31.03. 2019. plkst. 20.00 MUMS IR MHM... startē no Jelgavas novada. Šoreiz izbrauc gandrīz pilns komandas sastāvs, izņemot vienu cilvēku, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā, bet pārdzīvo par mūsu progresu un cenšas palīdzēt kā vien var no turienes.
Bet, VNM ir bet. Diviem no komandas biedriem no rīta jādodas prom no spēles laukuma - darba rūķis un grūtniece 8 mēnesī. Nekas! Viss tiek noorganizēts! Mēs dodamies!
Atbraucot, pirms pusnakts, vēl jāpārbauda titulbilde, vai nav cipari, ko uzvākt. Kā konstatējam - Nav! Nekas vismaz neviens nebūs nevienam priekšā. Iekārtojamies DUS un gaidām spēles laukuma atvēršanu.
Zaļā gaisma!
Oho! Mīklas krutas! Aiziet! Pirmais ir "Katakombas" un "Domina".
Jāspiež ievākt ciparus!
"DOMINA" tuvāk. Atbraucam. 1h depresijas, visi jumti izložņāti, visas alus pudeles apskatītas. Nav, jādodas prom. Bet, pa ceļam, jāapseko citas ēkas. Nav! "Ai,iešu uzmest aci tajās ūdens šahtās." Nekad tur neliek! Bet šoreiz nav citur. "Opā!" Ilgi, bet ir. Jaunums! Noslīcis punkts. Forši, forši!
Tālāk "katakombas". 1h meklējam - nav! "Kas te notiek šoreiz?" Braucam tālāk!
"Vienradži" - pareizais kurss un ir - ātri! Cik nu ātri, ja 3h un divi punkti.
Labi, spolējam Van Dammi pārmācīt! Ir! Vidējais laiks uz punktiem sāk izskatīties drusku labāks.
Bet jāpārbauda atkal "loze" no sākuma līdz galam. Atkal nekā!
Tālāk "jāiegādājas nekustamo", ir!
Vajag ievākt "katakombas", nav variantu! Vajag! Vēlreiz aši visas upes gultnes tiek izstaigātas un tad, tomēr jālien tur, kur nevienam negribas - viens tur aiz kājām, otrs ievāc punktu. Ir! Tā, nu beidzot!
Galvenais - tiltā nepakārties! Tur punkts arī tiek ievākts. Standarta laikā.
Nu viss, slīksim upītē un tad nosacīto dabūsim par pilsētas vēsturiskās vietas apgānīšanu. Ja kas, teiksim- "Jūs paši bizojat te, kāpēc, lai mēs nevarētu?!"
Laiks iet un nekas nenotiek. Vienā šaurā ejā uzkrīt vēl dēļi virsū. Murgs! Tas punkts neeksistē! Piesmeltas kājas! Miegs! Izsalkums! Pagrabiņa darbinieku dusmīgie skatieni! Kaut kas jādara!
Tiešām "Nelaimīgā loze" izrādās ir apaugusi ar dūņām. BK logo knapi pamanāms. Protams, bildējot punktu, telefons iekrīt ūdenī, kas rada vēl problēmas. Jāņem rezerves, kurā nav whatsapp utt.
Nu neko! Dodamies uz bezdibeni. Navigācija mūs ieved dziļā mežā. Uz bezdibeni jāiet ar kājām! Pēc 3 stundām ,miljons zariņu pļaukām, saprotam - te nav. Blakus komandas arī, acīmredzot, to saprot! Pieņemam lēmumu pārvietot auto tuvāk muižai. Aiziesim tur, nospraudīsim lokāciju un komandas biedrs pa to laiku būs sasniedzis auto un varēs startēt, lai tiktu pie mums. Ko arī izdarām. Sausums mutē un 10% telefona baterijā, kam 1%, situāciju neuzlabo. Jāpadodas ? Mhm! Kā tad! Vēl nē! Vēl drusku! Tikai jātiek mašīnā, japadzerās, jauzlādējas un ķēdītē izķemmēt mežu!
Dodamies pretī komandas biedram prom no muižas.
Opā! Šūpoles IR atrastas! Mēs paliksim dzīvi!
Pārējais jau visiem skaidrs. Bildes. Šurpu turpu. Komandas telefona zvani! Visi smaida un priecājas.
Paldies pārējām komandām par spriedzes uzturēšanu! Paldies Melnajai bedrei par ideju ar desām pēc FTF. Plāns nākotnei!
Lādes mīkla pieredzējusi dažas izmaiņas, bet oriģināls bija šāds.

Viens no varenākajiem kuršu pilskalniem. Ļoti noslēpumaina un enerģētiski stipra vieta, ko no vienas puses sargā leģendām apvītais Bezdibenis, bet no otras- kaut kas baisi labs. Tur arī dodies ! Lāde atrodas netālu no mirušām šupolēm.
Atslēga:
ELLE
Datums, kurā LĀDE te ieradās

0. daļa. Ceļa sākums.

Saulaina svētdienas diena un pacilāts noskaņojums. Melnā Bedre, kas pēc reti neveiksmīgā snieguma Valmieras FTFā nu jau ar lielāku pieredzi apņēmusies mācīties no pieļautām kļūdām, izlemj doties uz laukumu un to iepazīt jau agrāk. Kas zina, varbūt paveicas.

1. daļa. Stratēģiska laukuma iepazīšana.

Plkst. 14:08. Pēc nelielas iesildīšanās ar geocaching slēpni kapos un pāris ūdenskritumiem mūsu skatam paveras majestātiskais Kaļķu ceplis. Neesam vēl kārtīgi no auto izkāpuši, kad jau atskan frāzes "Ej tu nost, šī ir tik episka vieta!" un "Šeit 100% ir jābūt punktam!". Esam pārliecināti, ka pēc pusnakts te norisināsies spraiga cīņa, tāpēc izkāpelējam mūrus, izložņājam cepli un iebāžam galvu arī visās draņķīgajās vietās, kur to noteikti nevajadzētu bāzt. Nekā. Stipri, stipri vīlušies, ka šeit Baltais Kalns, bļe, tomēr neko nav izlicis, dodamies tālāk.

Atrodam rejošus suņus, atrodam arī citas iespaidīgas vietas, tai skaitā Dominu, tomēr visur ar punktu atrašanu pavisam švaki. Kā teiktu Rainis, "Nulle, septiņi." Līdz mīklām vēl 9h. Nospriežam, cik nereāli stulbi būs, ja apmeklētajās vietās punkti tomēr būs, bet mēs tos nebūsim atraduši pat gaišā dienas laikā.

Plkst. 16:39. Pa ceļam ieraugām random daudzstāvu mājas drupas un kā mazi puikas un meitenes metamies ārā no mašīnas. Augstāk par otro stāvu netiekam un #7nieka koordinātas arī nenosakām, toties viens no mūsu biedriem paspēj saplēst jaku un viegli savainot galvu, vēl pirms īstā kauja sākusies. #kasganvēlvarētunoietgreizi?

Plkst. 20:00. Šajā spēles laukumā jau sākam justies kā mājinieki. Visus cepļus iekurinājuši un visiem ūdenskritumiem pāri pārpeldējuši. Treniņu laikā gūtās mikrotraumas mūs nebiedē.

Plkst. 21:11. 20+ slēpņus un 12,500 soļus vēlāk komanda nonākusi Kuldīgas izslavētajā Stendera picā. Klusums pirms vētras.

2. daļa. Sadursme.

Plkst. 00:13. Esam atrisinājuši trīs mīklas, taču noprotam, ka divās no šīm vietām jau esam bijuši dienas laikā. Un neko neatradām. Vai nav viens kārtīgs dienas appisiens? Kāda gan iespēja, ka tumsā veiksies labāk? Mācāmies no Valmierā pieļautajām kļūdām un ignorējam MHM auto, kas jau drīz vien aizbrāžas prom no Cirkuļa stāvvietas un dodas medībās. Nope, mēs vēl kādu brīd' paliksim.

Plkst. 03:42. Pēc vairāk nekā stundas, kas pavadīta Dominā, uz dzīrēm ierodas arī behas un pīlādzīši. Kopīgiem spēkiem tiek pārmeklēti pat jumti. Bez rezultātiem.

Trīs komandas. Trīs pamatīgi pārķemmēti punkti. Trīs neveiksmes. Spēles aprakstā kaut kas par "šķietami neatrodamām un neeksistējošām" lietām. Topam aizvien pārliecinātāki, ka viss šis ir viens liels 1. aprīļa joks. Kāds pat sāk murgot par BK pieminētajām Bada spēlēm un analizēt laukumu mehānisma principus tajās. Katrs punkts atrodams citā stundā? Could be. Punkti ieraugāmi citā gaismā? Why not. BK prognozētās 8h FTFam arī sāk šķist aizdomīgas...

Bļe, nu nē, tomēr nebūs tā, tas būtu sick.

Tiek pieņemts lēmums cepli pamest un visiem kopīgi pārbaudīt vēl punktu nr. 4. Ja pa visiem arī tur neko neuziesim, tad gan būs skaidrs, ka kāds mūs čakarē.

3. daļa. Septītnieka brālība.

Kopīgiem spēkiem 4. punkts tiek raiti gāzts. Bet tas rada jautājumu, kas nav riktīgi ar pirmajiem trīs? Komandas turpina brāļoties un nolemj kopīgi apskatīt arī 5. punktu.

Tās cita pēc citas nostājas uz ceļa un ieņem vietu uz iedomātas starta līnijas. Ierūcas motori, pazib sāņus skati... un dragreisā aiztraucas pirmā komanda. Tad arī abas pārējās uzņem apgriezienus un steidz tai līdzi.

Arī trešajā ceplī punkts ātri vien ir rokā. Tātad nav taisnība, ka tikai cepļos punkti nebūs izlikti. Nesaprašana, ko tālāk. Un cik ilgi pastāvēs šī šķietami īslaicīgā brālība. Doma par kārtējo atgriešanos 3 bezceros arī liek mazliet saviebties.

4. daļa. Trīs bezceri.

Plkst. 06:00. Dominā esam atgriezušies jau ceturto reizi. Šoreiz izskaitļojuši loģiskāko punkta atrašanās vietu, skaitlis beidzot tiek sazīmēts. Viltīgi. Laiks atgriezties kambaros.

Komandu saguruma un bezcerības pārņemtais tusiņš turpinās, un vairāk laika tiek pavadīts bezdarbībā vai šņācot drudžainā miegā, nekā meklējot punktu, jo atgriezties objektā un vēlreiz caurskatīt to, kas jau caurskatīts n-tās reizes, nevienam nav iekšā.

Līdz MHM atvēr lādes mīklu. Not good. Mūsu atsalušos un miegainos ķermeņus pāršalc divējādas sajūtas - žēl, ka nebūs FTF, taču drīz varētu parādīties iespēja saņemt kādus hintus. 3VB nolemj doties individuālās gaitās. Upītes punkts ticis normalizēts? Nu tad atgriežamies tur.

Sprīdi pa sprīdim, bet kopīgiem spēkiem ar pīlādzīšiem tiek atkosta un izbradāta arī upīte. 2 birds down, 1 left. Kambaru ceplis. Atgriežamies tajā jau 5. reizi. Drīz pēc tam mēs uzzinām, ka 3VB jau atvēruši lādes mīklu. Ko nu?

5. daļa. Moku kambari.

Plkst. 11:30. Piektais mēģinājums atkost Odu kambaru punkta lokācijas vietu.

Nemanāmi iztek vēl 40 min., līdz viens no Pīlādžu kolēģiem paralēli uzietām beigtu putnu mājvietām sapņošanu par Latgales laukumu un small talk pāršalc ar negaidītu "Ir!". Sajūta kā pie karoga pacelšanas pils mastā, kas tikko atbrīvota no kaimiņzemju naidniekiem. 7/7!

Plkst. 12:24. Tiek atminēta potenciālā lādes vieta. Kā Starlord kosmosa kuģis izšaujamies no pēdējā punkta. Cepļus vairs redzēt kādu laiku negribam. :)

6. daļa. Raganas māja.

Lādes apkārtne beidzot sasniegta, bet... sasodīts, attālums un terrains liek atmest jebkādus labos nodomus par kūkas stiepšanu līdzi, lai rubakam novēlētu “Daudz laimes!” lādes atvēršanas brīdī. Sorry, nu šis gan neies cauri. :D

Taciņa, kalniņš, taciņa, ezeriņš, uzkalniņš, vēl viena taciņa. Aiz trejdeviņiem kalniem arī pati pilskalna virsotne, kur saīguši chillo MHM rubaki. Naivā optimismā metamies garām un laižam taisnā ceļā uz most likely lādes vietu - muižu. Ābeļdārzs, pamesti nepamesta apkārtne, bluķos izgrebtas sejas... prātā aust ainas no bērnības briesmu stāstiem par Ansīšiem un Grietiņām un līdzīgām šausmām. Baidoties pamodināt un izraisīt kādas vietējās raganas dusmas, tuvojamies vietai ar lielu piesardzību.

Šūpoļu nav. Lādes nav. Ciemoties ierodas arī pārējās rubaku komandas, un kopīgiem spēkiem tiek pavadītas neskaitāmas stundas un daudzstaigātas maratonu cienīgas distances. Bet lādes vēl aizvien nav. Diemžēl nav arī ēdiena. Un telefonu bateriju procentu. Tuvumā nav pat auto, tie kaut kur tālu. Kamēr cenšamies iekurt nelielu ugunskuru, jo nekā labāka mums toč vairs nav, ko darīt, pīlādzīši dodas atpakaļ uz auto uzpildīties.

Un tai laikā MHM atver lādi. Spēle zaudēta.

7. daļa. Dubļu ellē.

30+h bezmiega stundu and counting. Soli pa solim rubaki tuvojas šūpolēm un LĀDEI. Tā sper kāju blakus esošajā pamestajā ciemā, tomēr spēks ir pavisam izsīcis, tāpēc būdu pārķemmēšanas vietā vairāki rubaki spējīgi vien apsēsties uz celma, noliekt galvu un uz brīdi iesnaust. Tomēr ar laiku tie saprot, ka uz ciemu nākt varbūt nemaz nevajadzēja, un atgriežas pie šūpolēm. Sagurumā ir pazaudēts laiks, tāpēc klāt jau arī behas, kas nekavējas ar steigšanos iekšā ellē un LĀDI atrod ātrāk. MB rubaki, knapi spējīgi nokāpt lejā, tiem lēnām pievienojas. Un tad arī pīlādzīši.

Dubļi. Sasalusi slēdzene. Desmitiem kombināciju. Grupas foto. Gara pastaiga atpakaļ līdz auto. Kūka. End of Story.

Pēcvārds.

