavā ir bijusī zenītreķešu bāze, tur jau tad točna. Eh, grausti nebūs, laižam uz to bāzi. Nosacīts ceļš gar pašu jūru, smiltis, sniegs, mašīna iebuksē, abslotūta nekuriene, nevienas dzīvas dvēseles, tikai mēs divas un Škoda Octavia bez nevienas lāpstas bagāžniekā... Skaistās nepatikšanas uzņem apgriezienus :)

Kā par brīnumu, pēc brīža pie apvāršņa parādās 3 džipi, gluži kā oāze tuksnesī. Vai mēs sapņojam?? Nē, tie ir gluži īsti rallisti - skioringisti izklaidējas piekrastē. Yipee!!! "Ja atļausiet, mēs visu izdarīsim" - tas vēl joprojām skan pavisam neticami, bet tieši tā arī notika - "Lūk jūsu mašīna, laimīgu ceļu". Arī tādi cilvēki eksistē!!

Oki, ar to Pelnu istabu neiet, būs jāver vaļa hints, bet vispirms brauksim uz Sārnates bāku, kuru bijām sazīmējušas kā iespējamo Sabotieri - nu ļoti episks objekts izskatījās, gluži kā Mārtiņam varētu patikt. Tikai... bilde bija 5 gadus veca, ha-ha. Lieki teikt, ka bākas tur vairs nebija, tikai kāda miljonāra privātīpašums, kuram piederošā grāvī atkal atdūramies. Punktu kā nav tā nav, bet nepatikšanas jau divas. Okay, jaiet meklēt palīdzība uz ceļa. Jau pamazām sākām saprast, ka šajā pusē laukuma nav un līdz ar to, nebūs arī komandu, kas varētu palīdzēt. Ir tikai pieklīdis bāskervila paskata suns, kurš neatkāpjas ne soli un atbaida visus garām braucošos auto. Jautri savā ziņā. Beizot viens apstājas un tiekam no grāvja laukā.

Ko tālāk? Jābrauc uz kaut ko, kas šķiet 100% pareizs, piemēram, kadiķu birzs. Protams, Ziemupe :) Mūsu pārliecība sāk šķobīties tikai brīdī, kad uz jautājumu par lielo un mazo taku, vietējā kioska pārdevēja nosaka - jūs neesat pirmie, kas šodien to te meklē, bet tādas takas šeit nav.
Un tā tas turpinājās vēl kādu brīdi, šī diemžēl nebija mūsu pēdējā nepareizi atminētā mīkla šajā laukumā. Nu ko, jāmet lepnums pie malas, jāver hinti vaļā un jāsāk no sākuma. Neskatoties uz visu, tā bija fantastiska sestdiena, nenožēlojām ne mirkli.

Ar hintu palīdzību tā bilde krietni savādāka zīmējās un protams, daudz skaidrāka. Visu cieņu 7.elementam un pārējām komandām, kas bez hintiem to pieveica. Mūsu favorītmīklas šajā laukumā - Zaļais stars, Hendrika Gordona postenis (neskatoties uz feileri) un Nārnija skapis. Gan mīklas, gan punktu lokalizācija - eleganti. Arī LĀDE episka.

Liels paldies par skaisto piedzīvojumu, kurš mums izvērtās krietni garāks kā plānots, taču ļoti krāsains, piesātināts un atziņām bagāts. Lai visiem ļoti veiksmīgs, veselīgs un izdevies 2021. gads, lai visi ceļi ved uz katra paša laimīgo zemi!

Kādreiz arī mums uznāks azarts uz FTF, bet pagaidām mēs ierastajā režīmā – kā mēs to nodēvējām par 2-3 dienu #7nieka atvaļinājumu. Galu galā, šī mums tikai otrā ruba, kāda runa var būt par FTF, vēl tikai taustāmies. Pēc Jūrkalnes laukuma ar nožēlu jāatzīst, ka muļķīgi bija neuzrakstīt sajūtas un emocijas par mūsu pašu pirmo rubu – Bārtu. Tāpēc tagad, atgriežoties no Laimīgās zemes, steidzu rakstīt šo.

Norezervējām uz divām naktīm burvīgu koka mājiņu ar krāsniņu, kur pārlaist naktis siltumā, lai gan sākotnējā doma bija nakšņot mašīnā, kā to darījām Bārtas rubā, taču drīz vien sapratām, ka sasalsim ragā. Agrā piektdienas rītā devāmies prom no Rīgas, cauri tumsai un putenim. Mājas darbus izpildījām tikai tik, cik atradām potenciālās vietas un tās pašas, tikai 3 no 7 bija 100%. Tad nu par visu pēc kārtas:

1. Zaļais stars atrisināts mājās. Devās rokās pavisam ātri, lai gan pašu lokāciju īsti uzreiz kartē neatlikām. Pateicoties Instagram spēkam atradām īstās Instagram’a bilžu cienīgās trepes.

