Reinkarnējamies.
Survivor cienīgs gabals ne vien izturības ziņā, bet arī attiecību :)
Laba spēle, sīva un patīkama konkurence.
Ļoti gribējās, lai Lupatas būtu gan LTF, gan FTF viendienas ieguvēji + vēl jaunais gads.. Lai piedod mums tie 7 dievi, bet nu spēle paliek spēle. Arī mēs neguļam un besamies, lai pierādītu sev, ka esam šad tad to FTF pelnījuši. Šoreiz tāda stulba apstākļu sakritība - 7 min līdz lādei un 7 min no lādes mainīja visu. Eh.. nu bijām ātrāki..un nebūtu ''garšīgi'', ja vienkārši atdotu 2.reizi savu FTF. Mazliet drāmas vajag.
Šis ir mūsu pēdējais skrējiens pēc FTF - tā tas bija paredzēts jau sezonas sākumā. Mēs ejam pensijā!!! :D:D:D
Lupatas - šampis no mums, protams. :D

#Gee no jums šampis ;)

Super ruba kā jau parasti 7nieks neliek vilties, bet katru nākamo reizi priecē no jauna. Mēs izvēlējāmies pašus Fuckup laikapstākļus šim piedzīvojumam gadsimta sniega vētru, bet tas bija skaisti. Vislielākie lauri šai rubā pienākas mūsu piektajām komandas biedram "Netīrelim" viņš no visas savas lielās amerikas indiāņu sirds parādīja savu 4x4 raksturu un bez minstināšanās veda mūs tur kur citiem kājas slīdēja un grima un čuriņa raustijās :D Gan Aizšaujot nepareizos punktus meklējot Vētrā ceļi un neceļi nebija šķerslis, Gan arī sniegam šķīstot gar spoguļiem uzveda mūs līdz pašām tornim, kas izrādījās zelta vērts moments brīdī kad nokapam no torņa ar neapdomīgas izvēles rezultātā sniega vētrā sasalušiem knaģiem. Gan arī nepaklausot vietējā Onkas padomam "Mežā nebrauc tur rises tādas kā dirsā ārā netiks" aizveda mūs Līdz pašai lādei pa piesnigušo meža pasakai līdzīgo bedraini gravjaino sniegoto ceļu ja to var nosaukt par ceļu :D :D :D Paldies par šīm Super emocijām, ehhh atkal mēnesis gaidīšanas laiks :)

Par šo rubu vislielākais gandarījums par to, ka iztikām bez hintiem. Un arī sniegā iebristas pēdas bija tikai pie Pagānu karaļa, kas gan īpaši mums nepalīdzēja 😃 Domu bankas īpašnieku arī par laimi nesatikām, pretēji nākamās dienas rubakiem bez mums laukumā satikām tikai dāmu kompāniju. Ir kārtīga mērcīte doties rubā naktī!!! 😊
Jutāmies kā pirmgājēji - gan brienot sniegus, gan testējot Subāru piesnigušā pļavā. Neliels izmisums lādi meklējot - Jēcu BUNKURI. Kāpēc bunkuri? Varbūt ir vēl kāda bedre tuvumā? Bet viss veiksmīgi. Sniegs, mežs, klusums...lieliska ruba.

Spēli sākam pilnīgā ezī pārložņājot plašākās pļavas un biezākos brikšņus Elku kalna apkaimē, meklējot Mazā Prinča Ūpi.

Brīdī, kad mīklu sapratām un esam jau atgriezušies pie autiņa, gatavi doties uz īsto lokāciju, piebrauc #PelēkaisPaugurs un jautā: “Vai Gaujas sākumu atradāt?” Nu, nav jau melots, ka atradām, bet līdz ar šādu atbildi netīši nolēmām arī šo komandu pilnīgam ezim plašākajās pļavās un biezākajos brikšņos Elku kalna apkaimē, meklējot Mazā Prinča Ūpi.

Piedodiet, draugi!

Bet #PelēkaisPaugurs nav ļaunatminīgi. Kad drīz vien tikāmies vēlreiz nu jau pie Debesu Trepēm, kur šie piebraukuši pirmie un, nopietni nodrošinājušies, jau čeko cipariņus torņa augšgalā, viņi laipni aizdod mums šamējo vareno drošināšanās sistēmu, lai varam turpināt spēli, jo mēs paši, protams, neesam necik ņēmuši vērā ieteikumu par nepieciešamo inventāru [kauns un slikts piemērs - to atzīstam un tā vairs nedarīsim]. Nu nav jau tā, ka nav ko zaudēt.

Paldies, draugi! Forši jūs esat!

Un, protams, forši arī BK draudziņi, kam sakām paldies par uzmeistaroto laukumu!

Un, un, Brūklene, Tu mums ļoti patīc! :)

Šodien sajūta, ka ballīte Vecpiebalgā. Pilns ar rubakiem gandrīz pie katra punkta! Paveicās, ka arī pie torņa, jo ekipējuma nebija un cerējām, ka būs kāds, ar ko sarunāt šo punktu. Cepums Life’s a peach! Un sveicieni no Brūklenes! :)

Kā sūrākie rubaki labi zina, tad īstā ruba sākas pēc lādes. Domās štaukājām jau karbonādes pirmajā restūzī, kad pamanam, ka mūsu otrā ekipāža ar visu sarkano hondu nedabiski slīpi stāv ceļa malā un neviens netiek garām.

Nostumt nevar, striķi nav, pilnpiedziņa nav, apbraukt nevar. Puta madre.

Sagaidam citus rubakus, sasienam striķi jūrnieku mezglā un mēģinam ar kvatru izcelt hondu, bet tomēr nebūs.

Beigās atbrauc Lemuri, pasmīn par mezgliem un ar Hiluxu hondiņu burtiski izmet uz ceļa.

Paldies visiem rubakiem par auto grūstīšanu, stumšanu un vilkšanu. Šī ruba mūsu sirdīs uz palikšanu.

Bučas BK komandai!

PS. Restūzis bija ciet. Puta madre.