Spēles pēcgarša lieliska, un sajūtas nav zudušas arī vairākas dienas pēc laukuma iziešanas! Pie mīklām arīdzan tiešām piestrādāts, BK malači! Parasti priecājamies spēlēt vienatnē, bet šoreiz brāļošanās ar komandām šķita super, paldies jums par draudzīgo kompāniju! Ar interesi gaidām, cik bēdīgi ies pārējām komandām. Ceram, ka bēdīgi. :)

Uhh, pirms ieslīgt garos penteros par to, cik viss bija slikti un grūti, jāpiemin fakts, ka šī bija tikai otrā ruba, kur FrančuPīlādzīši meta izaicinājumu lielajiem un mazajiem dūžiem uz FTF. Pirmajā reizē Valmierā vēl bijām totāli n00bi un tas neskaitās :D
Tātad visu pēc kārtas - pirmkārt, tika veikts diezgan vērtīgs mājas darbs un izpētīta Kuldīgas apkārtne, kas kinda palīdzēja procesam. Uz Pagrabiņu braucām vēl pirms spēles atvēršanas, bet ne jau paēst :D Esam klāt - what a surprise... jauniešu kompānija kārstās pār tiltiņa margām ar lukturīšiem. Apsveicinamies, uzmaucam zābakus un brienam iekšā... tak vajadzētu būt viegli. Bet, nu, kā nav tā nav. Tiek nostaigāts viss upītes posms pilsētas centrā, izskenētas visu tiltu apakšas.. kas par sviestu, moš nav nemaz ūdenī. Atverās spēles laukums, ātri uzguglējam... nu nē, jābūt taču ūdenī. Metamies atpakaļ zem tilta. Nu, čo, b*e.. joprojām neredzu. Tiek pieņemts lēmums ar 100% atdevi minēt mīklas un aizmirst upīti. Pārsteidzošā kārtā tas grūtības nerada un pēc nepilnām 2 stundām viss skaidrs kā bankā.
Braucam uz "Dominu". A tur laikam svētku skidoni, visi sabraukuši un bizo apkārt kā dulli. Kaut kāda mistika... bet neviens neko nevar atrast. Tiek apmīti pāris vārdi ar kolēģiem(izrādās šie ar pagaidām tukšā) un pieņemts nepopulārs FTF sacensību lēmums doties uz nākamo punktu visiem kopā. Tā arī muižu un mazo cepli izstaigājam kopā, beidzot arī kaut ko atrodot. Laimīgi par paveikto visi dodas tālāk. Un šeku reku, šoreiz itkā nespeciāli bet atkal visi tiekamies katakombās. Un sākas vecā dziesma... 12 cilvēki no trīs komandām nevar atrast to smirdīgo bļembu. Kaut kas nebijis.. jau otro reizi vienas nakts laikā 3 komandas padodas meklēšanā.
Ok, lai arī sūdīgi, mierina fakts, ka sūdīgi ir visiem. Aizbraucam uz Padures tiltu. Tur pārmaiņas pēc viss easy. Ok, duram uz avotu. Bišķiņ sašokēti par lielo attālumu, kas veicams kājām, jo negribās behu iznīcināt uz meža celiņa, bišk atkal sagruzījušies, ka nevar bļembu atrast, bet tomēr beigās viss veiksmīgi. Superskaists saullēkts mūs pavada dodoties ārā no meža,.. jā dzīve taču tomēr reizēm ir skaista.
Oksi, dodamies otrajā aplī. Smirdupīte atkal liek vilties. Kamēr atpūšamies mašīnā, vēl divas komandas atbrauc uz centru. Noskaidrojam, ka visiem aptuveni līdzīga situācija. Pēc nelielas atpūtas laižam atkal uz Dominu. Cipa gaišā laikā moš vieglāk būs.. un ir arī. Lai gan atkal paspējām izložņāt visus kaktus un jumtus, gandarījums par spīti dusmām ir neviltots.(Bet seriously.. šitais bija viltīgs gājiens)
Laižam atkal uz Katakombām, mūsu draugi no Behām un Melnās bedres skābiem ģīmjiem sēž pie mašīnām.. skaidrs, ka progresa nav :D Vēlreiz pārložņājam visu... nu..nu, kā tā var būt :D Jau pamazām piezogas nomāktības sajūta. Te pēkšņi parādās ziņas, ka ir atkosta upītes problēma... punkts vienkārši nebija redzams.. ak tu cūcība - un kas liedza mums pašiem sazināties ar centrāli? Taču jau bija tādas domas, ka kaut kas nav tīrs(burtiskā nozīmē) Ar Bedri lidojam atpakaļ uz centru. Pautenieki virsū, brienu iekšā... yess, tad beidzot!!! Piepildījās manas bažas par šo punktu, akmens gluži vienkārši apaug ar duļķi un nav vairs redzams. Faktiski tādā pozīcijā stāvot, ik pa pāris stundām būtu jānotīra. Esam fair play piekritēji un akmeni novietojām stateniski, lai neaizsmērējas... bet pietiekoši šķībi pret sienu, lai jau ar nav pārāk easy priekš citiem.
Dodamies lēnu garu atpakaļ uz Katakombām, jau ar domu kaut Mhm komanda ātrāk tiktu pie lādes un mēs varētu paprasīt palīdzību.. bet te no zilām debesīm negaidīts plotwists - Behas ar lido jau uz lādi. Afigenna, un mēs te paliekam pie tā cepļa. A pa kuru brīdi viņi atrada? Labi, pofig par pārējiem, salienam pāris cilvēki iekšā pašā ceplī. Meklējam, pārcilājam visus ķieģeļus. Nu kur? Paliek 2 opcijas. Tās spraugas augšā, kuras nevar fiziski viens cilvēks aizsniegt.. šito domu atmetam. Vai jālien iekšā tajās šahtās, bet nu ar kaut kā bīstami liekas. Izrādās, ka nav nekā bīstama, un vēl jo vairāk - izrādās, ka patiešām tur arī bija. Nu vienkārši es jeb*l* acē *ļe. Good luck visiem pārējiem ar šito :D
Last chapter - Lāde. Mīkla tiek atkosta itkā viegli. Bedre jau paspēj nospolēt un ar putekļu mākoni aiz sevis metas ceļā. Mēs vēl pārčekojam visas opcijas, bet nu itkā jābūt. Braucam, aha - Bedre jau ir priekšā. Bet citas mašīnas gan neredz. A ko pārējās komandas dara? :O Lāde tā arī vēl nav atrast, kas iedod pārsteidzošu tonusu mūsu miega deficīta nomocītajiem ķermeņiem. Skrienam uz pilskalnu.. aga, Bedre un Behas jau priekšā nodarbojas ar amatieru orientēšanās sportu. Un kārtējo reizi tas pats stāsts. Bars ar cilvēkiem vairāku stundu garumā nejēdz neko atrast... Un tā nabaga nevainīgā muiža. Nu dikti visiem gribējās sazīmēt tās pagalmā vecas šūpoles no random dēļu čupas :D Iestājas krīzes situācija.. Pīlādzīšiem mirst nost telefonu. Piespiedu kārtā jāmēro tālais ceļš uz mašīnu uzlādēties, kas mūsu prātos liekas, ka būs liktenīg(insert ļoti garu daudzpunkti)
Tā arī notiek. Kamēr mēs mašīnā lādējamies, lāde beidzot atrasta. Paprasam palīdzību. Viss top puslīdz skaidrs. Itkā idejiski jau bijām uz pareizā ceļa, bet kaut kā nesanāca aptvert, kur tad īsti ir tā Elles grava. Bet nu piedzīvojumi ar to nav galā. Izrādās, ka tas ceļš līdz turienei ir 3km vērtībā.. pa pauguriem. Un ar mašīnu tuvāk var tikt tikai apbraucot neadekvāti lielu loku. Nu neko, soļojam vien.
Esam klāt, joprojām viss pa vecam. Behas un Bedre čillo pie lādes... šoreiz atslēgu nevar atmūķēt :D Tā jau atkal visas trīs komandas kopā - draudzīgā atmosfērā atplēšam to lādi, pamalkojam, uztaisam vēl pa kādai bildei un nospriežam, cik sūdīgi klāsies nepieredzējušām komandām :D Šoreiz gan jāsamierinās ar koka medāli ieskaites lapiņā. Gribās jau mums domāt, ka bez tā liekā gājiena uz mašīnu, mēs būtu iespraukušies uz goda pjedestāla, bet gan jau citreiz :))
Vēlreiz paldies organizatoriem par dzīves čakarēšanu 16 stundu garumā. Vēlreiz paldies Behai un Bedrei par draudzīgo kompāniju un sacensību garu! Sveiciens Mhm ar pelnītu uzvaru! Tiekamies citreiz!

Piektdienas vakars. Četri rubaki - trīs pieredzējuši (viens ar pusizklepotu plaušu), viens bumbieris(e) no Rīgas dodas Kuldīgas virzienā. Plāns ir skaidrs, līdz saullēktam Lāde ir jāatrod. Pa ceļam baudot skaisto saulrietu, ar tumsu tiek sasniegts varenais vienradzis. Beibes arī ir. Lielisks sākums! Tālāk ceļš ved uz trīsstāvīgo, slavas zenītu zaudējušo, namu. Līst pa galveno eju cauri izsistām rūtīm? Nē, šņukuri ir pietiekami galanti un dodas namā pa sānu durvīm. Saelpojušies bēniņu azbestu (jo loģiski taču ir sākt no augšas), laukā gan lecam caur pagraba logu. 5 to go. Odu katakombās satiekam citus rubakus, izrādamies nedaudz drosmīgāki un varam doties tālāk ''iepirkties''. Ieriķu ielas ģimeņu iecienītā brīvdienu pavadīšanas vieta nestāv ne klāt iespaidīgajam mirušajam Kuldīgas tirdzniecības kompleksam. Šeit var dabūt visu, ko sirds kāro - tukšas pudeles, izmisumu, krītošas zvaigznes un bezcerības sajūtu. Paldies, maisiņš nevaig, dodiet neiesaiņotu. Pēc 2 h veikala ķemmēšanas, kārotā prece atrasta! Nu ko, ir jau krietni pāri pusnaktij un var doties vilkt lozes. Tomēr fortūna nav mūsu pusē. Lozes tiešām ir nelaimīgas, un mūsu ložu makšķerēšana ieinteresē arī Pagrabiņa viesus un kārtības sargus. Nav! Nekur nav! Pat baloži ir neizpratnē! Paiet vēl 2 stundas (mērot pēc sajūtām un aukstuma pakāpes) līdz izdodas atrast nolāpīto akmeni. Thank you, what's next. Varētu nedaudz pavingrot. Asajām koku švīkām griežoties kastaņkoka vāģa sānos un mūsu ausīs (un īpašnieka sirdī), pārvarot septiņjūdžu bedres un brikšņus, diezgan veiksmīgi nokļūstam līdz īstajai vietai. Viens rubaks gan pārprot mīklu un izdomā taisīt Van Dammes špagatu iekšā strautā. Bet kas tā būtu par spēli bez piesmelta zābaka un strautā pazudušas kājas. Vēl pēdējā mīkla! Tā iet kā smērēts un arī lādes mīkla tiek atminēta rekordātri. Atliek tikai atrast lādi. Nu tas ir kaut kas! Defaultā mistiskā vieta nakts melnumā ir tūkstošreiž mistiskāka. Kundu pilskalnā vai Elles gravā? Kaut kā neizskatās, ka pilskalnā kaut kur varētu būt mirušās šupoles. Tātad jāiet uz gravu. Šūpoles varētu būt pie pamestajām mājām. Nē. Tur ir tikai gulta un lāde un ūdens bačoki un olu čaumalas un elku koki, iespējams kāda ragana vai bomzītis. Nē, iekšā nelīdām. Tātad tomēr grava. Apņēmīgi, ar vienu nekustīgu roku, dodamies pēc dārgumiem. Šūpoles nepamanīt nav iespējams un mēģinām saprast definīciju vārdam "netālu". Mūsu izpratnē tas tomēr ir nedaudz tuvāk, bet viss beidzas laimīgi un jau 5:32 malkojam uzvaras dziru. Atpkaļceļā vēl satiekam rubakus, novēlam labu rītu un saulei austot, ieturam godam nopelnītās svētku brokastis trīsreiz apciemotajā Kuldīgas (K)Aplī. Paldies, Kuldīga un Baltais kalns, šis bija labi!

Vienīgā lieta, kas sakrita ar Dienvidsusēju bija nobrauktie kilometri un tas, ka visi punkti tika paņemti +- smuki pēc kārtas, nemaldoties... Tas arī viss...

1) Vienradzis, pat kārtīgi nemeklējot, pirmā doma ir līst uz vienradža raga, bet liekas sketchy, par laimi uz sienas un mugurkauli visiem vietā!

2) Azbesta inhalācija bija diezgan nopietna, tika ielīsts visos bēniņu nostūros, izrādās elektrības kastes durtiņas bija nedaudz jāpiever.

3) Odu katakombas, pilna mute ar odiem, ielīsts visur, kur var tikai ne tur, kur vajag.
Šņukuru kliedziens "IR", palīdz no katakombām tikt ātrāk prom nekā vēlāk...

4) Dominas maximas iegruvušie jumti lika pamatīgi iesvīst visiem... Vīriešu dekrēts maldās, trīs šņukuri rušinās, viens šņukurs pamests uz jumta.. Tiek pārmeklēts viss, beigās ieciklējamies vairāk uz bildes ēku, bet nu atkal Šņukuri ciparu zem ūdens ir uzgājuši ātrāk!

5)
Tilts bija tilts uz kura bija punkts - patīkami uzelpojam, varbūt nebūs tik traki...

6)
Baltavots, redzot jenotu dubļu atliekas uz džipa, nolemjam neriskēt un iesim līdz punktam un atpakaļ ar kājām - kopā 2,6 km. Ielienam mežā brutāli caur kokiem, kur arī uzreizi bez meklēšanas šilte rokā.
Atkal uzelpojam, pasmaidam un paslīdam un telefons izgaismo mūsu sejas no baltavota dibena :D Par laimi vēl strādā... VĒL....

7) Alekšupe.... jobanā upe ar jobano akmeni... :D rubaka ķermenis tiek ievietots visos caurumos, kanalizācijās... Visi tilti pārbaudīti, ja nu gadījumā bildē redzamais ir tā nelaimīgā loze...
Gumijas zābaki vienam piesmelti, otrs krokšos plikām kājām noiet bezmazvai visu upi garumā.. Nu akmeņus griezt otrādāk neidomājāmies... - tiek atstātas kādas divas stundas, varbūt vairāk...

Tad nu močījām pēc lādes, geocache iedod norādi ļoti precīzi... Šnukuru "Mini" jau priekšā... Tad nu sākas maldīšanās pa mežiem... Personīgi jau liekas ļoti romantiski... :D bet nu tas ātri pārvēršas par izmisumu...
Kundu kalns tiek pārmeklēts, nu nav tur nekā, tad tiek meklēta elles grava(mums gan vēl nebija tik precīzi rakstīts - ej tur)(un vispār nenormāla uvažuha ftf meklētājiem), precīza informācija, kur tad viņa precīzi ir, netiek atrasta, tik cik uz dienvidaustrumiem, ejam pēc kompasa... Nu nekā nav - tikai dziļa, dziļa dirsa...
Ejam uz to muižu, pēc brīdinājuma nelīst iekšā, liekas, ka nu tajā teritorijā nav jābūt, nu bet meklējam tāpat...
Par laimi, jau kuro reizi šovakar, pretī soļo apmierināti Šņukuri, stāsta, ka mēs tomēr gribam iet pa ceļu aiz šlagbauma... Tālāk jau jauks rīts, saullēkts, lāde...
Ar kājām veikti ap 20 km, 11h, visi dzīvi, nedaudz apskrāpēti un ļoti miegaini...