2. Hendrika Gordona postenis. Nu pilnīgi un galīgi nekādi nedevās rokās. Jā, Gordons itkā džins. Bet tālāk kaut kā to domu par džinu neattīstījām. Tagad liekas tik vājprātā muļķīgi neaizdomāties par džinu un kadiķiem. Kādi tik vārdu salikumi netika gūglēti, lai atrastu konkrēti to taku, kur ir Lielā un mazā taka. Šeit nācās vērt vaļā hintu uz laukuma esot jau, jo nu bijām pārmeklējuši bezjēgā visas iespējamās takas un pat nevienu nepaņemot par potenciālo.

3. Nārnijas skapis arī atrisināts mājās. Īstais blogs par laivu braucienu drīz vien atradās un lokāciju arī itkā sazīmējām. Uz vietas gan pārmeklējām drupas, krustu šķēršu izstaigājām, “O, tur ir staigāts, šeit arī!” Kamēr viens rubaks pārmeklē drupas, otra rubaciene iziet līdz otram galam, atrod interesantu koku un aiziet atpakaļ, teikdama, ka neko neatrod! Labi, aizejam vēlreiz uz to galu kopā tagad. Pareizs leņķis, augstāk pacelts skatiens un cipars beidzot ir. Tiešām Nārnijas skapis.

4. Pelnu istabas pazemes pareģojums. Ieskaitīts mājas darbs. Kaut kādi vārdi sazīmēti, bet paralēles nesavelkam. Cauri kaut kādām gūgles dzīlēm atrodam bildes ar līdzīgu telpu. Atliekam kartē. Vienīgais, ko savilkām uz vietas esot, blakus ir DUS Virši. Principā vārdi vairs netiek ņemti vērā, vienkārši braucam bildes vadīti pārbaudīt vietu. Noliekam auto pie zīmes un barjeras, dodamies iekšā. Cipars ir! Lieliski nostrādāts!

5. Boba dainu skapis. Mājas darbs nav izpildīts. Braucot uz Gordonu, turpinam gūglēt visu iespējamo. Savelkam paralēles Karību reģionam ar Jamaiku. Bet tas arī viss. Gordona postenī satiekam tieši to komandu, kuri kā pirmo ir atrisinājuši tieši Boba dainu skapi. Liktenis! Saņemam mutisku hintu! Dodamies uz Jamaiķu muižu!

6. Tūkstoš durvju nams. Principā šis punkts bija kā izmēģinājuma trusītis hintam. Veram vaļā, kartē sazīmējam īsto vietu! Bet prieki bija īsi. Izstaigājām VISAS istabas, atvērām VISUS kambarus (lai gan izrādās ne visus), ciparu neatrodam.  Tik ļoti negribas rakstīt Centrālei, prasīt vēl vienu hintu, bet nu.. Izrādās tieši tas viens kambaris netika pārbaudīts. Tik stulba sajūta! Bet būs mācība nākotnei!

7. Komandantstundas sabotieris. Gaumīga pieticība – grezna rota!? Kas tas ir – tilts, bāka, kaut kāds tornis? Te jau nāca palīgā mūsu labākais draugs Geocaching.

Visbeidzot Lādes mīkla vaļā. Taču ir jau tumšs un mēs zinām, ka nedosies tik ātri mums tā mīkla, atstājam uz trešās dienas rītu. Kā arī gribējās visus punktus izbaudīt dienas gaismā. Vakarā, pārnākot mājās, sazīmējām īsto vietu kartē, taču drupas neredzējām. Ar visu to, ka nesazīmējām, kāds sakars Ronam Vīzlijam, potenciālā vieta bija. Lai arī bijām pārliecināti uz 70% doties tieši uz to vietu, atvērām hintu drošībai. Kāds prieks un laime bija, ka bijām trāpījuši. Vajadzēja vienkārši braukt un skatīt uz vietas!

Paldies Centrālei par laukumu! Izbaudījām katru vietu un piedevām izbaudījām tik skaistu ziemu! Izbaudījām arī pirmo ieslīdienu grāvī un ne-pirmo iesēdienu peļķē. Paldies komandai (kurai nezinām nosaukumu), kas atsaucās un nāca jau palīgā vilkt ārā, taču divatā izvilkām kaut kādā brīnumainā kārtā. Paldies arī Nav laika, vēlāk par Snikerīti. Bija tieši tik laikā!

p.s. Stāsta morāle par Ronu Vīzliju – ne vienmēr vajag ļoti dziļi rakt, izrādās vienkārši vajag būt rižikam.

