S05E06:
"....Klīst runas, ka nākamajā laukumā Ātri un bez žēlastības pamēģinās pacīnīties par FTF.. nu.. vai vismaz tuvāk tam.
Žēlastības nebūs.. "

Mēs taču teicām, ka tā būs...
Pirmais malks liek izjust nebijušas JD garšas nianses!
Skābas bija MUMS IR MHM.. rubaku sejas.
Negulētas 33h no kurām 12 pavadītas laukumā, sīkāk mazliet vēlāk.

P.S. Bļe... BK... padstava!
************
tātad..
28.02. darba dienas beigas, ceļš pēc FTF var sākties.
pa ceļam uz apmetni zaļās vestes noliek mierā un paņem pārdesmit minūtes un mazliet vairāk pārdesmit eirīšus (oficiāli, ar čeku). Bonuspunkts nopelnīts. Steigties nevajag.
Ap 22 ierodamies stratēģiski izplānotajā (lasīt price/performance un atrašanās vieta attiecība) apmetnes vietā netālu no laukuma.
Līdz 00.00 bezjēdzīgi pakurinam kamīnu, dubaks tā pat, uzrambājam biljardu un pafanojam par aizkaru aizkariem, kuri visiem mājās ir bijuši. Jā, tie paši, dzeltenie ar brūnu.
Daži rubaki pēdējā brīdī izdomā paķert pāris minūšu powernap. No malas liekas, ka šitam gājienam bija pretējs efekts.
00.00 laukums atrauts.. pēc pāris minūšu lasīšanas telpā izskan pirmie necenzētie.. nu bļe, kur tik gari!? Nu bļe, šoreiz smagi.
3-3.5h laikā 5/7 tomēr sazīmējās. Par 2 nav pārliecības, bet neko labāku izpīpēt neizdodas. Braucam, gan jau būs.
Pirmo reizi startējam tumsā.

Pirmā galdā Dīvainā likumsakarība. Ap 04.00.
Piestājam uz ceļa, blakus kartē noliktajam punktam, nekā nav, neliels apjukums. Tak kāpjam ārā, tur jābūt.
Izkāpjam, kur tālāk? Kaut kur tur, cauri krūmiem. Pavicina virs kokiem lukturi.. O, rekur ir!
Ar nelielu aizķeršanos un pa priekšu atrodot geocache punktus kāds tomēr iebāž purnu tur, kur vajag.
Mazliet čakars nobildēt, tas BK hujāts tak atspīd no zibspuldzes.

Tālāk Sēlijas melnā pērle.
Sākumā atkal nekā nav, bet nu jau skola rokā.
Vienas durvis, otras durvis.. šo paceļam ātri. Šoreiz zajebis, ka tas BK hujāts atspīd.
Piekļūšana nav problēma. BK ieveduši un vēl ievedīs arī sūdīgākās vietās.

Seko gaisma tuneļa galā.
Ak tāpēc bite. Atkal tumšs, nekā nav, bet jābūt.
Pirmajā piegājienā ļoti precīzi uztrāpam ar virzienu zampā, bet atduramies pret grāvi. Tur jau nebūs. Lukturi par švaku, lai saskatītu meklējamo.
Novazājamies, uzkāpjam viškā, turpu šurpu, nekā.
satelīts iedod pat ļoti labu hintu, bet nemākam paņemt, nenoticam.
Laiks iet, sāk aust gaisma. Pāris rubakiem zb, nosaluši, mašīnā sildās.
Divi smadzeņo ap karti, nav variantu, jāturpina. Karoče ejam forsēt zampu. Līdz ar to gaisma arī jau uzaususi. Pāris soļi gar malu un.. bļe, mēs muļķi, redz kur ir, ne no kurienes parādās tornis. Tas, protams, neatspīdēja, kā bk hujāti.
Divi rubaki aizbrien, ielien.. acu augstumā nekā, zamāk arī.. seko izteiksmīga rubaku saruna:
- paskaties tur..
- Nu bļe..
- Bļe nu jā..
- nē, nu paga..
- a mož..
- nu ahueļi..
- bļe..
Brīdi pamīcās uz vietas, neko, vecā poza, tu augšā es apakšā, ne jau pirmo reizi. šoreiz mainamies, lai nav rutīna.
Pirmās bildes miglā, vajag augstāk, rubaks uzstīvējās, otrs no apakšas - paga, turies, man tevi jānofočē, nekusties.
Pēc punkta savākšanas sajūsma ahūnā, rubaki starā par savu veikumu, klasiski atzīmē mazo uzvaru ar pipariņu.
Lienot ārā no zampas - ejam pa ledu, šurp te atnācām.. kāja iziet caur neesošu ledu.. bļe, laikam nē.
Pāris līkumi pa zampu un ārā ir. Mašīnā ir ko atstāstīt. Šis bija ilgi.

Balle pāķos.
Viens no nepārliecinošajiem, bet tomēr tik pārliecinošs.
nu jau viss kā ierasts, pa gaismu.
Īsu mirkli ložņājot viens rubaks jau paspēj iebāzt galvu līdz padusēm tur kur vajag, bet vēl nav gatavs līst līdz galam, tikai nosaka:
"Es saku, tur točna būs".
Pēc brīža jālien vien iekšā. Protams, ir.

Šeit, šķiet, tika padzirdēts, ka vienai komandai trūkst 1 līdz lādei. Mazliet nolaižas deguni.. nekas, jākapā līdz galam!
No šīs vietas aktīvi tika sekots līdzi, vai ir atrauta lādes mīkla un pati lāde.

Rejošie zirgi. Pa ceļam pakāsts laiks meklējot lietuvēna grotu tur, kur tās nav.
Īsumā - BK savāc statistiku, cik daudzi apgānija kapus un uzlīda uz to vārtiem, jo tas taču ir tieši tik bīstami, cik izskatās!? Viens te.
Pēc tam izpildītājs nospriež, ka tas drīzāk bija stulbi, ne bīstami. Ja kapu tante redzētu, noslānītu ar grābekli. Vai lāpstu.
Pa to laiku atrasta īstā vieta un top skaidrs par rejošajiem zirgiem.
nav tā, ka ļoti gribas iet pāri tam tiltam.. tiešām jāiet? Ai, po*uj, paņem manu telefonu. Check.

Man nepatīk orientēties.
BK izveda pastaigāties. Karsti pat palika.
Jau spriedām, ka līdzīgi varētu būt - visa ģēla būs tur pat sākumā vai tuvu tam, un orientēšanās tikai, lai pačakarētu. Sanāca.
Daudz laika tika pakāsts.

Katra 7nieks čata notifikācija liek saraustīties. Bet ceļš uz lādi joprojām slēgts. Vēl ir šance!

