Pilns mēness, pārsista galva un viena absolūti random lāde. Visticamāk, neesam vienīgie, kas šķietami uzstādījuši personīgo rekordu mīklu minēšanā. Kamēr Murjāņu Bobsleja trases lokācija iezīmē vietu čatā jau 00:01 minūtē, Lorupes dzelzceļa tunelis - 00:41.

Piecu rubaku sastāvā izbraucam no bāzes Siguldā.
PS. Sakritība, ka Pepijas Garzeķes grāmata tika atvesta uz šo lokāciju tieši pirms nedēļas, ietilpst vienā haļavu kastītē ar faktu ka mūsu Siguldietis ir audzis Jūdažos.


DEMONLORLD WOLFPACK hronikas:
01:11 - Neiznīcināmā rāpuļa skurstenis - hit&run.
02:11 - Pēc aptuveni 40 minūšu ilgas meklēšanas krīt arī Moku Rīku Stūrītis. Nolažojamies - vairāk koncentrējamies uz trases augšdaļu un moku rīkiem.
2:50 - Triumfa arka. Te jau parādās pirmais sastrēgums uz piebraukšanu. Episka arka un apstiprinājums, ka šajā cīņā nebūs tikai dažas komandas.
3:26 - Nešpetnā gota. Bijām par īsu un ne pārāk labi apbruņojušies - bez virves. Skaitli burtiski izmakšķerējām ar otro piegājienu, nolaižot medicīniskajā marlē iepakotu telefonu-filmēšanas režīmā.
4:46 - Kurrekurredutas bērni. Atkārtojam līdzīgus trikus kā Moku rīku stūrīti. Protams - tiek pārmeklētas visas citas - iespējamās vietas, pirms atrodam skaitli. “Stūres” un “Virve” paliek mistērija.

Seko vienīgā vieta, kur aizbraucam kļūdaini - DUS pie Ieriķu dzirnavām. Bet jau ātri kļūst skaidrs, ka šis nebūs. Gotikas tanks, jau iepriekš iezīmējis vietu mūsu radarā, neaizmirsts -
5:21.

5:58 - pirmajā gaismā/miglā - krīt arī Malduguns. Apmaldijāmies tikai uz vienu minūti. Pie 8nieka jau rubaku mērce.

Skenējam salas Tumšupes rajonā, māju nosaukumus.
https://tumsupe.wordpress.com kļūst par mūsu “ceļvedi”. Izveidojās kosmisks saslēgums starp Veģu dīķiem, Tumšupi un “Salu”. Esam ceļā. Dažādās mājas ar atbilstošiem nosaukumiem: “Saliņas” un “Atmatas” atstājot kā rezerves variantu. Ne visi komandā ir optimisti saistībā ar pamestu māju neesamību uz izvēlētās “salas”. Seko fotosesija kopā ar pirmo sauli pļavā. Pārliecības, ka šī ir īstā vieta un tik pat lieli “Nu nēēēē, te nekā nebūs lol”. Līdz brīdim, kamēr notiek, iespējams lielākais random moments mūsu 7nieka vēsturē - un mūsu rubaks sāk fočēt stārķi, kas atpūšas krūmos. 
Paldies centrālei par izcilo 1.septembri un īsto svētku sajūtu!

* Atzara uzdevums - Veiksmīgi iekāpām brikšņos starp atzaru un šoseju. Atradām tur lielu piekabi un bebru, kā arī lielākos brikšņus, kas pēdējos gados bijuši, kā arī paslidināmies pa uzbērumu un slaidi ielidojam upē face first.
* Malduguns - foršs skrējiens pa purvu, vairāk tādus. 30min un esam atpakaļ auto ar ciparu
* Triumfa arka - īsti gan arī nepalika skaidrs, kādā ziņā viņa ir vienīgā apakšzemes triumfa arka LV, ja līdzīga tipa ir zem dzelzceļa piem Līgatnes upē, bet ok - šo īsto tāpat ātri paņēmām.
* Lādes uzdevums - nofokusējāmies uz dažāda veida Siguldas, Līgatnes, GNP ceļvežiem un tad nu vairākas stundas meklējām atmatu pļavas uz salām/pussalām/alām (salās->alās). Bēdīgākais, ka kādu stundu pirms krita lāde, dēļ Tumšupes un ūdeņiem jau bijām pie tiem Veģu dīķiem, taču karte neuzrādīja kādu konkrētu objektu un pārliecības nebija, lai vnk ķemmētu milzu pļavu, tā kā ātri vien aizbraucām pārbaudīt Ķempju ūdensdzirnavas, kā arī Saulstaru mājas un vel Turaidas salu.

P.S. Pēdējā laikā Centrāle sola hit&run, bezmaz sāk šķist interesanti ieraudzīt kādu "maldies&raudi" spēli (vēlams gan tādu spēli ne pārāk tālu no Rīgas) ;)

Viss sākās ar to, ka ap 23:30 savācāmies kopā izvēlētajā "datorzālē". Nedaudz paķemmējām internetu un bāām, mīklas vaļā. Mīklas devās rokās ļoti raiti, divas apskatot uzreiz bija skaidrs kur jābrauc. Ap diviem salikām kartē punktus un aiziet, ceļojums var sākties. Tuvākais punkts - kamaniņu trase, tāds hit&run vien bija. Nākošais punkts, triumfa arka, likās ka arī būs hit&run, bet reāli -run,run,run. :D sākumā pa dzelzceļa sliedēm, pēc tam skrienot pa slapjo zāli kājas bija tik izmirkušas, ka pat kāpt upē ar botām nelikās stulba ideja. Reizē ar vairākām komandām atradām un skrienam atpakaļ uz mašīnu. Nākamais Jāņkalns. Atradām, ka Jāņkalna Z daļā ir atrasts ceplis. Mazliet piemirsām mīklas bildi. Sākotnēji apsvērām ideju lekt pār sētu pie Turaidas pilsdrupām, bet kādam no komandas bija saprāta balss un teica davai nē. Aizbraucām no otras puses reizē ar Tarhūnu. Ātri lecam ārā un uz Jāņkalna pusi. Šī likās kārtīga flexkursija, pa kalnu uz leju un pretējā kalnā augšā. Izklausās īzī, tikai tas, ka tie bija KĀRTĪGI DŽUNGĻI. Kādam no komandas tik izspruka: "ja ir sajūta, ka nav pareizais virziens, jo tiešām bija baigais kāpiens, tad noteikti 7niekā tieši tā ir jābūt" :D Nonākuši Jāņkalna smailē, pēc kāda brīža sapratām, ka noietie 600m vienā virzienā bija pilnīgi lieki, jo ceplis no auto atradās 50m attālumā. Nu labi, kādas 40 minūtes padirstas, bet nu neko. Tālāk braucam pēc svaiga piena uz Jūdažiem. Braucot iekšā bijušajā pienotavā priekšā sēdošie tik noteica: "baigā govs" un braucām tālāk. No aizmugurējā beņķa "pag, griez riņķī, jābūt!" Labi ka bija auto striķis līdz, jo bez tā gotiņu nesavaldīt. Laso ap ragu un galvā iekšā, hit&run. Purvs. Redzam vairākus auto un lukturi mirdz visur. Dzirdam citu komandu žēlabas par pavadītām 3h un nekā. Mums purvs paņēma kādu stundu. Ātrā skrējienā ārā no purva un uz Līgatni. Auto nodomājām, jābūt hit&run, bet par nelaimi kāds sačakarējis punktu. Tā kā ūdens līmenis bija vidēji par 2m zemāks nekā punkta likšanas brīdī, tad tika izķemmēta visa upes gultne, 2x izložņāta caurteka, visās alās pabūts vismaz 3x, pakāpieni apskatīti visi no visām pusēm, pat vecā fabrikas ēka.. pat saskatījām iegravētu BK un ciparus uz klints sienām :D arī uz fabriku skatoties tā melnā bulta likās tik zīmīga :D 2,5h un kāds atver lādes mīklu! Bļēg, kā, 4:19, tiešām? Tuvojoties ziemai nakts melnums būs ilgāks, tad jaudīgāks lukturis un varbūt plāksnītes nāks rokā labāk :D Bez hinta neizpalikt un ar visu hintu nebija viegli atrast to, kas tur vairs nebija. Kopā ar Tarhūnu atrodam rezerves variantu un kopā dodamies pēc pēdējā atzara. Atkal hit&run, prasīja minūti un atveram lādes mīklu. Nedaudz padomājam lādi, nospriežam, ko nu vairs, spēles garša sapista un nav vairs kaifa. Lai gan ideja par to, ka telefons ir ceļvedis izskanēja. Hints rokā un braucam pakaļ lādei. Uz salas grozās vēl viena komanda, gandrīz kopā atrodam lādi. Lāde interesanta, tikai stārķis varēja būt vairāk uzšķērsts, logbook čakarīgi izņemt ārā un salikt visu atpakaļ. Liels paldies Sajūtu inženieriem par sezonas atklāšanas rubu! Tiekamies oktobrī.

Kad no #7nieka atpūsta bija patīkami īsa un ierasto 3 mēnešu vietā bija nepacietīgi jāgaida tik 1, galvā dzimst spožas idejas, ka beidzot jāpamēģina pacīnies pa FTF, lai sajustu to īpašo smeķi un mērci, par kuru tik daudzi runā. Tā kā Sigulda ir tik tuvu, sākotnēji sākam Rīgā, lai gadījumā, ja ir tādas ziepes kā mums bija Daugavpils laukumā, var mierīgi visus izvadāt pa mājām un likties pie miera. Bet - nekā, stundas laikā jau 5 punkti krituši ar 95% pārliecinātību un jāskrien rajonā.

Moku rīki krīt ātri, kad tiek pieņemts lēmums doties pastaigā no sākuma līdz galam pa pašu trasi un pēc stāvāka kāpiena kaut kas pavīd tumsā.
Triumfa arkā ir mazā sacensība, kur visi skrien, slidinās un klūp, brienot pa ūdeni. Sirreāla sajūta, bet īstā FTF garā!
Neiznīcināmais rāpulis krīt pāris minūšu laikā, tāpat kā Nešpetnā gota, kuru meklējot gmaps tika ielikt ielas attēls tieši pie... nešpetnās gotas. Uzjautrinājāmies gan par to, kā šādā punktā ietu īsākiem cilvēkiem, kuri uz rubu ieradušies bez trepēm, bet velti - visas komandas godam nolauzušas ar šo punktu.
Malduguns varā - viens no lielākajiem #7nieka jackpotiem - ieradāmies visideālākajā agrā rīta stundā, kad sāk palikt gaišs, bet apkārt vēl ir migla. Punktu paņemam, daļēji sekojot daudzajām lukturu maldugunīm, kas skraida apkārt pa purvu, paralēli uztaisot zelta rudens foto sesiju Siguldā, kur nav redzama neviena dzeltena lapa.
Aizmirstais atzars... Ir tik pašsaprotami, ka bandīti varētu būt čekisti, ar kuriem ir cīnījušies mūsu drosmīgie partizāni. Pēc pusotras stundas atklājās, ka Mores kauju muzejs noteikti nav pašsaprotama atbilde. Pēc tam atklājam, ko Gauja nozīmē lietuviešu valodā un iebraucam vēl lielākās auzās... Šo punktu pēc tam veikli atradām ar norādi no centrāles, bet visvairāk šoreiz mūs iegāza...
Kurrekurredutas bērni. Tagad kādu laiku reāli negribēsies lasīt Pepiju Garzeķi. Labākais hints no citas komandas - punktu vieglāk atrast tumsā. Labs - padomu uzklausījām, kad ārā jau gaišs. Kājas piesmeltas ar ūdeni vairāk kā brienot pa purvu, vai tiltu apakšām kopā. Pat papīrfabrika netika žēlota, tāpat kā šķūnis ar dekorācijām. Beigās pat ar hintu veicām draudzīgu apsekošanu kopā ar #GAN JAU SANĀKS (VĒLREIZ) komandu un nieka 15-20 minūšu laikā punkts krīt.

Lāde - kā parasti - ja var ierakstīt waze un vienkārši kaut kur aizbraukt, kādēļ gan visu nesarežģīt, atrodot, ka Sigulda īrē govis, kas apēd zāli, kuru nevar nopļaut un ir pat tūrisma ceļvedis, kurā var atrast spotu, kuru nevar atrast nekur citur. Pie tam - pēc traumas ar lādi Aucē 5.sezonā, ir skaidrs, ka "sala" noteikti nav sala uz ūdens. Tās noteikti Balonu pļavas! Noteikti!
Vai arī... nē. Pastaiga pa Atmatu pļavu nav gara un stārķis - mūsu. Kopumā - pozitīva pieredze, rubīt rubu reizē ar FTF cīkstoņiem ir kas pilnīgi cits, ko nenoķers nevienā citā mēneša datumā. Tā kā velkam vien ārā kalendārus un rēķinam, kad atkal prasīt darbā vienu dienu brīvu!

Tad nu tā...
Kodām mīklas no bāzes mājās. Par cik Sigulda tuvu, tad sratēģija vienkārša - ja redzam, ka ņemamas, tad minam, ja viss slikti, tad pa gultām un mokamies mēneša garumā... Šoreiz viss čiki, jo atminējām pāris stundu laikā, un vienīgā daļēji pievilktā bija tas atzars, jo nebij īsti skaidrības (ne pirmo reizi), ko autori domā ar vārdu tanks....

Pēc stundas ierodamies pie moku rata. Nedaudz noraustamies no privātīpašuma zīmes, un jau plānojam apiet no kādas citas puses, bet tak vieta 100 proči īstā un nolemjam, ka gan jau viss sarunāts, un speram pāri tiltiņam uz trasi. Nakts tumsā un miglā iznirst arī pats moku rats un aiziet! Sen nebaudītā bļembas meklēšana var sākties! No sākuma nemaz tik ātri neiet, bet tad pieņemam lēmumu, ka varbūt teksts "Nav pārbaudes - nav brauciena" liek doties uz trases startu, jo tur taču notiek pirmstarta pārbaude, un sākam kāpt uz augšu...daži līkumi un tumsā tur jau viņš ir! Darīts.

Nākamais pa ceļam dzelzsceļa tilts pār Lorupi. Tas kurš triumfa arka. Hondiņa mūs pa jautro meža ceļu pieved pie sliedēm un pa tām dodamies upes virzienā... tumsā grūti saprast kur ir tā grava, bet garām nepaslīdam, un uz akičiki izvēlamies pusi, pa kuru raut lejā! Kāpiens (šļūciens) uz leju bija jautrs un traks! Pirmā doma - bļin, nav īstais....kautkādi dzelzsbetona bloki..bet paejot dziļak tunelī viss ok! Kāpiens atpakaļ un gāžam tālāk!

Kā nākamo šturmējam rāpuli. Šo mīklu laikam risinājām visilgāk...kamēr atcerējāmies vecās nokias sms rakstīšanu, kamēr sazīmējām īsto cepli, jo guglīte spītīgi piedāvāja ierasties Turaidas muzejrezervātā nakts vidū, bet beigās kautkā tikām uz pēdām īstajam. Piebraucām, saslapinājām kājas pļavā un uzmeklējām skursteni. Pirmajā cauruma apskatē birka paslīdēja garām, bet jau atkārtotā pārbaude deva pozitīvu rezultātu...neliels pārkūrs un cipari kabatā! Atgriežoties uz auto sadzirdējām suņu rejas, kas likās tieši pie mašīnas un nobruņojāmies ar sprunguļiem, just in case... Bet tomēr viss droši, suņi rēja mājās...

Tālāk uz Jūdažiem, pie nešpetnās! Pa ceļam, kā jau drošvien daudzi, nostāvam pie sarkanās gaismas un nekādā gadījumā nakts vidū, nekurienē nepārkāpjam šo noteikumu:):) Ieraugam meklēto ceļazīmi un skulptūru! Noparkojamies pie ēkas un jau sākam domāt kā tajā iekļut, bet tad miglā pamanu ūdenstorni, un skaidra lieta, ka tas ir īstais - jo taču garie būs pa īsu un tā... esmu laikam garāks par garajiem un trepes varu aizsniegt, bet nedaudz tās paraustot, sāk piezagties šaubas vai tiešām, vai tiešām pa šīm sarūsējušajām, kustīgajām trepēm autori grib lai kāpj?? Noraustos, vēl nekāpju... Veicu torņa inspekciju un aizmugurē ir caurums...lienu iekšā... un pirmo reizi septītnieka karjerā (pats gan esmu pārsteigts, zinot kur tik nav līsts) iedzīvojos traumā - luktura gaismā nepamaniju kautkādus dzelžus un veiksmīgi galvā iegriežu kārtīgu strīpu...asinis tek, bet rubaki neraud!! Kamēr aptaustu galvu, tikmēr dzirdu biedra uzvaras saucienus un dodos pie govs...vai buļļa. Tur, lejā ir! Top skaidrs kapēc garie būs par īsu.... Apspriežam kādus pārkūra trikus pielietot un vai varēs tikt ārā, kad iedomājamies par auto virvi, un punkta paņemšanas tehnika un atgriešanās virszemē ir skaidra! Pa to laiku jau ieradušās citas komandas un par cik jau apseglojam bulli, tad drošvien laupam viņiem atrašanas prieku, vai varbūt tieši pretēji - glābjam no maldīgās kāpšanas ūdenstornī:) Ā, un jā...nebūtu FTF nakts un lāde būtu jau atvērta, tad noteikti izpalīdzētu cīņubiedriem(kas šajā naktī tomēr ir pretinieki) ar virves aizdošanu...nu jūs jau saprotiet...

Par cik vēl ir tumšs un miglains, nolemjam vēl purvā nelīst, bet dodamies pie Pepijas. Te normāla ballīte, visur čum un mudž no rubakiem... Skaidrs ka šis nav grab and run... Protams ķeksīša pēc ielienam bildē redzamajā pagrabā, bet protams nekā...īstenībā ielienam visos iespējamos caurumos, pat ielienu zem tiltiņa foršajā slūžu straumītē, bet bez panākumiem.... Apkārtējo leksikā sāk parādīties arvien vairāk pīī vārdi un laba vēlējumi centrālei, un, par cik tā arī neesam tikuši pie īstās grāmatas, nolemjam mainīt startēģiju... Šīs pie slēpņa pavadītās gandrīz divas stundas ziedojam rubas dievam, un liekam visas cerības uz vietējo bibliotēku, kura atvērsies 8.30! Ja tikai tiktu pie īstās grāmatas, īstās lapaspuses, īstās rindas un īstā vārda, tad punkts pats mums iekristu klēpī! Bet, kamēr vel biblene, ciet raujam tālāk!

Šaubīgais atzars! Tas pats, ko visi mēģina ietirgot čatiņā... Mūsu versija izrādās precīza un šis krīt īzī pīzī! Bija kaut kas par Mores tanku, bet labi, ka nosliecāmies par labu benzīntankam...un tad jau atlika atrast benzīntanku ar upīti! Garstāvoklis nedaudz uzlabojas!

Ir gaišs un kārta purvam! Pieripojam stāvlaukumā un sasveicinamies ar fraņču tūristiem, kuri ir izvēlējušies īsto kluso vietiņu, kur pavadīt mierīgu nakti...:):) Dodamies purvā... Slapjā kaķa rūdījums neļauj kļūdīties ar ezeriņu, un šis, pēc nelielas pastaigas, ir rokā..tik nospriežam, ka tumsā un miglā šis varētu būt saldais ēdiens...

Laiks doties uz bibliotēku. Pa ceļam piestājam kūliņā uz ātrām brokastīm, un, kamēr baudam dzērienus, nelielā apspriedē ar citu, izbadējušos rubaku ekipāžu saņemam info, ka kaut kas nav kārībā ar to kurrekurre punktu.... Iegūstam video, kā to bija iecerējuši autori un skaidrs kā diena, ka nav ne stūres, ne virves... Apbruņojušie ar šo jauno info dodamies atpakaļ, jo cik saprotam, augšā pie koka ir jābūt... Aizbraucam, uzkāpjam, pārbaudam visus iespējamos kokus pie kuriem tā virve varētu tikt piesieta un nekā.... Pipec....
Zvans centrālei un iegūstam jau detalizētākus uzņēmumus... Atrodam.. Ja sākumā likās, ka kā tad pirmās komandas šito vispār atrada, tad atrodot kur ir punkts, kļūst skaidrs, ka arī mēs, ja būtu tumsa, visticamāk atrastu ātri...žēl, gan jau kādam to stūri ļoti vajadzēja...