Elīna & Sandis Lazdas

Lepni putni. Mums sestdienas FTF 😅 4os cēlāmies ar neaizpildītu mājasdarbu.
Labākā lāde ever 🤣. Mēs noticējām viņai. Un pat tad ne pirmo pasvērām 🤦🏼‍♀️🤭

Šī gada pirmā laukuma mīklas Lemūri atver tikai 2.janvārī. Nav jau tā, ka nagi neniezētu, bet kaut kā tā tās lietas sagrozās. Pirmā reakcija ir 🤦‍♀️, tomēr ieviesto jauninājumu - hintus - Lemūri nolemj neaiztikt.
Nārnijas Skapis krīt pirmais, internetā aši vien atrasts pareizais ceļojuma apraksts ar visām žurksuņa un latvāņu bildēm. Nav gan īsti saprotams sakars ar Nārniju, bet gan jau ideja radīsies (īstenībā - nē; lai šo saprastu, Lemūriem bija kādā logā jāizlasa par koku uz skapja 😅)
Zaļā Stara lokācija arī tiek pievilkta diezgan ātri, Dānijas štābiņam veicot padziļinātu izpēti interneta dzīlēs. Proofu it kā nav (sīkais Lemūrs - insta-spečuks nolažo, un brīnumjaukās trepītes pirmo reizi tiek skatītas tikai uz vietas), bet ir čujs, ka gan būs labi.
Ap Pelnu Istabas Pareģojumu, kas īpaši sajūsmina sīko Lemūru, sagriežas īsts minējumu karuselis. Pēc ilgstošām apspriedēm vairāku dienu garumā un idiotisku ideju virknes visbeidzot izkristalizējas kaut cik ticama versija - ziedoši virši, suit, bitkoins kā raķete (bitcoin is rocketing) un bārmenis Mo. Par Viršiem skaidrs, un turpat Raķešniekos ir bijis m/o jeb militārs objekts. Suit gan izsauc neizpratni, jo suiti šeit galīgi neko nedod, Suitu ceļš nav ne tuvu... Bet ok, štābs uzstāj uz Raķešniekiem, pārējie piekrīt, jo labāku ideju nav.
Nopietni pieslēdzas Lemūrs-novadpētnieks un nešaubīgi norāda uz Komandantstundas Sabotieri. Tur nevienam pat nav ko iebilst, proofpic perfekts.
Tikmēr štābiņš kopā ar sīko Lemūru cīnās ap Hendrika Gordona posteni. Sīkajam nez kāpēc jau pašā sākumā visi uzdevumā piesauktie personāži izsauc kaut kādas alkoholiskas asociācijas (hm, vai par to būtu jāsāk uztraukties..? 🤔😅) - un re, kā - džins un džins, un džins! Un no kā taisa džinu? Paaaareizi, tā ka Gudenieku kadiķu audze te der kā kulaks uz aci. Ļoti laba mīkla, Lemūriem tādas tīk 😊👍
Atlikuši vien Tūkstoš Durvju Nams un Boba Dainu Skapis. Ar pirmo Lemūri tiek galā nosacīti ātri, kaut arī negūstot pilnīgu pārliecību, ka minējums ir pareizs. Ticamākās versijas ir Gudenieku skola (kas galu galā tiek atmesta, jo neatbilst visiem nosacījumiem) un Rīvas stacija (bet, sasodīts - izskatās, ka nojaukta!). Tomēr, bakstoties ap staciju, atrodas kaut kāds gana cerīgs zabross turpat blakus. Citu versiju nav, lokācija tiek pieņemta zem jautājuma zīmes.
Ciešanas dēļ Boba Dainu skapja ir visepiskākās šajā spēlē. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, gan jāatzīst, ka risinājums izrādījās TIK elementārs! Ak, vai, šī mūžīgā Lemūru tieksme visu sarežģīt! 🤦‍♀️😅 Ja par Karību jūras virtuozu (sākumā) šaubu nav, tad māsas tiek meklētas ij starp mūķenēm, ij starp suitu sievām, tomēr nekāda sakara ar Bobu Mārliju kā nav, tā nav. Suitu draudžu vēsture, Unesco nemateriālais kultūras mantojums, Reģu muiža (regejs, you know), varbūt tomēr ne Mārlijs, bet hercogs Jēkabs, kas no Tobago ved košas krāsas suitu sievu brunčiem..? Nē. Toties uzzinājām, ka tas suitu sievu "ēeeeeee" dziedājums saucas burdons ☝🧐 Un gospeļu regeja (jap, ir arī tāds žanrs) sīkajam Lemūram pietiks visai dzīvei 🤣 Long story short, pēc vairāku dienu mocībām, neatkarīgi viens no otra un pa pilnīgi dažādiem ceļiem (novadpētnieks - pētot karti un sīkais - lasot suitu vārdnīcu), Lemūri uzduras Jāmaiķiem/Klosterei. Fuckin' ģeniāli - kā viss vienkāršais! 🤣🤣🤣