Šis ir tas laukums, par kuru pēc tam vēl ilgi runā... Līdzīgi kā kolku, auci, rīgas salām...

Paldies Baltais Kalns, Paldies Šņukuri

Līdz nākamajam mēnesim!

BŪS GARI, bet Vērts izlasīt!!!

Sāksim ar slikto lai turpmāk to pieminēt nevajadzētu, tad nu lūk sabotieriem ziņa, ja pieķersim pie rokas tad sodisim pēc visas "jenots apēd vissu nevienam nepatīk tā skaņa kad dzied Stībelis" komandas likuma bardzības "liksim apēst visu un klausīties Stībeli līdz ausis asiņo!"
BET ja NOPIETNI un patiesi tad ja pieķersim to nolādēto cūku vai cūķi (bez dzimumu diskriminācijas 😉) kura dēļ neatradām "nelaimīgo lozi ar pirmo reizi tieši tajā vietā kur tā bija un kur to meklējām" bet tā vietā bezjēdzīgi piesmelām zābakus un mērcējām riekstus stundu ledus ūdenī. Ja pieķersim tevi aplauzīsim pirkstus un paretināsim zobus + noņemsim no trases, varēsi meklēt riepu servisu kārtējās nekurienes pakaļciema vidū!! Daļa mūsu komandas ir jaukas un pūkainas otra ir lieli, nežēlīgi un dusmīgi. Vēl aizvien šokā par to kādam kroplim ir jābūt lai apgrieztu akmeni ar ciparu vai citā vietā aizkrautu to ar huiņu! Aprunājoties ar Lemuriem uzzinājām ka Kolkas rubā arī esot bijuši šādi kropļi kas baseina ciparu bij ar smiltīm aizrakuši! Nu WTF?!? esam redzējuši kā komandas pizģī šmigu no lādes, tagad sabotē spēles laukumu, palasot BK rakstīto par redzētiem demolēšanas darbiem novācot iepriekšējo laukumu, visu šo saliekot kopā diemžēl nākas secināt ka mūsu vidū ir ieviesušies jobani pretīgi Lopi (atvainojamies pārējiem par leksiku, bet lietas jāsauc īstajos vārdos)

Vhuu nometām žūlti tad tagad par laukumu 😊

Ierodamies piektdienas vakarā iekārtojamies numuriņā un sākam likt točkas kartē, pirmais maucam uz špagatu. Piebraucam un WOW beidzot smaids līdz ausīm ceļš ir dubļu lamā un mums tas patīk, saslēdzam tankam "netīrelim" tiltus un aiziet maucam mežā, īss bij' prieks dubļi beidzās, bet vismaz brikšņi turpinās un wow tiltiņš, aizbraucām gandrīz līdz pašam avotam cipari rokā easy, apgriežam tanku un smīnot par to kā rubaki mazās zemās Hondās brīdis visu šo gabalu maucam ārā no meža.

Tālāk uz Ezeru easy

Tālāk odu katakombas skaisti

Nākamais krīt Tiko no Vācijas

Nakts daļa izpildīta, lai nesačakarētu rītdienu vairāk par 4 nekad pirmajā naktī neņemam, maucam gulēt ir 4naktī, bet secinām ka dzīvojam tieši blakus "neveiksmigai lozei" ok ejam meklēt un jā bļ... Iepriekš aprakstītais gadījums ar sabotieriem izārdam visu upi, nav ok sākam domāt jau garām lietas dodamies uz Ventas rumbu jo zivju lekšana tak arī atrakcija un moš bildē bij' domāta kā Kuldīga kopumā, vēl kāds laiks sačakarets eh atpakaļ uz upi, meklējam vēl NAV. Ejam gulēt. Nolēmām no rīta mēģināt vēlreiz

Piecelamies izejam pie upes sastopam jau citu komandu, kas acīm redzami spītīgi meklē vadoties pēc hinta cilājot akmeņus upē līdz atrod otrādi apgriezto akmeni. Nolēdetie sukas sabotieri! Ejam brokastīs.

Paēdam un aiziet uz Dominu, piebraucot skatāmies kā vēl kāds brauc ar sakarīgu auto 🙂satiekam Lemūrus meklējam atsevišķi, tad kopā, tad atkal atsevišķi un atkal un atkal. Līdz pašā sākumā atrodam ūdeni BK logo un pastumjot malā akmeņus atklājas arī cipars, nu HVZ vai tā bija jābūt, bet nu labi atstājam logo atsegtu un ciparu zem akmentiņiem kā bija. Aizejam līdz Lemuriem un pastastam ka mums ir, Vai viņi grib hintu?
Lēmūri īsti rubītaji viņiem hintu nevajag, bet nu vienu lietu pasakām ,ņemot vērā ka jau ēterā izskanējis info par kropļiem sabotieriem, pasakam ka "atstājām kā bija, bet pārliecības nav ka tā jābūt. "

Maucam uz pēdējo vienradži izrādās tukši un miljons mašīnu ir TVNET atsūtītie tūristu pūļi lūkoties zilajā peļķē, kas nudien skaista. Dabūnam ciparu, mīkla vaļā aiziet maucam pēc lādes un te SĀKĀS MĒRCE!

Maucam uz pilskalnu izbraucam cauri mājām un Ibio priekšā ceļam koks mēs uzreiz kļūdaini pieņemam to par šlakbaumu kurš mīklā nez kāpēc rakstīts slīprakstā tātad skaidrs ka īstais 🤣 iesim kājām? Ne tak, mums tak ir tanks "Netīrelis" kurš tiko krietni pārbūvēts un nu jau mazākiem jenotiem prasās trepes lai tiktu iekšā :) tātad sūds jautājums izbraucam uz malas pāri celmiem, aplaužam zarus tam kokam un Maucam tam pāri, tālāk tik duram pa ceļu, ceļš beidzas poh.. braucam tālāk pa dubļiem dubļi beidzas opā elektriskais gans ok tālāk kājām. Liekas ka īstās mājas, tādas kurās toč nevajadzētu līst, bet šupoļu nav. Kartē redzam tālāk vēl kādu ēku dziļi mežā aizejam līdz tai, ārprāts kāds skaistums meža vidū, bet nav īstais. Muiža kartē izskatās apdzīvota, tāpat kā Ziediņi nu hvz kkur pavidum toč jābūt, metam riņķus un lokus un ne sūda. pēc 3h zvanam uz centrali, zinām ka esam tuvu, bet to zinājām arī pirms 3h, saņemam hintu un saprotam ka esam tepat, tepat tāpat kā pirms 3 h, bet tagad vismaz aptuveni skaidrs virziens. Maucam uz Ziediņiem ilgi un ilgi pa mežu, bet uz kartes stāvam uz vietas WTF?!? navigācija gļuko ehh uz aklo esam metuši apļus, bet ir skaidrs virziens, bet ne attālums vienam Jenotam kājas noberztas lupatās un tiek pieņemts lēmums iet uz auto un braukt pa citiem ceļiem, lai gan skaidri zinām ka ar kājām tepat kkur ir tomēr saprotam ka vienam no mums katrs solis caur sāpēm un nav saprotams attālums, Maucam uz tanku. Pie otreizejas koka šturmēšanas satiekam M40 kas ar sejas izteiksmi " bļ... Tas izskatās slimi" vēro mūsu baļķa šturmešanu. Jautā kā mums liekas vai tur no kurienes braucam ir? īsti nezinām ko atbildēt kkur tur ir. Aizmaucam līdz Ziediņiem grava pasakaina, skaistu skaistā, atrodam lādi pirmā atslēga atsprāgst kā semene 😉 otrā F*ck, O! Lemūri nāk, ļoti koleģiāli iekārtojās tālāk un saka ka pagaidišot, pēc kāda laika kad kļūst skaidrs ja atvērsies tad tikai haļava pieaicinam arī Lemurus. Kožam atslēgu visi kopā dažādas kombenes utt vismaz 3 reizes starp citu ievadijām pareizo, bet neatvērās. Zvans centrālei mikro hints, nepaliek skaidraks ne sūda, zvans nr.2 - Geimeru valodā , Kas tas par nah..., Zvans programētājam -kombinācija ko jau ievadijām nav, vēl pāris variantu nekā meiģinot vēlreiz vaļā Opā viss !!! Ehh Atkal mēnesī jāgaida. Aizvedam Lemuru šoferi pie auto jo viņi atnākuši kājam izrādās ka auto viņi atstājuši tieši tur kur mēs iepriekš kad gājām kājām, tik tikuši tur pa ceļu nevis kā mēs pāri baļķiem un bezceļiem, šis atklājums rada prieku jo sapratām ka ar kājām bijam uz pareizā ceļa un arī M40 neesam samelojuši atvieglota nopūta fhuuu

Šo rubu rezumējot:

Hvz kur tā mērce, Nebij grūts neviens punkts viss perfekti tieši kā vajag un super interesanti skaista lādes vieta 100% bauda būtu, būtu bijusi ja ne sākumā minētie lopi.

Mērce bija lādes atrašana drīzāk dēļ pārāk plašā apvidus kas mīklā minēts, laikam BK arī to saprata jo pēc tam mainija lādes mīklu uz mūsu prāt pārāk konkrētu vietas nosaukumu, bet jā bez tā hvz kā atrast apbrīnojami FTF, monstri😃😳

Otra mērce atslēga nr.2 sory akmens BK dārziņā kāda nah... Geimeru valoda nereāli izsecināt un aizdomāties, pirmo reizi uzzinājām par tās eksistenci, līdzīgi nepatika atslēga Dienvidsusējā, tur uz haļavu jāmin, te nereāli iedomāties, gribas tomēr pašiem izkost un loģiski atvērt ne uz haļavu un ne ar palidzibu jo pārāk unreal, atkal
neviltots apbrīns FTF virzienā