Lādes mīkla...
Pantiņš, protams, skaists....bet ar ko sākt...kādā virzienā rakt... Lai būtu jautrāk, uzreiz pieļauju fundamentālu kļūdu, un gandrīz kā sludinātājs mēģinu pārliecināt savus rubakus, ka simpunkti jāmeklē pļava, ko apskalo kādi ūdeņi, kurai vidū ir meža gabaliņš un tajā, visticamāk, pamesta māja, vai cita konstrukcija..... Un tā pagāja divas stundas.... Ar mājās palikušā un pagulējušā rubaka palīdzību tiekam uz pēdām z/s Atmatas. Blakus Tumšupe...vēl tikai trūkst pļavas sala ar mežiņu... Varu apzvērēt, ka īstajai salai ar pirkstu un acīm kartē pārvilkām pāri kādas reizes 100....bet nav tak ēkas... Nogurums un bezmiegs dara savu un tiek pieņemts lēmums patraucēt Centrāli.... Turpmāk vāzē rakstīsim visu to pašu ko guglītē....
Raujam uz galamērķi! Izskan visādas versijas par lādes lokāciju un formu, jo kur gan pļavā var paslēpt lādi, bet piebraucot galavietā top uzreiz skaidrs, ka vienā no tiem puduriem būs..atliek tik apstaigāt.. Varbūt tas bija domāts tas "sala uz salas" - tie krūmu puduri... Vēl paspējam pabaidīt stārķi, jo sākumā likās moš vecais zēns žāvē spārnus zem kokiem, bet tad sapratām, ka pārāk stīvs un tad jau tik formalitātes un šļuciņa! Jā.. lādes mīkla mums tā arī palika mīklaina...

Bet bija riktīgi labi!
Paldies orgiem! Paldies satiktajiem FTF nakts rubakiem! Paldies komandai! Paldies mammai! Paldies tētim!... :)

Tiekās oktobrī!

Tas brīdis, kad Purva Bridējus iegāza purvs🤪
Smieklīgi, ka waze ievadot "atmatu pļavas" tiec aizvests uz īsto vietu, dažreiz mēs protam sarežģīt dzīvi.

Septembris tikko kā iespiedis kāju durvīs, un "Mamma piespieda" pošas uz to zelt' ruden' Siguldā. Viss pēc labākajām tradīcijām - komandā pāris jaunie gurķi, bagūzis līdz ūkai pilns ar snackiem un arī lokālā iezemieša apartamenti ir aizrunāti. Cerības uz jauno sezonu ir lielas - iekšēji jūtam, ka FTF rit mums asinīs. Bet tad...

Nu labi, sākums kā vienmēr noris raķešpaātrinājumā, stundas laikā mīklas ir nokostas un lecam vāģos. Pārliecība - neapstrīdama, vienīgi Atzars tāds šaubīgs - Raganas vecā dzelzceļa līnija liekas mazliet par tālu, bet toties atmiņu raksts par tanku kauju un partizānu bandītiem pagaidām ļauj noticēt. Atstājam uz beigām...

Rumaki uz Siguldas kalniem šoreiz galīgi netiek saudzēti, ielidojam pie pirmās šīposma trubas. Kāpiens pa dūmeni tiek izveikts aši, jo tālumā jau zib citas komandas fonariki. Viens un divi, check, lavāmies atpakaļ. Tālāk ceļi ved uz Ānfabriku, kur pavadām jau ilgāku laiku, daļēji tāpēc, ka pamestā ēka tomēr tik vilinoša, daļēji tāpēc, ka vajadzēja apmainīties dzēlībām ar vietējo lapseņu bandu. Augšā lejā, iekšā ārā, un tad, šeku reku, punkta atspīdums lukturīša staru kūlī ir neapstrīdams pat lejā no upītes, un lokācija top skaidra.

Purvs izrādās īsta romanķika 7nieka stilā - no sākuma Tevi apber ar ziediem, bet pēc tam ņem priekšā pēc pilnas patikas. Tā arī mēs sākam ar skaisto mēnesnīcu virs miglā ietītā ezera, bet pēc brīža jau mežu pārviļņo skarbo vārdu melodija, kad kārtējais komandas biedrs pazūd purvā līdz viduklim. Līdz gala stabiņam gandrīz aizbrienam pat vairākas reizes, katru reizi pēdējā brīdī pagriežoties atpakaļ uz sākumu un nospriežot, ka šis jau nu gan ir pāri "tālu neej". Tā vietā izķemmējam visas meža priedes un tikai, kad viens pēc otra puse komandas jau žāvē kājas pie mašīnas sildītājiem, ar pēdējo izmisīgo stiepienu tiek aizsniegts malduguns stabiņš. Njaaa, mīklas norādes šoreiz bija kārtīgs vadātājs. Laikam tomēr bija jāsasniedz konkrēta botu slapjuma pakāpe, līdz varējām jau pofidzītī maukt taisni cauri purvam...

Tālāk, bruņojušies ar sausām zeķēm un plastmasas maisiņiem, dodamies iekšā otrajā rubas trubā - šoreiz uz leju. Cieņā ir taktika soli pa solim jebšu no sākuma noskaidrojam skaitli un tad domājam, kā tikt ārā. Veiksmīgi gan iztiekam bez ekipējuma un bez atstātiem komandas biedriem. Drīzi vien aši tiek savākta arī lielā horizontālā dižtruba, kura pazīstama jau no citām klejojumu reizēm. Tikmēr pēdas jau pāris stundas svilina un mieru nedod atvērtā lādes mīkla! Kur tik ilgi kavējas FTF??

Tālāko mēs laikam nevarēsim un negribēsim izskaidrot, bet garajai kamaniņu trubai tiek dāsni atvēlēta vesela stunda. Tiek pielietots viss - gan, izejot no iepriekšējās pieredzes, līsts cisternā, gan ar moku rīka palīdzību tiek iegūta jauna perspektīva, bet zīmes lasīt tā arī neprotam vēl ilgi... Jā, zinām, esat mūsos vīlušies, mēs arī, bet paga - labākais vēl nāk!

Un nu stāsta jautrākā daļa - Atzars. Domu par Raganu jau esam pazaudējuši pusceļā, taču rīta žvingulī esam sasnieguši sesto dimensiju risinājumu domāšanā. Tieši pie Sēnītes satelītskatā tiek pamanīts milzīgs P burts - značit lielā stajanka (pēc fiasko Rūjienas šokolādē un Daugavpils a burtā, esam taču kļuvuši gudrāki!), un visi taču te brauc garām - gan uz Siguldu, gan "atzarā" uz Valmieru. Kad hipotēze ir pārbaudīta un izsvītrota, tiek izpīpēts vēl ģeniālāks risinājums - "banda", kā izrādās, lietuviski ir "gauja", un "tanks" no lietuviešu valodas - "tvertne". Sakritība? Nu ne jau 7niekā! Tiek meklētas visas Gaujas vecupes un ūdenskrātuves, pāris arī pārbaudītas, bet nekā. Saldajam ēdienam atliek Viktors Stajanka (iegooglējiet), bet šis pavediens nevieš lielu uzticību, tāpēc pēc ilgās vilcināšanās, beidzot lūdzam roku Centrālei.

Lādes mīkla nu ir rokā, un arī saprotam, kur pazuda tās NLP iekrātās handikapa stundas. Variantu sarodas vairāk kā iespējams dienas tripā apbraukāt, no kuriem viens ir atpakaļ nelaimīgajā purvā. Taču Tumšupe un ZS Atmatas Allažu pusē par laimi ņem virsroku un tiek pārbaudītas vairākas iespējas šajā pusē. Nekā. Beša līmenis kāpj. Vēl pirms hinta prasīšanas tiek nobraukts garām Veģu dīķiem - "nu nē, šī sala par lielu un pļavainu, tur toč nebūs"... Aaha, pēc brīža jau metam ripā un tepat pusstundu vēlāk vien esam.

Tā nu mums gāja. Badumc hladāc krik krak un plunkš, bet galā esam.
Gan kādu dienu pienāks arī mūsu FTF brīdis! Sakām jau trešo reizi, bet šoreiz čist jūtam, ka drīz. Lai mamma var lepoties.
Nu es jums otvečaju.

Starp žūstošām zeķēm,
- Mamma piespieda

Kādu laiku esam slinkojuši ar ierakstiem, nu šoreiz saņēmāmies

Šoreiz mīklas padevās un jāsaka samērā garlaicīgi aizbraucām visur kā pa sviestu izņemot sākums.

Tika atšifrēts ka bandītu tanks ir Gotika auto un uz Siguldas šosejas pirms Sēnītes kā reiz tāds ir ar ļoti milzīgu stāvvietu un kkadu upītes veidojumu aiz tā. aha Bļ.... Spēle vēl nav sākusies un līdz viduklim nepareizā purvā 😁

Pēc tam easy pizy

Murjāņos piebraucām ar ieslēgtiem prožektoriem un izbiedejam no trases topošos Murjāņu sporta skolas absolventus, šķiet visu kursu :D laikam padomāja ka apsargi ieradušies, tālāk jau mierīgi punktu paņemam

Stūrējam tālāk uz naktsmājām, pa ceļam cepli paņemam

Iekartojamies naktsmājās un izplanojam ko vēl gribam naktī un ko atstāt rītam. Nolēmām ka alas rīt, ak šī kļūda 😁

Paceltas glāzītes par spēles sākumu un aiziet pie govs.
Man personīgi šis kļuva par vienu no all time favorite punktiem super, striķī ielaistais telefons nespēj noķert ciparu jo logo atstaro tik spēcīgi o.k davai pats jump in to the Govs un ārā, tas bija forši :)


Nākamais ar izcilu dzērvju dziesmu pavadijumā nakts pastaiga purvā, ehhh ļoti patika, gribās tur atpakaļ

No rīta krīt tilts un pareizā Gotika auto

Un tad alas, vismaz kāds sap*siens, bet žēl tomēr kā dēļ mainītās vides vispār neizdevās atrast ciparu, varētu uzskaitīt kur tik neielidām,gan ūdens trubā gan ķieģeļu alā blakus slūžām, četras meža bites sakoda roku, neskaitāmas reizes uzkapts pa trepēm utt. Bet cipars nav, zvans draugam un skaidrojums" ūdens krities, striķis ar stūri nogriezts, neko dienā neatradīsiet viss slikti'", otrs zvans konkrēts norādījums, NU jā bļļlļ neticu ka dienā kāds atradīs, bet naktī būtu atraduši pat no auto neizkāpjot hvz kā labāk, bet vismaz tagad zināms ka nav alerģijas uz bitēm :D

O.k lādes mīkla vaļā un jau pāris min laikā atminēta, nē nopietni mazāk kā 10min laikā viens mūsu dalībnieks nu jau kārtējo reizi parāda wtf veiksmes prasmes. Kārtējo reizi rodas jautājums Kā... Tu... What?...

Braucam paēst un tad uz lokāciju, kas izrādās īstā,bet uz vietas biki šaubas jo pļava nav atmatā. bet ir īstā. Skaidrs dēļ iepriekšējo sezonu rūdījuma kas ir domāts kā sala, ejam visām "salām" cauri, starp citu viena atgādina meteorīta krāteri vai ko tādu, nonākam pie stārķa, kas pa gabalu pat likās īsts 😁 ideāla lāde, bet mums jau laikam labāk, patīk kad ir arī kods un vēl viena iespēja sačakareties.

Beigās nesapratām, vai bij biki pa vieglu, vai esam skilu uzdzinuši, gribējās biki vairāk pašiem sačakarēties (ja centrāle lasa un domā par nākotni, uzmanība uz to ka PAŠIEM gribējās sačakarēties kā ar flexkursiju , nevis lai mūs čakarē kā ar kuģīti Rūjienā :D :D :D tas sūda kuģītis :D

Bet kopumā kā parasti super un Paldies! jau nevaram sagaidīt oktobri

Uz 7nieku sarunājam braukt 4.septembra vakarā, bet mīklas, protams, sagaidām jau 1.septembrī. Domājām, ka varēsim visu nedēļu nodoties mīklu minēšanas priekiem un nedēļa paritēs nemanot, bet nekā. Mīklas atminam dienā, kad tās tiek atvērtas.

Moku stūrītis, Kurrekurredutas bērni un Nešpetnā gota tiek atpazīti uzreiz. Malduguns varā tiek atrasts ar primitīvu meklēšanu iekš Google. Tiek ierakstīts vārdu salikums “purvs Siguldā”. Atrasts Sudas purvs- un tas tiek apskatīts ar satelīt karti. Ir! Triumfa arka. Tiklīdz nāk apskaidrība, ka apakšzeme nozīmē, ka tas būs tilts, tad krīt diezgan ātri. Neiznīcināmā rāpuļa mīkla tiek atkodēta ātri, jo viens no rubakiem pēc šāda principa ir iecienījis veidot savas paroles. Ar Atzaru gan bija nelielas problēmas. Tiek atrasta Vikmestes upīte, kas ir Gaujas atzars. Un saucat to par sakritību, bet blakus takas sākumam ir liela stajanka. Taka maz zināma un bildēs šķiet gana iespaidīga, lai tur būtu punkts. Nu, šitam čist jābūt. Tomēr prātu nelika mierā divas lietas. Pirmā- kur ir tanks? Otrā- par upīti nemēdz teikt atzars. Tiek diskutēts, ka atzars varētu apzīmēt vecu dzelzceļa atzaru. Tā nu soli, pa solim, līdz sākam meklēt ceļa atzaru ar upīti. Kad īstais ceļa atzars un tilts ir atrasts, tad arī beidzot saprotam, kas ir tanks.

Beidzot pienākusi rubas diena. Plkst. 23:40 esam pirmajā punktā. MOKU RĪKU STŪRĪTIS. Aizejam līdz bildes vietai, pastaigājam pa perimetru. Aplūkojam vērīgāk bildi un secinām, ka bildē redzamais rubaks, gluži kā kompass, norāda virzienu, kurā jādodas. Tā, nu, maģiskos ciparus atrodam diezgan aši.

TRIUMFA ARKA. Atbraucot, priekšā ir divas iespējas- taka, kas aizved līdz nogāzei vai normāls plats celiņš, kas zolīdi aizved uz tiltu. Pa kuru iesim? Jā, mēs izvelējāmies taku jeb “šļūc ar dirsu pa zemi”. Gumpīši mašīnā, bet basā pastaiga pa upīti baudāma. Lokācija viennozīmīgi šī laukuma favorīts.

NEŠPETNĀ GOTA. Pat visgarākajam rubakam būs problēmas? Ja rubaks (garums 1.75m) mājās rosināja, tomēr paņemt trepes, tad otrs rubaks (1.95m) tikai pasmējās “I got this”. Liels bija šī gara rubaka aplauziens un mācība, ka, tad ja BK raksta, ka jāapbruņojas- značit tiešām jāapbruņojas. Saprotam, ka ir auzas, jo trubā līst negribas un sākam domāt, ko darīt. Tā kā laukumā esam vienīgie, tad cerēt uz to, ka ieradīsies kāda komanda, kas bijusi prātīgāka un ir apbruņojusies ar palīglīdzekļiem, nav variants. Atceramies, ka mašīnā stāv selfie sticks. Bāžam trubā visādās pozās un variantos, bet cipars rokās nedodas. Saprotam, ka vajag garāku. Izmēram, tomēr ir nozīme. Tā nu top mūsu upgreidotais selfie sticks, kurš piestiprināts pie auto vilkšanas striķa. Ielaižam telefonu, nofilmējam ciparu un gandarīti dodamies tālāk.

NEIZNĪCINĀMAIS RĀPULIS. Šeit viss ātri un bez aizķeršanās.

MALDUGUNS VARĀ. Mīklā norādes uz īsto vietu ļoti precīzas, tāpēc īstais purva ezers atrasts ātri. Lielākās grūtības bija atrast ceļu no galvenās takas līdz vajadzīgajam punktam. Taciņu tā arī neatrodot, maucām tik pāri purvam. Nonākot pie cipara, protams, izgaismojās arī jau iemīta puslīdz normālā taciņa. Brist pa purvu tumsas un dzīvnieku skaņu ielenktiem, bija kaut kas nebijis. Paldies BK.

KURREKURREDUTAS BĒRNI. Jāsaka, ka šeit bija cūcene un paveicās, ka objektu meklējām tumsā. Ieradāmies un uzreiz ar lukturīti pārskatījām apkārtni. Izgaismojās punkts un tad jau atlika vien uzlīst augšā.

AIZMIRSTAIS ATZARS. Krīt tik pat ātri kā meiteņu biksītes, izdzirdot vārdus “Nē, mīļā, šovakar es nomazgāšu traukus”.

Pulksten 4:15 esam tikuši pie LĀDES mīklas. Ja mīklas likās vienkāršas, tad lādes mīkla bija pilnīgs pretstats. Kamēr viens rubaks pusotru stundu lasīja par to, kādi augi zied pļavās, kā uzart zemi un pareizi ganīt lopiņus pļavā, lai saudzētu pļavas bioloģisko daudzveidību, otrs rubaks laiku izmantoja lietderīgi un atrada Veģu dīķus. Aizbraucam uz galapunktu, ejam pa pļavu. Rubaks, kas izstudējis pļavas ir diezgan skeptisks un pārliecināts, ka šī nav īstā vieta, kamēr otrs norāda uz to, ka mežu puduriņi ir salas un var redzēt, ka iemītas rubaku taciņas. Labi, otrs rubaks arī pārliecināts. Izstaigājam vienu puduru- nav. Otru puduru- nav. Trešo puduru- nav. Apstājamies un ieraugam nedaudz tālāk stārķi. Eu, šitas tāds mierīgs izskatās. Varētu sanākt pielavīties, neaizbiedējot un uztaisīt labu bildi. Viens rubaks pagriežas pret otru, dusmīgi “nokušina”, lai neiet kā zilonis un klusi lavoties kā tādi idioti, ejam stārķa virzienā. Kad esam jau pavisam tuvu, saprotam, ka lēnām lavījāmies klāt mākslīgai stārķa figūrai. Sajutāmies kā stulbs un vēl stulbāks. Kā idioti turpinājām arī justies, kad nevarējām iebāzt atpakaļ stārķī logbook un pudeles. Bet cepums centrālei par lādes noformējumu- mums ļoti, ļoti patika, jo smiekli ir lieliskākais veids kā noslēgt laukumu!
Kopumā laukums ļoti patika un ir gandarījums, ka pie lādes mīklas tomēr nesalūzām, lai zvanītu centrālei, bet tikām galā paši. Milzīgs paldies BK par kārtējo lielisko piedzīvojumu! 1.oktobris jau darbā paņemts brīvs, lai otro reizi mēģinātu divatā izcelt FTF. Tiekās!

Centrāle ir kļuvuši ļoti skopi aprakstos. Bet varbūt tas arī labi.

Mīklu minēšana notika raiti, tika minētas pat 1.septembra svinīgās līnijas laikā.

Ātri padevās moku rīks un Kurrekurredutas bērni, Malduguns, Nešpetnā gota. Par Triumfa arkas pareizību pārliecināties palīdzēja vietējie. Neiznīcināmā rāpuļa atrašanās vietu atklāja TIC darbinieki, gan norādot, ka tur nekādas spēles nevar spēlēt. Atzars nāca grūtāk. Apdomājām Sēnītes stajanku, bet tanka nav. Virziens Ieriķi-Abrene? Ar nelielu hintu no cīņu biedriem atrodam lokāciju.

Datums vienmēr tiek nolikts laicīgi, bet rubaki tak nevar nociesties un dodas laukumā pie pirmās izdevības.