Sestdien Vecpiebalgā bija viena pamatīga balle.
Tiekās februārī! Iemācījāmies jaunus mezglus - tādus, kurus var atsiet :D

https://vimeo.com/310565877

Zaļais dzelzceļš, bampers vēl vietā, baltic maps navigācija sucks!
Lāde -Sastrēgums, sniegs, kupena, iesprūdusi Honda, lāpsta, virve, džips, desmitiem rubaku!!

Epizode bija skarba un emocijām pārpilna. Jau "mājasdarba" pildīšanas stadijā bija skaidrs, ka būs sūdi ((c) KEF), jo 6 punkti tika ar drošu roku atlikti kartē, bet Pagānu karalis, pagāns tāds, kā nedevās rokās, tā nedevās. Kādi tik varianti netika pētīti, ieskaitot NATO militāro mācību "Namejs" norisi attiecīgajā reģionā :D Galu galā, atraduši pietiekami krustainus strupceļus uz kartes ar tipisku kulta vietu, kur sabrauc visa pasaule - Viņķeļu kalnu - ziemeļpusē (uz augšu, loģiski, ne?), Lemūri dodas ceļā. Kāpšanas ekipējums ir līdzi, Ceļš uz debesīm daudz laika neprasa. Nagi gan pēc tam zili. Ceļā uz Rīgas sargiem Lemūri lepni paplēš garām īstajai Pagāna lokācijai, kurā manāmi pāris rubaku auto - bet kas mums par šiem daļas, lai jau tie lūzeri meklē neīstajā vietā. Aha :D Kāds laiciņš pavadīts meklējumos pie Rīgas sargiem, bet procesu paātrina Nestreso komanda, uzkrītot kā sniegs uz galvas un dodot mājienu par precīzu punkta lokāciju. Super, paldies, Lemūri vēl kādu brīdi būtu ķēpājušies, pirms līstu augšā. Vārti uz Jaunlatgali krīt pāris sekundēs, toties Pagānu karaļa meklējumi neīstajā vietā prasa daudz laika. Lemūri neiztur un brēc pēc hinta, ko Centrāle laipni izsniedz. Brīdi pamokot smadzenes, īstā vieta tiek izpīpēta - ā, nu tagad arī skaidrs, ko tur darīja tie rubaki. Jopcik, un tagad viss tas ceļš atpakaļ jāmēro! Nu, neko, gan jau beigās. Ātri piefiksēts Laika mašīnas punkts, kam seko nopietna stresa pilnas minūtes Domu bankā, kuru laikā Lemūri balansē uz likuma robežas :D Neatkārtošos te, visu kriminālsižetu var izlasīt iekš Feisbuka. Fūuuf, tikai mieru, izelpa, ieelpa, Mazā Prinča lokācija paņemta sekunžu laikā. Jo kur gan citur, ja ne apledojušā, ūdens pilnā notekā - tas taču ir acīmredzami :D Pēdējais punkts, Pagānu karalis, paņem arī pēdējos spēkus, jo sala apgrauztie Lemūri neredz punkta skaitli ne sitami. Jāgerīša krājums strauji plok, bet acu gaišums kā nerodas, tā nerodas. Hallo, Centrāle..? Eu, nu kā tas var būt, ka cipars burtiski parādās acu priekšā tur, kur tikko nekā nebija..? Ok, tagad uz Lādi! Ko, nav nekāda prāta mežģa, vienkārši konkrēta lokācija?!? A kur podjobka? Ai, braucam, gan būs labi. Netālu no lokācijas mūs ar neizpratnes pilnu skatienu pavada kāds malku cērtošs vīrs. Neizpratnes cēlonis kļūst skaidrs gana drīz - visi tikai brauc iekšā, bet ārā neviens :D Priekšā jau vesels baļļuks, bars ar rubakiem, kāds iesēdies, ko nu? Lemūri bez stresa sniedz palīdzīgu ķepu, pretī saņem perfekti precīzu hintu par Lādes atrašanos un beidzot arī pēc nelielas pastaigas un akrobātisko triku sērijas triumfāli izbrēc savu saukli pret tumšajām debesīm, paceļot BK šmidziņu uz visu rubaku veselību. Paaaaldies visiem, tas bija lielisks gada sākums! Gaidam februāra tusiņu :D

Šī mēneša rubas laukums izvērtās ne vien “10 dzērāju” biedra kūciņdienas svinībās, bet arīdzan vienā lielā rubaku ballē pie uzdevumu punktiem. Negaidīti sastaptas i senas sejas, i jaunas, i brīnišķā Brūklene.
Brikšņu brikšņi izbradāti un sniegu kupenas pārvarētas, lai atrastu to patleso, to vienīgo Mazā Prinča tērcīti, kas nudien negribēja doties rokā. Dienas bēda - zudusī Domu Banka.
Paldies par smadzeņu un pacietības kutināšanu! Tiekās!

Uhh.. Diezgan stulbi bija neizlasīt hintu kārtīgi un 2h pastaigāties pa apsnigušo lauku, kur diez vai kāds būtu ierīkojis trubu :D bet diez vai mēs no kļūdām mācīsimies :D arī pārējie spoti bija labi, bet nu tā Lāde, omg!! Smieklīgākā lāde kāda mums bijusi, haha.. mēs nokavējām visu lielo tusiņu un mums sanāca tāda romantiska divvientulība, kas nebija forši brīdī, kad sēžot kādam uz galvas un liekot lādē atpakaļ lapu, tev viņa vnk tizli izkrīt no rokām :D tad jāsāk viss no jauna un tā 5 reizes :D tad ceļot Tevi augšā, Tevi ceļ nevis uz augšu bet uz priekšu un sanāk nedaudz ar vaigu paglaudīt koku :D :D cerams, ka arī citiem gāja tik jautri! Un tad... mums jau nav nekāds netīrelis, tā kā sanāca kādu 1.5h parušināties sniegā ar 3 piegājieniem :D bicīts tagad kā Švarcītim :) katrā ziņā posms labs, baigi gaidam to baļluku, lai var kārtīgi piep**t seju :D
Un sveiciens pīlādzītim ;)

Harmoniskākais posms līdz šim. Spēles laukumu pieveicām absolūtā vienatnē. Izbaudījām aukstāko nakti aļaskā (startējām no galvaspilsētas 1:30) un sagaidījām skaistāko rītu šogad elkas kalna pakājē. Daudz iemītu taciņu. Visur. Arī tualetes taciņas ir nu jau kārtīgi iemīdītas