Lietuvēna grota.
Otrs nepārliecinošais, kas arī bija pareizi atkosts, tikai..
Uztaisījām paši sev padstavu nepareizi nolasot kādu no mīklām un tur dotajiem hintiem. Dēļ tā iepriekš meklējām lietuvēnu tur, kur nevajag.
Pēdējā vieta un tā arī būs īstā. Stabs ir, bardjūra ir, bērzs ir. Grota ir un cipari tajā arī ir. Ātri, pazūdam no šejienes.

Čatā info, ka 2 komandas atrāvušas lādes mīklu, viena no tām esam mēs. Stress. Nu jau negulētas vairāk kā 26 stundas, dažiem vairāk. Smadzenes nestrādā.
Kurss uz Neretu, bet neko vairāk salīmēt neizdodas.
Viens no rubakiem: "Gan jau tie lašaras debespuses sajaukuši!" Nu šitā nevar būt.
Paspējam atrast pat ļoti piemērotus graustus un pagrabus, kad atskan zvans, centrāle.. viņi mums, ne mēs viņiem. "Sveiki, tur maza kļūdiņa." Bļe..BK..padstava.
Pēc brīža otrs zvans, ir arī otra kļūdiņa. Nu eptv, ko notiek?
Nu jau tiek izpīpēta pareizā vietā.. braucam, priekšā jau iepriekš manīta rubaku tačka, bļēēēēe.. bet pag.. šie tak neīsto hatu ķemmē! Mums tālāk!

Mašīna apstājas, rubaki izlido no mašīnas, visas likstas aizmirsušās, miegs nafig nav vajadzīgs un vispār viss pie dirsas - jāskrien!
Pāris minūtes un atskan bļāviens - jā, irrr! Tikai vēl jau tā pandoras lāde jāpašauj vaļā. Pofig, esam pirmie, sēdēs virsū kamēr nedabūs vaļā.
Dažas kombinācijas un uzduramies veiksmīgajai, atskan klikšķis.. un turpat arī rubaku bļāvieni! 11.40, FTF! Fuck yea! Visi hajā, katram pa veldzējošam smēlienam no JD grāla, kurš tik labi notek pa trubām. nu jau viss po*uj, čill.

Rubaki zombijā, 12 stundas laukumā, ap 30 negulētām, bet patīkamais uzvaras brīdis ir to vērts.
Pirms uzvaras kausa pacelšanas vairums rubaku sprieda, ka šitas netiks atkārtots, bet..
jau atkal klīst runas, ka Ātri un bež žēlastības mēģinās pacelt vēl kādu FTF..
Tiekās laukumā... Žēlastības nebūs.

Paldies BK par kārtējo laukumu un piedzīvojumu! Par padstavu tiek piedots!

Btw, par garākajiem reportiem specbalva taču būs, ja? Ja šito kāds vispār izlasa..

Kārtējo reizi braucām uz laukumu, visas mīklas neatrisinājuši (6/7). Paļāvāmies uz Haļavas dievu. Nonākot pirmajā punktā pie Lietuvas robežas, zeme bija sasalusi. Tiesa, tas neliedza vienam no mūsu biedriem jau dienas sākumā izvārtīties pa dubļaino kārtu un ne tikai pilnībā nosmērēt bikses, bet arī nobrāzt roku vairākās vietās. Orientēties mums īstenībā patika visai labi; sadalījāmies divās daļās, katrs aizgājām uz savu debespusi un rokā ir. Uzbraucot uz lielceļa, pamanījām M40 limuzīnu, telepātiski sasveicinājāmies un devāmies tālāk.

Dienas turpinājums izvērtās visai interesants. Lai arī mīklas rokās devās diezgan viegli, ceļš līdz tām bija visai amizants. Pārliecinājāmies, ka vietējie iedzīvotāji ir visai draudzīgi (gan pie daudzdzīvokļu mājām, gan veikalos). Jautājot pēc Tautas nama, mums norādīja, ka jābrauc ciemos pie Samoļotova, kurš dzīvo "kalnā lejā un pa labi". Tā gan nebija īstā vieta. Nākamajā reizē mums jau piedāvāja personīgo gidu, kurš mūs izvadātu pa Tautas nama drupām (un šoreiz mēs pat runājam par īsto punktu). Patīkams vaibs, kas ļāva sajust to bērnības lauku garšu.

Jāpiemin, ka vairākām mīklām nosaukumu jēgu vai mīklu atrisinājumu izdomājām (vai dažkārt arī neizdomājām) pāris dienas pēc spēles.

Dažbrīd saulainas sestdienas gaitā satikām arī citas komandas (#mums_tevi_nevajag un Ieskrienies drūmi tandēmu), ar kuriem maratona beigās visai nopietni sacentāmies par augstāku vietu (īstenībā, izskatījās, ka mēs esam visai iekarsuši par to, bet pārējās divas komandas reāli iečilo un izbauda foršo dienu). Pašiem milzīgs gandarījums, ka beidzot posms veikts bez palīgzvana citiem dalībniekiem un/ vai centrālei (vietējo ļaužu aptaujāšana mūsu skatījumā neskaitās). Pie tam laukumu izgājām mums rekordātrā laikā - četrās stundās. Bija riktīgi forši un nevaram sagaidīt aprīli! Peace!

Divu komandu apvienībā ar nenormāli ērto vojādžeru izbraucām šo 7nieku. Šajā gāja kā smērēts, visi punkti pēc kārtas, pareizā secībā, neviens lieks kilometrs. Līdz piecām stundām bijām laukumā.

Braucot uz posmu, pārliecība nebija tikai par stabiņu, bet nu tikai kādās 3 vietās šis varēja būt, trāpījām ar pirmo.

Pārējie punkti krita viens pēc otra.
Orientēties gājām pēc norādēm, nevarējām saprast kādēļ tieši pirms krēsla visi bija nogriezušies un gājuši atpakaļ, tas mums nedaudz sajauca galvu, bet nu krēsls atradās.

Kapos arī jau gribēju rāpties, bet par laimi biedrs rubaks to tiltu uzreizi pamanīja... Tilta šķērsošana pēc visiem šiem baltajiem kalniem nelika pat aizdomāties pirms skriet pāri.

Vot baznīca lika nedaudz šaubīties dēļ fotošopētās bildes, bet tas laikam, jo tur nevarēja smuki by default nofotogrāfēt.

Pie gricmaņa tusēt braucot, blakus mājas saimniece jau ar rokām norādīja uz pareizo māju, ka tik pie viņas, laikam, lai nebraucot. :D

Tāpat arī ceplī diži nedomājot tiek uzbūstots rubaks augšā, tik tie putekļi acīs, līdzīgi kā baldones skurstenī.

Neretas muižu gan paspējām apskatīt pilnībā i pagrabus, i bēniņus. Mazmājiņa mint condition. Riekstu kokus neatradām.