Paldies BK par to ka esat un darāt ko darāt :) kārtējās super emocijas

Ar interesi sekojot līdzi gonkai pēc FTF, Lemūriem izskatās, ka šoreiz būs pa skarbo. 15 stundas, uhhh! Pirmdiena paiet mājasdarba risināšanā - nu, it kā nekā baigi sarežģīta, uzdevumi feini, lokācijas vairāk vai mazāk skaidras. Mazāk skaidrās otrdienas gaitā tiek pievilktas līdz līmenim "citu variantu nav". Pārējā nedēļa paiet, nepacietībā dīdoties un graužot nagus.
Beidzot sestdiena! Pusdesmitos no rīta Lemūri, izjūtot zināmu sirds drebēšanu, izbirst no mašīnas pie Vienradžiem. Hm, nu ne jau tā tam visam bija jāizskatās... Ok, tur tālāk iekšā ir vēl kaut kāds zabross, braucam. Wooooow! Uzreiz jāsaka - mūsu absolūtais favorīts šajā laukumā. Tikko No Vācijas un Odu Katakombas arī bija super, bet tie jau redzēti objekti. Kamēr Lemūru sievišķā puse, cenšoties neuzgraut sev neko uz galvas, taisa bildes "lai būtu kā BK džekiem", vīrišķā puse jau atradusi punktu. Suuuper sākums, braucam!
Tikko No Vācijas arī ir iespaidīgs. Kāds laiks, protams, tiek patērēts, apsekojot telpas, bet punkts atrodas gana ātri. Lieliski, turpinam.
Odu Katakombās paiet drusku vairāk laika, tiek satikti arī pirmie kolēģi-rubaki. Lēmums vispirms atrast geoslēpni, un pēc tam jau koncentrēties uz punktu, ir pareizs. Tas gan arī prasa zināmu iespringumu un telefonisku konsultāciju, tomēr galu galā, novārtoties putnu sūdos un norijot dažus odus, geoslēpnis ir rokā. Pēc tam jau atrodas arī ar dēli gādīgi aizklātā plāksnīte. Nu ir jau drusku ļauni - objekts tāpat gana liels, bet fotogrāfijā tomēr redzama tieši šī lokācija, tā ka virtuālais akmens Centrāles virzienā šoreiz nelido :) Braucam tālāk!
Vakars Uz Ezera padodas tik neticami viegli, ka Lemūri zaudē modrību un pieļauj liktenīgo kļūdu. Skaļi un priecīgi pāri laukiem izskan - eu, bet baigi ātri šoreiz iet!
Ātri viņiem iet, ko tu neteiksi?! - kaut kur izplatījumā sarosās Lielais Lažas Meistars. - Nu, nu... Lemūri uzreiz saprot, ka šitā izrunāties laikam gan nevajadzēja, ņemas spļaut pār plecu un klauvēt pie koka, bet ļaunums jau ir modies :/
Tomēr kādu brīdi vēl viss rit raiti. VanDammes Špagata sakarā vārds "apmaldīšanās" liek sajust podjobku un domāt, ka vajadzīgā vieta būs Melnavots, nevis Baltavots, bet vispirms tiek nolemts pārbaudīt to Balto. Neliela pastaiga, sasveicināšanās ar rubakiem, kas strauji pamet lokāciju, gards ūdentiņš... Ā, re, punkts, un nekādas podjobkas. Palikuši vēl divi punkti, moš viss vēl būs labi..? Aha, kā tad! - berzē kaulainās rociņas Lielais Lažas Meistars.
Dominas lokācija pārsteidz ar apmēriem. Ok, tad jau jāmeklē bildē redzamais. Jā, te bildēts, tūliņ punkts būs rokā - bet nav. Nav ne iekšā, ne ārā, ne augšā... Piebrauc vēl pāris komandas. Beidzot Lemūriem ir tas prieks iepazīties ar Jenotiem un uzzināt, kāds stāsts slēpjas aiz 7nieka vēsturē garākā komandas nosaukuma :D Bet pie malas liriku - kur, jopcik, ir punkts?! Pēc aptuveni stundas top skaidrs - da jebkur, izņemot bildē redzamo ēku. Centrāles virzienā aizlido virtuāls pusķieģelis :D Vēl pēc kāda laika Jenoti paziņo, ka punkts ir atrasts un piedāvā hintu. Lepni atsakamies, gan paši atradīsim. Ar veiksmes vēlējumu un frāzi "atstājām, kā atradām, bet neesam pārliecināti, ka tā bija jābūt" Jenoti dodas prom, izgaist arī pārējie. Vēl kāda pusstunda paiet, apgriežot otrādi bezmaz katru ķieģeli un dēļa galu. Nu nav! Lemūru dāmas grimst misticismā, apspriežot, vai uz sarūsējušas armatūras uzplēstas bikses un asiņainu skrambu kājā var uzskatīt par pietiekošu upuri, lai punkts beidzot atrastos. Lielais Lažas Meistars izplatījumā parāda vidējo pirkstu un nicīgi aizgriežas. Jāgerītis acu gaišumam nepalīdz... Galu galā tiek pieņemts lēmums atsvaidzināties Alekšupītē un atgriezties pēc tam ar jauniem spēkiem.
Pie Nelaimīgās Lozes, šķiet, notiek Kuldīgas svētku ģenerālmēģinājums, te spieto bezmaz visas laukumā esošās komandas. Tā kā vienīgie Lemūru gumpāļi ir 46 izmēra, tad putojošajā straumē drosmīgi dodas džeks, kamēr dāmām paliek fiziski vieglākais, bet psiholoģiski grūtākais uzdevums - mīņāties malā un dot šķietami derīgus padomus. Visbeidzot punkts paņemts uz masu. Kāds rubaks, lejot ārā ūdeni no piesmeltajiem zābakiem, vēlīgi norāda pareizo virzienu. Skrienam, blenžam - kur ir?! Ā, nu jopcik! Nu vai nevarēja šito zem tilta kaut kur nolikt, tur tik feina vieta bija?!
Ok, galvenais, ka ir. Nu atpakaļ uz Dominu. Sākumā šķiet, ka restarts būs palīdzējis, bet jau pēc brīža entuziasms noplok. Esam skatījušies jau visur! Ar acs kaktiņu manām vēl vienas komandas ierašanos. Jāgerītis beidzas, idejas beidzas, spēki beidzas... Pa lokāciju, līdzīgi ēnām Aīda valstībā, drūmi klīst rubaki ar bezcerības zīmogu sejās... Nolaistām astēm Lemūri zvana kolēģim no Melnās Bedres un lūdz kādu mazu hintiņu. Ok, hints ir, entuziasms uzšvirkst vēl uz pārdesmit minūtēm un izčūkst kā špicka peļķē. Nav. Nē, nu tā nevar būt. Te kaut kas nav tīrs. Sabotāža, kā pie Alekšupītes ..? Šoreiz jau zvans Centrālei ar patiesa izmisuma brēcienu. Un pretī laipns mājiens ar sētas mietu - ūdenī. Jā, bet ūdens arī jau izpētīts, izņemot vietu, kur tie dēļi peld. Ok, a ja pabīda dēļus nost... #%%@&*!!!! (Šeit piebilde. Kad satikām pie Lādes Jenotus, viņi teica, ka punktam gan esot bijuši pamatīgi uzbērti akmeņi, bet dēļu pa virsu nebija. Mūsu gadījumā bija gan akmeņi, gan dēļi. Ja nu pati Centrāle nebija paredzējusi tik ļaunu šī punkta izpildījumu, tad jāpieņem, ka tās bija kādas komandas ieviestas korekcijas. Eu, rubaki, nu nedariet tā - tas nav foršs prikols, tā ir reāla cūcība!)
Bet ok, kā saka - atpakaļ laukumā! Lemūriem beidzot ir visi cipari, atveras Lādes mīkla - nu?!? Tā jau it kā nekas grūts (skaļi to gan neviens vairs neuzdrošinās teikt :D), vieta skaidra, braucam! Pats piekasīgākais Lemūrs gan izsaka zināmas šaubas par to, uz kādu "turieni" tad īsti jādodas - uz pilskalnu, bezdibeni vai gravu - bet pilskalns šķiet loģiskākais. Ķerot mistiskās enerģijas vibrācijas, baudot skaisto dabu, Lemūri beidzot ir Lādes lokācijā (Bet proooootams! - Lielais Lažas Meistars izplatījumā noņirdzas). Pēc zināma laika apsekots ir itin viss - protams, neaiztiekot ēkas. Ir koka ģīmji, ir tāda kā zvēru barotava (?) un medību tornīša (?) atliekas, ir dzīpariem rotāti koki... Šūpoļu nav. Kad meklējumu rezultātā tiek uzietas izlietotas lāpas un dzīvnieka galvaskauss, Lemūri atkārtoti sāk aizdomāties par asiņainu upuru nepieciešamību... Varasdarbiem neļauj notikt nogurušu, bet laimīgu rubaku grupiņa, kas iznirst no nekurienes, paziņo, ka šūpoļu te toč nav, bet vooot tuuur tāaalāaak (mājiens uz aizšlagbauma pusi).... un izgaist nekurienē. Liels cilvēcisks, tfu, lemūrisks paldies viņiem! Ok, ejam! Beidzot ieraudzītie šūpoļu stabi tiek ar patiesu sirsnību apkampti un sabučoti :D
Ā, un re, lejā gravā kāds ir! Jenoti jau čubinās ap Lādi! Ok, kas pirmais nāk, pirmais maļ - Lemūri smalkjūtīgi paliek attālāk, iztukšo bērzu sulas pudeli un skumji papurina tukšo Jāgerīti. Ehhh... bet nu jau tūlīt arī viss (aha, nu, jūs jau sapratāt - Lažas Meistars, un tā :D)
Pēc kāda brīža Jenoti māj ar roku un aicina pievienoties. Datumu atslēga ir vaļā, bet tā elle, jopcik! Tiek likti kopā septiņi zvēru prāti, bet ciparu maģija nenostrādā. Kamēr tiek ģenerētas cita par citu ģeniālākas idejas, pieminot bērnībā uz kalkulatora rakstīto vārdu "lohs", maiju kalendāru un Dantes "Dievišķo komēdiju", Lemūrs ar sīkākajiem pirkstiem brutforsē slēdzeni, loģiski pieņemot, ka šifrs sastāv no diviem vienādu skaitļu pāriem kombinācijā tipa a-b-b-a. Nu nav. Nav! Drūmā dubļainā gravā tup septiņi noguruši, nosaluši tēli un apspriež, vai fiška nevarētu būt tajā, ka vārds "elle" franču valodā nozīmē "viņa".... Aiz meža klusi dziest pēdējie saules stari... Ir jāpadodas. Zvans Centrālei ar lūgumu pēc maaaza hintiņa. WTF?!? Nu... ok... Zvans Jenotu draugam-programmistam, kas pārzina vajadzīgo valodu. Nav. Bet ir taču jābūt! Nu lūdzu-lūdzu-lūdzu! Slēdzene dreb mazākā Lemūra nogurušajos pirkstos, atkal un atkal grozot it kā pareizos ciparus. Un pēkšņi klikšķis! Sekundes simtdaļu vēl neviens netic - jo tieši šī kombinācija ir bijusi salikta vismaz četras reizes. Četras, Karl! Bet ir! IR!!! Dzīvinošs malks no debešķīgā Lādes Svētā Grāla liek asinīm atkal ritēt, nu jau viss atkal ir labi, dzīve - skaista, Lemūri - varoņi (lai arī nepeld) :D
Paldies BK par rubu! Un, protams, Jenotiem par kompāniju un Lemūra-šoferīša aizgādāšanu līdz auto. Baigi labi, ka nebija tie kilometri jātenterē atpakaļ cauri kalniem un mežiem :)
Rezumē - 10 stundas no pirmā objekta līdz ierakstam logbukā. Lemūruprāt, šīs sezonas grūtākais laukums. Ļoti patika uzdevumi (mēmais šovs ir lielisks jaunievedums!), objekti arī labi izvēlēti - interesanti un tai pat laikā bez īpašām konfliktu iespējām ar vietējiem. Mīnuss - gana precīzu hintu neesamība lielākajos objektos. Tiem, protams, vajadzētu būt grūti atkožamiem, bet tomēr interesantāk ir "kost" traku hintu, nekā brutāli ķemmēt pamatīgas platības :P Anyway, kopumā ļoti patīkama pēcgarša. Gaidam maiju (un jau priekšlaikus skumstam, ka tas būs pēdējais šīssezonas laukums).

Dienvidsusējas debija Haizivīm, kā burvīgs 7nieka sākums, iedeva pārliecību pamedīt arī Kuldīgas ūdeņos.

Piektdiena // 22:20 - 01:00
Izpeldam no Rīgas, dodamies Kuldīgas virzienā. Pilnīga nakts. Visi baigie bailuļi, apbruņojušies ar lukturīšiem, startējam ar vienradžiem. Izložņājam māju pie ceļa, bet jau uzreiz skaidrs, ka nav īstā. Kartēs atrodam kaut kādu ūdentilpni tālāk iebraucamajā ceļā un intuīcija saka, ka jābrauc uz turieni. Dziļāk mežā un ahā, vienradzis rokā.

Sestdiena // 01:30
95 durvis atradās in no time. Gluži vai vīlušies, ka netikām izzināt visu ēku, bet jau pirmajā solī ielīdām pareizajā kambarī. Šeit joprojām bail gan no tumsas, gan sikspārņiem.

// 03:00
Saprotam, ka laukumā ir vēl kāds un baigi negribas viņus satikt, laižam uz katakombām. Atrodam māju tieši blakus īstajam punktam, paložņājam, uz mums sāk skatīties cits lukturītis. Dusmīgi kāds grib noskaidrot, kāpēc nakts vidū atrodamies viņu privātīpašumā. Sakāpjam mašīnā, lai pabrauktu 20 metrus līdz īstajai lokācijai. Uzreiz skaidrs, ka jākāpj caurumā. Pēc otrā pievilkšanās mēģinājuma puikas ir iekšā, punkts rokā. Bailes no tumsas sāk atslābt, bet turamies cieši kopā. Nolemjam braukt nakšņot.

// 10:00
Haizivis bez ūdens nevar. Noskrienam nopeldēties Jūrkalnes pludmalē, ieturam spēcinošas pankūkas brokastīs. Tās palīdz atrast Padures tiltiņu piecās minūtēs, lai pakavētos un lai pārbaudītu konstrukcijas drošību, pabildējamies uz tiltiņa.

// 14:45
Avotiņā pirmo reizi satiekam citu komandu. Ir skaidrs, ka no tumsas bail, bet tomēr naktij savs šarms. Aiziet uz Dominu. Te jau veseli divi priekšā. Atkal intuīcija saka, ka jāmeklē ūdenī, bet nu nav kā nav. Izvazājamies pa visu teritoriju, ielienam skurstenī. Nav. Sākam palikt dusmīgi. Dzirdam ziņas par ļaundariem. Haizivīm viss skaidrs. Atgriežamies ūdeņos.

// 18:30
Pa ūdeni nepabridām, pietika ar peldi no rīta, telefonu ūdenī nepazaudējām, cipariņš rokā. Steidzām medīt lādi. Nav skaidrs, kādās metaforās BK runā, nonākam pie koka, kas nokritis priekšā ceļam, taču esam otrpus bezdibenim. Peldam pāri, atrodam pilskalnu, atrodam muižu. Nu jau veseli četri priekšā. Visi ir bijuši visur. Interesanti, ka katrs ieradies no savas puses, daži redzējuši šlagbaumu, bet neviens šūpoles. Atrodam pamestu metāla konstrukciju, yes, šūpoles! ...bet tomēr saliekamās kāpnes... Visiem jau bezcerība. Sākam apvienoties un apšaubīt lādes atrašanās vietu.

// 19:30
Saprotam, ka mašīna aiz diviem bezdibeņiem, sadalamies un viena haizivs dodās pēc auto. Kopīgs pārgājiens ar četrām citām komandām pēc lādes. Jā, ir šūpoles. Ir cits bezdibenis. Ir elle nokāpt un uzkāpt augšā pa gravu. Būs īstā lokācija. Lāde vaļā.

// 20:10
Piekusiens. M40 arī sapratuši, ka mašīna aiz citiem diviem bezdibeņiem, nogādājam viņus pie auto un peldam mājās. Esam apmierināti, TOP 10 - cienījams rezultāts priekš bailuļiem un iesācējiem.

#BringBackDienvidsusēja

Plānojam no Rīgas startēt 6:00, tā ka loģiski, ka savācamies tikai 6:40. Pirmā pietura: Jūrmalas šosejas Cirkulis. Nesaprotam, vai Kuldīga pārcēlusies uz Rīgu un visi lādi jau meklē te, jo mašīnu ap padsmit un cilvēku iekšā tikpat. Ko viņi visi dara uz šosejas pirms 7:00 no rīta sestdienā, tā arī nesaprotam. Paķeram šai rīta stundai appropriate brokastis (dubultos hotdogus, obvi) un sākam ceļu. Paspējam nospriest, ka 7nieks ir DUS uzņēmumu long con, lai boostotu ieņēmumus. Vēl pavīd domas par pašvaldību policiju vēlmi salikt sodiņus par tresspassing privātīpašumos.

Garastāvoklis mēreni pozitīvs un cautiously optimistisks – pirmo reizi visi punkti, šķiet, atrasti pirms dodamies laukumā. Atsauksmes no FTF kandidātiem un čats mājaslapā gan uzdzen mākonīti šim saulainajam priekam. --SPOILER ALERT: mākonīša vietā bija fucking negaiss (note: metaforisks).--

8:30 esam klāt pie vienradžiem un priecājamies, ka esam tur vieni. Draudzēties ar komandām mums ļoti patīk, bet meklēšanas prieks daudz lielāks vienatnē. Ezers smuks, izložņājam gan īstās, gan neīstās drupas un gana operatīvi atrodam arī ciparus. On to the next one!

Pie nākamā punkta, protams, uzreiz ielienam aizdomīgā konstrukcijā aiz galvenās mājas, bet tur tikai dvuļas. Pārvarot alus skārdeņu šķēršļu joslu, sākam meklējumus atkal, šoreiz no galvenās mājas pagraba. Pa logu mūs vēro aizdomīga paskata vīrietis ar divriteni. Laikam sargā savus dvuļu un skārdeņu krājumus. Par spīti lielajam brālim punkts krīt ātri, un turpinām priecāties par savu veiksmi. --SPOILER ALERT: priecāties nedrīkst. Nekad. Katru reizi, kad 7nieka laikā pasmaidi vai priecājies, kaut kur nomirst kaķēns un Centrāle spēles laiku automātiski pagarina par 2h.--

Tālāk pie odiem! Vēl arvien esam vieni (what else is new *sits in a corner, cries and dies alone*) un to saulainajā sestdienā ļoti izbaudām. Mūsu čaļi pa taisno aizdur tur, kur punkts beigās atrodas, jo “tur toč ir”. BĻ* TAD ARĪ MEKLĒT VAJAG MĀCĒT, JA TUR TOČ IR. Nezinām, ko viņi tur darīja, bet neatrada pat geocachu. Nu neko, pastaigājam pa māju neredzamajiem jumtiem, izložņājam upīti, papriecājamies par saulīti, sagaidām vēl vienu komandu un meklējām jau lielākā skaitā. Pēc brīža otrai komandai viss sanāk, un top skaidrs, ka jādodas atpakaļ tur, kur jau bijām pašā sākumā (at this point tas nav 7nieks, ja čujs ir pareizs, bet neviens viņā neklausās). Salienam kambaros, saēdamies smiltis, pārcilājam ķieģelus, atrodam geocachu, vēlreiz pārcilājam ķieģeļus un vienu “davai vēl reizi izejam un tad zvanām, prasām hintu” vēlāk beidzot atrodam arī punktu.