Tiltā mums uzsmaidīja necerēta veiksme, arī rīgas sargi krita pēc kārtīgas teritorijas apsekošanas. Piltiņkalnā vienīgi taciņu daudzums deva pārliecību, ka atrodamies pareizajā vietā; ar laiku punkts arī krita. Iegriezāmies arī apdzīvotas mājas pagalmā, cenšoties piekļūt gaujas iztekai no netālu esošās baznīcas, kur mūs operatīvi aizbaidīja ar rīkļrāvējiem suņiem. Favorītobjekts bija tornis, nez kāds tam bijis pielietojums? Noteikti jāatgriežas siltākā laikā

Personīgie rekordi krita (lai gan par punktu mazāk) - 9 stundas un 0 zvani centrālei. Vai ziemā ir vieglāk? Nošāvām greizi ar finālu un ieminām nākamās fake taciņas Slieķu purvā citiem vieglprāšiem (uzgājām arī lādei līdzīgu objektu...). Ļoti jauks noslēguma noformējums! Paldies!

Rubas laukumā pavadījām nepilnas 9 stundas. Sākām ar Mazo Princi, kurš bija riktīgi kaprīzs, kā rezultātā tika traumēta plastmasa kvatriķim. Prinča uzmanībai veltījām divas stundas. Sākums grūts, bet dzērāji iedeva stimulu.
Tad viens pēc otra krita nākamie punkti. Sorry kundzītei, kurai pieder torņa kalns. Kalnā braukt nevajag, tante dusmojas.
Pirmo reizi cīņas laukumā tikāmies ar citiem rubakiem - visi ir lāga ļaudis.
Un tad nāca fakinais kalns. Vispirms nepareizais fakinais kalns, pēc tam īstais fakinais kalns. Un tad parādījās #spams, kuri mūs reāli pazemoja fakinajā kalnā (no offence - jūs esat superīgi rubaki!). #spam paņēma uz pieredzīti. Toties pusstundu harmonizējām savu dzīvi kalna labirintos.
Atkal tikāmies ar #spams bunkurā jeb bedrē starp eglēm. Kopīgiem spēkiem izdevās atrast Strazdu bunkuru.
Visi priecīgi, soļanku paēduši un Piebalgas aliņu padzēruši.

Jau otro mēnesi pēc kārtas jūtam, ka Venēra ir aizsegusi Merkuru, jo dažas mīklas, pildot mājas darbu, rokās devās smagi. Ceram uz debesu ķermeņu labvēlību februāra laukumā. Pagānu karalis it īpaši sajauca prātus, jo, meklējot Trepes uz debesīm, jau bijām atraduši vajadzīgo kalnu, taču ļoti pārliecināti atmetām to, jo nevar jau tā būt, ka BK riskēs sasaistīt 99 baltus zirgus ar diviem punktiem!

Spēles laukumā gan viss gāja no rokas. Punkts pēc punkta un nevienas komandas apkārt, kas mūs ļoti pārsteidza, sekojot līdzi iepriekšējās nedēļas logbookam, bijām pārliecināti, ka arī šajā nedēļas nogalē būs karsti. Taču pirmo un vienīgo komandu, ko tajā dienā mēs satikām mēs "reāli pazemojām fakinajā kalnā" (citāts no "Pārgaujas brigādes" tās dienas notikumu atstāsta :D).

Stratēģiski precīzi izplānojot punktu ievākšanas kārtību bijām tieši tur, kur mums bija jābūt - ~10km no lādes. Un atkal bijām tās nedēļas pirmie sniega izbradātāji ceļā uz lādi - o! tā saldā sajūta, kad iedomājies citu komandu skābos ģīmīšus, redzot, ka taka jau ir iemīta :D Tomēr, esot pie lādes, to atrast tik ātri nesekmējās. Tik daži komandas biedri, meklējot lādi, vien paspēja nopriecāties par labiekārtotu teritoriju un uzstādītu putnu būrīti... :/ Lādes meklējumi turpinājās tik lēni un nesekmīgi, ka jau pieminētā "Pārgaujas brigāde" pievienojās meklējumiem un ņemot talkā iesācēju veiksmi (no offense - jums arī nav ne vainas :D) pielēja pili darvas mūsu medus podiņā, atrodot lādi pirmie.

Škrobe par atcelto punktu. Nepilnas 4h rubā un alkas pēc februāra mērces.