6.septembri sākām ar Atzaru, kas padevās uzreiz. Tad uz Kurrekurredutas bērniem, kur pārcentāmies ar cītību un aizbraucām uz nepareizajām alām, bet redzējām dusmīgu vēzi. Piesmeltas kājas. Stunda pagājusi. Vieta it kā ir, it kā nav. Ziņa centrālei. Tiekam pie hinta, saprotam kļūdu un punkts gaišā dienas laikā bez kavēšanās ir rokā. Purvā precīzi sekojam mīklas norādēm, un punkts gandrīz sausām kājām ir rokā. Pie Arkas satiekam jau citus rubakus, kur daži nāk pretī un saka, ka nekas nesanāca. Mēs duram uz priekšu. No pirmā acu skata šķiet, ka tilts nav īstais, bet ieejot dziļāk, atklājas arka. Tālāk uz Jūdažiem, kur caur Google Street View gota ir iezīmēta. Atrasts arī ūdenstornis, kurā noteikti jāuzrāpjas. Īsākie tikmēr izlūkos pie ragainās, kur rodas ideja, ka jāuzlien uz groda augšā. Tikai izrādās, tur tukšums. Garākais rubaks dodas iekšā, bet... ārā vairs netiek! Ar komandas palīdzību ārā ir un punkts rokā.

Un tad mēs iep***ies Vienības velo braucienā! Plānots braukt uz Krimuldu, bet tur ceļš līdz 17:00 slēgts. Jā, par braucienu zinājām, bet vai tad kāds paskatījās programmu? Saprotam, ka jāmēģina tikt caur Inčukalnu uz Murjāņiem. Sēnītes aplis arī stāv. Ieberziens liels, bet atpakaļceļa nav - stāvam. Beidzot nokļūstam Murjāņos. Trasē priekšā bērnu nometne. Kā mēs tagad līdīsim visur kur, kad bērni skatās? Pieklājīgi riņķojam ap trasi, bet punkts nekrīt. Izštukojam, ka pārbaudes notiek startā, un tā nu pēc pāris soļiem jau ir kliedziens "Atradu", uz ko reaģē arī apkārtējie. Piebraukšana pie ķieģeļu cepļa nu jau atvieglota. Punkts krīt uzreiz.

Lādes mīkla vaļā. Un izrādās, ka Google visu nezina. Tiek atrastas vairākas mājas "Atmatas", tiek izlasīta pieejamā info par biotopu pļavām. Tumšie ūdeņi varētu būt Gauja vai arī purvs. Tajā pašā Sudas purvā ir Salas ezers. Klaukas pie Gaujas, glempings, kas ir kā saliņa uz salas, bet tur vairāk pussala. Kārtīgi iestrēgstam. Viss. Ziņa centrālei. Ak tad Waze? Visādas kartes spēles laikā lietotas, bet Waze pirmo reizi! Un kā par brīnumu, tas vienīgais atrod Atmatu pļavas! Esam klāt pie lokācijas pirmie svētdienā. Viss nopēdots. Drīz uzrodas cīņu biedri. Un tad jau rubaks ierauga stārķi, kuram droši dodas klāt, un lāde ir vaļā. Rubu noslēdzām ar skaistu varavīksni.

Visepiskākā lokācija purvs. Visvairāk patika Nešpetnās gotas risinājums.

Paldies par laukumu

"Neesam mēs JYSKā kaut kādā"

Sākām vakarā ap 21:30, viss jau tumšs. Pirmā vieta - Murjāņu vecā kamaniņu trase. Nekad nebiju bijis, tāpēc man likās diezgan nice. Sportistam sportistu vieta tomēr patīk 😀 Vietu apstaigājām, nekā nav, jāiet pa trasi augšā - uzgājām augšā, nogājām lejā, nav! Visu krustu šķērsu izstaigājām, pārbaudījām. Beigās izrādās, ka bija jāiet augšā, bet pa nepareizo pusi gājām! Stunda veltīta un punkts atrasts.

Nākamais punkts vecais ķieģeļu ceplis Turaidā. Kaut kāda kaudze mežā ir, skurstenis ir. Loģiski, ka vispirms ir jānofočē skurstenis no iekšpuses un pēc tam var meklēt punktu, tad nu bildētāji viens pēc otra gāja bildēt. Labi, ka mēs viens otram neuzticamies un pārbaudām vietas kurās citi jau pabijuši. Kādai bija izdevies nofotogrāfēt punktu, bet to neieraudzīt. Bet viss ātri un nesāpīgi, gan bildē varēja redzēt, gan uzkāpt pa skursteņa sienām.

Ripojam tālāk uz Lorupes dzelzceļa tuneli. Piebraukt īsti nesanāca, jo ceļš negribēja draudzēties ar bembiju, tāpēc beigās atstājām auto tālāk nekā gribētos. Pulkstens 23:30 un dodamies pēc punkta. Devāmies pastaigā, apskatījāmies lielas mušmires, tikām līdz tunelim - nu riktīgi ahujena! Vismaz pa nakti. Te varētu čiepiņas vest randiņos, tik gumpeļi jāpaņem līdzi. Ļoti forša vieta, vismaz tādiem dzelzceļu tuneļu virgin kā es. Nekādi baigie čakari nebija, bet nepilnu stundu veltījām, jo sanāca gabaliņš, ko čāpot.

Tālāk pa ceļam Jūdaži ar kaut kādu piena zinātnes vietu. Piebraucam kartes (bildes) vietā, hops - kaut kāda govs, uzreiz kāds pasaka, ka tur iekšā ir jābūt. Kāds teica, ka episkākais punkts or smth, bet man likās pilnīgs meh. Nu, tā formāli jau viss ok, bet biju rēķinājies ar daudz pamestām ēkām un rāpšanos kādā bedrē/pagrabā, beigās nekas nav jāmeklē. Punktam tiek patērētas ~5 minūtes.

Līgatnes papīrfabrika? OK, dodamies uz Līgatnes papīrfabriku. Esam klāt, 5 minūtes ejam kaut kur, visi godīgi seko viens otram līdz kāds pajautā "kāds zina, kur jāiet?" un izrādās, ka neviens nezina. Čop čop, ātri saprotam, ka vieta nav īstā. Paliek sajūta, ka par īsto vietu zina (saprot) visi, izņemot šoferi (mani), kuram bija jāzīmē brauciena maršruts. Tas, ko viņi saprot, to viņi sazīmē vietējā tūrisma stenda kartē un dodamies uz Ānfabrikas klintīm. Laikam populāra tūristu vieta, bet tā kā es tur neesmu bijis vai arī neesmu bijis apzinātā vecumā, tad vieta man ļoti patika. Par pašu punktu gan grūti ko labu pateikt. Laikam tāpēc, ka oriģināli bija izskatījies citādāk, bet tur kaut kādas ūdens līmeņu maiņas un kaut kas laikam nozagts un ta beigās izrādās, ka punkts ir kaut kur pie random koka mežā blakus klintij. Tika pamanīts, jo tumsā uzspīdināja un atstarojās. Laikam lieki piebilst, ka es to figņu atstarojamies ieraudzīju tikai tad, kad visi citi jau bija 30x viņu ieraudzījuši (tipa tālumā jāskatās random spotā mežā). Diezgan pizģec šitā likt punktu, dienas laikā manuprāt nereāli atrast, vismaz tādiem kurmjiem kā es. Naktī ar diezgan psihopātiski likās šis variants. Bet kopumā veiksmīgi - 45min ar visu papīrfabrikas apmeklējumu, zivju ceļu pētniecību un punkts ir.

Nākamais punkts bija kaut kāds aizmirstais atzars, tipa upe netālu no šosejas, kas bija Ieriķos. Sanāca piebraukt klāt, nokāpt pie upes, paskatīties tunelī zem ceļa un punkts rokā! Kamēr citas komandas ir paspējušas pa šo upi nočāpot 6km, mums sanāca noiet 40 metrus (tas ir turp-atpakaļ kopā ņemot). Gribējās pablandīties pa upi, bet nu visi jau virzījās atpakaļ, tad neko, nekavēšu pagastu.

Pēdējais punkts - purvā Līgatnes teritorijā. Tā kā ir solītas iespējas pamērcēties līdz viduklim, tad šo atstājām kā pēdējo. Ap 3:00 esam ieradušies un nekas nešķiet vilinošāks, kā doties pa tumsu šādā purvā. Visi savelk džemperīšus, jaciņas un ko tik var, lai nav auksti, es atkal ceru, ka nebūs pārāk daudz jāstaigā T kreklā, jo zinu, ka ejot ir silti. Brienam iekšā pa taku, tad izejam cauri diviem ezeriem pār tiltiņu, pa vidu kaut kāda bedre, kurā man protams jāiekāpj, bet nu huiņa, ejam tālāk. Brienam pa kkādu taku, virzāmies pēc norādēm, kājas slapjas, bet tā ekstra dziļi īsti nekur nav. Tikai tik, lai botas piesmeltu ar ūdeni. Aizčāpojām, atradām punktu pēc norādēm, čāpojām atpakaļ. Diezgan nice, jo es pa purviem ar nepastaigājos. Šis ātri - 20min turp, 20min atpakaļ, tikai tik cik aiziet-atnākt. Tumsā atstarojās, tad acīgie jau ātri pamanīja.

Atvērām lādes mīklu ap 3:40. Atmatu pļavas no abām pusēm ieskauj tumši ūdeņi, sala uz salas.. Cītīgi lūram telefonos, visi jau klanās. Biju diezgan pārliecināts, ka tā ir viena no salām Gaujā. Bet variantu daudz un neviens nav tāds, kuru varētu vispār piedāvāt kā īsto. Cītīgi visu izskatījām, vairāki cilvēki izmantoja iespēju aizmigt pa šo laiku. Pagājusi apmēram 1h40min un variantu nav, kā sēdējām pie purvā, tāpat tur arī sēžam 😀 zvans pēc hinta, skaidrs, kur braukt.

Pēc mokpilnām 2h bezdarbībā esam ieradušies uz tās salas, kas ir liela pļava, pulkstens šķiet, ka bija nedaudz pirms sešiem un viss vēl tumšs. Krustu šķērsu visas takas izstaigātas, teritorija diezgan liela. Sveiciens nākamajām komandām, ja jūs vadījāties pēc izstaigātajām takām - mēs cītīgi iebridām visus ceļus 😄 Nepilnas 2h bez rezultātiem, zvans pēc hinta un atrodam īsto vietu. Plastmasas stārķis kaut kādā koku pudurī (vienā no daudzajiem). Izrādās, ka komandas biedrs šo vietu bija atradis, gribēja nofočēt stārķi un pat bija viņu paglaudījis 😀 7:30, ārā gaišs, var doties mājās. Kopā 12h prieka, no kurām 4h lādei.

Kaunpilnais triumfa mirklis - https://youtu.be/dre95qejIlA

Vispirms mīklu minēšana. Par mīklu esamību atceros ap vieniem FTF naktī, ir nedaudz azarts un vēlme uzmest aci. Sākumā liekas wtf, bet būtībā 30 minūtēs četriem punktiem jau ir varianti.

Aizmirstais atzars - ļoti ātri radās teorija, ko varētu nozīmēt “Daudz te esam garām traukušies” kombinācijā ar “bandītu tankam tik liela stajanka” - gotikas benzīntanks pie Ieriķiem, jo noteikti centrāle šeit pietiekami daudz garām braukusi laika gaitā, un priekš šī diezgan maz apmeklētā benzīntanka, šeit ir tiešām milzīgs stāvlaukums. Vienīgās šaubas, ko vajazēja kliedēt - vai tiešām atzars ir šis mazais ceļa gabaliņš vai arī upīte, kas redzama bildē, un kāpēc tieši bandīti? Par bandītiem vienīgie minējumi bija atrastās sūdzības un tiesas lietas saistībā ar gotiku, gan jau ar to arī pietiks. Saistībā ar šo posmu, tīri vizuāli likās, ka šī upīte varētu būt līdzīga arī otram atzaram, kas ir apskatāms Ieriķu dzirnavu takā, tāpēc cerējām, ka šis upītes atzars būs tikpat pievilcīgs.

Fantastisko moku rīku stūrītis - ilgi nebija jādomā, kas šis varētu būt, bildi apmetām otrādi, fonā saskatījām trasi. Apstiprinājuma pēc tika atrastas vēl vairākas bildes no trases un moku rīku stūrītis sazīmējās salīdzinoši viegli.

Malduguns varā - apraksts un bilde nelika ilgi domāt, kur un kā meklēt. Stāsts par Zviedru karaspēku, kas gājis cauri purvam, Zviedru ezera atrašanās vieta, vizuālais astotnieks. Tā jau viss forši punkta atrašanas ziņā, tikai nebijām nekādi purva brišanas fani, tīri doma, ka viens solis ne tur var beigties ar būšanu zampā dziļāk kā vajag nelikās nice. Paļāvāmies uz to, ka centrāle nesūtītu pašnāvības misijā un nolikām punktu kartē.

Triumfa arka - šis prasīja visvairāk laika. Izložņājām krustu šķērsu ģeodēziskos punktus, cerībā atrast labu bildi (dažas bija ar zināmu līdzību, bet ne gana labas), krustu šķērsu nočekojām čupu ar dzelzceļa tiltiem līdz trāpījām uz īsto arku, bet kā to atrast? Un kāpēc vēl atrodama tā betona caurteka saistībā ar šo? Ok, atzīmējam, varbūt dabā tas liksies loģiskāk. Sazinājāmies arī ar komandu, kas šo epizodi izgāja nedēļu pirms mums, kas deva apstiprinājumu tam, ka šīs lietas ir saistītas un arī mūsu punkts kartē meiko sensu.

Neiznīcināmais rāpulis - nokia 3310 bilde googlē, kāds brīdis ar atšifrēšanu un voila, “vraida kiegelis ceplis” rokā. Paga ko? Cits salsas rubaks vēlāk norāda uz to, ka četri astoņnieki dod arī “TUraida”, nu jā, ir labāk :D Kaut kā viegli, vai tiešām tik vienkārši? Centrāle ļauj iesildīties sezonai ar šīm mīklām vai arī pašās lokācijās mūs sagaida īstā mērce?

Kurrekurredutas bērni - DAFUQ, tie skaitļi? Nu ne jau mums vajag to grāmatu. Paga, bilde pazīstama, lol, viss skaidrs. Drošības pēc biedrs Aukstums vietējā grāmatnīcā safočē lapaspuses, un tiekam pie vajadzīgajiem vārdiem. Viss apstiprinošs, un punkts kartē.

Nešpetnā gota - Sākotnējā googlēšana dod štruntīgus rezultātus, bet beigās tomēr tiekam pie Jūdažiem, pāris līkumi ar street view un attēlā redzamā zīme ir atrasta. Ne tikai zīme, pati Gota arī (weird padomijas flex but ok). Pameklējām vēl, lai arī punkts jau ir kartē, un atradām tos Gotas izmērus, atradām geocache aprakstu un joooopcik… Sprotam kāpēc “Brauc apbruņojies”. Būs, ko darīt, vai nu kameras laišana iekšā, vai arī pašiem jālaižas iekšā, ja nesanāks sakarīgs kadrs.

Rubas rītā uz laukuma pusi izbraucam nedaudz pēc deviņiem no Rīgas, pirmais plāna punkts Murjāņu moku rīki. Piestājam aiz skolas, brienam lejā, izrādās, ka tur varēja pa celiņu piebraukt tuvāk, jo te jau citu rubaku mašīnas sagaida, paši rubaki brauc pa trasi. Nobrauciens jau stilīgs, moku rīki tikai prātu moka. Kā parasti sameklējam tieši to leņķi no kura fočēts, varbūt joka pēc tieši tur redzēsim skaitli, šoreiz nē. Ok, kas tālāk rakstīts - pārbaude pirms brauciena - tātad sākumā kaut kam jābūt, netā redzējām arī kamaniņu bildes, varbūt kaut kur pie kādas būdiņas vai tieši startā būs. Izklīstam un ķemmējam trasi. Paiet gandrīz stunda ar tizlošanos un skatīšanos ne tur, līdz ir otrais piegājiens kāpienā uz trases sākumu un atrodam skaitli. Tizli, jo pie tās pašas zīmes taisījām bildes, bet apakšpusē nepaskatījāmies :D

Mežs, sliedes un arka - celiņš tā neko, bet tās peļķes nevieš uzticību jau no paša sākuma, īpaši pēc dažām skrāpēšanas skaņām. Atrodam savu bezmaksas stāvvietu un noskatāmies kā Panda smaidīgi pabrauc garām. Dažu minūšu pārgājiens, dažas peļkes sunim līdz vēderam (ak tu šmuli), un esam klāt pie pirmās dilemmas - ceļš lejup vai taciņa gar sliedēm? Nu davai maucam lejā, tuneli augšā tak neatradīsim. Tiekam lejā - bāc, tas kantainais gals, a ja nu otrā pusē ir tieši arka? Sadalāmies, Aukstums kļūst par baskāju ūdensmērītāju, pārējie mauc uz otru galu. Otrā galā tas pats, bet pa to laiku Aukstums jau māj ar lukturīti, ka skaitlis atrasts. Iebrienu iekšā tik uzmest aci šai arkai un dodamies tālāk. Jāpiezīmē, ka gravā izskatās daži ir izmēģinājuši bobsleja trasē gūtās prasmes, jo diezgan labi noslidināta nogāze :D Atpakaļceļā uz mašīnu satiekam Urbānos medniekus, pārmijam dažus vārdus par to vai busam būs pa spēkiem tālākais ceļš un gumpīšu vajadzību.

Jūdažu govs
Es no laukiem, bet tik lielu govi es pirmo reizi redzu dabā. Joki mazi, tāpat kā uzticība šai betona sienai, uz kuras jāraušas augšā un jābalansē. Plāns sākumā “vienkāršs”, paņemsim ķīniešu action kameru, ieliksim selfijstickā un palaidīsim vēl ar mašīnas vilkšanas virvi lejā, paralēli skatoties telefona ekrānā uz BK simbolu un skaitli. Izpildījums gan sūdīgs, kamera griezās kā vilciņš uz vienu un otru pusi, līdz pienāca īstais zajeba moments, un fuck it, plāns B. Virve ap ragu, un šis nav mans pirmais rodeo. Ā nē, ir gan, un tās durstīgi dzēlīgās skrūves betona iekšpusē ne īpaši atvieglo tizlo iekšā rāpšanos, bet ok, kaut kā izdodas. Skaitlis rokā un jālien ārā. Vai es teicu, ka man pamatskolā nepadevās pievilkšanās pa virvi augšā? Te vismaz varēja ar kājām un muguru atspiesties, un pakāpties uz tiem stiprinājumiem. Klinšu kāpēju pulciņš gan jau izbaudīja šo atrakciju :D

Zviedru karaspēka pārgājiens
Pie purva satiekam jau divas iepriekš satiktās komandas, izskatās, ka šodien sacentīsimies par “labāko vietu” sākuma beigu kategorijā. Purvā ejam četri no pieciem, jo nu negribās izmēģināt vai suns līdzbraucējs pāries pāri tiem tiltiņiem, vai iegāzīsies iekšā. Pats purvs, nu jā, gājām pa no satelīta redzamo “taciņu” cerībā, ka tā ir tā taisne, ko centrāle domājusi aprakstā. Laikam jau tā bija, jo vienā brīdī no taciņas varējām redzēt dīķīti tālumā, kurš varbūt varbūt ir līdzīgs tam, kas bija šī punkta fotogrāfijā? Un jā, skaitlis rokā. Ak jā, nevienam no gājējiem nebija gumpīši, bija vai nu “fuck it, man tāpat kājas slapjas no arkas” vai arī “labāk ar basām kājām, maiņas apavus aizmirsām”.

Gotika bez gotikas arhitektūras
Stajanka liela, bedres arī, pārgājiens neliels, skaitļa atrašanas laiks arī. Bet tā ainava, jā… Vajadzēs atgrieties vēl kādu reizi fotopastaigas pēc, jo tomēr mēs steidzāmies uz priekšu, lai vēl pa gaismu varētu raut vaļā lādes mīklu un pašu lādi.