Tālāk uz Kuldīgas centru! Noparkojamies tieši tur, kur bilde (un kur vēlāk notiek Audi salidojums; Kuldīga izskatās pēc illuminati oligarhu pulcēšanās vietas), un uzreiz jau aujam kājās gumpeļus. --SPOLER ALERT: gumpeļi strādā tikai kā divi lieli spaiņi, no kuriem periodiski apliet puķes upes krastos.-- Izbrienam to upi visos virzienos, miermīlīgi iepazīstamies ar daudziem vietējiem (cilvēkiem, kaķiem, vabuļiem, bērniem, odiem). Ne tik miermīlīgi diviem no mūsu komandas sanāk aprunāties ar kādu balodi, kas ligzdu iekārtojis kādā aliņā zem tilta. Ja tur spīdina lukturīti, tad viņš nebrīdinot lido ārā un dabū sev sejā ellīgu kliedzienu no attiecīgajiem spīdinātājiem. Not cool, balodi, not cool. Punkts krīt tikai ar Centrāles palīdzību.

Pārģērbjam sausas drēbes (jo kā gan mēs nevarējām paredzēt, ka 20 cm dziļā upīte sirdī ir Amazone un tajā ir krāces līdz viduklim) un tālāk uz Paduri.

Padure chill. Padure ir Rejošo Zirgu doppelganger.

Tālāk uz leju uz Baltavotu. Šāvienu pavadīti (kaut kur netālu medību sezona rit pilnā sparā), 20 min pastaigājamies pa mežu un atrodam avotu. Punktu neredzam. Tad stundas pastaiga, liela vilšanās, ka punkts nav kādā no kolorītajiem mednieku tornīšiem (bērza kāpnes, kas ved uz auto sēdekļa karkasu – TĀDS POTENCIĀLS, CENTRĀLE!!!), citas komandas satikšana un kopīga punkta pamanīšana. Ceļā uz auto pamanām lapsu, kas drosmīgi soļo mums pretim un negrib iet prom. Visi esam rūdīti pilsētnieki, kam vienīgie džungļi, kuros jūtamies kā mājās, ir Vecrīga vēlā piektdienas vakarā. Apspriežam trakumsērgas iespējamību, gatavojam nazi iespējamai tuvcīņai, bet, par laimi, lapsa aiziet savos ceļos, un tiekam atpakaļ drošībā.

Pēdējais punkts – Domina! Tur jutāmies kā piedaloties Latviešu nacionālā sporta veida sacensībās, kas parasti notiek katrā lietainā rudens sestdienas pēcpusdienā. Sporta veids saucas: “Kā atrast, kur pie lielveikala nolikt mašīnu, un nopirkt pēc iespējas vairāk sūdu, kas nav tas, kas actually vajadzīgs, bet neatrast to vienu sviesta paku, pēc kuras braucām uz veikalu in the first place”. Neveicās īsti nevienam, bet paldies komandai, kura tomēr atrada aprakto zemūdens dārgumu un padalījās arī ar mums!

Note: kad būs atrasti vaininieki punktu apgānīšanai, tad piesakāmies piedalīties sodu izpildē. Riktīgi ZB.

Note 2: piesakāmies Centrālei palīdzēt taisīt komandu pre-vettingu, lai atsijātu idiotus, kam patīk dauzīt logus, atstāt aiz sevis miskastes un aprakt punktus.

Nu tad – lāde! Pilskalnu atradām ātri. Pēc hinta saprotam, ka turp arī jādodas. Nu tad iemetam koordinātas Waze un sekojam navigācijai. --SPOILER ALERT: Waze ir miskaste.-- Sākumā piebraucam kaut kur no augšas, bet neredzam nevienu mašīnu (un lādi pašlaik atslēgušas jau teju 10 komandas), tikai kārtējo eerie apdzīvoto māju meža vidu. Braucam no citas puses. Tur ceļam priekšā liels nolūzis koks un Jenotu komanda, kas vēsā mierā brauc pāri said kokam. Visu cieņu, kad izaugsim, we wanna be you, pagaidām chillosim ar savu zemo A3 pa bērnu ceļiem. Jauki papļāpājam, viņi jau te izbradājušies, brauks citur, mēs nolemjam palikt.

Rodas gaiša ideja, ka nolūzušais koks taču varētu būt tas šlagbaums! JĀ! GENIUS! PROTAMS! ESAM TIK GUDRI! --SPOILER ALERT: NOPE. NEESAM.--

10 min pa ceļu, 15 min pa mežu, 20 min pa hu*viņzinko un nonākam Kundu pilskalna virsotnē. Skats ta skaists, bet šūpoļu un nevienas no 10 komandām te nav. Nē nu sākam staigāt riņķī tāpat. Aizejam uz blakus pakalnu, tur jau sāk parādīties dzīvība. Tiekam līdz muižai – tur vēl vairāk. Te ir vērts pieminēt, ka ar katru soli attālināmies no mašīnas, un saule jau drīz rietēs.

Tālāko vislabāk var raksturot kā vienu lielu Sims spēles epizodi, kurā Centrāle uzbūvējusi sētiņu bez vārtiem ap muižas apkārtni un skatās, kā mēs visi skraidām apkārt, triecamies iekšā sētiņā, saskrienamies viens ar otru, nekur tālāk netiekam un lēnām nomirstam. Tā uneventfully tur pavadām kādu laiku vazājoties, līdz kāds tomēr saņemas uzjautāt hintu, un tad jau dodamies visi uz pilnīgi pretējo pusi, kur neviens nav bijis, kur nevienam nestāv mašīna, kur vispār kāpēc vajadzētu iet. Un tad jau the rest is history. Ar mild vilšanās piegaršu ierakstām kodiņu logbookā (jo pašiem tomēr atrast lādi ir foršāk, nevis 4 komandām reizē).

Vai šīs ir stāsta beigas? NOPE. Jo mašīna atrodas vai nu (1) stundas gājiena attālumā caur hu*viņzinko, vai (2) 1.5 stundas gājiena attālumā pa lauku ceļu. Ir 20:30, pavadītas 12h laukumā, saule norietējusi, gribas karbonādes. Dzīve neizskatās rožaina. Līdz jaukās Haizivis piedāvā savu palīdzību un šoferi paķer līdz mašīnai. Milzīgs paldies, we owe you one!

Vai šīs ir stāsta beigas? NOPE. Ne-šoferi sāk iet pretim mašīnai pa ceļu. Un tur jaukās Biezaišu mājas. Ar diviem milzīgiem rejošiem suņiem. Ar sort of sētu, kas beidzas lauka vidū, kur viens no suņiem izskrien ārā un sāk ar aizdomīgiem nodomiem riet uz mums. Apsvērām lekt dzeloņdrātīs, bet tomēr suns nolēma atgriezties aiz savas sētas.

Tad mūs uzrunāja māju saimnieki. Viņiem te daudz zagļu staigājot, kas mēs esam un kāpēc. Viņiem pašiem tur bija pagasta balle – mašīnu vairāk kā pie 7nieka punktiem. Par suņiem chill – mums taču te sēta. BĻ*, JA TAS BEIDZAS LAUKA VIDŪ, TĀ NAV SĒTA. Pēc diviem metriem uz mums glūn extra niknas govis, kas bija ieņēmušas zemo startu, lai jau lektu pāri ganam un mūs mīdītu. Pēdējā brīdī šoferis izglāba, atbraucot īstajā laikā un paglābjot mūs no šiem wilderness piedzīvojumiem. #BringBackDienvidsusēja

Vēl paspējām nobaudīt sev pieņemamāku nepieradināto dabu – sestdienas vakaru Saldus naktslokālā Grilburgers, pēc tam mājas un laiska svētdiena ar aperolu, jo neko vairāk vairs paveikt nebija spēka.

Paldies BK! Līdz maijam!

P.s. Esam nedaudz vīlušies, ka Lādes mīkla tagad pavisam obvious kļuvusi, un žēl, ka cilvēki nemāk uzvesties un neatstāt aiz sevis iznīcības pēdas.

P.p.s. #BringBackDienvidsusēja

Sarežģītākais Dienvidsusējas posmā bija pats upes nosaukums. Mēs to sapratām. Jūs to sapratāt. Visi to saprata. Visiem arī bija jābūt skaidrībai, ka Kuldīga būs cits stāsts un mēs tiksim pārbaudīt jau jaunā līmenī. Bet tas, kas mūs finālā gaidīja, meklējot lādi, bija pilnīgs p1#&@$*^!

Mīklas – viss ir diezgan saprotams un nedaudz palauzot galvu optimālākais maršruts 6dienai jau ir saplānots un šaubu ēnas punktu izvietojumam nav.

6diena – izbraucam laicīgi, bet acīmredzot nepietiekami, jo jau pirmajā punktā ir sajūta, ka esam atbraukuši uz Akropoles atklāšanas svētkiem. Nekurienes vidū padsmit mašīnas pilnas ar dēkaiņiem. Bez ierastajiem spēles zipotājiem ir arī vēl neredzēta kategorija – saulē sagurušie, kam neskaidra runa un ļenganas kājas jau no paša rīta. Viņu aizstāvībā - diena bija ļoti pavasarīgi saulaina. Bez cepures saules dūriens tikpat kā garantēts.

Šturmējam Tikko no Vācijas blitzkrieg tempos. Ir sajūta, ka diena tā arī paies, bez sarežģījumiem. Vēl paspējam nopriecāties, ka Odu katakombās esam ieradušies pirmie un citas komandas, kas pirmās pameta jaunbūvi būs aizbraukušas neceļos... >> ... fast forward 2 stundas vēlāk – visu komandu spēkiem punkts krīt, bet mūsu garastāvoklis sāk uzlaboties. Vēl satiktā Vīriešu dekrēta nejauši izmestā frāze par apraktu Dominas punktu, ļauj mums koncentrēties tikai uz drazu kaudzēm uz zemes, kamēr citas komandas jau paspējušas uzrāpties otrajā līmenī. Taktika nes augļus un pēc 5 min esam jau ceļā uz Alekšupīti, pa ceļam priecājoties par organizatoru izdomu.

Kuldīgā viss kā ierasts, izņemot to, ka puse pseidotūristu ir zem tilta gumijniekos. Saprotam, ka kkas nav, ja jau visi tik izmisīgi meklē, bet bez rezultātiem. Ir jāiet tālāk un ir. Padurē baudām vientulību. Tiesa tikai 1 min un punkts ir kritis.

Ar Van Dammi atkal palīdz tikt galā Vīriešu dekrēts no mums atvadoties. Skaidrs, kurā pusē ir jāmeklē.
Ejot uz mašīnu, lādes vieta ir apzināta. Braucam un pa ceļam nesaprotam FTF nakts dalībnieku grūtības. Viss taču ir diezgan skaidrs. Varbūt tikai Elles grava rada neskaidrību... >> ... fast forward 4 stundas vēlāk – paspējām viens otru pazaudēt un atrast, mūsu sākumā baudītā vientulība pie muižas un ezera ir atšķaidīta ar vēl 4-5 komandām, divi no trīs telefoniem ir izlādējušies, atlikušajam 1%. Kāda no komandām neiztur un saņem ziņu, ka visiem ir jādodas tālāk. Visu ceļu uz Ziediņiem, nevienam netop skaidrs kāpēc, jo pēc Lādes hinta nekas neliecina, ka būtu jāiet papildus ~2 km aiz šlagbauma, lai beidzot ieraudzītu tās sūda šūpoles. Apbrīnojam FTF ieguvējus. Bez hintiem šo izmocīt?! Vēsture klusēs, bet mēs nē :D – sākotnējais lādes hints bija krietni abstraktāks, jaunais/rediģētais hints ir kā naglai uz galvas, kas aiztaupīs nākošajām komandām morālo panīkumu lādes vietā.

Visbeidzot, lai ko rakstītu Origami haizivis un ko liecinātu elektroniskais logbooks, mēs pirmie atradām lādi un to atvērām, līdz ar to mēs esam īstā TOP 10 komanda. Un Origami haizivis apsveicam ar godpilno 11.vietu! :D

Paldies komandām, kuras visas dienas garumā satikām. Atkārtosim to pēdējā sezonas posmā.

Nu, pīīīīī, Zvīdriņ! Bet, GG!