Lāde jau ar lineālu ātri atrasta, un pēc drudžainas koda spaidīšanas - atverās, barojot rubakus ar svēto Jāmesona ūdentiņu. Ieķērās āķis lūpā un braucām uz Neretas Topu, tālāk jau nu, nu tā kārtīgi.

Priekā!

gg, ez.

7:30 sestdienas rītā startējam no Rīgas, droši atminēti vien Rejošie zirgi, pārējie punkti šķiet uz puņķiem balstīti. Braukšanas laikā tomēr izlemjam pa ceļam pamēģināt iebraukt Kankaļu baznīcā. Līdz pēdējam šķiet, ka nevar taču būt īstā vieta (pirmkārt, baznīca rakstāma ar īso “a”, nevis ar garo kā mīklā + šķiet pārāk vienkārši, rezultātā meklējam, ko nozīmē kankāļi - paldies, iemācījāmies jaunu vārdu). Nogriežoties no šosejas, pretī redzam braucam Melno bedri, samājamies, un jau paliek nedaudz siltāk ap sirdi. Uz vietas satiekam arī kādu vientuļnieku, kas izskatās, ka vienkārši atbraucis pastaigāties pa jauku kapsētu. Lai gan galvā, protams, ir doma, ka punkts būs tepat vien, nolemjam, ka iesim tomēr pastaigā, sekojot dotajām norādēm. Jauki pastaigājamies sākumā pa labi no baznīcas, kādas 40 minūtes pabrienam pa citu nomaldījušos komandu pēdām. Pēc tam zvans draugam - jāiet tomēr pa kreisi. OK, ejam. Ejam. Ejam. Ejam. Pēc vēl 40 minūtēm nāk prātā 21. gs. Latvijas spožākā komiķa Edgara Bāliņa vārdi: “nahu*am!?”, bet tikko kā paspējam to nobļauties pa labi jau turpat arī krēsliņš. Piesēžam, pafočējamies, aizejam vēl uz pamesto māju ekskursijā un tinam makšķeres.

Pēc pāris stundu google maps street view pastaigas piektdien Lietuvēnam mums ir ideja. Nepareiza, izrādās. Nekas, brauksim pie zirgiem. Vai tomēr ne. Kādam ir čujs, ka davai tomēr uzbrauksim atpakaļ uz Rīgas pusi un paskatīsimies vēl kādu ceļu. Un ha - tiešām ir barjera un stabiņš. Uz pakaļas noslīdam pa super drošo krauju līdz upes krastam, paskatāmies uz straumi, atceramies Nāves ēnā, pārmetam krustu, bet kāds cits komandas dalībnieks jau atradis trubu, iekritis dubļos un palaidis garām cipariņus. Nekas, pārējie pamana, dubļus nomazgājam ar Mangali un braucam tālāk.

Zirgi bija vienīgais “šito zinam 4 sure, ja nebūs, tad visa mana dzīve ir meli”. Pašos vārtos nemaz nemēģinām kāpt, neies taču zaimot un traucēt gulošos. Ejam meklēt, kur zirgi. Kamēr daiļais dzimums izmanto sirsniņmājiņas pakalpojums (shoutouts kapiem, labākas ērtības kā pagājušā mēneša posmā, kur vēl pirms Melnsila nebija atrodama neviena tualete), tikmēr veči jau pāri tiltam un chillo. Easy.

Pa ceļam piestājam Neretā un apjautājamies, vai nav redzēts kāds pamests kultūras nams (uz balli gribas, bet pāķus galīgi nesanāk atrast). Humpalās saka, ka nezina, vietējais Tops un Aibe tik pilni, ka ar mums parunāt laiks ir tikai alkohola stūrīša pārdevējai, bet arī tai, par spīti profesijai, balles, acīmredzot, ne īpaši. Nu neko, brauksim tālāk un tad jau redzēs.

Dīvaino likumsakarību arī bijām +- atraduši iepriekš un izrādījās tomēr īstā. Suni un saimnieku nesatikām, bet sniegā suņa pēdas un nedaudz asiņu gan. Cerams, ka šīs nebija tā vientuļā spēlētāja paliekas, ko satikām Kankāļos no rīta... Pirmā doma, protams, močīt augšā pa stabu uz otro stāvu, bet tur atrodam tikai geocachu un nospriežam, ka nafig. Pāris minūtes pastaigājam un veiksmīgi atrodam īsto punktu.

Gaismu tuneļa galā kāds acīgs komandas dalībnieks uziet randomā, meklējot Sēlijas pērles. Saprotam, kur bites, pa ceļas sasveicināmies ar mega fluffy doggo cuteness overload, no tāluma redzam skursteni - ir īstā vieta. Brienot cauri latvāņiem, nospriežam, ka visām pārējām pazīstamajām komandām noteikti jāiesaka te doties uz mēneša beigām, kad siltāks (evil grin). Satiekam vēl pa ceļam K.. - čau, jūs cool! Un jums bija taisnība, ka skurstenī būs jautri - bija! Labi, ka mums ir viens komandas dalībnieks virs 180cm, citādi nez.

Pēdējais punkts, par ko ir ideja, ir Sēlijas melnā pērle, bet arī - nevar taču būt, nav Lietuva utt. Bet ir un diezgan ātri iedodas rokā.

Tad chillojam uz ceļa, domājam, uz kādiem pāķiem lai brauc, visi zvani draugiem rezultējas ar “hinta nav, jo tas pasaka visu priekšā”. So paldies profesionālajai komandai, kas piestāja papļāpāt un iedeva hintu bez hinta, ka jādomā par vārdu / uzvārdu ne burtiski - 2 min un maucam uz balli.

Ballē, protams, ka divi uzreiz “protams, ka būs tur, kur bija, bet negribas līst” vai “ielīdu jau, bet dziļāk vairs negribu”. So pastaigājām apkārt mājai, pa jumtu (or whatever was left of it), beigās ar vēl vienu zvanu draugam apstiprinājām mūsu sliktākās aizdomas, bet iztikām bez klaustrofobijas scare - ar telefona un lukturīšu palīdzību uzņēmām Blair witch project cienīgu video un cipariņus sazīmējām.

Lādes vietu atradām aši, bet Waze mūs turp aizdzina no otras puses, parkojāmies pie apdzīvotām mājām ar suņu bariņu. Izskatījās piesieti, tāpēc saņēmāmies lēnām un ar minimālām kustībām no mašīnas izlīst un doties uz īsto vietu. Pa ceļam satikām stirniņu. Cerējām, ka šai tēvs vai vīrs nesekos.

Lādi atradām aši, bet nez kāpēc 4 ģimnāzistu galvām vajadzēja 3x iziet cauri visām iespējamajām kombinācijām pirms Purchixxxa durvju atslēga atvērās.

PALDIES LEDENĒM PAR BRAUNIJIEM.