Pepijas iezis - čatā centrāle dažas dienas iepriekš vēstīja, ka punkts mainījis savu izskatu un tagad vieglāk atrast tumsā, bet gaismā būs pāris stundu ķemmēšana. Melots nebija. Izstaigājām šo vietu daudz un dikti, skeptiski skatījāmies uz nobraucienu pa krauju lejā, kur ļoti daudzi bija devušies, taču, kad viena komanda notinās pēc šī nobrauciena sapratām, ka variantu nav, jādodas turp. Bet tur nekā nav. Varbūt tajā alā, virs kuras ir iekārts striķis un diezgan nopulēts kociņš? Nedaudz parkūrs un esmu iekšā. Bet te arī nekā nav. Izmisuma pilns mesidžs draugu komandai, esot kaut kur tur pie koka tajā pašā pusē, komandas čaļi esot atraduši, tāpēc precīzāka norāde nebūs. Nu bet mēs jau esam tajā fuckin pusē. Lab, ir vēl bišķi pēdas uz nākamo kalniņu un lejiņu, ļoti maz tur gājuši, bet varbūt tomēr. Pa vienam aizejam, pirmais neierauga, otrais ierauga. Tumsā varbūt atspīdētu, varbūt nākotnē tomēr jāmauc nakts 7niekā, jo laiciņš tāpat paliek gana tumšs.


Turaidas skursteņslauķi - hit and run. Piebraucam. Piebrauc citi rubaki, ar aliņiem un chill :D Nu nice. Pirmais skats skurstenī, jā, tur ir. Bet pietiekami augstu. Ir plāns kā dabūt skaitli nekāpjot, bet jālien ārā, jo pa to laiku ierodas otra komanda, ielien arī skurstenī un ierauga to pašu. “Paturi manu aliņu” un čalis raušas augšā. Viss safe un dzirdam skaitli, bet gribās tāpat pārbaudīt teoriju (un pašu skaitli arī :D). Teorija un prakse, kas nostrādāja tāda - fotokamera ar tādu pietiekami teleobjektīvu un lukturītis, kam arī ir tāda teleskopiska funkcija, kas staru var diezgan stipri un tālu var koncentrēt. Notēmējam, trāpām, un attēlā redzam to pašu skaitli, ko dzirdējām. Jārauj vaļā to lādes mīklu.


Lāde - pļavas? Salas? Kaut kur pie gaujas? Kaut kur purvā, jo tur tumšs ūdens? Izlasām PDF dokumentu par pļavu tipiem, tur pat īpašu pļavu tipi atzīmēti Latvijas kartē, taču nekā tāda nav par Atmatu pļavām. Komandai ir labs zajebs. Dažiem gribās gulēt, dažiem gribās ēst. Uz kašķi sāk vilkt lielākajai daļai un uzprasāmies uz draugu komandas hintiem. Googlē hinti nemeiko sensu, Tu pieduries? Googlē tā tumšupe apraujas abos galos?!?! Pa to laiku Aukstums paskatās arī waze meklētājā un viss ir skaidrs. Vienlaicīgi atnāk arī hints meklēt ne-googlē. Jā jā, atradām. Bet ja tas nav googlē, TAS NEEKSISTĒ. :D


Svēteļa pļava - lokācijas ziņā sanāk tikai viens lieks līkums, waze mūs atved uz nepareizo pļavas pusi (nu tāpēc jau mēs heitojam waze, 3 reizes aizveda ne tur, viss, CY@, google tikai), ar otro piegājienu uz pareizo. Skaidrs gan tas, ka pa mazo celiņu iekšā nebrauksim, jo tas stāvais krasts un norāde nebraukt pa lādes pļavu diezgan labi iet kopā ar palikšanu uz ceļa, bet pa to laiku lāde tiek atvērta vēlreiz un ceļā uz lādi satiekam Pandacrew. Top skaidrs, kas tā par salu uz salas, vēl skaidrāks, ka tas nav īsts stārķis, jo visi jau ir prom. Neliels čakars ar visa izņemšanu un ielikšanu atpakaļ, bet uzdevums izpildīts, diemžēl ar kaunpilniem hintiem par vienu punktu un lādes lokāciju. Kopumā foršs sezonas sākums, forši posmi un jaunas vietas, ko apmeklēt citreiz (kaut vai tā peldvieta pie purva).

Viss forši utt. Bet šeit ir arī vecās komandas vēl...
2 punkti no iepriekšējo sezonu vecā laukuma gan nav forši...lai cik dīvaini nebūtu - tie arī iegāza. Vilšanās par to vairāk kā bišku.
Nav forši, ka tik daudz cilvēku publisku vietu vnk burtiski izvaro. Tās sūnas pie alām...un cilvēki arī bez rubakiem vienkārši par daudz vienuviet.
Tā viss pārējais ļoti labi. Izbaudījām spēli divatā.
Gota īsajiem, resnajiem izī pīzī :D Patika pārbaudīt atlētisko sagatavotību :D
Izpeldējos līdz pakaļai, pasēņoju, piestrādāju par ērču tramvaju. Chill.
Pustumsā, protams, bez luktura...''eu paskaties, kas tas? Stārķi guļ uz zemes?''
Domāju, ja man būtu šausmenē jādzīvo, tad es būtu pirmā, kuru kāds noslaktētu :D Jo vajag tak paskatīties un līst purnā :D Šoreiz viss beidzās labi. Neuzbruka.
Bet tas pudurs blakus ar bedri bija labs.

Siguldas ruba iesākās ar neapzinātu ielīšanu rindā pie MC Drive, kur mūs noteikti kāds nolādēja, jo ruba bija "piedzīvojumiem" bagāta (cerams, ka šādi piedzīvojumi ir pēdējo reizi) :D

Piecos vārdos par to kā mums gāja:
*Murjāņi nebija nekāds īzī game, zvaigznes lēma, ka mēs tur būsim ilgāk kā bijām izdomājuši savās galvās.
*Arka pierādīja, ka nevar skatīt vīru no cepures. Episka vieta! Interesanti, ka tādam strautiņam ir tāds tunelis celts, bet tie jaunlatviešu ceļi ir neizdibināmi.
*Rāpulis ir laba vieta, kur uztaisīt pāris smukas instapic, ko, protams, arī darījām.
*Pie Goves vajadzēja mazliet patēlot Makgaiverus,bet punktu paņēmām veiksmīgi.
*Zviedru ezers nav nemaz tik tālu, cik varētu likties pēc kartes- ja jūs saprotat ko ar to domājam :D Bet forši pastaigājāmies-galvenais jau kompānija.
*Pepijas mīkla tā mums arī nesalikās ar realitāti, jo punkts bija ļoti augstu uz ieža. Kāds sakars ar virvēm un stūrēm, hvz.
*Atzars tiešām brīnums un tiešām palaists garām. Smuki.

Pa vidu starp punktiem pazaudējām 2h, jo kādam jaunietim labpatika skatīties telefonā, kamēr minās ar riteni, kā rezultātā tas taranēja mūsu, pie luksofora stāvošo, spēkratu. Policija, neadekvāta muterīte n' shit, kas mazliet pabojāja vaibu.

Lāde vispār prīmā. 4 cilvēki un neviens neizlasa mīklu pareizi :D Amatas pļavas, Amatas salas, Amata pļavu salas... Un tā ap 1 naktī, "nedaudz" norakām auto vietā, kur mums nemaz nevajadzēja būt. Bet viss ir labs, kas labi beidza, jo auto norakām 2x un neviens neraudāja, neviens nesakāvās un neviens nesastrīdējās. Starp citu-Centrāle, ceram, ka jums bija salds miedziņš :D

Besis bija tāds, ka nevarējām ne nopriecāties, ka Melturos ir diennakts kafene, kur pie naksniņu šķīvjiem turpinājām ķemēt katru dīķi, ezeru un upi,līdz ļoti negribīgi nācās prasīt hintu Centrālei, lai kaut kad arī tiktu mājās.
Lādi paņēmām, kad gaisma jau ausa.

Paldies, paldies BK par kārtējo iespēju iepazīt Latvijas nezināmās āres un nostūrus. Ar nepacietību gaidām oktobri ♥️

INTARS BUSULIS diezgan viegli izslīdēja cauri šai rubai. Hronikas pierakstītājs mēģinās jūs izvest cauri tās dienas notikumiem tik labi, cik nu pats (pati) atceras.

*MOKU RĪKS tiek ātri uzminēts un lokācijā pavadām ne vairāk par 10 minūtēm. Punktu atrod klibākais no grupas dalībniekiem. OK, lai jau tiek viņam šis prieciņš.

*Pa ceļam uz TRIUMFA ARKU ir ārkārtīgi patīkams sēņu daudzums. Kāds iet iz arku, cits pa ceļam sēņo. Galā skarba atklāsme – šis ir tas punkts, kur nepieciešami gumijnieki. Nu neko, Klibais, Garais un Bārmenis novelk basas kājas un brien cauri tuneli. Nav skaidrs, ko pārējie tikmēr dara. Kaut ko tur staigā augšā, lejā, no vienas puses uz otru. Top selfijs pēc kura publicēšanas Jenotu komanda čatā sāk izteikt neapmierinātas piezīmes. Nevaram saprast, vai tas ir uz mums, vai nav, jo nav nedz lokācijas, nedz punkta aprises, bet nu sūtam viņiem good wibes, jo izklausās, ka tur kaut kas nav ok. Jenot, all love, viss būs labi!

*Teiktu, ka nākamais punkts ir NEIZNĪCINĀMAIS RĀPULIS. Kā ejam, tā ņemam. Minot mīklas sākumā nevarējām tikt gudri, kas pie velna ir “vraida”???????????? Bet atnāca arī šis.

*Iespējams, es kļūdos, bet nākamo paņemam NEŠPETNO GOVI. Pēcāk citu komandu logbukos lasām, ka pie šī punkta riktīgs makgaivera gars mājojis. Mums tā nebija. Garais ar visiem saviem 196 cm ielīda iekšā un tik pat ātri arī izlīda ārā ar ciparu.
Pēc punkta paņemšanas – patīkama rudens pelde Jūdažu ezerā.

*MALDUGUNS VARĀ. Šeit ir dejavu sajūta. Atkal daudz sēņu un atkal no mašīnas nav paņemti gumijnieki. Kājas konkrēti slapjas. Tā, ka pacel un ūdenskritums līst ārā. Garais kaut kur pa priekšu aizdeso, un kamēr mēs lēnu virzāmies viņam līdzi, čatā pienāk bilde ar ciparu. Ļoti labi, jo šis punkts likās mazliet bezcerīgs, tomēr nebijām te ilgāk par 15 minūtēm.

* Pagaidām viss rit aizdomīgi viegli un mierīgi. Un tad nāca KURREKURREDUTAS bērni. Jau mīklas minēšana raisīja zināmu apstulbumu – vai tiešām tie būs vārdi no grāmatas? Nu nevar būt, jo kā FTF naktī to varēja atminēt? Kur viņi grāmatu izrautu? Meklējam grāmatu internetā. Tiek atrasta. Nokačāta. UUNnnnnnnnn, tā ir audiogrāmata : )))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))
Pusdienu pauzē Mazā aizskrien līdz grāmatnīcai un nobildē vajadzīgās lapas un tad jau mīkla krīt.
Punkts tik ātri vis nekrita. Ar vēl pāris komandām tur vandījāmies pārāk ilgi. Pēc stundas un vēl nedaudz jau bija izložņāts viss zivju ceļš un 10x uzskriets augšā pa kāpnēm. Palūdzām hintu mūsu Alternatīvajai centrālei, pagāja vēl kādas 30 minūtes līdz telefons priecīgi iedžinkstējās - Bestijs atradis punktu!

*AIZMIRSTAIS ATZARS. Šajā brīdī esam konkrēti noilgojušies pēc karbonādēm ar majonēzes restīti, tāpēc visu darām ātri. Vienu brīdi bijām gatavi doties uz benzīntanku Gotika Inčukalnā, bet no mūsu AC norādīja, ka šis nebūs labs lēmums. Labi, ka tā, baigi negribētos tur pa nekurieni pērties. Atradām īsto tanku, apstājāmies, aizgājām pēc punkta un nācām atpakaļ, lai sasildītu sevi ar karbonādēm.

LĀDE!
Ēdot karbonādes, LĀDES jautājumam piegājām dziļi. Lieki piebilst, ka tika izlasīts viss Enter Gauja tūrisma ceļvedis (izrādās, Siguldā pieejama tāda lieta kā sēņu vērošana!!!!). Tika izlasīts viss par Kalnzāģeru dīķi (kartē tiešām izskatās kā salā salā!). Tika izlasīts arī makšķernieku forums par dīķiem un ezeriem šaipusē. Beigās esam gandrīz gatavi doties uz Balonu pļavu Siguldā, jo tur tās govis un pļava… Nu, domāju, ka visi šo lasīja :D
Trešā reize, kad mums tiešais savienojums ar alternatīvo centrāli, kuri dod mums padomu vienk izmantot Waze. Jesus fakin krais, nopietni?? Un kur lai mēs tagad liekam šīs padziļinātās zināšanas par copes vietām un dabīgajām pļavām Siguldā?

Piebraucot māc šaubas par to, vai vieta ir īstā, jo pretim skrien suns un rej. Suni vēl neredzam, bet rej tik briesmīgi, ka izklausās pēc Bāskervilas plēsoņa. Izrādās – taksītis. Domājām – varbūt lāde ir tas suns? Nē, pēc minūtēm 10 uzzinājām, ka lāde ir nevis suņa vēderā, bet stārķa. Well played, BK, well played!

Kopumā – ļoti laba iesildīšanās spēle. Spodrinam neizmantotos gumijniekus nākamajam laukumam! PALDIES!!!!

Tas purvs bija trsks! :D

Lādi bija viegli atrast tumsā, jo tā spoži spīdēja!

Tā...Rumkola atjaukta. Varam sākt.
Devāmies laukumā 7. septembrī. Laukumu pabeidzām 19.Septembrī :D Mūsu ilgākais laukums. Woop woop rekords paliek rekords. Labs vai slikts.
Bet sāksim visu no sākuma.
FTF nakts mums izpalika. Laukuma atvēršanu sagaidījām pie ekrāniem. Uzmetām acis mīklām. Dažas pat tīri ātri atminējām. Bet baigi neiespringām.
Principā līdz izbraukšanai uz laukumu neiespringām. Bet vajadzēja,
Moku stūrītis- Atminējām pirmajās sekundēs. Būts tur vairākkārt. To tad arī izvēlējāmies , kā pirmo mūsu pieturu. Kādu brīdi paklīdām pa trasi. Dažs labs pat pamanījās ielīst kaut kādā pagrabā. Loģiski moku stūrītis. Kādēļ, lai tas nebūtu pagrabs? :D Bet nē, pagrabs tas nebija. Pēc kādām minūtēm 20 punkts rokā. Okei tīri labi iesākām. Visi vēl smaidam un entuziasma pilni.
Tālāk dodamies uz Rāpuli. Kods atšifrēts, vieta sazīmēta. Cepļa punkts krīt ātri. Veiklākais Rasola biedrs ierāpjās skurstenī un punkts rokā. Turpinam smaidīt.
Dodamies pie Govīm. Par Jūdažiem info izrakts wikipēdijā. Viena rindkopa, kas veltīta info par padomju fermām. Ātrs skats kartē. Kaut kādas fermas, izskatās ka arī pamestas. Piebraucot, top skaidrs, ka vajadzīgais objekts rāda mums mēli. Tiek saskatīta plāksnīte. Pēc īsas fotosesijas un apspriešnās. Veiklais Rasola biedrs jau ir iekš Gotas. Talkā nāk mašīnas velkamā trose. Bet tā tīrī sirdsmieram, īsti pat netika izmantota. Neilgs laiks un šis arī rokā, Tagad jau esam super starā, jo laukmā esam tik neilgu brīdi un 3 punkti savākti. Jūtamies kā veiksminieki.
Tālāk ķeramies pie arkas. Varianti vairāki. Apmeklējam pirmo tiltu, Augšlīgatnē šosejas tilts. Nope nav īstais. Tālāk ir dzelzceļa tilts turpat netālu no Augšlīgatnes. Pastaiga pa sliedēm, slapja zāle, liela krauja. Un...Un aplauziens. Ok. Neķeram kreņķi. Izpīpēsim vēlāk.
Dodamies uz Līgatni. Šī mīkla arī tika momentāli atrisināta. Pietika redzēt tikai attēlu. Tā kā bija jau iestājusies pamatīga tumsa. Piebraucot pie punkta, momentāli acīs iekrita, kokos spīdošais atstarotājs.
Ha park n grab. Kā tad, Tik tiko bija nolijis pamatīgs lietus. Tumsa, dubļi, stāva nogāze, koki. Kaut kā nesalaužot nevienu kaulu izdevās nokļūt pēc meklētā. Rasols jau sāk svinēt. 4/7 un esam tik pāris stundas laukumā.
Priecīgi dodamies pēc atzara. Kaut kā bijām izsecinājuši ka tām jābūt Ieriķu dzirnavām.Benzīntanks, stajanka, šosejas mala.Upe, akmeņi, taka. Un tur tālu tālu ir arī vieta kur viena upe ietek otrā. Atzars. Tad nu sākās strēlnieku stila flexkursija. No sākuma iekārtota taka. Koka laipiņas, kas pārtop grants celiņos. Celiņi pārtop sūnās un brikšņos. Bet pēc lasītām leģendām par cieitm 7nieka posmiem, ka tur mēdz būt Flexkursijas. Neko daudz nebēdājam un dodamies tik gar upi uz mūsu iedomāto atzaru. Kad vairākkārt piesmeltas kājas, izbristi džungļi, kur itkā tumsā izskatījās, ka kāds varētu būt gājis. Un pagājušas nieka 40 minūtes, esam pie atzara. Un tur nekā nav. Nekas nelīdzinās foto. At this moment Rasols knew, They fucked up. Upsī...laikam esam ne tur. Vienojamies par to, ka tomēr lūgsim centrāles palīdzību. Un kā nu ne. Nepareizais tanks :D Atzars bija domāts tas necilais vecās šosejas gabaliņš. Kuru mēs bijām ieplānojuši apmeklēt, kā vienu no iespējamām arkas lokācijām. Nezinu, kādēļ līdz
šim nesavilkām šīs paralēles. Jo tika pat izlasīts GC, par tur esošo tiltu, kas ir daļa no senā šosejas atzara. LOL! Un vēl tomātu padusītes bija ielogojuši cache ar teksu #7niekā...Kam negadās.... Vēl 40 minūtes līdz esam pie auto.Iesmejam par naksnīgo beszmaksas pastaigu (Kā izrādās dabastakā ieeja pa maksu un ir darba laiks) :0
Arī piekļūšanu atzaram izdevās necilvēcīgi sarežģīt. :D Laikam purva vadātājs, mūs jau bija panācis pirms purva. Protams, ka nevis kā cilvēki aizgājām līdz punktam. Bet izlīdām caur lielākajiem brikšņiem. Atradām lielāko plastmasas taras izgāztuvi Siguldas rajonā(Izskatās, ka Cēsu alus darītavai nav bijis kur likt 2L cēsu light pudeles). Un tad slapji un ne tik priecīgi, atradām meklēto. Okei, vēl nav tik traki. Vēl dažs pat var izspiest smaidu.
Paķersim purvu. Nevajadzētu būt traki. Aha...Pusotra stunda un hints. Kā mums nepatīk nekas kam vārdā purvs. Vēl tagad šķebina atceroties Jēkabpils Salto purvu.
Purvs skasits, migla, mēness. Komandas biedrs krokšos :D Sekojam norādēm, sekojam citu pēdām. Gandrīz jau līdz zviedru ezeram esam tikuši. Staigājam šurpu turpu. Pat pudeles izskata ezeru kartē ieraudzījām. Nodomājām,, ka tur varētu būt. Bet neredzot nevienas pēdas, kas turp vestu, turpinām blandīties pa iemīto taciņu. Tumsā grūti saprast, kur var iet kur nevar.Nepalīdz arī diezgan biezā migla. Rubakiem spēki jau sāk izsīktCits jau bubina skaļāk kā parasti. Slapji, auksti. Labi vēlreiz traucējam centrāli. Protams, ka simbols ir pie pudelei līdzīgā ezera. Te arī sāk savilkties bilde kopā. Pudeles formas ezers, Malduguns....Tas taču Alus! Bāc....Cik tupi. Tākā viss jau ZB, tad dodamies vienkārši taisni uz ezeru. Būs akacis, nebūs. Pofig... Tomēr laimīgi, nenoslīksotot esam klāt. Kāds neviltots prieks bija izlauzties no purva, Vēlreiz nospriežam, ka Rasolam tie purvi nepatīk...6/7
Arku kā pēdējo variantu esam atraduši Lorupes dzelzceļa tiltu. Ātrais pārbrauciens un esam uz meža ceļa. Ceļš izskatās, tāds, pa kuru negribētos braukt. Atliek pastaiga. Tā kā kājas jau iestaipītas atzarā un pa purvu staigājot, tad kādēļ gan nepastaigāties vēl. Nonākot mūsu mērķī, acumirklī kļuva skaidrs, ka ir. Tajā brīdī aizmirsās, viss nogurums, dusma par kļūdām. IESPAIDĪGA vieta. Iebrienot šī granīta un ķieģeļu monstra vēderā, ātri tika arī saskatīts BK logo un dabūtu pēdējie cipari. Atvieglojums. Un tik ļoti vajadzīgais pozitīvā lādiņš. Vēl tikai lāde.
Nogurums lika pārlasīties un pirmo reizi tika meklētas Amatas pļavas.(Mēs gan neesam vienīgie) Bet šo kļūdu ātri pamanījām. Meklējot iespējamos variantus, ātri uzdūrāmies uz atmatu pļavām pie veģu dīķiem. Mūsu spēlei atvēlētais laiks, strauji tuvojās biegām. Bet šis nav tālu. Pārbaudīsim. Piebraucam punktā. Apkārt niedres, dīķi, slūžas. Bet kartē nevar saskatīt neko, kas varētu liecināt par vietu, kur slēpt lādi. Bāc toč esam pareizi, varbūt kur citur?! Bija arī citas pļavas, un iespējamās vietas...Nav laika visus to pļavu pārķemmēt. Tā kā daļai komandas pēc dažām stundām sākās darba diena Rūjienā. Tad izlemjam, nokārt galvu un doties prom. Vēl līdz galam nezinādami, ka bijām aizbraukuši pareizi. Cik liels bija aplauziens, kad uzzinājām. ka bijām tur kur jābūt. Cik vēl lielāks aplauziens, ka Waze ir pat norādes uz to vietu.
Tā nu mēs marinējām, līdz saņēmāmies atgriezties pēc lādes. Šoreiz piebraucām no citas puses. Un acīm pavērās arī pļava, ne tikai niedres. Varbūt, ja būtu no šīs vietas pirmajā naktī sākuši meklēt.Tad iespējams, ka būtu atraduši. Šoreiz lādi izdevās atrast labi ja 10 minūtēs. Palīdzēja gaisma un acīgais rubaks, kurš pamanīja stārķi. Un viņam aizdomīgi likās, ka šis nav aizlidojis uz siltajām zemēm. Kā gan tas nabags aizlidos. Abas kājas pieskrūvētas pie betona..
Neskatoties uz visām lažām, un garajām pastaigām. Laukums bija super! Vietas lieliskas. Un mums bija tā laime, laukumā atrasties tajā brīdī vienīgajiem...Mums patīk raudāt vienatnē :D
Paldies BK! Lielisks sezonas iesākums. Gaidam nākamo laukumu!