Purva bridēji Kuldīgu nolēma pakutināt kuplā skaitā, ar 3 jauniem rubakiem sastāvā. Solās būt burvīga svētdiena un bridēji, katrs savā možuma pakāpē, diezgan pliki izmetušies, aprīļa sauli ķerot (vienam bridējam t-krekla izvēli vēlāk gan gauži vajadzēs nožēlot), dodas vārīt mērci.
Vienradži tiek ķemmēti pirmie. Neliels šoks par lielo tautas staigāšanu cepļa virzienā, bet viss chill, lielākā daļa dodas zilūdens izpētē. Punkts krīt viegli un pāris jaunākie bridēji vispār nepaspēj iebraukt notiekošajā.
Pa ceļam jūsmojot un baudot +padsmit grādus, laižam aplūkot Vācijas preci. Tur mierīgi uzlecam polku pa skatuves vecajiem dēļiem un dodamies uz katakombām.
Šeit jau paliek interesanti. Satiekam vēl vienus rubakus, kuri nostaļģiski sasēduši, vēro cepli. Nevaram iebraukt - sajukuši prātā no laimes, vai bezcerības!? Viegli neiet, bet ar pāris melniem deguniem arī odi tiek izdzenāti.
Klāt ilgi gaidītā Alekšupītes plunčāšanās. Esam kārtīgi nobruņojušies - kam makšķernieku zābaki, kam standarta gumpīši, kam basas kājas, bet liela daļa purva bridēji ir apņēmušies brist (šobrīd nenojaušot, ka pēc pāris stundām tas būs galvenais pārvietošanās veids)! Daži izrāpo pusi no Kuldīgas kanalizācijas trubām, daži pičpaunā ļepato pa Alekšupīti, citi guļus uz ielas mēģina ieraudzīt labākās slēptuves iespējas. Un IR! Nopietni, ūdenī? Šis jau ir next level.. Cepuri nost BK komandai! Laižam tālāk! Padures tilts krīt vēl neieņemts, dodamies skatīt vaigā Van Dammi! Tas gan sākotnēji ir pieņēmis nikna privātīpašuma saimnieka veidolu, bet pēc laipnas vārdu apmaiņas, arī špagats tiek nodemonstrēts. Van Damme gan tāds kārtīgs čalis, uzaicināja uz randiņu, tā teikt - vizbuļus aplūkot, mūsu dabas bērnu Sinču. Pārējie bridēji jau sāk ironizēt par FB meklēšanas/atrašanas spēku un melno rāmi ap foto, bet, kā vēlāk izrādījās, šis vēl nebija īstais laiks!
Pēdējais punkts pirms lādes - Domina. Teritorija liela, bet ko tad mums, 10 apņēmīgiem rubakiem, te mocīties? Pēc 1,5 h ložņāšanas, kāpelēšanas, kurpju mērīšanas un zaptes burciņu pārcilāšanas, liekas ļoti saprotams uzraksts turpat uz betona- Kur? Kāds sakars?! Paldies par uzmanību, ūdens ir mūsu jaunā stihija!
Čop-čop-čop un lādes lokācija mums ir rokā! Likās tik viegli, kā 2 pirkstus apč****, ko tur citi meklē pa 4h?! Māte Google visu pasniedz kā uz delnas (jā, pasniedz gan, ja jūs piebraucat no pareizās puses). Bet Purva bridēji, pašiem neizskaidrojamas “intuīcijas” dzīti, bez lukturiem, ārējās uzlādes, ūdens un siltāka apģērba (visu iepriekš uzskaitīto un vēl daudzus labumus atstājot mašīnās), mērķtiecīgi dur brikšņos, jo gan jau būs i grava, i šūpoles! Pirmās 30 min. bez stresa arī maucam, kāda no tām visām gravām tak būs īstā. Pāris bridēji gan sāk filozofēt, ka lukturus varēja jau paņemt, bet ko tur daudz, ārā jau gandrīz vasara (vismaz vēl 2h dienas gaismas garantēta). Bridēji sāk sadalīties. Viena daļa aizspolē pa it kā īstās gravas pēdām un attopās purvā līdz, piedodiet, dir*** un kādas 5 stundas bez gaismas un 1/6 telefoniem (ar zināmām GPS neprecizitātēm, jo īslaicīgi lokalizējāmies arī kaut kur pie Zimbabves) tur arī mīcās. Šos izglābj esošo rāciju mini gaismiņas, kompass, bebru dambis pāri ezeram un pašu drosme. Dabas bērns Sinča jau atkal pazūd nebūtībā, šoreiz gan melnā foto rāmja stāsts pieņem daudz draudošākus apmērus. Klīst nostāsti, ka Bridēju stabu mērkaķis Pēcītis ir purvā sasaucis neīsto Sinču (iespējams, ka vēlāk šīs dāmas komanda informē BK centrāli par totāli noklīdušiem Purva bridēju rubakiem). Divi no jaunajiem Bridējiem, izbīlī bēgot no stāvo gravu neceļiem (kā paši teica- mēs vienkārši gājām uz Kuldīgu) atrod šūpoles. Esot gan satikuši arī zirgu, bet īsti pārliecināti nav - skropstu meistarīte no Rīgas apgalvo, ka pastāvējušas reālas dzīvības briesmas. Kaut kādu pārdabisku spēku ietekmē, pēc 6h dzīšanās pa Bezdibeni un Elli, Purva bridēji pilnā sastāvā atver lādi (lai BK centrāle mūs neizsludina Interpols meklēšanā, nosūtam arī apstiprinājuma foto). Pieredzējušākie Bridēji apgalvo, ka šī ir bijusi graujošākā lāde 3 gadu laikā. Tie, kuri pēc Susuriņa pakutināšanas Ainažos, bija sākuši īdēt par rubas viegluma pakāpi, tagad sajūsmā sit plaukstas un met kūleņus! Visi 3 Bridēju jaunuļi ir dabūjuši āķi lūpā un nav apturami! Ko lai saka - cepuri nost un kāju virsū BK centrālei par Kuldīgas mērci! Mums garšoja! :)

Trase bija forša. Paldies ledeņu komandai un paldies centrālai par uzdevumiem

Un situācijā, kur atbildes var būt sviestainas, pieņemt, ka kāda cita radīts sviests ir pareiza receptes sastāvdaļa, rada risku, ka visa recepte var aiziet pa reni.

Aši, knaši
saplānojām punktus braši.
Baltā kalna mīklas,
Vairs nav mūsu prātiem miglā tītas.
Paši lepni kā bezgala,
Nav vairs priekam mala!
Pienāk diena ilgi gaidītā,
Lecam auto jaudīgā.
Pirmais punkts kā smērēts,
Netiek laiks tur ilgi tērēts.
Katakombās tusiņš pamatīgs,
Un savs laiciņš pavadīts.
Dominā izklīstam pa placi,
Uzmest visām ēkām aci.
Te jau stils pavisam jauns,
Pašiem metas nedaudz kauns.
Jaunie draugi liek aiz auss,
Vēl viens punktiņš nebūs sauss.
Diena vēl nav pusē,
Mēs pa Kuldīg's centru tusē.
Gumpīšos zem tilta -
Vietiņ ir ne pārāk silta.
Hints mums pienāk gādīgi,
Vajagot lietas darīt lādzīgi.
Tad jau arī galvas kopā liekam
Un pie punkta tiekam.
Seko plānošanas kļūda,
Nava īstā vieta, ne pēc sūda!
Līkumu nu nāksies braukt,
Likt tām riepām kaukt.
Tālāk gan viss kā pēc grāmatas,
Punkti birst kā dāvanas.
Taisām šampi vaļā,
Laižam mežā zaļā.
Pa maliņu uz elles gravu,
Ar lielu neuzticības devu.
Bet pēc stundām divarpus,
Lāde krīt un punkts.
#BitchOUT

Hey! Pūkainie vēl ir dikti zaļi un spēles laukumā atradās tikai otro reizi. Pēc kapitālas izgāšanās Dienvidsusējā bija skaidrs ka Kuldīgai jāgatavojas nopietni.
Mīklas atrisinātas laicīgi, garie gumpīši līdzi, optimālais maršruts kartē salikts un max chill mode ieslēgts. Ir pat sarūpētas nakts mājas Kuldīgas centrā.
Sestdienas vēlā rītā izbraucam. Vienradzis un Tikko no Vācijas krīt bez mazākās aizķeršanās.
Katakombās gan nav tik veikli. Satiekam vairākas komandas kuras rubīšanu uztver pavisam nopietni. Redzam gan rācijas, gan dronus, gan drosmīgos kas iemanās uzrāpties VISUR (Pūkainie liek šo visu aiz auss un cels savu līmeni). Ar nelielu centrāles palīdzību visas klātesošās komandas saprot kas par pīrāgiem un lien atpakaļ ceplī.
Tālāk Domina - he, jauniņo veiksme vai vienkārši nekas nav aizsegts ar dēļiem, bet zemūdens akmeņi mums atrodas relatīvi viegli. Tas gan neliedza uzrāpties visur kur vajag un nevajag un iekrist nelielā panikā, jo teritorija ir milzīga.
Vakars uz ezera - skaisti un viegli.
Van Dammes špagats gan iet nedaudz grūtāk. Bet tikai iešanas vaina. Varējām nedaudz rūpīgāk izpētīt ka var piebraukt nedaudz tuvāk.
Nelaimīgā loze - BEIDZOT var izpausties ar ekipējumu. Lielais gumijas tērps mugurā un upē iekšā. Tie baloži paspēja sabiedēt pāris reizes. Cipari tiek pamanīti tikai pēc ļoooti rūpīgas tilta izpētīšanas un sasveicinājāmies ar Pagrabiņa dāmām. Tā arī netapa skaidrs kāpēc cipari nebija zem tilta.
BUM un diena jau otrā pusē. Jāpaēd un jāatrisina lādes mīkla. Bet 19:00 vairs negribas nekur skriet, galu galā jābauda Kuldīga un alus.
Svētdienas ļoti vēls rīts. Dodamies uz Kalnu. Viss liekas loģiski, vienā pusē ezers, otrā grava. Nu tad lienam tajā gravā . Par lielu pārsteigumu - nekā tur nav. Ir cilvēku pēdas, meža cūku pēdas, bebru dambīši, bet lādes nav. Labi, mieriņu nedrīkst zaudēt, zvans centrālei ar lūgumu sniegt mazu hintu. BAM, izrādās nemākam ne lasīt, ne izmantot karti. Tur viss rakstīts - blakus Ziediņiem. Ok, izskalojam acis un vēlreiz skatāmies kartē. Ahā, Ziediņi tak tur tālāk. Pa ceļam satiekam Mandarīnus, kuri acīm redzot māk gan lasīt, gan skatīties kartē. :) Pie lādes gan tiekam pirmie.
Tiekamies Latgalē!

Tieši nesen komandas starpā runājām, dieziņ, ja spēles laukums būtu kādā no komandas biedru dzimtajām pilsētām, vai būtu vienkāršāk? Ar Kuldīgu sapratām, ka jā, ir vieglāk sazīmēt punktu atrašanās vietas.
1. Vienradži ar beibēm. – 10min, punkts atrasts.
Viss forši, turpinām.
2. Tikko no Vācijas. Arī mēs, smuki pa sānu durvīm iekšā un visi izklīstam. 10min, punkts atrasts.
3. Odu katakombas. Staigājam apkārt, meklējam..nav. Citi sāk līst iekšā tur kur interesantāk, komandas biedrs nobļaujas : “b%ļ@, cik Te daudz odu!!” značit esam pareizajā vietā. 15min, punkts atrasts.
4. Nelaimīgā loze. Vietējais Kuldīdznieks nevis lec lejā pie tilta, bet kā cilvēks apiet apkārt pa sētas pusi, pie upītes maliņas un ierauga punktu. 5min, punkts atrasts.
5. Līdz cikiem strādājam. Visi izklīstam un sākam ķemmēt teritoriju. 10min, punkts atrasts.
6. Van Dammes apmaldīšanās špagats. Neies jau ar kājām to šauro celiņu līdz punktam, braucam ar mašīnu. Skatoties koordinātās, jauko taciņu līdz punktam neizmantojam, bet ejam uz priekšu, lai pēc tam jauki paložņātu caur krūmiem līdz punktam. 10min, punkts atrasts. Atpakaļ braucot, mašīnu laižam kā princesi, visus sānu zariņus pieturot.
7. Vakars uz ezera. 5min, punkts atrasts. Šis jau bija smieklīgi viegli.

Šajā brīdī nodomājām : kaut kā stulbi, plkst. ap 13:00, negribas jau tik ātri braukt atpakaļ uz Rīgu. Atveram Lādes mīklu un braucam uz Kuldīgas pilskalnu, kā izrādās, neuzmanības kļūdas dēļ, to kurš neīstais. Izstaigājuši jauko vietu, sākam lasīt vēlreiz mīklu un braucam uz īsto vietu. Piestājam ar mašīnu tur, kur no Kundu pilskalna jāiet tie trejdeviņi kalni, meži un krūmi. Pie mašīnas komandas biedrs nosaka : varbūt jāpaņem ūdens līdzi, daudzi rakstīja, ka ilgi jāstaigā. Nosmējāmies un pēc 3h nepareizās gravas ķemmēšanas sapratām, ka ūdens būtu noderējis. Izstaigājuši visu. Mēģinājām kokā kārājušos striķi uzskatīt par šūpolēm. Saprotam, ka nu nebūs. Zvanam pēc palīdzības. Esam, apmēram, 1km attālumā no īstās vietas. Komanda sadalās. Šoferis iet pēc mašīnas aiz trejdeviņiem kalniem, pārējie iet uz lādi. Tur to arī atrodam, nedaudz nočakarinamies ar elles koda atslēgu un tiekam klāt. Skittles un Lācīši uzmudrināja.

Īsumā. Lādes punkts, nepareizās vietas ķemmēšana bija kā mazā ellīte.
Mēmā šova mīklas ļoti interesantas, tāpat kā krustvārdu mīkla, tika izbaudīta.

Kad garie apraksti dēkaiņu vidū kļuvuši par ierastiem, arī vairs nekautrējamies izvērsties.

O - Mājasdarbu bijām veikuši nekļūdīgi, tāpēc maršruts gluži tāds pats kā vairumam citu tajā dienā sastapto komandu.

| - Vienradži un || - Nekusteklis tikko no Vācijas padodas bez pretestības. Oh, nice, šķietami, 7nieka fortūnas ar mums!

||| - Katakombas. Kur tik neatradām, kur ielīst, čata hinta iedvesmoti. Akas, šahtas, izgruvušās sienas... Bet tur, kur tiešām vajadzēja, iekāpām tik pēc stundas, ja ne vairāk. Oh, well, kas lēni nāk, labi nāk.

|V - Domina. Uzdevuma laikā viens dēkainis pamanās ieķert čūsku mammas/papa zobu cirtienu pa potīti. Visi lepni pilsētnieki būdami un, protams, spēles azarta pārņemti, tam uzmanību nepievērš, tik nopriecājas, par slēpņu daudzveidību, bet, nu... oh, snap! Ziloņkāja 3 dienas un kārtējā mācība priekšdienām - zābāki ne tikai ūdens punktos, bet arī pļavās.

V - Nelaimīgā loze atkal nāk tīri veikli, taču pa upes ceļu - jūtoties nedaudz piesmieti, shorcutu no pagalmiņa izmantojam vismaz atpakaļceļā. Oh, you funny, BK!

V| - Baltavots. Ķemmējam apkaimi, bet nedodas rokā tā plāksnīte... Tā, neatlaidīgi izķemmējām mežu līdz pat tuvējam Melnavotam. Episka vietiņa, bet, nu - no shit, Sherlock - nav te bijušas 40 [!] komandas pirms mums. Vairs šaubu nav - punkts meklējams turpat kkur pie Baltā. Un ir arī. 7nieka fortūnas ir mīts. Punkts.

V|| - Tilts gan ir sekunžu jautājums, un turpat tiek atrauta vaļā lādes mīkla.

V||| - Saklausījušies, kā viena pēc otras komandas ieberzušās lādes meklējumos, mēģinām pārliecināties par galamērķi pirms izbraukšanas, lai apsteigtu tuvākos sekotājus Brūklenes un Mamma piespieda komandu grupējumos. Veiksmīgā kārtā piebraucam pie pašiem Ziediņiem, šūpoles ieraugām un metamies lejā pa gravu pēc lādes. Oh, sweet taste of victory! Pārējie laikam tomēr paņēmuši garāko ceļu.

|X - Ieberziens izpalika, taču līdz ikoniskajam Bezdibenim tāpat aizvilkām pēc šīs epizodes check-in kopbildes. Tā simboliski, solidarizējoties ar biedriem, kas rāvās pēc lādes tās oriģinālās mīklas vadīti [vismaz tā noprotam, ka papildinājums ir Ziediņu māju nosaukums].

Izbaudījām laukumu, paldies BK!

Paldies BK par laukumu! Mums ļoti patika!

Mīklas šoreiz ļoti aši atminējās un jau cerējām uz super vieglu rubu. Tad padzirdējām kādas šausmas FTF censoņi pārvarējuši un pazeminājām savas cerības kā arī sākām gatavoties 20+km pārgājienam uz lādi. Spriedām, ka tas gan jau kaut kāds treniņš priekš Kolka Dubulti...

Izbraucām 8:00 no Rīgas un uzstādījām sev latiņu, norezervējot galdiņu Goldingen room 18:30. Pie vienradžiem piebraucam 10:20, pabrīnamies, cik daudz interesentu var ģenerēt raksts tvnet/apollo vai kur viņš tur bija. Bet citādi viss pa diedziņu. Baudam siltumu un sauli un to, ka laukumā nebija neviena sabotiera. Pie lādes tikām pēc laukumā pavadītām 6,5h un vēl ilgi nesapratām, kur mums izpalika tas solītais pārgājiens...