Ikmēneša (nu, šī ir tikai trešā reize mums, bet plānojam to darīt arī nākotnē) shoutouts pēc-spēles karbonādēm - šoreiz cieņa un gods Mežvidiem Baldonē. Auksti, gaismas nav (taupām elektrību?), bet porcijas lielas un cenas demokrātiskas. Hektors un milzīga mīksto rotaļlietu kolekcija (Baldone, wtf?) arī ir pieejama.

Paldies, BK!

Paldies BK! Jameson ar brownie ir ideāla kombinācija! Rejošie zirgi un gaisma tunelī bija labākie!

Pēc Melnsila sērijas feila Dienvidsusējas laukums mums padevās ļoti ātri. 4,5h laukumā pavadītajās stundās satikām vēl 3 komandas. Lietuvēns ļoti ātri "nožņaugts". Orientēties patika. Neliela aizķeršanās sanāca baznīcā. Tālāk ar lielisku back office atbalstu viss kā pa sviestu. Ierodoties pie lādes Brīvais kritiens jau priekšā ar dārgumu rokās. Brīvais kritiens atrastā lāde + mūsu pirkstu veiklība = kopīga visīša un brauniju nobaudīšana. Paldies ledenes 😉 Tiekamies!

Beidzot saņēmos uzrakstīt :D
Sēriju sākam ar ierašanos naktsmājās. WOW tā kā pilnīgs Wooow! Gārsenes pils, visa ,pils bija mūsu par 8€ no cilvēka. Pārģerbjamies un aiziet trasē ,nakts tikko jauna ,pirmais punkts, pirmā kļūda. Suvainašķu pamestās mājās uz pašas robežas nav īstās, bet kas par zvaigznēm kad apkārt ir pilnīga tumsa WoW, Ieslēdzām lielos mega prožektorus un izmaucam apli pa Leišu ciemu, interesanti. Tālāk maucam pa punktiem, viss bumbās. Pie " Dīvainās Likumsakarības" piebraucam dziļā vientulībā tieši tā kā mums patīk un te pēkšņi Bļ... Piebrauc citi rubaki bļ.. bļ... bļ... Nepatīk massaviks tādēļ jautājam vai čaļi iet uz rezultātu vai for fun, esot for fun, tad jautājam moš takā mēs pirmie bijām viņi ar mieru uzgaidit saņemam pretī argumentus ,ka nav maija mēnesis un ja nu mēs ilgi meklejam un šie varētu atrast ātrāk nafig gaidīt, jāatzīst loģiski, un meklējam jau barā. Čaļi jau sāk kko stāstīt par "Rejošajiem Zirgiem" paspejām apraut pusvārdā, lai nesap*š mums meklēt prieku. Piebrauc vēl rubaki ,atkal bļ... Nu jau mega massaviks, un bļ.. galīgi negribās dzirdēt pēkšņu skaļu kliedzienu ,"Atradu!!!" Bet pirmie bij super audzināti un atraduši klusi pazuda, Paldies viņiem par to. atradām arī mēs un arī klusu maucam prom, tālāk uz citiem punktiem, rejošie Zirgi the best tiešām rēja un tikai dēļ tā tik ātri atradām :D "Orientēties nepatika" jau no brīža kad izlasijām mīklu, būtu atraduši bez help ,ja vien sekotu saviem instinktiem un ietu tālāk, vispār nepatika un lika vilties šis punkts, krēslu meklēt nav tik aizraujoši kā kādu zīmīgu vietu. Kopsummā Wow ,kruta kā parasti the best pasākums katru mēnesi Paldies BK labākie, Ehhhh atkal mēnesis nepacietībā jāgaida:)

Dubļainie Pempji pirms braukšanas kārtīgi sagatavojās - visiem gumpeļi, kam ar varavīksni, kam maskēšanās krāsās. Dienvidsusējas dubļi, kā runā, ir spēcīgāki par goretex, tikai gumija pret tiem ko iespēj.
Vispirms brauc uz grotu, lai kontrolētos apstākļos pārbaudītu gumpīšu ūdensaizturētspēju. Spēj un tur - jāmauc tālāk.
Dubļainie tiek līdz Kankaļu baznicai, tur kādam ir fiksā ideja - "bet vajag taču, to džipu pret aizdzīšanu nodrošināt, kas nav dzirdēts!". Nu labi - iestumj dubļos, lai garnadži neaiznes. Krietnu stundu Dubļainie klīst par purvaino mežu un lād savu orientēšanās prasmju trūkumu.
Kad ir atpakaļ pie spēkrata - bet ārā no dubļiem vairs paši dabūt nevar! Zvana jaunības dienu ļubestībiņai - lai darbina klāt Hiluxiņu un brauc šurp izpestīt. Kamēr tiek gaidīta, tā saucamā, gaisma pakaļā, Dubļainie izlemj nosvinēt nupat kā iestājušos dzimpenīti vienam dalībniekam. Žigli sariktē "Bērnu šampanieti" (Alkohols izraisa atkarību, nesāc!) un vegan-keto-raw jubilejas kliņģeri (Pamēģini, ir norm). Un turpmākās 3 stundas pavada džipukā, siltā omulībā.

Šoreiz Dubļainie bija lepni, ka visas mīkliņas bija atminētas pareizi, bet bija milzīgs kauns par negulēšanas izraisīto demenci, kuras dēļ paši neiespēja izpīpēt lādes matemātiku.

Attēlā: Ko prasmīgi konditori no dubļiem var pagatavot
https://imgur.com/a/3XbidFx

Piektdiena beidzot klāt un kā jau parastiem iedzīvotājiem laiks nākamajai rubai. Līdz ar pusnakti dodamies ārpus Rīgas laukuma virzienā. Visas mīklas jau atrisinātas mājās - šķiet, šoreiz tiešām būs ātri, atradīsim visu 5 stundās. Jā, protams.

Sākam ar pirmo punktu, lietuvēnu. Vieta it kā īstā atrasta, bet tumsā stabs īsti rokā nedodas, izbraukāts visur krustu šķērsām, bet nekā, atliekam vēlākam.

Orientēties parasti patīk, tāpēc dodamies turp. Sākums daudzsoļošs, atrodam visu nepieciešamo, bet tas grāvis. Uz abām pusēm. Skatamies, iet taciņa gar grāvi- tā noteikti būs īstā, jo kāpēc gan lai te būtu skaisti izstaigāta taciņa, ja tā nebūtu rubas taka. Sekojam takai un gaidam to īsto brīdi, kad apnīk iet un jāgriežās uz citā virzienā, bet taka pārvēršas krūmos un grāvju ir vairāk kā saprašanas. Sagaidam kārtējo saullēktu pļavas vidū un nolemjam sākt no jauna. Ar nelielu nepārliecību, bet sekojam grāvim uz otru pusi, tad grāvis satiek upi un saprotam- esam uz pareizā viļņa, taču, cik tālu ir jāiet? Izrādās, krēslam, kas atrodas gandrīz kā meža vidū, ir diezgan viegli paiet garām nepamanītam. kopā pēc nostaigātiem 6 km beidzot punkts atrasts. Bijām vēl tie laimīgie, kas paspēja savākt šo punktu pirms anulēšanas.