Vispirms izlēmām kāpt pa trepēm uz debesīm, turklāt uzkāpa veseli trīs no mūsu septītnieka, un, ak vai, visi bez papildu drošinājuma... jo ātri sapratām, ka čikāties ar tiem āķiem un virvēm būs ilgi un...ilgi.  Izdarījām to ātri un nesāpīgi... skats no augšas priecēja acis un Skripstu vējš izdzina vēl atlikušos putnus no galvas.  Arī Vārti uz Jaunlatgali grūtības nesagādāja. Rīgas Sargi...hmm, nu te jau nedaudz paklejojām, krustu šķērsu kupenas izbridām. Jāsaka gan, ka viens no mūsu brāļiem Pipariņiem bija zīmi ātri atradis, tik ar vieglu smīniņu, skatoties no jumta, ļāva pārējiem izbaudīt meklēšanas prieku. Bet drīz jau brāļi Pipariņi, stingri turoties pie tradīcijām, atzīmēja uzvaru, saskandinot “Pipariņu”... tad nu varat iedomāties, cik ļoti “sasvinējušies” viņi ir līdz lādes atrašanas brīdim...bet tas absolūti netraucēja tieši viņiem abiem paveikt visai nestabilo lādes atvēršanas operāciju. Bet par to vēlāk. Šī arī bija vienīgā vieta, kurā, prom braucot, satikām citu rubaku komandu. Arī Mazais Princis mums atdevās viegli – nemaldījāmies, meklējot mistisko Gaujas sākumu, jo bijām atraduši precīzu trubu precīzajā vietā. Bet tas Pagānu Karalis...tas mūs apčakarēja. Šo vietu gan nebijām precīzi noteikuši, vēl sliktāk, pavadījām laiku izbrienot kupenas absolūti nepareizajā vietā – Alauksta estrādē. Vēl ilgi nespējām pieņemt rūgto patiesību, ka esam ne tur, kur vajadzētu būt. Labi, ja nav tad nav... devāmies tālāk, vēl piestājot pie jau izdaudzinātā Elka kalna, ar naivu cerību, ka varbūt tur kaut ko atradīsim, bet nē – neatradām. Nedaudz nomierinājām prātu Laika Mašīnā, joprojām nezinot, kur to Pagānu meklēt. Pārgūglējām jēgu, atduroties pret vieniem un tiem pašiem punktiem, un tikai ar hintu palīdzību, kaut kādā veidā tomēr atradām, kur slēpjas Pagānu Karalis. Tas gan bija mistiski, jo, meklējot pēc līdzīgiem atslēgvārdiem, neviens neko par Pintiņkalnu iepriekš nebija uzracis. Nu ko, braucām to pagānu meklēt. Arī laba pastaiga bija. Krustu šķērsu. Šķiet katrs pa 2x bijām iegājuši lapenē un cītīgi apskatījuši ielaminētās karogu lapas gan no priekšas, gan aizmugures....bet vajadzēja 5x, lai beidzot atrastu meklēto. Sāka satumst. Bija skaidrs – lādi meklēsim pa tumsu. Atvēram Lādes uzdevumu – Jēcu Bunkuri. A, kur prikols? Kur āķis? Bet izrādījās, ka āķis ir liels, pārāk liels arī priekš mātes Gūgles. Izmantojām iespēju “zvans draugam”, tikai, lai pārliecinātos, ka tiešām nav jābrauc 60km uz to vietu, ko šķietami uztvērām par iespēju. Tikai atrdod Googlē  bildi ar ceļa norādem, pēc tās otras vietas, kas tajā bija redzama, sapratām – vismaz virziens ir īstais. Mašīnu atstājām uz lauka un mežā bridām ar kājām. Ilgi bridām, bunkuru meklējot, līdz sapratām, ka tāda bunkura laikam nemaz nav. Bāc... iepriekš tik bieži “draugam” nekad nebijām whatsappojuši, taču norādē bija īsa – esiet radoši... Common...visas eglītes šādā tumsā taču neizcilāsim! Bet izrādījās, nevis eglītes bija jācilā, bet vienam otru. Viens no biedriem jau iepriekš bija pievērsis uzmanību būrītim kokā, taču viņš nebija saskatījis tajā neko aizdomīgu – pilnīgi jauns, smuks būrītis meža vidū... kas tur tāds?! Savukārt, kāds cits biedrs, jāsaka gan, ka pēc pusstundas garas pastaigas, būrīti tomēr atzina par aizdomīgu. Mēģinājums Nr.1. atvērt lādi izrādījās ne visai veiksmīgs. Šis bija darbiņš brāļiem Pipariņiem, kuri, lai gan izskatījās “visnestabilākie”, paveica darbiņu ar stabilu precizitāti. “Pipariņā” ir spēks!

Rezumē: Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, šī bija “bomba”. Daži joprojām nevar pārdzīvot, ka nācās prasīt “palīdzību no zāles”, bet nekas, nāks citi sū... šitie aizmirsīsies. Un kopumā – visi dzīvi, saelpojušies svaigu gaisu un gatavi nākamajai rubai

Sniegi sniga putināja,
Rubaki rubus rubināja.
Ne eži, ne ūpji problēmas nesagādāja,
Tik mežacūcis priekšā mašīnai skrēja!
Trīsreiz stūmām auto ārā no sniega,
Tāpēc acīs mums nebija miega.
Pagānu ugunskurs bij viltīgs,
Bet tas jau šķērslis mums sīks!
Grūtāk kādu bij uzcelt pēc lādes,
Bez pārāk lielas skādes!
Un vispār, ko tā lāde debesīs darīja,
Kad tai ieraktai bunkurā jābūt bija?
Pārsteigums negaidīts kā jaunā gada pohainais rīts,
Un kur tas bunkurs bija paliks mūžam miglā tīts...

Paldies,
#BitchOUT

Ķerot asas izjūtas un samenedžējot komandas biedru grafikus no galvaspilsētas izbraucām tikai ap septiņiem vakarā un pa spēles laukumu sestdienas naktī kūlāmies pilnīgā vientulībā.

Piedzīvojumu netrūka - dabūjām kārtīgi pastumt mašīnu pie Pilsdrupām, stumām visi pēc kārtas, kā nu kurš varēja, galvenā mācībā laikam, ka jābeidz smieties, kamēr citi stumj mašīnu, jo tā var vielgi paslīdēt un nokrist :)

Arī fortūna mums šoreiz smaidīja, mūsu viedā komandas biedra izskatā, kurš divas reizes mūs normāli izručīja. Pirmo reizi, redzot vīziju no Vangas par to, ka Pagānu Kalnā norāde būs pie valstu karogiem un otro reizi vienkārši sakot : "Davai, vienkārši braucam uz Jēciem. Tur 100% būs zīme "Jēcu Bunkurs". Lieki teikt, ka abos gadījumos viņam bija pilnīga taisnība.

Visu cieņu sargsuņiem pie lādes, kuriem, acīmredzot, jau ir apnikušas rubaku brigādes un mierīgi izlaida mūs cauri. Lādes atrašana mums padevās varen ātri, te jāsaka paldies laikapstākļiem un iemītajām pēdām.

Kopumā nedaudz skumji, ka netikām uz anulēto punktu, no citiem izklausās, ka tas bija ļoti iespaidīgs.
Visādi citādi - neskatoties uz vientulību spēles laukumā, šoreiz mūsu personiskais rekords - 4.5h laukumā no Mazā Prinča līdz Strazdam.