Tā nu 13.janvārī visas mīklas ir ar to vai citu ticamības pakāpi atrisinātas - atliek vien noteikt pieņemamu datumu braucienam, kas mājsēdes apstākļos nav nemaz tik viegli. Ok, janvāra pēdējās brīvdienas it kā der, tad nu plānojam divdiennieku.
Tomēr pirmais piegājiens Jūrkalnes laukumam faktiski beidzas, vēl nesācies. Ilgi gaidītais datums pienāk ar tādu sniegu, ka Lemūru pilots nav ar mieru doties tālā ceļā, motivējot atteikumu ar nevēlēšanos iestrēgt aizputinātajā nekurienē. Komanda viegli saskābst, bet pilota vārds ir likums. Šķietami bezcerīgi sadirsto dienu glābj jaunizveidotās Jenoti.lv 2.spēles 1.etaps Iecavā - ja ir runa par iestrēgšanu sniegotā nekurienē ne pārāk tālu no mājām, pilots tomēr ir pierunājams sēsties pie stūres 😜 Tā nu dienišķā piedzīvojumu deva saņemta, taču janvāris nu ir cauri bez 7nieka...
Tomēr, februāra pirmajā sestdienā beidzot izlauzušies līdz Jūrkalnei, Lemūri saprot - bija, bija vērts gaidīt! Laiks vienkārši dievīgs, visīstākā baltā ziemas pasaka, debesis zilas un saulīte pa zemes virsu staigā. Pilnīgi neticās, ka šajā drūmajā pandēmijas karaļvalstī var būt tik daudz krāsu un gaismas 💙 Un ruba arīdzan iet no rokas, taisni prieks.
Kā pirmais krīt Boba Dainu Skapis, kurš mīklas veidā sagādāja Lemūriem tik lielus sirdsēstus. Muiža tiek izložņāta ar lielu patiku, cenšoties pēc iespējas distancēties no divām (trim..?) citām rubaku komandām. Punkts atrasts ātri, dažas bildes - un dodamies uz Gudeniekiem. Pa ceļam gan sanāk neliela aizkavēšanās, jo tīri estētisku apsvērumu dēļ jāaplūko vēl arī rubā neiekļautie objekti - Jāmaiķu baznīca un Gudenieku skolas zabross.
Kadiķu audzē Lemūri iestrēgst uz kādu stundu vai pat mazliet ilgāk. Taku norāde atrodas ātri, dzeloņstieple arī - bet kur tad īsti ir cipars? 🤔 Meklēšanas procesā iesaistās vēl viens tīms, apkārtne tiek ķemmēta visai apņēmīgi. Galu galā sīkais Lemūrs, pārbaudot pilota ideju par "vietu, kur var nojobņīties pār dzeloņstiepli", satiek priecīgus pretimnācējus un punkts ir rokā (mazliet ar sajūtu - eu, nu bet kā tad varēja zināt, ka kaut kas tāds jāmeklē?!). Doma par to, ka mednieku tornis = postenis, atnāk tikai post factum 🤦‍♀️ Tomēr par šeit patērēto laiku Lemūri nemaz nav bēdīgi, jo sniegotā dabiņa ir baudīšanas vērta.
Tālāk uz most tricky punktu - Raķešniekiem. Līdz pēdējam brīdim visi (izņemot štāba Lemūru) nav īsti pārliecināti, ka būs. Suit'am tā arī nav rasts nekāds pielietojums... Bet Pelnu Istaba krīt burtiski minūtes laikā. Lemūri gan nav pievērsuši uzmanību BK brīdinājumam - nekādā gadījumā nelasīt pareģojumu! 😝 - un, iespējams, tādēļ komplektā ciparam nāk viena Lemūra šķietami neglābjami notriepta jaka un pamatīgs puns uz otra Lemūra pieres 🤷‍♀️