Nākmais punkts, rejošie zirgi(Kāpēc gan lai kapos tādi būtu?) vārti diezgan kārdinoši kāpienam, joizskatās tieši tik bīstami uz sabrukšanas robežas, lai kāptu. Taču izdodas sadzirdēt rējienus un zirgus arī ieraudzīt, tālāk jau viss pa vienkāršo, sūtam komandas vieglāko pārstāvi otrpus tiltam.

Nākamie punkti jau tā raitāk, baznīcā vispirms uzlienam visur, kur nevajag. Ķieģeļu ceplis- diezgan interesants objekts pļavas vidū, priecājamies par līdzi paņemtajiem gumijniekiem un vēl aizsalušo grāvi.
Tautas nams, izložņājam visur - gribas augšā uzrāpties, bet vai vērts? jo ne jau būs jālien pagrabiņā pie pelēm cauri mazajām durvīm. un, protams, tieši tur jālien, kur gan citur.

Nu laiks atgriezties pie pirmā punkta, dienas gaismā jau mazliet vieglāk. Nevar saprast, kā neredzējām stabu naktī. Punkts tiek atrasts diezgan āttri, pie reizes apsveicinoties ar citiem rubakiem.

Un nu jau lādes mīkla vaļā, atrisinam un dodamies ceļā. Galā kārtīgi iepazīstamies ar teritoriju, nodomājam, kāpēc mājā tik milziga smilšu čupa un beigās tomēr arī lāde tiek atvērta.

Paldies, bija forši!

Gatavi visam, sapakojuši pases, n-tos pārus sausu zeķu un pudeli Jāgerīša, Lemūri startē ar labi izpildītu mājasdarbu (jāatzīst, ka šoreiz neviens no uzdevumiem tā īsti nelika matiem sirmot) un neparasti kuplā skaitā.
Lietuvēna Grota krīt aši vien, jo vieta noteikta precīzi, sasveicinamies ar #Nestreso komandu un duram tālāk. Pirmajā punktā ietaupītais laiks ar uzviju tiek zaudēts otrajā, jo, jā, arī mums Nepatīk Orientēties :P Dilemma - iet gar grāvi uz to pusi, kur putna upīte, vai tomēr uz dienvidiem - tiek atrisināta ātri un pareizi, bet... Eh, ieteikums neaiziet par tālu rezultējās tajā, ka pārāk ātri nogriežamies. Improvizēta kara padome pie hatas - ko darīt?! Skaidrs, ka jāmeklē krēsls. Moš tepat hatā? Viņi taču to nevarēja tālu aizstiept pa šitādiem jebeņiem! Vai varēja..? Zvans draugam ar vienu vienīgu jautājumu - tā bradāšana gar grāvjiem ir tāda kā podjobka vai nav?! Nav. Ok. Brienam vēlreiz. Un šoreiz pietiek pacietības ceļu veikt līdz galam. Kļūst arī skaidrs, ka krēslu stiept nemaz tik grūti nebija, ja zin pareizo pieeju :) Atgriežoties pie auto, novēlam veiksmi #Gee komandai, kas pa to laiku ieradusies punktā, un braucam tālāk.
Rejošie Zirgi sajūsmina. Neliels izskrējiens cauri kapiem - hm, zirgu nav, neviens nerej. Kamēr enerģiskākais no Lemūriem sāk piemērīties kāpšanai vārtu stabā, apdomīgākais jau sauc no attāluma, ka pamanīta cerīga bīstama vieta. O, un zirgu aromāts arī uzvēdī. Un beidzot arī rējējs dod ziņu. Super, ir, braucam. Īstenībā prieks, ka nenācās tos kapus apgānīt :)
Dīvainā Likumsakarība ir vizuāli-estētisks baudījums arī no attāluma, iekšā iešana prasa zināmu ignoranci attiecībā uz rakstīto vārdu. Anyway, vai tad kāds ir redzējis Lemūru, kas prastu lasīt..? Punkts padodas gana ātri - bet cipara piefiksēšana prasa zināmu veiklību. Ir. Braucam.
Balle Pāķos ir riktīga balle. Cik mēs tur bijām? Trīs komandas? Zabrosiņš neslikts, pēc zināma brīža kļūst skaidrs - ja ir vieta, kur līst negribas, tad tur noteikti kaut kam ir jābūt. Sīkākais Lemūrs saņemas, lien, un ir! :) Braucam.
Ar Karti Uz Gaismu Tuneļa Galā viss it kā ir skaidrs, būs bridiens, slapjas kājas un tā. Bridiens ir. Kājas slapjas īsti nav. Bet galā ņeždaņčiks - tā plāksne ir augstu. Nu, ok, ne jau pirmo reizi tas notiek - stiprie Lemūri apakšā, vieglie augšā, piramīda gatava, uz plāksnītes rakstīts... kas? A nekas, jo vieglākie Lemūri ir arī īsākie un nevar neko tur augšā saskatīt. Improvizētā kara padome Nr.2 rezultējas ar inženierdomas šedevru - telefons ar austiņu vadu piešņorēts pie sūdaina... ai, nē, tikai dubļaina koka, video režīms on, piramīda, pāris necenzēti vārdi procesā, cipars ir! Ā, un #Nestreso jau arī klāt, nu, lai veicas. Atpakaļbridiens jau bezmaz kā medusmaize.
Sēlijas Melnā Pērle liek sirdij drebēt, jo tie zabrosu saimnieki, you know... :D Bet uz vietas viss perfekti, gleznainas drupas, saimnieka atstāta zīmīte uz durvīm ar spoilera ciparu (tomēr pārbaudam paši - patiešām, ir īstais), viss pa smuko.
Nu, un kur tad Lāde? Hm, ir pāris idejas. Braucam!
Jau pirmā vieta izrādās īstā. Skrējienu pēc Lādes gan uz brīdi nākas pārtraukt, jo... Lemūru dāmas ierauga sniegpulkstenīšus :P Yipiiii! Šīgada pirmie! Kāds skaistums! Bilde-bilde-bilde! Kas..? Ā, toč, Lāde taču! :D
Ar Lādi nopietni veicas. Protams, ar pirmo skatu neviens to nepamana, bet ar otro gan. Un kods tiek uzbakstīts burtiski uzreiz, nez, kādi labie gari stāv Lemūriem klāt (jo drusku nolaidās ķepas pirmajā mirklī). Uzvaras tosts noskan skaļi jo skaļi, tiek atstāta arī maza dāvaniņa nākamajiem atradējiem.
Seko neliela, bet jauka karbonāžu ballīte Neretas vienīgajā traktierī - un Lemūri nav vienīgie rubaki šajā ēstuvē. Nu, ko, 5 stundas piedzīvojumu un daudz labu atmiņu.
Super laukums, mums patika! Ar interesi sekojam pārējo rubaku gaitām, priecājamies par aprakstiem un gaidam aprīli :)

Šoreiz veiksmīgi, visus punktus trāpījām, pat tos, kas uz jautājuma. Kārtīga metodika daudz ko nozīmē!! Kas tas vispār bija par skursteni nekutienē? Un šis punkts prasīja piepūli- attīstījām savu akrobātu talantu!! Bombas bija Rejošie Zirgi un Gaismas tunelis. Dublji līdz ausīm, bet paši caurmēra veiksmīgi tīri! Auto plūdenā kustība pa dubljiem raisīja pārdomas un vēlējumus pārējiem izvēlēties atbilstošus transportlīdzeklus. Protams loti izdevies spēles laukums!! Paldies Centrālei!!