Tā kā paldies par Ziediņiem (jāatzīst, ka ar šo lāde problēmas nesagādā vispār), jo paspējām uz picām un aperoliem ar uzviju! ;)

Šo posmu MIKĻI aizvadīja pilnā sastāvā, kā rezultātā nosaukums būtu jāmaina uz MIMIKĻI!

Jaunpienācēji, kas pievienojās mums no Kolkas posma šoreiz rādīja klasi - ātri atminot visas mīklas!

Saulains Lielās piektdienas rīts, 5 rubaki dodas uz vilcienu Ogre-Rīga, pa ceļam Ikšķilē uzvāc 6 rubaku. Izlecam Rīgā, kur mūs jau gaida 2 atlikušie rubaki ar busu!
Turot īkšķus, lai iztiktu bez evakuatroa (sliktas atmiņas) dodamies ceļā!

Laukumu uzvācam diezgan ātri! Vienīgā aizķeršanās pie Odiem. Arī tur izdodas atrast punktu, bet neveiksmīga foto dēļ, nākas līst iekšā vēlreiz, kā rezultātā nākas atklāt punkta lokāciju kādai citai komandai!

Ēdot karbonādes un dzerot aukstu alu ātri vien tiekam pie lādes lokācijas un pašas lādes!

Žēl, ka nepaspējām uz grūto lādes mīklu, jo šis likās diezgan viegli! Arī viss posms, mūsuprāt, tika mazliet pārspīlēts ar to, ka nu tik būs, nu tik mērcēsieties, cik nereāli grūti būs. Un Hintu jau bija mazliet par daudz!

Paldies, BK komandai!

Šis garais stāsts par mūsu pirmo pieredzi un iespaidiem #7niekā.

GAITEŅA GALĀ ir pavisam jaunizcepta #7nieka komanda, kas radusies pamazām izplatoties citu komandu entuziastiskajiem pieredzes stāstiem par piedzīvoto, klīstot pa mistiskām vietām Latvijas ārēs un risinot BK mīklas. Dažiem komandas biedriem pirms pirmā piedzīvojuma tā īsti arī nerodas priekšstats par to, ko Baltais Kalns var sarūpēt, bet tas visdrīzak tikai veicina biedru gatavību iesaistīties, un par to priecājas tie, kas bažījās, vai komandu savākt vispār izdosies.

Saliekot visu komandas dāmu googlēšanas skilu kopā, mīklas tiek pievārētas samērā veiksmīgi. Jūtamies gan nedaudz vainīgas, ka puiši pie minēšanas īsti nav tikuši, bet jāatzīst, ka drusku noķērām stresiņu, šauboties, vai visu pratīsim laicīgi saminēt. Puiši mums atspēlējās laukumā.

Lai gan dažus vēl māc šaubas par nepieciešamību tik agri celties, ceļā no Rīgas dodamies gana laicīgi. Piebraucot pie pirmā punkta, redzam mašīnu rindu un esam nelielā šokā - vai tiešām #7nieks ir TIK populārs?! Aplūkojot sabraukušos, ātri vien atceramies, ka Lāčkroga ezers esot kļuvis par instagram hitu. Tas arī visu izskaidro.

Nonākot pie Vienradža, iesākumā nedaudz bikli vērojam pārejo komandu rosīšanos, bet drīz jau metamies meklējumos. Pamazām pārējās komandas pazūd un saprotam, ka pašā Vienradzī atbildes nebūs. Drīzz vien punktu atrodam, visi izstudē, kādi tad tie punkti īsti izskatās un atpakaļceļā izvirzām arī teoriju punkta nosaukuma skaidrojumam.

Dodamies uz Tikko no Vācijas, sekojot "sarkanā busiņa komandai", ko pēc tam laukumā satiekam vēl vairākas reizes. Piebraucot pie sarkanā monstra, ieturam pauzīti, lai busiņa komandai nemītu uz papēžiem un dodamies meklējumos. Izķemmējam, šķiet, visus stāvus, vairākkārt ieejot arī lielajā zālē, līdz beidzot tomēr kāds pamanās punktu ieraudzīt. Sākums samērā veiksmīgs.

Pie Odu katakombām jau atkal vairākas komandas. Izlasām centrāles papildu hintu un vienīgais, ko no tā saprotam, ka augšā jākāpj nebūs. Ieraugām milzīgās cepļa palīgtelpas un nospriežam, ka tās jau tiešām izskatās pēc katakombām, savukārt smailais tornis galīgi tādu neatgādina. Sākam atkal ķemmēt, cenšoties ielīst visās iespējamajās šķirbās un caurumos, izņemot pašu cepli. Tā nu atkal komandas pamazām izzūd. Uz brīdi paliekam vieni un apjukuši, līdz punktā ierodas komanda #RAGANASUNORKI, kurā daži no mums sastop kādu pazīstamu seju. Pieredzējusī komanda uzreiz ar lielu pārliecību metas uz cepli, un mēs tikai tajā brīdī saprotam, ka tur vispār var tikt iekšā. Iesācēji... Misijā kopā ar citiem tiek nosūtīts viens mūsējais, kamēr pārējie var papļāpāt par iespaidiem un pieredzi 7niekos.

Tikmēr pa vienam no katakombām sāk kāpt ārā cilvēki, sakot, ka punkta tomēr tur nav. Esam šokā. Hints pilnībā atbilst, viss cits izķemmēts, tiešām...??!! Sūtām nākamo izlūku. Pievienojas vēlviena komanda. Arī nekā. Citu komandu pārstāvji arī rādās apjukuši. Mūsu pacietība jau izsmelta un sākam prātot par zvanu centrālei. Citas komandas gan vēl nav nokausētas un paši sakautrējamies, bet atceramies par iespēju "zvans draugam". Draugi apliecina, ka punkts ir ceplī un visi metas atpakaļ. Beidzot no katakombām sāk rāpties ārā priecīgi cilvēki, kaut kur izskan, ka punkts bijis aizklāts (neverificēta info), jūtamies atviegloti un dodamies uz Kuldīgu.

Kā prioritāte pēc tik smagām katakombām tiek nostādīta ēšana, kas saulainajā brīvdienā izrādās līdzvērtīgas sarežģītības pakāpes uzdevums kā daži punkti.

Iestiprinoties vēlreiz izstudējam Nelaimīgās lozes aprakstu par superatrakciju un papildu norādes par to, ka punktam ir tendence kļūt neredzamam. Pilnīgi skaidrs, ka jālien upē. Pienākam pie upes nostāk no tilta, apbruņojamies ar bakstāmkokiem, daži kāpj upē un sākam ķemmēšanu. Kad izmeklēta arī visa tiltapakša, apčamdīti neskaitāmi akmeņi un atkal jau sāk iestāties bezceris, punkts tomēr padodas. Aizejam visi apskatīt pa civilizēto maršrutu, kā tad tas izskatās un secinām, ka esam šito paņēmuši par nopietnu (vai arī punkts tika pārveidots?).

Izlasām, ka Līdz cikiem strādājam ir vēlviens komandu citais rieksts un nospriežam, ka pie tā jādodas nākamā, kamēr vēl nav pienācis besis.
Piebraucam nedaudz nostāk kā citas komandas, ievērtējam, ka teritorija izskatās paliela un dodamies uz priekšu. Aptuveni 3 min laikā punkts ir atrasts. Nevaram noticēt tādai veiksmei! Atgriežamies pie mašīnas un secinām, ka kaut kādā veidā esam atstājuši pilnīgi atvērtas vienas durvis un vēlreiz nevaram noticēt tādai veiksmei, ka dažu minūšu laikā esam atgriezušies pie sava auto. Tas laikam ir tas teiciens, ka lietas notiek tā, kā tām jānotiek.

Īsti nevaram saprast, kā piebraukt pie Van Dammes apmaldīšanās špagata, bet galu galā izbaudām tīri jauku pastaigu pa mežu un vietu sekmīgi atrodam. Pa ceļam spriežam, ko gan bez attēlā redzamā vēl varētu nozīmēt punkta nosaukums. Izvirzām teoriju, ka varbūt punkts ir vietā, kur satek Baltavots ar Melnavotu, bet vēlāk secinām, ka šoreiz esam drusku pārcentušies ar metaforu meklēšanu. Apskatījuši avotu sateku, bažīgi pētām neskaitāmos kokus, kur varētu būt novietos punkts, un pie avota iztekas atkal satiekam #RAGANASUUNORKI, kuri izskatās diezgan izbesījušies un apspriež centrāles dotās papildu norādes. Jāatzīst gan, ka pirms mešanās punkta meklējumos mūs vairāk uzrunā burbuļojošā avota izpēte, bet tikmēr jau kolēģi punktu ir atraduši, ko mums, turpat esot, grūti nepamanīt.

Dodamies uz pēdējo punktu Padurē. Arī tur dažu minūšu laikā punkts ir atrasts un sākam domāt, ko darīt ar iegūtajiem skaitļiem. Īsti nekur norādes aprakstos nemanījām, bet kāds bij dzirdējis, ka jāsareizina. Telefona kalkulators uzrāda 1,..kaut kasE12 un nospriežam, ka laikam jau tās bija tikai baumas. Izmēģinām visvisādus vienkāršākus un matemātiski advancētākus variantus, līdz visiem pie koda ievades rādās uzraksts, lai uzgaidām un mēģinām atkal vēlāk. Tiešām pārslogota mājaslapa? Kaut kā neticas, bet nu ja jāpagaida, tad jāpagaida. Par laimi piebrauc vēl viena pieredzējusi komanda #Gee un laipni izskaidro, ka skaitļi tiešām jāreizina un saprotam, ka esam jau drusciņ ambāļi, nesaprotot, ka tik traks jau tas skaitlis nemaz nav, ja dabū tā pilno pierakstu... Pasmejamies par visām vēl neizmēģinātajām matemātiskajām darbībām, ātri atkožam (itkā) lādes norādes un dodamies misijas pēdējā posmā.

Kundes pilskalns lādes norādēs mūs piesaista vairāk kā Ziediņu mājas un piebraucam pie izcirtuma, kur stāv vēl 2 auto. Pārliecināti par to, ka norādes esam sapratuši, apņēmīgi dodamies uz priekšu. Tiek apsvērts paņemt līdzi ūdeni, bet pārliecība par savām orientēšanās spējām tomēr ņem virsroku. Nepamatoti. Saule jau sāk pamazām rietēt un nonākot pie Bezdibeņa satiekam pretīmnākošo "sarkanā busiņa komandu", kas draudzīgi iesaka apsvērt iespēju tomēr griezties atpakaļ un piebraukt ar mašīnu no pareizās puses. Laiks un vieta gana smuki, un atpakaļ iet īsti neprasās, tāpēc nolemjam turpināt savu maršrutu. Pēc kārtīgas pastaigas nonākot galapunktā un saprotot, cik precīzi visas norādes sakrīt ar šo vietu, drusku atkal nokaunāmies.

Tomēr Elles grava ir tik iespaidīga, ka viss garais ceļš ātri aizmirstas. Rāpjamies lejā pareizajā vietā un ātri vien nonākam pie lādes, kur jau kādu brīdi cīnās iepriekš satiktā komanda #Gee. Esot izmēģinājuši visus iespējamos kodu variantus un nekas neizdodas. Pametam vēl dažas idejas, kas neizdodas un ķeramies arī paši pie atslēgām. Ierodas vēl viena komanda. Tiek izmēģināts viss. ELLE uzrakstīšana neskaitāmos variantos, interneta dzīļu mistiskākās versijas par iespējamiem elles pierakstiem ciparu valodā. Rodas arī versija, ka pašlaik esam ellē un 0508 varbūt ir atslēga. Tāpat arī tiek pārbaudīti visi iespējamie marta un citu mēnešu datumi visās iespējamajās versijās, tostarp veicot matemātiskas manipulāciias. Atslēgas nereaģē. Pēc kādām 45 minūtēm, kamēr mēs esam pie lādes, kaut kur uzrodas papildu hinti, nomainās pa kādam kruķītājam un atgriežamies pie iepriekš jau mēģinātajām versijām, tikai daudz apņēmīgāk. Redzot, ka šis pasākums var vēl ieilgt, 3 no komandas biedriem esam jau aizsūtījuši pēc mašīnas, un likumsakarīgi, ka pēc tam dažu minūšu laikā lāde beidzot atveras. Pēc lūpu apslapināšanas upeņu balzāmā satiekamies visi gravas augšā un, pamazām iestājoties pilnīgai tumsai, dodamies atpakaļ garajā ceļā. Priecājamies, ka vismaz lukturīti līdzi esam paņēmuši.

Gandrīz paša ceļa sākumā, jau pilnīgā tumsā, atkal satiekam Raganas un orkus un sniedzam draudzīgu padomu pameklēt īsto ceļu un šos trejdeviņus kalnus un lejas, bez saprašanas, kur iet, naktī nešķērsot. Viņiem gan domas dalās, bet galu galā visi atgriežamies pie saviem auto.

Pamirušie telefoni tiek atdzīvināti, kods ievadīts un misija beidzot pabeigta!

Lai gan atslēgu niķošanās spēles garšu drusku pabojāja, tomēr saprotam arī, ka spēle ir dzīva un laukumā var notikt daudz kas. Vairāk mulsina komandu teiktais, ka ir saradušies tādi, kas apzināti sabotē citas komandas. Cerams, ka mūs par tādiem lohiem neviens nenoturēja.

Paldies BK par spēles laukumu un intetesantajiem hintiem, kā arī komandām par draudzīgo attieksmi un palīdzīgu roku! Mums patika!

Kuldīgu gaidījām ar vispārēju sajūsmu, jo kopš mūsu dalības sākuma 7niekā šis ir bērnības takām tuvākais laukums, kas jāatzīst patiešām mazliet palīdzēja.
Mīklu minēšanu šoreiz uzticējām komandas jaunpienācējiem, tā teikt, lai dabū īsto smeķi no sākuma līdz beigām. Taču iepriekšējā vakarā pašiem tāpat sagribējās paminēt, lai salīdzinātu atbildes un vispār mēmais šovs ir ļoti labs pavērsiens, ņemot vērā, ka mēs savā laikā esam bijuši mēmā šova profi - rādījuši un arī atminējuši (!!!) tādas pērles kā "huņņu hujņu hurma" un "nedzimušie līņu embriji" :D

Tātad- Klusā sestdiena.
Lāčkrogu kā reiz pagājušajā vasarā atklājām izbraucienā ar velo, tāpēc par lokāciju prātot nevajadzēja. Raitā solī gājām garām jaunajam Instagram hītam- ezeram- tieši iekšā ceplī. Konstrukcijas stiprība un drošības līmenis gan mūs nepārliecināja, taču neatturēja no līšanas iekšā, kāpelēšanas un pat tādas domas apsvēršanas, ka varbūt jārāpjas augšā. Tomēr pirms šīs pašnāvības misijas nolēmām pārbaudīt blakus esošās drupas- mošk tur. Ir! Tpfu- labi, ka nevajadzēja rāpties ceplī augšā.