Kā nākamais apmeklēts Zaļais Stars, atkal jau vairāk laika patērējot fotosesijai, nekā punkta meklējumiem. Jūra šajos apstākļos ir īpaši skaista! Atceļā Lemūri iedrošina citu tikko piebraukušu komandu, ka vieta īstā, un turpina ar šīs spēles otro šaubīgāko punktu - Rīvas stacijai blakus esošo zabrosu.
Kā par brīnumu, arī te viss bez aizķeršanās, pēdas sniegā liecina, ka nebūt neesam pirmie apmeklētāji. Pēc brītiņa arī cipars rokā.
Ceļā uz Saļienas dzirnavām Lemūri nolemj atrast geocaching slēpni pie kādas pamestas baznīciņas un procesā iepazīstas ar varen jauku sargkaķi. Šis pamatīgais, omulīgais makans uz kādu brīdi kapitāli novērš Lemūrdāmu domas ij no geoslēpņa, ij no 7nieka 🥰 Jā, un tas slēpnis galu galā tā arī paliek neatrasts 😅
Nārnijas Skapis paņem mazliet ilgāku laiciņu. Neviens no Lemūriem, kā izrādās, Nārnijas ciklam nav veltījis pietiekami daudz uzmanības, lai saprastu, ka jāmeklē koks. Rezultātā izložņātas gan drupas, gan interesantā konstrukcija pie upes, gan - vēlreiz - drupas. Līdz beidzot piefiksēts arī koks, kur sīkajam Lemūram nākas izpildīt pāris akrobātiskas etīdes. Tikmēr Pelnu Istabas nolādējums turpina darboties - mazs paslīdējiens un Lemūra-novadpētnieka pulkstenis sadalās pirmreizinātājos, saduroties ar drupu pakāpienu. Labi, ka roka paliek vesela!
Un tad jau palicis apmeklēt vien Komandantstundas Sabotieri, kas arī izdodas viegli un bez īpaša stresa.
Aptuveni piecarpus stundu laikā Lemūri pieveikuši laukumu un tikuši pie Lādes mīklas. Pašiem prieks par ideāli izpildītu mājasdarbu - nav jau tā, ja katru reizi šitā izdodas 😉 Teorētiski jau varētu močīt arī tālāk, bet šīs reizes vadmotīvs ir "laiskais divdiennieks", tādēļ stūre tiek griezta uz naktsmāju pusi. Bet vispirms jāieturas "Āķagalā" - un, jā, 7nieka čatiņā reklamētā zupa patiešām ir debešķīga! Vakars paiet, baudot saulrietu Pāvilostas pludmalē, iekārtojoties "Zvilnī", minot Lādes mīklu un iesvinot Lemūru pilota dzimšanas dienu. Vēlāk sanāk arī mazliet pakomunicēt ar kaimiņiem, protams, ieturot saprātīgu distanci - izrādās, tie ir laukumā pāris reizes sastaptie kolēģi no VLAM komandas. Prieks iepazīties un dubultprieks pārmīt vairāk kā pāris vārdus ar citiem dzīviem cilvēkiem šīs krietni jau apnikušās kovidsāgas laikā 🤩
Svētdienas rīts nes Lemūriem īstenu ķirsīti uz tortes, jo Lādes mīkla atminēta pareizi un pati Lāde ir vienkārši bomba! Pagabā tiek ieiets divreiz, pa vidam domīgi izpētot visu pārējo apkārti un nonākot pie secinājuma, ka citur jau nemaz nav kur to Lādi bāzt. Rezultātā Lemūrs-novadpētnieks banāli pasper ar kāju "akmeni" un palecas vai līdz griestiem, kad tas ar raksturīgo graboņu izkustas no vietas 😅 Nu, cepuri nost, kārtējais pārsteigumiņš!
Pārējā dienas daļā tiek laiski baudīts atceļš, piestājot visādos fotogēniskos spotiņos un dzerot karstvīnu. Protams, lielu lomu nospēlēja arī burvīgais laiks, tā ka (neskaitot pāris sīkas ķibeles) kopumā Jūrkalnes laukums Lemūriem paliks atmiņā kā izcili veiksmīgs, patīkams un skaists 🥰 Paldies BK par šo piedzīvojumu, un nu jau aši jātaisās uz Preiļiem.
Tiekamies!