Paņemiet līdz sviestmaizes. Neretas novads nav pilns ar ēdnīcām, kas strādā svētdienās.

Mikļu mērķis bija iziet šo posmu bez auto kasjakiem, jo abi iepriekšējie posmi beidzās uz evakuatora!

Sapratuši, ka ne ford fiesta, a3 un Nisan note nebūs īstie šim posmam, nolēmām nomāt auto.
Nomā viss sarunāts, būšot liels, labs auto.

Priecīgi 6dienas rītā dodamies pakaļ auto...un tur mums izsniedz "lielo, jaudīgo" KIA ceed....fak...
Pieci rubaki, no kuriem 3 augumā virs 1.90m.

Nu neko, jāgāž...nav variantu.

Neliela smadzeņu trīce pēc P87. #UšakovaMantojums

Punkti uzvākti.
Bijām sajūsmā par baznīcu un torni purva vidū! Tas bija super!

Ēdot gardās Neretas karbonādītes izpīpējām arī divas ieapējamās lādes vietas.

Ar savu crazy rally Kia ceed iezīmējām kartupeļu vajagas ceļā uz lādi! Var stādīt!


Paldies! Mums patika!
Posms bez evakuatora ✅

Pirmo reizi trasē un ne visi punkti bija viegli. Nočakarējāmies melnām mutēm. Piesmelti zābaki un dubļaini dupši. Bijām izpētījuši teritoriju mājās, bet uz vietas viss pilnīgi citādāk. Posms patika, bet šoreiz ne bez palīdzības no centrāles. Paldies BK par izklaidi un jaunām vietām Sēlijā!

Dienvidsusēja. Burvīgs vietas nosaukums, kuru neviens no mūsu rubakiem nevar atcerēties.
Izbraucam uz Dienvid… laicīgi, pirms pusdienlaika jau medījam lietuvēnu. Šoreiz mazliet nofeilojam ar to, ka pie upes ir vietējie ar pāris lieliem, rejošiem suņiem, kas zāģē kokus ar motorzāģi (nevis suņi, bet vietējie). Klasiskās šausmu filmas parasti māca no vietējiem ar motorzāģiem izvairīties, ko sākotnēji arī darām, bet pēc tam, kad ilgstoši nevaram atrast kārotos ciparus – pārvaram piesardzīgumu un ātri atrodam kopīgu valodu ar čaklajiem saimniekiem un viņu super draudzīgajiem suņiem un tad jau esam ielauzušies “Lietuvēna grotā”.
“Rejošie zirgi” bija forši. Sākotnēji likās, ka būs pilnīgas auzas, jo Latgales virzienā kāpt kapu vārtos svētdienā izklausās pēc sinonīma vārdiem “atrāvos no kapu tantiņām ar kapu grābekļiem”. Šoreiz viss droši, varēja pakaifot kā Indiana Džonss un šķērsot upi tiltā, kas šūpojas ar Tevi vieglā valša ritmā pie katra pieskāriena.
“Dīvainā likumsakarība” viegli rokās nedodas. Satiekam jaunu komandu, kas pirmo reizi devušies rubīties un pārliecināti, kā spečuki, kas jau ne pirmo reizi zirgā, sakām – jākāpj tornī. Palīdzam ar drosminiekam uzrāpties un gaidām – kas nu būs. Izrādās tornī ir 2 geo-cache, bet no meklētā ne miņas. Atkal nemanot mums pievienojas iepriekš redzēta komanda, #Urbānie mednieki, un nu jau visi uzmundrinām drosminieku, kurš uzkāpis, maigi sakot, nestabilā tornī. Pēc brīža, pakonsultējoties ar centrāli izrādās, ka jāmeklē vieta, kur parasti atrast mācītāju. Ja vien V.Igo atceros kaut mazliet precīzi un Kvazimodo nemēdz piehaltūrēt arī par mācītāju, zvanu tornis vairs nešķiet tik pareizs variants. Pēc īsas meklēšanas, punkts pievarēts. Atliek tik palīdzēt drosminiekam nokāpt un skriet tālāk.
“Balle pāķos” bija vieta, par kuras esamību pilnībā bija pārliecināts tik viens rubaks. Tiesa tas tādēļ, ka parasti šis rubaks meklējot punktus sāk paralēli apgūt šifrēšanu, to kā izskaitļot, kur nolaidīsies citplanētieši nākamā Saules aptumsuma laikā un to, kādā secībā Masoni pārņem Tuvo Austrumu valstis. Respektīvi čalis, kurš vienmēr aizpeld atklātajos ūdeņos par tālu. Bet! Ne šoreiz! Kultūras nams atradās tieši tur, kur tam jābūt. Kamēr visu acīgi pārmeklējam, mums atkal pievienojās #Urbānie mednieki. Mūsu aizdomas par to, ka tiekam izsekoti daļēji piepildās, kad viens no konkurentiem pasaka – līdz galam nebijām pārliecināti, ka šeit jābūt īstajai vietai, bet pamanījām, ka jūs šeit stāvat, tādēļ pievienojāmies! Skaidrs, nākamreiz savas komandas mašīna jāpaslēpj, apmetot to uz jumta krūmu pudurī! Pastaiga pa pamesto (krietni iegruvušo) kultūras namu ir interesanta un beidzās klaustrofobiskā vietā. Bet mūsu komanda kā laba instrumentu kaste – katram savs pielietojums!
“Karte uz gaismu tuneļa galā” ir mūsu komandas izpildījumā klasisks Baltā Kalna punkts. Pēc nopietnas brišanas pa miklu vietu (iztiksim bez nepiedienīgiem jokiem), mēs nokļūstam pie iespaidīgas būves nekurienes vidū. Kā tā nonāca šeit, kādēļ tā te uzbūvēta, kad iesēdinās Nilu un visi pārējie eksistenciālie jautājumi pazib mūsu prātā tik uz īsu brīdi, jo #Urbānie mednieki jau min uz papēžiem. Tādēļ ar mazliet sadalījāmies, lai sajauktu galvu gan konkurentiem, gan paši sev. Nokļūstot pamestajā skurstenī sākās tipiskie komandas “Tarhūns” cirka triki – cilvēku piramīda. Šoreiz drusku par īsu, jo par cipariem nav 100% pārliecības. Cepums ar mūsu konkurentiem, jo kā vienmēr – iekļūt savādās situācijās mēs mākam ātri, izkļūt no tām (demontēt cilvēku piramīdu) ne tik aši (lasi – vienā gabalā). Un tad mēs aizšāvām garām. Nevis tā mazliet, bet tā riktīgi. Tā, ka divi no mums līdz pat jostas vietai izlemj izbaudīt to, cik ļoti “silts” ir ūdens vietējā grāvī. Komentēšu lakoniski – nav silts. Mazliet glābj apstāklis, ka līdzi ir peldšorti, bet kā jau vienmēr – visam nekad nevar sagatavoties. Peldšorti der tik kā maiņas bikses jau pēc ūdeņu izpētes. Arvien labāks variants kā tēlot Akvamenu, kas tikko no mātes miesām iznācis.
“Sēlijas melnā pērle” bija punkts, kuram vairāki rubaki izpētes posmā vairākas reizes uzmetuši aci. Un izvēlējušies turp nebraukt. Ejot klāt pamestai muižai Latvijas pierobežā atskanēja dubults lamuvārds, jo atpazinām šo Neretas brīnumu no attēliem, kas pētīti iepriekšējā vakarā. Pateicība labvēlim, kurš atstājis norādījumus uz durvīm, jo punkts ātri bija mūsu.
Lāde bija forša. Apmaldījāmies pamestajās mājās un sākām pētīt citu. Pilnīgi nopietni – es gaidu to reizi, kad mēs pilnībā apmaldīsimies laikā un telpā un vienkārši uziesim kādu zelta paslēptuvi. Vai sērijveida slepkavas slepeno mitekli. Tā kā ilgstoša pastaiga peldšortos bija krietni uzlabojusi manas matemātiskās dotības, par pārsteigumu visiem slepenais kods, ar ko atvērt lādi, tika uzminēts ar pirmo piegājienu. Ir video pierādījumi!
Varbūt mazliet žēl, ka #Urbānie mednieki mums drusku aizgāja priekšā (izvēloties ātrāko un bedraināko ceļu uz muižu), bet varbūt ar tas nemaz nav tik slikti. Kā nekā vēl necīnāmies par pirmajām vietām un vispār… būs uz ko tiekties vēl atlikušajos posmos!
Paldies par foršu posmu!