Kā primo apmeklējamo punktu izvēlējāmies "Trepes uz debesīm". Piebraucam un skatamies, ka priekšā jau cita komanda un uzbraukusi ar mašīnu gandrīz līdz pašai kalna virsotnei. Pie mums pienāk sieviete un prasa, kas te par braukāšanos. Pagājušajā nedēļas nogalē esot bijušas 15 mašīnas un taisījušas trikus viņu kalnā, un vēl sola saukt policiju. Mēs sakam, ka nezinam neko par citām mašīnām un paši kalnā braukt neplānojam, tikai pastaigāties. Tad nu viņa aiziet prom, a mēs tikmēr paņemam torni. Kad priecīgi nākam lejā pa kalnu, pretī nāk vīrietis (viens pats, tāpēc saprotam, ka nav no rubakiem). Atkal prasa to pašu - kas te par braukāšanos notiek. Mēs atkal sakam to pašu ko iepriekš. Vīrietis nu ar mums kopā dodas pie mašīnām. Tiklīdz ieklāpj auto, iebrauc priekšā izbraucamajam ceļam, sēž mašīnā un kko darās pa telefonu. Mēs gaidam, ārā netiekam, uzpīpinam, viņš tik uzmet ar roku, lai gaidam. Tad nu pēc laiciņa aizgājām aprunāties. Saka, ka pasaucis esot īsto kalna īpašnieku - gribot aprunāties ar mums. Pēc vēl pāris minūtēm atbrauc šis un ATKAL jautā to pašu. Tad nu beigās nācās izstātsīt par spēli un to, ka tornī ir punkts. Nebija viņš priecīgs, bet prom palaida.
Tā ka "paldies" tai(-ām) komandai(-ām), kas pirms mums kalnā brauca. :D

Kā jau citi, arī ieberzāmies meklējot Gaujas sākumu. Izstaigājām pamatīgi to Elkas kalnu, kur sniegs gandrīz līdz celim. Pēc tam 5 minūtēs atradām pareizo vietu un paņēmām punktu.

Pa nakti pārnakšņojām super mājiņā īstos laukos - kopā ar mušām un pelēm. Ne tikai peles pa virtuvi skraidīja, bet 2.stāva guļamistabā pa griestiem arī.

Pagānu karalis galīgi negribēja doties rokās, tāpēc pašā 6dienas vakarā draugu rubakiem palūdzām hintu un nākamajā rītā beidzot atradās i pats karalis, i lāde. Mūs gan draugi bija sabaidījuši, ka labāk pēc lādes ar kājām iet (jo paši bija iesprūduši), bet kaut kā mērojām pusi ceļu ar mašīnu, otru pusi - ar kājām. Un ap to laiku vēl sāka snigt, tāpēc ceļš nu kā pasakā.

Organizatoriem ideju netrūkst, kā lādi nomaskēt. Paldies par to!

Īstena ziemas pasaka nesteidzīgā svētdienas rubā un šīs sezonas personiskais rekords laukumā pavadītā laika ziņā. Purva bridēji gan dalās divās frontēs - vieni sajūsmā lauž krēslus, apgalvojot, ka Vecpiebalgā bija šīs sezonas izbaudāmākā ruba, citi smīn ūsās un sak' "Ainažu Susuriņu pakutināšana bija tā īstā mērce.."
Pēc lādes aizbraucām vakariņās uz "Ūdensrozi", kur mūs uzņēma lieliskais tās saimnieks! Tiem, kas tagad izsalkuši pie lādes lasa komentārus- iesakam! ;)

Pēc ātrās mājasdarba izpildes iepriekšējā vakarā, izdomājām, ka sāksim ar torni. Jākaļ dzelzi kamēr karsta. Piebraucam pie punkta, tur jau 2 komandas priekšā. Vieni jau nāk no punkta, bet kamēr otri kāpj ārā no auto, tikmēr mūsu komandas naglijs krievs skrien ieņemt virsotni. Pakaļ skrien čalis ar karabīņu maisiņu. Drošība otrajā vietā. Ja mēs varējām iziet Septembra posmu bez laivām, tad mēs varam uzkāpt tornī bez striķiem. YOLO.

Tālāk uz Jaunpiebalgu. Gāžam ar pilnpiedziņu pa piesnigušajiem lauku ceļiem, meklējam tiltu, balansējam uz robežas starp "mums vēl palikuši 700 metri ko braukt" un komandas biedrenes "es tūlīt pievemšu tavu kapuci". Viss veiksmīgi, palaižam 1-er BMW tālākās gaitās un dodamies paši tēlot vilcienus. Lienam uz tilta, zem tilta, gar tiltu, pa tiltu, bet nekā nav. Piebrauc vēl viens teams. Jūtam spriedzi. Pēc pāris minūtēm no dažādiem spotiem vienlaicīgi salienam atpakaļ pie auto un vienam no mums sejā viltīgs smīns :))) 61. Palūdzam otru komandu mūs izlaist, jo šī taka diviem vācu lielceļu iekarotājiem ir par šauru. Padodam otrai komandai hintu, ka punkts meklējams pa trepītēm kāpjot uz tilta augšā (mēs tādi esam) un laižam tālāk.

Pagāni. Pēc taciņām spriežot, punkts noteikti meklējams tualetē. Izdomājam, ka to punktu tāpat vajadzēs uzvākt, tāpēc kāpjam augšā. Nav. Veicam visus vajadzīgos pagānu rituālus vietējo distanču slēpošanas entuziastu izbrīna pavadīti. Ir. Maucam tālāk.

Rīgas sargi. Palaižam pa priekšu kārtējos konkurentus (tādus satikām pilnīgi visos punktos). Braucam iekšā, tur sniegavīrs stāv pie ieejas un bosī. Mēs problēmas nemeklējam, ejam pa citu ieeju. Apskatām pimpīšu izstādi vairākās telpās, ko, pēc visa spriežot, izveidojusi organizācija "Pidar-bank". Uzlienam, savācam 24, chill.

Laika mašīna. Noparkojamies, tur atkal 1-er ieradies pirmais. Tie soļo pa priekšu, mēs pakaļ. Tā īsti nedodas rokā. Pēc brīža skatāmies, šie viltīgi savācās bariņā un nozūd. Mēs šito gājienu zinām. Tā, kur viņi tikko bija? 3min un un mums arī gatavs.