Īsā versija tiem, kam negribas lasīt (atskata video) - https://youtu.be/iICAwAD5GEU
Pandēmijas un ierobežojumu sarūgtināta, #kaimiņubūšana janvārī lēma pakļauties mājsēdei cerībā, ka februārī tomēr varēs visi kopā doties rubas laukumā. Diemžēl ne kovids, ne Kariņš un citi svarīgie džeki mūsu lūgšanas nesadzirdēja, tāpēc, pienākot februārim, tomēr lēmām sēsties katrs savā auto un pirmo reizi septiņu sezonu laikā doties laukumā atsevišķi. Lai gan tas nozīmē vairāk vietas mašīnā, tomēr mums kopā patīk labāk. Fingers crossed, kad martā uz Preiļiem ar jaunām frizūrām un svaigu manikīru varēsim arī kopīgi ripināties Preiļu virzienā.

Ja par mīklām, tad arī minēšanā šoreiz bijām šķirti. Puse no kaimiņiem kā apzinīgi skolēni daļu mīklas (lasīt - tās, kuras saprata) bija atminējuši, kamēr otra komandas daļa atcerējās studiju laikus un pie minēšanas ķērās divas dienas pirms došanās laukumā. Kad minam atsevišķi, atrastos punktus salīdzinām tikai tad, kad abas puses gatavas, un šoreiz gadījās tā, ka katram saklikšķēja citas mīklas, kā rezultātā 20. februāra rītā no Rīgas izripojām diezgan pārliecinoši ar visām 7 lokācijām kabatā.

Sākam ar skaisto Jāmaiķu muižu, kas minēšanas tūrē rokās devās diezgan ātri. Kamēr vieni klejo no telpas uz telpu, bildējot, filmējot (mazais recap coming soon), citi nolemj uzspēlēt Latloto un pēc nelielas durtiņu virināšanas tiek pie laimīgā skaitļa. Vēl mazs skats un šo aizmirsto pērli, un esam ceļā uz nākamo - Gudenieku kadiķu audzi.

Mūsu komandā džins ir lielā cieņā, un viens no komandas ir pandēmijas laikā atvaļinājies bārmenis, bet tieši ar šo lielisko dziriņu visvairāk saistītie personāži nespēj domās tikt tālāk par džinu nosaukumiem. Labi, ka vismaz mūsu otrajai pusei šis atrodas raiti un bez aizķeršanās. Uz vietas - nu, kā jau visiem. Biš flexkursija, biš lavierēšana pa izbijušām šaurām taciņām kaut kur gar aploku, krūmiem un dzeloņdrāšu kilometriem, tad sadalīšanās - vieni uz takas sākumā redzētajiem graustiem, otri - uz lielo taku. Or whatever is left of it. Lieki teikt, ka vieni, protams, izcēla jackpot. Brienot uz posteni kāreiz norunājām, cik slapjas kājas bija tiem, kuri te paviesojās janvārī. Palasījām logbookus, un viss skaidrs.

No kadiķiem dodamies meklēt latvāņus un ieeju Nārnijā. Mīkla 75% komandas šķita kā nesaprotams vārdu savirknējums, bet tad nāca mūsu inženieru pārstāvis un izpestīja mūs no neziņas, atrodot gan pareizo upi, gan Esteres piedzīvojumus, gan meklēto objektu. Piebraucam pie dzirnavām, izložņājam visus kaktus, noķeram izbīli no pagrabā (?) sastaptā sikspārņa, paņemam vienu latvāni līdzi suvenīros un tad jau komandas čatā iebirst arī meklētais skaitlis. Steidzam visi uzmest aci iespaidīgajam kokam, un laižam tālāk uz komandantstundas sabotieri.

Tiltu mājasdarba laikā sazīmējam veikli. Ašs meklējums Googlē, iegūts foto apstiprinājums un punkts kartē atlikts. Uz vietas gan sākotnēji Waze mūs aizdzen mazbišķīt garām īstajam ceļam un attopamies kaut kur upes otrā pusē, šķiet, citos logbookos pieminētajā spirtnīcā, kur redzam sirojam vienu no komandām. Ātra navigācijas maiņa uz Google Maps un esam īstajā vietā - pie paša tilta. Ātri katrs lejā savā pusē, bet neko neredz. Uzkāpjam augšā, viena no kaimiņu dāmām palūdz vīriešu cilvēkam vēlreiz nokāpt lejā un pārbaudīt, vai točna nav (mācība no Viļakas posma, kur tieši tādā pašā situācijā tā pati dāma punktu nepamanīja, un tad to izdarīja komandas biedrs). Kundziņš noraušas lejā pa metāla kāpnēm, nometas rāpus un pēc dažām sekundēm no tiltapakšas atskan balss, kas vēsta - punkts ir rokā!

Tālak Rīvas stacija. Vismaz mums šķita, ka tā ir stacija. :D Priekšā kārtīga rubas ballīte - vismaz 5 mašīnas. Ķieģeļu māja nu tāda so so, baigi neizskatās pēc tā, ko meklējam. Līdz apejam ēkai otrā pusē, un viss top skaidrs. Te līdzīgi kā muižā - vieni iemūžina ēku, citi tikmēr atkal izmēģina veiksmi, virinot durtiņas, līdz atrod īstās. Good to go!