Ņem līdzi trīs pārus apavu- sestdiena.

Minēšanas posms

Tiek sagaidīta pusnakts un 3 no 4 piepēm uzmet aci mīklām. Ap 00.30. ir skaidrs, ka būs jāaizstaigā līdz bibliotēkai pēc Pepijas garzeķes, jāparušina “visādu sūdiņu” atvilktne, kurā noteikti ir kāds podziņtelefons, par “tanku” arī ir skaidrs, ka tas būs DUS (lai gan viena piepe attīsta teorijas par Mori un eksponēto T-34). Piepes jūtas labi pastrādājušas un ar maigu satraukumu dodas pie miera. FTF nav plānots, dzīves aritmijas to pagaidām neļauj un laika, kurā atrasts pārējos punktus vēl vesels mēnesis.

Nākamās dienās rīta jau kopējā čatā iezīmējas vecā bobsleja trase. Nešpetnā Gota rotaļājas ar mūsu prātiem un liek nonākt pie sazvērestības teorijas, ka Bauskā noklīdušās govis būs aizslājušas līdz pat Siguldas/Līgatnes apkaimei. Pēc dažiem google search’iem mīkla ir atšķetināta Gota un skaidrs, ka jādodas uz Jūdažiem.

Tad lēnu garu sāk zīmēties pārējie punkti, tiek sagādāta Pepija Garzeķe un sazīmējas arī Papīrfabrikas klintis, jau pēc bildēm izzondējam, ka ir zivju ceļi un ka būs jābrien, bet drīz uzzinām, ka punkts maina lokācija, velns, piepēm patīk izaicinājumi!

Par triumfa arku sākumā šaubas, Vējupītes dzelzceļa tilts vai Lorupes? Google attēlu pētīšana nāk talkā, nav šaubu, ka Lorupe.

Jau sākuma tapa skaidrs, ka “tanks” nav tanks. Skaidrs, ka bijušais Lukoil (tagad Viada), noteikti bandītu kantoris, stajanka arī liela, aiz tā Lorupes atzars. Nu vajadzētu būt īstajam.

Rāpuļa mīkla rokā nāk viegli – bet meklējot informāciju par cepli uzejam Jāņkalna izrakumos atrasto cepli, bez papildus analīzes nospriežam, ka būs īstais.

Astotnieks. Ja iepriekšējā sezona Piepēm ir ko iemācījusi tad to kā atrast Šokolādes tāfelīti Vaiņodē!!! Pēc tā arī D-pils lielākais “a” krita ātri un Līgatnes Astotnieks nebija izņēmums.

Iziešana laukumā

Ar lielu pārliecību, ka principā viss būs chill mode dodamies laukumā.
1. Moku rīks, ierodamies pie punkta – oo, jā, rubaku pilna trase, lodā kā bites sutīgā vasaras rītā, mjā, tik daudzskaitlīgu rubaku pūli vienviet līdz šim neesam sastapuši, oh, well. Pāris komandas jau slīd prom, mēs turpinām ķemmēt, augša, apakšā, kāda piepe pat paiet garām liktenīgajam uzrakstam un neiedomājas zem tā palūkoties,
pazaudēts laiks, bet cita piepe pēc kāda brīža tiek pie punkta.

2. Atzars -Viada pirms Siguldas?!. Jau sākotnēji dažas piepes ir skeptiskas par šo, pārāk tuvu Tirumfa arkai, tā pati upe – sounds too laizy priekš centrāles. Tiek izstaigāti brikšņi aiz Viadas, no ūdens tur miņas jau nav kādu laiku, daiļās būtnes pagūst nobristies pa sauso gultni, līdz atrod valguma pazīmes un kāds punkta cienīgas ēkas drupas, tikmēr kundziņi sēžot auto ir sazīmējuši pareizo “tanku”, kuru nolemjam atstāt uz beigām.

3. Triumfa arka. Lai arī ir redzams mazāks celiņš, kur var piebraukt tuvāk punktam izvēlamies atstāt auto šosejas malā un iet pārgājienā līdz arkai. (šis ir stāsts par ērtības upurēšanu pret mazāku uzmanības pievēršanu vai auto novietošanu vietās, kur kādam vietējam ļautiņam var būt pretenzijas). Skaists pārgājiens cauri mežiņam un esam pie tuneļa, bridiens cauri tunelim un punkts rokā. Ceļā satiekam citas komandas, žēl bērnu, kuri pēc punkta devušies botēs, bet nekas, lai ruba norūda dzīvei! Atgriežamies pie auto, priecē, ka arī citi rubaki izvēlējušies auto astāt pie šosejas nevis durt cik tālu var iebraukt.

4. Tiek saņemta informāciju par iespējamo Rāpuļa slēgšanu – dodamies pakaļ, kamēr var. Piebraucam Turaidas muzejrezervētā apkaimē – stāvvietas par maksu. Nu nevar būt! Kas tā pa rubu, kur auto jāliek par maksu un uz Jāņkalnu arī par maksu varot nokļūt – nu nevar būt īstā vieta!. 5min. Googlesearch un tiek atrasts īstais ceplis un dodamies ceļā. Diezgan neierasts skats – neviena rubka, nice. Mierīgi izrāpojam cepli un punkts rokā. Dodamies uz auto – cita komanda komunicē ar kādu acīmredzami vietējo tanti, velns, būs māli! Aprunājamies ar komandu, tā pasaka, ka tantei izskaidrojusi, ka piedaloties Baltā kalna spēlē, iedevuši organizatoru numuru.....mļe... nu neko. Ejam parunāt ar tanti, kas par bēdu, tante saka, ka te pēdējā laikā nenormāla kustība, mašīnas lido uz 80km/h tur bērni dzīvo blakus mājās ( tas izskaidro traktoru kā speed stopper), it kā atkritumi samesti, tornis bīstams utt. Atbildot, kur par šo vietu uzzinājām atbildam, ka internetā ir ļoti daudz informācijas par populārākiem un mazāk populāriem objektiem, mīlam apceļot Latviju, par nekādu spēli neko neesam dzirdējuši. Pēc mums pieripo vēl trīs auto - nav šaubu, ka punkts tiks anulēts...

5. Gota. Ierodamies pie Gotas, oh, jā, ballīte var sākties pie Gotas auto kolonna un kāda komanda ar iekaries sistēmu gatavojas sūtīt pēc punkta komandas daiļā dzimuma pārstāvi. Sagatavošanās nopietna, uzdevums tiek veikts droši un nesteidzīgi. Sagaidot savu kārtu veiklākā no piepēm veikli ienirst Gotā bet papildus rīkiem un tik pat veikli izšaujas no tās laukā, iespējams, pat jauns Gotas rekords!? Kā izsakās iepriekšējā komandas - “Šis jau bija nepiedienīgi ātri”. Punkts rokā un dodam čībā atstājot Gotu 17 rubaku aplenkumā.

6. Malduguns. Ierodamies pie starta, rubaku, protams, netrūkst. Velkam gumpeļus un brienam ceļā. Ja mežā to vēl nejūt, tad purvā gan – kārtīga ziloņu taka iemīta, nevar paiet garām, seko uzartajam purvam un nu nonāksi pie kārotā. Viena piepe gan domā, ka tomēr par tālu tiek iets, mīkla taču uzver – neej par tālu, bet ziloņu taka ir nepielūdzama un piepes ļaujas tās vilinājumam. Šis solis dod rezultātu – punkts rokā, viena piepe neskatoties zem kājām pamanās piesmelt zābaku – smooth. Atgriežoties stāvlaukumā satiekam komandu, kura grasās doties uz punktu botās. Iesakām pāraut gumpīšus vai sajust purva rāvas un fagnu rotaļas kājas pirkstu starpās brienot ar plicenēm, komanda lemj par labu gumpeļiem. Notiesājam pusdienas un pošamies ceļā.

7. Pareizais atzars! Ierodamies Gotikā, priekšā vairāki rubaku auto, šaubu par punkta pareizību nebija, jau kad tika nogūglētas Kumadas upes bildes, bet nu te jautājumu nav, neliela pastaiga un punkts rokās. Vieta tiešām iespaidīga un slēpjas nekurienē!

8. Pepija. Ierodamies un redzam gan tūristu ordas gan starp kokiem lodājušus rubakus. Pirms sākam kāpienu pa trepēm, skats nepatīkam, lietavu dēļ zema slapja un rubaku lielā aktivitāte atstājusi pēdas – zema kārtīgi uzkrata virzienā uz pagrabiem. Bet mēs tur kāju nesperam, skaidrs, ka jādodas kaut kur caur augšpusi tuvāk kokiem un upes līnijai. Pārējo komandu aktivitātes ļauj ātri sazīmēt punktu, gandarījums mazs, bet punkts rokā.
9. Lāde. Atbalstam vietējo LaTs veikalu paņemam pa saldējumam un dodamies šķetināt lādi. Rotaļājoties gūglē ar atslēgvārdiem viena piepe nāk klajā ar Veģu dīķiem, papētam karti, sala, ūdeņu, Tumšupe – būs īstais! Pieripojam pie dīķiem – ou, jā, kopā ar mums 11 auto, iespaidīgi! Kamēr lielais vairums doadas pēc lādes, pagaidam pie auto un meditējam par Ceļvežiem, nu velns nav nekā, labākais ar ko nākam klajā ir kāda ezeru lapa, kur figurē Veģu dīķi, tur linkam galā 4 ciparu kombinācija – nu labākais kas mums ir. Pagaidām, kad lielums ir atpakaļ pie auto un arī mēs dodamies pēc lādes. Nav purvs, un “ziloņu taka” nav tik izteiksmīga, bet turpinām ceļu, līdz ieraudzīsi ko līdzīgu “salai” uz salas. Pavīd bērzu puduri, svētelis un lāde ir rokā!!!
Paldies BK par it kā chill, bet – Tu pats spēj savu dzīvi sarežģīt, laukumu. Skaista diena, skaistas vietas un liels paldies par to ko Jūs darāt!

Jūsu Erudītās Piepes

Teleportējamies no Rīgas uz laukumu.. tik ļoti nepierasti, ka laukums tik tuvu. Piestājam Rāmkalnos pēc rīta kafijas, un esam gatavi rubīt pirmo spēli septītajā sezonā.

#1 FANTASTISKO MOKU RĪKU STŪRĪTIS

Tuvojoties trasei, manām, ka blakus tiltiņam zīme “Privātīpašums”, un tilta galā sēž divi vīrieši, kas mums velta, mūsuprāt, aizdomīgus skatienus. Saminkstināmies pie tiltiņa un tiekam paķircināti:
Viens no vīriešiem: Ū, kas tad nu, nenāksiet?
Bruņinieks nominkstinās: Oj, te tak privātīpašuma zīme..
Otrs vīrietis, sarkastiski: Ūuuu, privātīpašuma zīmē, ak nēē, ko nu mēs darīsim, nedrīkst iet pār tiltiņu..
Gandrīz rīstāmies ar kafiju no smiekliem, kad viens no vīriešiem dod zaļo gaismu tilta šķērsošanai un, kad mēs jau tam soļojam pāri, vien nosmej: Ja mēs te nesēdētu, droši vien pat neskatoties dotos uz trasi. Uz ko bruņinieks pavisam nopietni atbild: Nu tak protams! Sasmejamies, viens no vīriešiem vēl uzjautā, vai zinām, kas viņš ir.. smaidot aizejam prom, bet pēc tam aizdomājāmies.. vai bija jāzin, kas viņš ir?
Trasē jau čum un mudž ar spēlētājiem, viens aiz otra bariņš pazūd, bet mēs klīstam. Pēc vismaz 30min klejošanas nospriežam, ka kamanu pārbaude pirms nobrauciena notiek trases augšpusē, tādēļ soļojam augšā un pavisam drīz pamanām zīmi, kas ievieš cerību un tiešām, punkts rokā! Cenšamies pazust tik pat nemanāmi, kā bariņi pirms mums.

#2 TRIUMFA ARKA

Čatā tiek rakstīts, ka laukumā ir vismaz 14 komandas. Vispār, cik esam spēlējuši, reti kādu satikām pie punktiem. Tādēļ šis bija mūsu komandai īpaši sociāls pasākums. Pie arkas jau dežūrē vismaz 2 komandas. Saprotam, ka nepaņemt no mašīnas gumijniekus šai lokācijai, bija šīs dienas pirmā kļūda. Taču ārā silti, var arī basām kājiņām. Smuki noliekam krosenes pie koka un dodamies iekšā arkā, nedaudz atpaliekot no citas komandas. Gaidām rindā pēc punkta, atvadamies no satiktās komandas, uztaisam fotosesiju ar punktu un dodamies atpakaļ. Viens bruņinieks neveiksmīgi ņurko tunelī, izcērt robu celī, bet braši turpina spēli. Dodamies ārā no arkas, bet paga... kur ir mūsu krosenes??? Mēs taču likām te, pie koka. Pāris sekundes šoka un izbrīna, vai tiešām kāds būs nospēris.. tad pamanām apavus pie pavisam cita koka. Kā vēlāk noskaidrojām, nedaudz izklaidējās Garnadži.. ļauni, bet smieklīgi. Akceptējam!

#3 NEŠPETNĀ GOTA

Metam lokus pa Jūdažiem, jo nezinām precīzu lokāciju punktam. Izlemjam pašpikot Geocaching aplikācijā un izpētīt lokāciju, kas atzīmēts viņiem. Braucot tuvāk skaidrs, ka īstā vieta, jo gotas ceļazīme un priekšā jau šiverējas kolēģi. Saprotam, kādēļ bija minēts, ka uz punktu jādodas sagatavotiem. Kad komanda pirms mums ir tikusi pie punkta, tiek sūtīts garākais rubaks izpētē pie gotas. Izskatās bezcerīgi. Mūs pažēlo sastaptā komanda un parāda ciparu, pretī saņemot hintu par kādu no punktiem. Tomēr ir nepilnības sajūta un gribās tikt pie plāksnītes pašiem. Tad nu ar divām šallēm, video ierakstu telefonā, Garnadžu un 4nieks morālo atbalstu, tiekam pie kārotā. Kāpjot mašīnā, vērojam, kā nākamā komanda cīnās ar gotu un, pirms dodamies tālāk, paspējam apspriesties:
Kolēģu komandas rubaks: Jūs ar šalli nolaidāt?
Bruņinieks: Jā!
Kad kolēģis šķietami nāk uzjautāt šalli, komandas biedrs nopūš: Par vēlu, mēs jau zaudējām Mārci.

#4 MALDUGUNS VARĀ

Apspriede pie mašīnas, vai vajag gumijniekus. Nolemjam, ka slinkums pārvilkt apavus un dodamies meklēt punktu. Nedaudz paejot prom no mašīnas, pretī nāk cita komanda un bruņinieks, ieraugot kolēģu slapjās kājas sāk panikot: Gribu atpakaļ uz mašīnu, uz mašīnu!! Arī kolēģi norāda, ka noderēs gumijnieki. Pa purvu basām kājām negribās, tādēļ dodamies vien vilkt gumpīšus. Labs laiks, pastaiga pa purvu, punkts, pāris bildes. Skaisti!

#5 KURREKURREDUTES BĒRNI

Kaut kur starp pirmo un otro punktu, devāmies uz Siguldu pēc Pepijas. Grāmatnīcā safotografējam vajadzīgās lappuses un ātri atkožam Ānfabrikas klintis. Vēl pirms 3 gadiem šeit klīsts 31. decembra vakarā. Taču tas ir vienkārši random fakts un nekādīgi nepalīdzēja mums punkta meklēšanā. Lokācijā nenormāla rosība - rubaku bari sajukuši ar parastajiem mirstīgajiem. Piekritīsim, ka nu ļoooti viss izbradāts un izskatās dikti nesmuki. Ievērojām spotu, atnākot no kura, pazuda visas komandas, tad nu arī devāmies klintīm no otras puses un pēc kādām 20min punkts tika sameklēts.

#6 AIZMIRSTAIS ATZARS

Bija skaidrs, ka benzīntanks. Bija skaidrs, ka Ieriķi un Kumada un bija 2 izvēles - Gotikas auto vai KmK pie Ieriķu dzirnavām. Kartē ieraudzījām ūdenskritumu uz Kumadas un likās, yeeees labs spots, braucam (Gotikas Auto jau izdzēsts no smadzenēm)! Protams, jādodās pa taisnāko ceļu- caur mežu. Noparkojam mašīnu, mežā takas iemītas - toč īstais spots. Dodamies pa mežu, tūlīt perpendikulāri takai būs ceļš. Ceļam priekšā žogs, wtf? Pārliecamies, lai redzētu, kas rakstīts uz plāksnes - privātīpašums. Hmm, kur sākām ceļu (taka pie parkinga), nekādas norādes nebija. Oh well.. Tu nevari ieiet privātīpašumā, ja Tu jau esi privātīpašumā. Saprotam, ka jātiek pāri žogam uz neitrālo zonu. Tieši pie upes žogs beidzas un pa koka sakni izdodas tik otrpus žogam. Un pamāt kamerai, kas bija uz koka.. saprotam, ka esam nonākuši uz Cecīļu dabas takas. Skaisti iekārtota atpūtas zona. Pie lapenes kāda zīme, lasām -> ieeja dabas takā ir maksas pakalpojums, biļete jāiegādājas kases namiņā.. Saprotam, ka jātinas lapās. Uzjautājam Centrālei, vai tiešām Gotikas auto (ja nu ūdenskritumam var piekļūt savādāk), uz ko saņemam apstiprinājumu. Dodamies uz izeju, ejot gar kasi vienīgā doma - ACT NATURAL. Glābjamies mašīnā. Ja mūs rāda BezTabu vai Degpunktā, jūs neko nezināt.