Palicis tikai mazais princis. Īsti nav skaidrs, kur tas ir, bet kaut kur gāžam pa šoseju. Pēc brīža ieraugām mūsu iepriekšējā punkta kolēģus šosejas malā rokāmies pa grāvjiem. Šitos jau 3.reizi satiekam, izskatās, ka viņi zina ko dara. Te ir truba, te netālu sākas Gauja – zaibis, derēs. Lecam sniegā, lienam trubā, bet nekā nav. Nu labi, kas tur bija ar to Ārnupīti? Pēkšņi no auto aizmugures atskan:
– "Ežu skola - tā būs īstā, braucam!"
– "Ok, bet kur jābrauc?"
– "Nu kā, uz Ežu skolu!"
– "Ok, bet kur tas ir?"
– "Ežos!"
– ...

Moments ir nokaitēts, šoferis dusmīgs (kur, b**ģ, ir Eži), bet beha sāk lidot. Atbraucam, iesūtam Leprikonu caurulē pēc pēdējiem cipariem un reizinām.

Jēcu bunkurs. Ok, kas tas tāds? Sareizinam visas savas augstākās izglītības un nonākam pie secinājuma, ka Jēcu bunkuri varētu būt... Jēcos. Braucam pēc norādēm, tiekam līdz pļavai. Sliedes iet arī tālāk, mēs jau neesam sliktāki, turpinām braukt. Tur priekšā jau Purva bridēji. Tā kā jābrien pa mežu, tad mums ir priekšrocība. Mēs tiekam līdz bunkurvietai, šie jau nāk atpakaļ. Nopriecājamies, ka mums netiks atņemts lādes meklēšanas prieks un netaisīsim sastrēgumu. Un te pēkšņi – hujakš, Purva bridēji nogriežas pa labi un atskan sauciens "Opā, rekur lāde"! B**ģ. Te tev nu bija. Nu labi, vismaz nebridām stundu pa mežu meklējot caurumu, kur ielīst.

Atpakaļceļā satikām divus vīrus škodā. Pieņēmām, ka šī ir komanda "Tikai Ciešanas". Nav skaidrs vai viņi izvēlējās ciest tumšā mežā 50 minūtes vai uzķērās uz mūsu "kas to būtu domājis, ka tik dziļi bunkurā jālien", bet vispār no citām komandām dzirdējām, ka lādi esot bijis grūti atrast.

Kopējais secinājums:
Pēc 11 stundu mērcēšanās Valmierā, šis likās kā kūkas gabaliņš. Bet mums kūkas garšo. Tāpēc būsim atpakaļ un arī FTF šosezon uzvāksim vēl ;)

Pilnīgs vājprāts!
Pagānu karaļa mītni paši tā arī neatradām. Mazais princis vispār mūs totāli izdr***... FYI no diplomētiem ğeogrāfiem- garākā pudele ir Gauja, nevis Ārnīte. Šis misunderstandings sasodīti daudz laika paņēma. Vēl pa vidam pie Laika mašīnas kārtīgi iegrimām sniegā un nospolējām pusbāku,kamēr tikām ārā. Bet Lāde bjja vienkārši bomba! BK katru reizi pārsteidz- tad,kad mēs absolūtā paļāvībā un pilnīgā tumsā meklējām kaut ko atstarojošu pazemē, tad izrādījās, ka tas ir kaut kas pavisam neatstarojošs pavisam ne pazemē un turpat blakus, kur visu laiku riņķojām. Kapitulējam,baltais karogs, izmisums, slapjas kājas, besis, vājprāts. We're out!

“.. kā lai šonakt vienaldzīgi klusē, kā lai tādā brīdī projām iet.. “

Aļaskas posms sākas ar gatavošanos kā nekad. Atliek vien neirotiskākajai no pandām izlasīt, ka tiek ieteikts bruņoties ar padrošināšanās inventāru, lai spēlē parādītos ultimāts – vai nu viņš 'jā' , vai es 'nē' . Galu galā 3 sezonu laikā ir bijušas tik daudz vietas, kur ir izskanējis “es tavai mātei nezvanīšu” un Nekad vēl BK nav rosinājis domāt par drošību.

Kad vajadzīgais sagādāts, lecam auto un dodamies misijā. Sākam ar Trepēm uz debesīm, ar gaišu Bērzkroga Cirklīša kafijas apskalotu domu – ja būs sū*i, tad lai vismaz sākumā. Liels ir mūsu pārsteigums, kad, vēl pa ceļu braukdami, saprotam, ka tas sasodītais tornis ir tieši tikpat augsts kā savulaik Cēsu posmā pievarētais. Protams, bez nekādas drošināšanās. Nu neko – visas uzpariktes tik ilgi un rūpīgi gādātas, ka jāliek lietā. Klausot BK rīkojumam, auto tiek atstāti uz ceļa, un pusšpagatā, sekodami pirmā gājēja hipersoļiem, dodamies pāri laukiem un pļavām uz punktu. Iepakojam drošības štruntos to, kuram nedaudz no augstuma bail, un snieguši mazu, kaut kur sagrābstītu, info, kā tad visa tā drošināšanās strādā, skatāmies, kā viņš attālinās. Pa to laiku konstatējam, ka tur, kur pie auto vienai no pandām bija auto atslēgas, tagad ir tukšums. B*e. Daļa paliek gludināt torņa pakāju, daļa rušināt visu ceļu līdz pat auto. Meklējumi nepaliek neatalgoti, un atslēga, vienlīdz ātri ar torņa pievarēšanu, ir veiksmīgi atrasta. Pāris bildes, un pa mašīnām, ar stingru apņemšanos atslēgas ielikt aiz rāvējslēdzēja un tur, kur ar rokām negrābstās.