Nākamais plānā - zaļais stars. Ar šo laikam sanāca minēšanā pacīnīties visvairāk, jo baigi gribējām, lai tomēr ir Pāvilostā, bet piektdienas vakarā pie vīna glāzes tomēr atradās arī pareizais variants, ko vēlāk apstiprināja arī Instagram. Stāvkrasti pēc pagājušā gada nogruvuemiem ieguvuši vēl draudīgāku vaibiņu, bet tas neliedz mums mesties uz dibena un pa pusei apledojušo nogāzi paņemt shortcutiņu uz punktu. Ātra apskate, ātra fotosesija un laižam uz pēdējo punktu - pelnu istabu. Hintus neatvērām un nezinām, kas īstenībā bija tas festivālu apģērbs, bet mūsu inženiera prāts teica, ka esot tanktop. Ja ir, tad ir. Kaut kā sazīmējam bijušos armijas objektus, veltām 10 minūšu pastaigu no auto uz meža vidu, fiksi sadalāmies, vieni iekšā lielajā bunkurā otri - mazajā, un tad jau pats pareģojums un cipars arī rokās. Bišķi fail sajūta, kad sāc lasīt, saproti, kas tur rakstīts un atceries, ka lasīt tomēr nevajadzēja. Oh, well. Cerēsim, ka visi esam kā kaķi ar deviņām dzīvībām.

Ejot atpakaļ uz mašīnām, jau atrodam lādes kodu un sākam breinstormot par iespējamajām vietām. Pēc 15 minūtēm, kartes izpētes un līdzpaņemto maizīšu notiesāšanas esam kartē atlikuši, mūsuprāt, ļoti reālu punktu, bet nu baigi tālu no Jūrkalnes. Ir jau vakars, esam saguruši, gribas ātrāk doties uz nakstmājām Ventspilī un nolemjam nočekot, kā strādā hinti un pārbaudīt savu versiju, lai nebūtu jābrauc 30 min pa tukšo. Hints vaļā, atvieglota nopūta - esam atraduši īsto - un laižam pēc lādes.

Lai gan laukumā todien bija krietns bariņš komandu, lādes vietā bijām vienīgie. Sākumā izčekojām pagrabu, sekojot acīmredzamajiem racieniem, pamēģinājām parušināties smiltīs, lai saprastu, ka tur nekā nav, un tad devāmies izpētīt pārējo teritoriju. Divas minūtes vēlāk gan atgriezāmies pagrabā, kur atkal mūsu inženiera prāts un intuīcija nostrādāja, liekot pārbaudīt aizdomīgi kārtīgi saliktos akmeņus, un tur jau viņa, mūsu pirmā 2021. gada lāde, mūs gaidīja. Atzīmējāmies, iefilmējām un priecīgu prātu devāmies mājās.

Paldies par lielisko laukumu, un tiekamies martā Preiļos! :))

(o)(o) plānoja doties rubīt Laimīgo zemi 30. janvarī,bet sabijās no pagarinātās mājsēdes un atlika rubīšanu uz nenoteiktu februāra datumu. Izrādījās,ka februārī visi netiek. Kā teiktu Egils-tiek tikai tie,kuri tiek,kuri netiek,tie februārī nerubīs! 20.datums tika izvēlēts kā gana derīgs.
Visu janvāri un februāra sākumā mājas darbs tika pildīts gausi un diezgan pavirši-tikai pirmie trīs punkti. Draugi, nav labi! Pēdējā nedēļā pirms braukšanas tiek atrauti hinti pārējiem 4 un kad ir ieēstas tās maģiskās hintu tabletes,tad jau kartē tiek atlikti visi 7 punkti.
Izbraucam-Jāmaiķu muiža-check,Gordons-check, neplānota komandas sadalīšanās -Nārnijas skapis, Tūkstoš durvju nams -check,check, 7 km kļūda ar Zaļo staru-check, Pelnu istaba -check,+ daudz km kļūda ar sabotieri jo aizbraucam uz Mātru muižas spirtnīcas drupām...ko lai saka-kļūdās tikai tie,kuri kaut ko dara :) bija lasīts arī par Fonteina spirtnīcu,bet kaut kā nelikās ticami,ka tur būs gals. Aizbraucam uz Fonteina spirtnīcu-check. Ar lādi sevišķu grūtību nav (madžik hinta tabletes :D) . Aizbraucam pie lādes, apmetam akmeni riņķī un hujaks-atslēga arī atslēdzas-bez koda, that's still the madžik :D -check. Nav pārliecības,ka ir jāaizslēdz,bet mums ar Legkim dvizenijem ruki (ar 3. reizi) izdodas aizslēgt. Check. Paldies par Laimīgo zemi! Ja nebūs slinkums,tiksimies arī Preiļos.

Forši + satikām U.Marhilēviču pie lādes, laikam jau nekāds pārsteigums, ja viņš ir mežu īpašnieks, kas atrodas apkārt.