Braucot zirgu rejas klausīties tik daudz kapu joki vel nebija dzirdēti. Labi, ka "skatījāmies plašāk" un visas fantāzijas netika realizētas.

Brienot uz gaismu tuneļa gala uzduramies uz milzīgam pienenēm, kas bija saaugušas gar malu. Skaista tā Dienvidsusēja. Tunelī sajutām spēcīgu garīgu enerģiju - mēs taču neesam alu cilvēki, lai taisītu cilvēku piramīdu izmantojot vienīgi brutālu spēku. Tā vietā ieslēdzam iekšējo makgaiveru, veikli atņemam pandai matu gumiju un piestiprinām telefonu mieta galā. Sajūtas pirmo reizi skatoties video un ieraugot ciparu – tā kā Latvijas iemesti vārti Krievijai hokejā. Iespējams pat labākas, jo tu esi ** skurstenī latvā... pieneņu lauka vidū. Ejot prom likās jau, ka pēdējās saprāta paliekas zaudētas vai vienkārši ērmojas - pa pieneņu lauku S klases mersedess brauc. Vēlāk izrādās, ka halucinācijas ir īstas – katra narkomāna sapnis. Satiekam šo komandu vēlreiz, kad šamējie pacietīgi iestājas lādes atvēršanas rindā.

Tuvojoties melnajai pērlei Samsung mūs svinīgi sveic ar viesošanos Eiropas Savienībā – ak tad tāda tā Eiropa izskatās. Kurš to būtu domājis.

Ja savulaik nakts posmus raksturoja besīts "gribu gulēt", tad dienas posmos tas ir pārtapis par besīti "gribu karbonādi". So, pēc labi paveikta darba, pa ceļam uzklausot vietējā iemetēja pārdomas, ka galīgi neizskatāmies pēc rīdziniekiem (drīzāk no Latgales - tādi brangi padevušies :D) dodamies uz karbonādēm, kur laikam tiešām pabija teju ne visi.

Ļaunu piesaukt grēks, bet šis posms ..tāds pozitīvs.

Nepareiza plānošana, jo - lol, aizbrauksim uz šo punktu, jo naktī tas būtu prikolīgs atmaksājās daļēji. Iekļaujot kļūdu ar Balli pāķos mēs nobraucām pārāk daudz liekus km un stundas. Gricmaņa lokācija - ahūna!