Sekojam Smadzeņu iezīmētajam dienas plānam, un dodamies pie Pagānu karaļa. Kamēr apošņājam katru bluķēnu un malkas pagali mums pievienojas kolēģi no M&M. Slēpotāju skatienu pavadīti, lielā barā riņķojam iekš un ap namiņu, lienam zem soliem, virs sienām, aiz piespraustajām lapām. Goda vārds, teju ne viss bars tās velna lapas apskatīja no visām pusēm un neviens Neviens nepamanīja acīmredzamo, līdz brīdim, kad izlasīja aprakstu un dabūja kā ar mietu pa galvu :D Pa to laiku top zināms, ka ir pazudis telefons. Nopietni? Nopietni! Kamēr saimnieks, viedpulksteņa izdaiļoto roku izstiepis, meklē savienošanos ar nozaudējušos, pārējās pandas izretojas pa perimetru, lai sadzirdētu signālu. Pāris minūtes meklējumu, un telefons tiek izrakts. Kolēģu vēlējumu turpmāk nepazaudēt vēl kādu no biedriem pavadīti, dodamies tālāk.
Rīgas sargos apskatām mūsdienu mākslas dižākos piemērus, un sekodami, čujam, ņuhai un poņai, ātri saprotam, kur meklējams meklējamais. Pāris foto mākslas iemūžināšanai, vēl parīts kolektīvajam garam un laižam spēles laukumā komandu, ar kuru 6dienas posmu baudījām soli solī līdz pat Laika mašīnai. Turpinām ar Vārtiem uz jaunlatgali, kur ātri vien saņemam ievadkursu politikā - kamēr vecie džedaji rāpo pa tilta augšu un apakšu, jaunākais pandu kandidāts, būdams arī politiski iemaitāts, pa kluso atrod meklējamo un, neko nesacīdams, bauda skatu, kā tie pārējie strādā. Nu ja... Rūķītis sabotieris klasiskais.

Pie Laika mašīnas piebraucam no tās puses, kur skaidrs, ka būtu jāiet caur privātīpašumu. Par cik liela daļa no mums jūristi un vispār cilvēki labi, pirms lielā barā šturmējam sētu, mēģinām sasaukt saimnieku, kurš tieši tajā brīdī dodas pēc malkas, un saņemt atļauju vai noraidījumu. Kungs bija kunga prātā, tas skaidrs. Tas, vai viņš nedzirdēja vai negribēja dzirdēt, un, vai patiesi nejuta, ka viņam aiz muguras ir astoņu cilvēku pulks, paliek neatbildēts jautājums. Lai vai kā, pieklājības aku izsmēluši, drošu kāju dodamies pēc meklētā. Pāris bildes BK tēmā, un lieta darīta.

Sapratuši, ka Smadzenes mūs pa visiem šiem gadiem ir pirmoreiz mazliet piečakarējušas un mums, darabaļaužiem, iesniegtajā dienas plānā iztrūkst Mazā Prinča, nolemjam doties uz vienu no “smadzeņu vētrošanā” izskanējušajiem pārliecinošākajiem variantiem – Gaujas sākumu. Pēc stundas riņķošanas pa pļavu sniegā līdz pusstilbam un vienas pandas izpeldēšanās Gaujas sākumpunkta ūdeņos, apjaušam, ka meklētais ir pārkilometrus tālāk. Asti kājas iežmieguši atgriežamies pie mašīnām. Apčakarējiena lielumu veldzē tikai tas, ka pēc, pēdu vagām skatoties, točna nebijām vienīgie, kuri tur pazaudēja daaaudz laika. Īstajā vietā, prtms, meklējumi aizņem trīs minūtes. Loģiski. Kamēr auto siltumā gaidām divus brašuļus, kas izskaitļoja, ka no Elkas kalna līdz The vietai ātrāk būs ar kājām kā ar auto (ļauns smiekliņš), top skaidrs, ka gūgle par Jēcu bukuriem nezina neko. Tik vien, ka ir tāds Jānis, un ir tāds Alvis, kuri ir kādā pilnīgā neprātā ļāvuši publicēt savus telefonu numurus pie piebaldzēnu labo darbu saraksta. Mēs jau nebūtu mēs, ja nepaprovētu kādu no kungiem sazvanīt. Gods kam gods – piebaldzēni cilvēki atsaucīgi arī sestdienu vakaros, un saņemam ļoti pat izsmeļošu informāciju, kā tos bunkurus atrast.

Ar domu par siltām vakariņām un ātru atrašanu metamies pretīm fināla karodziņam. Cik nu kura mašīna un drosme ļauj, braucam iekšā pļavā, līdz 4x4 beha pieņem lēmumu, ka nu jau gan pietiks. Tālāk kājiņām dodas visi tie visi, kuriem visas dienas izklaides, slapjas kājas un sāpošs kakls, to neliedz. Būšanai 7nieka dinozauriem, ir sava priekšrocība – lāde būrītis bija jau redzēta citviet pie Gaujas :D. Būtu gan melots, sakot, ka, meklējot bunkuru, acis tā vien šaudītos gar koku stumbriem pāris metru augstumā, bet, oh well, kurš teica, ka būs viegli. Pāris cilvēku piramīdas dažnedažādās kombinācijās, pāris cīniņi ar uzbriedušām durtiņām un lieta darīta. Atpakaļ pie vājiniekiem. Kad ietilpīgais ģimenes auto izstumts, laiks behai. Behai, kā jau behai, ar pašu spēkiem nav gana. Kad “slīdēju pa slidotavu” no kalniņa lejup izmantots, tad labi, ka pie apvāršņa parādās palīdzība trīs vietējo auto izskatā, un sniedz palīdzīgu roku.

Vakaru noslēdzam Ūdensrozēs. Kaut arī telefona cēlāji viņi ir štruntīgi, vieta un saimnieks uz goda – ij garšīgi paēdinās, ij iesaukas iedos. Un grīdas apsildāmas, kas nav mazsvarīgi tiem, kuri restorānus apmeklē zeķēs :D Garā stāsta īsā versija - highly recommended! Gan Ūdenrozes, gan Vecpiebalgas fenomenāli skaistā ziema, gan, prtms, 7nieks. Uz tikšanos februārī!

! NB pēc posma mums ir viens ļoti skumjš un nelaimīgs biedrs, kurš, neklausījis M&M laba vēlējumam, nepamanīja, ka nozaudēja cepuri un cimdus. Pieņemam, ka tas bija Mazā Prinča lāsts, bet var būt arī kaut kur citviet. Lai vai kā, ja kāds ir atradis melnu cepuri ar BK logo un uzrakstu #AlojaSkulte, mēs būtu superpriecīgi šo retumu atgūt. Parādā nepaliksim! Sīkāks info FB #7nieka eventā !