Sākām dienu diezgan normāli, ātri atradām Jāmaiķu ciparu, morāle augsta visi grib vēl pakavēties, kārtīgi izstaigāt muižu. Tad nākamais punkts, Gordona postenis, izsita to no visiem sparu. Klaiņojām pa lauku, skatāmies kokos, sadalāmies un puse komandas padodas, sēž un gaida jaunumus vai arī pārējo padošanos. Pārējie nepadodas, dodas brikšņos, brien pa ļoti slapju, purvainu zāli un beidzot atrod ciparu. Trešais punkts - domājam aizlaist uz dzelzceļa tiltu, kas teorētiski varētu būt komandantstunda. Aizbraucām, nekā, galīgi nepareizi izskatās. Labi, braucam uz Nārnijas skapi. vieta skaidra, ciparu atrod komandas MVP, visi sajūsmā, ka var iekāpt kokā. Pēc tam uz Pelnu istabu, to zinām droši, mājasdarbs kārtīgi paveikts. Atstājam mašīnu viršos un ejam kājām, tas jau tuvu. Aizejam, cipars redzams, pareģojums arī skaidrs, lieliski. Pie reizes nodomājam, varbūt gar jūru paiet, ja nu tepat ir zaļais stars. Klaiņojām kādu pusstundu, protams, ka nebija. Viss, ko dabūjām no pastaigas, bija piekusums un skaisti jūras skati. Bet nekas, atpakaļ uz mašīnu un braucam uz īsto, atrasto zaļā stara vietu.. Gandrīz aizbraucām pareizi, bet apjukām, visi ceļi izskatās ka kempingos iekšā, un kempingā iekša diez vai būtu jābrauc. Griežam riņķi un aizbraucam pie slavenā Rīvas koka gājēju tilta, ja nu tas izrādās īstais komandantstundai? Skaidra lieta, ka nav. Mēģinām vēl pēdējoreiz aizbraukt uz zaļo staru un šoreiz atrodam īsto ceļu. Nokāpjam, satiekam citu komandu, kas jau atraduši ciparu un fotografējās skaistajā saulrietā. Drusku paklaiņojam un komandas MVP atkal atrod ciparu. Cipars lieliskā vietā, ļoti atjautīgi. Tad tik ābrauc uz grants karjeru vietu. Aka, uz nepareizi izskaitļoto vietu. Veram vaļā hintu un izrādās, ka tas ir gandrīz blakus pirmajām nepareizajam komandantstundas tiltam. Eh, jābrauc vien atpakaļ. Piebraucam, sākumā šaubas, vai īsta vieta, jo nekur neredzam tādus 3 logus. Klaiņojam, paliek tumšs, mēness liels un dzeltens, bet diži daudz gaismas nedod, telefoni izlādējas, visas durvis apskatītas, sākam domāt par padošanos un prasīšanu centrālei. Bet tad atskan MVP dalībnieka sauciens, ka atrasts. Nobildējam ciparu (vēlāk izrādās, ka nenobildējam gan), lai nesajuktu. Palicis tilts. Vairākas reizes dienas gaitā esam mēģinājuši atrast, nav sanācis, kaunu pie malas, lūdzam palīdzību. Atsaucas lieliska komanda, bet mēs jau noguruši, prāti knapi velk domas, pat ar lielisku hintu atrodam tikai aptuvenu vietu. Esam vīlušies sevī un hintos. Prasām palīdzību centrālei, tad beidzot atrodam pareizo tiltu. Ciparu grūti atrast, bet beigās atrodam. Visi cipari gatavi, bet ciparus reizinot, met ārā kaut kādu nesaprotami kodu, kas neiet. Plus vēl šaubas par ciparu, kuru nenobildējam savai atmiņai, kā arī jautājums, vai bija 86 vai 98 vienā vietā. Prasām centrālei, vismaz cipari ir pareizi. Komandas biedri no mājām palīdz, sareizina un dabūjām hintu. Smadzenes vājas, arī lādes hints grūti nāk skaidrs. Iebraucam nepareizajā ceļā, klaiņojām gar drupām, kad beidzot kādam ienāk domā pacilāt akmeņus pagrabā. Atveram, ierakstāmies un braucam prom. Vēls un visi telefoni tuvi nāvei, bet vismaz nav auksts. Milzīga pateicība komandas daļai, kas palika mājās, par izpētes darbu un ātro reakciju uz "help?" ziņām. Paldies arī izpalīdzīgajai komandai un centrālei, par pateicību. Mācība gūta, nestaigāt tāpat vien gar jūru 7nieka laikā, citādāk mājās varēs tikt tikai četros no rīta.