#nekonerubī šoreiz oriģinālajā kodola sastāvā - divatā. Bet neiztikt bez citu biedru palīdzības pie mīklu minēšanas, jo grota un pāķu balle lika pamatīgi pasvīst. Liekas ar google attēliem visa Lietuvas pierobeža 100x pārskatīta cm pa cm. Stabiņi ir,bet tā sasodītā metāla apmale gan nav. Geocache liek domāt,ka tur būtu jābūt,bet pat 2018.gada ortofoto nav tie metāli. Vesela sestdiena pačakarēta pie kompja meklējot. Ai,brauks tāpat,cerams,ka kaut kur būs. Iepazināmies ar Gricmaņa daiļradi visā pilnībā,mēğinot sazīmēt kādus slēptos kodus ierakstu datumos utt. Nekā. Beigās tomēr atradās intervija ar Gricgales vietējo kultūras aktīvisti,kas jaunībā tautas namā grieza valšus. Bet atkal jau nevienas pārliecinošas bildes. Ai,labi,kas būs,būs.
Īstajā nedēļā darbā speciāli vairākas dienas paliekam ilgāk,lai piektdien jau laicīgi varētu doties laukumā. Pirmā- grota. Ak,kāds prieks pārņēma jau krustojumā ieraugot to metāla apmali- tad jau būs īstā vieta! Mums patīk caurtekas un visādas citādas ar ūdeni saistītas atrakcijas,tāpēc šis bija forši.
Nākamais- rejošie. Kapi īstie,šaubu nav. Kaut kādi rejošie arī ir,taču BK nu nevarēja zināt,ka tad,kad mēs piebrauksim,te būs suņi (jo bija arī tante ar mašīnu pie suņiem). Un ne jau tie suņi te ir visu laiku... Bļin,kapu vārtos kāpt būtu stulbi. Un vispār vazāties pa kapiem liekas stulbi. Sākam jau apšaubīt,ka BK šoreiz būs drusku pāršāvuši pār strīpu. Nopētām vārtus,mācītāja kanceli,izlasām visus kapakmeņus,varbūt tur būs kaut kas par zirgiem. Moš soliņiem apakšā. Bet stulbi,nē,baigi stulbi kapos spēli taisīt. Ziņa čatā un ,nesagaidot momentānu atbildi, zvans draugam- tiešām kapi?! Nē,kapi nav,jāiet pie suņiem,tie tiešām vietējie. No krēslas izlien tilts. Viss skaidrs,tik apakšā baigā straume. Drusku mīzīgi.
Baznīca atradās ātri gan mājās mīklu minot,gan pa brikšņiem lienot. Baigi labās sajūtas bija būt tur tumsā,kad debesīs miljons zvaigžņu,tik pirksti baigi nosala. Uzlīdām visur,kur nevajadzēja. Sākām jah zaudēt cerību,kad ienāca prātā joka pēc iebāzt vienā caurumā telefonu ar zibspuldzi un pafilmēt. I nevajadzēja filmēt,plāksnītes ēna uzreiz sevi nodeva. Ir,ir,ir! Šis bija foršs! Metam mieru un laižam uz pirti,šodienai pietiks. Svētdienas rītā ,saēdušies tantes pankūkas, maucam pēc melnās pērles. Bet še Tev- uz durvīm spoileris. Sabēdājāmies,ka tā jau viens anulēts un te vēl viens meklēt prieks pagalam. Bet respektējam īpašumtiesības un iekšā nelienam. Gaisma tuneļa galā bija ritīgi labs. Patika gan karte,gan piekļūšanas stragls,gan punkta nolasīšana. Skats pa rubli- vīrs ar gumijniekiem līdz celim tunelī 1,5m augstumā,špagatā,ar mobilo rokā :D
Par Gricgali bija liels prieks,ka īstā vieta,jo māca šaubas. Izložņājām šur un tur, "bet ne jau tur".. "bet tur izskatās nobradāts.." "bet tur var uzkrist skatuve uz galvas un apēst bubulis!"
Ai,labi,tpfu... protams,ka tur ir.
Lāde pa ceļam uz Neretu atradās,bet LĞIA kaut kā samērīja citus attālumus. Šaubas izzuda,ieraugot 2 citus auto. Tad jau būs! Lādi pašiem atrast neizdevās,jo vieni atradēji jau mėğināja kodu atkost. Bija laipni,palaida mūs arī,jo pašiem nesanāca. Kamēr mēs bakstījām pogas,ieradās vēl trešie un pirmie pa to laiku bija izmisumā uzzvanījuši centrālei. Mēs šos palaidām atpakaļ pie Lādes,bet paši neskatījāmies,ko šie spiež. Ļāvām,lai atver,padzer un aizver,pa to laiku sarakstījām telefonā visas 4ciparu kombinācijas (5 un 3 jau paspējām izmēğināt). Kad citi bija prom,divvientulībā arī mēs tikām pie Lādes labumiem. Baigi feini! Foršas vietas. Forši,ka visur kur,jo ir iemesls pie reizes arī radus apciemot visās Latvijas malās.
Varam tik piekrist,ka varbūt vajag to rezerves punktu,jo mums šajā reizē sanāca tik 5 tā pa īstam meklēt.
Līdz aprīlim!

Laukums pieveikts ar diviem piegājieniem. Kopā 10 rubaki ar divām mašīnām un divām reizēm galā tikām. Protams neizpalika arī kāds zvans pēc help bk centrālei. Dienas rītā visi priecīgi, satūļājušies gumpīšos, pankūkas brokastīs saēdušies, visu nepieciešamo itkā paņēmuši līdzi, ļoti cerīgi plānojām atrast visus objektus līdz dienas beigām. Jāsaka, mūsu gadījumā - naivuļi. Jau pie pirmā objekta radās problēmsituācija. Šādus līdzīgus dubļus un iesprūšanu kā punktā "man nepatīk orientēties" pēdējo reizi izdevās piedzīvot aptuveni pirms gada (bk #7nieks) vella klēpī Ērgļos. Mazais sarkanais fordiņš dubļos slīka, kamēr audi quattro ļoti labi visam tika cauri kā tanks. Pirmajā piegājienā 10. martā satikām arī dusmīgo (itkā) privātīpašnieku pie Kankāļu baznīcas, kas bija pamanījies arī nosprostot ceļu, lai netiktu neviens prom. Pēc jaukas aprunāšanās, vīrs bija saprotošs un savu vāģi tomēr padzina malā. Kopā aptuveni 3 h pavadītas šājā objektā pusei komandas - cīņai ar dubļiem, pusei - cīņai ar kompasiem un debespusēm un to cik nozīmē "kad liekas, ka esi jau aizgājis par tālu". Bēdīga nopūta vēlāk uzzinot, ka objekts anulēts, bet prieks, ka pabijām tur. Baznīcas zvana tornis vēlaizvien labi skan.
Sirreāla likās sajūta vienlaicīgi piebraucot 5 mašīnām nekurienes vidū pie "gaismas tuneļa galā" un katram par sevi metoties iekšā slapjajā un alņu kakām pieblīvētajā zampā. Šis objekts mums bija lielākais pārsteigums, bet tieši ar šo ļoti ātri tikām galā. Kopā dienas noslēgumā ar āķi lūpā nācās palikt pie 5/7 objektiem, slapjām drēbēm, netīriem gumpīšiem, mašīnām ar necaurredzamiem stikliem, jo bāc svētdienas vakars un nākamā taču darba diena un jābrauc mājās. Gricgale tumsā mūs piebeidza morāli, esot īstajā vietā, bet nespējot atrast īsto ēku. Izpalika arī Lietuvēna grota.
Trīs nedēļas vēlāk, 30. marta saulainā dienā pilnā sparā atkal izdodas atgriezties laukumā un šoreiz pieveikt lietas līdz galam. Izcīnam cīņu arī ar Gricgali, iekožam Neretas karbonādes un atrodam arī skaisto rūķīšu namiņu, kur paslēpta lāde. Pēc lielā lādes atvēršanas prieka problēmas nedaudz ar saprašanu, kas jāievada logbook lapā atverot lādi, protams, intesīvi mēģinam arī tur ierakstīt seifa kodu, bet labi, ka kāds atcerējās par to rakstnieku. Beigu beigās #Raganasunorki priecīgi un gaida Kuldīgu un lēcošās vimbas.

Šoreiz bija nepieciešamas divas dienas, lai pievarētu mērci, bet iespaidi kā vienmēr ir tikai patīkamie! Paldies BK!

Paldies lādi dabūjām, tagad tik jāatrisina kā audi dabūt ārā no šejienes!

Drūmākie rubaki ir pirmie un pēdējie