Rendas sarkanajam pamestajam monstram ir 100x braukts garām, vienreiz arī piestāts un apiets apkārt, bet iekšā gan nebija būts. Sadalījāmies katrs uz savu debess pusi un drīz jau pirmais atradējs klusiņām devās ārā apskatīt ūdenskritumu (jā, kamēr vēl ir duka, mums ir arī tāda komandas iekšējā sāncensība- lai visiem tiek īstais atraduma prieks).

Pie odiem cerējām, ka punkts būs iekšā ceplī, jo ļoti gribējās tur ielīst un ļoti negribējās pārķemmēt pārējo pamesto teritoriju. Piebraucot satikām vienu komandu, kas jau devās prom, un vēl viena ložņāja meklējumos. Kamēr mēs vēl tikai pētījām, kā uzrāpties augšā, šie jau gāja prom uz atvadām pasakot, ka būs vien jālien iekšā. Nu forši! Mēs taisni gribējām! Kā nu kurš labāk mācēja- viens pa dēļiem, otrs kā klinšu kāpējs pa sienu (pārējie 2 morāli atbalstījs)- tikām augšā. Izpētījām iekšu tā un ši tā, un uzreiz jau bijām gatavi līst iekšā tur, kur bija jālien. Pirmajā caurumā dabūjām vispārēju izbīli no negaidītā odu mākoņa (doh odu katakombas taču!), otrajā atradām meklēto. (Galā esam pārsteigti, ka Klusajā sestdienā bijām pirmie pie Lādes, jo redzējām taču arī tās divas citas komandas, kuras likās ātrākas.)

Nelaimīgā loze piesaistīja nevēlami lielu garāmgājēju uzmanību (saulainā sestdienas dienā Kuldīgas vecpilsētas centrā), kā rezultātā pēc neveiksmīgas tilta apakšzemes šturmēšanas zvanījām Centrālei. Punkta izpildījums bija kas jauns un pārsteidzošs, un, lasot citu komandu piedzīvojumus, zinām, ka mēs 100pt neiedomātos griezt akmeņus riņķī. Mums tomēr vienmēr ir cerība uz BK žēlastību, ka tik hardcore jau nebūs... Varam tikai piekrist, ka ir diezgan stulbi, ja kāda komanda(s) maina spēles noteikumus. Kā jau rakstījām februārī - visiem taču noteikumi vieni, jo mēs arī toreiz "izbaudījām" te jau aprakstīto zem sūdiem apslēpto punktu baseinā...

Dominā viss notika ļoti ātri un veiksmīgi, kamēr komandas sievietes, demonstrējot savu droski, jau rāpās augšā pa cepļa sienu un līda iekšā ar pārdomām- atkal ceplis?- tikmēr vīrieši jau bija ielūkojušies īstajā vietā. Lasot, ko raksta citas komandas, varam tikai slavēt haļavas dievu, ka mums šoreiz tā noveicās. Tiešām- atnācām, ieraudzījām, aizbraucām.

Meklējot avotu, konstatējām pirmās nesakritības starp komandas biedru izmantotajiem kartogrāfiskajiem resursiem- vienam rāda, ka braucam pareizi, otram pavisam uz citu pusi... Labi izmēğināsim pirmo variantu, ja jau esam atbraukuši. Drusku pastaiga pa mežu, sekojot netā atrastam aprakstam, un esam īstajā vietā (paldies, haļavas dievs!). Izložņājam tā un ši tā. Pēc Kolkas pieredzes sākam pētīt kokus arī 3m augstumā, kas liek iezvanīties bezcerības zvaniņam, ņemot vērā, cik to koku tur ir. Taču viss izrādās vienkāršāk nekā šķiet un laiskā solī dodamies tālāk.

Padurē uzreiz piebraucam no īstā gala un uzreiz paskatāmies īstajā vietā. Check! Bet, protams, tāpat jau vajag noiet tiltiņu visā garumā turp un atpakaļ.

Lādes mīklu atkožam ar pirmo kodienu. Pa ceļam samulsina tas, ka Kundu pilskalns un Ziediņi neatrodas gluži blakus. Galvenais stūrmanis nekā nesaka brīdī, kad otrs kartogrāfs jautā- vai te nebija jāgriežas pa labi? Vēlāk- vai te Tev arī nerādīja pa labi? Atkal secinām, ka atšķiras varianti, kur tad īsti ir jābrauc. Viens ielicis kartē tieši pilskalnu, otrs Ziediņus... Auto kontrolpakete pieder tam biedram, kurš liek stūrēt uz Ziediņiem, tāpēc šis kļūst par pirmo variantu. Jo tālāk braucam, jo nemierīgāks kļūst otrs wannabe stūrmanis- mēs braucam arvien tālāk prom!
Ziediņu ceļgalā šaubas sāk mākt arī pirmo stūrmani. Galīgi neizskatās, ka te aramzemes lauka vidū kaut kur būs milzīgs pilskalns un dziļas gravas. Varbūt tomēr jābrauc prom.. telefonā baterija arī vairs tikai 1%. Zūd ticība sev un visam, kam ticēts. Un biedē arī tās baumas par niknajiem suņiem... Kādas 20min pavadām nesaprašanā un klusos pārmetumos viens otram. Cerību vieš interneta dzīlēs atrastie komentāri, ka tie niknie suņi esot Biezaiņos, nevis Ziediņos. Ee paga, mēs braucām garām Biezaiņiem, tad jau jābūt īstajai vietai. Bet tas pilskalns no šejienes tomēr izskatās tik tālu... varbūt tomēr braucam no otras puses... ai, labi, ja jau atbraukuši esam, aiziesim paskatīties (paldies, Haļavas dievs, paldies!). Sākumā uzņēmām nepareizo trajektoriju krūmu virzienā, kas atkal radīja bažas. Tad ieraudzījām tādu legit ceļu un kursējām uz to, visu laiku atskatoties vai tie suņi neskrien. Eņģeļu dziesmas atskanēja brīdī, kad ieraudzījām uzrakstu "Elles grava" un mirušās šūpoles. Paldies, Haļavas dievs, paldies, ka neaizbraucām prom. Lasot citu komandu stāstus, šermuļi skrien!
Lāde veikli atradās, taču vienam no komandas gauži nepaveicās- glaunajā ādas jakā un jaunajās džinsenēs (uz 7nieku taču jāuzpucējas :D) par lielu prieku pārējiem nolikās dubļos visā garumā :D
Atslēgu kodi gan mums prasīja daudz nervu šūnu. Nevērās un nevērās vaļā, kaut par datumu mēs bijām 100% pārliecināti. Ellei izmēğinājām visādas kombinācijas, slaveno 666 ieskaitot, bet nekā... visi marta datumi abās atslēgās arī bija pamēğināti. Tikko parādījās pirmās bada pazīmes, bija skaidrs, ka no dažu biedru puses varētu sākties arī bada spēles, tāpēc tika nolemts zvanīt draugam... Datums esot īstais, bet atslēgas arī esot cimperlīgas. Bet vai mēs esam dzirdējuši par tādu geimeru valodu? Whaaat??? Kāda vēl geimeru valoda? Nē, neko nezinām, bet vismaz zināsim, kurā virzienā jāmeklē. Datums padevās - yes!
Geimeru valoda gan ne. Kad atlikušo telefonu baterijas strauji tuvojās zemākajam punktam, izdomājām uzzvanīt vienam izbijušam geimerim. Esot jābūt vienai no kombinācijām, ko mēs jau vairākas reizes mēğinājām. Mēğinām ar jaunu sparu. Nav. Dusmas, bads, izmisums. Bliežam visas kombenes pēc kārtas līdz pienāk īsziņa no izbijušā geimera- pamēğiniet ši to. IR!!! Uzvara, prieks, laime!!!

Ļoti labs laukums, kā jau arī iepriekšējie. Forši, ka iekļaujat arī dabas objektus. Uzreiz jāsaka, ka par geimeru valodu mēs paši nemūžam neiedomātos. Vienkārši pat nezinājām, ka tāda ir :) tagad zinām.

Paldies, BK, par kārtējām aizraujošajām brīvdienām un visu to, kas saistās ar gatavošanos tām! @nekonerubī šis visticamāk bija pēdējais šīs sezonas laukums, jo jau maijā par sevi liek manīt vasaras brīvdienu plānu grafiks, Kolka-Dubulti tajā skaitā ;)
@nekonerubī šī bija debijas sezona- 7 laukumi no 9, vienu pilnībā pabeidzām pašu spēkiem. Ir, kur augt! Un mēs augsim, jo, lasot FTF stāstus, protams, ļoti gribas pasapņot, kā būtu, ja būtu... Bet tur mums vēl jāuzkrāj skills. Pirmā sezona, bet noteikti ne pēdējā. Baigi labi! Mums ļoti patīk! Esam uz āķa!
Tiekamies Kolkā un tiekamies septembrī!

Patiesā labuma guvēji ir atšķēlusies frakcija no Jenotiem, jo nevar tikt vienos datumos rubīt #7ieku.
Šoreiz dodamies divītī, nododam mazo riekstiņu vecvecāku gādībā un paši maucam uz Kuldīgas pusi.


1. Vienradzis. Nice & easy. Tik izbrīna pūlis pie ezera- bērni raud, omītes selfijo un rūdītākie alfa tēviņi pat iemērc savus kāju pirksteļus dzidrajā ūdenī.

2. Katakombas. Arī brīnumaini viegli padodas. Okeiii, mēs pagaidām priecīgi

3. Tikko no Vācijas. Loģiskais, nākamais pieturas punkts. Tas tiek viegli paņemts.

Trīs punkti stundas laikā. Neredzēta veiksme.

4. Alekšupīte. Bija bail, ka ilgi meklēsim spotu no bildes, bet braucam ar auto cauri centram un to ieraugam. Uzvelku gumpīšus, iebrienu un uzreiz piesmeļu tos. Kamēr brienu zem tiltiņa tikmēr stūrmanis jau no sauszmes- psss, nāc šu un nobildē ciparus.

Es ilgāk pedāļus žāvēju kā punktu meklējām.

Mūsu prieku sāk nomainīt sevis šaustīšana, ka nav stragla. Kur mērce, strīdi un izmisums?

5. Domina. Bijām iegūgļojuši, ka Kuldīgā ir Ik Domina, kas pēc google maps parādīja tādu kā soviet shopping area. Braucam, visas ēkas no ķieģelīšiem (baltiem gan), izložņājam kaktus, nav īstais. Tik viena ēka nojaukta un tas samulsināja par agregātstāvokļa maiņu un ko nebijušu. Paprasījām mini hintu Jenotiem. Nav īstā vieta, bet internets ātri parāda pareizo variantu.

6. Vakars uz ezera.
Paskatamies pareizajā vietā, bet ar pirmo neieraugam ciparus. Pārejam pāri tiltam, tikko tik sāku skatīties kā pienāk vietējais un saka: tas ko Tu meklē ir tilta otrā galā- apakšā.

Es tā- wtf bro, kāpēc man to saki?

Šis tā- tu izskaties izmisis. Standarta #7 seja.

Ok, sukulis nospoiloja, bet maucam tālāk.

7. Van Damme. Mīkla, par kuras atminējumu bija vislielākās šaubas. Maucam pēc koordinātēm uz nekurieni, līdz ieraugam šortkatu stigas izskatā. Pisam iekšā pa to, zari skrāpē sānus, purns vietām uzar zemi un pēc tiltiņa pārbraukšanas saprotam ka maucam pa veco dzelzceļu. Piebraucam kur šķietami blakus būtu jābūt VanDammei, izbrienam caur brikšņiem un uzskrienam virsū tūristiem ar kaniņu un suni. Rakstu Jenotiem, ka te ir arī civilizēta pieeja. Jenoti atbild, ka tā ir domāta pediņiem.
Skatamies uz kokiem, kamēr stulbi paliekam, bet tad sāk zvanīt galvā trīs priedes. Kuras randomā vienkārši ātri atrodas. Nedaudz pamaldamies brikšņos līdz mašīnai atpakaļ, jo tai jau koordināšu mums nav. Piņķerīga apgriešanās un maucam jau tālāk. Kaut vidējais posmu paņemšanas laiks ir fantastiski ātrs.

Šeit jau atgriežas īstais #7nieka smeķis.

5. Domina. Piebraucam un pie sevis nosakam - protams, ka šī ir īstā vieta, nevis tā mūsu pirmā. Brienam, meklējam, teritorija ahūnākā.
Neliek mieru agregātstāvokļa maiņa. Tam ofic jābūt ūdenim. Izskatāmies akas, ugunsdzēsības dīķi un visu citu, bet neredzam. Sāk laiks ievilkties. Jau parādās vēlme nirt dīķī, jo tam visa mala nobradāta un izskatās pēc labas slēpņa vietas ar izaicinājumu.

Uzrakstam hinta pieprasījumu centrālei, bet kamēr gaidam atbildi, paši atrodam. Bijām tur un tieši skatijāmies virsū, bet pirmajā reizē palaidām garām. Benijs Hils to sauktu par saimniecisko aklumu.

Lādes mīkla.

Spotu elektroniski ātri atrodam, maucam- 15 min brauciens. Nometam auto izcirstā klajumā un tālāk ejam ar kājām. Atrodam bezdibeni un saprotam, ka esam tuvu. Pretī nāk komanda- S@kta, kas izsaktās reāli izbesījušies. Sasveicinamies un kāpjam tālāk. Pie Bezdibeņa sajūta, ka jābūt tepat tuvumā lādei. Pārvaram gravu, izejam cauri ābeļu dārzam un runājam, ka jocīgi, ka šeit neviens nedzīvo... 15 sek vēlāk ieejam sētā ar baltu Volvo un kur creepy omīte ar nazi baksta koka sprunguli. (tā nekad neviena šausmene nav sākusies). Sasveicinamies, papļāpājam un šī saka, ka jādiebj ar kājām vel dīvītis uz priekšu. Pirmā reakcija FML, bet laiciņš jauks, ainava lieliska un raitā solī nonākam kur vajag un pabeidzam spēli.

Šī bija ruba kurā mums izdevās viss kā bija plānots, gan mīklas, gan atrašana, nevienā reizē nenoķērām luni un netupijām. Dienvidsusēja mums bija lielāks pārbaudījums kā Kuldīga. Kuldīgu mēs patiesi izbaudijām.

Šoreiz formējām jaunu komandu, laika plānu nesakritības dēļ un no Garnadžiem tapa komanda Aklais&Randiņš, kurā 2 drosmīgie rubaki devās iekarot Kuldīgu.

Laiks bija perfekts un punkti tiešām forši. Relatīvi veiksmīgi un ātri veicās ar punktu atkošanu, ņemot vērā, ka viss jāķemmē bija 3x mazākā kompānijā kā parasti.

Paši nolaidām lažu ar Lādes mīklu, līdz galam neiedziļinoties teiktajā, bet, kad sapratām savu kļūdu Lādi sameklējām gaismas ātrumā!

Superīgs laukums un ļoti krutas mīklas šoreiz. Čolējam maija FTF virzienā 😏