P.S. Ūdenskritumu tā arī neredzējām.

#7 LĀDE UN LĀDES MĪKLA

Pamocījāmies kādas 20min ar Google un kartēm, līdz bruņinieks uzrok Siguldas novada teritorijas plānojumā novada nozīmes kultūrvēsturiskos un dabas objektus. Atrodam atmatu pļavu ar “salu” un tai blakus - Tumšupe. Bingo? Dodamies Allažu virzienā, kur tumsā manām lukturīšu gaismas. Skaidrs, ka īstā lokācija. Neesam vieni, šķietami visos krūmos mirdz lukturīši. Dodamies lādes meklējumos, pēc diezgan ilgas klīšanas pa pļavām un krūmiem, pamanām aizdomīgu bērzu puduri tālumā. Dodamies pētīt. Saprotam, ka tur jau kāds šiverējas. Pēkšņi viens rubaks izlien no bērzu pudura un dodas citā random virzienā, skaļi bļaujot - o, man liekas es atradu! Aplausi Liesas infarktam par slikto aktierspēli, bet cēlo nodomu - nesabojāt lādes atrašanas priekus citiem.
Plastmasas simulants vienkārši bomba!

Ceram uz tik pat foršiem piedzīvojumiem oktobrī. Tiekās!

Kopumā Birojžurkām ar mīklām gāja raiti - Fantastisko moku rīku stūrītis un Kurrekurredutas bērni momentā atpazīti un pārējās lokācijas arī ātri vien ir roka... Tikai tas Aizmirstais atzars grūti nāca... būtu ilgi maldījušies par laukumu bez hinta.
Izredzētā diena punktu medībām bija 19.09., bet vēl pirms izbraukšanas pacēlās jautājums – Cikos tad dodamies? Logsbooks rāda, ka no pulkstenis 4iem līdz kādiem 10iem vakarā pie lādes ir korķis un, visticamāk, arī katrā punktā gaida burziņš. Nekas personīgs, dārgā #7nieka saime – Jūs, ar dažiem izņēmumiem (looking at you - spoiler postotāji un laukuma bojātāji), esiet forši, bet lielāks prieks tomēr ir pašiem meklēt vērtību! Tā tad arī vienojāmies doties laukumā mazliet vēlāk, lai lielā plūsma jau būtu pāri.
Laukumu pabeidzām ātri un bez žēlastības – 7 stunda, t.i. ar garāku pastaigu gar Lorupi, jo tuvāk nevarēja piebraukt saistībā ar avāriju uz Lorupes tilta, un mēģinājumu nobaidīt Ekselentos Diversantus Sudas purvā – cause why not? Beigās sanāca vairāk tāda grāvī pasēdēšana un kaukšana, bet tāpat bija jautri 😊 Neziņām kā tā sanāca, bet tieši Birojžurkas ar gumijas zābakiem purvā izbaudīja negaidītu dubļu SPA, kamēr žurciņas ar “parastiem” BK apaviem tika cauri ar sausām kājām…
Foršākais punkti noteikti bija Lorupes grava, bet skaistākā Sudas purvs (zvaigznes + migla + lukturīši = win ).
IG Spoileri - Fuī,
Laukuma bojāšana - fuī, fuī,
Neskatoties uz to - JAUNĀ SEZONA IR KLĀT!!! - Urāa! Paldies Centrālei par emocijām! :)

Sveiciens jaunajā sezonā!
Šoreiz nebija ilgi jāgaida līdz jaunajai sezonai, bet vienalga, ar nepacietību tika gaidīts 1.septembris- un nevis skolas dēļ, bet gan mīklu dēļ. :D

Ar mīklām mums gāja labi, lai gan Aizmirstais atzars vēl divas dienas pirms izbraukšanas bija nepareizais :D

Izbraucam 7:00 no Saldus. Nu labi 7:20, jo izrādās ir tik auksts, ka mašīnai logi aizsaluši un vajadzēja meklēt skrāpīti. Vai tiešām ziema jau nāk? Savācam komandas biedrus un dodamies ceļā. Ar staķika pauzi, pirms pulksten 10iem esam ieradušās pirmajā punktā - FANTASTISKO MOKU RĪKU STŪRĪTIS. Ierodoties mums priekšā jau komanda Astotais marts un drīz vien ierodas vēl pāris komandas. Kādu brīdi jau vazājamies pa teritoriju un galvā visu laiku atkārtojam - Nav pārbaude - nav brauciena! Un jaaa, mēs visas tai zīmei nogajām garām un ar pirmo nesaprotam, bet labi, ka vismaz kāda no mums izdomā paskatīties. Nu, protams, ka ir :D 1/7 uztaisām pāris bildītes un klusiņām dodamies tālāk.

Tālāk dodamies uz TRIUMFA ARKA. Nu tiiik skaista vieta. Nekad nevarētu iedomāties, ka zem dzelzceļa atrodas kaut kas tāds. Labi, ka mums gumijnieki vienmēr līdz, jo šoreiz tos tiešām vajadzēja. Ātri punkts tiek atrasts, bet prom vēl negribās doties, gribās vēl vienkārši paskatīties. 2/7 Ejot atpakaļ pamanījām, ka bija jau uzradušās vairākas mašīnas, bet satikām tikai vienu komandu - Nosalušās ķepiņas. Nezinām, kur palika pārējās komandas :D

NEŠPETNĀ GOTA. Ieraugot vārdu GOTA vienam no rubakiem uzreiz šis punkts iepatikās, jo nu govis ir tik foršas un mīlīgas. Ierodoties laukumā, priekšā jau viena komanda, aizgajām aiz koka, lai mēs neredzētu, ko viņas dara un devām viņām laiku, lai mierīgi var atrast. Nu labi- tagad mūsu kārta meklēt. Tātad rubace ir 1,64m gara ar paīsām kājiņām. Augšā bez palīglīdzekļiem viegli var uzkāpt, bet iekšā līst gan bail. :D Ja nu netikšu ārā? Nu laaaab, jāpamēģina striķī nolaist telefons - nesanāk. Atkal piebrauc komanda Nosalušās ķepiņas. Tiem ir garš rubaks ar garām kājām. Ātri uzkāpj, iekāpj un izkāpj, kā arī pie reizes izpalīdz mums. Paldies jums! :* 3/7

MALDUGUNS VARĀ. Piebraucām un tur bija kādas 7 rubaku mašīnas vismaz. Uzvilkām gumijniekus, uzēdām keksiņus un čipšus un devāmies purvā. Ļoti labi, ka uzvilkām gumijniekus :D Protams, ka kartē punkts ielikts pareizi, bet aizgajām pa nepareizi iemīto taku. Pretī nāk Lemuri, kam uzjautājam: Vai vēl tālu jāiet? Šie atbild, ka nav ne jausmas! :D un jā, viņi nemeloja, jo satikām vēlreiz, nu jau īstajā vietā. Ātri uztaisām bildītes un ejam prom, jo aiz mums nāk jau nākamā komanda. 4/7 Ļoti skaists purvs!

AIZMIRSTAIS ATZARS. Mūsu variantā par šo lokāciju vēl pirms divām dienām mēs brauktu iečekot tiltu pār Lorupi, uz vecā ceļa. Kā var sagadīties tā, ka vakarā atverot mīklas, fonā ieslēdzot TV un tieši ir raidījums TE, kur rāda gan tiltu pār Lorupi uz vecā ceļa, gan īsto vietu - tiltu pie Ieriķiem. Vēlprojām nesaprotam, kā tā varēja sagadīties??? Ja rubaks nebūtu uzslēdzis to raidījumu, tad visticamāk, ka meklētu punktu zem tilta pār Lorupi. :D Ātri lejā un punks rokā 5/7.

Pauzīte KOOLiņā un dodamies uz pēdējo punktu - KURREKURREDUTAS BĒRNI. Tur jau tā bija daudz cilvēku, bet rubakus varēja atpazīt. Paskatījāmies, uztaisījām bildes un kāpām augšā. Tikai viena no mums izdomā iet uz to alas pusi, kur ir mīklas bilde. Protams, ka tur ir. :D 6/7 Ļoti skaista vieta, gribēsim kādreiz vēl aizbraukt un tā mierīgi pastaigāt. :)

Žēl, ka šoreiz pietiek tikai ar sešiem atrastiem punktiem, bet vienalga ir prieks par to, ka esam pie lādes mīklas. Izlasām, ka ceļvedis, lai top par atslēgu. Nu ok, mums blakus ir tūrismu informācijas centrs, paņemsim ceļvedi. Izlasījām un izpētījā to visu, neko neatradām. Googlējam un cenšamies kaut ko atrast. Nevajag neko sarežģīt, izrādās viss ir ļoti vienkārši. Nu kā var mūs tā čakarēt?!? :D
Piebraucam, atstājam mašīnu uz ceļa un dodamies ar kajām līdz krūmiem, kur kartē ir atzīmēts kā gala punkts. Bāc nu, tajos krūmos nekā nav. Nu lab, pārmeklējam vēl 3 krūmus līdz ieraugām to stārķi. Ļoti interesanta lāde, tik žēl, ka tik tukša. Ierakstāmies un maucam atpakaļ uz Saldu, jo divām no mums tomēr ir jāiet uz darbu, bet divām skolā ir attālinātā nedēļa, tā kā var nedaudz atpūsties :D

Protams, ka mēs sabēdājāmies, kā arī padusmojāmies uz komandām, kuru dēļ neredzējām NEIZNĪCINĀMĀ RĀPUĻA lokāciju. :( Lūdzu cienām un nekādā veidā nebojājam vietas, kurās ierodamies. Ļausim vietējiem dzīvot mierīgi, lai varētu turpināt rubīt rubu, jo nevienam jau par ļaunu nenāks pastaigāt vairāk.
Mums šķiet, ka šajā posmā bija par daudz komandu un čatiņā varēja lasīt gandrīz tikai negatīvas ziņas. Kas noticis ar jauko un draudzīgo rubaku saimi?
Mēs turpināsim rubīt. Varbūt neizklausās jauki, bet ceram, ka būs mazāk komandu un vairāk pozitīvisma. :)

Paldies BK par šo skaisto posmu! Un sveiciens komandām, ko satikām. Visīpašākais sveiciens Nosalušajām ķepiņām, jūs atstājāt ļoti jauku iespaidu!

Tiekamies oktobrī!
#Kāda jēga

Rubas ceļi ir neizdibināmi. Tā viņa mums uzglūnēja kādā jūlija vēlā vakarā draugu un radu sarunās. Viens saka par labu esam, otrs piebilst, ka šis pasākums nu tiešām patiks. Pietiek vēl pārītim piebalsot un lēmums ir pieņemts. Ir jāņem dalība šajā piedzīvojumā un drūmās darba nedēļas beigas jāpadara vēl skarbākas ar dauzīšanos pa Latviju, meklējot tās tumšākos noslēpumus. Lēnām vasara roku rokā ar kovidu velkas uz jaungada pusi un ir trauksme – vajag komandas nosaukumu. Atbilde čatā seko Nav laika, vēlāk. Tā arī dzimst šīs šūnas identitāte, tiek labprātīgi noskaitīts peso un gaidām nezināmo.

Normāls darbadienas rīts. Čatā ziņa – mīklas ir klāt. Darbadiena vairs nav tik normāla, jo 6 gab, katrs savā pilsētas galā tuvākās pāris stundas cīnās ar piedāvāto centrāles Menu.
Moku stūrītim trāpīts – grimst pirmajā acu uzmetienā, kad brālis saka – šis ir Murjāņu trasē. Tālāk nav divreiz jādomā, ko darīt ar garo ciparu penteri un ar vairākiem piegājieniem skaidrs, ka tas ir Turaidas Ceplis. Turpat darbā tiek noskaidrots, kas ir ISBN kods un kam tas pieder. Rudā Pepija parādās mūsu acu priekšā un gaida darbalaika beigas. Plkst 13:30 esam grāmatnīcā un izvilinājuši no viņas vajadzīgos atslēgas vārdus. Dodamies mājās-jāiestiprinās.

Vārds pa vārdam – kamēr vīri nodarbojas ar lietām, kas viņiem svarīgas, meitenes ir pieslēgušās ar pilnu jaudu un sazīmē gan Purvu 8nieka izskatā, gan izloba Pepijas šifru ar Ānfabrikas klintīm, kā arī Nešpetnā Gota mūsu dāmām ir tīrais nieks. Esam uz kārtīga viļņa un jūtamies neuzvarami. Lai arī FTF jau ir sen aiz muguras un līdz tam vēl smaga taka minama, tomēr uzņemtais temps paceļ spārnos ( un nonākot punktos tos spārnus ātri aplauzīs ). Skaidrs, ka ar visām mīklām jātiek galā vienā vakarā un brālis sazīmē arīdzan Triumfa arkas vietu un Aizmirsto atzaru. Mēs viņam pilnībā uzticamies. Arī Draivers, kurš laiku pa laikam iemet kādu joku, galu galā vien palūdz – tik uztaisiet maršrutu. Man jau būs jābrauc. Septiņi punkti sazīmēti, karte gatava, visi priecīgi, līdz d-day 20.septembrim laižam luni.

Svētdienas nakts/rīts. Plkst 5:00. Rīga klusē tumsas ieskauta. Tikai rubaki pagalmā rotē ar transportlīdzekļiem un 5:15 sēž baltajā kuģī. Bagūzī zābaki, termosā kafija, kastītē maizītes un tomāti. Viss labi. Katram gadījumam selfija kāts. Un trepes nevajag. Slinkums likt bagāžniekā. Izbraucam.

Fantasisko moku rīku stūrītis. Vēl tumsas aizsegā iesoļojam Murjāņu vecajā bobsleja trasē. Rata vietu visi zinām. Pirmā Ruba, pieredzes nav, sajēgas ar. Kur, kas, kāpēc? Ložņājam laikam aptuveni minūtes 20 un pirmais punkts krīt. Lepni soļojam uz auto, jau gaišāks.

Aizmirstais Atzars. Piestājam pļavas malā. Nu riktīgi liela stajanka tankam, pagaidām viss gerai. Ejam 600m uz Daudas ūdenskritumu, vienojamies, atrodam otro punktu un esam nopelnījuši brokastis. Ūdenskritums mazs, jauks, upīte, kalnains apvidus, daudz koku. Noder līdzpaņemtie zābaki. Paiet 30min, paiet stunda, paiet vēl pusstunda. Brālim čujņiks saka, ka esot īstā vieta, komandas vēderi saka, ka nav gan un šitā pie brokastīm netiksim. Ar sakāvi un labu mācību aiz auss dodamies uz auto. Turpat netālu pārbaudām vēl vienu iespējamo variantu. Nolejam vēl aptuveni 40min. Turpinājums sekos…

Nešpetnā Gota. Ierodamies rajonā, ieraugām govs zīmi, govs pieminekli, ūdenstorni, kurā nevajag līst. Viss skaidrs – vieta īstā. Redaktors lien uz govs, iemet aci betona cilindrā. NIchts – nav nekā. Rokam tālāk, staigājam apkārt. Turpat pāri ceļam tai mīnu mājā viļamies lieliskā variantā ar bēniņiem. Dodamies uz sākumpunktu un dzimst mūsu draudzība ar komandu Vēdzele. Apmaināmies iespaidiem, kontaktiem, smaidiem. Ar smīnu uz lūpām draugu komanda dodas uz auto un saka, ka esiet Tuvu. Ne velti arī šīs komandas pārstāvis atradās uz govs muguras. Redaktors steidz labot savu kļūdu un lec govij mugurā. Jā, tiktiešām – ne vienmēr ir jāmeklē tas, ko esi iedomājies. Punkts ir īstais, bet drosme un vēlme līst trubā iekšā nav ne redaktoram, ne brālim, ne draiveram. Toties vienojoties vienā dziesmā – selfijkāts, telefons pa štuku, modžaheda šalle, ar 3 piegājienu un mūsu dāmu jautrajiem smiekliem tiekam pie info. Plkst 10:40 un mums ir 2 punkti.

Malduguns varā. Jālaiž uz 8nieka ezeru. Esam klāt, šepat klāt ar Vēdzele. Dodamies noteiktajā virzienā. Mazliet ieturam distanci, lai interesantāk. Abi tiltiņi atdodas viegli, vadātāja gaiteni noķeram, skandināvu atklājam un bliežam. Vienā brīdī pārdomas – cik tālu? Mūsu arsenāls divi pāri gumijnieku, vieni zābaki, brālis ar izmirkušiem naikiem… Draivers ar dāmu paliek sargāt ogas meža nomalē. Bliežam pa purvu, panākam Vēdzeli, sakomunicējam – domu apmaiņa. Bez rezultātiem. Jau doma mainīt virzienu, kad tomēr komanda soraks ( ja nemaldos ) apmierināti slāj atpakaļ. Jautājums viens – tiešām tik tālu? Atbilde: Jā. Redaktors ar Brāli ieslēdz tempu, aizteš purvā. Dabon punktu un pēc tam pirmais varonis arī dabon pa kaklu, ka savu dāmu purvā pametis. Pāris mīļi vārdi un beidzot nopelnītās brokastis ātri maina noskaņojumu baltajā kuģī. Ēdot vienalga, cik ir pulkstenis, bet laikam kāda stunda purvā būs pavadīta.

Kurrekurredutas bērni. Šķiet viss loģiski, braucam uz klintīm. Parkošanās pleķī atkal sasmaidāmies ar Vēdzeli un secinām, ka šī diena mums jāpavada kopā. Dodamies draudzīgi iekarot Pepijas noslēpumu. Izložņājam alas, apstaigājam lašu ceļu. Nebūs. Viss ir pārāk vienkārši, lai būtu viegli. Jānodzen vēl pāris kalorijas un pa trepēm līdz augšai. Tad turpat mežā iekšā, šeit atkal komanda soraks mums ir soli priekšā, pēc tam jau arī Vēdzele un paši ar tiekam pie punkta. Jāsaka, ka vienītī mēs labu laiku pameklētu. Tagad tas prasa minūtes 20.

Triumfa arka. Apmaināmies ar hintiem par iespējamo punkta vietu ar Vēdzeli un ceļi šķirās, lai kaut kur papusdienotu. Pēc brīža braucam uz noteikto vietu, mūsu draugi priekšā un saka, ka mūsu punkts nav īstais. Brālim dubults fiasko, jo tāpat kā Aizmirstais atzars, tas ir viņa minējums. Draugi ir sazvanījuši centrāli, padalās ar mums par īstā punkta atrašanās vietu. Dodamies uz vienu Aizmirstā atzara variantu, aiz Aerodium tāda kā pļava un kāda peļķe. Lokācija un kopaina saka – nebūs. Labi, tad jākaro tālāk ar Arku. Garš gājiens gar upi pa mežu līdz pat Arkai. Zābaki kājās un iekšā alā – kāds neizmērojams skaistums. Baudāmākais punkts gan acīm, gan sajūtās visas sērijas ietvaros. Vieta, kur atgriezties. Iegūstam info, mazliet vēl pabaudām un atpakaļ līdz šosejai jau pa meža ceļu ar līkumu.

Aizmirstais Atzars. Mūsu sāpju bērns. Šis punkts mūs rūda visas dienas garumā un dod milzīgu pieredzi visām nākamajām rubām. Piesaistām pazīstamos rubakus, kas šo jau pieveikuši. Negribam atbildi. Uzdodam jautājumus ar jā/nē atbildēm. Tās visas mūs dzen strupceļā, līdz beigās tomēr ar milzīgu citu rubaku palīdzību, hintiem un teikšanu priekšā atrodam Gotikas tanku un tās netīros noslēpumus. Vai nu neatstrādājām, bet nu piedodiet, atvainojiet, šo punktu mēs tā arī nesalikām paši kopā. Par īsu bij tas domugājiens.