Sākšu ar to, ka paldies tam rubakam kurš aizmirsa pacelt savu pilno paciņu ar cīgām pie "Laika mašīnas". Neuztraucies. Tiek iznīcinātas ;)

Par posmu.
Palasot citu rubaku tekstus, skaidrs ir tas, ka daudzi iekrita uz Elkas kalnu (kā mēs uz kkādām 20min) gan to, ka daudzi lādi kā būri redz pirmo reizi.
Elkas kalns. Atbraucam. Ejam pa ieraudzīto taku, esam gaujas sākumā. Kko blandamies apkārt, bet čujs ka šeit būs punkts nu galīgi nav. Ir backups. Kamēr vienam ir degsme atrast to, kā te nav, citi aizbrauc uz backupu. Ir.
Zaibis. Kāpjam savos 3 auto(bijām 6 :D) laižam uz Laika mašīnu.
Ko lai saka, mazākais auto norokas, tiek atrasta cīgu paciņa, bet punkts diezgan ātri atdodas mums.
Pie vārtiem uz jaunlatgali satiekam komandu par kuru neko nezinam. Tie jau skenē apkārtni, bet acīmredzot nesanāk. Kko vārds pa vārdam, beigās šos atstājam aiz muguras. Tie vēl skenē..
Trepes uz debesīm - YOLOOOOOO!
Aizbraucam pie pagāna, tā pati komanda jau priekšā un atkal skenē. Stāsts tāds pats. Mums sanāk labāk, tos atstājam aiz muguras. Noejam pie auto, šie tomēr ar atrod. Neko, raujam pie Rīgas sargiem. Atbraucam. pēc pāris sekundēm atbrauc tā komanda kurai, protams, nosaukumu nepaprasījām.
Stāsts tāds pats, kā abās satikšanās reizēs.

Jēcu bunkuri. Kur tas i ? Neta nav. Lab, neko. Saprotam virzienu. Braucam. Braucam. Atbraucam. Saprotam ka tālāk netiksim. Pusceļā no zīmes Jēcu bunkuri nometam auto. Brīnumainā kārtā neviens nenorakās. 1km ar kājām. Huiņa. Parādās zīme - Jēcu bunkuri 0,3. Nu lab, ejam. Ejam. Ejam. Bļe cik var iet tos 300metrus. Kur ir ? Nav par tālu jau ? Visu laiku ejam pa iemīto taku. Tiekam pauguram augšā, taka sadalās. Sadalamies arī mēs. Pieiet viens pie koka un pasaka - da labi, nopietni ? Pārāk svaigs būris kokā un klipsis uz sāna ? Dīvaini. Ieraugam logo uz durvīm. Viss skaidrs. Ruba izieta. Neliels no cilvēkiem taisīts krēsliņš un viss done.
Laukumā pavadītais laiks - +/- 4.5h

Super skaista, saulaina diena ar aizputinātām vakardienas rubaku pēdām padarīja meklēšanu aizraujošu! Vienīgi nesavilkām punkta “Rīgas sargi” nosaukumu ar lokāciju.

Jaunā gada pirmā epizoda atnesa jaunumus arī mūsu komandas sastāvā - tikām pie vēl vienas foršas dalībnieces, kas jau sen gribēja pamēģināt tikt galā ar #7nieka mērci, bet vienkārši nebija atradusi pareizos cilvēkus. Un jāteic, ka izvēloties janvāra laukumu pirmajai reizei trāpījām desmitniekā, jo, kā te jau rakstīja citas komandas, visi punkti devās rokās visai mierīgi un salīdzinoši ar citām reizēm arī pats spēles laukums bija diezgan mierīgs. Ceram uz asākām izjūtām jau februārī! :)

Ja par punktiem, tad pagānu karali atradām ātri. Protams, kā vienmēr, maza baža par to, ko iesākt, ja nav īstais, nelika mieru, bet iemītā taciņa uz virsotni bija liels atvieglojums. Tas gan nenozīmē, ka pašu ciparu atradām tikpat ātri. Nācās mazliet pacīnīties un, kamēr citi ķemmēja apkārtni, viens no mums rūpīgāk papētīja mīklu un vēsā mieriņā mums visiem ar pirkstu norādīja uz pareizo vietu. Jau atkal - devil's in details.
Vārti uz Jaunlatgali bija gana iespaidīgi un, lai uzturēšanos tur paildzinātu, izdomājām nevis piebraukt klāt, bet izbrist sev taku caur kokiem.
Trepes uz debesīm palīdzēja atrast fakts, ka ikvienam taču kādreiz ir bijusi salauzta sirds un visus bēdu nomāktos vienu vienādi slikta mūzikas izvēle. Par stiprinājumu gan piemirsām, bet pie punkta nonācām veiksmīgi, pa ceļam satiekot citu rubaku komandu.
Rīgas sargi bija jauka pastaiga, bet noteikti neatstāja mūs super iespaidotus. Ar laika mašīnu bija līdzīgi - tur nokļuvām ar vietējo gādību un padomu, kur labāk atstāt auto, lai neiebuksētu kupenās, kas Vecpiebalgas pusē bija nudien iespaidīgas. Nu, un mazais princis. Lasījām, kā citiem gājis meklējumos, un nopriecājāmies, ka vismaz šajā mīklā iedziļinājāmies detaļās un aiztaupījām sev ekskursiju.
Ieraugot norādes uz lādi, bija skaidrs, ka nebūs viegli. Tomēr diezgan ātri atkodām vismaz aptuvenu lokāciju un vienojāmies, ka sekosim ceļa zīmēm - tādām noteikti jābūt. Un bija ar'! Ceļā uz lādi gan sanāca mazbišķīt iestigt un pastumdīties, bet viss bija veiksmīgi - kaut kā ar auto izvēli pa mēnešiem šoreiz esam diezgan veiksmīgi. :D Pēc citu aprakstiem spriežot, pirmajiem lādes iekarotājiem bija tā lieliskā izdevība aizbraukt zīmei, kur meklētais atrodas 300m attālumā - mums sanāca pastaiga gandrīz pusotra kilometra garumā. :D Kā veterāniem, mums uzreiz bija skaidrs, ka būris arī ir lāde un nepagāja pārāk ilgs laiks un neveikla stumšanās kokā, līdz tikām pie meklētā.

Paldies par janvāri un gaidām jaudīgu februāri! :)