Lāde. Ne bez Centrāles palīdzības saprotam, kā tikt līdz Lādes mīklai. Ātrs zvans, iegūstam info par nerakstītajiem likumiem, vēl šo to un aidā. Waze vaļā, Atmatu pļavas kā uz delnas-viss skaidrs. Īpaši nedomājam. Atceramies, kur mūs noveda/aizveda Aizmirstais atzars. Minūtes 20 un esam punktā. Dodamies uz salas – sala uz salas. Skaidrs, ka kaut kam jābūt puduros. Sekoju Waze finiša karogam, bet nekā. Vēl pāris puduri un dāmas māj ar roku. Mūsu glābējs Stārķa kungs ir klāt. Ieķeksējam logbookā savu panākumu akurāt aptuveni 12h pēc starta no Rīgas. Dodamies uz balto kuģi, protams, Vēdzele mūsu ceļā. Novēlam draugiem veiksmi un tiekamies nākamajā mēnesī!

Sausais atlikums.
Tapis saraksts ar lietām, kas jāņem līdzi katrā posmā.
Ja garais rubaks būs par īsu, tātad trepes tomēr vajadzēs.
Ja esi atradis aptuveno reģionu, tas nenozīmē, ka esi atradis konkrēto punkta vietu.
Katrs punkts tomēr ir mazliet atšķirīgs – vai simbolu vai krāsas ziņā.
Bija prātīgi sākt ar punktiem, par kuriem ir pārliecība.

Paldies Centrālei, paldies rubakiem, paldies komandai! Tiekamies Bārtā :)

Lai gan šoreiz starpsezonu posms nav tik ilgs, kā ierasts, tomēr Lemūri paspēj padīdīties nepacietībā, gaidot 01.septembri. Beidzot (mūsu 4.sezona, kā nekā ;)) ir uztapināti arī feini komandas krekliņi - juhū, nu tik būs, nu tik rubīs! Tomēr situācija mainās ne pa dienām, bet pa stundām, un rezultātā ir skaidrs, ka jaunā sezona īsti neatbildīs ekspektācijām. Jo viens no diviem Lemūriem-dibinātājiem, mūsu nemainīgais pilots un karšu speciālists, uz pagaidām nezināmu laiku dodas prom (pārkvalificējas par štābiņu). Uz FTF gonku vēl, tīri teorētiski, varētu visi savākties, bet apstākļi ir pret. Bez tam, Lemūri ne tikai nepeld, bet arī neskrien pēc FTF :P
Galu galā, kamēr Lemūru dāmas vieglā stresā mēģina saprast, kas un kā nu būs, bijušais pilots (nu jau jaunieceltais štābiņa priekšnieks) pa divām dienām ir atkodis bezmaz visas mīklas, sapakojis čemodānus un pazudis tālēs zilajās. Nu, ko - "Viņš aizlidoja. Bet viņš apsolīja atgriezties", kā tika teikts vecajā labajā multenē par Karlsonu... Priecē piesolītais informatīvais atbalsts un atkostās mīklas. Lemūrčatā notiek aktīva sarakste, galu galā visas mīklas atrisinātas un brauciena maršruts sastādīts.
Bet līdz ar Lemūra-pilota došanos prom nav vairs pieejams arī uzticamais transports Vintāžs. Septembra dienas aizplūst kā smiltis starp pirkstiem, laukumā darās kaut kas neiedomājams... Lemūru dāmas cenšas nepadoties panikai. Plāns A, plāns B, plāns Žo... Ok, labi - līdz pilnīgam Žo lieta tomēr nenonāk, galu galā atrodas vēl no pirmskovida brīža Latvijā aizķēries draugs no Igaunijas ar visu transportu. Viņš vēl nezin, kur ir ieķēpājies, bet (un varbūt tieši tāpēc :D) ir gatavs braukt.
Tas, kas notiek laukumā 19/09, stipri satrauc un apbēdina Lemūrus. Virs 30 komandām laukumā, nopietni?!? Neiznīcināmā (ironiski...) Rāpuļa punkts slēgšana ir nepatīkams, bet likumsakarīgs rezultāts. Pirmsspēles nakts paiet lūgšanās, lai nekas cits vairs nenobrūk.
20/09 ap 8:30 Lemūri ir laukumā. Uz pirmo skatu šķiet, ka lūgšanas ir uzklausītas.
Sākums Aizmirstā Atzara punktā ir vienkārši lielisks. Miers un klusums, un tikai pamatīgi izbraukātais ceļš un izmīdītās nogāzes liecina par šeit pabijušām rubaku ordām. Mērcējamās kediņas kājās un šļūkšus lejup, ievērtēt objektu. Wow, nu burvīgi! Fotosesija, protams ;) Draugs - igaunis sajūsmā. Mazais Lemūrs - šļop, šļop - tunelī iekšā, punkts rokā, - šļop (bļec! slidens!), šļop - ārā. Kājas gan slapjas drusku augstāk, nekā bija paredzēts, bet ir ok.
Nākamais punkts - Kurrekurredutas Bērni. Jaunais pilots, sekojot navigatorā ievadītajam maršrutam, ieved Lemūrus kaut kādā čuhņā. Līdz punktam rāda ap 1 km. Ok, ejam. Pieredzējušākajam Lemūram gan rodas aizdomas, ka kaut kas te īsti labi nav, jo punktam taču jābūt pie Anfabrīķa klintīm. Bet nu, varbūt šitā ir pieeja no otras puses. Pa ceļam tiek aplūkots vēsturisks tiltiņš, visai mistisks krusts, kaut kāds zabross... Klāt arī koordinātu nullpunkts - nu apburošas, vienkārši dievīgas klintis ar alām/pagrabiem. Fotosesija! Viens mīnuss - vieta 100% nav īstā :D Pēc kādu 15 min pabradāšanas pa upi un krūmiem zvans ārvalstu štābam apliecina, ka tā bija versija A - bet, ja te neesot, lai tad droši braucot uz to Anfabrīķi. Lieka stunda pagājusi, bet rūgtuma nav, jo nepareizais objekts, kā 7niekā mēdz šad tad gadīties, ir pat interesantāks, nekā īstais.
Pie īstā objekta arī paiet stunda. Jo ir ļoti grūti saprast, kā īsti orientēties, ja meklējamā "tarzanka" dabā vairs nepastāv. Galu galā atrodas striķis ar kociņu. "Tarzanka"? Diez vai, bet visādam gadījumam (negribot līst tur, kur nevajag un postīt dabas pieminekli) tiek uzdots jautājums Centrālei - vai šitas ir īstais? Centrāle atsūta video. Vadoties no tā, drosmīgākais Lemūrs līdz šekumam iebrien ūdenī un iekļūst pareizajā alā... jā, lai saprastu, ka te ir bijusi redzama "tarzanka", kas nu ir zudusi, bet punktam ta' jābūt augšā! Bļec. Brienamās kediņas tāpat bija paredzēts mērcēt, bet sausu bikšu gan nav līdzi... Toties līdzi ir karsta tēja un jāgerītis. Tas glābj situāciju :D
Pat, ja būtu liekas bikses, pārģērbties īsti jēgas nav, nākamais punkts ir Malduguns Varā. Pilots paliek pie mašīnas - nevar tak prasīt, lai arī viņš atlikušo dienas daļu pavada slapjš un netīrs - kamēr Lemūru dāmas metas purvā. Vispirms tiek satiktas 3 nobridušās un laimīgas komandas, tad iestājas klusums. Purvs ir fantastisks, tikai visu laiku jāpiesargā brienamās kediņas, lai nepaliek zampā. Sekojot ziloņtakai, likumsakarīgi tiek aizbrists par tālu - kartē atliktais punkts sen aiz muguras, bet reāli mīzīgi kāpt nost no iestaigātā "ceļa", ka nesanāk iebraukt līdz kaklam kādā akacī. Lēmums griezties atpakaļ pieņemts pēc tam, kad satiktie makšķernieki brīdina - tur, pie Zviedra, esot čūskas. Danunafig!!! No purva malas pretī brien vēl divas (?) komandas. Uz jautājumu - vai punkts tālu - Lemūri godīgi atbild, ka nav ne mazākās nojautas :D Uuun tomēr, uzspļaujot bailēm un nogriežoties no iemīdījuma, punkts parādās tieši štāba nospraustajās koordās. Tur jau rosās kāds rubaks, kurš gatavs Lemūrdāmas nobildēt pie jaukā ezeriņa. Pretī palūdz tik vien kā hintu uz Atzaru. Lai iet, mums nav žēl ;)
Nešpetnā Gota beidzot ir punkts, kur izdodas tikt cauri ar sausām kājām. Līdzi paķerta auto štrope ar jau uzsietiem mezgliem, vieglākais Lemūrs fiksi uzsviests augšā. Tikmēr klāt vēl viena komanda ar jautājumu - a jūs govi te neredzējāt? Mmm, mīlīši, jūs neticēsiet... :D Nošļūkt lejā un nofočēt punktu ir viegli, izkārpīties ārā daudz grūtāk, bet arī izdarāms. Bonusā Lemūram-alpīnistam tiek krietna sāpīga strīpa pār muguru no fakinās asās skrūves pašā groda malā, bet lemūrkrekls vismaz paliek vesels. Štrope tiek uz brīdi aizdota otrajai komandai, pāris foto, braucam. Šis bija necerēti ātri :)
Kā nākamā apmeklēta Triumfa Arka. Atkal jau neliela pastaiga, saudzējot ceļu un auto (kurš uz to mirkli jau ir ticis pie skanīga poļu vārda Agneška - ko, škoda nav poļu mašīna, bet ir čehu? - oi, nu laaabi, bet vārds ta smuks! :D). Priekšā, pie arkas, jau bariņš kolēģu. Bet arka kaut kāda aizdomīga, nemaz neizskatās pēc vajadzīgās. Tipa-Gudrais Lemūrs visus pamatīgi samusina, autoritatīvi paziņojot, ka šitā toč nav pareizā vieta. Īstais tunelis esot egegei kāds! - koroč, ejam meklēt īsto. Augšā pa uzbērumu, pāri sliedēm, lejā pa uzbērumu. Aptuveni šeit līdztekus jau tradicionālajai devīzei "brinstunkrist" noformulējas Lemūru šīsdienas pamattēma - "uz augšu, uz leju, ar mistisku seju" :D :D :D
Satiktā komanda seko. Otrā pusē, kas jau bija sagaidām, ir tikai tas pats tunelis. Hmmm... ko nu? Situāciju konkrēti izglābj Deus Ex Machina jeb divi motociklisti, kas bezmaz uzkrīt domīgajiem rubakiem uz galvas. Uz jautājumu, vai te nav vēl kāds tunelis, nu, tāds - senlaicīgāks, šie paziņo, ka lai lienot tik iekšā, senlaicīgums esot tā ap vidu. Un cēli aizpļerkšina tālāk. Brienamās kediņas šoreiz nav līdzi (kāpēc?!), bet starpības jau arī vairs nav. Slidens, bļec!!! Bridējlemūrs ik pa brīdim izmisīgi nobrēcas, jo nepamet sajūta, ja nupat būs uz acīm ar visu lukturi un telefonu. Šķiet, izdodas radīt kolēģos rubakos iespaidu, ka Lemūri ir samērā nestabilas būtnes gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē :P
Anyway, palicis beidzamais punkts (jo Rāpulis iznīdēts) - Moku Rīku Stūrītis - un tur jau nu viss būs elementāri. Aha, aptuveni pēc stundas ar neslēptu sarkasmu noburkšķ nogurušākais no Lemūriem, Rodēna Domātāja pozā atsēžoties uz Moku Rīku Stūrīti "greznojošā" klozetpoda. Kur?! Kur ir tas fakinais cipars, ja pa konstrukcijām rāpties nedrīkst?!? Pārējais viss it kā apskatīts. Uz augšu pa reni? Bet teikts taču, lai nekur nelien!!! Galu galā pilots tomēr aizsoļo uz augšu. Pa nepareizo pusi, diemžēl... Izmisuma pilnas sarunas ar štābiņu, ilgtošs breinštorms, bezjēdzīga klīšana pa teritoriju, domu apmaiņa ar n-tajām citām tikpat bezcerīgi klīstošām komandām, jēgerītis acu gaišumam... Līdz beidzot no štāba pienāk bilde - meklējiet šitādu zīmi! Lemūri metas meklēt, bet pretī jau nāk cita komanda, kas paziņo - tur, augšā, ir! Aiiii, nu mēs jau arī paši būtu atraduši... bet paldies anyway :P
Mīkla vaļā, un uzreiz ir skaidrs, kāpēc tā visiem tik daudz laika aizņēma. Nu, tas ir - nav skaidrs pilnīgi nekas. Brīdi pačekojuši karti, Lemūri nobāzējas netālu no Moku Rīkiem, krodziņā Vīgantos, kur ir nenormāli plaša alus izvēle. Piebalgas 0,5 l, Piebalgas 0,3 l un (ta-dā!) Piebalgas pudelē! Nu, nezinu, ņemsim tad varbūt... Piebalgas..? :D
Kamēr lauka Lemūri veldzējas ar Piebalgu, tikmēr štābiņa Lemūrs, kurš, kā jau agronoms, atmatu pļavās labi orientējas, ātri vien no 4 iespējamām Gaujas krastos atlasa 2 ticamākās. Ar tumšiem ūdeņiem blakus un ar objektiem, kur varētu būt Lāde - ūdenstorņa drupas un vnk drupas ar kārdinošu koku salu blakus. Nepārliecinoši, bet labāku variantu nav. 8 gadus nodzīvojis Tumšupes stāvkrastā, viņš nekādas paralēles ar tumšajiem ūdeņiem nesavelk (what a shame! :D) un sūta komandu uz ticamāko lokāciju, gana tālu, zem Lielstraupes - uz Meža Gaujmaļiem. Pa ceļam visādam gadījumam tiek ieskriets Siguldas TIC, kur saņemta norāde uz glempingu Klaukas. Tomēr īstiem rubakiem glempingā nav ko darīt, tas nu Lemūriem ir skaidrs. Ap šo laiku, sekojot virtuālajam logbukam, ir skaidrs arī tas, ka simtniekā neiekļūt. Nu i nevajag, ne jau ļoti arī gribējās :P Līdz štāba dotajām koordām nav vairs tālu, kad pilots, pētot iebraukuma pēdas uz ceļa, paziņo, ka te ar garantiju nekādas 100 komandas braukušas nav. Bļec, nu kā tā?!? Ko darīt? Štābiņ, glāb! Štābiņš cenšas, bet, pēc visu zināmo karšu izpētes tomēr nākas griezties pēc maza, bet nozīmīga hinta pie pazīstamiem rubakiem, kas jau izcīnījuši Lādi. A? Kaaas?!? Nooopietni..? Jā, nu, līdz wāzei pašiem aizdomāties nesanāk. Ko darīt, ja štābam (bijušajam pilotam) wāzi Latvijā lietot neprasās - visa karte saglabāta "cietajā diskā", a pārējie vispār nevienā acī nav autobraucēji. Izņemot igauņu pilotu, bet viņš, nesaprotot latviešu valodu, vispār uz Lādes mīklu nav iesprindzis :D
Nu īstā lokācija ir rokā, tik pastāv aizdomas, ka wāzes apgreids ir Centrāles veikts, jo, kā konstatē štābiņš, pat cara laika kartēs atmatu pļavas Veģu dīķu salā neuzrādās. Rūgtums biš ir par šo najobku, jo zini-vai-mini opcijas Lemūriem nekad nav patikušas, bet ko nu tur vairs, braucam! Jā, bet kā tad ar Lādes kodu?! Ceļvedis, ceļvedis... Štābs ir atradis, ka GNP pirmais ceļvedis izdots 1973.gadā - tas toč būs Lādes kods (nē - bet vienalga, neslikts minējums, lemūruprāt ;)).
Pietuvojoties lokācijai, jau redzamas 3 mašīnas uz ceļa. Noparkojamies blakus, godīgi sagaidām veselu baru laimīgu rubaku iznākot un palēnām virzamies arī paši. Pretī nāk vēl viens bariņš. Nu, tagad viss..? Jap! Jožam! Sala uz salas noteikti būs kāds koku puduris, šito Lemūri jau ir pieredzējuši. Duram uz pirmo - un ir! Nu fantastiski! Vēlāk, lasot citu komandu logus, gan bija pamatīgs iesmējiens, ka šo čubāru kāds noturējis par dzīvu - bet nu cepuri nost, BK, tik oriģināla Lāde! Vienkārši super! Lemūri aši ieskribelējas logbukā, iemet Lādē lemūršmidziņu un apmaiņā izņem mazo šampīti, kuru tad arī paceļ uzvaras tostā ar tradicionālo brēcienu "Nepeld!!!"
Nu, ko lai saka.
11 stundas laukumā, 105. pozīcija logbukā, kaut kas tāds vēl nav bijis... Bet laukums patiešām skaists, objekti ievērības cienīgi, neizpalika nedz ieberzieni, nedz zināma izmisuma deva. Un brīnišķīgā, saulainā, siltā atvasaras diena bija kā radīta šādai mērcei, vārda tiešajā nozīmē :D Lemūri nobridās līdz ausīm, bija netīri un izmirkuši, bet ar to visu - laimīgi. Pat jaunais pilots, galīgi nepieredzējis šāda veida aktivitātēs, ne brīdi nenolaida asti un galu galā atzina, ka labprāt brauktu vēlreiz.
Vislielākā pateicība BaltaisKalns par interesanto laukumu!
Lemūri paliek cerībā, ka līdz nākamajai epizodei visi rubaki būs apguvuši labas uzvedības ABC un vienīgās ciešanas būs tās, ko - apzināti - sagādās BK Sajūtu Inženieri un - neapzināti - mūsu pašu nepareizi atminētās mīklas ;)
Peace & love!

Pie mīklām tikām jau 1. septembrī, lai var laicīgi sākt risināt. Cik nu laicīgi, cik ne, bet vienu vakaru pāris dienas pirms izbraukšanas mīklas krita viena pēc otras. Jes! 6/7 ir, to pēdējo tad meklēsim uz vietas.

Paņemtas brīvdienas, dosimies 7nieka divdieniekā ceturtdien un piektdien, jo zinām, ka mūsu ātrums nav FTF ātrums :D un labprāt izbaudām arī 7nieka brīvdienas un brīvsoli.

Pirmais punkts – Murjāņu kamaniņu trase. Var just, ka mēnesi nav būts rubas laukumā, jo ierodamies kārtīgā čiliņā un mierīgā tempā apskatām moku rīkus, trasi, mājiņas un kokus. Nu nav. Sāk jau nākt besis un bezcerība, ka trase tik milzīga un bļembuks tik maziņš. Un ka šis tikai pirmais.

Aptaujājam “visas” mums zināmās komandas, vai jau būts 7niekā, bet nevienas apstiprinošas atbildes. Kas cits atliek - kaunpilns jautājums Centrālei jau pašā spēles sākumā. Uz Centrāles padomu atbildam ar priekpilnu balss ziņu: “..ldies! Woo hoo!”, par ko pašām vismaz jautri. :D Pēc Centrāles hinta vēl pavadām labu pusstundu, kāpelējot augšā lejā pa trasi, bet beidzot ir rokā. 1/7

Šī posma moto: “Ja nav punktā būts vismaz 2x vai punkts meklēts vismaz divās vietās, tad nav ieskaitīts.” :D Ar izņēmumiem kamaniņu trasē, bet tur vismaz uzkāpām 2x līdz pašai augšai. Ieskaitām!

Uz māla cepli aizved Waze. Redzam pļaviņu un riepu pēdas. Sekojam pavedieniem, atrodam cepli. Atrodam rāpuli. Labi, ka gaišs, jo vienai no Čiepām ir rāpuļfobija. Ieskatāmies skurstenī, bet atkārtojam Daugavpils gājienu no VĀRDOTĀJAS un atzīmi palaižam garām. Laikam jābrauc uz Jāņkalnu. :D

Loģiski, ka Jāņkalns Turaidas muzejrezervātā un pēc neilga brīža pielec, ka nebūs. Pēc RĀPUĻA atgriežamies tumsiņā. Labi, ka tagad zinām, kur tā čūska. Čiepa, kas pirmajā reizē neskatījās, ierauga vajadzīgo uz ķieģeļu sienas. Augstums foršs. Rodas jau stresiņš, kā to dabūt gatavu, bet ieraugām gan kur pakāpties, gan vienai no Čiepām telefons ar tādu superzūmu, ka viss gatavs pāris minūtēs. 2/7

Par tiem 6/7 mājas minējumiem.. Tātad 3,5/7. Divi minējumi super galīgi garām, BET tagad mēs zinām, ka tuneļu būve no akmens blokiem un ķieģelīšiem virsū ir populārs risinājums. Vismaz Līgatnes pusē.

Dodam sev 0,5 par MALDUGUNI. Vieta īstā, bet Skandināva tunelis ne īpaši tiek saskatīts. Protams, arī cepums organizatoriem par “neej tālu”. :D Bet laikam vajadzēja saprast pēc Kolka–Dubulti, ka BK “neej tālu” ir “ej tīri tālu”. Šo paņemam ar atbalstu no citas komandas pārstāves, kura iepriekš netiek ieskaitīta, kad Murjāņu trasē meklējām palīdzību. Piedod, A! :D Bet, nu, A zelts un kārtīgi “izručī” visu atlikušo spēli ar hintiem momentos, kad galīgi mokāmies. PALDIES!

TRIUMFA arku atrodam, meklējot ATZARU. Ķieģelīši bildē tiek salīdzināti ļoti skrupulozi un ir pārliecība, ka būs īstais. Atnākam, ieraugām tumsiņu tunelī, saprotam, bāc, nepaņēmām lukturīšus. :D Jāiet pakaļ uz mašīnu, kas atstāta gandrīz pie šosejas. Nu nekas, šis tāpat aktīvās atpūtas 7nieks – pastaigas mežiņos un tā. Atgriežamies ar pārliecību un no otras puses (tās, kas tuvāk atzīmei). Izcils lēmums, jo beigās jābrien mazāk. Lai gan līst trubās mums patīk. Peldēt arī. Ar to viss forši!

ĀNFABRIKAS klintis ir mūsu favorītpunkts. Pa nogāzi nokāpām un uzkāpām kopā 3x turpu šurpu. Jo ar vienu bija par maz, loģiski. Pirmajā reizē neko neatrodam. Tikai viena no Čiepām nošļūc pa nogāzi uz dibensāna, bet otru sakož bite. Jāgaida tumsiņa, jo čatiņā ieteikums, ka tumsā punkts padodas uzreiz. :D

Nu, ne mums. :D Kāpiens vēlreiz pa tumsiņu. Vienu mirkli sabiedējam sevi, jo vienai no Čiepām nokrīt galvas lukturis un lido lejā pa nogāzi. Labi, ka nedzirdējām Plunkš!, bet tālu nebija. Pēc tam vēlreiz apskatām visaizdomīgāko alu (to īsto), bet ūdens līmenis augsts (kur tās sausās kājas??) un cauri arī neko neredz, nevar saprast, vai nenoiesim pa burbuli. Neko. Rakstām Centrālei, ka mums galīgi neiet. Klusums. Jau esam pieradušas, ka Centrālei "nav savas dzīves" un ka atbildes var saņemt ļoti ātri. Izslēdzam lukturus un pietupjam. Kādu mirkli pārspriežam dzīvi. Vēl aizvien klusums. Izlemjam, ka kāpsim atpakaļ, jo laiks rit un jāpaspēj vēl ieiet veikalā pirms slēgšanas.

Atgriežamies mūsu Siguldas naktsmītnē uz kārtējo minēšanas sesiju. Diena bijusi ļoti aktīva, miedziņš nāk drīz, bet pirms tam vēl uzspējam atrast jau minēto TRIUMFA arku. Vismaz!

Nākamā diena iesākas ar divu “besīgo” punktu gūglēšanu. AIZMIRSTAIS ATZARS un GOVS. Ar ATZARU mums vispār cīņa ar vējdzirnavām. Saņemam vēl hintus no A, bet kā neaiziet tā neaiziet. Tikām tik tālu, ka A praktiski iebaroja ar karotīti, kur jāiet, jo turpinājām tikai sūtīt nepareizus minējumus. :D Bet nu beigu beigās atrasts, sekojot iebristajām pēdām.

Nākamajā dienā iegriežamies arī vēlreiz ĀNFABRIKAS klintīs un diezgan veikli atrodam augšas atzīmi. Nosūtām foto Centrālei, ka striķa un stūres vairs nav :/. Pēc atbildes šķiet, ka Centrāle jau informēta, bet savs rubaka pienākums jāpilda un jāziņo par izmaiņām trasē.

Un tad jau paliek tikai GOVS.

Ar Google ielas skatu atrodam īsto vietu, bet pārliecības par punkta paņemšanu nav, jo skaidrs, ka jākāpj. Tajā tornī. :D Mēs labāk peldam, nekā kāpjam, bet, zinot BK, augstuma punkti šad tad gadās. Nu, sakožam zobus un sākam aptaujāt paziņas Siguldā, vai nezina kādu, kas gribētu un varētu droši uzkāpt tornī. Jo pašas diez vai.

No paziņas saņemam ļoti daudzsološu atbildi, kas sākas ar: “Mans brālis ir alpīnists.”. :D Vai var vēl labāk? Izstāstām situāciju un aiziet! Paziņa apzvana brāli un viņa draugu, kas arī varētu izlīdzēt ar kāpienu. Līdz šim mēs pat vēl torni neesam redzējušas dzīvē, bet 100% būs jākāpj.

Izrunājam ar Siguldas paziņu šā un tā, bet brālis tomēr nevarēs un draugs arī ne. Bet tēvs esot izbijis alpīnists. Palīdzēs mums ar drošības sistēmām. Nu, nekas cits jau neatliek, būs vien jākāpj pašām, kā tad citādi tiksim klāt.

Beidzot braucam GOVI lūkoties dzīvē. Apstājamies torņa pakājē un gudri spriežam, ka no apakšas bļembuku nevar redzēt, varbūt kaut kur aiz maliņas paslēpts? Kamēr spriežam, redzam, ka tuvojas sieviete. Jautā, ko mēs te gribam. Neko, tāpat vien skatāmies torni. :D Viņa saka, ka nedrīkst kāpt. Nu, labi, labi, nekāpsim. Jautā, vai ir vēl kāds ar mums. Mēs sakām, ka nē, tikai mēs. Tas šķiet sievieti pārliecina, ka tiešām nekāpsim tornī, jo par to vairs nejautā. Bet jautā, vai tie arī mūsējie, kas kāpj tajā govī. Mēs raustām plecus. Ja pie Ānfabrikas klintīm satikām sirsnīgu vietējo, kas deva labi gribētus, bet pilnīgi nederīgus padomus, tad šo sievieti vairāk nolasām kā piekasīgu un par spēli nestāstām. Vai pareizi darījām? Kas zina. Pēc tam pie sevis secinām, ka septembris vēl nav pat pusē un lielākā “govs kāpēju” plūsma tikai priekšā.

No GOVS dodamies prom ar atziņu, ka jāmeklē trepes, nevis sistēma. Alleluja! Nebūs jākāpj tornī. Sieviete nemaz nenojauš, ka deva mums hintu, ka govs ir tiešām nešpetna. Par šo punktu arī šokolādes cepums organizatoriem, labs apmāns. :D

Sarunājam trepes no tā paša tēva alpīnista un ierodamies apmēram pēc divām stundiņām pie GOVS ar trepēm. Par laimi sievieti, ko iepriekš satikām, nekur tuvumā nemanām.

Fiksi uzslienam trepes un ieskatāmies iekšā. Neko neredzam. Tiešām NAV? Nē, ir. Viss kārtībā. Vai tomēr? Nē, ak jel, jākāpj iekšā. Kājas trīc jau tāpat vien. Viena no Čiepām iestiepj trīcošo roku bundulī, lai uztaisītu bildi, bet skaidrs, ka leņķis nekāds un NEKO, sasodīts, nevar redzēt. Skaidrs arī, ka klints kāpšana pa sienu šoreiz nebūs mums pa spēkam. Pilnīgi un galīgi negribas iesprūst GOVS bundulī un krist panikā tur. Šķiet, ka laika arī nav daudz, lai tielētos un ampelētos, jo garām ik pa laikam traucas mašīnas un tuvumā esošajā mājā notiek rosība.

Sakautas saritinām trepes un laižam prom. Nekāds drosmes stāsts te neiznāca, bet arī dzīvē ne vienmēr ir tikai uzvaras.

Pie GOVS skaitļa tiekam bezkaunīgā un nelegālā ceļā. 7/7 Woo hooo..?

Ar GOVI noslēdzam pirmo 7nieka daļu un laižam atpakaļ uz Rīgu, LĀDI atstājot citai reizei.

Pēc divām nedēļām..

Pa to laiku čatiņā izdzīvots atkritiens pamatskolā un saķerts kreņķis par to kas būs, kā būs un vai būs. Bet, nu, jādzīvo šodienai, tāpēc impromtu ceturtdienas pēcpusdienā lecam mašīnā un laižam LĀDI lūkoties.

Piebilde, palasot citu komandu pieredzi ar mīklas atminēšanu, – šķiet mēs esam vienas no retajām, kas īstajām atmatu pļavām uzdūrās ar Google palīdzību un WAZE tika atrasts tikai jau dodoties uz īsto vietu, un mīklas daļa par ceļvedi saprasta vispār dienu vēlāk. :D

Atstājam rātni mašīnu uz ceļa un ejam iekšā. Tiekam līdz atmatu pļavām – redzam arī šeit riepu pēdas. Izstaigājam visas izbristās takas šurpu turpu ap dīķiem, bet kā nav, tā nav. Ar laiku jau sākam paplašināt redzesloku uz koku pudurīšiem, jo iepriekš bijām izpētījušas, ka arī tās varētu būt salas.

Taciņas ved no viena pudurīša pie otra, tātad citi arī te bijuši.

Sāk jau mesties tumšs un saprotam, ka vajadzēs papildspēkus. Kamēr viena Čiepa raksta atbalsta komandai, otra vēro apkārtni.

“Paskat! Kas tur krūmos? Putns?”
“Jā, izskatās.”
“Šķiet stārķis? Bet stārķi jau sen aizlidojuši...”

Tā kā īsts stārķis, neies jau tuvoties, ja nu agresīvs. Galu galā, tā kā visi viņa brāļi un māsas jau aizlidojuši, tad gan jau šim kaut kas nav kārtībā. Viena Čiepa pat nospriež, vai tik šis nav palicis Latvijā nomirt – tā teikt sapratis, ka līdz Āfrikai netiks.

Kamēr tiek risinātas šīs sarunas, saņemam atbildi no atbalsta komandas, kas saka, ka LĀDE šoreiz tāda citādāka.

Pirmā doma – pudele? Kaut kas mazāks, ko var palaist garām krūmos?

Nē, esot tāda garāka.

Saskatāmies. Nu, NEVAR BŪT.

Bet bija. :D

Lieliska izdoma! Paldies BK par foršo #backtoschool sēriju un ikmēneša izaicinājumu! Par spīti visam, turam īkšķi par fantastisku oktobra rubu, apķērīgiem spēlētājiem, 7nieka sajūtu un padrūmām, bet episkām vietām. Tiekās! ✌

Foto: "Čiepa, tu turi trepes? – Jā, turu, viss droši! 📸"

Kādā saulainā sestdienas pēcpusdienā, kad #7nieks sezonas pirmais, superīgais laukums viegli pievarēts, tika nolemts atlikušo dienu pavadīt šai pusē. Atrasti pāris slēpņi un apmeklēts arī anulētas ceplis (meh, labi, ka anulēts). Pēc labi aizvadītas dienas, visi rubaki bija nopelnijuši kārtīgas pusdienas. Pēc nostāstiem dzirdējuši, ka Pansijas pavārēm ir Gordona Remzija talants, bija jābrauc ievērtēt.

Vēlamies dalīties arī ar Melnās Bedres tips n tricks, kā pasūtīt ēdienu:
1. Vakariņas jāēd Pansijā (pilnā porcija)
2. Nenožēlo, ka esi apēdis abas karbonādes
3. Pasūtot, saki līdzņemšanai nevis ēdīsi uz vietas (vienas stundas ekonomija un liksi blakus komandai siekaloties (shout out: "Brūklenēm"))
4. Nepasūti cēsinieku, labāku aliņu atradīsi "latiņā" (ekonomija 2,50/l)

Superīgi laikapstākļi padarīja šo laukumu par ļoti foršu. Un vakara noslēgums tika aizvadīts smieklos, ko sen rubaki nebija pieredzējuši. Ceram, ka Brūklenes neapvainojās par mūsu komentāriem, mēs tiešām jutām līdzi jūsu izsalkumam. Jūs, starp citu, tiešām parādījāt klasi, kā paņemt nešpetno gotu bez palīglīdzekļiem. Noteikti ceram ar jums saskrieties vēl kādā laukumā.

Paldies organizatoriem par labo laikapstākļu noorganizēšanu.

Prieks turpināt jau 4. BK/Latvijas jaunatklāšanas sezonu. Šoreiz mūs lutināja gan vasarīgie laikapstākļi, gan veselīgā konkurence.

Logbook drāmu lasot, jau bijām nobažījušies, ka 7nieks un pārējie rubaki ir mainījušies līdz nepazīšanai uz to sliktāko pusi. BET nevajadzēja bažīties. Gan ar rubu, gan arī šodien satiktajiem rubakiem viss ir kārtībā!

Melnā bedre 1:1
Mēs paņēmām govi, jūs pansiju.
Tiekamies kādā citā laukumā uz revanšu! ;)

Foršs posms, ko veikt kopā ar jauno paaudzi.... - tiiiik superīgs laiks, pietiekoši grūti, bet sasniedzami punkti!! Jaunai paaudzei āķis lūpā :) Kājas gan tapa veltīgi sabristas riebīgā zampā, bet kam negadās!! Gaidām sezonas turpinājumu!

Šis posms Latgalīšim ir sanācis daudz veiksmīgāks kā pagājušais. Gribētos domāt, ka sākam iebraukt, bet iespējams vienkārši vieglāks posms par iepriekšējo. Par saviem meklējumiem varam piebilst tikai to, ka nekad nebūtu domājuši, ka Siguldas pusē ir tik daudz caurteku, kas pretendē uz Triumfa arkas nosaukumu. Tā kā daudzām komandām, arī mums šajā burvīgajā septembra nogalē
sanāca pastaigāt ar basām ķepiņām, aj un tā burvīgā sajūta, kad krosenes pilnas ar ūdeni un sazin ko vēl :D Centrāle Jūs esat Fantastiski!!!! Paldies par brīniškīgo rubu!

Arī MIKĻI izvēlējās laika apstākļu ziņā perfektāko dienu un četru pārstāvju (kā beigās noskaidrojām: trīs babeņu un viena vecpuiša) sastāvā devās iekarot laukumu!

Teiciens: "Nu šim jābūt!" bija lietotākais šajā dienā! Mēs arī bijām vieni no tiem, kas izbrauca visus Lorupes tiltiņus, pat ne tiltiņus, gravas, pļavas un gateri, kurā, lūdzot pēc padoma, uzzinājām, ka esam jau 10, kas jautā par kaut kādu mistisku tiltu! Bet neko. "Nu šim jābūt" sanāca ar 4.piegājienu!

Lādes mīkla...vnk...

Kā arī vēlamies pateikt vairākus paldies:
1. Paldies, drosmīgajai meičai, kas, izmantojot mūsu virvi un drošinājuma sistēmu (uzticēšanos, ka mēs noturēsim) veikli tika pēc cipara un ar to padalījās!
2. Paldies, jaukajiem puišiem zilā un sarkanā krekliņā, kuri pēc vairāk kā stundas ilgas kopā būšanas Līgatnē, bija gatavi palīdzēt un iedeva hintu, kuru paši īsti nesaprata un punktu vēl nebija atraduši. Diemžēl tas notika tajā brīdī, kad mēs mēģinājām lavītīes prom un izlikties, ka neko nesaprotam un nevaram atrast, lai gan punkts jau bija kabatā! Sorry, veco rubaku nerakstītie likumi!
3. Paldies Sajūtu inžinieriem! Bija izcili!

Stāsts sākas 26. septembrī, kad ap desmitiem no rīta, rudens saules stariem iedvešot možumu un cerības par skaistu rudens dienu Siguldā, četri jaunie rubaki dodas ceļā. Noskaņojums ir optimistisks, kartē punkti ir glīti salikti, šaubas ir vien par 1-2 vietām, un piedzīvojums var sāktiem.
1. “fantastisko moku rīku stūrītis”. Jau no paša rīta satiekam vairākas citas komandas, kas ložņā šurpu-turpu pa trasi cipara meklējumos. Pēc pirmā mirkļa sajūsmas par moku ratu un citām uzpariktēm pievienojamies meklētājiem. Minūtēm ritot un manot, ka citas komandas klusi viena pēc otras pamet laukumu, sirdi sāk mākt bažas, vai tik nenāksies jau pašā sākumā zvanīt Centrālei. Tomēr situāciju izglābj acīgākais Tornādo biedrs, un pirmais skaitlis ir atrasts.
2. “triumfa arka”. Punkts padodas negaidīti ātri. Īsa pastaiga pa dzelzceļa sliedēm, Jautra noiešana/nobraukšana lejā, gravā, un skatam paveras fantastisks skats uz tumšo ūdens koridoru. Bez vilcināšanās noaujam apavus un brienam iekšā. Brīnumainā kārtā nevienam no rubakiem neiekrītot ūdenī, otrais skaitlis ir rokā.
3. “nešpetnā gota”. Piebraucot pie gotas, jau esam informēti, ka tornī nav jākāpj (paldies Centrālei, bez norādes noteikti mēģinātu rāpties augšā), bet gan jāmeklē kaut kāda eja lejup. Savā naivumā bruņojušies vien ar sidru un alu, uz vietas ātri secinām, ka ar to nebūs gana. Izrādās, ka neesam vienīgie bez vajadzīgā bruņojuma, un ar vēl vienu komandu kādu laiku mēģinām sākumā norāpties lejā, un tad nolaist lejā telefonu, lai nofilmētu skaitli. Nekas nepalīdz, bet tad uzsmaida veiksme un talkā ierodas MIKĻI komanda ar trosi. Pēc loģikas “jāiet lejā vieglākajam” un divu citu komandu spēlētāju stiprajām rokām un kvēlajam atbalstam Tornādo biedrs laižas tumsā un izceļ gaismā trešo skaitli.
Pēc pamatīgas adrenalīna devas, komanda dodas pusdienās. “Osvalda Pupa” sagādā pamatīgu vilšanos Tornādo picu ekspertam, kurš secina, ka pasūtītā pica nav kārtīgi izcepta un negaršīga. Citiem komandas dalībniekiem veicies labāk, un pēc pusdienām ceļš turpinās.
4. “malduguns varā”. Zalktis, sūnas, skepse un cerības, sulīga slapjo botu čāpstēšana pa purva zampu, un balva par visām mocībām pie mazā ezeriņa. Izejot no purva, satiekam vēl kādu purvu bridēju komandu, ar ko jauki papļāpājam, salīdzinām, kā veicies līdz šim, un secinām, ka mūsu ceļi atkal var tikties, tā kā abām komandām atlikušas vienas un tās pašas mīklas.
5. “kurrekurredutas bērni”. Vieta čum un mudž ar sestdienas pārgājienu cienītājiem, kam pa starpu ložņā rubaki. Satiekam arī purvā sastapto komandu, un kopējiem spēkiem cenšamies atrast skaitli. Pēc gandrīz stundu ilgā meklējuma pamanām skaitli, un laižam uz pēdējo punktu.
6. “aizmirstais atzars”. Skaitli atrodam pārsteidzoši ātri, un lādes mīkla ir vaļā.
Lādes mīkla ir atsevišķa dziesma, jo, kā jau daudzi citi, kļūdaini domājām par Balonu pļavu. Kādu stundu ar pusi nomaldījušies pa jau krēslainiem, miklajiem plašumiem, salūstam un zvanām Centrālei. Kolektīvais facepalm, uzzinot par waze, un ap 20:00 esam pie Atmatu pļavas, kur satiekam arī purva komandu, kas nopietniem ģīmjiem brīdina par agresīvajiem stārķiem pļavā, no kuriem jāturas pa gabalu. Vēl pusstunda brikšņos, un nu jau esam ar stārķi labākie draugi.
Paldies satiktām komandām par foršu kompāniju un atbalstu sestdienas piedzīvojumos, un Baltajam Kalnam par skaisti rudenīgo sezonas atklāšanu Siguldā!